Marie Arana – Bolivar: American Liberator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bolivar: American Liberator ir Simona Bolivara biogrāfija caur viņa aizsākto Spāņu Dienvidamerikas koloniju atbrīvošanos un neatkarības iegūšanu. Grāmatu klausījos tās audioversijā, kuru iegādājos jau pirms laba laika kāda no Audible saita akcijām un jāsaka, ka citādi diezvai būtu kas cits pamudinājis kaut kad (šogad) to noklausīties.

Simona Bolivara (dzimis 1783.gada 24.jūlijā) dzīve un karjera pirms trauksmainajiem notikumiem, sacelšanos prot kolonijas varu, brīvības cīņām un vēlāk iekšējām nesaskaņām, neaizņem lielu grāmatas daļu. Galvenais fokuss tiek veltīts Bolivara sapnim izveidot vienotu Dienvidamerika, kas kļūtu konkurētspējīgu spēku kā Lielbritānijas Impērija. Piemēri par pamatu konstitūcijai pamatā iecer ņemt no Lielbritānijas parlamentārās sistēmas, kas nepatīk salīdzinoši nesen pilsoņu kara pārcietušajai ASV principa pēc. Lai arī galu galā pamatrezultāts, brīvības iegūšana un koloniālo virskungu varas pārtraukšana, tiek panākta, tad tomēr galvenais sapnis par lielu vienotu valsti paliek nepiepildīts. Gan paša kļūdainu lēmumu dēļ, gan iekšēju cīņu dēļ par varu un ietekmi, kā arī nespēju tik ātri pārkārtot domāšanu, kurā brīviem esot lēmumi jāpieņem pašiem.

Par cik tik liela uzmanība veltīta tieši ‘’brīvības cīņām’’ (cerams neviens neapvainosies, ja to tā nodēvēšu), tad grāmatu vairāk gribētos definēt kā Simona Bolivara Life and Times un ne gluži tikai kā biogrāfiju, kas, protams, pamatā definē šīs personas dzīvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka pirms šīs grāmatas noklausīšanās neko par tādu Simonu Bolivaru nebiju dzirdējis un būtu grūti spriest, cik pozitīvi vai negatīvi pamatoti attēlots Bolivars, kur nu vēl kā tādas valstis kā Bolīvija (nosaukta par godu viņam), Venecuēla, Peru, Kolumbija, Panama un Ekvadora ieguvušas brīvību.

Arī autores Marie Arana piegājiens grāmatas drusku pārsteidza, it īpaši dialogu un sarunu iekļaušana, kuru gadījumā interesanti būtu tālāk papētīt izmantotos avotus. Jāpiebilst, ka neesmu ne tuvu biežs biogrāfiju lasītājs, tādēļ būtu jāpaskatās, kas vēl labs un piemirsts atrodas paša virtuālajā bibliotēkā.

Saite uz Bolivara Vikipēdijas lapu.

Frederick Burnaby – A Ride to Khiva: Travels and Adventures in Central Asia

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Oxford University Press

Manas pārdomas

A Ride to Khiva ir Frederick Gustavus Burnaby stāsts par viņa ceļojumu uz Khivas pilsētu, kuru Krievijas impērija 1875./76.gada ziemā, kad noris Frederika ceļojums, ir vien nesen iekarojusi un nosaukusi par savu. Piedzīvojumu, kuru vēl atrodoties Centrālāfrikā iedvesmo remarka, ka nesen krievi nav ļāvuši britu ceļotājiem ieiet Khiva–s pilsētā un likuši griezties atpakaļ un ka vispār ārzemniekiem tur labāk nav ko meklēt. Būdams piedzīvojumu meklētājs no dabas, par ko īsi lasītāju informē Peter Hopkirk priekšvārds, Frederika ziņkāre acumirklī pamudina viņu uz Kivu ar vai bez oficiālas iestāžu atļaujas.

A Ride to Khiva pamatā ir par autora ceļojumu cauri Krievijas impērijai turp uz Hivu,(ja pareizi atradu google kartē, tad tagad Uzbekistānas sastāvdaļa) pašu ceļamērķi izdodas apskatīt vien dažas dienas, kad ne aiz paša brīvas izvēles ir spiests doties atpakaļ. Interesantu autora stāstu padara grūtības gan laikapstākļu (lielais aukstums), gan pārtikas un citu resursu ziņā. Pārsteidzoši, ka Frederikam sarežģījumus ne ceļā, ne tiekot līdz Hivai nesagādā militārpersonas vai cita veida amatpersonas. Izceļamākais būtu civiliedzīvotāju mēģinājumi apšmaukt grāmatas autoru cenšoties pārdot klibu, neveselu zirgu vai ko citu ar zemu kvalitāti, kas domājams gadsimtu gaitā arī citur pasaulē lielākoties nebūs mainījies.

