Historical Fiction

Iain Gale – The Black Jackals (Peter Lamb #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Ir 1940.gads un Nacistiskā Vācija vien nesen ir sākusi savu atriebības karagājienu par pārestībām pēc Pirmā pasaules kara, vien nesen Hitlers ir uzsācis savu zibenskara plānu, lai pierādītu āriešu rases pārākumu pār citām. Tā sērijas galvenais varonis Peter Lamb un citi viņa britu pavalstniecības tautieši atrod sevi Francijā cīnāmies pret jau agrāk kaujas laukā sastaptu ienaidnieku.

The Black Jackals atspoguļo kara norisi no šaura, vienas personas skatpunkta, un, kamēr pašam Pīteram cīņas biežāk norit ar veiksmīgu iznākumu par labu viņam, protams, neiztikt bez kritušajiem, tad to pašu nevar teikt par citiem, kuriem nav palaimējies cīnīties blakus romāna galvenajam varonim. Pa dažam labam panākumam nemaina kopējo lielās bildes situāciju, kas liek strauji atkāpties pa visu frontes līniju.

Tomēr lai cik nospiedoši būtu redzēt pat pašus francūžus tā zaudējam un tieši sakot bēgam savā zemē, nedz Pīters, ne citi viņa biedri zaudē dūšu un būtu gatavi tā vienkārši padoties, necenšoties paraut sev līdzi vismaz kādu pretinieku. No tiem citiem biedriem izceļas Džims Benets, galvenokārt gan ar uzticamības faktoru un paklausību, spēju izpildīt uzdoto, tikmēr lielāka noslēpumu mīkla ir Valentīns, kura izteikumi, lai arī ir normas un pieklājības robežas, ar sejas mīmiku un toni liek Pīteram aizdomāties, kas gan slēpjas viņa pagātnē pirms kara aizsākuma. Tā teikt ir šis tas, kas liek paturēt viņu uzmanības lokā, pat ja līdz šim darījis visu, kas nepieciešams.

Pītera un viņa pārstāvētā vienības, nereti ar mainīgu vispārējo biedru sastāvu, kad apstākļi plūst un mainās, uzdevums sērijas debijā nav vis cīnīties frontē ar ienaidnieku, bet vairāk gan būt, kā kurjeriem svarīgu ziņu nogādāšanai, it īpaši otrajai no divām ziņām grāmatas gaitā, kuras cena neveiksmes gadījumā var būt pat desmitiem tūkstošu tautiešu dzīvību vērta.

Bet atrašanās ne pašā frontes priekšgalā nenozīmē, ka Pīteram, Benetam, Valentīnam un citiem biedriem ietu mazāk interesanti, turklāt vēl atrasdamies aiz ienaidnieka līnijām, maskējoties par ienaidnieku un pa ceļam radot haosu un upurus ienaidnieka rindās, kur tas vien būtu iespējams, saprāta un uzdevuma drošas izpildes ietvaros.

Diemžēl The Black Jackals rada vien kompetentas, lasīšanas brīdī pietiekami izklaidējošs, bet ne aizraujoša vēsturiskā Otrā pasaules kara romāna iespaidu, kur nepārprotami galvenajam varonim piešķirta zināma neizskaramība un filmu sižetiem cienīgi asa sižeta momenti. Jāņem vērā, ka emocionalitāte, patriotiskums uz lapaspuses nav tādā pašā līmenī, kā piedzīvojuma romāna gars uz kara fona. Kā arī ir gana daudz sižetam maznozīmīgu vārdu apjoms starp kritušajiem upuriem – laikam jau, lai piešķirtu vismaz dažiem vārdu un neatstātu tos galīgi anonīmus.

Tā arī pats kulminācijas brīdis bez vajadzīgā uzrāviena un apgriezieniem, turklāt ar vienu no savējo puses kapteiņim, kuru pašu motivē sīkmanīgs atriebīgums par aizskartu godu.

