Horus Heresy

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Space Wolves leģiona dzimtā planēta pēc savas klasifikācijas ierindota Death Worlds kategorijā, bet par spīti uz tās valdošajam, maigi sakot, neviesmīlīgajam aukstumam, tas nav liedzis uz tās nostiprināties kādreizējiem šībrīža iedzīvotāju kolonistu senčiem. Lai arī Horus Heresy vispārējās sērijas grāmatai dots nosaukums Prospero Burns un viss tās vismaz Goodreads lapā esošā premise saistīta ar cita Tūkstošdēlu sodīšanu par Imperatora aizliegumu klaju neievērošanu aizliegto zinšu izzināšanā un ar warp spēkiem saistītu burvestību pielietošanā.

Tā vietā lasītājam lemts sekot tēla Kasper Ansbach Hawser gaitām, kurš nokļūst uz Fenris planētas ar neatlaidību un nelielu māņu palīdzību uzdodoties par Ahmdau Ibn Rustahu, bet, tā teikt, pamošanās uz Fenrisas nebūt nav bez sarežģījumiem un saviem pārsteigumiem kā laikā, tā telpā. Tā vien šķiet Kaspers uzreiz neatceras, kas viņš tāds ir, no kurienes cēlies. Atmiņas un agrāko pieredzi teju kaut kas bloķē, kā vēlāk atklāsies kādi nešķīsti kā ar warp un Haosu, tā par nodevējiem topošais TD leģions būs iesaistīti šķietami necilā Hauzera dzīves manipulācijā, bet, lai līdz tam nokļūtu gan pašam varonim, tā lasītājam jāpiedzīvo neviens vien mulsuma un apjukuma brīdis.

To vēl vairāk pastiprina sižeta mijība laikā, kad Kaspers vēl atrodas uz Zemes/Terra, kad vēl nav piedzīvojis parastam mirstīgajam neiedomājāmus pārdzīvojumus. Brīžiem pat šis Zemes sižeta pagātnes sižets, kurā atklāta Kaspera būtiskā loma šķiet rememberanceru kustības aizsākumos, kā arī idejas aizstāvībā, ka jebkāda veida zināšanas vērts saglabāt. Kaut vai aiz tā, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas un katastrofas, kā Old Night, lai varētu atgriezties Tehnoloģiju Laikmetā, bet neatkārtotu tajās saistībā ar Mākslīgo Intelektu pieļautajās kļūdās. Kā nepatīkams pārsteigums Kasperam ir fakts, ka dažs labs, ja ne vairums, birokrātu nemaz nevēlas zināt, kas sen tik sen bijis par iemeslu cilvēces pagrimumiem un tik daudzu kolonizēto planētu zaudēšanai, nokļūšanai izolācijā, lai tagad būtu nepieciešams Imperatora aizsāktais Krusta gājiens, lai tās ar labu vai piespiedu kārtā atgūtu.

Pirms grāmata nonāk pie savas premises, Hauzeram lemts kļūt par liecinieku ilgstošākām to gaitām Krusta kara gājiena ietvaros uz dažādām cilvēces kolonizētām planētām un zvaigžņu sistēmām, bet lasītājs pēc iniciālā sižeta pirmajā daļā uz Fenrisas turpina sekot līdzi būtiski vēlāk, kad Kosmosa Vilku ‘’pasifikācijas’’ gaitā sāk atklāties fakti un detaļas, citu spēku manipulācijas un mahinācijas attiecībā uz Hauzeru, kas viņu tā dzīves līkločos novedušas pie Kosmosa Vilku leģiona. Imperatora rokās šis leģions tiek pielietots kā pēdējais soģis, kad citiem par spīti to izcilībām un talantiem nepietiktu dūšas, kad nepieciešams sodīt citu leģionu un ir nepieciešams darbu paveikt pēc pilnas programmas. Pateicoties šim faktoram Kosmosa Vilki paliks starp Imperatora lojālistiem pēc Horusa nodevības, bet vienlaikus tā dēļ to primarks Leman Russ ignorēs tā rīcībā esošos brīdinājumus par gaidāmo, pat ja to avots meklējams netīkamos personāžos.

