klausāmgrāmata

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 50 gadi kopš Šejs Ohmsford un Fliks kopīgiem spēkiem ar druīdu burvi Allanon izglāba dienvidu zemes no Warlock lorda karaspēka. Tagad nelaimē nokļuvuši elfi rietumos, jo sens, maģisks Ellcrys dižkoks, kurā ieslodzīti mīt spēcīgi dēmoni, bet visu ļaunākais murgs sāk pārtapt par realitāti, kad dižkokam sāk kalt lapas. Kas tikai nozīmē, ka tas ir vien laika jautājums, līdz dižkoks pilnībā zaudēs spēku un ieslodzītie dēmoni tiks brīvībā.

Cerība, ka labo ir iespējams saglabāt, netiek pilnībā pazaudētā un par vēstnesi, lai mudinātu labos tēlus, kuru likteņos iekritis šis varoņdarbs, uz rīcību atkal ir burvis Allanons, kurš pēc ārējā izskata nebūt nešķiet novecojis. Pirmā vizīte ir pie Šeja mazdēla, jauna puiša Vila, kurš cer kļūt par ārstu/dziedētāju un vispār ir vairāk nosvērtas dabas, miermīlīgs un labas sirds, nevis tendēts uz bīstamiem piedzīvojumiem kā vectēvs Šejs. Bet ko padarīsi, ja liktenis sauc un tevī rit gana daudz elfa senču asins, lai Allanona īpašumā esošie Elfstones varētu tikt pielietoti.

Otra vizīte ir pie nelaimē kritušajiem elfiem, kuriem ne tikai jāpiedzīvo dižkoka pamazāma nokalšana, bet arī traģisks fakts, ka atmodušies dēmoni jau tagad pulcē armijas, lai postītu, un daži to aģenti kā dēmons vārdā Reaper bez želastības ar nolūku nogalina Elkrisa dižkoka Izvēlētos, kuriem uzdots atmodināt dižkoka sēklu, lai varētu dzimt jauns koks un ieslodzītie dēmoni nekur tālu neaizbēgtu. Viena no Izvēlētajiem, Amberle Elessedil, pamanās nenonākt Reaper redzeslokā, kam galvenokārt par iemeslu Emberlijas nevēlēšanās uzņemties viņai piešķirto nastu, bet liktenis paliek liktenis un nekur no tā neizsprukt.

Vilam un Emberlija ne bez Allanona palīdzības jāpārvar gan iekšējie psiholoģiskas dabas pašu uzliktie šķēršļi, lai varētu glābt gan elfus, gan visus pārējos no dēmonu ordām, gan ārējie galvenokārt jau dēmona Pļāvēja veidolā, kura nolūks ir apturēt viņus no iecerētā īstenošanas. Jāsaka gan, ka slikto tēlu nosaukšanā autors izvēlas vārdus, lai bez šaubu ēnas varētu noprast ne tik, kurš ir ļaunais, bet arīdzan vizuālajā departamentā Pļāvējs ar izkapti tā pa tiešo visu pasaka lasītājam.

