Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

14849233

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

1936.gadā Bernie Gunther nespējot paciest pārmaiņas policijā ir to pametis un jau kādu laiciņu darbojas kā privātdetektīvs, un laikā, kad bezvēsts pazūd arvien vairāk cilvēku (ne tikai ebreju), par darba trūkumu Bernhards sūdzēties nevar.

Kaut arī viņš neatbalsta pārmaiņas valstī, kuras ieviesušās Nācionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai nākot pie varas, Bernhards šajā sērijā (vismaz tās pirmajās trīs grāmatās) vairāk cenšas sadzīvot ar sistēmu un lavierēt pa tās labirintiem, lai paliktu dzīvs. Par Bernharda detektīva un izmeklētēja prasmēm bažu nerodas, ja tas būs iespējams, viņš lietu atrisinās. Vien no lasītāja puses jāpiedod viņa un/vai autora Bernharda tēla attēlojums, jo pirmajās vietās sieviešu tēlu vērtību skalā ietilpst krūšu izmēri, slaidas kājas u.c. fiziskas pievilcības kritēriji.

Pāri pat pār nozieguma izmeklēšanai un tās beigu atrisinājumam var stādīt grāmatās radīto atmosfēru. Kaut arī pagaidām neesmu lasījis daudz dokumentālas vēstures grāmatas par šo tēmu, tad neapskaužu nedz reālu personu situācijas, kuri saprot, ka labāk paša drošībai ir mukt nekā pretoties uz vietas, nedz iedomātā Bernarda tēla situāciju, kura prasmes pamana gan pie varas esošas personas, gan bijušie kolēģi un kuri var ‘’palūgt’’ šo to izmeklēt, jo nevēlas, ka tas kaut kas tiek izmeklēts oficiāli, un tā teikt tik pamēģini sniegt nepareizas atbildes un rezultātus. Un tad nu atliek atrast veidus kā izpatikt un paglaudīt pa spalvai.

Īpaši pēc pirmās, bet arī pēc otrās un trešās grāmatas beigām pat pēc nosacīti atrisinātas lietas paliek depresīvs, skumjš noskaņojums, jo lielos vilcienos situācija Bernharda Berlīnē un Vācijā kopumā vai nu nemainīsies, vai pat kļūs vēl sliktāka; gandrīz vai jābrīnās, ka Bernhardam nenolaižas rokas un viņš turpina palīdzēt kā nu to māk. March Violets darbība noris 1936.gada un noslēdzas ar Olimipsko spēļu uzņemšanu, daļa un tai skaitā Bernhards vēl cer, ka sliktāk taču nevarētu palikt; otrā The Pale Criminal notikumi jau vērpjas uz briestošā Otrā pasaules kara fona un Bernhards pie sevis var tik drūmi pasmiet par pasaules centieniem novērst Hitlera agresiju ar dažu teritoriju upurēšanu. Bet trešā A German Requiem jau noris neilgi pēc kara beigām 1947.gadā, un caur Bernarda acīm varam lasīt gan par viņa pieredzētajām grūtībām vienkāršā ikdienas dzīvē, gan par neziņu par Vācijas jauno nākotni, kad Berlīni kontrolē citu lielvaru spēki u.c.

Žēl, ka Bernie Gunther sērijai ir tikai viens trīs grāmatu apvienots omnibuss, jo gadījumā, ja pēc pirmajām trim attopies ar nelielu mazuma piegaršu, tad ir kur ieskrieties – šogad ir iznācis jau četrpadsmitā grāmata par Bernharda piedzīvojumiem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #141 (06.05-19.05)

Izlasīju:

Noklausījos:

41d6gQMUpML._SL500_

Ron Ripley – Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection)

24675861

D.Rus – AlterWorld (Play to Live #1)

33357877

Andrei Livadny – The Crystal Sphere (The Neuro #1)

Lasu:

14849233

Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

149267

Stephen King – The Stand

Klausos:

34142287

Scott King – The Zimmah Chronicles (Zimmah Chronicles #1-3)

43457415

Craig Halloran – Tail of the Dragon – #1-10

Lasīšu:

36396302

Lisa Gardner – Look for Me (Detective D.D. Warren #9)

