Trīs dienas Ķīpsalā 2019

Kaut arī šis gads stundu izteiksmē, kas tika pavadīts Ķīpsalas izstādē varētu būt bijis viens no mazākajiem kopš esmu sācis to apmeklēt, iegūto grāmatu kopskaits (45) nav nemaz tik peļams un daudz neatpaliek no 2018.gada loma, īpaši ja atņem toreiz no Inta aizņemtos Zvaigžņu Karu komiksus.

Ja pēc iepriekšējā gada izstādes vēl varēja priecāties par dažu labu brīvu vietu grāmatplauktos un nedaudz pajokot, ka miegs ir priekš vājajiem, tad tagad ar vēl lielāku apņēmību jāmetas vien iekšā un atturēties jaunas pirkt cerams būs pavisam viegli, jo vienkārši aptrūksies vietas, kur to nolikt. (Bet vājuma brīžos gan jau izdomāšu kur :D) Kā jau vienmēr sanāca arī paķert grāmatas, kuras nav pirmās to sērijā, bet tad tās vai nu šogad iekļūs audio grāmatu plānu listē vai drusku tālākas nākotes e-grāmatu plānos.

20190303_171418

”Kaudzītē” pa kreisi, izņemot pašu augšējo, pa smiekla naudu (1 eiro gabalā) ieguvu desmit burvīgas grāmatas cietos vākos, bet pa labi, kur uz muguriņām nekā nav uzdrukāts, pēdējā dienā paķēru trīs Luīzes Pastores ”Mākslas Detektīvu” grāmatiņas ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām. Vairums no pirmajā attēlā redzamajām grāmatām ir pēdējās izstādes dienas loms.

20190303_171919

Tikmēr otrais attēls sastāv no maiņas punktā atrastā/samainītā un pirkumiem no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes stenda. Ir sanācis sanācis iekrist acī dažai labai grāmatai ārpus ierastās lasītāja komforta zonas, bet pārsvarā papildināti grāmatplaukti ar kriminālromāniem un trilleriem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #136 (18.02-03.03)

Atvaļinājuma divas nedēļas centos pavadīt cik nu produktīvi tas bija iespējams, un ar 11 pabeigtām grāmatām (vienīgās pirms tam iesāktā ”Karš un Miers” un viena no audio grāmatām) šķiet tas arī būs izdevies.

Par cik starp daudzajiem lasītāju maratoniem, pasākumiem un cita veida iesaistošām aktivitātēm (domātas internetā atrodamās) pārsvarā tagad jau izvairos, jo grūtības sāgādā vien plašais iespēju klāsts nevis nespēja izdomāt, kuru grāmatu vispār lasīt un klausīties nākošo. Citādāk ir tematisko pasākumu March Mystery Madness, kurā ļaujos iegrimt vienā no maniem mīļākajiem žanriem, kuru gan drusku esmu atstājis novārtā par labu SFF, kam tad lielā mērā arī pakārtošu savu izvēli marta mēnesi. Protams, kā jau visos lielajos žanros ir savas apakškategorijas, kuras sanācis mazāk lasīt, kā Cozy Mystery, bet tad jau manīs, vai sanāks to palabot.

Par to, kas jauns plauktos nonācis gan no Ķīpsalas izstādes maiņas galda, gan izdevniecību stendiem, plašāk citā rakstā. Centīšos ievietot vēl šovakar.

Izlasīju:

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

18877341

Īans Tregilliss – Rūgtās Sēklas (Milkweed Triptych #1)

Salla Simuka – Sārta kā Asinis (Lummiki Anderson /The Snow White Trilogy #1)

Salla Simukka – Balta kā Sniegs (Lummiki Anderson/The Snow-White Trilogy #2)

Salla Simukka – Melna kā Ogle (Lummiki Anderson/The Snow-White Trilogy #3)

Noklausījos:

Aleron Kong – The Land: Founding (Chaos Seeds #1)

Aleron Kong – The Land: Forging (Chaos Seeds #2)

Nicholas Sansbury Smith – Hell Divers (Hell Divers #1)