Kaut arī biežāk ir prieks, ja autors izvēlas neordinārāku pieeju Horusa nodevības sērijā, tad Prospero Burns šķiet būtu krietni baudāmāks pilnīgi atšķirīgā Visumā. Citādi no Horus Heresy sižeta pazīmēm pat ne smakas, vien pēdējās trijās, četrās nodaļās, un gandrīz jau piezogas sajūta, kurā pietrūkst citkārt apnicīgās lielo kauju ainas ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām. Savdabīgajai stāsta izklāsta manierei pašai par sevi nebūt nav tik lielas vainas, kaut arī reizēm proza liek vēlēties pēc kā vairāk un nebūt nešķiet, ka galvenais tēls būtu Kosmosa Vilku piedzīvojumu stāstu krājējs un pēcāk profesionāls orators, tad grāmata izlec no kopējās sērijas konteksta, kurā tā atrodas.

Aaron Dembski-Bowden – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas Impērijas sastāvā. Varbūt ne vienmēr WB šo procesu piepilda tikpat veikli, kā citi leģioni, bet tad iekļaušanas procesa beigās var būt drošs, ka vēlāk nevajadzēs atgriezties pie nemieru plosītas pasaules, kurā kāds izdomājis tomēr sacelties.

Tad seko Imperatora personīgs lēmums ne tikai beidzot pēc vairāk nekā simts gadiem sodīt Lorgaru un viņa leģionu par Imperatoru kā Dieva sludināšanu, kas, kā vēlāki notikumi rādīs, maksās papildus leģiona lojalitātes zaudēšanu kritiskā stundā, kad koruptīvi spēki pavērš mīļo Horusu pret Cilvēces Impēriju. Ja vēl Imperators būtu izvēlējies par labu vienkārši smagi sodīt un pēcāk dot otru iespēju laboties, varbūt vēl WB paši neļautos tiem pašiem Haosa un Warp spēkiem, kuri savā varā pakļauj Horusu, bet viņam kāda iemesla pēc jānokaunina Lorgars un tā sekotā cita Ultramarines un tā primarka Roboute Guilliman priekšā. Līdz ar to labais nodoms tiek sagandēts teju uzreiz.

The First Heretic romāns aizsāks ar minēto sodu un kaunināšanu 43 gadus pirms Warmaster Horusa nodevības un pirmās lielās uz Istvaan V planētas. Šis ir kā vēsturisks romāns par WB un visiem sākotnēji labajiem nodomiem, lai it kā palīdzētu cilvēci ievest apgaismībā, bet ātri top skaidrs, ka Lorgars jūtas vien aizvainots un visādi citādi apbižots, lai to izmantotu kā ieganstu atriebībai pret nu jau par viltus Imperatoru saukto valdnieku un ģenētisko tēvu.

Personāži, no kuru skatpunktiem grāmatas notikumi tiek atspoguļoti ir gan pats primarks Lorgars, gan vienkāršāki ļaudis, kā civiliedzīvotāja Sairīna, kurai palaimējas izdzīvot (paliek akla) Khur planētas galvaspilsētā Monarhijā, kad to kā sodavietu pirmajā daļā Imperators izraugās, gan viens no WB leģiona augsta ranga astartēm Argel Tal, kurš salīdzinoši ar citiem kolēģiem un cīņu brāļiem visilgāk noturas pretim koruptīvajiem spēkiem, kuriem tos pakļauj pašu primarks.

Pēc incidenta uz Monarhijas WB teju uzreiz parāda izpausmes uz āru, ka tā iekšienē, tā pārvaldīšanas stilā sāk noritēt pārmaiņas. Vairs WB nedod jaunatklātām planētām pārdomu laiku grib vai negrib tie pievienoties Impērijai labprātīgi. Ja ne, tad ne, bet diemžēl ‘’Nē’’ atbildes gadījumā iznīcību sagaidu simtprocentīgi visu populāciju. Tuvs Argela kolēģis un varbūt pat par draugu saucams biedrs Xaphan salīdzinoši ir krietni aizrautīgāks, tam pat ne prātā neienāk doma skumt par to, kādas gan kulturālās un cita veida vērtības šādi netiek iznīcinātas.