Aizdomīga kļūst Allanona rīcība The Elfstones of Shannara laikā. Jau otro reizi divu grāmatu laikā, viņam kaut kā izdodas pazaudēt galvenos varoņus un tieši tad viņi, šoreiz Vils un Emberlija, iekļūst dzīvībai bīstamās situācijās. Ja vēl iepriekšējā grāmatā neko uz to pusi varētu nenojaust, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek atkārtoti, ir vērts atskatīties uz notikušo citām acīm. Kā Šejam un Flikam, tā arīdzan Vilam un Emberlijai druīdu burvja nozušana un paļaušanās vien uz saviem spēkiem liek atmosties iekšēji paslēptiem talantiem un atmodināt varoņa tēlu, gluži kā jaunajai dižkoka sēklai.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Shea Ohsmford pēc būtības ir bārenis un fantāzijas žanrā un arīdzan Shannara lielajā pasaulē tas tikai nozīmē, ka puisim ir lemts paveikt lielas lietas. Bet Šejam mazam vēl esot paveicās tikiet adoptētam un iegūstot jaunu ģimeni un draugu, kuru var saukt par brāli Flick. Abi ne gluži idilliski, bet ne ar patstāvīgām milzu raizēm pavada dienas necilā, mierīgā Shady Vale ielejā, ko tā teikt izjauc druīdu burvja un vēsturnieka Allanon (*khm* pavisam noteikti prātāk nenāk Gendalfs) negaidīta uzrašanās, kurš ne tikai brīdina par bīstama naidnieka nenovēršamu iebrukumu no ziemeļu zemēm, bet ir vēstnesis pareģojumam un atklājumam, ka Šejs ir karaliskās dzimtas pēdējais mantinieks, uz kuru liktas visas cerības, lai viņš varētu būt tas vienīgais, kuram spēkos būtu sakaut ļauno Warlock lordu un viņa Skull Kingdom. Vārdi un nosaukumi, lai nevienam nebūtu šaubu, kurš skaitās sliktais tēls.

No punkta A – miermīlīga ciematiņa, līdz kulminācijas punktam, Šejam un Flikam nākas pieredzēt ne vienu vien momentu, kad sirds teju kāpj pa muti laukā, kad tā vien šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt. Vēl jo vairāk izdzīvošanas instinkts tiek pārbaudīts, kad brāļiem sanāk nošķirties no druīdu burvja un kulties uz priekšu pretim burvju artefaktam pašu spēkiem, un vēl jo vairāk, kad apstākļu spiesti uz laiku šķiras arīdzan Šeja un Flika ceļi.

Lai nu kādu rūpju, uzzinot, ka ir pēdējais diženā elfu karaļa Jerle Shannara mantinieks, Šejam par kompanjoniem piedzīvojumā pēc zobena pievienojas vairāki interesanti tēli, lai nebūtu jāgarlaikojas tikai ar jau zināmo Fliku. Vispirms mazas karalistes princis un Ohmsford ģimenes draugs Menion Leah, vēl no ievērojamākajiem kompanjoniem atzīmējams zaglis Panamon Creel ar neparastu personību salīdzinoši ar citiem, kuri kopā pavisam noteikti izveido interesantu Zobena  brālību (*wink, wink* gredzena brālība).

Paralēli saspīlējumam, ko rada Warlock lorda iebrukums dienvidu zemēs, Callahorn karalistē sākas cīņa par varu, konflikts starp diviem brāļiem Palance un Balinor Buckhannah. Kamēr Palance prātu saindē korumpēts tiešais padomnieks, kurš ieņēma troni pēc tēva neparastas un atskatoties aizdomīgas nāves, lai arī skatās jaunāks, tikmēr Balinoram (labajam tēlam) jāpārvār Warlock lorda spiega Stenmin radītie šķēršļi, lai varētu likt lietā Callahorn karalistes spēkus un armiju cīņā ar Galvaskausu karalisti.

Kā jau klasiskā tipa fantāzijā The Sword of Shannara autors Terry Brooks nespēj izbēgt no žanra dižgara Tolkīna un viņa Gredzenu Pavēlnieka ietekmes, kā arī varoņu piedzīvojumi lielā mērā veic gana paredzamu ceļu līdz šīs grāmatas beigām. Nepārsteidz ne labo, ne slikto varoņu vispārējais attēlojums, bet vismaz gana aizraujošs izklāsts, lai piešķirtu sērijai un stāstam savu unikalitāti.

Russell Blake – The Day After Never – #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci gadi kopš pasauli pāršalca nāvējošāka pandēmija, kādu tā piedzīvojusi. Jaunā slimība ir bijusi tik lipīga un nāvējoša, ka īsā laikā tā sagrāvusi līdz tam eskistējošo pasaules kārtību, kādu to zinājām līdz tam. Ja esi starp laimīgajiem, kuri vēl joprojām ir dzīvajos, tad visai liela iespējamība, ka dzīvo zem kādas bandas psihopātiskā līdera dzelzs dūres, kurā pat par šķietami niecīgu pārkāpumu vai ne tādu skatienu vari tikt nogalināts.