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Grāmatai sākoties, tās galvenais varonis Nick Guest ir jauns un par sevi ne pārlieku pašpārliecināts 20 gadīgs jauneklis, kurš nesen ievācies pie kursabiedra Tobija viņa vecāku un tēva politiķa Gerald Feddens mājās. Turklāt ne vienkārši uz kakla esošs viesis, bet pilna mēra īrnieks ar maksu (vismaz simbolisku). Vienīgais, par ko Niks ir drošs, kaut arī The Line of Beauty pirmajā daļā var vērot vien Nika pirmās nopietnās attiecības, ir fakts, ka viņš ir gejs.

Turklāt Nikam šis fakts nedz no Tobija, nedz viņa māsas Catherine vai abu vecākiem nav jāslēpj. To sakot, nenotiek arī pretējais, ka Niks varētu visvisādi izpausties. Tā teikt šis fakts tiek tolerēts un nepataisīts par nezkādu patoloģiju. Vienīgais, bet gana būtisks mīnuss šajā grāmatā, ka autors Alan Hollinghurst arī ārpus Tobija mājām savam galvenajam varonim ir radījis pat ļoti drošu vidi, ka pat vienā brīdī Nika sāk šķist, ka geja faktu nevajadzētu vairs nemaz slēpt, ka vairs jau nav tie laiki, un jāpiezīmē, ka romāna darbība norit 80.gados, ko ņemot vērā, māc šaubas par atbilstību patiesībai. Jāpienāk gandrīz grāmatas beigām, lai Niks saskartos ar kādu pretrakciju, turklāt vien pārsvarā verbālā formā.

Bet tas nebūt nav The Line of Beauty galvenais sižets, ja to par tādu maz var saukt. Drīzāk galvenā problēmsituācija un fokusa objekts ir pats Niks, viņa seksualitātes pirmsākumu pieredze pārsvarā heteroseksuālā pasaulē, par ko gan citi Nika sastaptie varoņi brīžiem liek likt šaubīties.

Jau minēju, ka romānam sākoties Niks vēl nav par sevi pārliecināts, bet tas nebūt neliedz uzlūkot teju katru sastapto vīrieti un cerēt uz kaut ko vairāk vai vismaz fantazēt par to. Atliek vien pēc sludinājuma sastapt melnādaino Leo, lai jūtas un mīlestība sekotu līdzās tikpat ātri. Vien interesanti, ka grāmatai turpinoties ar tās otro daļu trīs gadus vēlāk Niks par Leo ir aizmirsis, vairs netiek pieminēts (līdz drīzāk autors tomēr atceras, ka nedrīkstētu to tā atstāt) un ar tādu pašu emociju izpausmēm uz lapaspuses tiek aplaimota cita un krietni turīgāka persona. Tā teikt mīlestības objekta personai nav gluži tā galvenā nozīme, svarīgākais, ka ir uz kā fona izrādīt un likt galvenajam varonim Nikam darboties. Kā par piemēru tam var minēt vieglu narkotiku pieejamību, kas kontrastē ar cita veida bagātības un luksusa šarmu.

Vismaz proza vairāk vai mazāk ir gana laba, bet ne gluži kādas balvas cienīga. Uz manas kopijas vāka 2004.gada Man Booker balvas laureāta statuss uzdrukāts – labi vēl, ka ne milzu nenoņemama uzlīme. Interesanti, kā vien trešajā, noslēdzošajā daļā, kuras pašā ievadā autors atvadās no Leo, tā puslīdz vairāk un nopietnāk tiek pieminēta HIV/AIDS epidēmija, kura, kā zināms, sākotnēji tika uzskatīta kā galvenokārt homoseksuāļu slimībā, ko paši pelnījuši. Vismaz uz beigām apspriestais temats un sižeta kustība, kurā atrodas Nika tēls, ir salīdzinoši ar atzīstamāku kvalitāti, bet arī tad autors neuzdrošinās spert tik drastiskus soļus, kā būtu varējis.