Nav jau gluži tā, ka viena vienīga izvēle tā pēkšņi būtu novedusi Word Bearers leģionu nodevības neceļos, lai vēlāk nekas nebūtu pašsaprotamāks, kā pievienošanās Horusam. Bet katru reizi, kad būtu bijusi iespēja uz mirkli iepauzēt, tik tiešām pārdomāt, ko grasās pasākt, tiek palaista garām. Aizvainojums un apkaunojums gan nesanais, gan ilgtermiņa pirms tam, ka Imperators, pēc uzrašanās uz WB planētas, to iekļaušanas Impērijā un tās leģionu sastāvā, ne ar vienu vārdu nav licis pirms tam pārtraukt iesākto. Kaut gan reliģijas un jebkādu dievu pielūgšana, kur nu vēl paša pielūgšana, it kā visiem zināms aizliegums. Šajā aspektā vēl nāk prātā vēlāk izveidojušamies pagrīdes grupa Lectitio Divinitatus, kas šajā gaismā atskatoties, liek apšaubīt, vai un kāpēc tik bargi un publiski WB un Lorgars tika sodīti.

Bet tādi nu ir notikumu apstākļi, vien lasītājam nākas tos izbaudīt, lai nonāktu līdz trešajai, noslēdzošajai daļai, kurā vairs nav pārsteigumu par to, kurā civilkara pusē WB nostājas. Vien nožēla, ka tā tam bijis jānotiek.

James Swallow – Nemesis (The Horus Heresy #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Horusa sacelšanās jau ir miljoniem prasījusi to dzīvības un varbūt pat miljardu miljardi vēl nākotnē pirms viņu apstādināt. Bet, ja nu pastāvētu variants, iespēja, kā to visu novērst pirms vēl tā spēki sasnieguši Saules sistēmu un cilvēces dzimto planētu, ja nu varētu nokomplektēt specaģentu, īpaši trenētu slepkavu komandu, kuras uzdevumus būtu nogalināt Horusu, tādejādi apstādinot pilsoņkaru pirms tas vēl īsti sācies.

Pat ja sekmīga izpilde prasītu visu to dzīvības un daudzu skatījumā izmantotās metodes, lai arī šķietami bez goda un slepenībā veiktas, būtu tā vērtas. Tā Nemesis grāmatas pirmās daļas sākumā diezgan būtisks lapaspušu apjoms tiek veltīts par Execution Force nosauktās komandas sapulcēšanai, ko dara paši, sākot ar tās līderi snaiperi Eristede Kell. Komandas savākšanu vienkopus jāveic pašiem, jo nevar atļauties, ka pat mazākā bauma par Horusa atentāta plānu taptu saklausīta nevajadzīgajās ausīs, jo var būt drošs, ka Imperatora nodevēja Horusa pusei par labu gan uz Terra, gan citviet darbojas tam lojāli personāži.

Paralēli tam, nešauboties, ka vien sakritības pēc, arī Horusam par labu tiek perināts paša Imperatora atentāta plāns, kas varbūt aizsākts krietni senāk. Pat ja sākotnēji projekts aizsākts ar citiem slepkavošanas mērķiem, tad nu pienācis brīdis, tas liktenīgais vēstures moments, kad to pavērst pret augstākā ranga mērķi, kāds vien var būt. Ja Execution Force sastāvā ir seši biedri un nevienu no tiem par parastu mirstīgo nenosauksis, tad pretējā pusē ir tik viens vienīgs, kurš sevi sauc par Spear. Lai arī Šķēps darbojas vienatnē, tikai tādēļ vien viņa izredzes nav sešreiz mazākas par Execution Force. Kaut gan atklātā cīņā ar astartes leģionāru, būtu kā vieniem, tā otram jānopūlas, tad katram piemīt īpašas, dažs labs varētu teikt pārdabiskas un ar warp ēteri saistītsas spējas, kuras ne visos cilvēces apgūtajos Visuma nostūros būtu ieredzētas un paciestas.

