
Brandon Sanderson – The Way of Kings (The Stormlight Archive #1)
Manu viedokli varat izlasīt šeit

Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Tor
Manas pārdomas
Jau vairāk kā sešus gadus kopš karaļa Gavilara atentāta Alethi karaļvalsts Sasistajos laukos (Shattered plains) tā kā karo atriebības karu pret cilvēkveidīgu rasi Parshendi, kuri pēc karaļa slepkavības uzņēmās vainu par to.
Alethi šajā brīdī ir visai īpatnēja valsts. Lai gan tai ir pār visiem valdošs karalis, viņa valdīšana tomēr ir lielā mērā atkarīga gan no Augstprinču(Highprince) atbalsta, gan no viņu spējas neielaisties liela mēroga karos vienam ar otru un tā vietā sadarboties vismaz lielajos jautājumos. Kā uz kaujas lauka, tā arī iekšpolitikā lielākajai daļai dienas beigās pār visu svarīgāks ir paša labums, gods un reputācija (katrs vairāk ir par sevi), par ko arī vienotas valsts pastāvēšanas cena var neizrādīties par augstu.
Unikālu aspektu ieilgušajam kara, kas iespējams tieši tāpēc dažam labam Augstprincim ir materiāli pat izdevīgs, ir Sasistajos laukos mītošie monstri/chasmfiend ar dārgakmeņu sirdīm. Starp citu arī vienīgās sadursmes ar Parshendi notiek reizēs, kad šie radījumi ir vismazāk aizsargāti un uz kādas no Sasisto lauku plato virsotnēm izdomā iekūņoties. Šīs dārgakmeņu sirdis reizē piepilda gan Augstprinču makus, gan arī kā apburtais loks turpina finansēt karadarbību pret Parshendi.
To visu un vēl vairāk cer izmainīt mirušā Gavilara brālis un pašreizējā karaļa Elothar onkulis Dalinar Kholin. Ja vēl pirms sešiem gadiem Dalinars vēl bijā tāds, kādi citi vēl ir šobrīd, tad tagad viņa vīzija ir panākt patiesi vienotu Alethi valsti. Tajā pašā laikā arvien vairāk pastiprinās baumas par Dalinara veselo saprātu, jo ļoti stipru vētru laikā, kamēr viņš pats redz ainas no ‘’tagadnē’’ leģendām un mītiem apvītiem notikumiem, ārēji pārējiem ir viņš jāpietur, lai Dalinars sev vai citiem nenodara pāri, un jāklausās nesakarīgā murmināšanā. Papildus tam Dalinara imidžam par labu nenāk ne viņa stingrā pieturēšanās senajiem kodiem vai šķietamā izvairīšanās pēdējā laikā no cīnīšanās ar Parshendi, nedz arī līdzīgā aizraušanās, kā dzīves beigās bija ar Galivaru, ar vienīgo aizvēsturisko grāmatu The Way of Kings, kuras teksts +/- ir saglabājies pilnā apjomā. Vismaz Dalinars var droši paļauties uz savu dēlu, īpaši vecākā dēla Adolina, atbalstu, lai izlavierētu neskarts no savu draugu un sabiedroto lamatām.
Tālāk laiks pievērsties jaunam puisim Kaladinam, kurš jau savā neilgajā mūžā ir paspējis piedzīvot ne mazums netaisnības no augstākstāvošiem cilvēkiem, tādejādi pilnībā iznīcinot ilūziju, ka kāds no tās klases (personas ar gaišām acīm, vismaz iekš Alethi) varētu būt godīgs un taisnīgs un kuru vēl vara nav korumpējusi. Romāna prologā redzam, ka Kaladins ir armijas brigādes līderis. Kaut arī kaujas ir nieka robežkauju ķīviņi un nokļūšana Sasistajos laukos pie ‘’īstiem karavīriem’’ vēl ir tikai Kaladina sapnis, tas nav bijis par šķērsli, lai Kaladins neiemantotu veiksminieka slavu un savas vienības neizmērojamu uzticību un respektu. Stāsta ‘’tagadnē’’(~8 mēnešus vēlāk) Kaladins ar verga zīmi uz pieres ir starp tiem nelaimīgajiem, kuriem Sasistajos laukos ir jāpārnēsā drausmīgi smagi pārvietojamie tilti, lai Augstprinču armijas varētu tikt no viena plato uz otru. Vēl baismāk ir augstā mirstība šajās tiltu vienībās, jo vergiem praktiski nav nekādas iespējas aizsargāties no Parshendi lokšāvēju bultām pirms pēdējā plato, turklāt Augstprinči to lieliski apzinās un izmanto viņus kā ēsmu, lai pašu armija ciestu mazākus zaudējumus. Ar vairāku atmiņu uzliesmojumiem lasītājam tiek dota iespēja uzzināt par Kaladina bērnību un paredzēto iešanu tēva pēdās, kļūstot par ķirurgu, gan par notikumu apstākļiem, kas noveda pie viņa kļūšanas vispirms par karavīru un pēcāk par vergu. Savā ziņā, bet tajā pašā brīdi radikāli atšķirīgi no Dalinara, arī Kaladins ir uz takas, lai pa solim vien paveiktu vērienīgus darbus.