Grāmata kā laika kapsula attēlo pasauli, kurā ziņas no vienas pasaules malas ceļo salīdzinoši lēnu, ko ilustrē jautājumi Frederikam no dažnedažādiem vietējiem iedzīvotājiem un māju saimniekiem, kur nākas ciemoties. To pašu gan nevar teikt par baumu spējām izplatīties pa visu Hivas pilsētu, kad baltādainā uzrašanās, kurš nav krievs, ir notikumu notikums un izklaide teju visiem.

Grāmatā jūtamākais pasaules politikas aspekts ir Krievijas impērijas izplešanās Indijas virzienā, kura 1875./76.gadā ir vēl Lielbritānijas kolonija. Bažas vai gaidas, kādā virzienā abu impeŗiju attiecības varētu attīstīties, puslīdz diplomātiska, draudzīga līdzāspastāvēšana vai nenovēršamas militāra rakstura sadursmes.  Tāpat kā jautājumi par mēroto ceļu un apstākļiem, kultūru, soc. apstākļiem u.c. autora dzimtenē, tā arī sarunas, lielākoties no militārpersonām, skar šo tematu.

Kaut arī atpakaļceļu Frederiks ir spiests mērot pa to pašu ceļu, žēl ka, grāmatu publicējot, izvēle ir bijusi par labu to neiekļaut stāstā. Pieļauju, ka gan jau šis tas interesants un pieminēt vērts atgadījies arī tad. Ja nu vienīgi viens no apsvērumiem ir bijis papildus lapaspušu skaits, ko tas prasītu. Citādi vienīgais, ko vēl varētu pieminēt, ka nelielu lpp prasa pierašana pie drusku atšķirīgās angļu valodas manieres.

The Murderbot Diaries #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

#1 – All Systems Red

Zinātnieku izpētes misija uz potenciālas eksoplanētas un un starp viņiem galvenais varonis robots, kas sauc sevi par Murderbot, drošības/aizsardzības robots, kas spēj sevi apzināties līdz tādai pakāpei, ka ar nolūku slēpj šo un to no oficiālās programmatūras paša ķermenī, domā līdzi un neseko akli un strikti vien ieprogrammētajiem noteikumiem.

Kad no kaimiņu zinātniskās nometnes pazūd jebkāda veida signāls, un tur pašiem ierodoties top skaidrs, ka kaut kas kritiski ir nogājis greizi, zinātniekiem, kuri noteikumu spiesti nolīguši Murderbot, jāpārvar iniciālais instinkts neuzticēties viņa tipa robotam. Jo kāds ir nežēlīgi uzbrucis viņu kolēģiem, cenšoties kaut ko noslēpt un, to darot, vainu uzvelt Kompānijai.

Kā neliela mēroga un sižetiski maz komplicēta sci-fi novelei All Systems Red gan izveidoto tēlu, gan prozas ziņā nav ne vainas, tomēr vismaz pēc sērijas pirmās grāmatas vēl nesaskatu to sajūsmas apjomu, ko esmu dzirdējis par šo sēriju.

#2 – Artificial Condition

Solis labākā virzienā pavisam noteikti. Ja All Systems Red atstāja vairāk prologa iespaidu, tad Aritificial Condition Murderbot tēlam jau ir krietni saistošāks piedzīvojums.

Galvenais sižets noveles ietvaros saistīts ar Murderbot pamatmērķi, noskaidrot visas apstākļu detaļas viņa reiz pastrādātam slaktiņam, kad atskatoties ir skaidrs, ka programmas sagājušas uz īso un pamatīga error rezultātā dzīvību zaudē personu grupa, kuri nolīguši Murderbot.

Bet lai to noskaidrotu, ir nepieciešams mērot garu ceļu starpzvaigžņu telpā, kas patvaļīgam robotam nav nekāds vieglais darbiņš, pat ja aizsega nolūkos Murderbot piesakās apsardzes “sludinājumam”. Tādēļ lieti noder necerēta palīdzība un nosacīta draudzība ar kravas/pasažieru kuģa mākslīgo intelektu ART. Atšķirīgi koncepti par palīdzēšu cilvēkiem, par pašapzināšanos un citiem robotiem jauniem konceptiem

Muderbot saskarsme un attiecību izveidošanās gan ar viņa klientiem/apsargājamajiem, iesaistīšanās viņu likstas risināšanā, gan ar ART izvērtās jūtami interesantāk par Murderbot personīgo mērķi.