Nemesis sižets sadalīts divās daļās un ar Šķēpu saistītā norit uz stratēģiski un ģeogrāfiski nozīmīgas planētas Dagonet, kura turklāt bijusi viena no pirmajām, kuras toreiz vēl Imperatoram lojālais Horuss pievienojis Impērijas sastāvam. Uz tās pēdējā laikā pastiprinājušās īpatnējs slepkavību vilnis, mīklainas pazušanas, kuras tā vien šķiet saista čukstus, pār plecu atskatoties, pieminēts Horusa vārds. Dažā labā, turklāt vēl brutāli asiņainā un šķietami bez vainīgajam slepkavam atrodama izskaidrojuma, nozieguma vietā atrodami asinīs (ar savām vai upuru) izveidotām astoņstūru zvaigznes simboliku. Šo satraucošo slepkavību izmeklēšana uzticēta detektīvam Yosef Sabrat un viņa pāriniekam Daig Segan. Bet drīz vien abi atklās sevi atrodamies citu plānos krietni virs pašu galvām, vai citiem vārdiem un tieši sakot, dziļos sūdos.

Būtiska grāmatas tematika ir arīdzan Lectitio Divinitatus reliģiska kustība, kas pagaidām vēl darbojas vien paklusām, jo Impērijā jebkāda veida reliģiska dievu vai cita līdzīga veida pārdabiskā pielūgšana ir aizliegta, dominē vien strikta ‘’ticība’’ visam zinātniskajam un nekādiem tur pesteļiem. Šajā ziņā Lectitio Divinitatus iet soli vēl uz priekšu, jo tie pielūdz pašu Imperatoru kā Dievu ar lielo burtu, kā cilvēces glābēju un teju visu zinošu. Ticīgs biedrs atrodams arīdzan starp Execution Force komandas biedriem, un ne visi ir tiek iecietīgi, lai to atklājot, to tā vienkārši atstātu eksistējam, kas visiem sižeta gaitā netop zināms, bet spēlē gana būtisku lomu, lai tiktu pieminēts.

Imperatoram par labu noteikti nāk faktors, ka viņš ir teorētiski reāli satikt iespējama persona, nav abstrakts ideju kopums, kas kaut kur neviena neredzēts mīt. Bet viszinošajā un ārkārtīgi spēcīgajā faktorā (spēcīgāks par primarkiem) ienāk debatējams jautājums, kādēļ gan tad vajadzīgs pieļaut postošos nemierus, cita veida netaisnības un pārdzīvojumus, kas, protams, rodas jebkurā ticībā, dzīves realitātē, bet attiecībā uz Horusa nodevību šķietami nevajadzīga traģēdija, kas sev līdzi parauj daudzus jo daudzus, un nav attiecināms vien uz pašu Imperatoru un tā ‘’dēliem’’ primarkiem.

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai vēl pirms Imperatora uzsāktā Krusta kara varētu glābt sev piešķirto leģionu, kuru šķietami nenovēršami nomāca gēnu mutācijas, ar leģiona pajukšanu tā rezultātā, primarks Magnuss, citiem nezinot, noslēdz vienošanos ar warp dimensijā mitošu radījumu (Choronzon?), kas tad ļauj kā nebijušas novērst gēnu mutācijas un atgriezt leģionu tā spozmē. Bet visam ir sava cena, pat ja Magnusam šķiet, ka būdams primarks būs gana spēcīgs, lai atrastu izeju un risinājumu. Tā nu Horus Heresy vispārējā sērijā pēc kārtas numura #12 ierindotais romāns A Thousand Sons trijās daļās vēsta par būtiskākajiem pieturpunktiem, kas noved pie tā, ka vēstures annālēs Tūkstošdēlu (TD) leģions tiek pieskaitīts pie nodevējiem.

