audiogrāmata

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Fatemarked Epic pasaule ir uz vēl lielāku pārmaiņu un to izraisītu notikumu virpuļa sliekšņa nekā līdz šim tā pieredzējusi. Jau vairāk nekā simts gadus četras karalistes (ar izdomu nosauktas debesvirzienu nosaukumus kā Ziemeļu vai Dienvidu karaliste) savā starpā aktīvi karo, kaut gan rodas iespaids, ka arī pirms tam lielāki vai mazāki militāri konflikti nav bijuši retums, un dažs labs tēls, kā Beins, ir gatavs uzņemties to smago pienākumu, lai censtos realizēt jau par mītu un leģendu kļuvušu Rietumu orākules pareģojumu, ka, nogalinot astoņus valdniekus, būtu iespējams panākt mieru pasaulē.

Dzīve autora David Estes radītajā fantāzijas pasaulē vienkāršajai tautai par apskaužamu ne tuvu nenosauksi, bet jāšaubās, kad gan tā būtu bijis. Karalistu valdnieku varas un materiālās pārticības personīgā kāre ļauj tiem ar vieglu roku nemītīgos militāros konfliktos sūtīt savus pavalstniekus, un, pat ja kādam būtu uzņēmība censties ieviest pārmaiņas, tad ko gan viens vai daži var iesākt pat pret vienu karalisko namu, kur nu vēl visiem četriem.

Tādēļ uz epikas skatuves lemts kāpt ar īpašām spējām apveltītiem par fatemarked sauktiem indivīdiem. Uz to ādas reizēm viegli pamanāmā vietā, citreiz vieglāk noslēpjamā ir īpašas dzimumzīmes, kur katra no tām dod īpašas spējas, bet līdz ar to karaļnami jau no to parādīšanās pirmdienām nav slinkojuši, lai izpaltītu uzskatu, ka jebkurš zīdainis, kuram tāda pamanīta, kā ļaunuma iemiesojums ir uzreiz nogalināms. Kaut arī patiesībā tie vairāk baidās no pareģojuma, pat ja, gadu simtiem ejot, ticība tam jo mazāka. Tomēr labāk piesargāties, nekā to nožēlot. Bet, spriežot pēc sižeta, labāk jau būtu apsvēruši karalistu savstarpēju dimplomātisku sadarbību…

Epikas sižets aizsākas ar vairāku valdnieku strauju nonākšanu aizsaulē un perspektīvas diezgan strauji pārsviežas no viena tēla uz citu. Kas, lai arī sižetu padara dinamisku, tad pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl jāsaprot, kas ir kas, padara komplicētāku nekā citkārt vajadzīgs. Pie viena, ja gadījies izvēlēties audio versiju, tad ierunātājs Derek Perkins, lai arī ar labu dikciju, nav pacenties katram puslīdz galvenākam tēlam piešķirt savu intonāciju, kā arī pārsviešanās no viena skatpunkta uz citu nodaļas ietvaros reizēm bez brīdinājuma.

Beins gan ir tikai viens no Dzimumzīmju īpašniekiem epikas sižetā, un tā lasītājam ļauts sekot līdzi pārmaiņu haosam Ziemeļos, kad Beina dēļ mirst ienīstais karalis Vulfriks, iesaukts par Dread King. Lai arī visu apzināto mūžu par troņmantinieku audzināts dēls Arčers, tad māsa Anīsa ir par dažiem gadiem vecāka. Labi, ka vēl starp abiem valda draudzīgas attiecības un nav jāieslīgst apcerēs par radienieka slepkavību, lai kāptu uz troņa, bet teiksim tā, ka apstākļu sakritības rezultātā Anīsa ir tā, kura cīnās par troni, uz kuru cierē arīdzan citi, kā tēva brālis Grizalds, kurš diži netērē laiku, lai apsūdzētu Arčeru brāļa slepkavībā.

Rietumos par Beina upuri kļūst par Hoy King iesauktais Gils Lorens, kura nāve Rietumus iesviež jo lielākā cīņā par tiesībām valdīt. Kur visiem kaut cik leģitīmiem pretendentiem ir uzskats, ka tieši viņš vai viņa būtu piemērotāks un labāks karalistes valdnieks. Tā, kaut arī Gila meita princese Reja pēc visiem priekšrakstiem būtu tiešā troņa mantiniece, tad viņas nepilngadība citam radiniekam dod iedvesmu nezaudēt laiku un veikt atbilstošos manevrus, lai viņas vietā kāptu tronī. Bet Reja nedomā palikt atbildi parādā, kas diemžēl vismaz tuvākajā laikā nesola neko labu citu varoņu iecerēm, jo viņas gadījumā Reja ļaujas varas sniegtajam reibumam un ar visdažādākajiem ieganstiem attaisno savas izvēles, kuru dēļ dažs labs radinieks un pat māsa vai brālis nesagaidīs sērijas beigas starp dzīvajiem. Bet vismaz līdz trešās grāmatas Soulmarked noslēgumam situācija attiecība uz Reju nav pavisam bezcerīga un pa savam brīdim tās sirdsapziņa cenšas ierunāties skaļāk un jautāt sev, vai tā nepārvēršas par citu nīstu briesmoni, kā citi agrākie valdnieki.