#3 – Rogue Protocol

Ar Rogue Protocol sērija šķiet atgriežamies atpakaļ pie ierastas vidusmēra sci-fi izpildījuma.

Misija, kurā cita lielas korporācijas apbižota grupa nolīgst Murderbot, lai tas viņiem palīdzētu, kurš savukārt atkal izliekas par kiborgu/augmentētu cilvēku, lai nepievērstu lieku uzmanību viņa kā robota patvaļīgās brīvības statusam.

Prieks, ka autorei ir tik liela mēroga panākumi ar šo tēlu un sēriju, kas viņai nodrošinājis rakstnieces karjeru bez lieliem uztraukumiem par ienākumiem, bet šaubos, vai būšu pieskaitāms sērijas faniem.

#4 – Exit Strategy

Prieks, ka novērojams galvenā tēla Murderbot izaugsme un arī taustāmāks, saistošāks sēriju caurvijošais sižets. Vien žēl, ka nepieciešams tikt līdz sērijas ceturtajai grāmatai Exit Strategy, lai tas taptu jūtams.

Interesanti, ka šīs sērijas gadījumā labākas šķitušas otrā un ceturtā grāmata, atšķirībā no citām sērijām, kad pirmā grāmata sērijā patīkamāk pārsteidz, kad vēl viss ir jauns un autoram ir iespējams izvērsties un pārsteigt ar pasaules uzbūvi.

Idejas apspēlēšanā par robotu un mākslīgo intelektu tiesībām uz pašnoteikšanos un līdzvērtīgām tiesībām kā cilvēkiem sērija nepiedāvā neko iepriekš neredzētu.

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Blake Crouch – Dark Matter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dalītas izjūtas pēc Dark Matter izlasīšanas. Par ideju plusi un atzinīgi vārdi, bet ne tuvu tam par veidu, kā izmantots sci-fi žanrs tā izpildei, kas vairāk šķita vien kā ērts fons un oportūnisks veids, kā iespraukties žanrā ar cerību iegūt lielāku pamanāmību.

Pēc būtības grāmatu var reducēt līdz atziņai neuztvert ikdienas mazos sīkumus kā kaut ko pašsaprotamu, likt vai nu sev apzināties vai kādam citam dod zināmu, ka tu novērtē gan brīžus ar lieliem priekiem, gan ikdienas momentus un (patīkamo) rutīnu. Arī jautājums grāmatas Goodreads aprakstā “Are you happy in your life?”, ar izdarītajām izvēlēm būtiskos un varbūt ne tik izšķirošos dzīves mirkļos un posmos ideāli un precīzi raksturo to, par ko autors vēlas lasītājam likt padomāt.

No Blake Crouch esmu lasījis vien Wayward Pines triloģiju, kas drīzāk klasificējams kā trilleris ar sci-fi elementiem. Un tajā žanru mikslis izveidots labāks, kam iemesls iespējams meklējams lielākā apjomā, kas palīdzējis loģiskāk un ne tik saisteigti piešķirt darbam jūtamāku drāmu un saistošāku problēmsituāciju un tās atrisinājuma kulmināciju.

Darkmatter gadījumā vairāk ir lielā ideja par paralēlajām pasaulēm un kā katra izdarītā izvēle no dienas uz dienu potenciāli rada jaunu paralēlo pasauli. Varētu, protams, ieslīgt garā diskusijā par cilvēka augstprātību, ka tieši viņa izvēles rada paralēlas pasaules, kas liek pieņemt faktu, ka galaktikā vienīgā dzīvība ir uz planētas Zeme, nemaz nerunājot par miljardiem cilvēku, kuri eksistējuši pirms grāmatas notikumiem un tādā gadījumā, pieņemot spēles noteikumus, paralēlo pasauļu skaits ātri vien kļūtu prātam neaptverams.

Vienkāršs otra ranga universitātes profesors, kuram reiz bija iespēja kļūt par superzvaigzni savā sfērā, tiek nolaupīts, attopas pasaulē, kas lielos vilcienos atgādina viņējo, bet ar muguras smadzenēm var just atšķirību radīto disonansi. Lekšana/ceļošana no vienas realitātes uz nākošo, kurās galvenais tēls tad arī uzdod sev visus eksistenciālos jautājumus, kāpēc arī nepameta sajūta, ka sižeta drāma paliek vien fonā un nav salīdzinoši tik būtiska.