35308

Stuart Woods – Dirt (Stone Barrington #2)

Klausīšos:

30134847.jpg

Sylvain Neuvel – Waking Gods (Themis Files #2)

18271498

Paul Draker – New Year Island

1282383

Charles Bosworth Jr. – A Killer Among Us

Iepalicēji #3

24675861

AlterWorld (Play to Live #1) by D.Rus

Galvenais varonis Max (pēc Inta atsauksmes spriežot tulkotājs izšķīries Gļebu pārdēvēt uz labāk izrunājamu versiju) pēkšņi saņem sliktas ziņas par savu veselības stāvokli – vēzis tik vēlīnā fāzē, ka ārstēšana tikai minimāli paildzinātu laiku un tāpāt piespiestu sagaidīt nenovēršamo nāvi sāpēs un mokās tā vai tā. Tādēļ uzreiz Makss sāk apdomāt iespējamās metodes, kā tomēr varētu apmānīt nāvi, un pirmā ideja ir par kriogēnu sasaldēšanu, bet Maksa kabatas nav pietiekoši dziļas, lai sasaldētu galvu, kur nu vēl visu ķermeni. Tomēr laimīgā kārtā labsirdīgs cilvēks pievērš viņa uzmanību iespējai ‘’iesprūst’’ virtuālās realitātes spēlē AlterWorld.

Diemžēl AlterWorld vairāk izceļas ar viegli aizmirstamiem tēliem un neizteiksmīgu sižetu. Ja no LitRPG stāsta pietiek, ka galvenais varonis iet cauri kvestiem, ceļ līmeņus un visādi citādi iet pa ceļu, lai sasniegtu neuzveicamības statusu, tad šī grāmata problēmas nesagādās. Pa virsu tam grāmatas ierunātājam Graham Halstead nav izdevies gana labs sniegums, lai piesegtu grāmatas vājās puses, kādēļ vēl jo vairāk pietrūka skaņu efekti un papildus darbs pie audio grāmatas apstrādes.

Nedaudz ieslīgšu maitekļu zonā, bet iespaids vēl vairāk pasliktinājās, kad galvenais varonis Makss pirmais izgudro virtuālu cigarešu alternatīvu, un visi kā traki bezmaz pārvēršas skursteņos. Tuvumā neatrodas neviens nesmēķētājs, nedz arī kāds, kurš pa to laiku, kamēr atradies AlterWorld pasaulē būtu no šī ieraduma atradinājies. Varbūt citam tas beigās ir vien sīkums, kas man kā nesmēķētājam vienkārši vairāk krita uz ausīm.

33357877

The Crystal Sphere (The Neuro #1) by Andrei Livadny

Ar šo grāmatu uz laiku noslēdzu savu pirmo plašāku iepazīšanos ar LitRPG žanru, pēc kura vispirms pabeigšu Chaos Seeds sēriju un no pārējām iepatikās Dungeon Lord un The Reborn, lai pēc tam turpinātu attiecīgās sērijas pirms citām no šī žanra.

Ja nedaudz par pašu grāmatu, tad, mēģinot vilkt paralēles, The Crystal Sphere ir līdzīga tipa AlterWorld versija, bet krietni vien labāka un ar mazāk acīmredzami vājām vietām, ka pat pieminētie papildus audio efekti šajā gadījumā neprasījās tik izteikti kā pie AlterWorld. Ir vairākas līdzības starp abām – galvenais varonis kļūst par Virtuālas Realitātes patstāvīgu iemītnieku brīvprātīgā piespiedu kārtā, dominē paša varoņu statu, spēju un līmeņu audzēšana, notiek mijiedarbība ar citiem spēlētājiem jau no paša sākuma u.c., bet gan proza, gan kopējais izpildījums liek šim dot priekšroku, ja būtu jāizvēlas.

41d6gQMUpML._SL500_

Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection) by Ron Ripley

Viegli nenācās izšķirties un neveltīt šai sērijai atsevišķu rakstu, bet reizē nosacīts kopsavilkuma raksta svētdienas ‘’deadline’’ un baile piemirst iepriekš minētās divas LitRPG grāmatas, tomēr rezultējas, ka ielieku Berkley Street novērtējumu šajā rakstā.

