SFF

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.

Kim Stanley Robinson – Red Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Amerikānim Fredam Frederikam Šveices kompānijas uzdevumā uzdots pavisam vienkāršs uzdevums nogādāt īpašu telefonu (ar neuzlaužamu kodu drošai saziņai ar citu tādu pašu telefonu) Ķīnas Lunar Science Foundation vadītājam uz Mēness un pārliecināties, ka tas strādā bez sarežģījumiem. Bet šī vienkāršā vizīte ļoti veikli, ka viens no galvenajiem tēliem nespēj pat attapties, ierauj Fredu ķīniešu varas spēļu metaforiskajos gaiteņos, kuros aiz stūra var slēpties kas vairāk par nepatīkamu pārsteigumu vien.

Bet vēl pirms sižeta katalizatora, vēl ceļā no Zemes uz tās pavadoni Fredam paveicas sapazīties ar kādreiz populāru dzejnieku Ta Shu un tagad tikpat populāru ceļojumu raidījuma vadītāju, kurš uz Zemes pabijis teju visur un nu atliek vien ceļš uz Mēnesi un, kas zina, varbūt nākotnē pat tālāk Saules sistēmā. Paveicas, jo popularitāte Ta Shu ļāvusi iepazīt nevienu vien ietekmīgu personāžu gan uz Mēness, gan mājās uz Zemes, kas lieti noder, kad Ta Shu mana, ka attiecībā uz Fredu kkas nogājis greizi, ka patīkamais amerikānis nokļuvis neapskaužamā situācijā, kur acīmredzami kāds to grib izmantot par grēkāzi.

Zinot savas iespējas, savus kontaktus, Ta Shu brīvprātīgi iesaistās vispirms Freda un vēlāk visas Ķīnas politiskā mēroga nemierīgajos pārmaiņu viļņos. Jo, kā redz, tuvojas un Red Moon romāna laikā aizsākas CCP partijas kongress, kur viens no izskatāmajiem punktiem ir nākošā prezidenta ievēlēšana, kas vienmēr izraisa ķīviņus starp frakcijām, bet šoreiz draud pāraugt pat lielākos un postošākos nemieros. Īpaši, ja vēl visā viena no frakcijām iesaista amerikāni, lai citi, kuri atbildīgi par drošību Ķīnas bāzē uz Mēness izskatītos tādēļ jo nekompetentāki.

Līdz ar to atliek vēl iepazīstināt ar trešo galveno varoni Ķīnas finanšu ministra Chan Guoliang meitu Chan Qi, kura par spīti aizliegumam pamanījusies uz Mēness palikt stāvoklī, kas tiek izmantots par ieganstu, lai to kopā ar Fredu un drošības pēc arī Ta Shu sūtītu atpakaļ uz Zemi. Bet politiskā un visa cita veida situācija arīdzan uz Zemes nemaz nav ievērojami drošāka, kas nozīmē, ka Mēness (būtu tas sarkans vai citā krāsā) nav tikai butaforija grāmatas sākumā.

Pati Čana, lai arī vairākkārt atkārto, ka nav nekāda tur līdere, tad ar darbiem parāda prētējo vai vismaz tik pietiekoši atšķirīgu simbolisko līderību, kurā tā grib aizsākt pārmaiņas Ķīnas iekšpolitikā, lai panāktu lielākas tiesības dažādām mazākaizsargātajām grupām. Kur Partijai un tās līderiem līdz šim vieglāk bijis izlikties neko nezinam un izmantot milzīgo lēto darbaspēku. Fakts, ko Čana grib mainīt, bet darbības, kas to, neskatoties uz grūtniecību, nostāda to un piespiedu kārtā arī Fredu Frederiku ļoti reālās nāves briesmās.

Jāsaka gan, ka Red Moon vairāk ir lielās idejas grāmata, kur viens no izteiktākajiem tematiem varētu būt debate par dažādām politiskajām sistēmām, kur autora Kim Stanley Robinson ne maz tik tālajā 2047.gada nākotnē ASV un Ķīna ir galvenās pasaules lielvaras (bieži izmantots G2 termins, ideja), un kuras ASV divpartiju, Ķīnas vienpartijas vai citas valsts daudzpartiju, vai vēl kāda cita valsts pārvalde ir labāka, kur katram modelim savi trūkumi un priekšrocības.

