Mystery

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms trim gadiem detektīve Jude Fontaine tika nolaupīta, trīs gadus viņa tika turēta kaut kāda pusgrausta pagrabā ar skaņas izolāciju aprīkotā pagrabā. Lai arī sākotnēji Džūdas kolēģu centieni atrast vienu no savējiem nenoliedzami bija visi simts procenti un vēl vairāk, tad reti kurais, ja vispār, vēl cerēja kādreiz dzīvajā Džūdu sastapt. Bet tieši tā notiek, kad pēc viena no daudzajiem elektrības padeves zudumiem, kuri pēdējā laikā diezgan bieži piemeklē Mineapolisas reģionu, Džūdai izdodas ne tikai izmukt no sava cietuma, bet pie viena arī pārsteigt savu ļaundari un viņu nogalināt.

Atgriešanās agrākajā dzīvē nevar būt viegla. Gan pašai Džūdai, bet vēl jo vairāk visiem citiem, kuri detektīvi pazinuši pimrs nolaupīšanas, jāsaprot, ka tā persona pirms trim gadiem faktiski ir mirusi. Neapskaužamā pieredze, kurai Džūdai nācies iziet cauri, nevar nebūt viņu izmainījusi. Kur citi būtu vien čaulas ar tukšu vidu, Džūda vēl ir saglabājusi cilvēciskumu, kuram tagad ļaut no jauna uzplaukt.

Viens no pozitīvajiem ieguvumiem no traģiskajiem trim gadiem Džūdai ir paaugstinātā ķermeņa un citu neverbālo signālu uztvere, ko izskaidro ar to, ka trīs gadu garumā viņai nav bijis teju neviens cits ārējais stimuls, kuru analizēt, kā vien viņas nolaupītāja ķermeņa valoda un tās potenciālie draudi viņai. Tā lūk jau pirmajā izmeklēšanā kopš atgriešanās Džūda ātrāk par savu pārinieku, kurš uzreiz nav tik priecīgs, ka jāstrādā ar viņu kopā, pamana, ka šķietamā pašnāvība patiesībā ir slepkavība. Protams, ne viņš, ne Džūda nezin, ka ir izdomāti varoņi romānā, kuros pašnāvība ir liels retums.

To gan nevar teikt par Džūdas pārinieka Uriah Ashby salīdzinoši nesen pašnāvību izdarījušo sievu. Uzticības saikne, kura starp diviem detektīviem, strādājot ik dienu bīstamos apstākļos, ir nenovērtējama, nenāk viegli. Katram ir savi noslēpumi, privātā dzīve, kuru nevienmēr vajadzīgs pilnībā otram atklāt. Tomēr laika gaitā Ašbijs no nostājas pret Džūdas atgriešanos detektīves amatā, pamatojoties uz potenciālo psiholoģisko nestabilitāti augsta stresa situācijās u.c., jau līdz sērijas pirmās grāmatas beigām kļūst par pirmo, kas Džūdu aizstāvēs.

Jāpiebilst, ka Detective Jude Fontaine Mysteries triloģija ir tāds kā īss ieskats Džūdas dzīvē tas potenciāli trauksmainākajā posmā, atšķirībā no citām mistēriju sērijām, kuras turpinās līdz pat desmit un vairāk grāmatām sērijā. Kā pirmā, tā arī noslēdzošā triloģijas grāmata atklāj reizē arī tumšus, neglaimojošus un ilgi glabātus noslēpumus Džūdas ģimenē, konkrētāk no prominentā tēva, politiķa puses.

Otrā grāmata The Body Counter sērijā iepazīstina jaunu, svarīgu tēlu Džūdas kaimiņu Eliotu, kura sākotnējā interese par Džūdu ir it kā pavisam nevainīga, vien kā jaunam kaimiņam iepazīties ar kādu citu. Tomēr Džūdas aizdomu antenas šoreiz nostrādā pamatoti, ka puisis kaut ko slēpj. Eliots vismaz ir bijis tik godīgs, ka viņa nodomi nav ļaunprātīgi, vien nav zinājis to labāko veidu, kā uzsākt sarunu ar pusmāsu. Šajā sakarā turpinājums The Body Keeper arīdzan atklās Džūdai jaunus radus, atklās jau zināmo, ka tēvs ne vienmēr centies bikses turēt aizpogātas ne pirms, ne pēc sievas nāves.