Tiek pieskaitīti pie nodevējiem, pat ja patiesība, vismaz stāsta sākumā, ir tālu no tā. Vien TD un Magnusam dikti nepaveicas, kad to primarka noslēgtās vienošanās cenas ievākšana, sakrīt ar citu leģionu neuzticības izteikšanu, jo TD visaktīvāk no citiem cenšas izzināt un pakļaut warp dimensijas ētera maģiju, neklausot Imperatora aizliegumiem, un vēl jo vairāk, kad Horuss un viņa piekritēji izdomā sacelties un uzsākt pilsoņkaru. Kaut attiecībā uz Horusu tiek dots attaisnojošs iemesls, varbūt iegansts, ka Horusu kā otru labāko kandidātu izraudzījušies mūžseni radījumi, kuri teju barojas no nebeidzama konfliktu cikla un nedrīkst pieļaut vienotu cilvēka Impēriju Visumā, nepietiek jau ar esošajiem konfliktiem, un inficē Horusu, lai tas draugus un sabiedrotos skatītu kā ienaidniekus un otrādi.

Autors Graham McNeill TD leģiona, atskatoties uz laika rita notikumiem, nenovēršamo kritienu nežēlastībā izvēlas uzsākt uz Aghoru planētas, kura pirmajā momentā nerada iespaidu, ar ko izcelties. Tās pamatiedzīvotāji pēc garās Old Night ir knapi labāki par barbariem, bet planēta sevī slēpj warp enerģijas potenciālu, ko Magnuss cer izmantot ne tik vien sevis un sava leģiona, bet visas cilvēces labā. Tomēr augstprātība par saviem spēkiem, nespēja pienācīgi novērtēt to trūkumus, jo kā gan kaut kam tik dižam, kā primarks var tādi būt, vēlme pierādīt citus primarku brāļus un galvenokārt jau izcelties tēva Imperatora acīs varbūt liek mazināt draudu nozīmīgumu, ko zem sevis slēpj uz Aghoru planētas par Kalnu ar lielo burtu (jo 30km+ augsts tas) zem sevis ieslēgtie spēki.

Ne uzreiz, bet kā palīgus sastopam cita leģiona Space Wolves sūtņus, kuri primarkam Magnusam nodot sava primarka Leman Russ pavēsti, ka tie tiek lūgti pievienoties cīņai iekš Ark Reach Cluster planētu sistēmas, kur palikusi viena nepaklausīga planēta, kura jāiekļauj Impērijas sastāvā. Kaut gan sākotnēji lūgums tiek pasniegts kā pavēle, kas pats par sevi pret citu primarku ir šķietami kaut kas neiedomājams un gandrīz izraisa konfliktu uz līdzenas vietas. Bet par tā trūkumu nav jāuztraucas, jo reti starp kuru leģionu valda izteikti siltas un maigas jūtas vai brālīgas attiecības starp līderiem primarkiem.

Kā agrāk, tā uz pēdējās iekarojamās planētas iekš Ark Reach Cluster nez kāpēc leģioni nerada iespaidu par sevi kā par glābējiem, kuri negrib neko vairāk, kā ievest tumsoņas barbarus Impērijas dāsnajā apgaismības lokā. Ja uzreiz planēta neizšķiras par labu pievienoties, kas arī nevienmēr sola labu, ja tās resursi tiek novirzīti Impērijas mašinērijas uzturēšanai, tad vari būt drošs, ka tās sūtītie leģioni būs gatavi noslaucīt līdz ar zemi pilnīgi jebkuru kultūrālo, vēsturisko un cita veida nozīmīgu lokāciju, un pasargāti nebūs pat ne mazākais un jaunākais civiliedzīvotājs.

Sakritība var reizēm būt vien muļķa mierinājums, bet kā gan citādāk to nosaukt, kad Magnusu viņa un TD leģiona izmantoto warp manipulāciju dēļ sasniedz vīzija, kas priekšlaikus atklāj gaidāmo Horusa un viņa līdzskrējēju nodevību, kas nāk visnepiemērotākajā brīdi, jo vien nesen pats Imperators (pat ja citu primarku kūdīts) aizliedz Bibliotēkāru frakciju savos leģionos.