Rivers of London #2-3

#2 – Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Izlasīju, lasu, lasīšu #205 (03.01-16.01)

Izlasīju:

Ben Counter – Galaxy in Flames (The Horus Heresy #3)

James Swallow – The Flight of the Eisenstein (The Horus Heresy #4)

Graham McNeill – Fulgrim (The Horus Heresy #5)

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Dean F. Wilson – Lostlander (The Coilhunter Chronicles #4)

Dean F. Wilson – Sixshooter (The Coilhunter Chronicles #5)

Dean F. Wilson – Deadwalker (The Coilhunter Chronicles #6)

Noklausījos:

Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Brom – Lost Gods

P.D. James – The Black Tower (Adam Dalgliesh #5)

P.D. James – Death of an Expert Witness (Adam Dalgliesh #6)

Glen Cook – Shadows Linger (The Chronicles of the Black Company #2)

Glen Cook – The White Rose (The Chronicles of the Black Company #3)

Glen Cook – Shadow Games (The Chronicles of the Black Company #4)

Lasu:

Ben Aaronovitch – Moon Over Soho (Rivers of London #2)

Ben Aaronvitch – Whispers Under Ground (Rivers of London #3)

Klausos:

Mark Haddon – The Curious Incident of the Dog in the Nigt-Time

Blake Crouch – Dark Matter

Jonathan L. Howard – Goon Squad: Year One (Goon Sqaud #1-3)

Lasīšu:

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Klausīšos:

Marhta Wells – All Systems Red (The Murderbot Diaries #1)

Fiona Barton – The Widow (Kate Waters #1)

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

The Coilhunter Chronicles #4-6

#4 – Lostlander

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nathaniel Osley Xander aka (sērijas lasītājam labāk pazīstams kā) Nox aka Man of Thousand Names, kurus dažāda smaguma pakāpji noziedznieki, nelieši un ļaunie tēli  gadu gaitā ir piešķīruši sērijas galvenajam varonim, kuram arīdzan Coilhunter ir viens no tūkstošvārdiem, attiecīgi sērijas nosaukums The Coilhunter Chronicles

Ceturtais sērijas piedzīvojums Noksam aizsākas ar drusku apdullušu galvu, turklāt vēl ar metāla kaklasiksnu, kuru nekādi nedabū nost. Kur viņš atrodas un kurš atbildīgs par tādu šībrīža stāvokli? Lai visi iespējamie spēki stāv tai personai klāt, jo pat ar tiem nekas neapturēs Mežonīgo Ziemeļu pašpasludināto šerifu no taisnas tiesas panākšanas un pienācīgi sētās atlīdzības saņemšanas.

Lai kā arī Nokss necenstos no ikdienas rūgtās pieredzes nocietināt sirdi pret apkārtējiem, tad gluži viens viņš arī nemaz nav. Par spīti bailēm pielaist kādu pārāk tuvu sev klāt un potienciāli ciest, ja kāds no ļaundariem to izmantotu pretu viņu, Nokss ir iemantojis pa kādam draugam. Kā nosacīts pārinieks un pavisam noteikti tāpat kā ūdens tuksnesī, tā nepieciešamā humora devas avots ir Porridge (lielāku un mazāku nieku vācējs).  Persona, kas laika gaitā kļuvusi par paziņu, uz kuru Nokss var paļauties un varbūt pat saukt par draugu. Bet lai cik atšķirīgi viņi un arī cits draudzīgs drusku patālāks otrā plāna tēls Thomas ‘’Chance’’ Oakley, kura dēļ tā teikt visa putra ievārīta, nebūtu, visus vienojoša līdzība saistīta ar klaiņotāja garu, neizlaistām saknēm kādā konkrētā lokācijā, tā teikt būt kā Lostlander.

#5 – Sixshooter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mežonīgajos Ziemeļos vismaz vēl šobrīd vara lielākoties pieder dažnedažādām bandām un to aliansēm. Nokss nav vienīgais atlīdzības mednieks, bet bez šaubām vislabākais, tomēr ar visu to vēl mērojams tāls, garš un smags ceļš pirms likums un kārtība nebūs galvenokārt noziedznieku rokās.