Pirmās piecas, sešas grāmatas Berkley Street sērija ir vienkāršs stāsts ar vēlāk viegli paredzamām beigām. Galvenais varonis Šeins, kuram bijusi tā laime uzaugt spoku apsēstā mājā un izdzīvot, gribot vai negribot nokļūst situācijā, kad vienīgais veids, kā palikt dzīvam, ir aizsūtīt aizsaulē slepkavnieciski noskaņotu spoku. Ir viens vai divi gadījumi, kad teorētiski un prakstiski Šeins būtu varējis izglābt pats savu ādu un aizlaisties mājup, pametot situāciju neatrisinātu un nolemjot nāvei nākotnē nelaimīgus upurus, bet Šeina raksturs to neatļauj un labāk viņu nesakaitināt un nestāties viņa ceļā. Pa visu sēriju, šķiet varētu būt piektā, kurai beidzoties bija vilšanās sajūta, kad neesi dzirdējis neko vairāk par formulizētu spoku stāstu.

Par laimi un par prieku sērijas otro daļu sižetu pārņem stāsts par un ap slepenu biedrību, kura vairāk nekā simts gadus ir izraudzījusies un kulitvējusi spoku apsēstas vietas, pat speciāli ‘’barojot’’ spokus, lai tie kļūtu spēcīgāki, ar cerību atrast to īpašo un pašu spēcīgāko, kas spētu dāvāt pretī nemirstību. Bet pat pašos ļaunākajos murgos viņiem nebija rādījies Šeins un viņa draugi un sabiedrotie, kā starp dzīvajiem, tā arī jau labu laiku mirušiem.

Kaut arī šausmu ziņā Berkley Street nelika drebināties bailēs kas nu notiks, bet kopējais iespaids un rezultāts ir pat ļoti labs, lai pārliecinātu mani ar laiku ķerties klāt gan Moving In, gan Haunted Collection sērijai.

Izlasīju, lasu, lasīšu #140 (15.04-05.05)

Sakrita reizē gan apstāklis, kad pirms nedēļas nevarēju lepoties ar daudz izlasītām grāmatām divu nedēļu laikā, gan tā laime apslimt pirmajās tiešām karstajās (citiem varbūt tikai drusku siltajās) dienās, lai izšķirtos, ka pārcelšu kopsavilkuma rakstu uz šo svētdienu.

Pagaidām Urbānās Fantāzijas žanrā par zelta standartu man ir The Dresden Files sērija, un Tim Waggoner zombija privātdetektīva Matt Richter triloģija gan pati par sevi ir laba, gan salīdzinoši nav zemē metama un pat ļoti baudāma. Kaut arī varbūt vislabāk ne vienā piegājienā no pirmās līdz trešajai grāmatai. Bet par Hector Cross trillera sērijas pirmo grāmatu labāk vairs neizteikšos, vien cerēšu, ka otrā būs labāka.

Tikmēr divu LitRPG sēriju ziņā abas pietiekami interesantas un atšķirīgas no līdz šim dzirdētajām, lai tiktu ieliktas tajā garājā grāmatu sēriju sarakstā, kuras labprāt turpinātu. Pagaidām to pašu nevaru teikt par AlterWorld, bet kriminālromānu omnibusa Berlin Noir sākums ir stipri vien intriģējošāks, kas pamudinājis nākotnes plānos ielikt divu citu detektīvsēriju turpinājumus.

Izlasīju:

13810041

Tim Waggoner – Nekropolis Archives: Omnibus (Matt Richter #1-3)

10139008

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

Noklausījos:

36506729

Hugo Huesca – Dungeon Lord (The Wraith’s Hunt #1)

34196317

Edward Brody – The Reborn (Eden’s Gate #1)

Lasu:

14849233

Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

149267

Stephen King – The Stand

Klausos:

41d6gQMUpML._SL500_

Ron Ripley – Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection)

24675861

D.Rus – AlterWorld (Play to Live #1)

Lasīšu:

36396302.jpg

Lisa Gardner – Look for Me (Detective D.D. Warren #9)

35308

Stuart Woods – Dirt (Stone Barrington #2)

Klausīšos:

33357877

Andrei Livadny – The Crystal Sphere (The Neuro #1)

34142287.jpg

Scott King – The Zimmah Chronicles (Zimmah Chronicles #1-3)

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

10139008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc apraksta izlasīšanas biju sagatavojies ietilpināt Hektoru Krosu un šīs sērijas grāmatas to grāmatu kategorijā, kuru galvenais varonis kā neuzveicams supervaronis tiek galā ar ļaundariem un pie viena ir pats vīrīšķības un spēka iemiesojums. Par nožēlu Those in Peril romāns ir vairāku nesaderīgu žanru, vai vismaz šajā autora piegājienā tā iznācis, mistrojums.

Kad pēc ilgi plānota uzbrukuma islamistu fanāti/teroristi un pirāti nolaupa multimiljonāres un Bannock Oil korporācijas īpašnieces Hazel Bannock izlutināto meitu, tiek sacelta kājās puspasaule un tai skaitā FIB un ASV prezidents, bet vienīgais glābiņš ir turpat blakus esošajā Hektora un viņa drošības firmā ‘’Cross Bow Security Limited’’. Katru reizi ar bažām skatos uz romantiskajiem elementiem citādi cita veida žanrā, kas reizēm nostrādā, bet biežāk ir pavisam lieki, un šoreiz tomēr iznācis nevēlamais otrais variants. Lai kā Wilbur Smith censtos parādīt, cik ļoti Heizelai riebjas Hektora raksturs un izturēšanās, tad pretējo scenāriju, ka abi nespēs viens no otra autrauties, varēja saost jau pa gabalu.

Diemžēl tīrākais romantiskā žanra romāns ietilpināts starp divām trillera un spriedzes pilnām (vismaz tāds domājams bija nolūks) daļām, ko vairāk varētu vēl saprast, ja tā būtu bijusi izdalīta astevišķi, piemēram, kā #1.5 stāsts, nevis iestūķēts nevietā. Situāciju tikai sliktāku padarīja aprakstošais prozas stils un neveikli dialogi, kad nereti viena vai otra tēla noderīgums izpaužas tikai tajā, lai varētu izgāst/iegūt informāciju, kas galvenajiem varoņiem tad ļautu virzīt sižetu uz priekšu.

Neko labu nevar teikt arī par citiem tēliem. Ntie anonīmi kartoni, kurus var upurēt apšaudēs un tuvcīņu ainās uz nebēdu, un pietiekošā apjomā tādu tēlu, kurus gribas dēvēt par ‘’darbarīkiem’’, kuri noder kaut kā izpildei vai, kā jau minēju, dialogos, bet bez jebkādas citas vērtības vai personības. Labāki arī nav sanākuši galvenie tēli, katrs no tiem viendimensionalitātes iemiesojums – gan starp ļaunajiem tēliem, gan labajiem. It kā nav, ka katrs tēls būtu iestrēdzis vienā rakstura iezīmē, bet, ja kaut kas arī pamainās, tad gluži kā būtu pagriezts rādītājs un iepriekšējā ‘’pozīcija’’ pilnībā piemirsta. Vienlaikus var manīt arī stipras reliģiskās iezīmes– drusku pakaitināja, ka ļaunie pirāti katra vārda galā piesauc Allahu un bezdievju kristiešu/amerikāņu sodīšanu utt. Nesākšu noliegt, ka pasaulē trūktu reāli ‘’iedvesmas’’ avoti, bet atkal jāsaka, ka šoreiz sanācis iebraukt vienā vai otrā grāvī.

Nedaudz mierina cerība, ka šis autoram ir rets izņēmums, jo vairākās Goodreads atsauksmēs manīju autora fanus pieminām citus romānus, kuri izdevušies krietni labāki.