Noslēdzoši triloģijas pēdējā grāmatā, kā galvenā mistērija ir aukstā lietā, pēc tam kad Eliots slidojot nejauši pamana ledū iesalušas personas aprises un to(s) izgriežot laukā atklājās, ka tie ir divi puisēni, kuri pazuduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tīri burtiski lieta aukstā nevar būt! Drusku neliels melnais humors. Vispirms jau loģiski rodas jautājums un neticība, ka mirstīgās atliekas varētu būt tik senas, kur tās bijušas līdz šim, bet tāpēc jau šāda lieta nonāk detektīves Džūdas rokas, lai to atrisinātu.

Papildus tam negaidītā sakritības kārtā, un šajā sērijā sakritību ir pamanāmi daudz, Džūda gandrīz blakus savai daudzdzīvokļu mājai atrod vienu pašu atstātu vai pazaudētu puisēnu (+/-4g), gandrīz vai nosalušu. Sniega vētra liedz puisēnu ātri nogādāt atbildīgajās, Džūdas prāt kompetentākās aprūpes iestādēs par viņu. Iestājas teju maza panika, ka viņai nu jārūpējas par tik mazu personu, kad pašai par sevi pārūpēties reizēm sagādā grūtības, kur nu vēl par bērnu. Bet Džūdai izdodas pārsteigt sevi un arīdzan kaimiņu Eliotu, un ātri vien pieķeras puikam, pat sadraudzējas, kas daļēji nav tik grūti, salīdzinot, kādos apstākļos puikam pirms tam nācies uzturēties. Taču jau kārtējo reizi divi noziegumi, pat ar tik ilgu laika starpību, būs viens ar otru saistīti, panākot, ka agrāk vai vēlāk ļaundariem par pastrādāto nāk taisnīgs sods.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #4-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nereti upuri Tracy Crosswhite sērijā kādā dzīves mirklī pieņem vienu nepareizu lēmumu, kas noved pa līdz tam neizpētītu lēmumu taku, vai uzklausa padomu apmeklēt korporatīvu ballīti, kā tas noris ceturtajā sērijas grāmatā The Trapped Girl, un sanāk iepazīties ar pēc pirmā iespaida gudru, šarmantu, asprātīgu un citādi pievilcīgu jaunu vīrieti.

Andrea Stickland līdz pirmajam liktenīgajam vakaram vairāk uzturējās savrup no citiem gan darbā, gan privātajā dzīvē. Varbūt daļēji no emocionālās traumas zaudējot vecākus autoavārijā agrā vecumā, bet pavisam noteikti mātes māsas vīra uzmākšanās nevarēja nākt par labu ne pašapziņai, ne spējai citiem tik viegli uzticēties, bet barjeru vari noturēt nepārrautu vien tik ilgi, vien līdz brīdim, kad personāžs ar talantu spēj atrast vājo vietu aizsardzībā.

Interesanti pavērsieni vismaz šajā grāmatā, paņēmiens, kuru vienas sērijas ietvaros labāk neatkārtot, ka Andrea atšķirībā no citiem pamanās par mirušu tikt pasludināta vairāk kā vienu reizi. Talants un spriedzīte mistērijas trillerī, kas lieti noder, lai noturētu lasītāja vai klausītāja interesi līdz pat kulminācijas brīdim.

Tikmēr sērijas gaitā attiecības no vienas grāmatas uz otru starp Treisiju un advokātu (bērnības draugu) Denu pāriet no vienas fāzes uz otru. No saderināšanās uz precībām, no grūtībām Treisija palikt stāvoklī daļēji viņas vecuma dēļ un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pēc speciālistu apmeklējumiem. Līdz negaidīti pozitīvam pārsteigumam vienas grāmatas ietvaros, tālāko pārēju uz sestās grāmatas A Steep Pricesižetu, kuras izmeklēšana tiek atrisināta Treisijai būdamai stāvoklī, un noslēdzoši septītajā A Cold Trail, kad pirmo reizi karjerā Treisijai ir pamats uztraukties, vai darbadiena nebūs pārāk bīstama, kas liegtu dzīvai atgriezties pie ģimenes.

Atgriežoties drusku atpakaļ uz piekto Close to Home grāmatu, tad par primāro sižetu tajā kļūst 12gadīga melnādaina, talantīga basketbolista notriekšana ar auto, kad puisis pēc vēlas spēles ar kājām mēro ceļu mājup. Nav vērojamas bremzēšanas pēdas ne pirms, ne pēc trieciena, tikmēr vecāki un radinieki nelolo diži lielas cerības, ka policija vēlēsies un spēs palīdzēt tādiem kā viņiem saukt pie atbildības puiša slepkavu. Turklāt pats izmeklēšanas sākums, kad atklājas, ka auto īpašnieks strādā Jūrniecības spēku bāzē~, tā teikt ir viens no savējiem, nelolo viņiem lielas cerības. Nebūtu pirmā reizi, kad tādam izdodas izsprukt cauri sveikā.

