Henning Mankell – Sidetracked (Kurt Wallander #5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Veca fermera izsaukumu par kailu sievieti viņa dārgajos labības laukos Kurts Valanders ir vairāk nekā gatavs norakstīt to uz lauksaimnieka tuvojošos senilitāti nekā kaut ko patiesi reālu, ko gan izmaina paša acu saskatītais, ko vēl vairāk neatgriezeniski jaunā pakāpe pavirza jaunietes pašnāvība aizdedzinoties.

Kurtam netiek dots gana ilgs laiks, lai noskaidrotu, kas būtu varējis pamudināt mirušo uz tik drastisku izvēli, līdz viņa un citu izmeklētāju uzmanību novirza vispirms viena noskalpēta slepkavība un visai ātri jau otra, kad top skaidrs, ka Istades/Ystad policijai pēc ilgiem laikiem jātiek galā ar sērijveida slepkavu, ja vispār kādreiz šajā reģionā tāds maz ir bijis.

Tomēr jaunietes pašnāvība un slepkavību lieta nav vienīgie uzmanības novērsēji gan viens no otra, gan detektīvam Valanderam, bet par tādu sidetracked objektu kļūst Kurta tēva mentālā veselība. Ja fiziski ar veco vīru vēl viss ir labi, tad tā vien šķiet Alcheimera slimīb grib paņemt viņa prātu. Vēl pirms nav par vēlu Kurts apsola izpildīt tēva sapni un aizceļot uz Itāliju. Vairāk nekā iepriekšējās sērijas grāmatās detektīva Valandera personīgas dzīves aspekti nešķita ne vien lieki, bet pat ļoti labi iestrādāti, neradot sajūtu, ka novirzīšanās no galvenā izmeklēšanas sižeta, būtu izniekota.


Lai arī gana daudzās detektīvu, kriminālromānu sērijās galvenajam varonim ir parpārēm tēla trūkumu un personīgo problēmu, tad ne vienmēr tie ir pietiekoši spēcīgi, lai patraucētu izmeklētājam atrisināt noziegumu.  Kurt Wallander sērijas piektā grāmata Sidetracked nav pēkšņi tāds izņēmums, bet labs piemērs, kurā autors galvenajam varonim Kurtam Valanderam dod iespēju risināt savas problēmas, kad vienlaicīgi nepiemetas neizdevies iespaids par detektīva personīgās dzīves momentu iepīšanu kopējā sižetā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #185 (22.02-07.03)

Izlasīju:

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End, Vol.1-6 (Seraph of the End,: Vampire Reign #1)

David Attenborough – Life on Earth (Life Trilogy #1)

Joel Sartore, Noah Strycker – Birds of the Photo Ark

Ian Tregillis – Visaukstākais karš (Milkweed Triptych #2)

Richard Montanari – The Rosary Girls (Jessica Balzano & Kevin Byrne #1)

Noklausījos:

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3)

Michael Connelly – The Last Coyote (Harry Bosch #4)

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1)

James Patterson – Kiss the Girls (Alex Cross #2)

Dmitry Glukhovsky – Metro 2034 (METRO #2)

Dmitry Glukhovsky – Metro 2035 (METRO #3)

P.D. James – Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4)

Lasu:

Robert Ludlum – The Matarese Circle (Matarese Dynasty #1)

Klausos:

Seanan McGuire – Rosemary and Rue (October Daye #1)

Henning Mankell – Sidetracked (Kurt Wallander #5)

Lasīšu:

Robert Goddard – Long Time Coming

Klausīšos:

Caroline Mitchell – Witness

Iepalicēji #33

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2035 (Metro #3) by Dmitry Glukhovsky

Noslēdzošajā Metro triloģijas grāmatā kā galvenais varonis atgriežas Artjoms, kuru otrajā Metro 2034 grāmatā malā uz mirkli pabīdīju wannabee stāstnieks un vēsturnieks, kurš sevi nodēvē par Homēru. Artjomam par laimi vai diemžēļ, kā nu uz to skatās, tiek lemts atklāt skarbo patiesību.