Austrumos uz sižetiskās skatuves kāpj Roans Lorens, kuru vēl zīdaiņa vecumā tā karaliskie vecāki pamanījās izglābt no letāla likteņa tā dzimumzīmes dēļ, bet tas arīdzan nozīmējis, ka puika uzaudzis salīdzinoši krietni vienkāršākos apstākļos. Sērijai aizsākoties Roanu nejauši skar ar mērim pielīdzināmas ligas skarts ubags un līdz ar to nokļūst tiem paredzētā izolācijas salā, bet Roanam piemītošā dzimumzīme, kura to padarīs nozīmīgu pasaules un četru karalistu likteņos, to arīdzan spēj izdziedēt no jebkuras ligas. Līdz ar to gana komplicētu piedzīvojumu un apstākļu sakritības rezultātā Roans sastop Austrumu kroņprinci Garetu (tēvam karalim diemžēl paredzami ilgs mūžs kā valdniekam nav atlicis) un tā kompanjonus to ekspedīcijā, starp kuriem viena, Gvendolina, ir no orioniešu (atgādina elfus) rases.

Lai arī pirmajā momentā gan Garets, gan Gvendolina Roanu uzlūko ar aizdomām kā pat potenciālu spiegu, tad sižets pārāk ilgi ar šo aizdomas problēmu nevar tikt nodarbināts un Beina aizsāktie pārmaiņu vēji prasa ātrāku (un varbūt šaubīgi ātru) uzticēšanos

Atliek vēl Dienvidi, kuriem autors vairāk sāk pievērsties sērijas otrajā un trešajā grāmatā. Tur kopš valdnieku Sun Sandes (izrunā vienkāršāk Sansena) un Vin Hozas laulību izjukšanas, abas karaliskās ģimenes ir kā uz nažiem un ieganstu militāriem konfliktiem nav nepieciešams ilgi meklēt. Arī tur Beins ievieš savas pārmaiņas, bet, ja citur troņa mantošanā vadās vairāk pēc dzimšanas kārtības, tad Dienvidos, Kalipso pilsētā mirušās valdnieces Sansenas meitas var izteikt pretenzijas uz troni, un, ja tādas ir vairāk nekā vienai, tad jārīko publiska goda Arēnas cīņa. Interesantā kārtā pēc Sansenas vispirms tronī nekāpj Fire tēls, no kuras skatpunkta tiek attēloti notikumi iekš Dienvidiem un Kalipso, bet reizē tas ļauj paredzēt vismaz vienas no māsu likteņiem. Tikmēr sākotnējā zaudētāja Reivena, līdzīgi kā citviet Reja, jāizcīna iekšējā cīņa, lai citu acīs gan starp savējiem, gan ienaidniekiem, it īpaši Hozas namam, neizskatītos vāja, kas savukārt mudina uz militāriem manevriem, pat ja varētu atrast ieganstus, kuri mudinātu mēģināt rast mieru.

Tam pa vidu ne viens vien tēls, tai skaitā viens no pašiem galvenākajiem Roans Lorens, kurš par visu vairāk grib rast veidu un pārliecināt par tā reālu iespējamību citus valdniekus, vēl pirms Beins izdomājis nogalināt atlikušos valdniekus, lai kopskaits būtu astoņi.

Nevar jau visu laiku tik vien sižetā pievērsties kaujām un galināšanai, politiskām intrigām par karaļnamu troņiem, tādēļ lasītājam tiek piedāvāti arīdzan vairāku tēlu pārīši, kas sēriju kā tādu pietuvina tuvāk Young Adult magai fantāzijai, lai novērstu domas no asiņainām kaujām, pat ja aprakstus par grafiskiem nebūt nevar nosaukt. Bet līdz ar to ļoti manāmi palielinās kopējais grāmatas lapaspušu apjoms, ko vismaz par dažām, ja ne gluži visām, sērijas romantiskajām attiecībām var ierindot lieka pildījuma kategorijā. Īpaši, ja fonā uz zemākas intesitātes uguns nolikts šķietami galvenais sižets par Rietumu orākules pareģojumu.

Tiek mēģināts lavierēt starp lielās bildes vispārējo sižetu, kā arī radīt intimāku pazīšanos ar individuāliem tēliem, kas biežāk izpaužas to romantiskajās interesēs. Kopiespaida rezultāts nav traģiski slikts vai ģeniāli spožs, bet ir jāpieliek zināmas pūles, lai sērijas pozitīvos aspektus neaizēnotu gana pamanāmi trūkumi. Ļoti iespējams, ka nezinot, ka sērija paš-publicēta Amazonē, to nemaz nevar sajust, atskatoties, tas šo to sērijā gana labi izskaidro.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.

Samuel Best – Titan Chronicles #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tiekties pēc zvaigznēm, pēc Visuma plašākas izpētes ir ilgstoši bijis daudzu cilvēku sapnis. Kamēr vienmēr būs tādi, kuri ar pamatotību liks pretargumentus, ka noderīgāk izlietot līdzekļus un resursus dažādu problēmu risināšanai tepat uz Zemes, tad tiem pretim atkal var likt dažādus tehnoloģiju uzlabojumus un inovācijas, ko var sniegt vajadzība, tā teikt, izdomāt risinājumu, kas ļautu četru cilvēku komandai sasniegt, piemēram, Saturna pavadoni Titānu.