Sērijas galvenais varonis izbijis Teksasas reindžers Lucas Shaw gan nedzīvo patstāvīgās bailēs, bet īpatnējā kārtā pamanījies arī netikt savervētam kādā bandā, no kurām vislielākā ietekme viņa apkārtnē ir The Crew un ar kura arīdzan kalpos par galveno ļaundari The Day After Never sērijā. Lūkass mierīgi bauda dzīvi, kāda nu tā ir, kad vienā jaukā dienā atrod pusnemaņā esošu jaunu lēdiju, pāris apgalinātus kompanjonus un padzen pāris ‘’maitu lijas’’, kuras acīmredzami vainīgas pie nodarītā. Kā jau būdams Teksasas reindžers, pat pasaulē, kurā īsti Teksasa vai ASV vairs neeksistē, tad Lūkass nevar tā vienkārši skaistu dāmu tā atstāt nelaimē, vēl jo vairāk, kad pamostas pēc smaga iekaisuma, lai uzzinātu, ka viņas, Sierra, aprūpē ir maza meitenīte vārdā Eve.

Ieva, kura no jaunās slimības ir imūna, savā veidā ir iekāres un apsēstības objekts The Crew bandai, kuras līderis Magnuss par visām varēm vēlas, lai viņa kontrolē esošie zinātnieki pirmie izstrādātu efektīvu vakcinu, kuru apmaiņā pret izdevīgiem darījumiem un citiem labumiem izplatīt, bet ne izdāļāt tā vienkārši aiz labas sirds. Tā nu četru grāmatu garumā izvēršas garum gara cīņā, lai tā teikt savā kontrolē iegūtu Ievu, bet Lūkass aiz cēlas sirds tiek ierauts pret The Crew un citu tai līdzīgu bandu pretošanās kustībā.

Varētu padomāt, ka tikai viena persona, lasītāju labad vien maza, sevi aizsargāt nespējoša meitene, būtu imūna pret slimību, no kuras mirstības procents ir virs 50. Pat nevienā brīdī netiek pieminēta kāda alternatīva persona vai tās meklējumi. Saprotams, ka autors Russell Blake savā distopijas pasaulē piedāvā ļaundarus, kuriem nav nemazāko problēmu nogalināt ne svešinieku, ne kādu, kas ilgstoši zem viņa strādājis. Viena dzīvība vai pat daži simti nav nekas, ja vien tā nav viņa, bet līķu skaits, kas krīt te pa labi, te kreisi ir tik liels (protams, pārsvarā anonīmas statistikas tēli), ka rodas jautājums par pēc vīrusa postažas eksistējošu populācijas skaitu, kura joprojām pakļauta potenciālai saslimšanai. Tā vien šķiet, ka ilgtermiņa domāšana The Crew ļaunum ļaunajiem līderiem nav galvenais pārvaldes princips.

Diemžēl Sierra tēls biežāk kalpo, lai radītu jaunas problēmsituācijas Lūkasam, metoties briesmās, jo redz viņai kaut kas nepieciešams, nepadomājot par sekām ne personīgi, ne par citiem, un ātri vien attopas situācijā, no kuras atkal vajadzīga glābšana. Ne gluži vienmēr bezpalīdzīgas damsel in distress tipa tēls, bet noteikti tāda, kuru autors izmanto, lai iesviestu galveno tēlu acīmredzami bīstamā, konfrontējošā situācijā ar sliktajiem tēliem.

Kā jau izdomātā romānā, kas šoreiz ir ietilpināms postapokalipses kategorijā, vēl jo vairāk pēc postošas pandēmijas (#1 grāmata publicēta 2016.g), nākas pieregulēt skepses līmeni. Galvenais ieņemt piedāvātos spēles noteikumus.

