audiogrāmata

Pirateaba – The Wandering Inn #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.

Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.

Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.

Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.

Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.

Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.

Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.

Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.

Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.

Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.

Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.

David Longhorn – Devil Ship #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sāra un Džo, nopērkot Pirate Cove niršanas skolu un cita veida tūrisma objektu Sainte Isabel salā, ir gatavi riskēt ar lielu investīciju un salīdzinoši drošāku nākotni mājās, ASV, lai pašu spēkiem radītu savu paradīzi uz no malas šķietami tik burvīgās salas. Kur vēl labāk, ja salai ir sava unikālā folklora un leģendas ap kādreiz tās tuvumā tik ietekmīgajiem pirātiem, kuri reiz sagādājuši tik lielas galvassāpes dažādām koloniālajām varām. Bet noteikti kaut kam tādam mūsdienās nav vietas un šāda veida paranormāli mīti, lai gan liela daļa vietējo tiem tic teju reliģiski, ir atstājami pagātnē.

Tā noteikti gribētos domāt Pirate Cove īpašnieku pārim, no kuriem kā galvenā varone triloģijā izrādīsies Sāra. Ar lielāku mentālo spēku un noturību ne tikai pret paranormālajiem draudiem, bet arīdzan pret uz salas valdošo korupciju, kuru izmanto netālu no tās uzradušies bagātību mednieki, kuri cer atrast reiz nogrimušu kuģu vrakus un uz tiem esošos dārgmetālus, bet kaut kādi civili amerikāņi draud to izjaukt.

Par laimi Sāra un uz brīdi Džo, kā arī vēlāk sērijā vairāk prominentiem viņu draugiem un biznesa partneriem Raienam un Kerijai (arī pāris), spoku pirāti un viņu kapteinis Viktors Lemetra, kā savus upurus pārsvarā izvēlas ļaunprātīgus, sliktas dabas un citādi korumpētus personāžus. Kas nosacīti ļauj labajiem sērijas varoņiem uzelpot, bet tikai nosacīti, jo cits drauds, it īpaši Sārai, nāk no kapteiņa Viktora puses un viņa apsēstības pret reiz zaudētu mīlestību Katrīnu pirms aptuveni 300 gadiem, kas attiecīgi gan pamudinājis kļūt par pirātu, gan licis ar laiku kļūt tik nežēlīgam un asinskāram, kad viens vai daži upuri vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Reizēm lieka asinsizliešana prieka pēc vien uz laiku nomāc sēras arī pēcnāves dzīvē būdamam kā spokam.

Triloģijai turpinoties ar otro Dark Soul grāmatu, vēl jo vairāk, kad Džo uz brīdi tiek piespiedu kārtā noņemts no skatuves, kā būtisks palīgs biznesā, pret pirātiem un pret vietējo salas pārvaldību tā gubernatora personāžā, tiek Raiena tēlam. Kopā ar Keriju, kā arīdzan vairākiem nenovērtējamiem iegūtiem draugiem vietējo vidū, kuri labāk pārzin salas mītus, spēj izmantot garu vājās vietas savā labā, kas lieti noder, kad jaunus draudus rada Sāras atrastā Katrīnas mumificētā sirds vai drīzāk tajā esošās jaunās 17 gadīgās sievietes gars, kurš alktin alkst atgriezties starp dzīvajiem. Atgūt tai okeāna ūdeņos nolaupīto dzīvi un atkal sastapt mīļoto Viktoru, pat ja laiks un pirāta dzīve viņu izmainījusi vairāk nekā domāts.

Diemžēl pats triloģijas noslēgums Death Fleet spoku pirātu pie šķietamās paradīzes salas nespēj piedāvāt kādu jaunu pavērsienu, kas līdz tam no autora puses jau nebūtu izmēģināts. Ja nu vienīgi, ka Death Fleet, ja atmiņa neviļ, ir pirmais izdomātais romāns, kurā saskaros ar neseno pandēmiju, tās ietekmi uz biznesu un salas ekonomi, distancēšanās nepieciešamību un citiem ar to saistītiem faktoriem. Vairāk šķita, kā viens liels, neslikts epilogs kopumā izklaidējošai šausmu žanra triloģijai.