Nav gluži tā, ka visa uzmanība tiktu veltīta tikai Ķīnai, lai arī viennozīmīgi centrālā skatuve. Tā arī ASV neiztiek bez saviem sociālajiem un ekonomiskajiem nemieriem un pārmaiņu vējiem, kur tos, sakritības vai kā cita rezultātā reizē ar nemieriem un protestiem Ķīnā, aizsāk Housholders Union kustība, kuras ietekmē cilvēki masveidā izņem naudu no bankām, lai to pārvērstu kriptovalūtās. Vara cilvēku un iedzīvotāju populācijas rokās pret sistēmu, kura nonākusi tik tālu, ka politiķi drīzāk sāk pārstāvēt partiju, ne iedzīvotājus.

Interesants aspekts idejas ziņā, lai arī ar salīdzinoši mazu laiku uz sižetiskās skatuves un debatējamu ietekmi uz galveno varoņu gaitām, ir anonīms analītiķa tēls un tā radītais mākslīgais intelekts. Kur Red Moon romāna nākotnē mākslīgais intelekts vēl nemaz nav izlauzies ārpus šobrīd redzamajām iespējām un kļūšana par intelektuālu vienīb (kur nu vēl personību), kura spējīga pati ievākto informāciju interpretēt atbilstoši situācijai un pieņemt pareizāko atbilstošo rīcības izvēli attiecīgajai situācijai, pirms tam precīzi simulējot citu potenciālu izvēļu sekas.

Tā arī vismaz grāmatas sākumdaļā un arīdzan ik pa brīdim vēlāk ir gana daudz tehniskas valodas vai pat nelielas informācijas gūzmas, kas kopā ar stāsta pieejas manieri ļauj saprast, kāpēc grāmata varētu nepatikt vai, redzot tās vāku un SFF kategoriju, likt ekspektācijām sadurties ar atšķirīgo grāmatas stila realitāti.

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.

Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…

Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.

Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.

Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.

Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.

Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.

Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.

Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.

Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.

Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divus garus gadus kopš Know No Fear notikumiem un nodevēju leģionu, galvnokārt Word Bearers (WB), rīcības pret un uz Calth planētas, Ultramarines (UM) leģiona mazajai impērijai (protams, iekš lielākās cilvēces Impērijas) to primarka Roboute Guilliman vadībā ir bijis jācīnās pašiem par sevi par savu izdzīvošanu. Par spīti UM teritoriju ieskaujošajai warp dimensijas Ruinstorm vētrai, kura to pilnīgi izolējusi no pārējā Visuma. Bet UM nebūt nesēž rokas klēpī salikuši un negaida citu palīdzību, lai censtos vērst situāciju par labu.

Tā pirmais The Unrembered Empire notikumu katalizators ir notikumi uz Macragge (tāda kā UM galvaspilsētas planēta) attālās, UM kontrolētās teritorijas pašā ‘’pierobežā’’ esošās Sotha planētas, kur Gilimana norīkots cītīgi strādājis astarte Barabas Dantioch. Kaut gan pirmā šī tēla uzrašānās romānā un tā laipnā uzņemšana liek izbrīnīties, jo Dantioha izcelsem ir no nodevēju Iron Warrriors leģiona, bet, kā atklājas, tad viņš devis zvērestu, sev un Gilimanam būt lojālam pret Imperatoru, neskatoties uz sava primarka izvēlēm. Bet atgriežoties pie sasnieguma, Dantioha centieni un pētījumi aktivizē uz Sothas xeno rašu atstātu tehnoloģisku artefaktu Pharos (sarežģītas alu sistēmu veidolā), kas sekojoši aktivizē jaunu bāku Imperatora kontrolētās Astronomican vietā, un līdz ar to izgaismo Makragu, pēc kuras vadīties iekš Ruinstorm vētrā noklīdušajiem.

Par laimi, Gilimanam un tā UM 500 pasaulēm (vairāk šķiet, ka skaitlis drīzāk kā ideālistisks termins) bāka piesaista sabiedrotos primarka Lauvas El’Džonsona Dark Angels (DA) leģionu un nevisu kādu citu nodevēju spēku floti. Par nelaimi, un lai nebūtu garlaicīgi, Lauva sev līdzi uz Makragu atved nodevēju primarku Konrad Curze, kurš romānā neminētos apstākļos pēc Vulkan Lives nokļuvis uz DA kuģa, bet izlauzies no tā ieslodzījuma kameras un klejojis pa kuģi, kurš pats par sevi ir gana postošs spēks, ņemot vērā tā īpašos talantus, un spēj radīt gana lielu postažu arī pašrocīgi.

