klausāmgrāmata

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #4-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nereti upuri Tracy Crosswhite sērijā kādā dzīves mirklī pieņem vienu nepareizu lēmumu, kas noved pa līdz tam neizpētītu lēmumu taku, vai uzklausa padomu apmeklēt korporatīvu ballīti, kā tas noris ceturtajā sērijas grāmatā The Trapped Girl, un sanāk iepazīties ar pēc pirmā iespaida gudru, šarmantu, asprātīgu un citādi pievilcīgu jaunu vīrieti.

Andrea Stickland līdz pirmajam liktenīgajam vakaram vairāk uzturējās savrup no citiem gan darbā, gan privātajā dzīvē. Varbūt daļēji no emocionālās traumas zaudējot vecākus autoavārijā agrā vecumā, bet pavisam noteikti mātes māsas vīra uzmākšanās nevarēja nākt par labu ne pašapziņai, ne spējai citiem tik viegli uzticēties, bet barjeru vari noturēt nepārrautu vien tik ilgi, vien līdz brīdim, kad personāžs ar talantu spēj atrast vājo vietu aizsardzībā.

Interesanti pavērsieni vismaz šajā grāmatā, paņēmiens, kuru vienas sērijas ietvaros labāk neatkārtot, ka Andrea atšķirībā no citiem pamanās par mirušu tikt pasludināta vairāk kā vienu reizi. Talants un spriedzīte mistērijas trillerī, kas lieti noder, lai noturētu lasītāja vai klausītāja interesi līdz pat kulminācijas brīdim.

Tikmēr sērijas gaitā attiecības no vienas grāmatas uz otru starp Treisiju un advokātu (bērnības draugu) Denu pāriet no vienas fāzes uz otru. No saderināšanās uz precībām, no grūtībām Treisija palikt stāvoklī daļēji viņas vecuma dēļ un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pēc speciālistu apmeklējumiem. Līdz negaidīti pozitīvam pārsteigumam vienas grāmatas ietvaros, tālāko pārēju uz sestās grāmatas A Steep Pricesižetu, kuras izmeklēšana tiek atrisināta Treisijai būdamai stāvoklī, un noslēdzoši septītajā A Cold Trail, kad pirmo reizi karjerā Treisijai ir pamats uztraukties, vai darbadiena nebūs pārāk bīstama, kas liegtu dzīvai atgriezties pie ģimenes.

Atgriežoties drusku atpakaļ uz piekto Close to Home grāmatu, tad par primāro sižetu tajā kļūst 12gadīga melnādaina, talantīga basketbolista notriekšana ar auto, kad puisis pēc vēlas spēles ar kājām mēro ceļu mājup. Nav vērojamas bremzēšanas pēdas ne pirms, ne pēc trieciena, tikmēr vecāki un radinieki nelolo diži lielas cerības, ka policija vēlēsies un spēs palīdzēt tādiem kā viņiem saukt pie atbildības puiša slepkavu. Turklāt pats izmeklēšanas sākums, kad atklājas, ka auto īpašnieks strādā Jūrniecības spēku bāzē~, tā teikt ir viens no savējiem, nelolo viņiem lielas cerības. Nebūtu pirmā reizi, kad tādam izdodas izsprukt cauri sveikā.

Ar piekto sērijas grāmatu un pagaidām turpinātu gan sestajā, gan septītajā sērijas grāmatā ir paralēls sekundārais sižets, kas līdz ar grāmatas beigām sasaistās ar primāro sižetu, pat ja līdz tam autors ir gana labi pacenties iesēt šaubas. Autoram Robert Dugoni pavisam noteikti var dot uzslavu attiecībā uz to, kuru vainot visos attiecīgajā grāmatā minētajos noziegumos, it īpaši, ja tos šķir gana nozīmīgs laika periods, kā tas ir septītajā A Cold Trail grāmatā, kad Treisija un Dens atgriežas dzimtajā Cedar Grove pusē, kamēr Dena māja tiek renovēta un pielāgota jaunajām vajadzībām. Pie viena Treisijai, par spīti jaunajam māmiņas statusam tiek palūgts izmeklēt māsas Sāras draudzenes slepkavību vien dažus mēnēšus pirms māsas pazušanas, kuru toreiz pierakstīja Edmund House ļaundarībām, bet, par ko tagad dažiem radušās šaubas. Vēl jo vairāk, kad šķietami nejaušā medību negadījumā tiek nošauts meitenes vecāku nolīgtais advokāts.

