Izlasīju, lasu, lasīšu #183 (25.01-07.02)

Izlasīju:

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Noklausījos:

Blake Crouch – The Last Town (Wayward Pines #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)

Henning Mankell – The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4)

Dmitry Glukhovsky – Metro 2033 (METRO #1)

Hope Jahren – Lab Girl

Lasu:

Simon Kenrick – The Bone Field (The Bone Field #1)

Klausos:

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3)

Alastair Reynolds – The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1)

Scott Lynch – Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Lasīšu:

Yoshitoki Oima – A Silent Voice, Vol.1 (A Silent Voice #1)

Midori Gotou, Natsuo Sai – Psycho-Pass: Inspector Shinya Kogami, Vol.1 (Psycho-Pass: Inspector Shinya Kogami #1)

Atsushi Okada – Nyankees, Vol.1 (Nyankees #1)

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End, Vol.1 (Seraph of the End,: Vampire Reign #1)

Klausīšos:

Noah Hawley – Before the Fall

Linwood Barclay – Broken Promise (Promise Falls #1)

David Weber – Empire From the Ashes (Dahak #1-3)

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1955.g.)

Manas pārdomas

Divi Martini Čezlviti. Viens ar ievērojamu mantojumu jau tuvu dzīves beigām, bet otrs grāmatas sākumā ir gana augstās domās par sevi un ļoti bieži, ja vispār, pat neizdomājas par savu attieksmi pret citiem, kā draugiem un paziņām, tā arī pret kādu padoto vai kuru varētu citādi uztvert par zemāk stāvošu.

Bet jaunākais Martins nav vienīgais, kurš cierē uz vecākā Martina mantojumu. Par vienu no uzskatāmākajiem sliktajiem tēliem grāmatā nostādīts arhitekts misters Peksnifs, kurš vismaz savos izteikumos ir pats tikumības, smalkjūtības un visu citu iespējamo labo īpašību apkopojums, bet tāds ir tikai vārdos, kam kā viens no piemēriem kalpo no saviem skolēniem mācību nolūkos uzdoto projektu vēlāka uzdošana par saviem vien izmainot pāris detaļas jau reālos naudu un reputāciju ienesošos projektos. Tomēr vismaz līdz šim Peksnifs ir spējis uzcelt pietiekami spēcīgu reputāciju, lai patiesā projekta izstrādātājs(skolēns) nesaceltu brēku, vai arī, lai neviens nenoticētu, ja kādam būtu tik liela drosme. Peksnifa galvenais manipulēšanas ierocis ir viņa māka apvārdot savu mērķauditoriju, kā arī nekautrējoties mainīt kažoku, kad sāk just, ka tas nāktu viņam vairāk par labu.

Bet misters Peksnifs teju 1000lpp garajā grāmata nav vienīgais tiešām nicināms tēls, un par tādu nosaucams vecākā Martina brāļadēls Džonass. Lai gan vairākkārt tiek atzīmēts, ka Džonasa tēvs Entonijs dēla audzināšanā pieļāvis kļūdu, nostādot puikas vērtību sistēmā naudu pirmajā, otrajā un varbūt pat trešajā vietā, bet tas tomēr cilvēciski neattaisno Džonasa rīcību visas grāmatas garumā, lai pēc tās tiektos veidos, kādos viņš to dara.

Starp citiem tēliem uzmanības vērti ir slimnieku kopēja misis Gempa, kuras idejas par to, kā palīdzēt slimajai personai drīzāk tiemm vairāk kaitē un lielāka rūpe ir par pašas vēdera piepildīšanu gan ar pārtiku, gan alkoholu. Vai arī jaunākā Martina draugs un kompanjons Marks Teplijs, kura dzīves moto ir būt pozitīvā noskaņojumā, lai kādus šķēršļus dzīve nostādītu viņa ceļā, un pat apzināti meklē grūtākus apstākļus, lai pārbaudītu, cik stipra ir šī apņemšanās.

Bet lielāko grāmatas daļu kā favorīttēls no visiem citiem bija mistera Peksnifa palīgs/kalps Tomass Pinčs, kurš ilgi jo ilgi par savu kungu ir bijis tajās pašās labākajās domās. Par spīti tam, kāda attieksme seko no Peksnifa puses, neskatoties uz to, cik čakli un apzinīgi Tomass strādā viņa labā. Par spīti tam, ko Tomasam saka gandrīz jebkurš cits, kuram ir bijusi kaut mazāka saskarsme ar Peksnifu.

Ja neskaita ekranizētas Christmas Caroll versijas, tad šī ir mana pirma saskaršanās ar Čārlza Dikensa daiļdarbu. Bija reizē jāpacīnās ar attiecīgā perioda stāsta manieri – sižetu un tēliem, no kuriem daudzi velk uz karikatūras pusi ar kādu izteikti akcentētu īpašību; kā arī ar 1955.gada latviskā izdevuma valodu. Ja tas būtu tikai garumzīmju trūkums, varētu vēl padomāt par metiena drukas kļūdām, bet vārdi kā summa ar vienu m vai architektūra un citi vārdi ch u.c. piemēri pamudināja pat ieguglēt tulkotājas Annas Baugas vārdu.