Kevin J. Anderson – The Ashes of Worlds (The Saga of Seven Suns #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Hanzas impērija un jaunizveidotā karaļa Pītera un karalienes Estaras Federācija, Klikiss roboti un no aizmirstības iznākusī Kliss rase un Ildiranas impērija atkal ar jaunu iekšpolitisko viļņošanos. Visas valstis, visi spēlētāji savstarpējos karos, kur šķiet sabiedrotie tikpat ātri var kļūt par iznīcības cienīgiem ienaidniekiem.

Hanzas impērijas priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava nocelšana no tik dārgā troņa būtu varējusi notikt jau ceturtajā vai vismaz piektajā grāmatā. Viņa pieņemtie lēmumi, kas vairāk atbilstu kādas bandas vadoņa vai mafiozo rīcībai, jau to atkārtošanās manieres dēļ vien sāka pārbaudīt pacietību. Lai arī tas nebūt nebija sērijas fokuss no autora Kevin J. Anderson puses, tad ik pa brīdim iedomājos, kāda gan varētu būt ekonomika pie šādas pārvaldes stila.

Klikiss rase, kura tik brīnumaini ne no kurienes uzradās, jo izmiršanās baumas The Saga of Seven Suns sērijā nekad nav patiesas, un tās radītie to agrāko planētu draudu atgūšanas draudi arīdzan izkūp neizteiksmīgā atrisinājumā, kurā kā maģija tiek atgriezts pazudis/miris cilvēka tēls, kura prāts nezkā, kaut kā asimilējies lielāja insektveidīgo Klikiss stropa prātā. Kā rezultātā ir iespējams novērst pirms tam Klikiss ieceri pilnībā iznīcināt cilvēci.

Tikpat liela maģija šķiet ir uz uguns zvaigznēs dzīvojoši Faeros~, ūdens rase Ventali un inteliģentie WorldForest koki. It īpaši uz grāmatas beigām radās sajūta, ka autoram drusku par daudz žonglējamu stāsta līniju un ka šīs divas vien ķeksīša pēc kaut kā nebūt tiek piebeigtas, lai nesanāktu galīgi piemirst un atstāt pusratā.

Tā teikt, lielāks prieks, ka beidzot sērija ir pievārētā, nekā gandarījums par laiku, ko The Saga of Seven Suns ir prasījusi. Nekas nebūtu zaudēts, bet drīzāk pat iegūts, ja sērija būtu piecu vai pat četru sauļu sāga. Pat noslēdzošajā The Ashes of Worlds grāmatā visas līdz tam iesāktās sižeta līnijas tiek vispirms līdzīgā manierē kā pirmst tam izstieptas, bet pēc tam to atrisinājumi atstāj krietnu, pliekanu mazuma piegaršu.

Ernest Cline – Armada

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rit šķietami parasta diena Zakarija ‘’Zaka’’ Lightman skolas gaitās, kad pēkšņi debesīs viņš vienīgais pamana nezināmu lidojošu objektu. Turklāt šis objekts aizdomīgi līdzīgi izskatās pēc lidaparāta vienā no viņa mīļākajām datorspēlēm Armada. Sākumā Zakam pirmās domas, ka varbūt pie vainas vien paša dzīvā iztēle, jo nedz klasē vai skolā neko tobrīd šķiet nav redzējis, nedz vēlāk internetā kāds paudis ko tamlīdzīgu. Sliktākajā gadījumā domās klīst par vēl zīdaiņa vecumā mirušo tēvu, kura dienasgrāmatās, kuras glabājas bēniņos, pilnas ar absurdu konspirācijas teoriju, ka valdība slepeni izmanto videospēles, lai trenētu populāciju pret citplanētiešu iebrukumu.

Tomēr viss mainās un spēle patiesi kļūst par realitāti, kad drīz vien Zaku rekrutē Zemes Aizsardzības Spēki, reizē ar vairākiem citiem no visas pasaules, lai pavisam reāli aizsargātu Zemi un civilizāciju no citplanētiešu iebrukumu, kam vajadzīgi paši labākie Armadas un otras Terra Firma spēlētāji. Cerot uz popkultūras slepeno ietekmi attiecībā uz populāciju brīdī, kad tai galu galā taps zināms par citplanētiešiem.