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Sarah Waters – Fingersmith

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divas jaunietes, topošas sievietes no divām dažādām pasaulēm, viena, Moda Lilija, turīga profesora, tēvoča māsasmeita, otra, Sjūzana ‘’Sjū’’ Trindere, pat ne sabiedrības vidusslāņa daļa un iztiku kopā ar dažiem ‘’kolēģiem’’ sakasa zogot, dzīvojot kopā ar dažiem citiem amata brāļiem un māsām pie Ibsa kunga un Saksbijas kundze, kura paralēli piepelnās audzinot zīdaiņus (ne savus), kurus vēlāk par samaksu nodot tālāk ģimenēm, kuras pie bērna pašas nespēj tikt.

Varbūt tā arī katra būtu 19.gadsimta Anglijā nodzīvojušas savu dzīvi, ja ne Džentlemenis jeb Ričards Riverss, kurš vienā jaukā dienā iegriežas pie Ibsa un Saksbijas ar diženu ideju piemuļķot Modu, iekarot viņas sirdi un aprecēt, lai pēc tam viņu pamestu. Viss vien aiz tā, ka eksistē Modas mirušās mātes testaments, kuru, lai saņemtu, Modai vispirms ir jāapprecas, bet iemesls, kas ļautu Modu tā apmānīt, slēpjas aiz tā, ka tēvocis, īsts burtu kalps un par pasauli nekas cits neinteresē, tur viņu mājās kā būrī ieslēgtu, neko citu no pasaules Moda nezina un nepazīst. Tiek pasniegta Sjū kā īstākā naivule, kuru apšmaukt. Sjū atliek vien uz laiku kļūt par Modas personīgo kalponi, ar mīļiem vārdiem šur un tur vajadzīgos brīžos pārliecināt par Ričarda jūtu patiesumu pret viņu, lai visi trīs šķietami jūtu neprātā aizbēgtu no Modas tēvoča (ir nepieciešama strikta atļauja pirms 21gada vecuma), slepus apprecētos, bet tad iespundētu Modu trakonamā un sadalītu mantojumu savā starpā.

Tikmēr Modas dzīve pie tēvoča ne tuvu nav tā idille, kura, kā Sjū, nākdama no zemāka sabiedrības slāņa, varētu iztēloties. Varbūt situācija būtu atšķirīgāka, ja tēvocis izrādītu kaut mazāko sirsnību pret mirušās māsas meitu, bet viņa acīs jaunajai radiniecei nav lielākas vērtības par sekretāri, kuru izmantot pret paša ieskatiem, kurai nedot lielāku izvēles un rīcības brīvību pār citu apkalpojošo personālu. Tāda dzīve ar katru dienu kļūst arvien neizturamāka, vien rutīna spēj iedvest mieru, bet ar visu to tādas nākotnes iztēlošanās bez jebkādām pārmaiņām, tēvoča veselība neliek par sevi manīt neko sliktu, uzdzen Modai teju nelabumu ik dienas. Tā nu kad uzrodas Džentlmenis Ričards, piedāvā citas nākotnes iespēju, Moda to izmanto, jo, kā jau Ričards pats saka, kādi gan prospekti, citas vīra materiāla iespējas varētu sastapt tēvoča mājās. Labāk šādi ar viltu tikt pie sava mantojuma jau laicīgi.

Tomēr seko pavērsiens, apgrieztas lomas, pēc kā tikpat kā neviens tēls, varētu atrast vien argumentus Modas aizstāvībai, neiznāk otrā galā līdz grāmatas vākam kā labs, pozitīvs tēls. Kaut arī Sjū lielāko daļu no Fingersmith/Zagles ir galvenais skatpunkts, no kuras lasītājs iegūst informāciju par notiekošo un dabiski, ka viņa pēc sev sliktu notikumu atgadījumiem nostādīs sevi upura lomā, nenolieduz, ka ar viņu izrīkojas nepamatoti skarbi, bet atbilstoši tā laika ‘’aprūpei’’, tad pati grāmatas sākuma daļā otru būtu novēlējusi tādām pašam liktenim.