Vēl līdzšim sērijā nepieredzēta mēroga asinsizliešanu un bandu karu aizsāk viena no bandu līderu atvašu slepkavība. Par atriebību un pretriecienu nevar būt divu domu, bet tas tikai eskalē situāciju aizvien tālāk, jo līdzīgās domās pēc jaunākā uzbrukuma ir arī otra puse, līdz brīdim, kad pat Noksam ir jāiejaucas, lai to apturētu. Ja vēl šie tipi pa ceļam uz aizsauli paķertu tikai savas šlakas neliešus, tad vēl nekas, bet ciest, diemžēl, dabū arī nevainīgi garāmgājēji un bērni, kuriem vienīgais sakars ar bandām ir piespiedu eksistēšana to mestajā draudu ēnā. Un to nu Nokss nevar pieļaut.

Noksam kā spoki līdzi nāk reiz vēl pirms sērijas pirmās grāmatas notikumiem zaudētā ģimene – sieva un divi bērni. Katru dienu tie motivē viņu neapstāties, neļauties pagurumam, jo slepkavas, zagļi utt. brīvdienu nav un līdz ar to tādu nedrīkst būt arī viņam. Tas, protams, nevar nenākt bez savas cenas, bet Noksam atliek vien atcerēties par savu personīgo zaudējumu, par draugiem un paziņām kā Porridge un šajā gr par sevi manīt likušajiem agrāk sērijā izglābtajiem (Salliju (izbijusi noziedzniece), Lauru un viņas jaunāko brāli Luke), lai varētu atkal saņemt sevi rokās.

Ja atskaita Noksa iekšējo personīgo pārdzīvojumu psiholoģisko pusi, tad Sixshooter drusku iepaliek salīdzinoši ar iepriekšējo grāmatu. No viena piedzīvojuma un saķeršanās ar kādu no bandām uz otru – pat Noksa gadījumā vien spēkam, lodēm un viņa sameistarotajiem gadžetiem ir taisnība.

#6 – Deadwalker

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nāve Noksam nav sveša sabiedrotā. Varētu pat teikt, ka tā laika gaitā būtu saucama par viņa ciešāko kolēģi, bet, kad mirušie acīmredzami ir izdomājuši augšāmcelties, vai precīzāk, ka kāds ar maģijas spējām apveltīts (no citas pasaules šajā iekļuvušais) ir izdomājis paniekoties, Nokss ir viens no galvenajiem Staigājošo Miroņu galvenajiem intereses objektiem.

Neliels patīkams pārsteigums šajā sērijā ieraudzīt kaut ko no pārdabiskā kā zombijus(ar intelektu). Ja neskaita galvenā varoņa Noksa sameistarotās uzpariktes, kuru darbība balstīta vairāk uz autora radītās vesterna fantāzijas pasaules eksistenci, tad (gandrīz)zombiju apokalipse noteikti ir jauns pavērsiens.

Mazāk patīkams pārsteigums bija jūtami vairāk, īpaši uz grāmatas beigām, pamanāmās drukas kļūdas, kad pat man no teikuma jūtams, ka domāts kas cits. Varbūt izskaidrojums tajā, ka autors nevēlējās vēl vairāk novilcināt izdošanas datumu – biju jau laicīgi to nopircis Amazonē un vēlāk saņēmu ziņu par pārceltu datumu. Lai vai kā ar visu to The Coilhunter Chronicles sērija konstanti no grāmatas uz grāmatu sniedz izcilu lasītprieku.

Noslēdzoši vēl viena maza mazītiņa kritika attiecībā uz Deadwalker vāku, kurā acīmredzami domāts Nokss, bet pēc autora aprakstiem drusku nošauts garām. Protams, katrs tēlus iztēlosies citādāk, bet vismaz tādām iezīmēm kā sejas rētām būtu jāpievērš uzmanība. Kā arī šķiet maskai iedvesma vairāk rasta no C-19, kas stāstā Noksam nevien sniedz iespēju elpot tīru gaisu, bet arīdzan ir pretsāpju līdzekļu avots ugunsgrēkā cietušajām plaušām neveiksmīgi cenšoties izglābt ģimeni.

Vienīgais mīnuss sērijai, ja to laicīgi nepabeidz un lieki izstiepj garumā, būtu paredzamība, ka labais varonis noteikti un visai iespējami arī viņa sabiedroti grāmatas gaitā izkļūs no jebkuras sarežģītākās situācijas, kad tā vien šķiet, ka nu jau gan gals būs klāt.

