audiogrāmata

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies, ka esi izlēmis doties solo pārgājienā, kā galvenā varoņa Džona Lī gadījumā tas ir Kluane nacionālais parks un rezervāts Jukonā, Kanādā, kad vienā rītā pamosties it kā tajā pašā, bet pēc visas būtības pavisam citā pasaulē. Laiks, lai noorientētos un adaptētos, nav dots daudz pirms uzrodas pirmie monstri, kuri sākumā ir vēl tikai uz Zemes mutējoši dzīvnieki, bet, neskatoties uz to, arī tie paši var būt letāli. Kas vēlāk garāmejošā piezīmē pirmajā dienā ir aptuveni 60 procenti no Zemes populācijas.

Kādi arbitrāri un par cilvēces dažādo valstu un nāciju viedokļiem nerūpoši citplanētieši ir nozīmējuši Zemi par Dungeon World, uz kuru novirzīt citu planētu pārāk lielu uzkrājušos maģijas un manas apjomus. Kāpēc tieši tagad un kāpēc Zemei ticis tāds liktenis? Ja nepārpratu, tad kāds ģēnijs neviļus būs ne pārāk viesmīlīgi attiecies pret minēto citplanētiešu sūtņiem, nezinot to izcelsmi, bet varbūt, kā citas planētas pirms tam, Zemei un pastarpināti cilvēcei vienkārši nepaveicās ar lozi.

Spēles mehānika, ar kuras palīdzību dot piespiedu spēlētājiem pieredzes (XP) punktus, naudu (saukta par kredītiem) un cita veida atlīdzību bez dižas izdomas tā arī tiek saukta par Sistēmu. Džonam varbūt pat nosacīti paveicas ar Sistēmas uzrašanos, jo bija devies pārgājienā, lai censtos izvēdināt savu bezdarbnieka, kā arī nesen no draudzenes Lutienas izšķīrušamies un dažādu pārdomu pilno galvu. Tā Sistēmas uzrašanās, kur pārliecinošs numur viens mērķis ir nogalināt dažādus monstrus un līmeņoties uz augšu, kļūt spēcīgākām, varbūt pat Džonam nāk kā atvieglojums un nosacīti vienkāršs dzīves mērķa risinājums.

Papildus jau labumiem, ko nes sērijas galvenā varoņa statuss, atrašanās Kluanas parkā, kad uzrodas Sistēma, kas tiek dezignēta kā augsta līmeņa zona, Džonam par kompensāciju tiek piešķirti labāki starta sākuma bonusi, kā arī neatsvarms kompanjons un gids, lai jo ātrāk varētu sākt mēģināt saprast, kas ir kas. Tā arī Alī Džonam pa savai rezei gan ar humoristikām, gan ne tika draudzīgām, bet vajadzīgām piezīmēm un komentāriem palīdz veikt vajadzīgās izvēles, lai viņš nepievienoties tiem daudzajiem, kuri arī paliekot starp dzīvajiem pēc iniciālās Sistēmas uzrašanās, tomēr kādā momentā sastop savu galu.

Diemžēl System Apocalypse LitRPG žanram nepiedāvā neko diži unikālu, kas jau nebūtu manīts citos šī fantāzijas subžanra jau lasītos vai klausītos darbos. Galvenā varoņa līmeņošanās uz augšu sastāda pārliecinošu vairākumu no sižeta gaitas. To vismaz pastarpina sižetlīnijas, no kurām izceļamākā ir citu cilvēku izturēšanās un attieksme pret dažādajiem citu rasu indivīdiem, kad tie, Sistēmas vilināti sāk arvien vairāk parādīties. Kad Sistēma ļauj tiem iegādāties ēkas un zemes, kuras pirms tam tiem piederējušas, bet tagad kaut kāda tur jaunuzradusies figņa to visu atņem un piešķir citiem.

Kamēr vieni cenšas izdomāt visu ko, lai ‘’Zeme paliktu cilvēkiem’’, tad Džons un daži citi līdzīgāk domājoši (kā Lana, Makito, Reičelas uc) atpazīst situācijas realitāti, un ka krietni lietderīgāk ir censties tās ietvaros to izmantot un tādā veidā iegūt sev labumu, ja vien kādam pēkšņi nerodas super ģeniāla domā, ka atgriezt lietu kārtību pirms liktenīgās dienas.