Ja Artjomu neatlaidīgi urda ziņkāre par virszemē notiekošo un vēlēšanās atgriezt savus līdzcilvēkus virszemē, kur pēc viņa vārdiem ir cilvēka īstā vieta, nevis pazemē kā tādiem tārpiem, tad vairums labprātāk izvēlas zināmo drošību un pat tad arī visai nosacītu. Tas tāpec, ja ir aitas, tad atradīsies cirpēji, un Artjoms nebūt nav vienīgais kurš apzinās patiesību par virzemē notiekošo. Tomēr atšķirībā no Artjoma, šie citi labprātāk kultivē dezinformāciju par dažnedažādajām Metro stacijās un tuneļos esošajām frakcijām, un izmanto cilvēku masu neziņu un vēlēšanos ticēt kaut kam viegli saprotamam, lai vairotu paši savu ietekmi.

Par cik vienā brīdī, ja nu galīgi nepārklausījos, tiek pieminēta Rīgas stacija, tad intereses pēc Vikipēdijā atvēru lapu par Maskavas metro. Pieļauju, ka stacijas būs bijis viens no autora izdomājumiem, bet skatot metro karti, lai arī ar nākotnes plāniem, tad tomēr nepamet sajūta, ka no visas plašās Metro sistēmas lasītājam tikusi atrādīta vien niecīga daļa un palaista garām iespēja izveidot jūtami plašu pasauli. Lai arī ne mazāk slikti, atkarībā no gaumes, autors koncentrējas uz cilvēku un sabiedrību, kā apokalipse un kardināli atšķirīgie dzīves apstākļi to izmaina un ietekmē.

***

Visaukstākais Karš (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #2) by Ian Tregillis

Divdesmit gadi pēc Reibolda Mārša, Viljama ‘’Vila’’ Bauklerka un citu Britu impērijas burvju triumfa Nacistiskās Vācijas sakaušanā. Divdesmit gadi, kuros katrs būtu vārējis vismaz personīgi laiskoties sasniegtā varoņdarba lauros, bet diemžēl tā nav bijis lemts. Kamēr Reibolda dzīve pēc Asinszāles organizācijas pamešanas tā vien šķiet ir gājusi tikai un vienīgi uz leju, Vils visus šos gadus ir mocījies ar sirdzapziņas pārmetumiem attiecībā par augsto asinīs slacīto cenu, ko vajadzēja upurēt uzvaras vārdā.

Tikmēr trakā doktora fon Vestarpa ‘’brīnumdarbi’’ nav šo laiku lieki nosvieduši mēslainē. Īpaši to var attiecināt uz visu iespējamo nākotņu paredzēt spējīgo Grētu, lai gan viņas brālis Klauss visticamāk ir tieši pretējās domās, kuram 20 gadi padomju varas gūstā un netieši palīdzot komunistiem pašiem radīt uzlabotas viņu versijas, nešķiet labākais laika pavadīšanas veids, bet tā nu sanāk, ka ne viņš, nedz kāds cits nebūs tas, kurš spēs izmainīt Grētas nodomus un ieceres.

Brīžiem interesantas spekulācijas par likteni un laika cilpām, ja vien pārlieku ar to neaizraujas un patur prātā, ka nekas tāds neeksistē. Neiesaistot maitekļus, tad arī triloģijas otrās grāmatas noslēgums ir labs nelielas diskusijas punkts šajā jautājumā attiecībā uz to, vai tēli no alternatīvās vēstures komplicētu notikumu iespaidā nokļūs ‘’īstajā’’ vēsturē/laika līnijā vai arī to būtu jāsauc par alternatīvās vēstures alternatīvo vēsturi, galvenokārt jau fantāzijas elementu dēļ.

***

The Rosary Girls (Jessica Balzano & Kevin Byrne #1) by Richard Montanari

Filadelfijas pilsētu ir apsēdis nojūdzies, bet ne stulbs sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem ir nolūkojis nepilngadības katoļu skolu skolnieces. Detektīviem nespēj palīdzēt ne upuru ārējo pazīmju līdzību, ne viņu intereses, jo nekas to tā visa nepārklājas. Vienīgais pēc kā vadīties ir pašas brutālākās detaļas – upuru kopā saskrūvētās plaukstās, lai izskatītos pēc mūžīgas lūgšanās un pie upura atstāts rožukronis.

