R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēlsmeistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

651253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Abacus

Manas pārdomas

Vienas sievietes, Kristin Lavransdatter, dzīvesstāsts izklāstīts vienā triloģijā, kur katra nākošā grāmata ir garāka par iepriekšējo. 1000+ lapaspuseš lasītājam lemts iepazīt viņas mūžu no jaunību dienām līdz pat nāves dienai, esot klosterī un mirstot no mēra.

Vēsturiska triloğija, kurā  par lielākajiem notikumiem nosaucami skandāli par to, ko kurš nebūt ir izdarījis, kā nav pieņemts. Ar to ir jārēķinās un jāpieņem pirms vainot grāmatu/autori. Pirmkārt jau pati triloğija ir sarakstīta pirms gandrīz 100 gadiem, kad savstarpējo attiecību etiķete atšķiras no 2020.gada, kad dažos brīžos šodien reakcija man ir “nu un, kas viņiem par daļu?”. Papildus tam romāna darbība 14.gadsimta pirmās puses Norvēğijā. Ja apskatās, kuros gados grāmatas sarakstītas, tad to pēc valodas/tulkojuma stila noteikti var just.

To iegaumējot romāna sākums ir visai trauksmains, kad galvenā varone, iespītējot tēva vēlmei un viņa izraudzītajam topošajam vīram, panāk savu un apprecas ar citu, turīgu puisi Erlendu, kurā ieskatās dzīvojot klosterī (ne tas, kurā būs lemts nonāk mūža nogalē) gadu pirms paredzētajām laulībām.

Ne brīdi Kristinu pašu nevarētu saukt par nabadzīgu, bet arī ne tādu, kura gulētu uz citu pelnītiem lauriem, bet visu pieaugušo dzīvi strādā saimniecība tikpat čakli kā strādnieki. Paļauties uz vīru, kuram patīk vairāk tērēt un laiskoties, nekā fizisks darbs, arī nevar īsti paļauties. Par cik sērijā aprakstītie notikumi ir no Kristinas skatpunkta, tad ir brīži, kur jājautā, cik ļoti var viņai uzticēties, un vai viss lasītājam tiek pateikts un atklāts, vai viņas cita tēla rakstorujums ir pilnībā akurāts, vai, par piemēru kas tāds, ko ievērotu un nenotušētu cits tēls.

Dzīve Kristinu tās laikā attalgo ne tikai ar darba augļiem, bet arī septiņiem dēliem salīdzinoši īsā laikā. Protams, romāns ir romāns un galvenā varone izdzīvo visās dzemdībās, bet nav brīnums, ka vidējais cilvēku mūžs agrāk ir bijis krietni zemāks. Šajā gadījumā, kad nereti dzemībās mirst pati māte, vai kā vēlāk romānā no parasta ievainojuma darbojoties ar instrumentu brūce iekaist un kļūst par nāves iemeslu, par ko mūsdienās neviens nesatrauktos, jo ir taču antibiotikas.

Būtu lieki un mateiklīgi iet cauri Kristinas dzīvesstāstam, ja tā ir pati romāna būtība, bet var teikt vienu, ka triloğijai nevajadzēja burties cauri ar piespiešanos. Pieņemu, ka šis darbs varētu atrasties Norvēğijas mācību listē, Vikipēdija saka, ka vēsturiskajai akurātībai tas ir visai tuvs, un līdzīgā manierē iztēlojos kādu pašmāju vēl nelasītu klasiku.

Jason Shreier – Blood, Sweat and Pixels: The Triumphant, Turbulent Stories Behind How Video Games Are Made (Audio book)

34376766._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Blood, Sweat and Pixels dod labu ievada ieskatu datorspēļu veidošanas pasaulē, kuras aizkulises un to kā tā saucamā desa jeb dator-spēle patiesībā tiek taisīta zina vien tas, kurš reāli darbojas šajā industrijā, kā jau jebkurā darba sfērā, un kuras darba augļus, kad tie nu jau (minēšu) lielākoties iznāk elektroniski, spēj vairāk vai mazāk pamatoti nokritizēt jebkurš. Kad reizēm pat pēc visu nogurdinošā darba, kas ielikts, gala rezultāts ne tuvu nav apmierinošs.

Grāmatā autors Jason Schreier apskata 10 dažādas spēles katrai no tām veltot savu nodaļu. Stāsts par to radīšanas procesu kā lielās korporācijās, tā mazos uzņēmumos vai pat viena indivīda veiksmes stāstā ir pasniegts gana interesanti, lai tas būtu interesanti arī tādām, kurš vai nu drusku šo to paspēlē pa retam, vai vispār nemaz. Toties, ja par to jau ir priekšzināšanas un gribas lasīt, ko padziļinātāku, tad šī grāmata tam nebūs domāta, ko loģiski domājot nevajadzētu no tās sagaidīt, sadalot aptuveni 300lpp uz desmit.

Lielākoties grāmatā iekļauti pozitīvi un veiksmīgi gadījumi un tikai viens ir tāds, kurā spēle nenonāk līdz pircējam un mirst vēl uz operācijas galda. Un arī tad ne pašu vainas dēļ, bet lielo priekšnieku un īpašnieku dēļ, kad vieni pārpērk otrus. Vien visos stāstos bez izņēmuma ir piemēri ar neveselīgu darba struktūru un ilgām, bieži vien neapmaksātām virsstundām, kad no darbiniekiem tas pat tiek sagaidīts kā pašsaprotama lieta, kad tiek izjusts spiediens no darba kolēģiem, ka nekas cits neatliek, ja vēlies saglabāt savu darbu.