Ar piekto sērijas grāmatu un pagaidām turpinātu gan sestajā, gan septītajā sērijas grāmatā ir paralēls sekundārais sižets, kas līdz ar grāmatas beigām sasaistās ar primāro sižetu, pat ja līdz tam autors ir gana labi pacenties iesēt šaubas. Autoram Robert Dugoni pavisam noteikti var dot uzslavu attiecībā uz to, kuru vainot visos attiecīgajā grāmatā minētajos noziegumos, it īpaši, ja tos šķir gana nozīmīgs laika periods, kā tas ir septītajā A Cold Trail grāmatā, kad Treisija un Dens atgriežas dzimtajā Cedar Grove pusē, kamēr Dena māja tiek renovēta un pielāgota jaunajām vajadzībām. Pie viena Treisijai, par spīti jaunajam māmiņas statusam tiek palūgts izmeklēt māsas Sāras draudzenes slepkavību vien dažus mēnēšus pirms māsas pazušanas, kuru toreiz pierakstīja Edmund House ļaundarībām, bet, par ko tagad dažiem radušās šaubas. Vēl jo vairāk, kad šķietami nejaušā medību negadījumā tiek nošauts meitenes vecāku nolīgtais advokāts.

Atgriešanās mājās, lai izmeklētu vēl vienu senu noziegumu, kas sērijas gaitā vai vislabāk pirmajā grāmatā nemaz nav pieminēts, var tikt izmantots efektīvi tik vienreiz. Ļoti ceru, ka autors nepieļaus kļūdu, lai dienasgaismā izceltu vēl kaut ko negaidītu. Tikmēr privātajā sfērā Treisijai viss rit loģisku turpinājumu gaitu, bet gribētos cerēt, ka sērija netiks izvilkta šķietami bezgalīgi.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.

Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.

Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.

Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.

Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Righteous Men by Sam Bourne

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.

The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…

Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.

The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.

***

The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.

To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.

Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.

***

The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.

Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.

Carin Gerhardsen – The Gingerbread House (Hammarbyserien #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Kad traumas dēļ esi spiests uz ilgstošāku laiku nokļūt slimnīcā, atgriežoties mājās, nezināmas personas līķis savā virtuvē ir pēdējais, ko varētu domājams ieraudzīt. Bet tieši tāds skats sagaida seniori Ingrīdu Olsoni, kāds viņas prombūtnes laikā nez kāpēc izvēlējies tieši viņas īpašumu padarīt par nozieguma vietu.

Fakts, ka apcelšana un huligānisms jeb angliski bullying bērnu vidū un skolas vidē nav nekas svešs, kas var aiziet pat tik tālu, lai izmanītu upura psihi un visu atlikušo dzīvi. The Gingerbread House slepkavas izcelsmes stāsts aiziet pat vienu soli tālāk, jo vide ir bērnudārza pirmsoklas sešgadnieku grupa, kurā reiz tāltālajā 1968.gadā par grupiņas līderu izvēlētajiem mocekļiem kļuva Tomass un Katarina. Labākais, ka audzinātāja, labi zinot, kas notiek, izvēlas uzlikt klapes un izlikties neko nezinam, ja tas notiek ārpus bērnudārza teritorijas.

Tā nu pārvirzoties uz 2006.gadu, kad Tomass savās neievērojamās ikdienas gaitās pamana vienu no saviem galvenajiem mocītājiem Hansu, kurš no malas izskatās tik priecīgs, pašapzinīgs un citādi apmierināts ar dzīvi, Tomass nespēj pretoties dziņai viņam sekot līdzi. Vien vēlāk nonākam pie ainas, kurā sevi atrod no slimnīcas atgriezusies Ingrīda Olsone.