Atgriešanās mājās, lai izmeklētu vēl vienu senu noziegumu, kas sērijas gaitā vai vislabāk pirmajā grāmatā nemaz nav pieminēts, var tikt izmantots efektīvi tik vienreiz. Ļoti ceru, ka autors nepieļaus kļūdu, lai dienasgaismā izceltu vēl kaut ko negaidītu. Tikmēr privātajā sfērā Treisijai viss rit loģisku turpinājumu gaitu, bet gribētos cerēt, ka sērija netiks izvilkta šķietami bezgalīgi.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms tieši divdesmit gadiem Tracy Crosswhite dažus gadus jaunākā māsa Sāra, kad viņai ir vien 18, pēc šaušanas sacensībām viena pati devās mājup, kamēr pati Treisija izbaudīja līdz tam dzīvē vienu no labākajiem vakariem, kad ilgadējs draugs sadūšojās viņu bildināt. Divdesmit gadus vēlāk Treisija joprojām gandrīz ik dienu nespēj pārstāt domāt, kā būtu, ja būtu, ko gan citādāk būtu varējusi darīt, lai māsa tajā vakarā paliktu dzīva un netiktu nogalināta.

Līdz liktenīgajai dienai Treisija bija domājusi kļūt par skolotāju, pat kļuva par tādu un dažus gadus skoloja audzēkņus ķīmijas zināšanās vietējā skolā. Treisija būtu varējusi turpināt dzīvi ar mierīgu sirdsapziņu, jo māsas slepkava tiek atrasts un veiksmīgi notiesāts, bet līdz pat stāsta tagadnes dienai viņu nav likuši mierā domas par vispārīgajiem, netiešajiem un citādi apšaubāmiem pierādījumiem, kas apsūdzēto Edmund House palīdzēja ielikt cietumā. Nepamet doma, ka īstais slepkava visus šos gadus tomēr atradies uz brīvām kājām.

Kā jau tas iederas labā romānā, tad My Sister’s Grave apaļās ‘’jubilejas’’ gadā Sāras mirstīgo atlieku atrašana nav vienīgā sakritība, kas iekustina un vēlāk turpina virzīt sižetu. Diemžēl Treisijas apsēstība, dzīvošana ar māsas spoku tikpat kā zem viena jumta, vēlie vakari un brīvdienas veltītas visas pieejamās informācijas analīzei no A līdz Ž ntās reizes vairāku gadu garumā panāk to, ka tagad viņa dzīvo viena, ir šķīrusies no laulātā drauga.

My Sister’s Grave darbība, bagāta ar atmiņas ainām, ir gana raita un kodolīga. Informācija pa porcijām tiek attiecīgajos momentos pienācīgi pasniegta, lai uzturētu lasītāja interesi, minējumus par notikumu apstākļiem gan pirms 20 gadiem, gan tagad, kad tā vien šķiet ir kāds kas labprātāk pagātnes notikumus atstātu pagātnē.

Tā arī sērijas turpinājumi, vismaz otrā Her Final Breath un trešā In the Clearing sižeti pamatā saistīti ar neatrisinātām pagātnes slepkavībām, kur paralēlais tagadnes noziegums ir vien kā kaut kas papildus. Her Final Breath sižets ir lieliska un labi izpildīta pārēja no nozieguma, kas skāris personīgi viņas dzīvi, māsas slepkavības, uz tagadni, uz striptīzkluba dejotāju slepkavībām. Izmeklēšana, kura ne vien zaudēja tempu, jo trūkst pavedienu, kurus izmeklēt vai ka detektīves Treisijas uzmanību un laiku patērēja kas cits, bet pat tika ielikta ‘’atvilktnē’’ auksto lietu kategorijā. Acīmredzami priekšlaicīgi, jo slepkava nedomā rimties.

Papildus jau tā nervus ēdošajai spriedzei, kuru prasa aukstasinīgu slepkavu tvarstīšana, reizēm pat ar labu pieredzi, kuriem šķiet, ka tikuši cauri sveikā, Treisijai jācīnās ar daža laba kolēģa seksistisko attieksmi un viņas ceļā liktiem ‘’šķēršļiem’’, lai tikai iespītētu un padarītu dzīvi un pat darbu smagāku. Par laimi, Treisija pirmās grāmatas ietvaros, intervēdama pagātnes paziņas, ko kurš atceras, atjauno draudzību un varbūt tagad arī ko vairāk ar Dan O’Leary, kas pavisam noderīgi un sakrītīgi ir kļuvis par advokātu, un pēc pārāk stresainās lielpilsētas dzīves ir atgriezies tuvāk dzimtajām majām.