Nicholas Sansbury Smith – Ghosts (Hell Divers #2)

262430

Suzanne Collins – Gregor the Overlander (Underland Chronicles #1)

16065004

Brandon Sanderson – Shadows of Self (Mistborn: The Alloy Era #2)

Lasu:

20763098

Hjū Hovijs – Vilna (Silo #1)

41014420

Stuart Woods – New York Dead (Stone Barrington #1)

Klausos:

259836

Margaret Weis, Tracy Hickman – Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1)

866136

Peter F. Hamilton – The Dreaming Void (Void #1)

Lasīšu:

13810041

Tim Waggoner – Nekropolis Archives: Omnibus (Matt Richter #1-3)

10139008

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

Klausīšos:

2373

Jeffery Deaver – The Bone Collector (Lincoln Rhyme #1)

26245853.jpg

David Baldacci – The Last Mile (Amos Decker #2)

Ian Tregillis – Rūgtās Sēklas (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #1)

18877341

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Alternatīvās vēstures Asinszāles Triptihs sērijas pirmā grāmata Rūgtās Sēklas izspēlē scenārju, kura traks vācu profesors fon Vestarps izmanto bārēņu brīvo pieejamību pēc Pirmā pasaules kara, lai izmantotu tos eksperimentos. Upurus tas prasa daudz, bet kas gan to neprasa, ja vēlies sasniegt lielus mērķus. Kas gan ir pārdesmit vai vēl vairāk nenozīmīgu bārēņu dzīvības, ja balvā vari iegūt Vācijas dominaci pār pārējo pasauli.

Gala rezultātā ‘’laimīgie’’ daži ne tikai ir veiksmīgi pārdzīvojuši nežēlīgus eksperimentus, bet tie arī viņos atmodinājušas dažādas individuālas superspējas, un spāņu pilsoņkarš kalpo kā ideāls izmēģinājuma lauks, lai pārbaudīto jauno Trešā reiha ieročus. Tādi viņi ir gan mīļotā profesora acīs, gan nenoliedzami valsts režīmam, nekas vairāk par noderīgu instrumentu.

Kā atbilde uz jauno pārdabisko draudu britos dzimst ‘’Asinszāles’’ grupa ar aģentu Reiboldu Māršu kā vienu no tās līderiem. Tās biedriem nepiemīt nekādas acīmredzamas superspējas, ja neskaita stereotipisko un tikpat kā neivainojamo aģentu Māršu, tādēļ vēl jo noderīgāk talkā nāk Mārša draugs Viljams ’’Vils’’ Bauklerks, kurš no vectēva ir apguvis šādas tādas burvja spējas. Šeit gan uzreiz pa lielam jāatmet ierastais priekštats par burvjiem, kā nūjiņu vicinātājiem, lai izsauktu nebūt kādu triku, tomēr burvju vārdi gan ir un tie paver durvis uz mūsu dimensiju būtnēm (eidoloniem), ar kurām labāk nejokoties. Taču, ja jāizvēlas starp kapitulāciju Vācijai, vai sīku risku attiecībā uz eidoloniem, tad laikam izvēle nav grūta, kaut gan cenu šie veidojumi prasa smagu – nevainīgu, dzīvotgribošu cilvēku asinīs. Tas labo spēku pārstāvētos angļus ar vienu vēzienu gandrīz vai nostāda līdzās viņu pretiniekiem, vai vismaz sākt likt tēliem, kuri pieņem lēmumu par eidolonu izmantošanu, ielūkoties sevī, lai izprastu vai un kā tas izmaina viņus pašus.

Interesanti būs redzēt, kādu alternatīvo pasaules versiju autors ir izvēlējies uzburt sērijas otrajā grāmatā, ka (cerams nebūs pārlieku liels maiteklis), ja atklāšu, ka Otrais pasaules karš ar Vācijas sakāvi beidzas jau 1941.gada septembrī. Vai man tad pieņemt, ka šajā versijā ASV karā neiesaistījās, vai arī ja tomēr ņēma dalību, tad ne Pērlhārboras dēļ? Jau laikus ieskatījos otrajā daļā, lai apsaktītos, kad sērija atsākas, un varbūt arī labi, ka ir tik liela starpība (kaut arī nezinu vai tēli pilnībā citi), jo neviens no tēliem diži nelika just līdzi viņa vai viņa kolēģu personīgajai veiksmei.