Zemāk ielieku grāmatā apskatītās spēles, bet, kā jau minēju, stāsta maniere ir gana saistoša, lai kāda konkrēta spēles pieminēšana nebūtu vienīgais iemesls grāmatas lasīšanai.

Pillars of Eternity

Uncharted 4

Stardew Valley

Diablo III

Halo Wars

Dragon Age: Inquisition

Shovel Knight

Destiny

The Witcher 3

Star Wars 1313

Izlasīju, lasu, lasīšu #164 (04.05-17.05)

Izlasīju:

12636594

Michel Faber – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… (Дом, в котором… #1)

Noklausījos:

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Lasu:

651253

Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

Klausos:

34376766._SY475_

Jason Shreier – Blood, Sweat and Pixels

Lasīšu:

Untitled-1

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

254089

Jeff Rovin – Op-Center (Tom Clancy’s Op-Center #1)

Klausīšos:

18800655

Marko Kloos – Terms of Enlistment (Frontlines #1)

34942741._SY475_

John Scalzi – The Consuming Fire (The Interdependency #2)

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #163 (20.04-03.05)

Izlasīju:

2331866

Steve Perry – Net Force (Tom Clancy’s Net Force #1)

17570942

Kens Folets – Zemes pīlāri (Kingsbridge #1)

Noklausījos:

34599250._SX318_

Lindsay Buroker – The Fallen Empire #1-3

Lasu:

12636594

Michel Faber – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

Klausos:

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Lasīšu:

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… (Дом, в котором… #1-3)

Klausīšos:

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.

Lindsay Buroker – The Fallen Empire #1-3 (Audio book)

34599250._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Audio

Manas pārdomas

Ilgstošā karā nemiernieku/brīvības cīnītāju izveidotajai Aliansei ir izdevies gāzt tirāniskā stilā valdošo starpzvaigžņu impēriju. Brīvības alkas un apspiestības važu nomešana ir bijusi pārāk spēcīga, lai uzvaras gadījumā būtu ticis izdomāts drošs varas pārņemšanas plāns, kā rezultātā daudzviet varas vakuuma vietu ieņem pirāti, laupītāji un citi organizētās noziedzības grupējumi, izmantodami situāciju, kad nav dzelžainās impērijas dūres, kas to nepieļautu.

Grāmatas galvenā varone Alisa kā pilote cīņās iesaistījās vien kara noslēdzošajā fāzē un arī tad ne tajās būtiskākajās sadursmēs. Viņa pārstāv to iedzīvotāju daļu, kuri vairs nespēja sadzīvot ar tiem sadzīves apstākļiem un drastisko attieksmi no Impērijas puses attiecībā pret tās pakļautībā esošajiem iedzīvotājiem, kas tik daudzus pamudināja, nemieriem sākoties, beidzot pastāvēt par sevi un iesaistīties šajā cīņā. Alisei nepiemīt politiskais vai kāds cits sabiedriskās pārvaldes talants vai vīzija par vispareizāko rīcības ceļu, kas būtu jāizvēlas veiksmīga iznākuma rezultātā. Jautājums, vai Impērijas vietu varētu ieņemt kaut kas vēl sliktāks pat neienāca viņai prātā. Galvenais bija gāzt pašsaprotami nežēlīgo Impēriju.

Otru medaļas pusi pārstāv kiborgs Leonidas Adler, kurš pēc Impērijas krišanas, būdams tās elites kareivju (kiborgu) vienības pulkvedis, viņš nonāk ne vien bezdarbniekos, bet arī pieredz savas pasaules sagraušanu. Viņa acīs Impērijas pārvaldes sistēmas veids ir bijis adekvāts un tāds, kādu to prasījuši attiecīgie apstākļi. Vien muļķi iedzīvotāji uz neskaitāmām planētām savā nepateicībā nespēj apjēgt, cik labi patiesībā viņiem klājas, un ka bez ‘’sliktās’’ Impērijas būtu vēl sliktāk.

Abus kopā saved Alises pašreizējā nodarbošanās, pārvadājot preces un pasažierus no punkta A uz punktu B. Nedz vienam, ne otram acīmredzamu iemeslu dēļ iespaids par otru nerodas tas labākais. Katrs nāk no savas pasaules, katram ir gan sava taisnība, gan maldīgi priekšstati par pretējo karā iesaistīto pusi.

Vismaz sērijas pirmajās trīs grāmatas tēli autorei Lindsay Buroker ir padevušies gana daudzpusīgi un interesanti, bet vairāk jautājumi, kuru tematikā grāmatas neiedziļinājās un kuriem uzmanība netika veltīta, vairāk saistīta ar pasaules un Visuma uzbūvi, individuālu planētu politisko un cita veida eliti, kad personīgi gribētos izskaidrojumu, kā vienam imperatoram mirstot sagrūst gan visa sistēma, gan kārtība un miers uz visām planētām individuāli, ļaujot vaļu kriminālajai pasaulei. Vismaz tāds iespaids radās noklausoties pirmās trīs The Fallen Empire grāmatas, kur izskaidrojumu no vēstures piemēriem būtu jāmeklē pašam lasītājam. Sižetiskajā ziņā var teikt labus vārdus, kas caurvijoties Star Nomad, Honor’s Flight un Starseers šķita gana vienots, lai rastos vienas veselas grāmatas sajūta.