Paralēli primarku gaitām savos varas spēku gaiteņos, uz Makragas nokļūst arīdzan citi varoņi, kuriem spēlējama sava loma lielās Horusa nodevības panorāmas ietvaros. Tā par bēgli maskējoties, kurus piesaista Pharos bāka, uz Makragas ierodas nemirstīgais Perpetual Džons Gramatikus, kuru joprojām vada xeno rašu Cabal izveidota organizējums, kura cer izmantot cilvēci par instrumentu, lai novērstu Visuma bojājeju Haosa un Warp spēku dēļ (itkā).

Tad lūk Džona uzdevums ir izmantot šķēpa artefaktu no Vulkan Lives romāna, lai beidzot nogalinātu primarku Vulkanu, kurš sakritības vai citu spēku ietekmē arīdzan nokļūst uz Makragas. Bet Kabalam ir zināmas šaubas, cik noturīgs savam reiz tiem dotajam zvērestam Džons ir, cik apņēmīgs un paklausīgs to dotajām pavēlēm Džons ir, jo, lai arī to paustās patiesības versijā cilvēce veic cēlu upuri, tad pēc būtības tā tiek arī reizē iznīcināta. Tādēļ Kabals Džonam pierīkojuši šī romāna ietvaros uzraugu, citu nemirstīgo Damon Pyranthe, kuram, ja arī bijusi kādreiz morāle, tad gadu tūkstošu laikā to pazaudējis un kļuvis krietni ciniskāks, kuram vairs diži nerūp citu liktenis, bet paļaujas, ka reiz uzklausītais no Kabala ir un būs patiesība.

Džons nav vienīgais tēls, kuram lemts sevi atrādīt (vismaz) divos The Horus Heresy romānos pēc kārtas, bet, ja WB asarte Nareks šīs grāmatas ietvaros spēlē visai nebūtisku lomu, tad to pašu nevar teikt par Vulkanu, kuram gan pēc pārciestajām mocībām no Konrāda puses, mirstot ntās reizes un atkal atdzimstot, veselais saprāts ir kaut kur pačibējis. Reizē iespējams labs moments, kuru Kabala aģentiem izmantot, lai to likvidētu, bet Džonam ir savas idejas, par spīti tiešajai uzraudzībai, kuru izpelnījies.

Atgriežoties gan pie Gilimana, tad viņu nomāc raizes un domas, kāds liktenis pa šiem diviem izolācijas gadiem (un kas zina, cik ilgi vēl lemts tā pavadīt) piemeklējis Impēriju, Terru un pašu dārgo līderi Imperatoru. Vai tā vēl turas pret Horusa nodevīgajiem leģioniem vai ar mazu cerību, ka uzvarējusi un to sakāvusi, vai ar bažām, ka visi citi lojālisti krituši un viņa, Gilimana piecsimts UM planētas ir vienīgās lojālās palikušas, ka, lai nezaudētu Impērijas ideālus, jāizveido pašam sava – oficiāli nosaucot to par Imperium Secundus.

Bet reizē Gilimans nevēlas, lai no malas šķistu, ka viņš ne ar ko dižu neatšķiras no Horusa, šādi rīkojoties. Tādēļ vēl jo pateicīgāks tas ir, kad uzrodas Lauva El’Džonsons un tā DA leģions. Tomēr ar visu to, abi nonāk pie secinājuma, ka, lai arī abu ideāli lielos vilcienos sakrīt, tad kā par līderi un Imperium Secundus vadoni neviens no tiem neder, ka ātri vai vēlu varētu rasties nesaskaņas un domstarpības. Un kādu tad risinājumu piedāvā autors Dan Abnett? Lai arī romāna ietvaros šis leģions uzrodas vien pašās beigās, tad, kā par stabilizējošo trešo kāju nosacītam triumvirātam kalpos Blood Angels leģions un tā primarks Sangviniuss.