Tuvākās jau esošās pilsētas Kluanas parkam ir White Horse un Karkrosas mazpilsētas, kurām gan Sistēmas ietvaros vēl krietni jāpaaugas, lai šībrīža ciemata statusa vietā atkal kļūtu par oficiālām pilsētām. Vaithorsai sākumā šķiet vien nosacīti, bet, kā laiks rādīs, tad krietni vien vairāk paveicas, ka tās jaunais īpašnieks un arīdzan Sistēmas veikala uzturētājs ir Lords Rokslijs. Tituls tam nāk no Seven Seas karalistes uz kādas citas planētas un vien trešās grāmatas ietvaros atklājas iemesli, kas viņam likuši izvēlēties dzīvi uz Zemes.

Kaut arī dažam ar lielākiem aizspriedumiem un ksenofobiju, kā ofisa klerkam Ērikam, fakts pats par sevi, ka Rokslijs ir citas planētas izcelsmes, maigi sakot, neiet pie sirds, kā arī, ka tas Sistēmas vārdā iekasē nodokļus caur savu veikalu un ne viņu ievēlēts tagad būtiski ietekmē to dzīves un desmit mēnešu laikā nav bijis savu uzdevumu un pienākumu augstumos (nepalīdz jau tā palienātie ikdienas draudi dzīvībai līdz ar Sistēmas mošķiem un citiem draudiem), tad Džona Lī nelielā pieredze Sistēmas ietvaros rāda, ka kāds cits Rokslija vietā nebūt nenozīmētu, ka pret cilvēkiem uz to dzimtās Zemes, izturētos pret viņiem ar lielāku izpratni un saudzīgāku attieksmi. Varbūt tie pat nenojauš, cik labi patiesībā tiem klājas salīdzinoši ar citiem gan uz Zemes, gan citām par Dungeon pasaulēm pasludinātām planētām.

System Apocalypse ietvaros kopumā ir vēl deviņas grāmatas (kopā sanāk 12), bet pirmās trīs neientriģē ne ar ko tādu, lai būtu pat salīdzinoši neliela interese sēriju drīzākajā laikā turpināt.

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir klāt Oktobris, Helovīna mēnesis, kas nozīmē, ka var lasāmsaraksta priekšgalā izvirzīt ar zombiju un citu pārdabisko mošķu saistīto. Jāatzīstsas Dead America par izvēles mērķi galvenokārt kļuvusi, jo lielās sērijas (teju 100 grāmatas) ietvaros tā smuki ļaus iedzīt Goodreads kvantitatīvā izlasīto grāmatu skaita mērķi un, atlicinot šo to nākošajam gadam, iekrāt tur handikapu, lai var ar mierīgāku prātu atlicināt vairāk laika lapaspušu skaita ziņā krietni apjomīgākām sērijām.

Diemžēl Dead America zombijisma ziņā nepiedāvā lasītājam tikpat kā neko unikālu. Sākot jau ar apokalipses iestāšanās iemesliem (bioterorisms) un beidzot ar nebeidzamo cīņu pret zombiju hordām, kuru laikā ļaut biežāk jau maznozīmīgākiem tēliem ņemt galu. Kaut gan ‘’maznozīmīgāki’’ būtu dāsni teikts, jo individuālās grāmatas tik īsas, primāri uzmanība jāvelta centieniem pieveikt šķietami nebeidzamos zombijus, ka autoram Derek Slaton diži neatliek daudz laika, lai galvenos, biežāk manāmos, tēlus padarītu tādus, kuriem var just vairāk līdzi.

Ostina, Teksasas štatā, un pirmās mini sērijas Dead Texas galvenā varone Leisija Spārksa ir vien nesen uzsākusi darbu policijā, vēl cīnās pret seksimu vīriešu dominētajā darbavidē, kad kāds terorists, kurš vēlāk sērijā netiek pieminēts par savu uzbrukuma mērķi izraugās NFL futbola spēli. Stadions pilns arīdzan ar ziņkārīgiem tūristiem, neko sliktu nenojaušot par vīrusu, kas palaists to vidū, un pieļauju, ka pat sērijas katalizatora iegansts nenojauš, cik jaudīgu zarazu palaidis pasaulē. Bet interesanti pēdiņās, ka vēlāk sērijā iespaids, ka tēli vairs neuztraucas par saslimšanu un vienīgais jaunu zombiju rašanās mehānisms ir ar kodiena spēku.

Varbūt ierobežotā apjoma vai kādu citu ietekmējošo faktoru dēļ, bet ar visu to straujais temps, kurā tikpat kā vienas dienas laikā no ‘’viss kārtībā’’ un visi bauda dzīvi līdz sabiedrības un valsts sabrukumam apokalipses dēļ šķita par strauju, vai vismaz nepilnvērtīgi atspoguļots, lai šķistu ticams. Tā arī pie sirds negāja ne viena vien tēla kāre uz lamāšanos, kam, lai tas šķistu pieņemami, pietrūka konteksts par tēlu, kam par labu piemēru var minēt Gibsa tēlu no Commune sērijas.