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džeiks Maroks, kura dzīve ir bijusi cieši saistīta ar āzijas, konkrētāk Ķīnas, kultūru, ir viens no labākajiem ASV slepenās vienības Quarry aģentiem. Bet pēc letāli neveiksmīga uzdevuma pirms trim gadiem Džeiks vairs nav tas pats ne attiecībās ar sievu, ne darbā. Pārmaiņas ir pat tik lielas, ka Quarry vadība sāk jautāt sev, vai Džeiks ir kļuvis bīstams un būtu jāneitralizē. Pirms trim gadiem uzdevuma izpildes laikā no Džeika komandas izdzīvo tikai viņš pats un līdz galam patieso izgāšanās iemeslu zina tikai Džeiks, kā rezultātā iegūts ir vienīgi apsēstības līmeņa personīgas atriebības mērķis citas valsts spiega/aģenta Nichiren izskatā.

Sižets un skatpunkts lekā no Vašingtonas, uz Maskavu, uz Pekinu un Tokiju. Viss grāmatas laiks nav jāpavada tikai un vienīgi Džeika sabiedrībā, bet autors Eric Van Lustbader piedāvā ceļu pa lielo valstu/spēlētāju dažiem varas gaiteņiem – izdomātais Quarry ASV, KGB vēl eksistējošajā PSRS, bet visvairāk politiskajās intrigās Japānā un galvenokārt Ķīnā. No prozas radās tik pārliecinošs iespaids, par autora zināšanām par āzijas kultūru, ka vienā brīdī ziņkārība piespieda apskatīties, ko vēl autors sarakastījis.

Gan Ķīnā, gan Japānā visi ārzemnieki tiek nomālēti vienā krāsā kā foreign devil. Kaut arī viens no Džeika vecākiem (audzināts audžu ģimenē) ir ar aziātisku izcelsmi, tad tik un tā var pateikt, ka otrs no vecākiem tāds nav bijis. Tas Džeiku to acīs, kuri cilvēku vienmēr ieliek savējo un svešo kategorijā, ierindo viņu ne vienā, ne otrā pasaulē. Bet Džeiks savā dzīvē ir bijis gana izmanīgs un sastapis gana labus cilvēkus un mentorus, lai kas tāds nebūtu viņu nobremzējis par daudz un lai dažu atvērtāk domājošo prātos iemantotu cieņu un respektu. Plašais pasaules politisko spēku spēkošanās sižeta salikums ar personīgāko Džeika Maroka paša pārdzīvojumiem un tiekšanos pēc atriebības nešķita neveikls un mākslīgs.

Labs, inteliģents spriedzes trilleris, kurš spēj ne tikai tukši izklaidēt un kura galvenais pluss nav tikai plikas asa sižeta cīņu ainas.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.

Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.

Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.

Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.

Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth

Manas pārdomas

#1 Four Just Men

Četri Trīs labi situēti slepkavas ar pieredzi ir nostādījuši sevi kā taisnības cīnītājus, jo viņi nenogalina kuru katru prieka pēc, bet gan attaisno savu rīcību, ja likuma vara kādā gadījumā izrādās bezspēcīga. Kaut grāmatas nosaukmā un arī paši sevi nosaukuši par Four Just Men (saīsināšu uz FJM), tad ceturtais gan sērijas pirmajā grāmatā, gan vēlāk ir kāds ar noderīgu specializāciju vai profesiju, kuru piesaista attiecīgajam darbiņam. Par savu nākošo upuri FJM ir izraudzījušies ne kuru katru salašņu, bet gan pašu britu Ārlietu ministru, lai vispirms ar draudiem piespiestu viņu atsaukt tiem nevēlama likumprojekta pieņnemšanu.

Pirmais iespaids vairāk liek domāt, ka pirmajā vietā ir nevis lielākais sabiedrības labums, bet gan paši FJM darboņi. Ar šodienas skatījumu četrone labākajā gadījumā būtu nosaucami par anti-varoņiem, ja ne par teroristiem un slepkavām, bet, kā norāda ievada autors, tad grāmatas publikācijas laikā (~1921.gads) Edgar Wallace nav bijis vienīgais, kurš rakstījis par varoņiem, kuri likuma izpildi un sodīšanu ņem savās rokās un cīnās pret viņu saskatītu netaisnību

#2 The Council of Justice

Trūkums, kas turpinās otrajā The Council of Justice grāmatā, ir FJM varoņu vienveidīgums un individualitātes trūkums, kas vairāk rada sajūtu, ka būtu viens tēls ar četrām dažādām sejām un vārdiem. Tāpāt ceturtā papildus FJM darbība šajā stāstā ir tik nemanāma, ka rodas jautājums, kāpēc vispār tādu pieminēt.

