SFF

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy pēc kārtas divdesmit trešā grāmata aizsākas jau pēc galvenā Horusa nodevības notikuma uz Isstvan V planētas un ir diviem nodevēju leģioniem Iron Warriors (IW) un Emperor’s Children (EC) veltīta. Bet pirms Angel Exterminatus var pievērsties romāna nosaukumā iekļautajam sižetam IW un tās primarks Perturabo vispirms uz salīdzinoši necilas planētas Hydra Cordatus veic nelielu atriebības kampaņu pret Imperial Fists (IF) leģionu, kuras kontrolē tā atrodas vai pareizāk jau sakot atradās.

IW starp citiem leģioniem izceļas ar savu talantu gāzt jebkuru aizstāvības mūri un citadeli, aiz kuras sienām ienaidnieks neslēptos. tādu, kāds ir uz Hydra Cordatus, kuras Citadeles mūris šķiet radīti krietni senā pagātnē, varbūt pat pirms Old Night tūkstošgadēm, un ļauj IF tik ilgi aizstāvēties. Bet laikā, kad citviet Impērijā valda Horusa nodevības haoss un papildspēki nav gaitāmi, sakāve pret nodevēju leģionu nenovēršama.

Diemžēl gan IW kopumā, gan tā primarks šķiet citu brāļu un to leģionu acīs tiek noniecināti kā zemes racēji un netiek pienācīgi novērtēti par labumu, ko šāda ekspertīze un ne tikai brutāls spēks spēj sniegt. Papildus šim faktoram, kas varētu būt pamudinājis Perturabo pieslieties nodevējiem, nevar ignorēt faktu, ka jau kopš uzrašanas uz IW dzimtās planētas, ko nav spējis karos uz tās noturēt un kas arī nenāk par labu respektam no citiem primarkiem, Perturabo spējis sajust warp dimensijas vētru spēku. Starp tām neviena nestāv līdzi vienai no vai pat pašai lielākajai – The Eye of Terror.

Gana baiss nosaukums, lai censtos iedvest baiļu šermuļus, lai atturētu nevēlamus indivīdus no iekļūšanas tajā, ja pašas warp dimensijas mošķu bīstamības faktori neattur. Ar Terora Aci un tās slēptajiem dārgumiem un ieročiem (eldar rases tehnoloģijas) tad arī saistās grāmatas pamatsižets. Par potenciālajām vērtībām, kuras slēpj Terora Acs Perturabo gan uzzina no EC primarka Fulgrima. Bet, kaut arī abi skaitās karojam vienā pusē, tad jau no pirmajām Fulgrima zilbēm un informācijas pasniegšanas momentiem, Perturabo pamatoti var saglabāt veselīgu paranojas un skepses līmeni par brāļa patiesajiem nolūkiem. Vēl jo vairāk, kad tas līdzi sev atvedis kaut kur izraktu eldar indivīdu Karuchi Vohra, kurš it kā tiem labprātīgi palīdzēs. Dienas beigās tik papildus aspekts, kuru pieskaitīt ntajiem pirms tam, no kura būtu jāuzmanās.

Fulgrimam patīk teatrialitāte, lieks dramatiskums un drāmas pasniegšana, kas uz sižetiskās skatuves ļauj uzkāpt nelielam Imperatora lojālistu spēkam uz Iron Hands (IH) leģiona Sisypheum kuģa, kura divi labākie astartes leģionāri Nikona Sharrowkyn (Raven Guard leģions) un Sabik Wayland (IH). Līdz šim Sisypheum pielietojis partizāntipa taktiku, lai mēģinātu kaitēt nodevējiem, cik nu viena kuģa ietvaros tas iespējams, bet nesen no notverta Dark Mechanicum pārstāvja laipni iegūta informācija ļāvusi iegūt nodevēju slepenos kodus un uzzināt par divu nodevēju primarku tikšanos uz Hydra Cordatus.