Viens no tādiem, kuram ir gan turība, gan sapnis, ir Noa Bels. Tieši viņa kompānija šķietami varētu būt pirmā, kura sasniedz jaunu fronti Visuma izpētē, pat ja tas viss vēl vien iekš pašu zvaigznes sistēmā. Tomēr, lai arī cik cēli medijiem netiktu pasniegti kompānijas Diamond AiroSpace centieni un lai cik bagāts Noa nebūtu, tad neiztikt bez internacionāla atbalsta un citu, vēl bagātāku sponsoru naudām, kuri, pat ja gatavi īstermiņā zaudēt, tad ar laiku gribēs atgūt ieguldīto ar uzviju, kāpēc viens no misijas mērķiem ir potenciāli izveidot izrakteņu ieguves bāzi.

Tomēr nevienam no četriem par Explorer nosauktā kuģa apkalpes biedriem pirms raķetes pacelšanās un labu brīdi pēc tam nav zināms cits būtisks fakts, kas, līdzvērtīgi izrakteņu potenciālam, motivē misijas esamību, un tas ir Titāna orbītā atklāts nezināms objekts, bet, kurš acīmredzami nav dabiski radies, un tātad atliek vien secināt, ka attēlos fiksēts citplanētiešu konstrukts.

Kamēr šis konstrukts/artefakts pats par sevi būtu sižetam cienīga intriga, tad tikpat lielu spriedzi sagādā situācija uz Zemes, jo Noa paša nolīgts misijas direktors, tam nezinot, ir izteikti lojāks citu investoru interesēm, kā rezultātā, lai misijai un raķetes palaišanai būtu tikusi dota zaļā gaisma, apieti daži labi ierobežojumi, kuriem nebūtu tik kritiskā brīdī vēlams nākt gaismā. Kuru dēļ būtu šis direktors likt nogalināt, ja ne gluži personīgi to pats izdarīt.

Atgriežoties pie citplanētiešu artefakta (tiek nosaukts par Torusu) idejas, kurš mistiski uzrodas mūsu pašu Saules sitēmā, tad pirmās Mission Oneun vēl otrās Deep Blackgrāmatas ietvaros SFF ideja un tās darbības principu, kā arī pašu citplanētiešu motivācijas izpildījums attēlots gana intriģējoši, lai būtu saistoši stāstam sekot līdzi.

Tā būtisks artefakta darbības principā ir Fold Space, kas tam ļauj vienu un to pašu telpu izmantot atkārtoti dažādām vajadzībām, varbūt pat teju neierobežotā skaitā, sniedzot tikpat neierobežotu noliktavu telpu. Vai tikpat kā teleportēšanās iespējamība starp Torusiem. Par tikpat būtisku atklājumu top fakts, ka, Explorer misijai nokļūstot pie Titāna, saziņa ar Zemi pēkšņi bez jebkādas laika nobīdes par spīti lielajai distancei, ko var izskaidrot vien ar pagaidām nezināmu efektu no artefakta Torusa puses. Viss kopā vēl jo vairāk liek investoru un līdz ar to misijas direktora peļņas sapņiem griezties uz nebēdu.

Artefakti, kuru darbībā nemana kādas citplanētešu indivīda pieliktu roku. Tīri pašautonomiski konstrukti, bet skaidrs ir viens, ka bezmērķīgas darbības to nav. Tik atliek laicīgi izdibināt, kāds ir to šībrīža mērķis, varbūt attālu saimnieki ieprogrammētas un kā tas tad attiecīgi atstātu ietekmi uz Zemi. Vēl jo vairāk, kad Explorer apkalpi un līdz ar tiem misijā iesaistītos darbiniekus uz Zemes šokē, ka tie nokļūšanā pie Titāna tikuši apsteigti, kaut arī publiski izskanējusi informācija, ka konkurenti to raķetes moduļa palaišanā cietuši neveiksmi. Vēl baisāks šoks, kad šo konkurentu apkalpe visi kā viens miruši.

Triloģijas otrās grāmatas turpinājums Deep Black papildus iepazīstina ar faktu, ka citplanētiešu artefaktam, būtu tas saistīts ar Fold Space un/vai citu tehnoloģisko iespēju, kura pagaidām izskatās pēc maģijas, ir daža laba tēla atgriešana starp dzīvajiem, jo ne visiem artefakta sastapšana beidzas ar to labāko pieredzi.

Gan šis ‘’atdzimšanas’’ faktors, gan sižetiskais atrisinājums attiecībā uz citplanētiešu nolūkiem, kāpēc tie atrodas Saules sistēmā, kādi tiem sākotnējie nolūki par Zemes izmantošanu neatkarīgi no to pašreizējo iemītnieku ieskatiem, rada zināmu vilšanos pēc labāka noslēguma. Kamēr idejas sākuma fāzē pat ļoti interesanti sekot līdzi, tad atrisinājumam tas pietrūkst.