Tikmēr trešā In the Clearing izmeklēšanas ‘’aukstuma’’ ziņā pārtrumpo visus līdzšinējos piemērus, kad nesaistīti ar tagadnes noziegumu, bet +/- tajā pašā reģionā, Treisiju piesaista 40 gadus veca indiānietes jaunietes pēc oficiālās versijas pašnāvība, bet pārāk daudz mājienu velk uz to pusi, ka tā gan policijai, gan vairumam balto iedzīvotāju, šāda oficiālā versija ir bijusi ērtāka un ātrāka, nekā pacensties visu izmeklēt, kā pienākas. Turklāt tajā pašā gadā vietējā skolas (amerikāņu) futbola komanda uzvarējusi štata mēroga sacensībās. Tā teikt, kas gan ir svarīgāks un nozīmīgāks?!

Pagaidām Treisijas Krosvaitas izmeklēšanas šīs sērijas ietvaros vēl nešķiet uzkrītoši un piepiedu kārtā speciāli saistītas ar putekļus uzkrājošām lietām. Arī atrisinājumi tām neseko kādām paredzamam šablonam. Izpildījums ir labs un grāmatas beigās ir ar pabeigtības sajūtu. Tāpat sasaiste ar personīgās dzīves detaļām, ar Denu O’Līriju, kurš sniedz savu palīdzīgo roku noziegumu izmeklēšanā, ir neuzspiesta un mijas organiski.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atstāt paliekošas pēdas pasaules vai pat vietēja mēroga vēsturē, lai tevi kāds atcerētos un pieminētu pat vairākus tūkstošus gadus pēc tavas nāves, šķiet ir cerība un mērķis ja ne vairumam, tad lielai daļai cilvēku. Ar visu to var notikt dažādas dabas katastrofas vai citas liela mēroga likstas, kas iznīcinātu vai nu antīkās pasaules literatūru, līdz mūsdienām ‘’dzīvajos’’ atstājot vien labi ja procentu, bet 50 Plūtarha dzīvēm, 48 no tām kā paralēlās dzīves, izdevies izdzīvot, lai arī mūsdienu lasītājs un interesents par tām varētu uzzināt.

Grieķu pusē atrodami arī pa kādam spartietim vai cita tagad vienotas Grieķijas teritorijas tautiem. Vislielāko pēdas nospiedumu neapšaubāmi atstājis Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais. Pārtulkojot frāzi nāk prātā ‘’Dzīvo ātri, mirsti jauns’’, kas lieliski raksturo ātros, plašos iekarojumos, bet pēc viņa nāves tikpat ātri sabrūkošo un īslaicīgo Impēriju. No citiem izcelt varētu Pirra uzvaras izteiciena radītāju trešajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo Pyrrhus of Epirus.

Iesāk savu krājumu Plūtarhs ar divām mitoloģiskām ‘’dzīvēm’’ Tēseju no grieķu un Romulu no romiešu puses, kas viņa laikā nemaz tik mītiskas un leģendāras nebūtu bijušas, kāpēc iekļautas, bet tagad noteikti liekamas pēdiņās. Bet kā gan neiekļausi no grieķu puses varoni, kas piedalījies Trojas karā, bet Romas pusē galvaspilsētas dibinātāju (vienu no).

Romiešu pusē gan atrodami vairāk interesantu personāžu, varbūt daļēji, ka jau bija pirms tam šis tas vairāk zināms, dzirdēts, bet to arī pierāda pats Plūtarhs, veltot tādām personībām kā Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs, Pompejs un Bruts pamanāmi vairāk laika nekā citiem.

Pēdējās četras dzīves vairs nav gluži paralēlas, bet laikam iekļautas, lai izveidotu smukāku 50 skaitli. Vēl jo vairāk, ja pēdējā dzīve grieķu pusē ir viens no Persijas Impērijas valdniekiem Artaxerxes I. Vairāk saprotami ir divu Romas imperatoru iekļaušana krājumā no Četru imperatoru gada, no pārejas posma starp Republiku un Impēriju.