Pirms noslēgt rakstu ar trešo lielo sižeta līniju, kas sakrīt ar skatpunktiem, gribas pieminēt šo to no tā, kas Alethi iedzīvotājiem ir, ja ne ikdiena, tad vismaz daļēji zināms. 1)Gandrīz katru objektu vai emociju, piemēram, uguns, vējš vai triumfa sajūta, piesaista tādi kā gari/spren. Un atkal Kaladina gadījums ir īpašs, jo viņš ir piesaistījis ārkārtīgi savdabīga gara, vārdā Syl, uzmanību. Ja gandrīz visi citi gari eksistē savā nodabā, tad saikne un draudzība, kas izveidojas starp abiem, būtiski izmaina kā vienu, tā otru, un bez šīs simbiozes viens jau būtu pie mirušajiem, bet otrs kā visi citi. 2) Soulcasting – maģija un īpaši ar Stormlight bagāti dārgakmeņi, kas ļauj pārvērst matērijas (akmeni par pārtiku vai izveidot vienkāršāku dārgakmeņu depozītus u.c.) 3) Shardplates un Shardblades – relikvijas no aizvēstures un leģendu laika, kuras neizmērojami palielina tā nēsātāja spēku, padarot viņu gandrīz vai neuzveicamu. Šie vērtīgie priekšmeti ir vien Augstprinču īpašums, bet arī jebkuram (tai skaitā tumšacim) nav liegts izaicināt kādu uz dueli un izcīnīt tos sev; automātiski paceļoties sabiedriskās hierarhijas rangā. 4)Alethi pretinieku Parshendi savādā anatomija, vismaz kuru kareivju bruņas ir izaugušas un ir daļa no viņu ķermeņa, nevis veidotas no metāla un uzvelkamas. Tajā pašā laikā visi, kuri var atļauties, izmanto līdzīgu humanoīdu rasi parshmen kā kalpus, jo viņi izpilda visu ko tiem liek un tikpat kā nerunā, bez dižas aizdomāšanās par varbūtēju saistību starp Parshendi un parshmen. 5) Lasītprasme ir prasme, kuras praktizētājas ir gandrīz tikai un vienīgi sievietes, un ar šķību aci tiek uzlūkots katrs pretējā dzimuma pārstāvis.
Tā varētu vēl, bet tad jau šķiet būtu par traku. :D Tad nu visbeidzot uzmanības fokusā jāiebīda šķietami mazsvarīga aristokrāte Shallan, kura dedzīgi vēlas kļūt par pašreizējā karaļa māsas Jasnah mācekli, bet patiesais mērķis slēpjas aiz fakta, ka no plašākas sabiedrības tiek slēpts ģimenes galvas (tēva) nāve. Tādēļ Shallan deleģēta, lai realizētu pārdrošu plānu un viņas nams no kreditoriem aizņemto līdzekļu dēļ nenoietu pa burbuli.
Fantastiska pasaule un tā vien gribētos mesties pa taisno sērijas otrajā grāmatā!, kas diemžēl jāatliek uz vēlāku, bet noteikti šogad. : ) Šeit vēl cita lasītāja viedoklis, kā arī grāmatas kopsavilkums, ja gribas atsaukt notikumus atmiņā pirms lasīt otro vai trešo grāmatu.

Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Audio Renaissance
Manas pārdomas
Turpinoties vien aptuveni mēnesi pēc trešās grāmatas. Reizē nomāc sajūta, ka diži nekas tāds nenotiek un arī pēc sērijas ceturtās The Shadow Rising grāmatas neesmu ticis tik ļoti ieintriģēts, lai nepacietībā uzzinātu, kas slēpjas aiz nākamā stūra, kas notiks tālāk. Kaut arī Laika Rats noteikti ir iedvesmojis daudzus šī žanra vēlāk sekojošus darbus, var daļēji piekrist vairākās grāmatās pieminētajai autora domai par reālistiskāku pieeju izredzētā kvestam, kur tā varoņi uzreiz bez jautājumiem nepieņem savas lomas, kas savā ziņā varētu būt daļa no vainas pie garum garajiem tekstiem. Tomēr reizē tas ir arīdzan mānīgi, jo vienā no sērijas garākajiem romāniem, šis tas ievērojams galu galā noris.