Sižeta centrā, kuram netrūkst caurumu un mīnusu, piemēram, kā gan FJM iegūst informāciju ātrāk un labāk par Skotlendjardu, ir Red Hundred anarhistu/komunistu kustība, kuru mērķi stāsta ietvaros ir nu jau visai klasiski un klišejiski, bet vismaz prozas kvalitāte salīdzinoši ar Four Just Men  ir manāmi labāka.

#3 The Just Men of Cordova

Kvalitāte un baudāmība turpina augt ar trešo The Just Men of Cordova darbu, kurā vienīgais jūtamais trūkums būtu mināmi neskaidrie dialogi, lai nenojuktu kurš kad runā. Personīgi tas, ka FJM šajā grāmatā galveno darbību neņem FJM varoņi.

#4 The Law of the Four Just Men un #6 Again the Three (īso stāstu krājumi)

No abiem diviem The Law of the Four Just Men šķita labāks gan ar katru stāstu individuāli, gan kā krājums kopumā. Ja garākajās grāmatās/novelēs Edgar Wallace  ir laiks un vieta izvērsties un piepūst darbu ar lieku materiālu un vārdu skaitu, tad īsajos stāstos autors ir spiests būt konkrētāks, kas acīmredzami padara stāstu labāku.

The Law of the Four Just Men pirmo stāstu  The Man Who Lived at Clapham varētu nosaukt par klasisku šantāžas lietu, bet manam 21.gadsimta prātam visai neizprotamu, kurā vīram draud cietumsods, par ielaušanos cita mājoklī, jo viņš centās atgūt sievas jaunības dienu mīlestības vēstuli necilam un viņas statusam necienīgam miesnieka dēlam. Laikam lielais uztraukums ir par skandālu sabiedrības acīs un baumām, kuras izraisītu vēstules nākšana atklātībā.

Again the Three par sliktu nāk gan fakts, ka daži stāsti jūtami ir minimāla variācija vienam no stāstiem no The Law of the Four Just Men krājuma, bet arī visu stāstu izteiktais īsums, kurā lielāko daļu vietas aizņem nozieguma/problēmas izklāstu un beigu atrisinājums vainīgā sodīšanai tādejādi ir tik novienkāršots un neizteksmīgs, ka zūd pat minimāls lasītprieks par konkrētu stāstu

#5 The Three Just Men

Sekretāres darba piedāvājuma sludinājuma autors Dr. Oberzohn darbības sfēra aptver teju visu pasauli, kur vien tas nepieciešams viņš ir gatavs piedāvāt savus pakalpojumus, piemēram, ieroču pārdošanā. Lai pārdotā apjoms būtu vēl augstāks doktors nekautrējas izmantot visas iespējamās metodes gan pārdodot ieročus abām pusēm, gan pirms tam radot auglīgus apstākļus revolūcijai/sacelšanās mēģinājumam kādā nebūt nestabilā valstī. Tomēr šāds bizness ir ne tikai ar lielu peļņu, bet prasa arī regulāras liela apjoma investīcijas, diemžēl nabaga Dr. Oberzohn nevar griezties kurā katrā kārtīgā aizdevumu izniegšanas iestādē.

Par laimi, doktors no saviem avotiem ir uzzinājis par kādu britu kolonijas salu, kuras teritorijā klusiņām atklāts vērtīgu miljonos mārciņu mērāmiem derīgu izrakteņu depozītiem. Vienīgais triks, lai salu iegūtu salu savā nomā, ir nepieļaut, lai Meribella, kuras zinātniekam tēvam piederēja salas nomas līgums (pirms vietējie iezemieši to nogalināja), atklātu par salas vērtīgu statusu un pagarinātu nomas līgumu nu jau uz sava vārda.

Tomēr šķietami vienkāršais plāns, ar sludinājumu ievilināt slazdā Meribellu un noturēt viņu tajā līdz nomas līguma termiņa beigām, nenorit tik gludi, kā varētu domāt. Par to savs vārds sakāms iepazītajiem taisnības cīnītājiem; nu jau godīgi nosauktam The Three Just Men, kaut arī reizēm pavīd vēl vecais Four Just Men.

Izlasīju, lasu, lasīšu #182 (11.01-24.01)

Izlasīju:

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Kyoko Asakura – Tokyo Houses

Noklausījos:

Henning Mankell – The White Lioness (Kurt Wallander #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

David Weber, Steve White – Insurrection (Starfire #1)

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2)

Lasu:

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Klausos:

Blake Crouch – The Last Town (Wayward Pines #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)

Lasīšu:

Simon Kenrick – The Bone Field (The Bone Field #1)

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Klausīšos:

Scott Lynch – Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)

Henning Mankell – The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4)

Iepalicēji #30

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell

Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.

Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.

The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.

***

Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White

Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.

Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.

***

Tokyo Houses by Kyoko Asakura

Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski.
Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.

Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.

Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.

Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.

Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.