The Gingerbread House vienlaikus cenšas personalizēt un familirizēt slepkavības izmeklētājus, galvenokārt galveno detektīvu Conny Sjöberg, bet arīdzan vienu no padotajiem izmeklētājiem Petra Westman, kura pēc bārā jauki pavadīta vakara ar musulmaņu izcelsmes (vecāki) kolēģi uzsāk šķietami nevainīgu sarunu ar citu apmeklētāju, bet nākošajā rītā bez lielas daļas ‘’filmas’’ no iepriekšējā vakara attopas viņa gultā. Sākotnēji biju drusku neizpratnē, kāpēc man kā lasītājam šim vajadzētu interesēt attiecībā uz slepkavību un tās izmeklēšanu, pat ja tematika ir vienlīdz nopietna. Vien ceru, ka Petrai sērijas turpinājomos tiek piešķirta nozīmīgāka loma, lai šāda tuvāka sapazīstināšana pēc autora izvēles būtu attaisnojamāka.

Neesmu fans autora izvēlei, kādā tiek atklāta slepkavas identitāte, kriminālromānā, kas arī līdz tam nav atstājis pārlieku iedvesmojošu iespaidu. Ik pa brīdim tiek doti mazi nodaļu fragmenti no slepkavas perspektīvas, un lai arī tie ir tikai un vienīgi no pirmās personas neatklājot vārdu, līdz pat pēdējam brīdim nekas neliecina (iekāpjot atrisinājuma maitekļa zonā), ka slepkava ir Katarina, kuras vārds būtiski līdz tam pavīdējis vien prologā no 1968.gada. Atšķirībā no Tomasa, kurš kārdinoši un nepārprotami pasniegts kā galvenais un šķietami vienīgais kandidāts. Protams, pavērsienu pašās beigās būtu muļķīgi negaidīt, bet, ko var zināt, vai reizēm autors neizvēlas jau pašā sākumā atklāt slepkavas identitāti, un tad spēles procesu starp viņu un policiju. Šķita drusku lēts triks, šādi tikpat kā no gaisa izraut alternatīvu, bet, protams, mērķis panākts, lai domas par alternatīvu Tomasam nemaz nebūtu. Tādā ziņā ideāli, bet ne kopējā izpildījumā.

Rob McCarthy – A Handful of Ashes (Dr. Harry Kent #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mulholland Books

Manas pārdomas

Ārsta Harija Kenta dzīve kopš sērijas pirmās grāmatas tajā notikušās kriminālizmeklēšanas nav gājusi uz to labāko pusi. Lai arī ir atradis jaunu draudzeni, pēc pašķiršanās no detektīves Frankie Noble, darbs slimnīcā un papildus ar policiju ir piespiedis pieņemt lēmumu sākt lietot amfetamīnus, lai spētu tikt galā ar stundu apjomu, kas jāpavada nomodā. Izvēle, protams, ir paša Harija veikta, neviens ar ieroci nav stāvējis klāt, bet iemesli tam pietiekami komplicēti un daudzslāņaini, lai uzreizt tik vienkārši nenosodītu.

A Handful of Ashes slepkavības upurim, jaunai kardioķirurģei Susan Bayliss, izvēle gan tika atņemta, kad svētdienas atpūtas vietā pie vīna glāzes, kāds izvēlējies viņas vietā ātrāk pārtraukt viņas dzīvi. Turklāt vēl pēc fakta centies ainu izvērst tā, lai izskatītos pēc pašnāvības, kas uz pirmo acu uzmetienu arī izdodas. Vien Harija Kenta vērīgā acs, kuram jāverificē fakts, liek sākt aizdomāties par pretējo.

Acīmredzamā motivācija jaunās ārstes slepkavībai tālu nav jāmeklē. Vien nesen viņa pievērsusi visas valsts uzmanību savai darba vietai, izslavētai bērnu slimnīcai ar fokusu uz kardiovaskulārām slimībām, un konkrēti uz vienu kardioķirurgu (savu tiešo priekšnieku), pēc kura operācijām ātrāk vai vēlāk miruši četri bērni pēc kārtas. Vienkārša nelaimīga sakrītība vai kas nopietnāks, bet Sjūzana Bejlisa vēlas, lai notikušais tiktu nopietni izvērtēts. Tā vien šķiet, kāds pamatīgi vēlas, lai tā nenotiktu.

Kā alternatīvu, protams, varētu izskatīt arī pretējo motivāciju, ka noplokot ažiotāžai ap slimnīcu un četriem pēc kārtas pie viena ķirurga mirušiem bērniem, kāds no vecākiem vai kāds cits ieinteresētais bažījas, ka slimnīca un konkrētais ķirurgs tiks cauri sveikā. Kaut kas jādara lietas labā, varbūt policijas iesaistīšanās tam līdzētu.