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Black Talon, īstajā vārdā Kullen ir Karmianas impērijas valdnieka Staņislava Vainmarka uzticamākais soģis, kuru izmantot slepeniem uzdevumiem, nepaklausīgo karalisko vai cita augsta statusa personu letālai sodīšanai, kad citas oficiālākas un atklātākas metodes izsmeltas vai vienkārši nav attiecīgajā reizē izmantojamas. No necilas izcelsmes bāreņunamā, Kulens ir augstu kāpis.

Tikmēr Karmianas impērijas galvaspilsētā mīt pašu iedzīvotāju patvaļīgi izveidota soģu grupa Crimson Fang (CF), kura grāmatas aprakstā skaļi nosaukta par ietekmīgu nemiernieku grupu ar potenciālu uz liela mēroga sacelšanos, bet grupas biedru skaits vismaz pirmās grāmatas ietvaros nešķiet tik liels, lai uz to pretendētu, pat ja līdera par onkuli Ronanu un tās spēcīgākās sekotājas Natīsas spēks ir vērā ņemams, lai tie savā ceļā spētu radīt kārtīgu postažu.

Kā jau piedienas izdomātu romānu sērijai, tad Kulena un Natīsas ceļi sāk krustoties, kad vairākas reizes pēc kārtas to izvēlētie upuri apmeklē vienu un to pašu pasākumu. Ja vēl pirmajā reizē Kulens ir pārāk pārsteigts un šokēts, lai noprastu, kurš vēl ar tādu prasmi varētu būt cita maģistra slepkava. Tad vēlāk jau izvēršas pakaļdzīšanās, kuras seku dēļ viens no CF un tuvs Natīsas draugs, lai ļautu pārējiem aizbēgt, upurē sevi. Līdz ar to vismaz sērijas sākumā predispozicionējot abus tēlus vienu pret otru, īpaši no Natīsas perspektīvas.

Melnais Nags (Black Talon) nav tikai paša Kulena amata titula nosaukums. Dragoonblood Assissin fantāzijas sērijā eksistē arīdzan pūķi, bet ne brīvā dabā lidojoši. To mājvietu eksistence ir dažādu citu elementu, kā uguns, ledus utml, dimensijās, bet cilvēku (un ne tikai) apdzīvotajā pasaulē tiem ļauj manifestēties īpaši pūķu asiņu stobri (vienkāršībai saīsinu uz PAS). Tomēr ne kurš katrs, kura kontrolē nonāktu PAS, spētu attiecīgo pūķi kontrolēt, jo tie nav vien prasti dzīvnieki bez intelekta. Lai spētu izmantot pat niecīgāko to piedāvātā spēka un spēju potenciālu vispirms ir gan pūķim, gan tā ‘’saimniekam’’ jāpiekrīt izveidot dvēseles saikne, kura Kulena gadījumā tam ir ar unikālu Shadow Realm pūķi vārdā Umbriss. Lieki teikt, ka Ēnu dimensijas pūķis lieti noder Kulenam tā profesionālajos pienākumos.

Dragoonblood Assassin sērijas pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl problēmsituācijas sižets nav izaudzis līdz naidnieku uzbrukumam impērijas galvaspilsētai Dimveinai, būt par aristokrātu nešķiet tas pats drošākais. Apvienojot Kulena un CF upurus, starp to vidus teju ik pēc brīža pa kādam, kurš piedzīvo pāragru galu, pat ja iemesls paša noziedzīgo vai pat pret imperatoru vērsto darbību dēļ. Sākotnēji varētu šķist, ka sodīto maģistru kriminālās shēmas tāds nieks ar nolūku slepus no imperatora acīm papildināt jau tā lielās kabatas vien bijis, bet jo dziļāk Kulens un paralēli CF rok (vien lasītājam sērijas sākumā pieejama informācija no abām pusēm), jo vairāk atklājas krietni lielākas konspirācijas apmēri.

Kamēr imperators Vainmarks nav vairs nekāds jauneklis spēka gados, troņmantinieka statusā ir tā mazdēls Džeilans. Mazdēls, jo pirms sērijas sākumpunkta tā dēls un sieva aiz labsirdīgās sirds, cenšoties parādīt troni no labākās puses pēc traģēdijas vienā no nabadzīgākajiem impērijas rajoniem, kļuvuši par upuri citu uzkurinātam pūlim. Bet jau no pirmās tēla sastapšanas momenta kroņprincis Džeilans rada augstākās iedomības, augstprātības un līdz ar to nepārdomātas muļķa drosmes iespaidu. Lai arī pēc brīža rodas cerība, ka tas bijis maldīgs pirmais iespaids, tad atskatoties esot jau sērijas noslēgumā, tam patiesībā ir bijis gana liela pamatotība, lai uzmanītos no puiša nākotnes plāniem un iecerēm.

Karmianas impērija ir plaša un ietver daudz citu agrāk pakļautu tautu un zemju, turklāt pilsētas aizsardzības spēkos iekļautas arī orku vienības. Tās galvaspilsētai Dimveinai arīdzan ir pa savam (pazemes) noslēpumam, kuru zina vien retais tās iedzīvotājs. Lai arī sērijas gaitā vārdā netiek nosauktas citas līdzvērtīgas vai pat uz to pusi esošas konkurentu impērijas un valstis. Tad sērijas kulmināciju ievada senu un līdz tam par izmirušiem un iznīcinātiem pēdējā lielajā karā uzskatītie Vandil un to maģijas pārstāvju priesterienes. Līdzās tiem vēl nākuši Blood Pirates apvienotā flote, lai šausmu un baiļu drebuļiem liktu pārskriet visiem, kuri ierauga tuvojošamies naidnieku.