 

Tim Waggoner – The Nekropolis Archives (Matt Richter #1-3)

13810041

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Angry Robot

Manas pārdomas

Nonākt Nekropoles pilsētā nesagatavotam nebūtu vēlams pat pašiem spēcīgākajiem un drosmīgākajiem. Pilsētā, kuras iedzīvotāju skaitu tikpat kā sastāda briesmoņi un mošķi no ļaunākajiem murgiem, izdzīvot kaut dažas dienas parastam cilvēkam nav no tiem vienkāršājiem uzdevumiem. Tas par laimi vai nē, nez cik ilgi neizdevās arī sērijas galvenajam varonim Čikāgas policistam Matt Richter…

Lai cik depresīvi tas varētu nebūt, galvenais varonis teorētiski jau no paša sākuma ir miris, bet par laimi dīvainā veidā Rihtera mirstīgā dzīve nebeidzas ar tukšu neko. Tā vietā viņš kļūst par unikālitāti visā plašajā briesmoņu metropolē, ko nav viegli paveikt, jo starp visiem zombijiem neatradīsi nevienu citu sevi apzināties spējīgu zombiju, kura vienīgais dzīves mērķis nebūtu – smadzenes. Stāsts par to, kā gan parasts mirstīgais no Čikāgas nokļūst briesmoņu Nekropoles pilsētā pats par sevi ir interesants, bet vēl jo aizraujošāki pavērsieni seko galvenā varoņa pēcnāves dzīvē kā privātdetektīvam.

Gan izmeklētāja talants (un īpašais atpazīstamības stāvoklis), gan fakts, ka Nekropolē policijai līdzīgas institūcijas neeksistē, katrs vairāk vai mazāk cīnās par sevi un pilsētu pārvaldošie pieci Dark Lords iejaucas vien izteiktos krīzes brīžos, tad Rihteram darba ir pilnas rokas, un galvenais tās vai citas ķermeņa daļas, darba pienākumus pildot, nepazaudēt. Ne Rihteram, ne jebkuram citam pilsētas iemītniekam atslābt nav ļauts ne uz mirkli, ja vēlies palikt starp dzīvajiem vai vienkārši nekļūt par kāda maltīti un turpināt paša spēkiem pārvietoties, jo tikpat labi mednieks nākošajā brīdī var kļūt par upuri un otrādi. Pat ja kaut kas izskatās mazs, jauks un nekaitīgs (īpaši tādā gadījumā), visdrošāk ir mest līkumu vai citādi mainīt ieplānoto maršrutu.

Matt Richter sērijā autors lieki laiku netērē ar ntām mazsvarīgām, nelielām izmeklēšanām zombij-privātdetektīva praksē, bet gan katru reizi piešķir viņam krīzes novērsēja godu. Pat ja pats sākums nemaz nešķiet, ka tik traki viss varētu izvērsites, tad jau pirmājā grāmatā likmes ir pašas augstākās un izmisušas lēdijas lūgums (vārdā Devona) atgūt objektu no viņas sargātās maģisko priekšmetu kolekcijas nemaz nebūs tik vienkārši, kā varētu šķist. Atziņa, kuru Rihteram ne reizi vien nāksies pie sevis piesaukt. Nebūs izpildīti nekādi prāta mežģi, paredzot romantisku jūtu rašanos starp šiem diviem tēliem, bet tas ne mirkli neiegūst centrālo lomu un netiek piemirsts sērijas/grāmatas pamatbūtība.

Ja sērijā ietilpstošās grāmatas lasa ar lieliem intervāliem starp vienu un otru vai ārpus secības, tad par sīkumu aizmiršanu var neuztraukties un autors parūpējas, lai lasītājs (pat pilnīgs sērijas jaunatklājējs) tiktu informēts par visu nepieciešamo. Diemžēl tas katru reizi tiek darīts gandrīz vai vārds vārdā un, lasot sēriju vienā piegājienā, pie trešās vai vēlākais ceturtās reizes copy+paste teikumi jau paliek nedaudz kaitinoši, par ko mīnusiņš, ka tiek piemirsts par tiem, kuriem minētais nebūs kaut kas pilnībā nedzirdēts.

Edward Brody – The Reborn (Eden’s Gate #1) (Audio book)

34196317

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasauli vienā mirklī pāršalc vēsmas par pirmo virtuālās realitātes MMORPG spēli, kurā viss šķiet tikpat reāls kā parastajā dzīvē, bet līdz pat pēdējam mirklīm kompānijas direktors un pats galvenākais arī spēles izstrādes procesā noklusē pašu svarīgāko Ēdenes Vārtu funknciju.