Pagaidām Visaukstāko karu esmu pabīdījis zemāk iedomātajos TBR listes plānos, lai nelektu pa taisno uz to ar drīzāk negatīvu iespaidu no šīs. Bet, ja nemaldos, tad latviskotās grāmatas iznākšanas laikā no citiem blogeriem pārsvarā bija pat ļoti pozitīvs novērtējums.

Nicholas Sansbury Smith – Ghosts (Hell Divers #2) (Klausāmgrāmata)

31434700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 10 gadi kopš Strops pameta Havjēru Rodrigezu par nolādētu nodevētā pilsētā, vienā no ITC korporācijas industriālajiem centriem, kura ir atbidlīga gan par kuģu un postošo ieroču saražošanu, gan, kā to uzzinās gan daļa tēlu, gan lasītājs, par daudz nopietnākiem pārkāpumiem pret visu cilvēci.

Šo desmit gadu laikā vienlaikus ir noritējušas kā ievērojams pārmaiņas – jauns kapteinis Leon Jordan, mazais puika Tin jeb tagad jau Maikls Everhārts ir kļuvis par tās pašas Elles Lecēju grupas līderi, kur par tādu bija Havjērs u.c., tad reizē arī lielos vilcienos dzīvu uz Stropa ir tā pati ikdienas ellīgā cīņa par izdzīvošanu, ko gan diemžēl dažs labs tēls, jāskatās pavisam stingri uz jauno kapteini, ir piemirsuši par labu domām par paša posteni.

Pagaidām kapteinis Džordans droši kvalificējas šajā sērijā, kā pats kaitinošākais (pirmās klases pakaļa/asshole). Viņam bezierunu pakļaušanās, iedomāta lojalitāte pāri visam, sava domas pareizības pierādīšana ir tik svarīgaka pār jebko citu, ka, lai to saglabātu, pilnīgi viss ir pieļaujams. Pat ja Džordans to ne sev, ne citem skaļi nevēlētos atzīt, šķiet viņš labprāt būtu Stropa diktators.

Pārsteigumu izsauca grāmatas sākums, kurā uzzinam, ka atšķirībā no pirmās grāmatas Elles Lecējiem tagad jātur noslēpumi no pārējiem uz kuģa, piemēram, par Sirēnām un citiem uz zemes sastaptiem mošķiem, ar attaisnojumu, lai lieki un nevajadzīgi to nesatrauktu. Tajā pašā laikā kapteinis Džordans nesaskata tajā neko nepareizu, turot slepenībā gan kuģa uztvertās audio ziņas no Havjēra par viņa progresu ceļā no Nolādētās pilsētas uz Austrumkrastu, labi apzinoties savu trauslo autoritāti un ego attiecībā pret Havjēra, gan iepriekšējas kapteines plānus par potenciālu patvēruma vietas meklēšanu uz zemes vai kādā no ITC izveidotajiem pazemes tuneļu bunkuriem.

Jau atkal grāmata tiek noslēgta uz lieliska klifhengera, un šoreiz paskatījos laicīgi nākamās grāmatas sižeta premisi ar cerību, ka atkal darbība atsāksies pēc vairākiem gaidiem, lai nebūtu jādzird kapteinis Džordans, bet ne kā. Kaut arī labi apzinos, ka viņa plāniem galu galā panākumu nebūs (pretējā gadījumā ceturtā un piektā grāmata būtu izteikit depresīva vai dusmu izraisoša), tad tik un tā viņa tēls prieku nerada.