Kā cīņa pret vējdzirnavām Magnusu piemeklē gan vēlme saglabāt savu reiz jau izglābto leģionāru dzīvības, par ko gan cena maksājama tagad, gan nespējā atrast veidu, kā brīdināt Imperatoru, kurš gan tiek pasniegts teju kā viszinošs vai vismaz ar rīcības plāniem visos iespējamos gadījumos. Tomēr, lai kā nebūtu, pats Magnuss šķietami uz brīdi saprot arī citu vārdā savu izdarīto izvēļu šībrīža smago cenu (agri vai vēlu to kāds iekasē), un ir pat nožēlas un kauna pilns, ko gan izmaisa pats epilogs un sentiments tajā.

A Thousand Sons papildina arīdzna interesants sekundārais sižets attiecībā pie leģioniem piesaistītajiem rememberanceriem, kuru uzdevums plašākām mirstīgo masām un vēsturei iemūžināt leģionu varoņpilnās gaitās, kuras pašsaprotami nedrīkst atklāt to brutālājā pilnībā.

Mike Lee – Fallen Angels (The Horus Heresy #11)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fallen Angels kā nosacīts turpinājums Horus Heresy vispārējās sērijas sestajam romānam Descent of Angels turpina stāstu gan par Caliban planētu, uz kuras primarks Lauva El’Džonsons ar uzticamās ‘’labās rokas’’ Lutera palīdzību apvienoja visus bruņinieku ordeņus uz planētas, lai atbrīvotu to no milzu zvēriem, kā arī pēcāk pievienotos Impērijai, kad pats Imperators uz tās ierodas, gan grāmatas otrā sižeta ietvaros sekotu līdzi primarkam El’Džonsonam cīņā ar nodevējiem un Horusa līdzskrējējiem.

Uz Kalibanas notikumu atspoguļoti  no Zahariela El’Zurias skatpunkta, kurš piecdesmit gadu starplaikā uzdienējies gana augstu, lai būtu planētas līdera Lutera tuva uzticamības persona. Kaut par dzīvi uz Kalibanas lielos vilcienos nebūt nevar sūdzēties un piecās desmitgadēs izdevies pilnveidot jauno astartes kareivju treniņprogrammu, kā iemesla dēļ tik ātri Luters un viņam padotie tika nosūtīti atpakaļ uz dzimto planētu prom no Krusta kara frontes, tad šis primarka lēmums kā toreiz, tā arī tagad vairāk šķiet bijis kā sods par mirkļa vājuma mirkli no Lutera puses.

Bet gods godam un par spīti klusumam vai tiešiem noraidījumiem attiecībā uz lūgumiem ļaut atgriezties lielā kara frontē, Luters ir joprojām uzticīgs gan Lauvam El’Džonsonam, gan pašam Imperatoram, tomēr visam un tā arī Fallen Angels laikā lojalitātei bez atzinības par paveikto pienāk savs gals, bet, lai līdz turpinājumos vēl kritiskākiem mirkļiem nonāktu, vispirms jāpārdzīvo Horusam simpatizējošu nemiernieku centieni izmantot warp dimensijas paaugstināto esamību uz Kalibanas, pašķirt plašāk jau tā plāno priekškaru, lai ļautu materiālajā pasaulē manifestēties ļaunākos un baisāko iespējamo šausmu uzdenošiem monstriem, pret kuriem pat primarku leģioniem būtu smaga cīņa, ja tiem ļautu vaļu.

Kamēr Zaharielam jālavierē starp arvien pieaugošu spriedzi kā pašu nostājā pret Impēriju un Horusam lojālajiem, tikmēr ar līdzīgu warp dimensijas saistītu šmuci izlēmis tikt galā pats primarks El’Džonsons, kura gaitām sekot līdzi ļauts no Zahariela brālēna Nemiela skatpunkta. Kaut arī notikumi vienam sižetam ar otru nav it kā ne mazākās saistības tad ir vairāki līdzīgi aspekti, kuru tematika savā ziņā viena otru paturpina. Viens no tiem ir lojalitātes aspekts, kurā Nemielam pašam reizēm piezogas šaubas un jautājumi, kāpēc pat primarks El’Džons tur slepenībā svarīgu informāciju, kuras pieejamība šķietami ļautu mazināt kritušo skaitu savās rindās. Un kaut gan konfrontācijas brīdī El’Džonsons spēj rast pat ļoti pārliecinošus iemeslus savai slepenībai un ar to saistītai rīcībai, tad epilogs liek drusku apšaubīt, cik ļoti uz Dark Angels līdera spriestpēju var paļauties, vismaz taibrīdī.