Turpinot vispārējo Dead America sēriju tās Pirmās un Otrās nedēļas sērijās, var labā nozīmē uzteikt centienus lokalizēto katastrofu atspoguļot plašākā, nacionālā līmenī, kas pietrūka Dead Texas ietvaros. Tā Dereks Sleitons piedāvā ieskatu, kā ar cīņu pret zombiju apokalipsi tiek galā personāži Ziemeļkarolīnas štata Šarlotē, pierobežā ar Meksiku El Paso, vairāk ASV vidiene, Portlendā un vēl vairākās lokācijās. Vienīgais, ka, lai arī lokācijas, varoņu vārdi (bieži vien kartona tēli) atšķiras, tad pēc būtības būtu varējuši būt arī tie paši, jo lielos vilcienos sižeta būtība – zombiju galināšana, jaunu izdzīvojušo uzņemšana savā grupā vai pat cīņa pret tādiem, kuri, likumsargiem un valsts iekārtai teju sabrūkot (kaut arī prezidents eksistē un cenšas saglābt, ko var), uzskata par iespējamu pašiem sākt skaldīt un valdīt.

Dažādajās lokāciju minisērijās, kā Heartland, Portland vai El Paso, ir pa savam tēlam, kurus ar citiem nesaujaukt, bet tādu ir retums. No Heartland sērijas izceļams tās gaitā par kapteinis kļuvušais Džons Kersijs un viņa biedru un kolēģu centieni apvienoties ar citām armijas grupām, to mērķis Sietla, kuras atkarošana šķiet būs viens no lielajiem sižetiksajiem punktiem Trešajā Nedēļā. Vai jaunietis Zions Portlendā, kuram nav tā pati glaimojošākā pagātne pirms apokalipses, bet kurš jau pirms tās bija apņēmies laboties, kļūt par labāku personu un nu atrod sevi, kā līderi, zem kura vadības apvienot tuvākās apkārtnes izdzīvojušos. Vai El Paso pierobežas pilsētas detektīvs Rodžers, kuram jau tā pietiek darba pilnu roku cīņā pret zombijiem, kad papildus jautrībai pievienojas un vara vakuuma vietu ieņem no Meksikas puses iebrucis Riveras kartelis. Labi vēl, ka starp tiem ir kāds ar cilvēciskāku sirdi, kā Rodrigess, kuram atbilde uz visa veida problēmām nav bezjēdzīga civilo nogalināšana, bet arī ar nosacītiem sabiedrotajiem ienaidnieka pusē, ilgtermiņa izdzīvošanas risinājuma atrašana sagādā nevienu vien galvassāpi un upurus.

Dead America nebūt nav kaut kas drausmīgi nebaudāms, bet brīžiem var just iedvesmu vairāk no filmu un seriālu pasaules. Vien jārēķinās, ka, ja ir vēlme lasīt zombiju sēriju, kas ar vismaz kādu niecīgu daļu ar kaut ko atšķirtos no minimālās žanra klasikas standarta, tad šis nebūs tas. Turklāt līdzīgs sižetiskais stils ieturēts visu divdesmit trīs grāmatu garumā, kur vien uz Otrās Nedēļas sērijas beigām iezīmējas kāds lielāks, taustāmāks plāns censties ‘’attīrīt’’ valsti no dzīvajiem miroņiem.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #8-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš He Who Fights with Monsters sērijas sākuma Builder pasauļu veidotāja dievība, tā izveidotais kults uz fantāzijas Pallimustas pasaules bijis Džeisona pirmais, lielais ienaidnieks, kura ambiciozo plānu izjaukšanā neviens nav spējis stāties līdzās zemietim Džeisonam Asano, kurš vien nesen uzlīmeņojies uz Sudraba spēka rangu. Bet, lai arī astotā sērijas grāmata joprojām ir par un ap cīņu pret Bilderu un tā spēkiem, dažādiem sekotāju kultiem, tad pie apvāršaņa un devītas, desmitās sērijas grāmatas ietvaros pavisam noteikti, Bilders tiek vismaz uz laiku pabīdīts sāņus, lai tā vietu, kā galvenais drauds ieņemtu cits biedējošs spēks.

Kā jau pienākas fantāzijas romāna sērijai, kurā tās galvenais varonis no grāmatas uz grāmatu kļūst spēcīgāks, tad tāds pats liktenis lemts arī Džeisonam. Vien šoreiz ar to atšķirību, ka Džeisona pretinieki jau no sākta gala ir krietni spēcīgāki par viņu pašu, bet, tas no reizes uz reizi neliek Džeisona apņēmībai un gribasspēkam saskriet papēžos. Panākts tiek tieši pretējais efekts, lai ar visu iespējamo spītu un vēlmi pierādīt, ka naidnieks savā augstprātībā smagi kļūdās, tiktu pie smagi izcīnītas uzvaras, kas savu reizi prasa arī kāda līdz tam tuva kompanjona un piedzīvojumu gaitā iegūta laba drauga dzīvību.