Suzanne Collins – Gregor the Overlander (Underland Chronicles #1) (Audio book)

262430

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Listening Library

Manas pārdomas

Pirms nākotnē (kaut kad) ķerties klāt autores daudz pazīstamākajai un populārākajai Bada Spēļu sērijai, skatoties Scribd listes izšķīros par labu Underland sērijai un tās pirmajai grāmatai ar lakonisku nosaukumu Gregor the Overlander. Tajā mazs puika, uzminējāt, vārdā Gregors no Augšzemes jeb katra ierastas virszemes sadudzis ir par to, ka ne tikai viņam nav ļauts doties uz vasaras brīvlaika nometni, bet vēl jāpieskata mazā māsa Boots un jāpilda nez vēl kādi mājas darbi. Turklāt radi, pie kuriem abi atstāti, arī nav nekādi jautrības perēkļi, un Gregoram atliek tikai šausmās pie sevis secināt, ka ja viņš jau pirmajā dienā nepacietībā gaida brīdi, kad varēs doties uz veļas istabu (daudzdzīvovļu nams), tad vasaras beigās ar sajūsmu saņems telefona rēķinu…

Bet kā nebūt Gregor the Overlander izvēršas kā variācija par Gregora un vismaz pirmajā grāmatā arī mazās māsas novelšanos pa Alises truša alu uz pazemes Underland, kurā prusaki, zirnekļi un visādi citādi mošķi ir makten lielāki, maza bērna augumā. Neglītās žurkas, protams, jau pēc ārējā paskata vien skaidri atpazīstamas kā grāmatas ļaunie varoņi, tomēr pārsteigums seko viens pēc otra, kad uz Gregora pleciem uzgulstas lielā atbildība piepildīt pareģojumu par varoni no Augšzemes, kas pēc ilgi gaidīta laika nesīs mieru. Tikmēr kā labs bonusa kvests un papildus motivācija, kādēļ piepūlēties pazemes ļaužu labā, ir tas, ka vairāk nekā pirms gada pazudušais Gregora tēvs tā vien šķiet arī toreiz nokritis Underland valstībā un tagad tup žurku gūstā

Grāmatai ir skaidri noprotami labie un ļaunie tēli, kā jau bērnu grāmatai pienākas, kur Gregoram ir lemts izšķirt karaļvalstu likteņus, kaut arī viņa nokļūšana pavisam droši un bez mazākajām šaubām ir pilnībā nejaua; uz brīdi ir pelēks troņmantinieku radu pāris, kuriem grāmatas kulminācijā tad pienāk izšķirošās izvēles brīdis, kurai pusei pieslieties.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Brandon Sanderson – Shadows of Self (Mistborn: The Alloy Era #2) (Audio book)

16065004

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: GraphicAudio

Manas pārdomas

Vakss un Veins arī gadu pēc The Alloy of Law turpina aizsargāt Elendelas pilsētas iedzīvotājus vienlīdz no draudiem pašu vidū un varbūt pat no pilsētas vadības, tā arī no potenciāla apdraudējuma, kura izcelsme būtu ārpus tās. Spraigo un bieži vien dzīvībai bīstamo ļaundaru tvarstīšana un kārtības uzturēšanu Elendelā, Vaksam jāapvieno ar gatavošanos kāzām ar Mistborn The Alloy Era sērijas pirmajā grāmata iepazīto lēdiju Marasi. Būtu jau jauki, ja arī kāds ļaundaris to vispār ņemtu vērā…

Tā vien šķiet, ka ir pienācis mirklis, kad vēsture grib sevi atkārtot, un kopš Pēdējās Impērijas krišanas Elendela no jauna ir uz līdzīgu apmēru pārmaiņu sliekšņa. Āķis tik tajā, ka šoreiz to mēģina panākt Imperatora radījums (Kandra), kuram pēc šiem gadsimtiem pēc Impērijas krišanas vien tagad, esot tik ilgi bez mērķa un dzelzs bosa dūres, ir aizbraucis jumts. Viņas acīs jaunais dievs Harmony, par ko kļuva Vinas laika biedrs Sazed, pārlieku daudz izmanto savu spēku un ietekmi pār citiem to uzvedības un rīcības ietekmēšanai. Par atbildi, lai iedzīvotājus no šī apspiedēja ‘’atbrīvotu, viņa cer uzkurināt neapmierinātību Elendelas pilsētas iedzīvotājos, kuru izraisījusi ieilgusī ekonomiskā nestabilitāte un grūtības. Elendelas valdība nebūt nav no tām ideālākajām un nebūt viss tiek risināts ātri un operatīvi, arī korupcija starp politiķiem nav svešs jēdziens, bet, vai tas beigās attaisno ķeršanos pie haosa sēšanas un īpašumu postīšanas, kurā ciešs arī tie, kurus apgalvo aizstāvam, ir attaisnojams?