Zinot, ka Armada ir tikpat ar  popkultūras un retro video spēļu atsaucēm pārpilna kā Ready Player One, tad bija bažas, ka abas grāmatas varētu būt viens tas pats ar drusku remiksētiem apstākļiem un citiem tēliem. Bet ar mierīgu sirdi var teikt, ka tik traki nav. Ja Ready Player One distopiskā nākotnē datorspēli izmanto multidimensionālam, sarežģītam konkursam ar milzu naudas balvu, tad Armada +/- tagadnē izspēlē scernāriju, kurā dažas spēles izmantotas, lai sagatavotos pret dažu tik gaidītajiem viesiem no citas planētas.

Vien ik pa brīdim Zakam sāk rasties nepatīkami, citiem traucējoši jautājumi attiecībā uz citplanētiešu militāro taktiku, kas par daudz aizdomīgi atgādina identisku tai, kas atrodama pašā spēlē. Un kāpēc lai tā būtu, ja šos vada kāda reāla persona, pat ja ar atšķirīgu citplanētas domāšanu? Ja nu viņi grib pavisam vieglu, tikpat kā nemanāmu mājienu veidā grib dot cilvēcei vai vismaz kādam tās pārstāvim iespēju apturēt militāro eskalāciju, kas tik bieži ir bijusi atbilde cilvēces vēsturē līdzīgās situācijās. Ja nu nenovēršamā kara un skaitliskā pārspēka iznīcībai vienīgā atbilde ir miers (un apskāvieni)?  Tomēr citplanētieši nebūt nav tas lielākais šoks un pārsteigums, kas grāmatas gaitā sagaida Zaku (un viņa māti).

Salīdzinoši, kā noslēdzas Ready Player One un Armada, tad pēc sajūtas turpinājums loģiskāks būtu šai grāmatai, bet realitāte ir pretēja. Velkot citas paralēles, arī šajā ir neliela galvenā varoņa romantiskās intereses mazs apakš-sižets, bet tāds, kas neiejaucas galvenajā stāsta līnijā. Kopumā nepavisam nesmādējams veikums.

Kevin J. Anderson – Metal Swarm (The Saga of Seven Suns #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varētu domāt un cerēt, ka beidzot, kad pieveikti tik nīstie haidrogi, ka atliktu vairs vien viens naidnieks Klikiss robotu veidolā, ko Hanzas un Ildiranas impērijām katrai individuāli vai kopīgi spēkiem pieveikt. Bet še tev, pēkšņi no Visuma dzīlēm, pēc desmit tūkstošiem gadu izlien par izmirušiem uzskatītā Klikiss insekveidīgā rase, kura grib atgūt savas agrākās planētas, vēlams bez divkājiem uz tām, kā sasniegšanai gatavi pielietot militāru spēku.

Politiskajā ziņā Hanzas impērijā jau četras grāmatas no vietas notiek zināmā mērā mīcīšanās uz vietas, vismaz attiecībā uz Priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava noturēšanos pie varas. Jā, karalis Pīters un gaidībās esošā karaliene Estara nevien ir devušies trimdā, bet pie viena izveidojuši alternatīvu Federācijas savienību, kurai ar katru dienu pievienojas jaunu biedru. Viens, ko līdz šim neesmu pieminējis, bet, kas ar katru grāmatu top aizvien izteiktākts, it īpaši, kad nav neviens lielas privātas korporācijas, ir Hanzas impērijas salīdzinājums ar PSRS kosmosā.