Plūtarha dzīves šajā viņa projektā ir vairāk saucamas par skicēm nevis biogrāfijām, kas pie ‘’interesantākiem’’ personāžiem, pārliecinoši vairāk romiešu pusē, vēl ir pieciešami, tad kopumā, ja es pirmo reizi uzzinu, izdzirdu par kādu no krājuma personībām, tad viņa biogrāfiskā skice man neko neizteiks.

Noteikti kaut kad nākotnē būtu noderīgi izlasīt anotētu versiju, pagaidām esmu vismaz Amazonē esmu atradis 19.gadsimta angļa Arthur Hugh Clough versiju. Pats Plūtarhs noteikti par pašsaprotamu pieņem, ka šīs personības būtu zināmas arī pēc viņa, un nevarētu iedomāties pretējo, ka nākotnes lasītājam būtu krietni jāpalīdz.

Carol E. Leever, Camilla Ochlan – Of Cats and Dragons #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dižciltīgajam jaunietim Omen Daenoth bieži vien ir tendence iekulties dažādās nepatikšanās, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ja nu vienīgi nepatīkamas dabas, kad ciemojoties Terzikandia karalistē viņa talismans, kas palīdz kontrolēt iekšējo maģijas spēku, neļaut tam nekontrolēti izlausties uz āru un kaitēt citiem, tiek garnadža nagiem nozagts un pārdots tālāk. Omena likstu pamana neviens cits kā Terzikandijas karaļnama kroņprincis Templars (tēlu vārdi viscaur sērijai interesanti), ar sliktu reputāciju vien izcelsmes dēļ.

Omens un Templārs ir apveltīti ar gana atšķirīgiem raksturiem. Kamēr Omens lielākoties ir piesardzīgas dabas, vairāk paļaujas uz maģiju, bet savā ziņā kontrolēti, jo apzinās, ka vēl viņa spējas pār maģiju nav tēva Seven līmenī, tad Templārs (labu laiku gaidīju viņa ‘’īsto’’ vārdu, domājot, ka tiek pieminēta viņa saistība ar bruņinieku ordeni) ir labs balanss ar praktiskākām ieroču prasmēm, kā jau bruniņiekam un troņmantiniekam pienāktos.

Briesmoņi, raganas, asinskāras ‘’Nakts’’ spēles (kaut kas līdzīgs gladiatoru cīņām starp dažādiem mošķiem), alķīmiķi un vēl visvisādi pārdabiski radījumi ir tikai dažas no briesmām, kuras šķietami nesaderīgajam duetam un topošajiem draugiem jārpārvar, lai atgūtu nozaudēto Omena talismanu, kas beigu beigās izrādīsies lieks.

Lieks, jo piedzīvojumu uzliktais pārbaudījums, negaidīti atrasts jauns kompanjons maģiska, runātspējīga kaķēna izskatā vārdā Tormy, Omenu piespiedīs izaugt un reizē saprast sevi labāk un veiksmīgāk spēt kontrolēt salīdzinoši ar citiem neraksturīgi spēcīgās maģijas sauktu par psionics spējas.

Līdz kaķēna sastapšanas brīdim biju jau paspējis nodomāt, ka sērija nosaukta ne pārlieku akurāti, jo kur gan ir kāds kaķis vai pūķis, uz kuriem būs vēl drusku ilgāk jāuzgaida, lai tie uzrastos. Bet viss tiek atsvērts vispirms ar Tormija un vēlāk otra kaķa Tyrin uzrašanos sērijas otrajā grāmatā pēc lielā Omena piedzīvojuma, kurā no apokaliptiskas dimensijas izglābj līdz šim nezināmu brāli Kyr. Tā vien šķiet kaķi gandrīz nespēj domāt par neko citu, kā vien ēšanu, viņu iekšējais pulkstenis, lai saprastu, kad ir brokastis, pusdienas vai vakariņas ir precīzs sekundi sekundē, un pat nekādas bīstamības pakāpes piedzīvojumi un neparasti sastapti personāži nespētu to nojaukt. Un tad vēl abu īpatnējā valoda, kas bērnu grāmatas ietvaros visa vecuma lasītājiem piešķirs vajadzīgo humora un viegluma garu, lai vienlaikus nekur nepazūdošais problēmsituācijas sižets pārlieku nenomāktu.