Tikai atklāšanas dienas mediju prezentācijā tiek pateikts, ka iziet laukā no spēles jeb izlogoties, lai atgrieztos Zemes dzīvē, nav vairs iespējams, un ceļš uz Ēdenes Vārtiem ir vienvirziena ceļojums. Par šāda lēmuma, padarīt Ēdenes Vārtus kā neatkarīgi darbojošos organismu no pārējām pasaules valstīm, par sava veida upuriem padara vairāk nekā 5 miljonus cilvēku, kuriem tad atliek izlemt – pieņemt jauno situāciju vai doties uz speciāli izveidoto zonu, kurā nomirstot vairs netiec atdzīvināts.

Starp šiem pirmajiem upuriem ir arī grāmatas galvenais varonis ar spēles segvārdu Gunnar. Ja vēl pirmajos mirkļos viņu pārņem dusmas par tik krasu pavērsienu, kad viņam nav dota ne mazākās izvēles iespējas, tad kārtīgi apdomājot jaunās fantāzijas pasaules apstākļi viņam tīk daudz labāk, īpaši ņemot vērā bēdīgo finansiālo situāciju atpakaļ uz Zemes. Kā jau tas piederas, tad galvenais varonis nokļūst dramatisko notikumu epicentrā, un tieši Gunnar ir lemts parasto spēlētāju, kas glābs Ēdenes Vārtu jaunās populācijas dzīvības. Jo, kamēr 5milj.+ cenšas aprast kur nonākuši, tikmēr lielai daļai sabiedrības un politiķu nekādīgi nesaprast, kā prāts un intelekts var tikt pārnests uz kaut kādu tur spēli un internetu, ja acīmredzami uz Zemes ir palikušas cilvēka mirstīgās atliekas. Vēl jo grūtāk pieņemt domu, ka mīļotais cilvēks tagad patiesi dzīvo Virtuālajā Realitāte un pieredz un izjūt visu tieši tāpat kā iepriekš, ja līdz šim esi ar visu ar un ap internetu, spēlēm bijis uz Jūs. Personīgi interesantākais, ka šie tēli ne mirkli nesāk apšaubīt savu reliģiju vai Paradīzes un Elles patiesu eksistenci…

Audio apstrādes ziņā nebija nekādu papildus efektu, bet nedaudz pārsteidzoši tas šoreiz nemazināja klausītprieku, un laikam par to liels pluss gan autoram, gan grāmatas ierunātājam. Un interesants moments, kas atšķīra šo no līdz šim dzirdētajām LitRPG pārstāvēm – veids kā tika sasaistīti notikumi gan jaunajā ‘’spēles’’ pasaulē, gan atpakaļ uz Zemes, kura netiek aizmirst pēc prologa, kad galvenais varonis vienā vai otrā veidā to pamet.

Hugo Huesca – Dungeon Lord (The Wraith’s Hunt #1) (Audio book)

36506729

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Soundbooth Theater

Manas pārdomas

Edvards nav nekāds dižais video spēļu guru, bet gan viens no daudzajiem algota darba veicējiem, kuri brīvo laiku nereti izvēlas pavadīt pie kādas iemīļotas spēles, kā Edvarda gadījumā – Ivalis Online, un, ja vēl daži darba kolēģi ir līdzīgās domās, tad vēl jo labāk. Diemžēl jau kādu laiciņu šos priekus bojā par sevi augstās domās esošs tiešais priekšnieks, kas, viendien padzirdējis Edvarda sarunu, ne tikai pats sevi ‘’ielūdz’’ pievienoties grupiņai, bet vēl uzkundzējas tai kā līderis.

Kā varētu paredzēt, tad ilgi laime un prieks šādā situācijā nesaglabājas, tādēļ varbūt negaidīti nepatīkamie pavērsieni dienā pēc spēles vakara, kad priekšnieciņš ir iedomājies izmantot savu stāvokli, lai atriebtos,  Edvardam tas kļūst par pēdējo pilienu, lai tā kārtīgi sadotu gan par šo, gan citiem pāridarījumiem gan pret pašu, gan pret kolēģime. Tas pie viena arī dod vajadzīgo grūdienu, lai pretestība viņa nokļūšanai fantāzijas pasaulē Ivalis Online, būtu pēc iespējas minimālāka, pat ja Edvardam būtu bijušas izvēles iespējas.