Metaforiski kritušos enģeļus romāna ietvaros var atrast vairāk par dažiem. Protams, paši uzskatāmākie piemēri ir Horusa iniciētajai sacelšanās pieslējušies leģioni, kuru mērķis uz stratēģiski nozīmīgas Rūpnīcu (Forge) tipa planētas Diamat iekš Tanagras sistēmas ir paša Horusa reiz pasūtīti četri milzīgi kaujas roboti, kuru nonākšanu nodevēju rokās El’Džonsons nedrīkst pieļaut, ko gan apgrūtina uz Diamat esošā Marsa pārstāvniecība, kura sākotnēji izliekas par Imperatora lojālistiem. Bet atkal jāpiesauc šī romāna epilogs, kas liek apšaubīt visus centienus līdz tam.

Horusa iekārotie milzu roboti taustāmā veidā kalpo par reizēm pašmērķīgo tiekšanos pēc lielāka spēka it kā labu mērķu vārda. Kamēr pats Horuss savās acīs noteikti nav tas sliktais un vien grib atbrīvot Impēriju un cilvēci no pat viņam neizprotamiem Imperatora neizskaidrotiem lēmumiem, tā Luters uz Kalibanas kļūst par upuri tieksmei pēc lielākas spēka varas vienkāršo, parasto mirstīgo un citu tautiešu aizstāvības vārda uz dzimtās planētas, kad tā vien šķiet, ka impērijas tautieši cituviet tā vien kāro to izsūkt sausu, izmantot tās resursus savtīgi un atstāt Kalibanu tukšā.

Lai arī Fallen Angels ietur Warhammer stilu, tad sižetu noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk.

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cilvēces Imperatora līdz šim divsimts Krusta kara gājiena gados, kuros atgūts tik daudz Old Night jeb Age of Strife piectūktošgadē zaudētais, bet uzticamākā līdera Horusa Lupercal nodevība, viņa krišana kā varaskāres grēkā, tā visticamāk krišana warp un Haosa spēku varā, maksās neskaitāmiem miljoniem vai pat miljardiem to dzīvības un nu iekš Mechanicum grāmatas sasniedz arī tuvāko Zemes jeb Terra kaimiņu Marsu.

Marss impērijā kalpo kā galvena dažāda veida bruņtehnikas un munīcijas ražotne. Teju visa planēta pārvērsta vienā lielā rūpnīcā, bet tas reizē prasījis savu cenu un pats ar savām plaušām, elpodams tās gaisu, būsi starp mirējiem dažu sekunžu laikā, un toksiski dūmi ir vien niecīga daļa, kas šo efektu panāks. Diemžēl vienkāršajam strādniekam, kā jau daudzviet Warhmammer Visumā, dzīve ir tāu no apskaužama stāvokļa, un drīzāk saucama par paverdzinātu dzīvi, kurā jāiztiek bez savas domas un brīvās grības, neapšaubot tiem uzlikto darbu, tas jāizpilda dienu no dienas. Drīzāk jāpriecājas, ka tiek piešķirts vispār kāds par pārtiku devējams substrāts, kas uztur pie dzīvības, un pajumte, kurā apmesties uz guļas laiku.

Daži gan ir pēc dabas un rakstura drosmīgi. Aiz neziņas vai iekšējas drosmes uzdrīkstas būt inovatīvi vai uzdot, piemērām, jautājumus, kas sākas ar ‘’kāpēc’’. Tā Dālija grāmatas sākumā, vēl atrodoties uz Zemes, nonāk uzmanības fokusā, tiek ievietota izolatorā un gandrīz jau nonāk nāvessoda izpildes lokācijā, kad to pēdējā brīdī izglābj indivīdi no Marsa, kurus tur nosūtījusi Magmas pilsētas un rūpnīcu komplesa pārvaldītāja Koriel Zeth, kura pati, vēl nezinot par pārmaiņu vējiem, parāda savu gatavību un gribu nebaidīties no pārmaiņām.

