Fantasy

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.

Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.

Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.

Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.

Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.

Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem.  Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.

Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.

Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā

Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.

Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.

Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.

Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.

Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.

Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.

Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.

Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas aprakstā no Goodreads varētu noprast, ka Weapons and Wielders sērijas galvenais varonis jau ir tālu un plaši pazīstams savu piedzīvojumu dēļ, tad, pamatsižetam aizsākoties, Keras Selyrian tēlam visi slavenie un reputāciju sniedzošie panākumi jāsasniedz un ienaidnieki jāpieveic. Lai arī Kerass pats nav sev priekšnieks un pavēlnieks un to uzdevumā atrast sešus maģiskos zobenus un palīdzēt tos savākt kopā nosūta cits burvis, tad sērijas sižetā pēc iniciālā katalizatora par tādu citu burvi var pilnībā aizmirst.

Triloģijas pirmā Six Sacred Swords kalpo kā labs ievads, lai iepazīstinātu lasītāju ar galvenā varoņa diviem kompanjoniem pūķeni Reiku un tās sargāto vienu no sešiem zobeniem Dawnbringer vai vienkārši Dawn, bez kurām vēlāki panākumi un uzvaras varbūt pat nebūtu ne tuvu iespējamas. Bet sākums vēlāk visnotaļ tuvajai draudzībai un sadarbībai nebūt nav bez saviem nopietniem šķēršļiem, kuri citkārt būtu pietiekams iemesls, lai nekas pēcāk nesanāktu. Tomēr Kerass savā piegājienā, lai izturētu un pieveiktu pārbaudījumus, kuri jāiztur jebkuram potenciālajam censonim, kurš gribētu iegūt Dawn, kā arī tā filozofiskais skatījums attiecībā uz pašas Reikas ‘’nodarbinātības’’ situāciju līdz šim tik atšķirīgs no citiem, ka nevar neizvērsties ideju un viedokļu apmaiņa, kā rezultātā Kerass ne tikai veiksmīgi izveido saikni ar Dawn zobenu, bet arīdzan aicina Reiku tam nākt līdzi tā turpmākajos piedzīvojumos.

Dawn tēls un triloģija kā tāda apveltīta ar pietiekošo humora piedevu, lai dialogos tie viens otru saistoši mēgtu pakacināt, bet vienmēr pozitīvā, ne ļaunprātīgā veidā. Ne tik izteikti uz to tendēta pūķene (spēj mainīt formu un izskatīties pēc cilvēka), bet kā viena, tā otra ir ļoti lielas romantisko grāmatu fanes. Papildus kam abas tik ilgi pavadījušas divatā iekš alas nošķirti no plašākas civilizācijas, ka Kerasam ne reizi vien jāsmeļas pacietības, lai palīdzētu likt noprast, ka ne vienmēr visu šajos fantāziju romānos var uzreiz viens pret vienu attiecināt uz plašāku pasauli ārpus, pat ja autora Andrew Rowe izveidotajā pasaulē eksistē maģija. Attiecību dinamika starp trio viens no spēcīgākajiem punktiem triloģijā.

Kad nu ievaddarbi pabeigti, tēli gan savā starpā, gan lasītājam iepazīstināti, ir laiks sižetā ieviest kādu nopietnāku naidnieku, kas gan triloģijas ietvaros ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas liek drusku vilties. Trijotnes sākotnējais mērķis gan ir pavisam cits un tas ir turpināt Kerasa plānu atrast nākošo īpaši, maģisko zobenu, kura iegūšanai ir pat speciāls ik pēc sešiem gadiem rīkots Sacred Swords turnīrs, kur fināla censonim tiek ļauts cīnīties pret pašu Edria valsts imperatoru.

Ziņa un fakts, kas no malas varētu izklausīties pat pārāk laba patiesībai un likt brīnīties, vai tik tiešām pa visiem gadiem un agrākajiem turnīriem neviens nebūtu bijis tik spēcīgs, lai spētu godīgā duelī pieveikt kaut pašu imperatoru un iegūt Diamantine zobenu. Šeit gan uzsvars uz vārdu ‘’godīga’’ un tādejādi Kerass un Reika iepazīst tādu kā cīņu mākslas skolotāju, kura piedāvājas kļūt par to turnīra sponsori (dalības maksa nekāda lētā) un arīdzan paša turnīra gaitā palīdzēt ar padomu un treniņu iespējām.

Lai arī Kerass un pastarpināti gandrīz galvenā varone Reika ir ar ievērojamiem talantiem un spēku, tad šīs triloģijas ietvaros tiem vēl ir kur augt un augt. Sekojoši starp citiem turnīra dalībniekiem ir neviens vien vērā ņemams konkurents, kurš arīdzan algst savā īpašumā iegūt Diamantīnu. Bet, ja triloģijas noslēdzošā daļa sastāvētu vien no turnīra un pēdējās cīņas pret imperatoru, tad būtu jāviļas krietni vairāk. Kaut arī ļaundaris, kurš itkā pirms tā uzrašanās iekš šīs pasaules jau ir paspējis pēc cita tēla vārdiem iznīcināt 27 citas planētas (varbūt pat ne tik vienā dimensijā vien), bet nebūt nelūko tik drīz apstāties, tad pat triloģijas noslēdzošajā Soulbrand grāmatā būtiskāku romāna daļu aizņem turnīra pārbaudījumu un pēdējas fāzes (play-off tipa dueļi) apraksti, nekā plāni un tiem sekojoša rīcība, lai glābtu pasauli.

Tas drusku liek vilties, bet fakts, ko varbūt var izskaidrot ar to, ka Weapons and Wielders ir daļa no plašākas Arcane Ascension sērijas, kuru gan vēl neesmu lasījis un kas nebūt netraucēja šo sēriju izbaudīt. Vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētais noslēgums, kas liek rasties sajūtai, ka tāds, kurš jau ir lasījis lielo sēriju un zina tās notikumus, no šīs iegūtu maķenīt vairāk. Vienīgais izņēmums, kuru nedaudz ignorējot, autoram sanākusi laba, baudāma no lielās sērijas atsevšķi nodalāma sērija. Jāuzteic arīdzan audiogrāmatas ierunātāja Nick Podehl veikums.

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Noslēdzoties notikumiem Blue Phoenix sērijas piektajā Formation of Life grāmatā galvenais varonis Hvī Ju ceļā uz kļūšanu par pašu spēcīgāko kultivatoru, kāds vien eksistējis, un uz ilgi gaidīto kulminācijas cīņu pret pārsvarā fonā eksistējošo ļaundari Anu Hī, zaudē vienu no tuvākajiem draugiem Vangu Žu Longu. Lai arī Vanga ir mirusi, tad process šīs sērijas pasaules ietvaros nav pavisam neatgriezenisks, un ja vien ir gana spēcīga apņemšanās un gribasspēks, tad ir iespēja zaudēto atgriest starp dzīvajiem. Vien, lai vēlamo padarītu par realitāti, Hvī Ju ir jākļūst par vienu desmit Elles Tiesnešiem, un kā pie reizes ir izveidojusies vakance.

Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.

Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.

Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.

Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.

Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.