Chelsey Dagner – Ghost Mirror #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pārvākties uz jaunu pilsētu, iejusties starp jauniem klasesbiedriem nekad nav viegli. Tā 14gadīgais Dilans vienā pēcpusdienā sper dzīvi izmainošu izvēli bez teikšanas vecākiem ar velosipēdu aizmīties uz tuvējo pilsētu, it kā aizbēgt vai vismaz likt pastresot, kur nejaušības pēc atrod grāmatnīcu, kurā uzstājas hipnotists. Lai kāds nebūtu iemesls, varbūt no malas skepse uz Dilana sejas pārāk labi nolasāma vai kas cits, bet hipnotists ar skatuves vārdu Doctor Dark kā ‘’brīvprātīgo’’ izvēlas tieši Dilanu, un ar to tikai viss sākas.

Hipnozes laikā, ko puika uztver kā patiesu atmiņu, nokļūst tālā bērnībā, vēl zīdainim esot, kurā sastop dvīņu brāli. Pārsteigums un šoks tik liels, ka atmostoties no hipnozes pat īsti nezina, ko domāt, kā rīkoties. Vai redzētais ir patiesība un vecāki visu viņa mūžu slēpuši kaut ko tik nozīmīgu vai hipnozes un citu faktoru izraisīti maldi. Diemžēl, kad Dilans uzzina patiesību, ir jau par vēlu un dēmons, kurš iepazīstina sevi kā Dereku, piecu gadu vecumā negadījumā mirušo dvīņu brāli, ir iekarojis sev ietekmi un teritoriju Dilana apziņā ar vienu mērķi – palēnām pārņemt viņa ķermeni un dzīvi. Kā pats lielās tad tā nebūtu pirmā reize viņa eksistences laikā un jo saldāk, ja izvēlētais upuris ir neko sliktu neizdarījis jaunietis no labvēlīgas ģimenes.

Vēl jo izdevīgāk dēmonam Derekam, ka no malas, ja Dilans pie kāda meklētu palīdzību, mēģinātu informēt vecākus, šķistu, ka puisis sirgst no kādas psiholoģiska rasktura patoloģijas, piemēram, šizofrēnijas. Tā Dilana vecāki, racionāli un loģiski domājoši cilvēki, vispirms mēģina atrast konvecionālu palīdzību dēlam. To sakot, Dilanam, kā jau izdomātā romānā, kur galu galā labie varoņi gūst virsroku, paveicas sapazīties ar neaizvietojamiem palīgiem un cīņu biedriem visas sērijas garumā, lai cīnītos pret dēmona ietekmi.

Periodi Dilana dzīvē, kad dēmons mēģina uzbrukt, no autores puses izvēlēti gana labi. Ja triloģijas sākumā tas ir agrais tīņa vecums, tad turpinājumā Gatekeeper tā ir pāreja jau uz pieaugušāka cilvēka statusu un dažāda cita veida pārmaiņām 18gadu vecumā, bet vēlāk noslēdzoši iekš Grave Games jau ar ģimeni 32gadu vecumā, kad šķietami ir vairāk ko aizsargāt un vienlaikus zaudēt, kad dēmona krustugunīs draud nonākt sieva un meita, vai vismaz grāmatai sākoties viss par to liecina.

Pieminot konkrētāk citus Dilana palīgus cīņā pret dēmonu, bez pašsaprotamiem vecākiem, nevar nepieminēt paranormālo eksperti Evelyn Nardini ar specializāciju taro kāršu nolasīšanā, bez kuras zināšanām un padoma Dilana izredzes būtu krietni zemākas. It īpaši tas sakāms par trešo grāmatu, kurā kaitinoši ilgi Dilans mēģina izskaidrot acīmredzamo ar kaut ko ikdienišķu, ko varētu darīt jebkurā citā situācijā, kurā dēmonu, spoku un visa cita paranormāla eksistence ir neiespējama.

Kopumā laba dinamika un galvenā tēla attīstība, grūtību pārvarēšana no grāmatas uz grāmatu. Kaut arī drusku ar reliģisko piesitienu, pretestībā pret dēmoniem dominē ticība Dievam, dažādu reliģisku tekstu citēšana, eksorcismi un tamlīdzīgi, bet šis faktors nav tik ļoti pārspīlēts, lai sabojātu vispārējo iespaidu.