Lai arī brīžiem Šarovkina (nav jābūt ģēnijām, lai šī tēla vārdā saskatītu, ka doti mājieni par ēnām/shadow), Sabika un to kolēģu darbību nozīmība diezgan maza un ka pārsvarā tie vien novērotāju lomās un varbūt pat sāk rasties domas, kāpēc tie vispār vajadzīgi romāna gaitā, ja diži tie neietekmē un netraucē nodevējiem to galamērķa sasniegšanā. Bet pat niecīgākā sākuma novirze laika gaitā ir ar gana būtisku faktoru, lai beigu rezultāts atšķirtos no iecerētā, lai vismaz daļai slikto tēlu, tai skaitā eldar rasei (nebūt ne cilvēces sabiedroti), to plāni tiktu izjautkti.

Ja var pēc Fulgrima un tā Emperor’s Children (pēc nodevības ironisks leģiona nosaukums) sadarbības principa ar IW Angel Exterminatus ietvaros spriest, tad nav nekāds pārsteigums, ka The Horus Heresy gala iznākums būs ar Impērijas uzvaru, pat ja arī tās pusē nevalda mīlestības cienīgas jūtas starp lojālistu leģioniem.

Tā arī Angel Exterminatus neiztiek bez sava trakā apotekāra, šoreiz Fabiusa tēla personāžā, kurš darbojas EC paspārnē un kurš iedomājamies, ka spēs pārspēt Imperatora talantu un radīt ko grandiozāku un spēcīgāku par šībrīža astartēm un to primarkiem. Šķiet neviens cits leģions, ja nu vienīgi Word Bearers, pagaidām netur līdzi malformāciju apjomām un koruptīvajām deformācijām, kādam tas sevi ļāvies pakļaut. Tik tālu ieslīguši, ka atpakaļceļa no nodevības takas vairs nav atrodama.

Romāna ietvaros drusku par biežu dažs labs tēls šķietami tiek nogalināts, lai vienā vai citā veidā tomēr nebūtu novākts no sižetiskās skatuves, bet citādi ļoti labi iekļaujas klasiskajā The Horus Heresy stilā.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.

Dan Abnett – Know No Fear (The Horus Heresy #19)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par plašāka mēroga Horusa plānotu sacelšanos pret cilvēces Imperatoru, Ultramarines (UM) leģions pulcē vienkopus sen neredzētu spēku, 20 no 25 Nodaļām (katrā no tām pa 10 kompānijām un katrā kompānijā pa tūkstotim astartes). Turklāt vēl kampaņā pret orku draudu, kas varbūt pat vien topošā ienaidnieka izdomāts, jo Know No Fear ietvaros tiem neparādās pat uz fragmentu, UltraKājniekiem norīkoti palīdzēt WordBearers(WB) leģions ar pašu primarku Lorgaru un tā tuvākajiem palīgiem Erebusu un Kor Phareon.

Pat ļaunākajos murgos UM primarks Roboute Guilliman nebūtu varējis iedomāties, ka kāds cits no par brāļiem sauktajiem primarkiem varētu turēt pār viņu, kur nu vēl pār pašu Imperatoru tik lielu ienaidu, lai ne tikai saceltos un atšķeltos no tā Impērijas, bet mēģinātu arīdzan iznīcināt līdz pēdējam tā agrākos sabiedrotos. Tomēr ne visi laikam tik viegli spēj aizmirst un piedod Imperatora pazemojumu aptuveni pirms 40 gadiem, kad tas WB leģionu, turklāt vēl UM acu priekšā un stādot tos kā labāku piemēru, norāja par viņa pielūgšanu un šādas reliģiskas dabas un pielūgsmes sludināšanu citviet Impērijā un tai no Old Night un Age of Strife jaunatgūtās cilvēces apdzīvotās planētas