Kas zina, vai Džeisona Asano tēls jau vairākas grāmatas atpakaļ nebūtu daļēji spiestā kārtā, daļēji iedzīts šķietami neizbēgami nežēlīgu, brutālu izvēļu slazdā, lai netiktu samalts miltus, un jau sen nebūtu kļuvis par vislielāko sērijas ļaundari, ja ne minētie kompanjoni, sākot jau ar Farru, kurai iepriekšējās sērijas grāmatās uz Zemes (papildus tuvākajiem radiem) liels nopelns, lai Džeisons nenoietu no ceļa, tā citi (Sofija Vekslere, Belinda, astrālās maģijas eksperts Klaivs u.c.) tagad uz Pallimustas pasaules no viņa iepriekšējās un tagad atjaunotās piedzīvojumu komandas.

Diemžēl kā uz Zemes, tā arī tagad tie, kuri vien tagad sastop Džeisonu, vien leģendām un tenkām apvītās baumās līdz šim dzirdējuši par viņu, pirmais iespaids par piedzīvojumu meklētāju nav no tādiem, kas jau uzreiz liktu rasties cieņpilnai attieksmei un uzticībai par iepriekš paveikto. Jāatzīst, ka savā ziņā vaina uz šo jāuzņemas pašam Džeisona tēlam, kurš nebūt nav uz mutes kritis, bet tieši šis aspekts savu reizi nospēlē pretējo efektu, pat ja sērijas ietvaros kalpo kā labs humora avots. Tomēr ar visu to atrodas ne viens vien spēka un varaskārs personāžs, kurš nespēj saprast kā parasts Sudraba ranga piedzīvojumu meklētājs spējis iegūt tik lielu spēku neatbilstoši savai ranga pozīcijai. Līdz tam nebūtu pat prātā ienācis, ka prasts Sudrabs tik neuzpiesti un kā savējais regulāri, kā līdzīgs pret līdzīgu sarunātos ar Dimanta ranga indivīdiem, kur nu vēl dieviem. Un līdz ar to Džeisons kļūst par mērķi šiem indivīdiem, lai ar labu vai biežāk varu izpiestu tā noslēpumus.

Atliek vien debatēt, kuram par laimi vai nelaimi, ka Džeisona dienaskārtību nodarbina krietni būtiskāki jautājumi, lai pārāk ilgi sevi nodarbinātu ar, tā teikt, sīkām vienībām, bet tas nenozīmē, ka tie neatņem tik būtisko laiku, lai uz Pallimustas paveiktu to pašu un stabilizētu lielus starpdimensionālus spēkus, kas novērstu kā vienas, tā otras pasaules iznīcināšanos dievības Bildera dēļ. Kaut gan vispirms tiekot galā ar briesmoņu uzplūda sērgu, ko katalizē Džeisona un Farras atgriešanās, un pēcāk Mesendžeru iebrukums (pirmajā paragrāfā minētie citi spēki) nerada steidzamības iespaidu, pat ja šis aspekts netiek piemirsts un ir galvenā varoņa, tā sabiedroto prātā turēta.

Šie Mesendžeri, lai arī pirmajā to uzrašanās momentā tiek stādīti priekšā kā teju vispārākā radību rase, kāda vien eksistējusi, ka citiem to sauktām zemākajām rasēm pašsaprotami būtu tiem jākalpo vai jātiek iznīcinātām, tad devītās un vēl jo vairāk desmitās sērijas gaitās Džeisons līdz ar lasītāju atklāj, ka, lai cik absurdi tas pirmajā momentā nešķistu, tad šie Mesendžeri drīzāk saucami par upuriem. Līdz ar to caur Džeisona tēlu, tam cenšoties šo konceptu īstenot realitātē, jācenšas citus pārliecināt, ka automātiska atriebība, ja ir iespējama žēlsirdība un otras iespējas sniegšana, nav vājuma izpausmes izrādīšana. Personīgā izaugsme, paškontrole un citu atbalsts, lai ne pats Džeions, ne citi kompanjoni un sabiedrotie nekļūtu par to, pret ko paši cīnās.

Lai arī šīs trīs He Who Fights With Monsters grāmatas nebūt nav sliktākas par iepriekšējiem sērijas turpinājumiem, tad piezogas iespaids, ka sērija neizbēgami sāk tuvoties pārāk gari iztieptam statusam, kad vienu draudu nomaina cits un sižetu šādi varētu turpināt tikpat kā bezgalīgi.