Sara Clancy – Demonic Games #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mihails Vaduva pēc ilgstošas prombūtnes, ne aiz paša izvēles, kopš četru gadu vecuma atgriežas dzimtajās mājās Rumānijā. Turklāt dzimtās mājas nav tur kaut kādās parastās, bet gan sena pils, kurā tā vien šķiet vecmamma jau labu laiku dzīvo viena. Tieši no viņas izskan lūgums palīdzēt, kaut gan pirmais iespaids par pilī valdošo kārtību liek aizdomāties, jo, ņemot vērā esošo kārtību, drusku aizdomīgi, ka neredz nevienu no apkalpojošā personāla. Ja nu vienīgi Demonic Games sērijas spoki nav tikai ļaunas dabas, bet pie reizes sakopj aiz sevis un citādi uztur pili kārtībā.

Pati pils gan uzbūvētā, lai nezinot kur kas atrodas varētu ņemt ātru galu. Te pēkšņi aiz vienām durvīm paveras bezmaz vai bedre, kurā iekrist, vai gaitenis pēkšņi apraujas un atpakaļceļu atrast ir grūtības un visādi citi triki, kuri laikam jau paredzēti agrāku iebrucēju maldināšanai. Bet tas Mihailam vien sākotnēji sagādā sarežģījumus, tāpat kā spoki, kuri pirmajā grāmatā Nesting par sevi liek manīt pamazām ar vien Mihailam uzglūnošu sajūtu, ka kāds novēro, tūlīt būs no mugurpuses klāt vai slapstās pa redzes lauka stūriem, manāmi vien ar acs kaktiņu, bet paskatoties ir prom. No vides ietekmes puses Demonic Games saglabā klasisko aukstuma radīšanu, siltuma veidā paņemot sev vajadzīgo enerģiju, bet interesanta epizode, kas gan tiek pieminēti tik reizi, ka Mihails nākošajā dienā pēc ierašanās aizmirsis uzlādēt telefonu, bet dienas beigās tas joprojām rāda 100%.

Gods godam, kad jūt un saprot, ka pats netiks galā ar spoku situāciju pilī, turklāt taču ir uztraukums par vecmāmiņu Drasijanu, par kuru Mihails vēl nezina viņas pagātnes noslēpumus, Mihails sameklē vietējos Rumānijas paranormālos ekspertus – galvenokārt jau Eiba tēlā, bet kā atbalstošie tēli, par cik Eibs vēl ir jauns, ir Eiba vecāki Duncan un Ester.

Tieši ar Eiba palīdzību, lai cik spītīgi Mihails turētos pie pretējā, pie miglainājām četrgadnieka atmiņām par vecvecākiem un ko paša māte stāstījusi, Mihails sāk uzzināt par vecmāmiņas patieso dabu. Pavisam loģiski, ka pirmoreiz dzirdot Eiba apvainojumus, ka mīļā vecmamma ir ne tikai ragana, bet ļauna piedevām. Turklāt vecmammas Drasijanas sniegtie attaisnojošie iemesli izklausās tik ticami un pamatoti, ka reizēm taču sanāk izšķirties par nepatīkamām un no malas samaitātām izvēlēm, ja pats neesi spiests būt tādā situācijā.

Lai arī Eibs ir vien dažus gadus vecāks par Mihailu, tad saskarsme ar paranormālo puisi ir norūdījusi ar pieredzi, kuri citi neiegūst līdz pat seniora vecumam. Kas gan zina, kāds triloģijas laikā būtu Mihaila liktenis, vai maz izdotos sasniegt trešo Captive grāmatu, ja Mihailam nebūtu paveicies ar paranormālo ekspertu izvēli sērijas sākumā.

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.