Nodevība, kuru WB tur slepenībā līdz pēdējam un līdz pēdējam ar smaidu sejā izliekas par tuvākajiem draugiem, kuri piedevuši, ja ne aizmirsuši agrāko pārestību. Tas viss tikai lai pēcāk sekotu nodevības pirmais postošais trieciens, kam par instrumentu izmanto ļoti paātrinātu kuģi, lai taranējot virs Calth planētas, kur visi sapulcējušies, kosmosa kuģu ražotņu platformas, lielākus un mazākus kuģus un cita veida nozīmīgu infrastruktūru. Vien dažās sekundēs upuru skaits ir desmitos, ja ne simtos tūkstošu. Ne mazāks posts, kad lielie kuģi un citas struktūras, nespējot palikt planētas orbītā, sāk krist uz planētas. Papildus tam WB izmanto apjukumu, vai tas ir kāds traģisks negadījums vai kāda uzbrukums, un haosu, lai sāktu sistēmātiski iznīcināt un nogalināt. Un pat tad daudzi no UM un arīdzan pats primarks Gilimans vēl nepieļauj pat domu, ka šī varētu būt WB augstākā nodevība.

Bet UM nebūs no tiem, kuri šokējošā priekšā sāktu krist izmisumā, kuri notriekti zemē nespētu no jauna piecelties un par spīti prātam neaptveramam kritušo skaitam likt WB trūkties, neļaujot gūt vieglu un ātru uzvaru. Bet UM sakāve un to pazemojums no WB rokas nav šī leģiona primarka un tā tuvāko padoto Erebus un Kor Phareon, kaut arī reizēm uzmācas jautājums, kurš īsti ir pie WB vadības stūres, vienīgais mērķis. Imperatora kā pielūgsmes un dievināšanas subjekta vietā WB pievērsušies kam krietni koruptīvākam un ļaunākam, pat ja paši to vēl neapjauš, vai šie konkrētie Warp un Haosa spēki tiem spējuši iestāstīt, ka Imperators ar ļaunu no tiem slēpis kaut kādu nebūt augstāko patiesību, kurai tie tikai sadarbībā ar viņiem tagad spēs piekļūt un izmantot pēc sirds patikas bez negatīviem aspektiem. Kaut gan jau tagad no malas manāms, kā dažs labs WB astartes leģionāra ārējais fiziskais veidols mutējis ar dažādām groteskām mutācijām.

Know No Fear ietvaros UM panākumu vārdā vai vismaz, lai netiktu sakauti vienos vārtos, nozīmīga loma atvēlēta ne tikai leģionāriem. Tā starp labajiem un Imperatoram lojālajiem Marsa Mechanicum personāžiem atrodama (tuvākais salīdzinājums būtu advancēts IT) Tavrena, ar kuras ekspertīzi un prasmēm UM leģions, iespējams atjaunot pēc orbītas struktūrām dotā trieciena dēļ zaudēto saziņu un datu sfēru, lai ektīvākā manierē varētu sākt koordinēt dažādu izdzīvojušo UM grupu darbības un spētu dotu jēgpilnu prestparu.

Romāna ietvaros tiek doti mājieni par īpašiem indivīdiem, sauktiem par Perpetuals, kuri līdzīgi Imperatoram ir teju vai nemirstīgi un ir bijuši starp dzīvajiem gadu tūsktošiem ilgi. Viens no tādiem ir Ollaniuss ‘’Oll’’ Petersons, kurš WB nodevības brīdī atrodas uz liktenīgās Calth planētas. Bet, lai arī tiek doti vairāk kā daži mājieni par tā svarīgumu, tad vairāk par to arī nekas netiek lasītājam piedāvāts, un atliek vien pieņemt, ka tam nozīmīgāks lapaspušu uzmanības apjoms atvēlēts citās The Horus Heresy grāmatās.

Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pirmā sastapšanās ar Cowboys and Aliens galveno varoni nav tam pati glaimojošākā un visai ātri tas kļūst par trīs vīru slepkavu. Nezinot ne savu vārdu, ne ko citu par sevi svešinieks pamostas tuksnesī, bet, par laimi tam, ne gluži nekurienes vidū un tuvumā ir panīkusi zelta drudža vilinājumā izaugusi, bet nu drusku uz panīkuma pusi velkoša mazpilsēta Absolution.