Tikmēr tādi fona tēli kā sauksim viņus par Sjū audžu vecākiem kā Ibsa kungs un Saksbijas kundze galvenokārt pavelkas uz sev izdevīgākas naudas plūsmas pusi. Lai arī pirmajā viņu sastapšanas brīdī Sjū ir acuraugs un sargājama no bīstamākiem darbiem, tad vēlāk ar vieglu roku kažoks tā teikt tiek ātri nomainīts.

Fingersmith/Zagle sižets brīžiem satuvina abas galvenās varones pat tuvāk par parastas draudzības saitēm, brīžiem nostāda par lielākajām naidniecēm, tas viss mijoties ar apstākļiem, kuros informācija vienai par otru līdz pat grāmatas beigām ir nepilnīga.

James A. Michener – Mexico

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House                  

Manas pārdomas

Padzirdējuši par izslavētu buļļu cīņu festivālu Ixmiq Meksikas Toledo pilsētā, kuru vietējās avīzes ceļ debesīs, kā potenciālu kulminācijas dueli starp diviem matadoriem, kas var rezultēties vien ar viena nāvi, jo viens otru centīsies pārspēt ar aizvien bīstamākiem trikiem, žurnālista Norman Clay priekšnieki viņu nosūta to atspoguļot Ņujorkas publikai. Vēl jo vairāk, jo mana, ka Normanam vajadzīga atpūta no smagāka rakstura reportāžām, un kur gan vēl labāk atpūsties un atgūt ikdienas cīņassparu un mundrumu, ja ne dzimtajās mājās.

Normana personīgajā un viņa ģimenes gan tuvāko, gan pavisam tālāko radu vēsturē autors James Michener ielicis teju visu Meksikas vēsturi sākot jau ar iezemiešu indiāņiem agrā 11.gadsimtā, turpinot ar spāņu konkistadoru ierašanos un vēlāk jau ar modernākiem laikiem un ASV klātbūtni kaimiņos. Visa centrā vai vismaz notikumu perifērijā autors šajā novelizētajā vēstures grāmatā novietojis kalnainajā vidē burvīgo Toledo.

Grāmatu varētu iedalīt arī divās daļās ar tagadnes sižetu par un ap buļļu cīņām, tās vēsturisko un emicionālo nozīmi un mantojumu, un ar fragmentāriem pagātnes sižetiem no pieminētajiem dažādajiem vēstures periodiem, kuros dalību ņem kāds ar Normana ciltskoku saistīts personāžs.

Tagadnes sižetā buļļu cīņām atvēlēta būtiska loma, to vēsturiskajam mantojumam, emocionālajai nozīmē ilustratīvā cīņā starp cilvēku un bīstamu dzīvnieku, kas katrā reizē var potenciāli beigties ar matadora nāvi, bet pavisam noteikti cīņaii izvēlētais vērsis, lai cik drosmīgs nebūtu, nesagaidīs nākošo rītu. Var debatēt no rīta līdz vakaram, bet nekādi argumenti manā prātā neattaisnos šādu ‘’izklaidi’’, lai cik būtisku vēstures daļu cīņas nesastādītu, ka tā iztiku pelnījuši kāda ģimene paaudžu paaudzēs. Lai kādi nebūtu aizstāvības argumenti, šādas prakses, kā vaļu medniecība, vietai mūsdienās būtu jābūt pagātnē, atmiņās un vēstures grāmatās.

Pieminētajos divos dueļa matadoros, ir arī trešais, kuram sākotnēji nav nozīmes, jo iesācējs, indiānī Juan Gomez un spāņu izcelsmes meksikānī Victoriano Leal autors pie reizes attēlo duālo sabiedrības attieksmi pret divām tautībām, kur no civilizētās Spānijas reiz nākošie gandrīz vienmēr ir labie varoņi, kamēr indiāņu izcelsmes pārstāvjiem tikpat bieži pārsvarā ir nostādīti kā sliktie, kā ļaundari, tiek tā teikt tas, kas paliek pāri, nevēlamais.