Atšķirībā no citiem iestagnējušajiem, kāds ir grāmatas galvenais ļaundaris uz Marsa Fabricator General Kelbor-Hal, kurš ir arī starp tiem daudzajiem, kuri dikti nepatīk paša Imperatora atkāpšanās no Krusta kara frontes un atgriešanās uz Terra, atstājot dižo Horusu vienu pašu. Arīdzan bieži izskan nenovērtētības sentiments par kopīgiem spēkiem sasniegto. Attalgojuma atšķirīgums par arī Marsa nestajiem upuriem un tās kritušajiem kareivjiem, kaut gan reizēm varbūt labāk neskatīties cita maciņā, nepārdzīvot, par to kas nav, un labāk novērtēt, to kas ir. Kas zina, varbūt reizēm pietrūkst vien daži atzinības un pateicības ‘’paldies’’ gara vārdi, lai Marss kā partneris Imperatoram no citas planētas, pat ja cilvēces dzimtās vietas, justos līdzvērtīgs cīņu biedrs.

Tā arī būtiska kļūda, kas atkārtojas un tiek atrādīta teju visās Horus Heresy sērijas grāmatās līdz šim, ir Imperatora nevēlēšanās izkaidrot savus lēmumus, dodos aizliegumus, piemēram, kaut ko spēcīgu, bet ar warp un Haosu saistītus, kāpēc padošanās kārei būt spēcīgākiem šiem konkrētajiem spēkiem ir tik bīstami kā pašiem, tā cilvēcei.

Debatējami, ko dažādi tēli arī dara Mechanicum gaitā, labāk ir sekot tādam kā sevis pārveidošanas tehnoloģiskajam kiborgiskajam ceļam, kad ne viens vien tēls teju par deviņdesmit procentiem jau vairs nav saucams par humanoīdu, bet gan par mašīnu. Tomēr, ja vieni cilvēka miesu saskata kā vien traucēkli, kas aizkavē, cilvēciskās emocijas par šķērsli aukstai loģikai un kā nevēlamu un pat nīstamu to visu uztver. Tad citi, kā Korielas Zetas sabiedrotais Keins, drīzāk miesas šķietamajos trūkumos cenšas saskatīt cilvēcisko pusi, kas piezemē un neļauj aizmirst, ka mērķim būtu jābūt vienkāršā mirstīgā aizsargāšana, atgūto un jau Impērijas kontrolē esošo planētu iedzīvotāju aizsargāšana. Bet tas viss un ne tikai debates jautājums ‘’ko nozīmē būt cilvēkam? Cik daudz vari sevi pārveidot un aizvieto, lai par tādu vairs nevarētu saukties?’’ ar vieglu roku, daudz kas no tā neatgriezeniski, tiek aizslaucīts ar nodevības karā izslacītajām asinīm.

Sižets tiek pamatā sadalīts divās daļās starp sākotnēji briestošo šķelšanos uz Marsa un vēlakajām lielajām kaujas ainām starp Horusam un Imperatoram lojālajiem spēkiem, un starp tuvāk vienkāršakam cilvēkam, bet nebūt parastam mirstīgajam – Dāliju. Kā izrādīsies, tad, ja Dālijai nepiemistu tai īpašas, neapzinātas spējas izmantot warp spēku, tad vien viņas drosme inovēt nebūtu bijis tās glābiņš uz Zemes.

Viņas sižetā Koriela Zeta izmanto jauno sievieti, lai censtos radīt ierīci, kas daudzkāršotu psaikeru spēju izmantot theta viļņus, tādejādi ilgāku un labāk piekļūstot warp slēptajām Visu Zināšanu ‘’krātuvei’’. Varbūt tukšu zinātniskās fantastikas technospeak frāžu un terminu ziņā Warhammer sēriju kāda cita var pārspēt,tad sakāpinātas lillā prozas ziņā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforam cīņu laikā starp lielajiem robotiem un to pilotiem, kad parastie mirstīgie kareivji to pakājēs nereti tiek aizmirsti, līdzi nestāv neviena cita.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.