Lai arī Absolūcijai ir pašai savs šerifs John Taggart, kurš ar sev padotajiem likumsargiem cenšas tā iespēju robežās uzturēt kārtību necilajā pilsētiņā, tad par tās patieso ietekmes spēku viennozīmīgi drīzāk būtu saucams pulkvedis Woodrow Dolaryhde, kura pēckara gados iegūtā turība ar lopkopību un viņa ekonomiskais pienesums gan Absolūcijai, gan tās tuvākajai apkārtnei pēc tā uzskatiem tam piešķir visas tiesības par tādu arī būt. Diemžēl Vudrovam viena vai cita iemesla dēļ nav izdevies uzaudzināt to pašu godprātīgāko dēlu (Pērsijs), kurš pieaudzis būdams reti, kad ir skaidrā prātā, un apzināti izmanto tētuka dotās privilēģijas, paļaujoties, ka no jebkāda veida ķezas tas to izpestīs.

Ja ne citplanētiešu negaidīts iebrukums, tie paši brīnumainā kārtā zelta kāri, tad romāns varbūt izvērstos par klasisku mežonīgo rietumu romāniņu, kuram garlaicības novēršanas nolūkos pa vidu vēl piesviests klāt svešinieka tēls, bet tam tā nav lemts būt. Tā vietā, lai cik negribīgi vairākiem tēliem tas grāmatas sižeta sākumā nebūtu, tad tiem brīvprātīgi spiestā kārtā jākļūst par sabiedrotajiem, lai netiktu samīti zem citu planētiešu spēka sloga.

Pirms tam gan sākotnējam svešiniekam pašam jāpārvar pārsteigums, kad uzzina, ka ir bēdīgi slavenais Jake Lonergan ar galvu reibinošu tūkstots dolāru atlīdzību pār tā galvu. Kaut arī pēc pamošanās tuksnesī ir pamodies gluži kā cita persona, kuram vairs prātā nenāk agrākās dzīves ļaunprātības, tas nenozīmē, ka citiem tas nebūtu vēl svaigā atmiņā. Tā teikt, paveicas (ne vienu reizi vien romāna gaitā), ka visu uzmanību novērš cits drauds, lai novērstu domas no lielās naudas summas atlīdzības par tā aizturēšanu.

Drīzāku un ātrāku savstarpējo uzticēšanos palīdz panākt fakts, ka citplanētieši nav tikai ieinteresēti Zemes zelta dārgmetālā vien, bet acīmredzami arī pašos humanoīdos un eksperimentos ar tiem. Tomēr grāmatas gaitā nerodas iespaids, ka tie ar eksperimentiem steigtos, vai pielūkoto, lai tādi kā Džeiks nespētu pa apjukuma delīriju izmukt, kur nu vēl tikt pie citplanētu izcelsmes ieroča. Kaut gan nevar nesaskatīt sižetiski cilvēkiem par labu esošus kritiskus momentus, Džeika aproces citplanētiešu ierocis viens no tiem, bez kuriem iebrucēju tehnoloģiskajam pārspēkam, pat ja ne to skaitliskajā ziņā, būtu bijis jābūt gana pietiekošam, lai spētu izveidot bāzi, no kuras uzsākt savu zelta motivēto iekarojumu.

Vēl atliek iepazīstināt ar Ellas tēlu, kura kāda nebūt iemesla pēc ieinteresāta Džeikā jau no tā pirmajiem uzrašanās mirkļiem Absolūcijā pat vēl pirms citplanētieši atklāti tiem atklāj savu klātbūtni un nodomus. Lai arī tās patiesās palīdzēt gribas motivācija tiek pietaupīta tuvāk grāmatas beigām, tad uzreiz var noprast, ka viņa un tai tuvi ļaudis kaut kur citviet ir jau agrāk vēl pirms Absolūcijas ir cietusi no šo pašu citplanētiešu uzbrukuma. Ellas tēlu varētu pieskaitīt pie Džeikam pieejamā ieroča tipa aspekta, kura kritiskā momentā tiek izmantota, lai ar tikpat kā maģijas fantastikas elemetnu izrakstītos no cilvēku tēliem nelabvēlīgas situācijas.