Vien visiem labajiem tēliem apvienojot spēkus vienkopus un sērijas galvenajiem varoņiem Kulenam un Natīsai kļūstot no ienaidniekiem par mīlniekiem, kā arī katram pieliekot savu roku, lai cik niecīgs veikums attiecīgais moments nešķistu, ir cerība uz uzvaru. Vien tā ir cerība uzveikt naidniekus gan no impērijas ārpuses, kuri grib to sagraut, gan no iekšienes, kuriem vairāk interesē pašu vara un manta, nekā tās iedzīvotāju labklājība.

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visu savu līdzšinējo 16gadus īso vai citam jau garo dzīvi Elena no Kingslijas uzaugusi pasaulē, kur rakstītam vārdam piemīt maģisks spēks, kas diemžēl ne visiem pieejams un parastā cilvēka rokās, prātā nāk vientieša termins, pat niecīgs viena vārda mēģinājums to uzrakstīt var beigties katastrofāli ne tikai personai, kura šo vārdu mēģinājusi rakstīt.

Elena pati ir pieskaitāma šiem vientiešiem, par kuriem pat savā ziņā jāizsaka apbrīna, kā gan kaut ko maz paspēj dzīvē ko nopietnu paveikt, kad jāiztiek bez rakstīta vārda (pat lasīt aizliegts, ja nu tas vēlāk kādam liktu sagribēt arī mēģināt rakstīt). Kur nu vēl kā Elenas vecāki, kuriem pieder vietējais dažādu preču veikals, kā arī vēl jārūpējas par trim bērniem, no kuriem vecākais Džespers ir tik gudrs, ka nopelnījis vietu Ardenas maģijas skolā (ar visu to stingra uzraudzība un nepieciešams pašam, kur vien var piestrādāt), bet jaunākajai Klementīnai veselība ir tik vāja, ka katru gadu jābīstas, vai šoreiz slimošanas sezona nebūs letāla. Kā vienam, tā otram, plus vēl veikala uzturēšana prasa lielus līdzekļus, un tā vien šķiet, ka Elenai būs liktenis lēmis pieteikties armijā, kad sasniegs 18 gadu vecumu, kur pēc Ardenas likumiem viena vientiešu atvasei ir jānodienē trīs gadi.

Visu Elenas un pastarpināti arī tās radu un citu Kingslijas mazpilsētas iedzīvotāju dzīvē izmaina maza bērna (knapi virs zīdaiņa vecuma) nejaušs atrasts kāda caurbraucoša maga pazaudēts un turklāt vēl aprakstīts papīra gabals. Apzinoties, kādas sekas visai Kingslijai draudētu, ja kontrolējošās iestādes par to uzzinātu, tas tiek nekavējoties iznīcināts, bet tas neliedz vietējā krogā izplatīties baumām, kuru krustugunīs nonāk Elenas tēva veikals, jo mags un tā kompanjoni tur pa dienu viesojušies. Vārds pa vārdam un ar alkohola drosmi uzņēmušies lielmutīgi vīri gandrīz aiz dusmām un bailēm pielaiž veikaliņam uguni, ja ne Elenas izmisumā izkliegts ‘’STOP!’’, ar ko tad aizsākas visi tālākie The Spoken Mage sērijas notikumi.

Kā katalizators un izcelsmes sākumpunkts, tad notikums ar gana stabilu pamatu, lai to bez galvassāpēm un lielām pārdomām varētu pieņemt, bet citādi vien pa retam brīdim autore Melanie Cellier pieskaras jautājumam, no kurienes gan Elenai, dzimušai starp vientiešiem, varētu būt nākušas spējas, kuras citiem magu ģimenēs sāk izpausties tieši 16gadu vecumā.

Tikmēr visnotaļ interesantāks sižets Elenas dzīvē aizsākas, kad jau pieminētās maģiju kontrolējošās iestādes ierodas pēc Elenas, bet, tā vietā, lai savāktu un ātri piespriestu nāvessodu, tad Elenas īpatnējās maģijas spēja (caur izrunātu vārdu, nevis uz kādas virsmas uzrakstītu) ļauj viņai uzsākt gaitas Ardenas maģijas akadēmijā. Protams, tas jau nebūtu romāns, kur neatrastos pa savai sakritībai, un Elena attopas vienā kursā ar Ardenas troņprinci Lūkasu, kurš, protams, ir arīdzan izskatīgs.

Patīkami, ka The Spoken Mage būdama YA sērija, neuzspiež tēlu romantiskās attiecības tik ļoti, lai tās aizēnotu pamatsižetu, kur Elenas kursabiedri nebūt nav sajūsmināti, ka prastai vientiesei ir tikts ļaut tiem pievienoties. Par laimi, ne visi ir tik tumsonīgi un naidīgi noskaņoti pret zemākas klases īpatņiem, un tā Korelija no visiem kļūst par Elenas pirmo patieso draugu, bez kuras padoma būtu bijis grūti, īpaši jau psiholoģiski.