Kā galvenie tēli, ja nu sanāk palaist garām sērijas nosaukumu, ir Jessica Balzano un Kevin Byrne detektīvu duets. Gana atšķirīgi viens no otra, lai autoram paralēli izmeklēšanai būtu pietiekoši no kā smelties. Ja Džesikai kā slepkavību izmeklētājai nav vēl nekādas pieredzes (uh, uzreiz sanāk ķerties pie smagākā tipa samaitātības lietas) un šī viņai ir pati pirmā izmeklēšana, tad viņas partneri Kevinam darba pieredzes ir atlieku likām. Viņu varētu pat ievietot anti-varoņa kategorijā, jo skaudrā pieredze, kad ne vienmēr likuma burts ir gana spēcīgs, lai vienmēr būtu labo pusē, ir iemācijis reizēm to apiet vai ar grūdienu palīdzēt nokļūt uz pareizā ceļa.

The Rosary Girls lielākoties bija kriminālromāns, kurā varēju piekrist un/vai saprast autora izvēlēto notikumu secību un stāsta izklāsta manieri. Bija daži momenti, kur atliek vien nopūsties un pabrīnīties ‘’vai tiešām?’’, bet ne tik traģiski, lai uzmāktos vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Arī par kulminācijas punktu un vainīgā identitāti esmu citreiz piekasījies vairāk, kas var šķist nākam no nekurienes. Cerams tas liecina par pozitīvu izaugsmi kā lasītājam.

Michael Connelly – The Last Coyote (Harry Bosch #4) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējā laikā Hariju Bošu ir bijis arvien vieglāk izvest no pacietības, un, kad vadzis lūzt un Harijs pēc domstarpībām ar augstākstāvošu kolēģi iekrāmē viņam tā lai jūt un citreiz atcerētos tā vairs nedarīt, Harijam tiek piespriestas brīvdienas uz nenoteiktu laiku un obligātas psihologa konsultācijas.

Sākumā Harijs to, protams, uztver kā sodu un visa cita veida murgu, bet nomierinoties un ar rāmāku prātu un drusku arīdzan ieklausoties viņam piešķirtajā psiholoģē, Harijs pieņem lēmumu beidzot ieskatīties vienam no pagātnes dēmoniem tieši acīs – neatrisinātajai mātes slepkavībai, kad viņam šķiet bija vien 12gadu – un atrisināt to pašam, ja līdz šim neviens cits nav to spējis vai vēlējies.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam un ir redzēts ne reizi vien, tad mātes slepkavība nav tik vien kā nejauša zādzība vai kas tamlīdzīgs, bet gan plašāka mēroga sazvērestība. Vien pavirši uzmetot acis arhīva dokumentiem un tai laikā savāktajiem pierādījumiem Harijam top skaidrs, ka neviens toreiz nemaz necentās atrisināt viņa mātes slepkavību, ko visvieglāk varētu pamatot ar viņas nodarbošanos prostitūcijā. Tā teikt, ‘’ai, kas tur liels, viena vairāk vai mazāk, droši vien pati uzprasījās’’. Bet tā tikai iesaistītie personāži gribētu likt domāt, ko Harijs Bošs negrasās tā atstāt. Pārāk ilgi viņa māte ir tikusi norakstīta kā nenozīmīga persona, kuras slepkavību nav vērts risināt.

Varbūt brīžiem drusku par daudz uzspēlētas teatrālas emocijas vai uz mazticamo pusi velkošs blakus sižets attiecībā uz Harija romantisko dzīvi, bet kopumā pat ļoti baudāms kriminālromāns.

Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz brīdim, kad atraitne iesūdz Hariju Bošu par viņas neapbruņotā vīra nošaušanu, Harijam Bošam nebija pat ne mazāko šaubu, ka pirms četriem gadiem viņš ir nogalinājis pareizo personu sērijveida slepkavības izmeklēšanā. Kad policijas iecirknī uzrodas zīmīte ar norādēm par jaunu līķi ar norādēm, kuras nenonāca presē un zinātu vien slepkava, un mirstīgās atliekas, to atrodot, atbilst slepkavas pazīmēm, kuru toreiz nodēvēja par Dollmaker, Harijam Bošam un viņa kolēģiem iemetas šaubu aizmetnis, vai tik tiešām viss tika izdarīts līdz galam