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc Horusa nodevības uz Isstvan V daudzu prātos līdzīgi kā Iron Hands leģiona primarks Ferrus Manus ticis nogalināts un kritis kaujas laukā, tā arī Salamandru leģiona primarks Vulkans būs ņēmis līdzīgu galu. Lai arī viena gadījumā par acīmredzamu pierādījumu ir nocirstā galva, tad attiecībā uz Vulkanu ir vien haotiskas klātesošo atmiņas un fakts, ka Imperatoram lojālā primarka mirstīgās atliekas uz Isstvan V planētas netika atrastas…

Bet atbilde uz daudziem urdošo jautājumu, būtu tie starp lojālistiem vai nodevējiem un Horusa atbalstītātjiem, slēpjas faktā, kuru pats Vulkans līdz šim momentam nav zinājis, kuru tas uzreiz arīdzan neapjauš, ka Vulkans ir viens no tiem laimīgajiem, sauktiem par Perpetuals, kuri apveltīti ar nemirstību. Pirms gan Vulkanam, gan lasītājam lemta apjausma, primarkam jāizcieš nodevēja un šīs grāmatas ietvaros sagūstītāja un spīdzinātāja Night Lords leģiona primarka Konrad Curze.

Konrāds visiem spēkiem cenšas drīzāk jau sev pierādīt, ka principiālais un labiņais Vulkans, kurš ir viens no retajiem tēliem kā tādiem, kurš par svarīgu uzskatījis laba iespaida radīšanu leģioniem pierīkotajiem civilistiem un dažādajiem māksliniekiem vai vēsturniekiem, sauktiem par Remembrancer, ir vien tāds pats slepkavnieks, kā viņš pats. Bet reizē Konrāds turpina savas sadistiskās izpriecas pat tad, kad jau brāļa Vulkana galināšana no reizes uz reizi nedod vēlamo rezultātu, un drīzāk apzīmējamas, kā bezjēdzīgas. Tomēr pats sev Konrāds ir lielisks melis un esošās situācijas noliedzējs, kurā tas savās bēdās un nelaimēs, grūtajos apstākļos uz planētas, uz kuras audzis, vaino visus citus, lai tikai nebūtu jācenšas laboties.

Kā arī šķiet nodevēja Horusa sacelšanās uzsāktajam pilsoņkaram šķiet pievienojies tikai vardarbības un galināšanas visatļautības dēļ, ne tādēļ, ka aizrautīgi ticētu tā oficiāli paustajam iemeslam, kāpēc būtu jāgāž Imperators un tik pēkšņi jāaptur Old Night dēļ cilvēcei ‘’zudušās’’ planētas. Kaut gan drusku apšaubāmi, ka to pašu, pat ja ne tikpat drastiski, nebūtu bijis iespējams turpināt zem Imperatora vadības…

Diemžēl Vulkan Lives romāna sižetā grāmatas nosaukums drusku maldīgs, jo šķiet tās pamatsižetā Vulkanam ir vien tik liela nozīme, lai klusā cerībā iedvesmotu saujiņu izdzīvojušu Salamandru un pa bēgšanas haosu tiem pievienojušamies daža laba cita leģiona astartes kareivja. To dažu, 23 ja precīzāk, gaitas aizvedušas uz nolemtībai paredzētu Traoris planētu, kuru saviem nešķīstajiem nolūkiem noskatījis nodevēju Word Bearers (WB) leģiona Tumšais Apustulis Elias.

Par laimi lojālistiem, uz planētas laicīgāk ir kāds cits ‘’spēlētājs’’ un darbonis John Grammaticus, kurš romānu uzsāk gan zem cita vārda un ar arheologa identitāti, kurš, lai gan darbojas xeno citplanētiešurasu organizācijas Cabal labā, kuru mērķi būtiski atšķiras no cilvēces izdzīvošanas iecerēm, reizē arī neviļus tai varbūt pat palīdz vai vismaz ir darbojas pret nodevēju leģionu iecerēm.