Sara Clancy – Hellbound #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš agras bērnības Rose ģimenes trīs atvases, Wren, Shrike un Lark, ir godā turējuši tēva Dieva doto dāvanu – vīzijas, kuras ļauj priekšlaikus paredzēt dažādus sīkus negadījumus, kuri nelaimīgajam upurim beigtos letāli un rezultātā izglābt dzīvību, kura būtu tik muļķīgi izdzisusi. Tāpēc šoks ir vēl jo lielāks, kad ne tikai viens no nesen izglābtajiem brutāli noslepkavo tēvu viņa paša mājā, bet vēl piedevām apgalvo, ka dāvana patiesībā ir bijis lāsts, kas nolēmis ‘’izglābtos’’ kā vieglākus, ērtākus mērķus dēmoniem.

Ne viens no trijotnes tik viegli tam loģiski, ka nevēlas uzreiz noticēt, bet daži veikti interneta meklējumi ar dažu cilvēku vārdiem, kurus atceras, ātri vien pierāda pretējo. Te viens vienkārši izdarījis pašnāvību, te cits pēkšņi un bez acīmredzama iemesla uztaisījis masu apšaudi. Tikmēr citur tā vien šķiet ir arī pa kādam attapīgākam dēmonam, kurš savu slepkavošanu veic pa mazam, ne vienā piegājienā, bet tik un tā bez zināmas publicitātes neiztikt, pat ja citiem nav ne mazāko aizdomu par īsta ļaunuma iesaisti.

Varbūt dēmona uzrašanās, ļauna un citiem visnepārprotamākajā veidā slikta izdarīšanā, ir tas vieglākais veids, kur rast izskaidrojumu kaut kam tādam, kad līdz tam labestīga persona pēkšņi bez acīmredzama iemesla no malas pārvēršas līdz nepazīšanai, sāk rīkoties ļaunprātīgi, citiem darīt pāri, un vienkāršāk ir meklēt iemeslu pārdabiskajā, nevis tajā, ka pasaule un dzīve nereti ir pati par sevi skarba un nežēlīga.

Konfontēt dēmonus, kad tie ir noskaņoti uz visu izdarīt sevu un sēt savu likstu tālāk, kad citi neko nenojauš un pēc notikušā uzskata, ka trijotne noslepkavojusi cilvēku, ne dēmonu, nav tas vieglākais. Pat (ceļu) policista Barsati negaidīta uzrašanās viņu dzīvēs pēc tēva slepkavības, pat ar visu to, ka viņš šķiet vismaz aptuveni nojauš par paranormālo un pats saviem, cik nu spējis, uzzinājis ko var, lai labāk ar to cīnītos (ar visu to nereti un saprotami roka sniedzas pēc alkohola), neiedrošina Vrenu, Šraiku un Larku viņam tā uzreiz uzticēties. Drošāk ir pazīstamais un zināmais, tuvs radinieks, kuram varējuši uzticēties no bērna kājas, un tik un tā nereti zaudētais tēvs pietrūkst, ka raudiens nāk, bet nevar tam ļauties, ja nevēlas ļaunumam dot uzvaru. Atliek vien atkārtot tēva sniegto drošības frāzi ‘’still breathing’’, tā teikt vēl dzīvi esam, un jāturpina cīņa vien uz priekšu.

Hellbound triloģija nenoslēdzas ar lielu kulmināciju un dēmonu bara sakāvi, sērija drīzāk ir kā ieskats trijotnes un triloģijai noslēdzoties tai tomēr pievienojas arī Barsati. Kā nekā, ja ir vēlēšanās turpināt cīņu pret dēmoniem, kamēr vienmuļā pasaule rit savu gaitu, lieti noderēs policists sabiedrotais, lai izvairītos no aresta vai vēl kā nopietnāka.

Ceļš uz labāku pasauli ar mazāk dēmoniem tajā nav viegls, bet kurš gan cits to darīs, kurš gan cits labos neviļus tēva sastrādāto, ja ne viņa paša atvases.