The Chronicles of the Black Company #2-4

#2 – Shadows Linger

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās pie klasiskās fantāzijas sērijas The Chronicles of the Black Company nebija tik gluda, kā cerēts. Varbūt par iemeslu fakts, ka sērija ir pārlieku klasiska, ja labie un sliktie spēki burtiski ir Lady (tērpta melnā) un White Rose. Tā teikt, lai atvieglotu darbu lasītājam un nebūtu jāšaubās.

Citādi bija pat interesanti sekot līdzi Black Company piedzīvojumiem D&D stilā, kur tam atvēlēta lielāka nozīme un pats sižets ir gana izstiepts un neskaidrs.

Stipri saistošāks bija tavernas īpašnieka tēls Shed. Ja ne gluži pēc rīcības un rakstura patīkams tēls, tad vismaz taustāmāks un saprotamāk sekot Shed dienām un nedienām saistībā ar augļotāju Krage un veidiem, kā sakasīt līdzekļus, lai samaksātu pastāvīgos parādu, nekā kaut kāda tur maģiska ļaunā Melnā pils, Lēdija un Baltā Roze.

#3 – The White Rose

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt savā īpatnējā stilā sērija sākusi iepatikties, tomēr visas negatīvās iezīmes palikušas tās pašas.

Kaut kas notiek, tēli kaut ko dara un proza tiek ģenerēta, bet, pienākot grāmatas beigām, rodas manāms izbrīns, ka jau tā un nekas cits autoram papildus nav padomā. Reti gadās, kad grāmatas apraksts, neizsakot maitekļus, lielos vilcienos pastāsta visu grāmatā notiekošo un tās būtību.

Fantāzijas elementiem nav ne maz vainas, velk pat uz interesanto pusi. Uz vāka redzamā Change Storm. Objekti kā seni dižkoki un akmeņi, kas apveltīti ar rudimentārām prāta spējām; spēj kominicēt, bet ne gluži sarunāties. Komētas drastiski īsākais cikls, tai parādoties 20 gadus agrāk nekā ierasti.

Lēdija lūko apvienot spēkus ar līdzšinējo ienaidnieci Balto Rozi, jo ļaunuma līmenis, ko reprezentē Dominator atgriešanās, ir vēl pārākā pakāpē nekā Lēdijas.
Melnā kompānija, kura lavierē šo attiecību mudžekli, pašiem mēģinot izprast, kurā pusē būt, kam uzticēties, jo salīdzinoši nesen darbojušies Lēdijas labā, vienlaikus cenšoties palikt dzīvajos.

Laikam gribas teikt, ka, pabeidzot stāstu, paliek pliekana mazuma piegarša, prasās vēl kāds “umf” papildus grūdiens.

#4 – Shadow Games

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ceturtā sērijā, pirmā no divām grāmatām, kuru (pavājais) centrālais sižets ir par noplicinātās Black Company atgriešanās dzimtajā zemē, kur tā reiz dzimusi un ieguvusi savu bēdīgi slaveno atpazīstamību.

No spozmes dienām, kad kompānija ir bijusi mērāma tūkstošos, nu palikuši vien septiņi biedri ar amatiervēsturnieku un dziednieku Croaker kā kapteini. Varbūt nokrišana gandrīz līdz izjukšanas robežai ļaus Melnajai Kompānijai pārdzimt un kalt labāku slavu, ko gan nenāksies viegli panākt, ja spriež pēc Croaker un viņa kompanjonu pieredzes.

Nerodas šāda mēroga fantāzijas pasaules episkuma sajūtas. Ja konkrētajā brīdī attiecīgās grāmatas sižets tiek pozicionēts,  kā kaut kas ievērojams un grandiozs, tad nākošajā, ja ne gluži aizmirsts, fokusā ir pavisam kas cits un rodas jautājums, vai iepriekšējiem notikukiem maz ir bijusi nozīmē. Zūd sasaiste no vienas grāmatas uz nākošo, kas vēl nebūtu tik slikti, ja varētu teikt, ka katru sērijas grāmatu var lasīt individuāli, bet tā nav.

No iepriecinošas puses ar plusu autoram būšu kļūdījies kategorizējot sēriju tīri labo un slikto tēlu nišā. Vismaz viens tēls, Lēdija, pēc The White Rose notikumiem un cīņas Black Company un Darling/White Rose pusē izrāda pazīmes, kas dod mājienus, ka sērijā eksistē, kaut arī ne pārāk daudz, bet tomēr, pelēkā gradācijas.