Ne vienā vien žanrā un īpaši grāmatu sērijās esmu sapratis, ka par galvenā varoņa drošību uztraukties nav nepieciešams, jo citādāk jau nebūtu nākošās grāmatas, un jo izteiktāk tam vajadzētu būt LitRPG subžanrā, kur lielākoties galvenajam varonim ir neierobežots spēles dzīvību skaits. Bet Ivalis Online gadījums ir maķenīt citādāks, un ja vien var spriest pēc tā, ka Edvarda nogalinātais Dungeon Lord nekur neatdzima, tad šajā pasaulē jāiztiek ar vienu dzīvību, kas neļauj bezrūpīgi mesties briesmās bez jebkādām bažām par paša drošību.

Edvarda jaunie apstākļi jau tā ir pietiekoši dīvaini un neparasti, ko domājams vēl tik vairāk pastiprina fakts, ka jaunā Pazemes Labirintu  lorda vakance atbrīvojās pateicoties tieši viņa rokai un zobenam, tomēr dziļi sirdi (pat jaunajā un svešajā) Edvards centīsies pieturēties pie savām vērtībām, lai kādus izaicinājumus Ivalis Online tumšie/ļaunie spēki mestu viņa ceļā un pretoties to ietekmei un norādēm. Diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams un jau pirmās grāmatas laikā Edvards ir spiests pārkāpt savu morāles kodu.

Vēl kādu laiciņu nevarēšu lepoties ar lielu pieredzi LitRPG subžanrā, bet laikam būšu nonācis pie zināmām prasībām vismaz audio apstrādes ziņā, kad vienkārši nepietiek tikai labi nolasīt, bet ir piestrādāts arī no citu darbinieku puses, ne tikai ierunātāja, kuru duetam var dot pozitīvu atsauksmi kaut vai balsu dažādības dēļ.

Izlasīju, lasu, lasīšu #139 (01.04-14.04)

Divas nedēļas, kurās piedzīvoti gan kvalitātes augstumi (Sleeping Giants un Deliverance), gan lejas un kritenes (Dust), kā arī mierīgi un ikdienišķi līdzenumi (Demons of Time, Dead Moon un The Trapped Mind Project).

Pirms atgriežos pie The Land sērijas gribas iepazīt drusku plašāku LitRPG subžanra apkārtni. Cerams būs labāk par Ieslodzītā Prāta Projektu, kas pagaidām piekšķiršu minimālās latiņas robežu, par kuru zemāk cerams man ilgi neviena rokās un ausīs nenonāks.

Ja par atgriešanos (vismaz vienas grāmatas ietvaros), tad varbūt The Stand patiks pietiekami, lai atstāktu iet cauri vēl neizlasītajam Stīvena Kinga repertuāram, bet audio formāta ziņā atgriežos pie visas sērijas klausīšanās vienā piegājienā. Kaut arī Berkley Street sērija šķiet ir stāstu kolekcija un ne strikti sērija ar vieniem un tiem pašiem tēliem.

Izlasīju:

43858346

Varun Sayal – Demons of Time

Noklausījos:

25733990

Sylvain Neuvel – Sleeping Giants (Themis Files #1)

33979544

Michael Chatfield – The Trapped Mind Project (Emerilia #1)

43542011

Peter Clines – Dead Moon (Threshold #3)

35480139

Nicholas Sansbury Smith – Deliverance (Hell Divers #3)

2353644

Elizabeth Bear – Dust (Jacob’s Ladder #1)

Lasu:

13810041

Tim Waggoner – Nekropolis Archives: Omnibus (Matt Richter #1-3)

10139008

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

Klausos:

41d6gQMUpML._SL500_.jpg

Ron Ripley – Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection)

36506729.jpg

Hugo Huesca – Dungeon Lord (The Wraith’s Hunt #1)

Lasīšu:

14849233

Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

149267.jpg

Stephen King – The Stand

Klausīšos:

24675861.jpg

D. Rus – AlterWorld (Play to Live #1)

34196317.jpg

Edward Brody – The Reborn (Eden’s Gate #1)