Apsūdzībai un atraitnei tiesas procesā šādi jaunumi pašsaprotami būtu kā medusmaize, kas vismaz žūrijas acīs varētu palīdzēt uzvarēt. Tikmēr Harijam Bošam ātros tempos, vēlams pirma tiesas procesa beigām, jānoskaidro, vai tik tiešām īstais slepkava visus šos gadus ir bijis brīvībā vai arī runa ir par kādu, kurš kopē Dollmaker slepkavības, jo ne visās 11 slepkavībās bija identisks Modus Operandi. Divas slepkavības ir ar savām atšķirībām, bet, dziļāk nerokot, tika ieskaitītas vienā maisā ar pārējām. Jauns līķis visu, kas toreiz tika pieņemts, kā patiesība, var sagriezt kājām gaisā, uzkuļ pagātnes atmiņas un liek aizdomu ēnā sākt turēt pat dažu labu kolēģi.

Zinot, cik gara ir izvērtusies Harija Boša sērija, plus vēl seriāls pēc sērijas motīviem, bija pārsteigums par sākuma centrālo epizodi, kurā galvenais varonis nogalina neapbruņotu vīrieti. Kaut kā šķiet, ka tagad (grāmata publicēta 1994.gadā) šāda aina vismaz ne viens pret vienu, kā šeit, nebūtu iespējams publicē. Īpaši tagad, kad cancel culture ir tik aktīva lieta, pat ja upuris nav afroamerikānis. Protams, izdomāta kriminālromāna ietvaros Hariju Bošu autors var paglābt un pamatoti attaisnot viņa rīcību, bet no reālās pasaules, cik nav dzirdēti aizokeāna piemēri, kuros cilvēks dzīvību zaudē policijas kļūdas/vainas un arī agresivitātes dēļ.

David Attenborough – Life on Earth (Life Trilogy #1) UN Joel Sartore, Noah Strycker – Birds of the Photo Ark (Photo Ark)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecības: William Collins un Nat Geo Books

Manas pārdomas

Autors David Attenborough vismaz pēc skata būs pazīstams tiem, kuri būs redzējuši kādu no viņa daudzajām dokumentālajām filmām par savvaļas dabu.

Life on Earth (pirmā grāmata plašākā sērijā, kaut arī uz vāka neievēroju, ka būtu norādes par triloģiju) lielos vilcienos iziet cauri dzīvības attīstības etapiem uz planētas Zemes sākot ar visvienkāršākajiem organismiem un turpinot ar to pakāpenisku iznākšanu uz sauszemes un arīdzan gaisa telpas apgūšanu, līdz pat pēdējai nodaļai, kurā piemin cilvēku attīstību.

Pašā sākumā bija vēl priekšstats, ka Life on Earth varētu būt vien variācija par tēmām, kuru nodaļu saturu, varbūt pat vēl detalizētāk, var izlasīt Vikipēdijā un citos interneta resursos. Bet. Protams, ja ātri vajadzīgs kaut ko sameklēt, tad internets ir vairāk pa rokai un ērtāks, bet kā populārzinātnisks apkopojums, tad autora pienesums, plus tekstu pavadošās fotogrāfijas (varēja būt bik vairāk) grāmatas gaitā var mainīt domas par to.

Epilogā David Attenborough min dažus retos gadījumus, kad ir bijis izdevies paglābt kādu sugu no izmiršanas, un ar optimistisku noti cer, ka nākotne nebūs tik drūma dabas aizsargiem, kāda tā varētu šķist. Bet man gan vairāk šķiet, ka, diemžēl, pasaules mērogā cilvēku skaits, kuriem kas tāds rūp, ir pārliecinošā mazākumā. Bija arī vēl citi brīži, kad autoram nepiekritu, kas visizteiktāk bija nodaļā par cilvēkiem un visai naivajos izteikumos/prātojumos par cilvēka ierašanos un kāda liela megafaunas dzīvnieka izmiršanas sakritību.

***

Fotogrāfa Joel Sartore ambiciozais projekts ietver visu nebrīvē esošo dzīvnieku nofotogrāfēšana, un šī grāmata, Birds of the Photo Ark, ir veltīta putniem – ar fantastiskām 200+ dažādu putnu sugu fotogrāfijām pārbagāts krājums, ar kuru priecēt acis.