Joshua Gayou – Commune #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ārkārtīgi liela Coronal Mass Ejection (CME) uzliesmojuma, ja nejaucu tad magnētiskā vētra(?), Zemes, un sērijas ietvaros koncentrējoties uz varoņu apdzīvoto ASV, infrastruktūra cietusi tik pamatīgi, ka teju tūlītēji seko sabiedrības ieslīgšana haosa. Ar visnotaļ lielu varbūtību nekas tik dramatisks, kā pilnvērtīga apokalipse nebūtu spējusi uzņemt apgriezienus, ja ne globāla pandēmija, kuras mirstības līmenis vismaz virs 95% ja ne teju 99 pronenti.

Par laimi varoņiem vīruss, kas visticamāk no kādas laboratorijas, kura palikusi bez elektrības uz pārāk ilgu laiku, nav spējīgs izraisīt zombijismu un līdz ar to Commune vairāk ir par to, kā cilvēki un to grupas bez augstākas virsvadības paši ir spējīgi sanākt kopā. Kā dažām grupām pirmā izvēles metode ir laupīt, šaut vispirms un pēcāk varbūt kādu uzņemt savā sastāvā un kā citi, sērijas labie varoņi, cenšas radīt drošu patvērumu, komūnu un ilgtermiņā varbūt pat spēt atgūties tik ļoti, lai varētu uzsākt audzēt paši savu pārtiku, jo ‘’vecās pasaules’’ labumi agri vai vēlu būs apēsti un citādi iztērēti.

Commune sērijas pirmās divas grāmatas vairāk iepazīstina ar tās labajiem varoņiem, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpārdzīvo grūtības un cilvēkupuri savu vidū, ko sagādā citas naidīgās grupas. Sākums drošajam komūnas patvērumam sākas vien ar diviem tā sauktajiem vientuļajiem vilkiem, kuri nebūt nav plānojuši pievienoties citiem, vai vismaz ne tik drīz. Tā Džeiks Mārtins savās gaitās sastop vecāku kungu vārdā Billijs, bet abu pirmā sastapšanās norit gana saspringti, ja kā viens, tā otrs pirms tam pārcietis līdzīgas dabas sastapšanos, kurā otra puse izrādījusies tik agresīva, ka pašam palaimējies palikt starp dzīvajiem. Tomēr sava veida sastapšanās tiek rasta, pat ja neviens, ne otrs nav no tiem, kuri izplūstu garās, emocionālās runās.

Tiem drīz seko divu personu, Amandas un viņas meitas papildinājums, ar kurām saistīts sērijas pirmās grāmatas paši saspringtākie mirkļi, jo tām nav tik ļoti paveicies. To pirmie sastaptie izdzīvojušie, visi vīrieši, vien sākumā izliekas par labiņajiem, kuri savu patieso dabu pasaulē bez likumsargiem un to piedāvātajām sekām atklāj vien vēlāk, kad jau ir par vēlu.

Tā par otrās Komūnas grāmata galveno varoni drīzāk saucams jūras kājnieks Bleiks ‘’Gibss’’ Gibsons. Cik mazrunīgs un sevī vairāk noslēgts ir Džeiks, tik pretējs un ar lamuvārdiem savu runu papildinošs, bet ne pārspīlēti, ir Gibss. Viņam pat ne uz sekundi neienāk prātā, ka būtu varējis uzsākt veidot kaut kādu tur savu dzelzs dūres pārvaldīšanu, bet aiz pienākumu principa maz pamazām kopā savāc teju divdesmit izdzīvojušos. Kaut gan pašo pirmsākumos šajā Gibsa stāstā ne visi ‘’izglābtie’’ plūst no pateicības pārpilnības un nezina, kur tādēļ likties. Starp tiem dažs labs, kurš pēcāk sagādās krietni vairāk, kā vienkāršas galvassāpes un neērtības tā dēļ.

Oriģinālās četru grāmatu sērijas ietvaros (2022.g un 2023.g iznāk piektais un sestais sērijas turpinājums) trešajā un ceturtajā grāmatā atrādīti vēl divi pavisam atšķirīgi līderi, no kuriem ar paveicas, ka pirmo sastop izbijušās ASV armijnieku un komandieri Otto Vorenu, kas gan nav pirmais iespaids, ko viņš par sevi rada. Otto, kurš, pirms sastop Džeiku un viņa cilvēkus, vēl šķiet turās pie sapņa, ka viss nav zaudēts, ka ir vēl iespēja atjaunot zaudēto valsts iekārtu vai vismaz ko tādu, kas no tā daudz neatpaliktu, un šī sapņa realizēšanas ietvaros sākotnēji redz Džeiku un tā komūnu vien kā šķērsli, ko absorbēt, kā savāktos visa veida resursus izmantot savā labā.