Bez paša Normana Kleja un viņa vēsutres interesants un pieminēšanas vērts ir iespējams Meksikā Nr.1 buļļu cīņu kritiķis Ledesma, kura amatu gandrīz būtu jāliek pēdiņās, jo savus rakstus un vārdu izvēli tajos balsta vai un cik matadors pirms cīņas viņam no sava attalgojuma atvēlējis, protams, proporcionāli statusam un pieredzei. Un par to Ledesma ne kautrējas, ne slēpj. Kaut arī tieši un kā ar āmuru pa pieri nekas netiek teikts, tad citu vēsturiskā pieredze liecina, ka, ja vēlies karjeru buļļu cīņās, tad šo kritiķi labāk neierindot starp saviem ienaidniekiem. Bet savā aizstāvībā Ledesma ar sirdi uz roku apgalvo, ka savā kritikā nekad nemelo, varbūt vien noklusēs vai centīsies izlobīt kaut ko labu, ja cīņās neveiksmīgs matadors būs viņu dāsni aplaimojis, bet nekad nerakstīs kaut ko nepatiesu un neizbojās savu labo reputāciju. Kā nekā neliela rokās iespiesta ‘’dāvana’’ visā valstī ieeļļo riteņus ātrākai un veiksmīgākai darbībai teju visās sfērās.

James A. Michener varētu būt ideāls autors, lai ieintriģētu lasītāju sākt lasīt kādu non-fiction grāmatu par viņa izvēlētu reģionu un tematiku, kurš pirms tam sāktu ar viņa izdomātā romāna un vēstures miksli, domājot, ka dokumentālais žanrs ir kaut kas garlaicīgs. Šis autors varētu būt populāraiks šajā subžanrā, citi nenāk tā prātā, kas gan vairs šķiet nav tik populārs, vismaz nav tā manīts. Drīzāk bija brīdis ar pagātnes un tagadnes sižetiem, kuri trillera vai psiholoģiskas spriedzes žanra stilā ir viens ar otru saistīti.

A.S. Byatt – The Children’s Book

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

The Children’s Book aptver daudzus un visnotaļ dažādus bērnu un tiem augot jauniešu un topošu pieaugušo dzīves un likteņus gan tādi, kuriem (šķietami) paveicas piedzimt labi situētā daudzbērnu ģimenē(s), gan dažu tēlu likteņos, kuriem par savu dzīvi nākas pacīnīties drusku vairāk.

Pati daudzbērnu ģimene, kuru autore A.S. Byatt ir radījusi ir visnotaļ interesanti īpatnēja un nemaz tik 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam raksturīga. Lai arī grāmatai sākoties tēvs Humphrey strādā bankā, kamēr māte Olīvija pelna, cik nu sanāk, ar izdomātiem stāstiem, kurus publicē ar savu vārdu. Tad visai agri romāna gaitā par galveno ienākumu avotu kļūst Olīvija. Nedz šis, ne arī, kā rādīs romāns, ne tikai viens vienīgs sānsolis, kas pat rezultējas ar jauniem bērniem, nespēs būt gana liels šķērslis, lai abi pašķirtos.

Katram bērnam – Tom, Dorothy, Phyllis, Hedda un vēl pa kādam, kuram nepalaimējās būt tik prominentam – Olīvija kā stāstu vērpēja izveidojusi savu personīgo pasaku grāmatu, kuras nebeidzamajā stāstā viņš vai viņa ir galvenais tēls, kuram jārpārvar dažnedažādi šķēršļi, kurus tiem sagādā visvisādi pārdabiski radījumi.

Skatiens šajos stāstos gan ir uz leju vērsts, uz dažādām aliņām, kuru mazājās ejās mīt attiecīgās gan pārdabiskās, gan antropomorficētās būtnēs. Skats reti kad The Children’s Book gaitā tiek vērsts uz debesu un zvaigžņu pusi. Pārsvārā galva noliekta darbos un smagās pārdomās uz leju.