Bet kopumā Kovboji un Citplanētieši ir pārsteidzoši laba (un cik no atmiņas var spriest, tad labāka par filmu) priekš grāmatas, kura skaitās tīri filmas novelizācija un kura autoram Joan D. Vinge noteikti bijusi kaitinoši bieži un daudz jāsaskaņo ar filmu studijas funkcionāriem un personāliju, kuriem neinteresē paša romāna kvalitāte. Sižetiskais dinamiskums tiek saglabāts viscaur romānām. Tā arī visu galveno, kā arī mazāk nozīmīgiem tēliem, kā šerifa Tagarta mazdēlam Emetam vai pilsētas salona īpašniekam Dokam, rīcības motivācija iztiek bez pie matiem pivilkiem aspketiem.

Richard Fox – The Tyr Trilogy

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tyr zinātniskās fantastikas triloģija aizsākas ar kārtējo citplanētiešu iebrukumu, kur tiem neinteresē nekas cits, kā vien atbrīvot planētu no nevēlamiem pamatiedzīvotājiem, lai varētu to nodot tālāk citiem nākotnes kolonistiem, kuriem uz savas planētas kļuvis par šauru un citus kaimiņus, kur nu vēl citas rases, tie nevēlas. Tik āķis un atšķirīgais no citām līdzīga tipa sērijām, ka šoreiz sižets ir apvērstās lomās, kur cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ir iebrucēji un agresori.

Pats pirmās grāmatas Arrival sākums gan meklējams prologā 15 gadus pirms tam, ar kuru tiek parādīta un izskaidrota viena no galveno varoņu Daniela Kleja motivējošajiem faktoriem, kāpēc tas triloģijas pamatsižetā pēc iebrukuma kopā ar sievu Sāru un dēlu Maiklu centīsies tiem paglābties no genocīda. Vienīgi nedaudz rodas jautājums, kāpēc gan palikt un strādāt korporācijas Bahdur Geti labā, ja tik ļoti mainījušies uzskati, ko laikam varētu izskaidrot ar cerību mainīt nežēlīgo kā Bahdur Geti, tā vispārējo korporāciju praksi, īpaši attiecībā uz jau apdzīvotām planētām.

Tyr (pēc izrunas būtu tīri un var sanākt sanākt vārdu spēlē, vismaz latviski) savā tehnoloģiskajā attīstībā ir spējuši tikt līdz vienreiz izmantojamām kosmosa raķetēm, ir pat spējuši aizsūtīt planētas orbītā dažus pirmos kosmonautus, bet, kā izskan pirmās grāmatas laikā, tad to civilizācija ir salīdzinoši trīs gadsimtu tālā pagātnē ar iebrucējiem un bez citu palīdzības tiem uz izdzīvošanu nav cerību. Tīriem nav pat vēl izveidojies SFF koncepts un pirmie minējumi, ka iebrucēji varētu būt humanoīdi no citām planētām no reliģiski noskaņotām personām tiek nosaukti par ķecerībām. Tā arī tie pieturas pie striktas kastu sistēmas, bet interesantā kārtā to radīšanas mīts saistīts, ka tos senā pagātnē dievi novietojuši uz attiecīgās planētas, un tagad novēro un testē dažādos veidos.

Par laimi tīriem, ne visiem ir vajadzīgs pārlieku ilgs laiks, lai spētu sākt pieņemt pirms tam neticamo un neiespējamo, bet ar visu to Kleju ģimenei ir jāuzmanas no to patiesās izcelsmes, ka tie pieder pie cilvēku kastas. Vismaz ne pirms iegūta uzticība, ka tie tik tiešām vēlas tīriem palīdzēt, un nevis kādā samudžināti īpatnējā veidā patiesībā tikai veicināt iebrucēju panākumus.

Tā tīru pusē nozīmīgs tēls viennozīmīgi ir Karalistes izcilākais ģenerālis Fastals, kurš gan pēc pēdējā lielā kara ar vergturu kastu pensionējies un Danielam, izliekoties par tīru, tas jāatgriež aktīvajā servisā. Salīdzinoši mazāk, bet līdz triloģijas beigām ne bez sava ieguldījumā izceļama arī akadēmiskāk noskaņota Sazana, kuras izzinošie un ziņkārības pilnie jautājumi, kad atklājas Daniela izcelsme, pa savai reizei nomāc būtiskākus ar iebrucējiem saistītu problēmu atrisinājumus.