Noslēdzoši un kā visas sērijas kulminācija tiek piedāvāts līderis Klejs Bartons, kurš no visiem visvairāk atgādina veiksmīgas bandas vadoni postapokaliptiskā pasaulē. Kurš, lai arī ir visnotaļ ieinteresēts sevis savākto sekotāju labklājībā, tad to ietvaros nebūt nevalda tāda pati vienotība, kā citās iepriekšminētajās grupās. Vien ar smagu dzelzs roku, drastiskiem sodiem un ar laiku arīdzan nāvessodiem ir iespējams saglabāt un uzturēt kārtību starp visām apakšnieku līderu grupām, neļaujot starppersonu konfliktiem vaļu. Pats Klejs nebūt nesaskata sevi kā ļaundari, bet salīdzinot savējos (kopskaitā 400+) un Džeika grupu, tad viņa skatījumā izvēles rīcība, Džeika un tā komūnas teritorijas pārņemšana, lai gan citus Kleja padotos vairāk motivē atriebība pēc notikumiem agrāk sērijā, ir loģisks nākošais solis. Vēl jo vairāk, ja drīz vien jāuzsāk doma par lauksaimniecību, pat ja attiecīgā teritorija Vaiomingā nav tā pati piemērotākā.

Komūnas sērija pārmaiņas pēc šāda tipa  post-apokalipses pasaulē vairāk koncentrējas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz atšķirīgiem līderu un vadoņu tipiem, kad jau bez pieminētās policijas nav arīdzan cita veida pārvaldošo institūciju un paši, tā teikt, ir visa noteicēji. Tā arī, kas gan vairāk akcentēts pirmajās divās sērijas grāmatās, notikumi ievākti un grāmatas formā atspoguļo viens no komūnas iemītniekiem, kad jau iestājušies mierīgāki laiki, turklāt vēl šī persona komūnai pievienojas salīdzinoši krietni vēlāk un pats interviju ceļā izzina savu nu jau kaimiņu likteņstāstus.

Kā visi sanākuši kopā, kas bijis jāpārcieš, kādas nepatīkamas, bet vajadzīgas izvēles kā Džeikam un Amandai (varētu saukt par komūnas līderiem), tā Gibsam un citiem varoņiem ir bijis jāpieņem, lai pēcākie dzīves apstākļi maz būtu iespējami.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #5-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ar Džeisona atgriešanos uz Zemes no fantāzijas tipa pasaules Pallimustas, ar viņa atdzimšanu uz dzimtās planētas, maģijas līmenis uz tās sācis jūtami palielināties. Pats par sevi fakts, kas to kontrolējot, iepazīstinot pamazām sabiedrību ar faktu, ka maģija un dažnedažāda veida pārdabiskais ir kaut kas reāls, vēl nebūtu nekas ārprātīgi šausmīgs, bet Džeisonam un līdz ar to citiem par nelaimi ir viņa talants nemitīgi konfliktēt ar indivīdiem un pat dievībām kā Builder, kura plānos ir lielāka vara nekā līdzšinējais balanss starp citām līdzvērtīgām būtnēm ir paredzējis.

Par laimi Džeisonam, starp citiem viņa talantiem ir arīdzan spēja rast saviem pretiniekiem piemērotus sabiedrotos kā Farra Hirana (pati atdzimusi no mirušajiem uz Zemes, bet šajā ziņā Džeisonu nepārspēt) vai Pasaules Fēniksa (dievība) pārstāvi Dawn, bez kuru palīdzības un līdzdalības Zemes glābšanā Zeme vai pat Visums, kurā tā eksistē, vienā jaukā brīdī maģijas pārāk augstās saturācijas dēļ vienkārši pašiznīcinās, liekot nobālēt citu uz Zemes eksistējošo organizāciju gan iekšējiem, gan savstarpējiem ķīviņiem un vispārējai sacīkstei pēc lielākas varas.