Par strīdus un neskaitāmu cīņu objektu šajā, pēc grāmatas nosaukuma spriežot itkā otršķirīgā, bet krietni saistošākā sižetā kļūst artefakts, fulgurīts un atgādina daļu no šķēpa, kas tapis īpašos apstākļos un līdz ar to zinātājam sevī slēpj milzu spēku – būtu tas Haosa un Warp spēku izsaukšana vai kas cits, un sekojoši ir par pamatu, lai sauja izdzīvojušo lojālistu astartes visiem spēkiem un pieejamiem resursiem censtos izjaukt tos nodevēju plānus, kas nu attiektos uz šo artefaktu.

Lai arī Vulkan Lives viennozīmīgi ietur vispārējo The Horus Heresy prozas stilu, tad brīžiem liekais pildījums grāmatas gaitā bija par daudz. Tas gan vairāk attiecināms uz primarkam Vulkanam veltītajām sadaļām, kur tas brīžiem gremdējas atmiņās no slaktiņa uz Isstvan V, kā arīdzan papildus leģionu nodevības, kuri līdz pat pēdējam izlikās par sabiedrotajiem, lai ar vēl jo lielāku pārsteiguma momentu censtos dot Imperatora lojālistiem būtisku triecienu.

Tikmēr otrs sižets ir salīdzinoši saistošāks – attiecībā uz cīņu par artefaktu, Džona Gramatikusa un pastarpinātu Kabala lomu visā, kā arī periodiskas nodaļas un perspektīva no nodevēja astartes Barthusa Narek (WB) sniedz ieskatu, ka ne gluži visi nodevēji ir vienlīdz fanātiski un brutāli, ko parāda epizode, kurā Nareka tēls liedz citam apgānīt tikko nogalināta ienaidnieka astartes ķermeni, un pat ja Narekam ir savas šaubas par tiešā priekšnieka Tumšā Apustuļa Elaiasa iecerēm un spēkiem, kuru labvēlīgu saviem mērķiem tas gatavs pielūgt, ka tas tāpēc vien negrasās pamest sava leģiona rindas.

Nebūtu gluži tā, ka Vulkan Lives būtu pirmais vai pat viens no retajiem The Horus Heresy romāniem, kura noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk, ja ne gluži vilties, tad nedaudz gan rodas jautājums, kāda gan visam bijusi nozīme, jēga, skatoties lielākas pilsoņu kara bildes mērogā.

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Par spīti trakā profesora fon Vestarpa centieniem radīt superspējām apveltītus pārcilvēkus, kurus Nacistiskās Vācijas  līderi nekavējas izmantot savu militāro ieceru plānos, sabiedrotajiem tomēr izdevās uzvarēt Otro pasaules karā, izmantojot pašiem savas pārdabiskās metodes – burvjus un to spēju sazināties ar eidolonu radījumiem. Diemžēl cena, kā to rāda triloģijas otrā Visaukstākais Karš grāmata, ir pārāk augsta, lai ilgtermiņā pat visa cilvēce, kā tāda, spētu izdzīvot. Līdz ar to viltīgākajai un savā ziņā nešpetnākajai superspējām apveltītajai vācietei Grētai (spēj ielūkotos iespējamo nākotņu ntajos variantos) nākas nosūtīt Filipu Māršu atpakaļ laikā uz 23 gadus senāku pagātni, 1940.gada maiju, lai censtos novērst nevēlamo.

Reizē pašam Māršam ir dota otra iespēja glābt meitu Agnesi, kura dzīva nesagaida kara noslēgumu, un laulību ar sievu Olīviju vai vienkārši Līvu, kura gan nespēj izturēt psiholoģisko slodzi attiecībā par vēlāk dzimušu dēlu, kura dvēseli eidoloni iepriekš sērijā prasījuši kā samaksu par saviem pakalpojumiem. Bet pateikt to nešaubīgi ir vieglāk, nekā izdarīt. Lai arī vecākajam Māršam nav jāuztraucas par katastrofālu paradoksu, kad vēlāk grāmatas sižetā sastaps savu jaunāko versiju, tad nevar gluži arī stādīties tam vai draugam Viljamam ‘’Vilam’’ Bauklerkam. Sapratnes un palīdzības vietā to drīzāk bez ceremonijām aši aizturēs, iespundēs, kas ļaus vēstures gaitai atkal nekļūt, kur nevajag.