Pie katras fotogrāfijas ir Noah Strycker īss teksts, kas nedaudz raksturo konkrēto sugu, bet paši putni ir bildēti uz balta vai melna fona, kas līdz ar to ļauj ilgstoši pētīt katru fotogr līdz pašai sīkākajai detaļai. Labi ievadvārdi gan no fotogrāfiju, gan tekstu autora puses.

Knābja un spārnu dažādās formas, spalvu krāsainība vai tieši necils pelēkums u.c. šķietami sīkumi, viss miljonu gadu laikā un evolūcijas gaitā pielāgots konkrētas sugas vajadzībām. Kā pēdējās grāmatā ievietotas sugas, kuru liktenis ir uz izdzīvošanas robežas, un, lai gan arī šīs grāmatas teksta autors tāpat kā David Attenborough savā grāmatā ir optimistisks un min pozitīvus konservācijas piemērums vai arī priekšpēdējā nodaļā dod piemērus ar putnu sugām kā vārnas un kovārņi, kuri veiksmīgi ir iemanījušies izmantot urbāno vidi savā labā, nemaz nerunājot par klimata pārmaiņu ieteikmi, tad diemžēl personīgi pieļauju, ka šis krājums iemūžina arī tādas sugas, kuras vēl nav kritiski apdraudētas.

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Along Came a Spider ir viens no tiem kriminālromāniem, kurā ļaundaris ir jau zināms no paša sākuma, bet ar meistara roku tas ne uz mirkli nemazina intrigu par gala iznākumu. Gary Soneji ir pavisam sagājis grīstē un nebūtu kļūdaini viņu saukt par psihu, kurš vēlas kļūt par kaut ko nozīmīgu un ieiet pasaules vēsturē ar blīkšķi, un to cenšas panākt nolaupīdams divus bērnus no prestižas privātskolas, kurā savas atvases sūtīt var atļauties vien turīgākie vecāki.

Tikmēr melnādains detektīvs (grāmatas darbība 1993.gada Vašingtonā) Alekss Kross jau ir aizņemts nežēlīgā vairāku afroamerikāņu slepkavībā, kad par sarūgtinājumu viņam priekšnīcība aiz spiediena no preses un politiķiem noņem viņu no minēto slepkavību izmeklēšanas un norīko nolaupīto balto bērnu lietā, ar to parādot sentimentu un attieksmi, kura lielā mērā ASV eksistē joprojām. Paralēli tam detektīvam Krosam visas grāmatas garumā jāsaskaras ar ikdienišķu rasismu no citu kolēģu puses, kas acumirklī kļūst par joku no izteikumu autora puses retajā gadījumā, ja kāds to nosoda. Ne mirkli nešķita, ka autors cenšas sprediķot par šo tēmu vai pataisa galveno varoni Aleksu Krosu par mocekli.

Neskatoties uz apgrūtinošajiem apstākļiem un varbūt tieši pateicoties tiem, Alekss neļaujas pirmajiem šķietamajiem rezultātiem un to sniegtajai pašapmierinātībai, ko tie sniedz, kad tiek notverts Gerijs, kurš sāk pielietot savu aktiera talantu, lai pārliecinātu likumsargus un pēcāk žūriju par personības dalīšanos, maigāka soda saņemšanai.

Līdz šim vienīgais, ko biju lasījis no plašā Džeimsa Patersona daiļdarbiem, bija Private sērijā, un arī tad gandrīz gribas piebilst nosacīti, jo iespaids, kas radies, nebija labs, iznākot tik daudz un tik bieži grāmatām, kurām Patersona vārds ir pamanāmāks par pašu grāmatas nosaukumu un tikmēr otra autora vārds ir gaišā, neuzkrītošā tonī. Pirmkārt pat attiecīgā žanra ietvaros vismaz Private sērija nebūs tā, kas nodarbībās prāta pelēkās šūniņās, bet vairāk būs asa sižeta filmu cienīgas ainas. Otrkārt vienmēr māc šaubas, cik ļoti pats Patersons ir piedalījies grāmatas sarakstīšanas procesā. Prātā ieliku līdzvērtīgā kategorijā kā grāmatas, uz kurām Tom Clancy ir pamanāmāks pirms jebkā cita.