Bet tas neliedz tādiem kā Engineers of Ascension (EoA) sākotnēji pat ļoti sekmīgi radīt haosu, destabilizēt situāciju, lai pēcāk censtos sevi atrādīt maldīgi labākā gaismā, atšķirībā no konkurentiem. EoA jūtas apdalīti, kuri atšķirībā no Network organizācijas, kuru aizsākumi meklējami slepenās maģijas sabiedrībās, nav pielaisti klāt pie politiskās varas un nesadarbojas ar valdībām, sabiedrībai, protams, nezinot. Līdz ar to kārtējo reizi uz Džeisona (un viņa sabiedroto) pleciem tiek uzgrūzta galvenā atbildība, lai izglābtu pasauli, pat ja citi to apzināti vai aiz muļķa nezināšanas cenšas pat aktīvi izjaukt. Turklāt slogs ir vēl jo lielāks, jo uz Zemes Džeisona darbiņš nenoslēgsies, un pēcāk gribi vai negribi, kaut gan Džeisonam brīžiem jau līdz kaklam citu (būtu tie indivīdi vai organizācijas) intrigas un racionālās domāšanas deficīts savtīgos spēka palielināšanas nolūkos, jāatgriežas uz Pallimustas pasaules, kura jau sāk šķīst kā īstās mājas, jo laiks un pārbaudījumi, kas tur pārciesti, darījuši savu, lai padarītu to otru kultūru tuvāku. Tas gan neaizliedz izbaudīt un reizēm izplūst liekos, tomēr saistošos dialogos ar citiem tēliem.

Zinot, ka maģija un atklātā telpā, ne protoastrālā dimensijā, briesmoņu manifestācijas ar laiku būs ierasta lieta, ne kaut kas ārkārtējs, Džeisonam paralēli arīdzan jāuztrenē, jāapmāca pienācīgam spēju līmenim savi tuvākie radi, lai tie būtu cīņpilnas gatavības pakāpē. Reizē ir iespēja ar tiem gan satuvināties, atgūt tā teikt Pallimustā pavadīto laiku, gan gūt psiholoģisko atbalstu, jo netrūkst ne viens vien varaskārs indivīds, kurš ir gatavs Džeisonu kā psiholoģiski, tā pēc vajadzības fiziski saplosīt Džeisonu, lai iegūtu to, kas ir viņam. Diemžēl arī tuvojoties laikam, kad galvenā, tā teikt, misija uz Zemes būs paveikta, kad jau atkal laiks atgriezties otrajā pasaulē, pienāk konfrontācijas moments, kas varbūt pat smagāks, nekā kulminācijas cīņā ar piektās un sestās grāmatas ļaundariem, jo, lai arī radiem, kā māsīcai Emijai, māsai Ērikai vai vecmāmiņām Yumi un Akari tiek atstāti nozīmīgi un varbūt cita rokās sliktāk paveicami darbi, tad tas nenozīmē, ka Džeisonam pie sirds neķeras fakts, ka pašam kļūstot spēcīgākam, ka izdarīto izvēļu dēļ cīņas pret reāliem ļaunajiem, paša tuvākie radi vairs īsti nav droši, vai Džeisonam var turpināt uzticēties tikpat droši, vai viņš pats agrāk vai vēlāk par tādu nesāks vai jau nesāk kļūt.

Tikmēr šī raksta noslēdošajā He Who Fights with Monsters septītā grāmata vēl tikai uzņem sižetiskos apgriezienus, kuri pavisam droši sagaida sērijas galveno varoni Džeisonu Asano dievības Builder un to atbalstošās Purity baznīcasveidolā, bez kā neiztikt jau septītajā sērijas turpinājumā. Tas nenozīmē atpūtu, ļaušanos būt vienam starp ntajiem tūkstošiem citu piedzīvojumu meklētāju Briesmņu Uzplūdā (monster surge), ko trigerē Džeisona un Farras atgriešanās.

Jau kārtējo reizi, par nelaimi un galvassāpēm, Džeisons tiek ievilkts politiskās intrigās, jo kāda Storm Kingdom princesei vārdā Zara bija ienākusi izmantot ērti mirušo Džeisonu kā ieganstu, lai izvairītos no politiskām laulībām, bet tagad šis izdomājis atgriezties. Un, lai arī Džeisons to nav ne lūdzis, ne prasījis, viņa atgriešanās no mirušajiem, šai karaliskajai ģimenei, ar ļoti lielu varbūtību var sagādāt problēmas, kuras ērti atrisinātu Džeisona atkārtota nozušana… Bet kā uz Zemes ar paša radiem, tā uz Pallimustas Džeisonam ir tuvi jau par draugiem saucami varoņi, ar kuru atbalstu šķietami visu iespējams pārvarēt un pieveikt.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc diženās, lielās kaujas #12 grāmatas Path to the Glory noslēgumā, Hadžars nevēlas neko vairāk kā dzīvot mierīgu dzīvi pats sev. Reizē uzlabodams to citiem, cik nu ir viņa iespēju robežās, kad atver cīņu mākslas skolu, lai mācot citus, varētu attīstīt arī pats sevi. Šis posms, vai pareizāk starpposms, jo tik vienmuļu dzīvošanu Dragon Heart sērijā jau tak nevar atļauties iekļaut, parastai cilvēka dzīvei ir pat ļoti garš, bet vien īss mirklis ilgmūžīgo kultivatoru pasaulē.