Asprātīgie dialogi un joki starp galvenajiem tēliem gan starp Vaksu un Veinu vai Vaksu un līgavu Marasi, gan visiem trijiem esot kopā piedeva saistošu aspektu, bez kā grāmatas galvenajai problēmsituācijai attiecībā uz lielajiem draudiem sociālājai kārtībai nebūtu tik labi izdevies. Iespējams Mistborn otrā ‘’nākotnes’’ sērija mani vienkārši tik ļoti neuzrunā, jo atskatoties uz pirmo grāmatu arī tai kvantitatīvi esmu devis vien 3 no 5 zvaigznēm. Atliek vien cerēt, ka ar The Bands of Mourning un citām Sandersona grāmatām ārpus The Stormlight Archive būs citādāk.

Aleron Kong – The Land: Forging (Chaos Seeds #2) (Klausāmgrāmata)

34234675

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tamori Publications LLC

Manas pārdomas

Vēl ne ārpus Chaos Seeds (tas drīzāk martā vai aprīlī), bet turpinu savu iepazīšanos un pirmos soļus LitRPG žanrā, gan vēl tikai audio formātā. Pirmajā sērijas grāmatā Founding gluži līdz galam nepatika, ka novārtā autors atstājis lielos, ļaunos spēkus, uz kuru atbildības gulstas gan Rihtera, gan droši vien citu spēles lietotaju ieraušan fantastiskajā pasaulē. Tas pats lielā mērā atkārtojas arī šajā, un tikai prologā top dots neliels ieskats aizkulisēs vienā no The Land karalistu galmiem, kura ‘’radari’’ un izlūki novērojuši pieaugošu un neraksturīgus Haosa Sēklas enerģijas spēka uzplaiksnījumus.

Tikmēr Rihters turpina apgūt dažādas maģijas, cīņu mākslas un cita veida noderīgas prasmes, turpina iegūt pieredzi un kačāt līmeni. Pie pārdomām par pirmo grāmatu nepieminēju, ka Rihtera rokās nejauši iekrīt arī zemes gabals un kvests atjaunot kādu ciematu tā agrākajā krāšņumā. Nav gluži uz to pusi, ka autors Rihteru būtu izveidojis par ložu, bultu un citu izšautu objektu necaurlaidīgu supervaroni, vai kā citādi pietuvinājis neuzveicama dieva statusam, kas šķiet ir būtiski šajā subžanrā.

Lai gan dialogs un Rihtera izteikumi reizēm mēdz būt uz sieranīguma(cheesy) pusi, tēls (kā arī viņa kompanjons un cīņu biedrs Sion) ir lielā mērā izdevušies, ir vēlme tiem just līdzi. Rihters bieži vien vēljoprojām piemirst, ka The Land vairs nav gluži video spēle un ka viņa lēmumi tagad ietekmē reālu personu dzīvi, bet tādēļ jau sērijai progresējot ir patīkami redzēt tēla izaugsmi.

Gan kulminācijas brīdis ar otro bosa cīņu bija krietni labāks, gan grāmata citādi daudzejādā ziņā attiecībā pret pirmo šķiet krietns uzlabojums, kas tomēr atstāj vēl rūmi turpmākam kāpumam. Turklāt bosa cīņa notiek pazemē, un kaut arī pats esmu vien klausījies/skatījies dažus Dungeons & Dragons YouTube video, un šis šķiet domāts kā vēl lielāks kārums D&D faniem, nekā vēl citiem.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz vēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.