Pašu Grētu pastarpināti vēlmei izdzīvot, domas par citu palikšanu starp dzīvajiem tāds kā blakusprodukts, ir iemīlēšanās vai vismaz intensīva ieķeršanās Māršā un apsēstība ar tām potenciālajām nākotnes versijām, kurās tie abi ir kopā. Tā arīdzan liels motivējošais faktors un enerģijas spēka avots ir greizsirdība pret Mārša sievu, kuru reiz jau izdevās novākt no ceļa, bet citi kaitinoši apstākļi neļāva Māršam saskatīt, ka abiem lemts būt kopā. Tā teikt, arī Grētai ir iespēja censties vēlamo padarīt par esošo.

Psiholoģiskais slogs uz vecāko Māršu, atgriežoties pagātnē, redzot mīļoto un vēl starp dzīvajiem esošo meitu, bet apzinoties, ka iejaukties un ieņemt pašam savas jaunākās versijas vietu būtu nepareizi pret visām iesaistītajām pusēm nevar būt no mazajiem. Jau tā stresu rada personīgie uztraukumi, kur nu vēl pasaules un cilvēces liktenis, kad misijas absolūtā slepenība prasa konstanti uzmanīties, uzticēties sev un tikai sev un neatklāt savu patieso identitāti grāmatas sākumā itin nevienam.

Milkweed Triptych triloģijas noslēdzošās grāmatas galvenā sižeta līnija patīkami rada loģisku pamatojumu pat pēc fakta, ka labo varoņu uzvara alternatīvās versijas Otrajā pasaules karā jau panākta. Ieviestais pavērsiens, ka pārdabiskās radības par prieku sev un atriebi pret kaitinošajiem cilvēkiem labprāt tos iznīcinātu, kas tikpat kā visās citās laika līnijās izdodas, kas liek Grētai radīt jaunu, arī nerada samākslotību un iekļaujas jau iepriekš radītos spēles noteikumos. Tā arī romāns nav piebārstīts ar lieku pildījummateriālu un intrigas faktora aspekts līdz ar to saglabāts labā lasītprieka līmenī. Ja nu vienīgi pats atrisinājums drusku novienkāršot par labu labajiem varoņiem, kas gan sagaidāms un pārsteigumus neizraisa.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy #24)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy vispārējās sērijas divdesmit trešā grāmata turpina no Know No Fear romāna nodevēju leģiona Word Bearers (WB)uz Imperatoram lojālā leģiona Ultramarines (UM)planētas Calth iesākto. Betrayer ietvaros WB talkā ņem World Eaters (WE) leģionu, lai vispirms izpaustos pēc iespējas lielākas postažas un upuru radīšanā, tai skaitā arīdzan civiliedzīvotāji, un pēcāk, lai panāktu, ka UM, viens no lielākajiem leģioniem, nebūtu tik ievērojams faktors un traucēklis Imperatora pieveikšanā.

Ja neskaita dažu labu īso stāstu pēc numerācijas sērijas #16 grāmatā Age of Darkness, tad Betrayer ir pirmais romāns, kurā darbību ņem WE leģions, kurš no visiem, kā neviens cits, šķietami jau no paša sākuma vai vismaz brīža, kad tas tika apvienots ar tā pazudušo primarku Angronu, ir ticis predispozicionēts, lai pievienotos Horusa nodevībai. Zinot par Imperatora talantu saskatīt vismaz daļu no potenciālajām nākotnēm, nevar nepieļaut domu, ka viņa izvēļu un rīcības kombinācija Angrona gadījumā nav bijusi apzināta un ar nolūku. Bet tādā gadījumā visai aukstasinīgi gan daudzo upuru ziņā, kuri par šo izvēli Horusa nodevības procesā dabū maksāt, gan attiecībā uz paša dzīvību vēlēk sērijā.