Sara Clancy – Wrath & Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aleksandra Sokolovsky bērnību domājams nevarētu apskaust itin neviens, ja nākas uzaugt vidē, kur tavi abi vecāki ir rūdīti sērijveida slepkavas un šo ‘’amata’’ prasmi ir centušies nodot tālāk savām atvasēm. Turklāt nav kautrējušies ar to radīšanu, katru reizi pa dvīnim. Varbūt, ja vēl Aleksandrs nebūtu viens savā pacifisma filozofijā, vēl viņam ar kādu citu būtu iespējams izlauzties no vecāku važām, bet tā kā situācija tāda nav, ir bijuši precedenti, kuros kāds no radiem/viņu bērniem ar letālām sekām centies tomēr par to pastāvēt, turklāt vēl ir jaunāks dvīņu pāris Ivans un Nadja (pirmajā triloģijas grāmatā vien 9gadus veci), tad Aleksandram neatliek nekas cits, kā plūst līdzi straumei.

Evelīna Figueroa ir Aleksandra vecāku Petjas un Olgas nākošais noskatītais upuris, upuris kā dzimšanas dienas dāvana dēlam, lai viņa taptu par Aleksandra pirmo sieviešu kārtas upuri. Vien Evelīna pati par sevi nav nekāda bailule, ierastais upuris, kura šķietami nenovēršamas nāves un īstu slepkavnieku priekšā sabrūk asarās un žēlabās. Pašiem vēl nezinot noskatījuši kikboksa cīņu mākslas sportisti, kura gatava paraut sev līdzi arī kādu no ļaundariem, pat ja sērijai sākoties ir vien 17gadus jauna.

Tā apstākļu situācijas spiesti, Aleksandrs un Evelīna attapsies kā sabiedrotie. Visnotaļ loģiski, ja sākums aliansei ir tāds kā ar izmēģinājuma raksturu ar galveno mērķi abiem palikt dzīvajos. Bet iemesls šai sadarbībai meklējams vēl pirmās grāmatas Pound of Flesh prologā, kurā Aleksandra upuris ar pēdējiem dzīvības spēkiem it kā nolāda Aleksandru un visu viņa ģimeni ar fūriju lāstu. Negaidītā iespēja izglābt kā sevi, tā dvīņus Ivanu un Nadju ir klāt, tik jautājums, kāda cena par to būs jāsamaksā.

Wrath and Vengeance triloģijā ne tik ļoti centrālā loma veltīta pārdabiskajam elementam, kas drīzāk ieņem ne mazāk būtisku otrā plāna lomu. Vairāk galveno tēlu prātus nodarbina Aleksandra vēl dzīvajos esošie radi, kuri visi kā viens ir ņēmuši tuvu pie sirds mīļos vecākus, viņu dotās profesionālās ‘’dāvanas’’.

Tikmēr lai kā Evelīnai gribētos atstāt baisāko, kas ar viņu vēl salīdzinoši īsajā dzīvē noticis, tad arī divus gadus pēc Pound of Flesh notikumiem, pieminētās citas Olgas un Petjas atvases nav aizmirsušas savu atriebības pienākumu. Pietiek ar vienu iedomīga rakstura brīdinājuma īsziņu, ka beigas ir tuvu, lai liktu Evelīnai meklēt palīdzību pie Aleksandra. Ja jau vienreiz abiem izdevās pārvarēt nāves briesmas, kāpēc gan lai nepaveiktos vēlreiz. Turklāt arī fūrijas ir atmodušās un prasa kādu upuri sava bada slāpēšanai.

Atliek vien Aleksandram un Evelīnai, kā arī nedrīkst piemirst Ivanu un Nadju, pat ja vien mazgadīgie, stāties pretim savām bailēm, neļauties fūriju manipulācijām uzkurināt baiļu sajūtas savos noskatītajos upuros, lai kumoss gardāks. Pie viena izmantot slikto Sokolovsku atvašu neticību pārdabiskajam līdz brīdim, kad jau šiem būs par vēlu.

Interesanta, kompakta triloģija ar draudiem to pārākajā pakāpē, kurā pirmajā grāmatā paralēli noris iepazīstināšana ar sērijas diviem galvenajiem varoņiem, otrā veic sagataves tās noslēgumam un trešajā, lai izvarītos, ka nu beidzot fūrijas paņem līdz arī viņus, prasa gan citu iesaisti (Evelīnas tēva palīdzību, informētību par fūrijām), gan noslēdzoši labas runas spējas un sava veida upurēšanos (ne no savas puses) tālāk nākotnē.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.