Sižets iekš The Shadow Rising tiek sadalīts četrās lielākās līnijās; katrs, protams, ar savām mazākām sižeta līnijām.
Rands vēl joprojām saskaras ar pretestību par viņa jaunā Atdzimušā pūķa statusa eksistenci kā kaut ko taisnīgu. Īpaša pretestība nāk no dažām Aiel nometnēm/frakcijām, kuras pat ir gatavas iet tik tālu, ka izvirza savu viltus Atdzimušo pūķi, ar kuru Randam nākas mērot spēkus, lai pierādītu savu patiesību. Atkārtoti pierādās, cik neaptverami visaptverošs ir gan Randa spēks (iespējams kādu neviens nekad vēl nav pieredzējis), gan arī viņa kompanjonu kā Mata (fox people -‘’brrrr’’) izturība, kad viņi izdzīvo Rhuidean pilsētas apmeklējumu dziļi tuksnesī un nekurienē sauktu par Aiel Waste. Nevar noliegt, ka Rands šajā grāmatā, vēl saglabājot jauna cilvēka īpašības, pēc visa pārdzīvotā izturas vairāk pieaudzis un varonim atbilstošāk.
Lielāki pārsteigumi seko saistībā ar Forsaken būtnēm. Gan Selene/Landfear un viss ap Randu, gan Nynaeve un Elayne došanās uz Tanchico, lai medītu melnās Aesu Sedajas. Bet vēl trakāki notikumi norisinās Baltajā tornī pēc Min Farshaw ierašanās, ko citādāk kā par apvērsumu nenosauksi…
Un bez ievērības nedrīkst atstāt arī Perinu, kurš atgriežas Divupju ciematā, lai ne tikai atklātu, ka ciemats ir nonācis krustugunīs starp trollokiem un Gaismas bērniem/Children of the Light, bet arī, ka ir faktiski ieradies mirkli par vēlu un trolloku uzbrukuma dēļ palicis bez dzīviem radiniekiem. Viņam jāspēj tikt galā gan ar savām vilku saistītajām spējām, ģimenes zaudējuma radītajām sērām, kā arī palīdzēt atbrīvot dzimto ciematu no visa, kas to apdraud. Piedevām pa vidu maisās arī daža laba Aesu Sedaja.
Iespējams, tā ir tikai mana īpatnība, bet pagaidām visas Laika Rata sērijas grāmatas ar saviem izņēmuma mirkļiem diezgan viegli piemirstamas. Ļoti izpalīdzīgi šķita šie divi video, kurus vairāk sauktu par grāmatas lielāko notikumu kopsavilkumu. :)

Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Books on Tape
Manas pārdomas
Rands vēl nespēj atzīt sev un pieņemt, ka tieši viņš un neviens cits ir Atdzimušais pūķis/The Dragon Reborn. Tikmēr Randa neizlēmības laikā, kamēr puisis izcīna iekšējo cīņu ar sevi un mēģina tikt galā ar uz viņa pleciem uzvelto milzu atbildības nastu, izceļas militāras sadursmes starp Randa kā īstā Atdzimušā pūķa atbalstītājiem un tiem, kuri vien vēlas apturēt kārtējo viltus pūķi. Tas tikai palielina Randa jau tā augsto stresa līmeni, un, kas dzen Randu vēl lielākā izmisumā, ir Moiraine aizliegums pievienoties viņa aizstāvjiem, lai izvairītos no vieglas notveršanas un ātras nāves. Bet vairākkārtēja Bālzamona nogalināšana vēl neko nepierāda. Atšķirīgie viedokļi rezultējās ar kārtēju konfliktu un ar to, ka Rands uz savu galvu izdomā doties pēc īpaša artefakta, kas spēj palielināt tā īpašnieka maģijas spēku vismaz simtkārtīgi!
Ne mazāk jautri iet arī Randa draugiem Perinam un Matam, kuru došanās līdzi sākuma tika pasniegta kā tīrākā sagadīšanās, bet redz, kā ir izvērties tagad. Perina talants saprast un sarunāties ar vilkiem uzņem apgriezienus un kļūst arvien izteiktāks, bet līdzīgi kā ar draugu Randu, arī Perins baidās palikt traks un aiziet pa tumsas ceļu vai vienkārši neatgriezeniski izmainīties uz slikto pusi. Perina bailes tiek vēl jo vairāk sakāpinātas, kad viņš sastop kāda bāra īpašnieku un (laikam) viņa brāli, kurš arī pēc ārējā izskata ir permanenti aizgājis pa vilka ceļu un pat vairs neatceras, ka ir bijis cilvēks. Turklāt tas nebūt nav Perina vienīgais trumpis! Viņš ir arī viens no retajiem, kas spēj ietekmēt Sapņu pasauli, kur starp citu pēcnāves dzīvē nonāk visi vilki, un pat ietekmēt tādejādi arī reālo pasauli!