Dr. Harry Kent otrā sērijas grāmata lieliski sabalansē ārsta Harija personīgo cīņu ar atkarību, paša privāto dzīvi, kāda nu tā ir. Kā arī ar policijas nesaistīto ārsta darbu, kurā būtu izceļama Harija interese, tiek turpināta no pirmās grāmatas The Hollow Men, par anonīmu jaunieti ar rozā matiem, kura pēc pilsētas mēroga nemieriem nonākusi slimnīcā, bet joprojām nav atguvusi runas spējas.

Tikpat labs balanss atrasts, ik pa brīdim pārslēdzot perspektīvas uz detektīvi Frenkiju Noblu, kurai tiek uzticēta izmeklēšanas vadība, jo kolēģis, kas to parasti dara ir slims, un nav ilgi jāgaida līdz lietas mērogs un acīmredzamā interese mediju acīs piespiež iziet ārpus ierastās komforta zonas. Sakritība, ka Harijam iekrīt inicālais izsaukums uz nozieguma vietu, ir gan svētīga sakritība, gan varbūt neliels lāsts, ņemot vērā abu nesen pajukušās attiecības.

Vienīgā vilšanās, ko sagādā Dr Harry Kent sērija, ir fakts, ka vairāk turpinājumu tik labai mistērijai un spriedzes trillerim nav.

Will Carver – Girl 4 (January David #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow Books

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Janvārim Deividam profesionālā karjera vienmēr bijusi tuvu vislielākajai dzīves prioritātei. Viņam ir ilgstoša draudzene Audrey, grāmatas gaitā, kas lekā pa laikiem, saderinātā un jaunā sieva, bet, lai kā pats censtos kompensēt ilgstošās darba stundas, tad slepkavību izmeklēšana, it īpaši, ja uzrodas sērijveidslepkava, prasa savu un privātā dzīve dabū ciest.

To gan Odrijai būtu jāsaprot, bet pēc kāzu gatavošanas un pasākuma nebūšana uzmanības centrā arī no citu puses, kad vairs nav lielais notikums, kam pašai gatavoties un aizpildīt viņas reizēm garlaicīgi rutinizējušos ikdienu, domas klejo greizos neceļos un tik tālu, ka pašai lemts gandrīz kļūt par slepkavas ceturto upuri.

Slepkavai ar vārdu Eames tiek dots arī savs vārds un iespēja izteikties par savu motivāciju, iemesliem viņa rīcībai; par faktoriem, kas ietekmē rūpīgu upura atlasi un paradumu izsekošanu ideālam vakaram, lai gan līdz galam neatklājot visu, pietaupot to fināla atrisinājumam. Paši upuri gandrīz visi kā viens izņemot Odriju nav ar to lielāko pašapziņu, lai atteiktu sveša puiša uzmanību bārā jau pēc vairākām glazītēm. Vienai tas ir kārtējais vakars, kad mostas cerība, ka beidzot kāds viņu pamanījis, pat ja prāta nostūros mīt klusas aizdomas. Cita ļaujas spontanitātei, pēc tam kad dienas laikā pieņemts lēmums lūkoties beidzot pašas internetā bāzēta uzņēmuma virzienā. Lai vai kā, bet visām kā vienai nākotnes sapņi tiek sagrauti, kas tiek atklāts upuriem veltītajās nodaļās katrai no savas perspektīvas, ko kā metodi bieži manīt nesanāk.

Būtu Eames tēls vēl ar lielāku burtu savā amatā, varētu interesantā veidā izspēlēt velna advokāta iespaidu par viņu, kā viņš pats sevi uztver citu acīs, kā Īmsam pašam šķiet, kādu pakalpojumu un glābiņu no neizdevušās dzīves viņš piespēlē izraudzītajam upurim.

Tikmēr detektīvs Janvāris jeb vienkāris Jans, pieaugot upuru skaitam, izjūt arvien lielāku spriedzi un spiedienu slepkavu notvert, it īpaši, kad par ceturto upuri gandrīz kļūst paša sieva. Sākotnēji nevarētu iedomāties, kā gan tas varētu nākt par labu abu laulībai, bet meistarīgi uzvītam plānam no autora puses ir tikpat interesants atrisinājums, kad viss tiek nostādīts pa vietām un sāk rasties papildus jautājumi, kādā gan virzienā autors plānojis turpināt sēriju, jo vienkārši jaunas izmeklēšanas sērijas turpinājomos kaut kā nešķiet lemtas šajā sērijā. Intriga noteikti gana liela, lai ar seriju potenciāli turpinātu jau nākamajā gadā.