Pirmos lielos pārmaiņu vējus ievieš pusdēmones Arkamejas atkaluzrašanās Hadžara dzīvē, kuru uz īsu mirkli varēja sastap agrākā, septītajā Land of Demons grāmatā, tādēļ attiecīgi #13 grāmatas Demon City nosaukums sniedz mājienus, kur abu ceļš vedīs.

Ilgais starplaiks sižetā starp iepriekšējo ‘’.. of Glory’’ un šo ‘’.. City’’ mini sēriju būtu ideāli ļāvis teju pa jaunam atsāktvispārēji lielo Dragon Heart sēriju, jo nepamet sajūta, ka pirmā tās triloģija ar konkrētu sižeta arku ir līdz šim bijusi labākā no visas lielās sērijas. Pēcāk Hadžaram lasītājs var sekot no viena it kā svarīga piedzīvojuma un politisku intrigu pilnu un varas spēka spēļu mahināciju, kur citi tēli Hadžaru cer vien izmantot savu mērķu sasniegšanai, lai pēcāk no viņa kaut kā nebūt atbrīvotos. It kā attiecīgajā momentā tam būtu jāpievērš pilna uzmanība, kā iekš Demon City ir tās pārvaldes sistēmas destabilizācija, lai vājinātu dēmonu ietekmi atteicībā uz cilvēkiem, bet Dwarf City un Dragon City turpinājumos šis notikumus teju nebijis un varbūt vien pa starpam pieminēts. Vismaz tā vietā stājas grūtākas pakāpes mērķis, ne gluži paša izvēlēts – un tas ir Pūķu imperatora, cilvēces virsvaldnieka gāšana no troņa. Turpinās tendence jo spēcīgāks Hadžara kultivācijas līmenis, jo spēcīgāki viņa sastaptie pretinieki, kurus gan izdodas kaut kā nebūt, ja ne uzveikt, tad izvairīties ļaut tiem nogalināt galveno varoni.

Tā arīdzan līdzīgi ir ar Hadžara pa ceļam sastaptiem tēliem un cīņu biedriem, kurus, piemēram kā Abraham un viņa grupu, iekš Dwarf City (kritiski maz pašu rūķu grāmatas ietvaros) saukt par draugiem, lai cik negaidīti tie tādi neizvērstos, kad pirmais iespaids pēc to sastapšanas nav tas pats labākais. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka Ābrama grupa savu reizi par iztikas ieguvi izmantojusi citu ceļinieku grupu ievešanu neceļos, lai pēcāk tos aplaupītu, ja ne vēl vairāk. Bet Ābrams liks Hadžaram nojaust un saprast, ka ne vienmēr pirmais iespaids ir tas pats akurātākais, ka bieži vien nedrīkst spriest par vīru vien pēc viņa cepures un ka savu reizi tas, kurš uzdodas par baltu un pūkainu ir tas pats neģēlīgākais, ko atrāda Dwarf City sižets.

Diemžēl šo trīs ‘’…City’’ grāmatu triloģija neattaisno liktās cerības, ka 75gadu starpība starp #12 Path to the Glory un #13 Demon City varētu iedvest jaunu dzirksti un pamainīt jau vairāk nekā desmit grāmatu garumā vairāk vai mazāk līdzīga sižeta stila gaitu. Nav gluži, ka pats Hadžara tēls būtu iestagnējis, ka nebūtu tā attīstības, bet ir momenti, kad autora izvēles, maigi sakot, izbrīna, kad Hadžars sāk jau iet pretrunā ar sevi no agrākām sērijas grāmatām.  Tā arī sevis ‘’Es’’ nepazaudēšanas motīvs ceļā uz lielāku kultivācijas līmeņa spēku jau atkārtojas. Līdzīgi ir ar tuvu draugu un kompanjonu atriebšanu, kurus atšķirībā no Hadžara nepasargā sižeta bruņas, kas dod motivāciju turpināt cīņu, lai cik grūti vai pat reizēm jau apnicīgi nebūtu cīnīties un nogalināt no reizes uz reizi.

Klausīšanās vai lasīšanas laikā Dragon Heart ir gana saistoša tīri individuālas grāmatas ietvaros, bet no vienas sērijas turpinājuma uz nākošo rodas iespaids, ka tās sižets izstiepts krietni par garu un autora Kirill Klevanski centieni būtu bijuši lietderīgāki jaunas sērijas, pilnīgi citu tēlu un pasaules izveidē.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…