Liels, kaitinošs traucēklis Bazilam ir Zaļo Priesteru nevēlēšanas izmantot WorldForest intelekta mežus, lai nodotu ziņas viscaur Hanzai. Gadu gaitā kopš haidrogu uzrašanās un kara ar tiem Priekšsēdētājam ir zudis skaidrs skatījums uz lielu bildi, kuru nesamaitātu priekšstati par citu varbūtējiem uzskatītiem par karaļa nebūt nekonkurējošo rīcību u.c. faktoriem, kā rezultātā tagad katrā iespējamā reizē, kad varētu pieņemt deeskalējošu lēmumu, Bazils izvēlas tieši pretējo. Laikam jau vien loģiski, kā lielā konfrontācija starp Pīteru un Bazilu atlikta uz sērijas pēdējo grāmatu.

Līdzīgi, ka kaut kas notiek, bet personīgi ne pārlieku interesi saistošā veidā, varētu izteikties par Ildiranas impērijas politiskajiem gaiteņiem. Labi, ka vēl eksistē Klikiss roboti, kuri nespēj snaust vai atpūsties, un ir tikpat šokēti par savu agrāko saimnieku uzrašanos, kā jebkuršs cits. Vēl nepieminēti ir bijuši ūdens elementa Wentals rase, kura ne gluži aizkulisēs, bet ne arī pēc uzmanības alkstoši, ir devusi neatsveramu pienesumu cilvēcei karā gan pret haidrogiem, gan tagad pret citiem mošķiem.

Lai arī The Saga of Seven Suns nav bijusi tā galvu reibinošākā sci-fi sērija, kuru nepacietībā klausītos, kas nu tālāk notiks, un tehnoloģiju zinātniskā puse vairāk velk uz vāju novērtējumu, tad tomēr saglabāju cerību, ka autors Kevin J. Anderson galu galā pratīsies un noslēgumu pasniegs tādu, lai būtu gandarījuma sajūta par izturēto.

Ernest Cline – Ready Player One (Ready Player One #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ready Player One ir aizgājušo un pārsvarā 80.gadu videospēļu un citas popkultūras nostaļģijas pilns romāns. Reizē grāmata ir arī labs jaunieša piedzīvojumstāsts no graustiem līdz galvu reibinošai bagātībai, kurā paceļam tiek sastapti konkurenti gan kā alkatīgi naidnieki, gan tādi, kuri apstākļu rezultātā kļūst par draugiem un, kas zina, varbūt vēl vairāk kā draugi.

Ir 2044.gads un pasaule lielā mērā ir aizgājusi pa burbuli. Ne tikai klimata pārmaiņas ir kļuvušas nekontrolējamas, bet pa virsu tam enerģijas resursu krīze nav jau gadiem atrisināta, kuras galvenais katalizators ir fosilo resursu izsīkums. Par glābiņu gan pasaules ekonomikai, gan cilvēku masām, lai nebūtu jāskata sejā drūmā realitāte, jau vairākas desmitgades eksistē otra (virtuālās) realitātes Oasis pasaule ar tūkstošu tūkstošiem planētu. Grāmatas galvenais sižets risinās ap viena no Oasis radītāja James Donovan Halliday(nav neviena mantinieka)atstātā mantojuma +/-270 miljardu apjomā, kuru kā Easter egg balvu atstājis paslēptu kādā dikti noslēptā lokācijā iekš Oasis. Lai sasniegtu šo pašu galveno balvu, pirms tam jāatrisina trīs mīklas, kuras ļauj atrast pa atslēgai un pēc katras atslēgas atrašanas jāpārvar uzdevums, kuru Džems Donovans Halidejs atstājis censonim.

Lieldienolas atrašana sākotnēji kā drudzis pārņem visu pasauli, to skaitā grāmatas galveno varoni jaunieti Wade Owen Watts jeb Persevālu. Diemžēl Halidejs stingri nav nospraudis noteikumus balvas meklētājiem, kā rezultātā censoņiem no graustu rajoniem, ja vien tie nevēlas vienatnē sacensties pret milzu virtuālās realitātes korporāciju Innovative Online Industries ar simtiem, ja ne tūkstošiem darboņu, kā to dara Persevāls, tad vienīgā izvēle  ir pievienoties kādam no Lieldienolas meklētāju klaniem.