Tikmēr nevar arī piemirst, ka ne visi Bahdur Geti korporācijas nodarbinātie ir nežēlīgi un asinskāri personāži, kuriem dienas beigās rūp tikai pašu mantiskais labums un bez kuru palīdzības Klejiem ļoti iespējams klātos krietni vien bēdīgāk. Tā sižeta gaitā domas mainās gan Kleju sākotnējais kolēģis Erins Hovers, kurš pirmās grāmatas sākumā šķiet tīrākais pielīdējs bosiem. Kā arī izceļama izceļams ir Malijas Ardžentas tēls, kuru jau triloģijas sākumā šokē korporācijas kolonizācijas taktikas, kurām par liecinieci kļūst pirmoreiz.

Lai arī triloģijas sākumā visi Kleji ir vienkopus, tad tam tā nav ilgi lemts turpināties. Kamēr Daniela sižets saistīts ar ģenerāli Fastalu un to plāniem tikt pie ieroča un transporta, kas ļautu iznīcināt kvantu vārtus/portālu (kaut arī zvaigžņu vārti skan labāk un nozīme uzreiz noprotama), tad Maiklam un Sārai pēc korporācijas raķešu triecieniem karaļa Manakisa pils kompleksam (to nogalinot, un pēctecis sākotnēji, vēloties pierādīt sevi, nav tas pats gudrākais lēmumu pieņēmējs) sanāk vienam no otra nošķirties.

Kā Maiklam izdodas pa visu haosu ne tikai brīnumainā kārtā palikt dzīvam, bet arī atrast agrāko draudzeni Lūsiju, kad par tīru izliekoties starp tiem dzīvojis, tā Sāras gaitas to aizved pie tīriem, kuri pēdējā karā bijuši Karalistes ienaidnieki, bet tagad jāmēģina pārliecināt vismaz cīnīties un pretoties viena mērķa vārdā, ja ne gluži karot kopā plecu pie pleca ar tiem. Diemžēl starp šiem indivīdiem atradīsies pa kādam, kurš varaskāres vārdā noticēs korporācijas meliem, ka tie tik vēlas izveidot sev nelielu koloniju uz to planētas un pārējos, ja vien tie paši tiem neuzbruktu, ne tikai liktu mierā, bet ar laiku dāsni dalītos ar tehnoloģijām un citiem to vēl neizgudrotiem labumiem.

Savā ziņā Tyr triloģija drīzāk uztverama kā viena grāmata un sadalījums sīkāk vien komerciālos nolūkos attaisnojams. Interesants visnotaļ ir arī neraksturīgais aspekts, kurā cilvēki ir iebrūkošais spēks, nevis tie, kuriem jāaizstāv sava dzimtā planēta Zeme. Bet attiecībā uz iebrukumu ir noteikti pa savam apšaubāmam aspektam un lēmumam, ja vien to neattaisno, ka Tīri tiek novērtēti par zemu un neviens nerēķinās, ka tiem kāds no cilvēkiem gribēs palīdzēt, kas līdz triloģijas beigām rezultējas ar būtiski atšķirīgu iznākumu nekā dažs labs pirmās grāmatas sākumā bija iecerējis.

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Ir 23.gadsimts un cilvēce ir spējusi izgudrot bioloģiska materiāla, grāmatas ietvaros vairāk no militārā aspekta tā ir dažādu ķirzakveidīgu dzīvnieku sugas, un tehnoloģijas kombināciju. No dažiem, izkaisītiem fragmentiem lasītājam ļauts uzzināt, ka fosilie kurināmie ir jau labu laiku kā iztērēti un arīdzan manīt ar atjaunojamajiem resursiem darbināmus transportlīdzekļus ir liels retums. Diemžēl, cik var spriest no tiem pašiem izkaisītajiem fragmentiem, tad galvenais jaunatklājumu pielietojums bija un joprojām ir militārajā sfērā.