Angronam tika tā laime un prieks nokļūt uz Nuceria planētas un vergturu sabiedrības gūstā, grāmatas otrās daļas notikumu un gala kulminācijas lokācija. Ja vēl Angronam būtu bijis tikai jāuzņemas iedzimtās līdera dotības un jāvada sacelšanās un jāizlaužas no to važām, tad tas vien tāds sīkums vien būtu un, kas zina, tā vietā būtu bijis starp lojālistiem. Diemžēl tam tā nav lemts būt un papildus jau tā esošajām vergiem piespriestām mocībām, kur viena no tām ir bijušas vergu gladiatora tipa cīņu bedres, Angrons un daudzi citi tika aplaimoti ar kibernētiskiem smadzeņu kortikālajiem implantiem, sauktiem par Butcher’s Nails, kuru mērķis apspiest jebkāda veida emocijas, izņemot prieku un baudu, kuru sniedz vien nogalinot. Mistiskā un neizskaidrojamā izvēļu kombinācijā, kādas Imperators citu primarku gadījumā nepieņem, Angronam ne tikai netiek sniegta palīdzība, lai iekarotu un pārņemtu varu uz savas ‘’dzimtās’’ planētas, bet tā vietā bez prasīšanas tiek aizteleportēts prom no tās, kā rezultātā tiek pamesti un nolemti sakāvei (bez tāda kā viņš) visi viņa draugi un cīņu biedri.

Tā vien šķiet Angronam trūkst jēgpilnas motivācijas, lai turpinātu dzīvi un cīņu Imperatora pusē, un Horusa uzsāktā sacelšanās un pilsoņkarš kalpo par ideālu agresijas un dusmu novades avotu, lai šķietami bezjēdzīgā galināšanas mānijā aizmirstu gan pagātnes sāpīgās atmiņas, gan viņaprāt Imperatora nolaupītās tiesības tālajā pagātnē nomirt turpat uz Nuceria planētas plecu pie pleca vergu sacelšanās cīņās.

Tikmēr WB primarkam Lorgaram ir izdevīgs šāds sabiedrotais uz cīņu lauka, pat ja brīžiem tā neaprēķināmība svarīgos brīžos drīzāk kaitē gan pašam, gan WB leģionam. Bet neapslāpējamās dusmas lieti noder kā uz pirmās daļas mērķa UM planētas Armatūras, uz kuras pirms to uzbrukuma bāzēts viens no lielākajiem UM jauno rekrūšu treniņu centriem, kā arī liels skaits kuģu rūpnīcu tās orbītā, tā arī grāmatas kulminācijā uz Nuceria. Lai arī Nuceria neskaitās kā UM kontrolēta planēta, tad Lorgars var paļauties uz Angronu, ka viņa dusmu kontroles problēmas nāks talkā un par labu tā iecerēm.

Betrayer ietvaros uzmanība pievērsta arī diviem astartēm, katram no sava leģiona, Kharn no WE un Argel Tal no WB un to draudzības cieņpilnajai saiknei, lai arī abi nāk no šķietami tik atšķirīgiem leģioniem gan cīņas praksē, gan cita veida filozofiskajā domāšanas pieejā. Abiem jātiek galā un jāizdomā sev pieņemami attaisnojumi, kāpēc ne tikai to leģioni ir starp nodevējiem, bet arī, kādēļ to šķietami ideālajiem astartes ķermeņiem nepieciešamas vēl papildus izmaiņas, kuras drīzāk ir vizuāls pierādījums to korumpētībai. Ja vēl Kharn gadījumā pārsvarā vēl šobrīd tam tikai jācīnās ar ko līdzīgu, kā paša primarkam, Naglu smadzeņu implanta dēļ, tad Argelam Talam, kuru ir bijusi iespēja iepazīt #14 romānā The First Heretic ietvaros, papildus galvassāpes sagādā tajā esošs warp ‘’dēmons’’ vārdā Raum.

Bet, lai kādas pārdomas gan Kharnam un Argelam Talam vai kādam citam astarte leģionāram nebūtu, tas nemaina faktu, ka tie pat ne uz mirkli neapsver iespēju, ka varētu mēģināt pasākt kaut ko, lai no iekšienes censtos nodevējiem kaitēt. Tik viena epizode visas grāmatas ievaros būtu tāda, kur dažu tēlu rīcību varētu tā klasificēt. Bet arī tos vairāk motivē baile no koruptīvajām izmaiņām, kuras nodevēju primarks Lorgars vispirms pakļauj brāli Angronu, nekā pēkšņa pret Imperatoru pamodusies lojalitāte.

Lai arī Betrayer negatīvā ziņā neizlec no The Horuse Heresy stila, tad salīdzinoši ar citām noslēguma notikumu sekvence, kur vairāki nozīmīgi sižetpunkti tiek atstāti karājamies gaisā vismaz uz lapaspuses neatrisināti, sagādā lielāku vilšanos