Tikpat vērtīga un izteikti jautrāka ir Mata superspēja, kas izpaužas gandrīz vai neizsmeļamā veiksmē un lieti noder pēc izveseļošanās no tumšo spēku inficēta dunča ietekmes. Svarīgi tikai atcerēties, ka, lai veiksme darbotos, neko nedrīkst darīt pēc plāna, ko vislabāk ilustrē viena uzvara pēc otras katrā kauliņu spēlē, bet ne tik ļoti kāršu spēlēs. Jo lielāks nejaušības princips, jo labāk. Bet ne jau azartspēlēs slēpjas šo spēju vienīgais pluss, tas ļauj no posta glābt trīs iedomīgas topošās Aesu Sedajas, kurām viss, kas notiek par labu viņām, ir pašsaprotama lieta, un jau otro grāmatu pēc kārtās šie tēli kļūst vēl mazāk patīkami.
Nobeigumā linki uz citu lasītāju viedokļiem : ) – te, šeit un šiten.

Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Audio Renaissance
Manas pārdomas
Roberta Džordana radīta Laika Rata pasaule pēc visiem iedomājamajiem rādītājiem ir tiešām masīva, kura, varoņu mērotajiem ceļiem savijoties, sašķeļoties un vēlāk atkal apvienojoties, prasa pievērst maksimālu uzmanību.
Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas izteicu nožēlu, ka autora iedvesmas avots (LOTR) ir tik ļoti acīmredzams. Un, kaut arī sākums, kad Rands aiz bailēm, ka savu spēju dēļ var sajukt prātā un nodarīt kādam pāri, speciāli mēģina saraut attiecības ar draugiem, Matu un Perinu, kas sekojoši lika atcerēties par gredzena brālības izjukšanu. Par laimi, romānam tieši sava lieluma dēļ nav vajadzīgs daudz laika, lai Laika Rata novītais ceļš atdalītos no šāda veida līdzībām.
Lai varētu pilnībā izbaudīt gan konkrēto romānu, gan sasaistīti visu sēriju, brīžiem nākas samazināt savu skepses līmeni pret notiekošā iespējamību, kā arī pieņemt dažus šāda tipa grāmatu noteikumus. Pirmkārt jau ka pasaules glābējs un vienīgā cerība, par kura eksistenci vairums pat nenojauš, nāk no pilnīgas nekurienes vai lauku nomales – mūsu gadījumā tas ir Rands. Šajā ziņā interesanta likās epizode, kad, Randam izmantojot portāla akmeni/portal stone, viņš un ar viņu kopā esošie biedri, piedzīvo neskaitāmas pašu dzīvju versijas, to skaitā parastas un bez jebkādiem asins stindzinošiem trollokiem vai mīrddrāliem, kuros, piemēram, Rands nodzīvo līdz sirmam vecumam un mirst nepametis Divupju ciematu. Bet, kad mirst ‘’galvenais’’ Rands dzird Bālzamonu ļauni nosmejam un priecājamies par vienu no daudzajām uzvarām pār Randu. Tādejādi ļaujot secināt, ka arī Randa uzvara pār Bālzamonu pirmās grāmatas noslēgumā varētu būt tikai viena no neskaitāmajām, kuras ir nepieciešams izcīnīt. Otrs aspekts būtu tas, ka vairums varoņu nevar sūdzēties par savu ārējo izskatu, nav dižas variācijas.
Ja pieskaramies no Divupes nākošo puišu līdzgaitniecēm, Egvēnu un Nīnēvu, tad tur pārsteigums arī viņas nav nekādas parastās laucinieces, bet gan potenciāli vienas no visu laiku spēcīgākajām Aesu Sedajām. Kaut gan ne vienas, ne otras īpašības un raksturs nav no tiem siltākajiem un patīkamākajiem, tomēr, neskatoties uz to visu, nevar apskaust ar viņām romāna ietvaros notiekošo. Vismaz saistošs bija ieskats jauno Aesu Sedaju apmācībā, pat ja tā bija vien neliela daļa no tā, kas tiek atklāts prīkvelā New Spring, kā arī debates par kandidāšu atlases kritērijiem, ņemot vērā pieaugošos Tumsas spēkus.