Philip Warren (un vēlāk arī to pašu var teikt par puiša māsu)stāsts grāmatā gan aizsākas, gan turpinās, kā vien tas varētu notikt romānā. Kā puika viņu atrod slēpjamies muzeja pagrabos tā kuratora Prosper Cain dēls Džulians. Tā vietā, lai izlidinātu viņu atpakaļ uz ielas, lai dodas atpakaļ, no kurienes nācis. Abi ieklausās puikas stāstā, viņa sapnī reiz izveidot pašam savu māla trauku, ka pacenšas arī vēl aizvest viņu pie pazīstama, kaut arī savdabīga un raksturā sarežģīta podnieka Benedict Fludd. Filips viņa ģimenes dzīvē ierodas kā saukts, jo, kamēr Benedikta mākslinieka talants ir nenoliedzams, tad naudas pelnīšana un mājsaimniecības uzturēšana nav tā pati spēcīgākā. Vienlaikus, cik nu var noprast no tēla, kaut arī oficiāli šajā laikā tas tā netiktu apazīts, tad Benedikts varētu ciest no bipolaritātes, kad augsta produktivitāte un ļoti labs garastāvoklis var strauji mīties ar depresīvu noskaņojumu.

Tēlu klāsts The Children’s Book ietvaros ir iespaidīgi liels (Olīvijas ģimene vai Filips vien ieskicējot dažus nozīmīgākos), diemžēl autores stāsta maniere un vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk vēsturiskos faktus, kurus tik ļoti centusies izpētīt, lai sarakstītu šo grāmatu, reizēm nokauj interesantos brīžus sižetā, kad nākas padomāt un jautāt, kāds gan dažādu faktu atreferējumam sakars ar izdomāto tēlu sižetu. Saprotu, ka ir bijusi vēlme radīt vēsturisko kontekstu, bet tomēr izpildījums liek vēlēties ko vairāk.

Tāpat vēlēties vairāk brīžiem rada prozas stils. Vienā brīdī var paragrāfus ar labi plūstošiem teikumiem baudīt, dod vēl, bet tikpat ātri tos nomaina momenti ar nevajadzīgi saskaldītiem pāris vārdu teikumiem, kuri izsit no ritma. Tāpat personīgi nepatika mode pa savai reizei dialogus ievīt vienā tekstā bez skaidra atdalījuma.

Saulgriežu svētki 19.gadsitma beigās, 1900.gada Pasaules izstāde Parīzē, vai dažādās sabiedriskās kustības, to skaitā sociālisms, kas aizrauj sev līdzi ne viena vien tēla interesi un uzmanību, ir tikai daži vēsturiskie momenti, kurus šķiet būtu interesantāk lasīt kādā dokumentālā non-fiction grāmatā ne šajā, kur tomēr autorei būtu jācenšas vairāk piedomāt pie interesanta, saistoša stāsta, kam stipri pakaitē periodiskās informācijas izgāztuves.

Liels diskusiju raisošs aspkets grāmatā noteikti būtu sabiedrības, ģimenes un citu apkārtējo ekspektācijas attiecībā pret paša vēlmēm, ko gan dzīvē darīt. Lai arī vairāk grāmatā koncentrēšanās ir uz sievietes lomu, uz sufražistes kustību, cīņu par iespēju iegūt balss tiesības, studēt un iegūt to pašu izglītību kā vīrietis (Dorotija par dzīves mērķi nostādā kļūšanu ne tikai par ārsti, bet pat par ķirurģi), tad tikpat liels slogs, ko gan iesākt, ko pašam gribas, ko grib vecāki, reizēm var būt uz vīriešu pārstāvjiem, kā to parāda Toma tēls.

The Children’s Book noteikti neieteiktu kādam, kurš teiksim lasa lenākā tempā, kuram daudz mēnesī skaitītos izlasīt dvias grāmatas, bet nav arī tā, ka tā būtu arī galīgi garām un peļama no vāka līdz vākam. Vienīgi žēl, ka labais tik ‘’talantīgi’’ samiksēts kopā ar pelavām, ka lasītajām nesanāk vienkārši atlaisties un izbaudīt vēsturiskos stāstus un tēlu dzīvju līkločus.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.