Bet atgriežoties pie vien teikumā pieminētā brāļa Kyr, viņa eksistence, turklāt vēl kādā citā dimensijā sevī slēpj sens lāsts par elfiem, kas reiz draudējis iznīcināt ne tik vien vienu, bet visas elfu ciltis. Tikmēr pats Kyr ir nemirstīgas dabas, kas zina, cik ilgi viņam nācies pavadīt postapokaliptiskā, skābes lietus piepildītā pasaulē bez pienācīgas pārtikas, apģērba, sarunu biedriem utml., kas acīmredzami ietekmējis zēna personību un uzvedību.

Of Cats and Dragons, kuri vairāk eksistē fonā, no sērijas trešās līdz piektajai grāmatai pamanās iekļaut pat klimata pārmaiņu tematiku, kad neraksturīgi ierastajam rudens iezīmes sāk likt par sevi manīt krietni ātrāk, kā citkārt. Kas aizsākas, kā misija (kvests), lai izglābtu pazudušu un varbūt nolaupītu mātes radinieces, cita karaļnama karali, izvēršas krietni nopietnākā, garākā un līdz ar to bīstamākā piedzīvojumā, kā Omens, Templars, abi kaķi, Kīrs, kā arī vēl daži draugu grupas kompanjoni varētu domāt.

Līdz sērijas piektās grāmatas noslēgumam piedzīvojumu meklētāju grupa izaugusi krietni lielāka par tās pirmās grāmatas Omena un Templāra duetu. Lai arī lielais piedzīvojums un sērija tiek noslēgta bez liekām astēm, gaisā karājamie sižeta līnijām, tad žēl, ka sērijai nav vēl kāds turpinājums ar citiem briesmu pilniem izaicinājumiem galvenajiem varoņiem. Kaut arī sērijas mājāslapā var atrast norādes vairākiem īsajiem stāstiem, novelēm bazētiem Of Cats and Dragons sērijas pasaulē.

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cameron ‘’Cam’’ Alvarez līdz šim dzīvē ir plūdis pa straumi. Dzīvodams uz Zemes vienā no megapilsētām un ne tajā labvēlīgākajā vidē, Kems nonāk līdz punktam dzīvē, kad tiek pieķerts noziegumos viņam tiek piedāvāta izvēle starp smagu cietumsodu vai pievienošanos armajai, lai sekojoši tam dotos karā pret citplanētiešiem Tahni un palīdzētu atkarot tiem zaudētās koloniālās planētas.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā vienā nav no tiem vieglākajiem, bet, saprotot, ka personāla rotācija zaudēto karavīru dēļ ir gana augsta, ka tieši priekšnieki paši reizēm nav diez ko zinošāki un sliktākajos gadījumos karu ir pieredzējuši, sēžot aiz rakstāmgalda, Kemam nemaz nav dots pieklājīgs laika apjoms, lai varētu pienācīgi sagatavoties. Tomēr to lieliski atsver Kema acīmredzamais ķēriens intuitīvi apieties ar Drop-Troopers kaujas bruņām (ilustratīvi skatīt grāmatu vākus), kas apmācību laikā vienlaikus gan izceļ viņu uz pārējo fona, gan ļauj iegūt dažu labu ne-draugu, kuram tas, maigi sakot, nebūt nepatīk.

Lai cik īpatnēji tas nešķistu, tad nejaušā iesaukšana karā pret Tahni Kemam nāk tieši laikā. Kas zina, pa kādu ceļu dzīve puisi citādāk novestu. Šādi Kems pats ir spiests pirmo reizi dzīvi saprast, kas gan viņš ir, ko varbūtējā nākotnē, ja palaimēsies, pēc kara ar Tahni gribētu iesākt. Pirms tam Kems ir vairāk vai mazāk pakļāvies citu grūdieniem un izveidotiem priekšstatiem par viņu, izvēlējies mazāko pretestības ceļu, kas galu galā novedis uz noziedzības takas. Bet tagad ir ideāla iespēja izmantot iespēju, ar nosacījumu, ka paliek dzīvajos, kas kā sērijas galvenajam varonim ir gana augsta, un pēc zaudēto zemiešu koloniju atgūšanas uzsākt ko jaunu, kas atbilstu paša vēlmēm. Ja vien biroja klerki un augstākie priekšnieki neizdomās kaut ko citu. Varbūtība, ņemot vērā, ka šogad jau ir izdota sērijas #11 grāmata un tiek plānota jau nākošā vēlāk šajā gadā, ir gana augsta.