Tomēr, ja Elena vēlas noturēties virs ūdens (vairāk metaforiski) un neatpalikt no kursabiedriem, izturēt profesoru izliktus pārbaudījumus, starp kuriem arīdzan atrodami indivīdi, kuri labprātāk liktu Elenai izkrist, kam sekas nebūtu atgriešanās Kingslijā, tad viņai jāpieliek jo vairāk pūļu (pat vairāk nekā trīskārt), ko tikai apstiprina mēģinājumi Elenu nolaupīt gan pirmās grāmatas un kursa, gan vēlāku mācību gadu ietvaros.

Jāpiebilst, ka Ardenas karaliste jau vairāk nekā trīsdesmit gadus sevi atrod militārā konfliktā ar kaimiņu Kallorway, kuru tās valdnieks Osborns uzsāka, jo apgalvo, ka atradis kādu senu dokumentu, kurš tam dod tiesības valdīt par teritoriju, kura reiz bijusi vienota valsts. Karš, kurā Ardena pēdējā laikā sāk manāmi zaudēt, bet negaidītais sava veida pavērsiens Elenas personā, kuras maģijas spējas izpaužas tik unikāli, potenciāli var būt izšķirošais grūdiens par labu Ardenai.

Pirms mags var uzsākt savu obligāto dienestu Ardenas armijā, tam jāpabeidz četru gadu (līdz ar to četru grāmatu sērija, bet paskatoties Goodreads lapās, tad autorei ļoti patīk četru romānu sērijas garums) apmācība, lai uzlabotu gan maģijas spēju spēku un izturību, gan kontroles faktoru pār tām.

Četri gari un piedzīvojumiem gari gadi, kuru laikā Elena ar piemēru pārliecina kursabiedrus, ka viņa ir cienīga būt starp tiem, pārliecina troņprinci Lūkasu un varbūt arī dažu labu citu sākt vairāk cienīt skaitliski pārliecinošu pavalstnieku skaitu, kuriem jau no dzimšanas liegta piekļuve gan maģijai, gan rakstītam vārda (faktā, kur viena no sērijas grāmatām ievieš jautājumu, vai kaut ko nevarētu mainīt vientiešiem par labu).

Kā arī, būdama YA kategorijas sērija, tad Elenai un Lūkasam vienam pret otru sāk parādīties romantiskākas dabas jūtas, par spīti Elenas vienkāršajai izcelsmei un Lūkasa troņprinča statusam. Pievieno tam klāt kripatu no galmu un politiskām intrigām, kuras būtiski var ietekmēt kara iznākumu, lai izvērstos saistoša un baudāma sērija.

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zombiju apokalipse jau sāk ieiet tās otrajā mēnesī, bet dažādu grupu piedzīvojumi gan ar dzīvajiem miroņiem, gan ar citām izdzīvojušo grupā, no kurām daļa nereti naidīgi un agresīvi noskaņotas pret citiem un šķiet to cilvēki palaisti no ķēdes, lai varētu sākt realizēt agrākās civilizētās pasaules iegrožotos sapņus, sagāda tās pašas problēmas, kuras iepriekšējo Dead America sērijās jau manītas.

Pirmā mini sērija El Paso: Creeping Death, teju kā katra vismaz šajā Otrā Mēneša ciklā esošajām sērijām ne tikai var tikt lasīta atsevišķi, neuztraucoties par kādu maitekli saistībā ar citu Dead America mini sēriju, bet tām vienai ar otru gandrīz garantēti nebūst tikpat kā nekādas saistības. Sižeta problēmsituāicjas mājienu dod apakšvirsraksts Creeping Death, kur El Paso virzienā pa šoseju dodas teju miljons zombiju un kaut kas jāizdomā, lai no to postošajām sekām izvairītos kā labie tēli, tā Rivasu karteļa kontrolētā teritorija. Vismaz īslaicīgs moments, kur vajadzīga abu pušu zināma sadarbība.

Starp mini sērijām nosacīta sasaiste seko ar Idaho (#7-12)un noslēdzas ar The SoCal Mission (#19-24),kur tēlus saista Sietla un piederība tam, kas nu palicis pāri no agrākās ASV valsts. Par cik visa veida resursu, sākot ar pārtiku un munīciju, ir stipri ierobežotā skaitā, nepieciešams sūtīt patruļas, lai tos mēģinātu sagādāt no lokācijām, kur vēl kaut kas būtu iespējams atrast, kā arī jo svarīgāk, saglābt kādu ražotni ar cerību maz pamazām tā teikt sākt palaist no jauna agrāko mašinēriju. Bet apokalipses izcelšanās sākumā pieņemtais lēmums likt armijai atkāpties un atstāt neskaitāmus civilos, lai cīnās paši, kā nu māk, daudzus atstājis ar ienaidu, kur tie pat nedomā tiem pievienoties. Rezultātā autoram Derek Slaton ir gana kur smelties, lai labajiem tēliem nebūtu garlaicīgi un jācīnās vien pret zombijiem.