Lai arī Ready Player One varētu saukt par GameLit, bet ne LitRPG, tad daudz kas balstās uz atsaucēm. Labi ka vēl stāsts neprasa visas viņas zināt un atpazīt, lai izbaudītu grāmatu. Stāsta svars un smagums tiek izlīdzināts un balstīts ar labu antagonistu Nolan Sorrento, korporācijas head of operations, kura uzvaras gadījumā visu lielākas bailes būtu relatīvi lētās Oasis komercializēšana pie katras iespējāmās situācijas.

Uz atvadām, kā jau labā izaugšanas stāstā ir arīdzan pievienota morāle par vajadzību pēc reālās un ne tikai virtuālās pasaules, it īpaši, ja Oasis ir tik vilinoša alternatīva, par vajadzību sejā skatīt kādu citu personu, nevis pavadīt vienatnē dzīvi nošķirtam no citiem.

Anthony Horowitz – Magpie Murders (Susan Ryeland #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Susan Ryeland, redaktore izdevniecībā, kurai ir tas gods izdot Alana Konveja detektīvu mistēriju sēriju, saņem potenciāli Atticus Pünd sērijas pēdējo romānu, bet mistērija gluži neaizsākas līdz brīdīm, kad Sjūzena tiek līdz pēdejai saņemtajai lapaspusei un atklāj, ka trūkst dažas nodaļas.

Magpie Murders ir detektīvmistērijas divi vienā. Autors Anthony Horowitz izvēlējies taktiku, ka vispirms lasītājs pilnībā tiek iepazīstināts ar Attikusa Punda mistēriju, cik nu Sjūzena pati var izlasīt, un pēc tam Sjūzenas pašas mistēriju, kuru vēl intriģējošu padara fakts, ka Alans Konvejs negaidīti itkā izdarījis pašnāvību, kaut arī diagnosticēts ar vēzi vēlā stadijā un neplānoja nekādu radikālu ārstēšanos.

Attikuss ir klasisks ‘’zelta ēras’’ detektīvs kā Šerloks Holms vai Erkils Puaro, kurš kā svešinieks ierodas kādā Anglijas ciematā, un okšķerēdams un iztaujādams atklāj pastrādāto slepkavību, lai pēc tam pazustu. Alana īpašā odziņa detektīvam ir viņa pagātne, izdzīvojis gadu Nacististkās Vācijas koncetrācijas nometnē, turklāt pats ir vācu tautības un skaidrības pēc detektīvsērijas noris 40.tajos gados pēc Otrā pasaules kara beigām. Lieki teikt, ka pie šādas izklāsta pieejas viens no mistērijām nenovēršami šķitīs, ja ne gluži sliktāka, tad noteikti mazāk saistoša, un diemžēl tas gods tiek ‘’izdomātajam’’ romānam iekš izdomātā detektīva.

Krietni interesantāka izvēršās redaktores Sjūzenas sadaļa. Iespējams tādu to padara šī varoņa tēls, bet pavisam droši spēles likmes šķiet augstākā līmeni, jo šī taču ir īstenība ar potenciāli reālām sekām. Izlasīju neskaitāmus ‘’whodunit’’ stāstus, pirmo reizi savā dzīvē Sjūzena pati kļūst par īstenu detektīvu, jo kā jau klasiskā stāstā pašnāvība reti kad ir pašnāvība un nevis slepkavība. Vien Sjūzenai der paturēt prātā, ka nenovēršami, ka viņas darbības, visu iespējamo cilvēku iztaujšānu par to, kur un kad un ar ko kopā bijis, agri vai vēlu piesaista slepkavas uzmanību, kas nebūt nav tas labākais, ja slepkavas identitāti nāktos noskaidrot drusku par vēlu.

Attikusa Punda un Sjūzenas mistēriju kombinācija iznākusi gana interesanta, bet ja būtu jāizvēlas ar kuru turpināt un kuru aizmirst, tad bez kavēšanās izvēlētos Sjūzenas.