Un kā jau tas reizēm ierasts, tad noslēgumā daži linki uz citu lasītāju viedokļiem (šeit raksts, bet šeit, šeit un šeit pa video). Vienīgais jābrīdina, ka visi video vairāk ir visa notikušā apskats.

Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Books on Tape
Manas pārdomas
Gadiem un paaudzēm ilgi Divupju ciemata iedzīvotāji varēji nelikties ne zinis par citur pasaulē notiekošo un pat aizmirst, ka arī viņu neievērojamais pasaules stūrītis ir daļa no plašākas karalistes.
The Eye of the World jeb ‘’Pasaules acs’’ galvenais no galvenajiem tēliem vienkāršs fermera dēls Rands pa lielam izbauda un cer arī nākotnē turpināt rāmu fermera dzīvi tālajā nomalē. Pārmaiņu laiku priekšvēstneši jau virmo pa gaisu jau labu brīdi pirms liktenīgā vakara un naidnieka, visu ļaunā Tumšā padoto monstru trolloku uzbrukuma ciematam, pēc kura izvēles lielos vilcienos tiek izdarītas Randa vietā, atliek vien sekot Laika Ratu izvītajam ceļam. Par laimi, tieši attiecīgajā vakarā Divupi aplaimoja arī Tumšā pretinieki – Moirana un Lans, Aes Sedai burve un viņai piesaistītais Sargātājs. Iemesli, kādēļ abi vispār atrodas Divupes ciematā, kas tur abiem meklējams, lasītājam uzreiz netop skaidri. Ir vien čukstus tālāk padotas baumas par jaunu pašpasludinātu dragon reborn, un kas zin, varbūt viens no šīs grāmatas varoņiem ir šī titula patiesais īpašnieks. Protams, ja sērija tiek sākta nevis ar ‘’Pasaules aci’’, bet gan ar tās prīkvelu New Spring, tad jau grāmata tiek klausīta ar zināmām priekšzināšanām un šis tas vairs nav skatāmas ar svaigu aci.
Bet tā ‘’atdzimušā pūķa’’ identitāti nezina nedz Tumšā sūtītie pakalpiņi, nedz Moirana un Lans, tādēļ abiem līdzi uz Aes Sedai bāzes mītni Tarvalonā dodas arī Randa draugi Mats un Perins, kā arī ciemata viedā (kas automātiski nenorāda uz vecumu) Egwene. Un tā ir tikai kripatiņa no lielā tēlu klāsta, kuru kvantitāte reizēm liek uz brīdi apjukt un pieturēties pie tiem pāris labāk zināmajiem. Tomēr no visiem atbalsta tēliem gribētos izcelt izklaidētāju, bardu un laikam pauninieku Thom Merrilin un Loial no ogier rases. Pietiekami atšķirīgi, lai no visiem paliktu atmiņā vislabāk.
Jau no grāmatas sākuma var sajust, ka ‘’Pasaules acs’’ ir episkas pasaules un projekta pats, pats sākums. Kas vairāk personīgi traucēja to izbaudīt pa visiem simts procentiem, bija pārāk uzskatāmais grāmatas iedvesmas avots – ‘’Gredzenu pavēlnieks’’/LOTR. Šoreiz garie apraksti nebija jauna lieta un pat patika, bet Tumšā līdzība ar Sauronu, izredzētais varoņa statuss vai epizode, kurā Mats īpašumā esošs objekts viņa izturēšanos padara visai līdzīgu Smīgolam, utt. Zināmu cerību dod grāmatas beigas* un citu atsauksmēs paustais, ka The Wheel of Time, ļaujoties Laika Rata ritējumam aiziet pa savu skaidri atšķirīgu ceļu, un zaudē nedaudz kaitinošo LOTR apmetņa ēnu.
Runājot par atsauksmēm, to nu gan šai grāmatai netrūkst ne tikai starp video formātā (šis un tas vai tas un šis, kā arī šis un vēl šis), kā arī savu tiesa atrodama starp pašmāju grāmatmīļiem pēc grāmatas latviskā izdevuma iznākšanas. Ielieku linkus domājams vien uz daļu no tiem – šeit, šeit, šeit, šeit, vēl šeit un šiten ar. Bagātais klāsts jau vien liecina, ka romānam ir stabila vieta kā sava žanra klasikai! :)
********Apzināto maitekļu zona********
*,ka Tumšais vai vismaz Ba’alzamon tiek sakauts, tādejādi ļaujot pavasarim uzplaukt ar jaunu sparu,
You must be logged in to post a comment.