Diemžēl tēlu tipāži no vienas mini sērijas uz otru ir acīmredzami līdzīgi un ar pāris variācijām ir gandrīz identiski. Tā paramilitāru grupu (QXR iekš Lowcountry, The Chosen šeit un tā vēl vairākas) līderi, kuri valda ar dzelzs dūri un jau sāk sapņot par teju vai savas pārvaldes teritorijas izveidošanu ir vairāk par vienu vai divām trīsdesmit sešu grāmatu ietvaros. Tik īpatnēji, ka mirklī, kad labajiem tēliem pret tiem jāsāk cīnīties, tad visnotaļ ātri kāds pamanās atrast vājās vietas, kā arī paramilitāristu profesionalitātes faktors nemaz nav tik augsts, lai iznākums sadursmēm būtu ar paredzamu iznākumu, pat ja pa starpu par labu lielākam dramatiskumam šis tas nerit tik gludi.

Trešās Nedēļas un Northwest Invasion sēriju noslēgumā tiek pieminēts uztraukums par AES un Otrajā Mēnesī par tām gluži netiek aizmirsts, bet The SoCal Mission mini sērija kalpo drīzāk vien kā ķeksītis, ka šis aspekts ir pieminēts, kad ar vienu tādu AES kompleksu Sietlā esošajiem zūd attālinātā vadība un nepieciešams sūtīt komandu ar pieejamajiem ekspertiem, lai novērstu, ka stacija katastrofāli avarē, izplatot radiāciju un tuvā un tālā apkārtnē.

Noslēdzoši vēl pieķēru klāt The Texas Panhandleun The Portland Conflictminisērijas, kuras, lai arī tajās manāmi daži labi jau iepazīti tēli (īpāši Portlendā, bet arī Teksasā), tad to sižetiem ar citviet Dead America sērijā notiekošo gandrīz nekādas saistības. Īpaši uzskatāmi tas ir iekš The Texas Panhandle ar it kā jauniem tēliem, bet tiem jau atkal bez zombijem jācīnās pret nez kādu motociklistu bandu.

Vismaz The Portland Conflict par labu nāk Ziona tēls, tā līderība pār citiem izdzīvojušajiem. Vēl jo vairāk, kad jau atkal armijas, kā arī paša prezidenta lēmumi ar raķetēm apšaudīt teritorijas Portlendā, iznīcināt pa kādam tiltam, lai kavētu zombiju virzību, novirzītu tos citviet, liek domāt par jaunu teritoriju apmetnei. Ai kā armijiniekiem un Sietlā esošajiem paveicies, ka Zions nav tāds kā citi sērijā manītu grupu/bandu līderi, jo bez Ziona un tā sekotāju un draugu palīdzības, vismaz The Portland Conflict ietvaros tiem pat ļoti iespējami klātos visai plāni.

Un sākums nebūt nav daudzsološs, kad pirmā grupa no Sietlas, sūtīta kā labas gribas un sadarbības vēstnieki, lai censtos starp izdzīvojušajiem un dažādām paramilitārām grupām rast sabiedrotos, situāciju jau pirmajā to sastapšanās reizē salaiž grīstē un neviens nebūtu varējis vainot Zionu, ja tas pēcāk noraidītu jebkādu turpmāku aicinājumu uz sadarbību. Par laimi, otrās (no Sietlas) grupas līderis Dženkinss ir krietni diplomātiskās par iepriekšējās Borisu, un starp viņu un Zionu pat izveidojas laba draudzība, kura lieti noder, kad no abu sadarbības atkarīgs, vai tiem izdosies izdzīvot, kad sastop vēl citus paramilitāristus.

Lai arī kopumā Dead America nebūt nav atrodama starp sliktāko zombiju romānu sērijām, tad jūtama sižetiskā un tēlu vienveidība ļoti bieži liek vēlēties pēc kā vairāk.

Richard Fox – The Tyr Trilogy

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tyr zinātniskās fantastikas triloģija aizsākas ar kārtējo citplanētiešu iebrukumu, kur tiem neinteresē nekas cits, kā vien atbrīvot planētu no nevēlamiem pamatiedzīvotājiem, lai varētu to nodot tālāk citiem nākotnes kolonistiem, kuriem uz savas planētas kļuvis par šauru un citus kaimiņus, kur nu vēl citas rases, tie nevēlas. Tik āķis un atšķirīgais no citām līdzīga tipa sērijām, ka šoreiz sižets ir apvērstās lomās, kur cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ir iebrucēji un agresori.

Pats pirmās grāmatas Arrival sākums gan meklējams prologā 15 gadus pirms tam, ar kuru tiek parādīta un izskaidrota viena no galveno varoņu Daniela Kleja motivējošajiem faktoriem, kāpēc tas triloģijas pamatsižetā pēc iebrukuma kopā ar sievu Sāru un dēlu Maiklu centīsies tiem paglābties no genocīda. Vienīgi nedaudz rodas jautājums, kāpēc gan palikt un strādāt korporācijas Bahdur Geti labā, ja tik ļoti mainījušies uzskati, ko laikam varētu izskaidrot ar cerību mainīt nežēlīgo kā Bahdur Geti, tā vispārējo korporāciju praksi, īpaši attiecībā uz jau apdzīvotām planētām.