Kamēr pieminētie anonīmie tēli ar vieglu sirdi un bez dižām problēmām plāno kaujas ar ierēķinātu pieļaujamo zaudēto karavīru skaitu, tad Kemam tie ir reāli zināmi kolēģi vai pat cīņās plecu pie pleca iegūti draugi. Ja vēl sākotnēji pēc ‘’iesaukšanas’’ Kems būtu bijis ar mieru bez raizēm sagaidīt savu kārtu kritušo rindās, tad negaidīti atrasta tuvāka saprašanās ar kolēģi to izmaina uz neatgriešanos. Sērijas gaitā lieliska galvenā varoņa tēla izaugsmes arka, kā arī citi nozīmīgākie varoņi savās izpausmēs nestāv uz vietas un nav kartoniski, viendimensionāli ielikteņi.

Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.

Helena Marchmont – Bunburry #10-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve citkārt tik rāmajā Bunburry ciematā turpina būt dažādu kriminālaktivitāšu pilna, ka Banbarijas Trijstūrim (Alfijam Makalisteram un viņa tantēm Lizai un Mārdžai) ir darba pilna rokas to atrisināšanā. Ciematam un tā apkaimēm ir savs policijas iecirknis, bet tā šefam seržantam Vilsonam ir lielāks talants kafijas un kāda uzkožamā notiesāšanā, nekā noziedzības apkarošanā. Par laimi, Vilsonam vēl ir kompetenta kolēģe Emma Holisa, kura pie viena sērijas ietvaros ir arī Alfija romantiskā interese, vai vismaz tuvu tam, lai papildus noziegumiem būtu vēl kaut kas interesants.

Bunburry sērijas grāmatu īsā, epizodiskā daba un vēl tas, ka vairumā sižeta noziegums nav slepkavība, vismaz manā pieredzē ir drusku neraksturīgi cozy mistēriju subžanram. Turklāt vēl noziegumu upuri ne vienmēr ir tie, kas saņem pelnīto par nejauku un pat tīši kaitējošu rīcību pret apkārtējiem. Tā lūk Sinners and Saints (#10) parasts lauku veikaliņš kļūst par upuri ne vien zādzībai, bet arī ļaundaru demolēšanas kārei, bet par pirmo aizdomās turamo kļūst apkārtnes mācītājs, kā pēdējais pircējs, kuru īpašniece atceras. Vai nākošajā sērijas turpinājumā Murder at the Magnolia Inn nesen atvērtas viesnīcas draudzīgos īpašniekus neliek mierā iepriekšējo iemītnieku un to paziņu kriminālāms aktivitātes un to augļu slēptuve, par kuru izvēlēta tagadējās viesnīcas teritorija.

Vismaz sasaiste ar Alfija personīgo dzīvi gan ciematā, gan atklājot vairāk par to pirms tantas Augustas mājas mantošanas šajās grāmatās ir jūtamāka. Tā Oskara draugs, kurš līdz šim tikpat kā nekad nav devies ārpus Londonas un neizprot, ko gan Alfijas būtu atradis kaut kādā tur Banbarijā, par godu Lizas un Mārdžas dzimšanas dienu svinībām iepinas vienā no mistērijām, kad negaidīti sastop pagātnes paziņu, kuru līdz šim uzskatījis par galveno vaininieci tuva drauga un viņas vīra nāvē, bet patiesība, kā jau ierasts nereti ir vēl negaidītāka.

Tomēr, lai arī cik jauki nebūtu turpināt atklāt un izpētīt Alfija vai kāda cita tikpat svarīga sērijas tēla personību, brīžiem arī jauko, labiņo tēlu noziegumu risināšanas metodes un aizdomās turamo teorijas kļūst drusku absurdas, tuvu seržanta Vilsona līmenim, ka nav vairs pat smieklīgi. Laiks ievirzīt sēriju noslēguma gultnē, kaut arī būtu iespējams ciematā un tās apkaimē iepīt tikpat un vēl vairāk dažādu noziegumu vai kādam tēlam piešķirt līdz šim ciešā slepenībā turētu pagātnes noslēpumu.