Varbūt tāpēc Heart of Granite galvenā varoņa Maksimusa vai vienkārši Maksa un daudzu citu jauno censoņu lielākais sapnis kopš bērnības ir kļūt par drakonu vai drīzāk jau pūķu pilotu, pat ja tas nozīmē krietni īsāku mūžu aiz tā, ka lidojošo ķirzaku DNS ir vienīgais, kura pielietojums izrāda pretestību un ilgstoša to lietošana pilotam nenovēršami beidzas ar pataloģiju, kura nosaukta par Fall.

Kritiens, no kuras kā Makss visi ar naivu cerību, ka tieši viņu tā nepiemklēs, vai izdosies kā nebūt to pārvarēt, bet cerams ne Kritiens profesionālo pienākumu izpildes laikā. Kaut gan, ņemot vērā, ka ar Kritienu sirgstošo palātai ir bēdīgi slavena iesauka Landfill, kur salīdzinājums meklējams ar atkritumu izgāztuvi, tad varbūt labāk tomēr krist un mirt kopā ar pūķi.

Heart of Granite sižetiskā intriga un pamatproblēma tad slēpjas pavērsienā, ka varbūt pie varas esošie apzināti visus šos gadus kopš citplanētiešu artefaktu atklāšanas, to jaunievedumu realizēšanas dzīvē ir izdomājuši un uzpūtuši lielākus un sliktākus negatīvos Kritiena aspektus. Līdz šim apzināti slēpta patiesība, kas attiecīgās sistēmas un varas grožu turētājiem nāktu neapšaubāmi par sliktu, ja plašākai sabiedrībai pat niecīga daļa pretēju apgalvojumu patiesība taptu zināma, it īpaši ar Kritienu sirgstošu un pētījumos brīvprātīgā piespiedu kārtā nonākuši piloti.

Diemžēl, kamēr autors koncentrējas uz galvenā varoņa un pastarpināti gan tā eskadriļas komandas Inferno-X, gan tā par Martu nosauktā pūķa gaitām, tehnoloģiskajam fantāzijas aspektam pietrūkst stabilitātes izskaidrojuma. Sākot jau ar militāro konfliktu, par kura daļu ir Makss un viņa kolēģi uz ar tādu pašu Heart of Granite, saīsināti HoG, begemotu (tāds kā aviācijas bāzeskuģis). Ja vēl Maksa kara puses ir skaidri atšifrēta kā United Europe, tad pretinieki ir vienkārši Mid-Af, kur otra puse vēl uzminama. Pat grūti pateikt, labi vai ne, ka militārais konflikts nav pat sižeta būtiskākā sastāvdaļa, bet fons, uz kura risināt Maksa un tā kolēģu piedzīvoto.

Tā arī līdzīgi pietrūkst vēsturiskas bāzes, vismaz vairāk par pāris rindkopām, lai, romānu lasot, mazāk būtu jautājumi, kuri neattiektos uz pamatižetu, lai būtu mierīgāks prāts, kā gan pasaule nokļuvusi līdz tam, kur to lasītājs atrod. Skaidri noprotama pamatideja, kurā autors James Barclay iztēlojis variantu, kurā uz Zemes atkal staigā un lido par dinozauriem saucami konstrukti, ja ne no aizmirstības atdzīvinātas sugas, bet arī it kā noslēgums drīzāk rada mazuma piegaršu un galvenajam varonim ar aizdomīgi vieglu un paredzamu iznākumu, kamēr pašu puses ļaundari un noslēpumu turētāji arī ne īsti pie zaudētājiem pieskaitāmi.

Heart of Granite varbūt īpatnējāks sliktā nozīmē atstāj ne to labāko iespaidu, jo 2016.gadā izdotā grāmata skaitās kā sērijas pirmā grāmata, kurai vēl šodien astoņus gadus vēlāk nav turpinājuma, kur pat nosacīts klifhengeris nu ir kā slikti nostrādāts stāsta atrisinājums.

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.