Tyr (pēc izrunas būtu tīri un var sanākt sanākt vārdu spēlē, vismaz latviski) savā tehnoloģiskajā attīstībā ir spējuši tikt līdz vienreiz izmantojamām kosmosa raķetēm, ir pat spējuši aizsūtīt planētas orbītā dažus pirmos kosmonautus, bet, kā izskan pirmās grāmatas laikā, tad to civilizācija ir salīdzinoši trīs gadsimtu tālā pagātnē ar iebrucējiem un bez citu palīdzības tiem uz izdzīvošanu nav cerību. Tīriem nav pat vēl izveidojies SFF koncepts un pirmie minējumi, ka iebrucēji varētu būt humanoīdi no citām planētām no reliģiski noskaņotām personām tiek nosaukti par ķecerībām. Tā arī tie pieturas pie striktas kastu sistēmas, bet interesantā kārtā to radīšanas mīts saistīts, ka tos senā pagātnē dievi novietojuši uz attiecīgās planētas, un tagad novēro un testē dažādos veidos.

Par laimi tīriem, ne visiem ir vajadzīgs pārlieku ilgs laiks, lai spētu sākt pieņemt pirms tam neticamo un neiespējamo, bet ar visu to Kleju ģimenei ir jāuzmanas no to patiesās izcelsmes, ka tie pieder pie cilvēku kastas. Vismaz ne pirms iegūta uzticība, ka tie tik tiešām vēlas tīriem palīdzēt, un nevis kādā samudžināti īpatnējā veidā patiesībā tikai veicināt iebrucēju panākumus.

Tā tīru pusē nozīmīgs tēls viennozīmīgi ir Karalistes izcilākais ģenerālis Fastals, kurš gan pēc pēdējā lielā kara ar vergturu kastu pensionējies un Danielam, izliekoties par tīru, tas jāatgriež aktīvajā servisā. Salīdzinoši mazāk, bet līdz triloģijas beigām ne bez sava ieguldījumā izceļama arī akadēmiskāk noskaņota Sazana, kuras izzinošie un ziņkārības pilnie jautājumi, kad atklājas Daniela izcelsme, pa savai reizei nomāc būtiskākus ar iebrucējiem saistītu problēmu atrisinājumus.

Tikmēr nevar arī piemirst, ka ne visi Bahdur Geti korporācijas nodarbinātie ir nežēlīgi un asinskāri personāži, kuriem dienas beigās rūp tikai pašu mantiskais labums un bez kuru palīdzības Klejiem ļoti iespējams klātos krietni vien bēdīgāk. Tā sižeta gaitā domas mainās gan Kleju sākotnējais kolēģis Erins Hovers, kurš pirmās grāmatas sākumā šķiet tīrākais pielīdējs bosiem. Kā arī izceļama izceļams ir Malijas Ardžentas tēls, kuru jau triloģijas sākumā šokē korporācijas kolonizācijas taktikas, kurām par liecinieci kļūst pirmoreiz.

Lai arī triloģijas sākumā visi Kleji ir vienkopus, tad tam tā nav ilgi lemts turpināties. Kamēr Daniela sižets saistīts ar ģenerāli Fastalu un to plāniem tikt pie ieroča un transporta, kas ļautu iznīcināt kvantu vārtus/portālu (kaut arī zvaigžņu vārti skan labāk un nozīme uzreiz noprotama), tad Maiklam un Sārai pēc korporācijas raķešu triecieniem karaļa Manakisa pils kompleksam (to nogalinot, un pēctecis sākotnēji, vēloties pierādīt sevi, nav tas pats gudrākais lēmumu pieņēmējs) sanāk vienam no otra nošķirties.

Kā Maiklam izdodas pa visu haosu ne tikai brīnumainā kārtā palikt dzīvam, bet arī atrast agrāko draudzeni Lūsiju, kad par tīru izliekoties starp tiem dzīvojis, tā Sāras gaitas to aizved pie tīriem, kuri pēdējā karā bijuši Karalistes ienaidnieki, bet tagad jāmēģina pārliecināt vismaz cīnīties un pretoties viena mērķa vārdā, ja ne gluži karot kopā plecu pie pleca ar tiem. Diemžēl starp šiem indivīdiem atradīsies pa kādam, kurš varaskāres vārdā noticēs korporācijas meliem, ka tie tik vēlas izveidot sev nelielu koloniju uz to planētas un pārējos, ja vien tie paši tiem neuzbruktu, ne tikai liktu mierā, bet ar laiku dāsni dalītos ar tehnoloģijām un citiem to vēl neizgudrotiem labumiem.

Savā ziņā Tyr triloģija drīzāk uztverama kā viena grāmata un sadalījums sīkāk vien komerciālos nolūkos attaisnojams. Interesants visnotaļ ir arī neraksturīgais aspekts, kurā cilvēki ir iebrūkošais spēks, nevis tie, kuriem jāaizstāv sava dzimtā planēta Zeme. Bet attiecībā uz iebrukumu ir noteikti pa savam apšaubāmam aspektam un lēmumam, ja vien to neattaisno, ka Tīri tiek novērtēti par zemu un neviens nerēķinās, ka tiem kāds no cilvēkiem gribēs palīdzēt, kas līdz triloģijas beigām rezultējas ar būtiski atšķirīgu iznākumu nekā dažs labs pirmās grāmatas sākumā bija iecerējis.

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.