Ko ar to garos vārdos gribu teikt, ka bija patīkams pārsteigums par pirmo Alex Cross sērijas grāmatu Along Came a Spider. Ne vien nav cita Co autora, bet arī gan tēli, gan sižets ir daudzkārt saistošāki salīdzinoši ar to, kā atmiņā ir palikušas izlasītās pirmās piecas Private sērijas grāmatas.

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End: Vampire Reign Vol. #1-6

Linki uz vairākām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pasauli pēkšņi savā varā pārņem nepazīstams vīruss, kas dzīvajos lielākoties atstāj tikai bērnus jaunākus par 13 gadiem. Par vīrusa izcelšanos, izplatību un izcelsmi, īpaši tagad Covid-19 pandēmijas laikām, negribās pārlieku uzklupt, jo šķiet vīrusa izraisītā apokalipse kalpo vien kā mehānisms, kas ļauj vampīriem pārņemt varu pār pasauli (vol.1 publicēts 2014.gadā), bet vīrusa epidemioloģija u.c., kas ar to saistīts, tiek piekoriģēts mangas krājumu tapšanas laikā.

Lai arī vampīri ir septiņreiz spēcīgāki par vidusmēra cilvēku, nemaz nerunājot par dižciltīgajiem vampīriem un pārliecinošs procentuālais atlikušās cilvēces skaits tiek turēt ieslodzījumos kā mājlopi vampīru vajadzībai pēc ēdiena=asinīm, tad viss tomēr nav nolemts lēnai un bezcerīgai iznīkšanai. Eksistē pretošanās kustība/pārstrukturējusies un militāra Imperiālā Japāna, kuras galvenais mērķis ar vampīru iznīcināšanas vienībām priekšgalā ir vispirms visas Japānas atbrīvošana no nīstajiem asinssūcējiem un pēcāk palīdzības sniegšana pārējai pasaulei pret nieka atlīdzību, ka Imperiālā Japāna pati pārņem varu un dominanci pār pasauli. Tik vien tāds mazs sapnītis valdošajai Hiragi ģimenei.

Bet, ja parasts vampīrs ir tik ievērojami spēcīgāks par vienkāršu mirstīgo cilvēku, tad kā gan var maz būt cerība uz pozitīvu iznākumu? Tur talkā nāk dēmoni un to davātais spēks, kas nāk līdzi Cursed-Gear ieročiem. Spēks, ko dēmons dāvā ieroča nesējam nenāk par pliku cenu vien, un katru dienu, pēc kontrakta noslēgšanas, ieroča īpašniekam jācīnās pret risku un dēmona centieniem izmantot cilvēciskās vājības, kāds tos varētu saukt par grēkiem, lai nesalūztu un neļautu dēmonam pārņemt kontroli pār prātu un ķermeni.

Pirmajos sešos krājumos tas netiek pārlieku fokusēts un uzsvērts, bet tie nebūtu cilvēku puses pārstāvji, ja paralēli cīņai pret galveno ienaidnieku, vampīriem, nevirmotu politiskās intrigas, kā jau pieminētie sapņi par Japānas impēriju kā pasaules lielvaru, un ja pulkvežleitnantam Gurenam būtu kāda teikšana, tad Hiragi ģimenes vietā pavisam droši viņš būtu labāks sistēmas pārvaldītājs.

Tikmēr sērijas galvenais varonis Yuichiro drusku vēl uz izredzētā tēla pusi, kad četrus gadus pēc apokalipses viņam vienīgajam no visiem draugiem izdodas izmukt no vampīru gūsta, to skaitā labākais draugs Mikaela Hyakuya, lai nonāktu Lieutant Colonel Guren Ichinose paspārnē. Pirmie sērijas krājumi vairāk attiecināmi uz lasītāja iepazīstināšanu ar autoru radīto fantāzijas, distopijas pasauli un maģiju un paranormālajiem aspektiem, kuri tajā eksistē, lai ātri apmācot Yuichiro un pavadošo tēlu sastāvu (galvenā tēla draugus), no kuriem visiem pašsaprotami ir izteikts talants un dotības visu apgūt, lai pēc tam varētu iesaistīties pašos bīstamākajos uzdevumos, kur noris centrālā sižeta kodols.