Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad Dublinas piepilsētas mežā tiek atrasta nogalināta 12 gadīga meitenīte, detektīvam Rob Ryan nākas konfrontēt savas 20 gadus senas atmiņas, kad divi viņa tuvākie draugi tajos pašos mežos tika atrasti miruši un vienīgi viņam nez kādā veidā izdevies palikt dzīvam. Asiņu pilni apvai, zilumainas un noskrambātas ekstremitātes un traumatisko notikumu ietekmē zudusi un apzināti apspiestas atmiņas.

Slepkavību izmeklēšanas komanda nesen papildināta ar jaunu biedru, kas nemaz nenotiek tik regulāri, turklāt vēl ar sievieti, detektīvi Cassie Maddox, kas ir vēl retāka parādība pat stāsta tagadnes 2004.gadā. Stāsts norit no Raiena perspektīvas un jo tālāk stāstā tiek, jo vairāk brīžiem piezogas domas, ka Raiens varētu nebūt nemaz tik uzticams galvenais tēls, kas ietekmē viņa darbu un pārāda savu neglīto galvu profesionālajā sfērā, izmeklējot šo slepkavību.

Kā jau mazpilsētā, kurā viens otru pazīst, aizdomās turamo loks nav liels, ja vien nepieļauj iespēju, ka vainīgā persona oportūniski izmantojusi negaidītu iespēju un pēc tam pazudusi kaut kur savās ikdienas gaitās. Tādēļ viens fokusēts aizdomu kūļa stars tiek pavēsts ģimenes locekļu virzienā. Visvairāk vispirms jau tēva virzienā, ņemot vērā nogalinātas meitenes ķermenim nodarīto, tomēr neizslēdzot pilnībā no aizdomās turamajiem gandrīz pilngadīgu vecāko māsu. Nav viegli izlavierēt starp visiem, lai beigu beigās nonāktu pie pareizā slēdziena.

Ja pareizi atceros dzirdēto par Dublin Murder Squad sēriju kā tādu, tad katra grāmata ir no cita slepkavību izmeklēšanas komandas locekļa, dodot iespēju gan variēt interesāk ar galvenā slepkavības sižeta niansēm, gan par komandas savstarpējām attiecībām un kā katrs uztver kā tagad notiekošo, gan pagātnes notikumus, ja uz tiem tiks veikta kāda atsauce. Ja vēl In the Woods skaitās kā debijas romāns, tad vispār cepuri nost. Ja būtu jāizsaka kāda lielāka negatīva kritika, tad tas būtu attiecībā uz Raiena pagātnes stāsta sižetu, kas līdz galam, kurš tad vainīgs draugu slepkavībās, tā arī netiek atklāts.

Izlasīju, lasu, lasīšu #208 (14.02-27.02)

Izlasīju:

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Dean Koontz – Brother Odd (Odd Thomas #3)

Dean Koontz – Odd Hours (Odd Thomas #4)

Tim Green – Outlaws

Noklausījos:

Brian McClellan – Promise of Blood (Powder Mage #1)

Brian McClellan – The Crimson Campaign (Powder Mage #2)

Brian McClellan – The Autumn Republic (Powder Mage #3)

Donald Worster – A Passion for Nature: The Life of John Muir

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Jeffery Deaver – The Coffin Dancer (Lincoln Rhyme #2)

Jeffrey Deaver – The Empty Chair (Lincoln Rhyme #3)

Jeffrey Deaver – The Stone Monkey (Lincoln Rhyme #4)

Seanan McGuire – A Local Habitation (October Daye #2)

Jeaniene Frost – Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1)

Lasu:

Dean Koontz – Odd Apocalypse (Odd Thomas #5)

Dean Koontz – Deeply Odd (Odd Thomas #6)

Dean Koontz – Saint Odd (Odd Thomas #7)

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Klausos:

Benedict Jacka – Fated (Alex Verus #1)

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Jeffrey Deaver – The Vanished Man (Lincoln Rhyme #5)

Jeffrey Deaver – The Twelfth Card (Lincoln Rhyme #6)

Jeffrey Deaver – The Cold Moon (Lincoln Rhyme #7)

Lasīšu:

T. Jefferson Parker – The Blue Hour (Merci Rayborn #1)

Peter James – Dead Man’s Footsteps (Roy Grace #4)

Klausīšos:

Jeaniene Frost – One Foot in the Grave (Night Huntress Universe #2)

Tana French – The Likeness (Dublin Murder Squad #2)

Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.

Odd Thomas #3-4

#3- Brother Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Odam Tomasam viņa dāvātās spējas reizē ir gan dāvana, gan lāsts. Viņam dots tik cik, lai pirms laikus varētu nojaust tuvojošamies briesmas, bet ne tik daudz, lai laicīgi un bez mazākās šaubu ēnas varētu novērst visas iespējamās nelaimes.

Brother Odd ietvaros zaudējis gan tik dārgo draudzeni Stormy, gan nespējis novērst viena trakā sarīkoto apšaudi lielveikalā, kaut arī visi cenšas atgādināt, ka upuru skaits bez viņa būtu krietni lielāks, Ods sevi neuzskata par varoni un pieņem lēmumu meklēt glābiņu klusā klosterī tālu kalnos un prom no civilizācijas, kur cer rast patvērumu vismaz līdz brīdim, kad būs atguvies.

Lai arī pirmie mēneši tā vien šķiet būs devuši gaidīto atpūtu, tad vienā jaukā naktī Oda sirdsmieru no jauna pat klosterī (un tam blakus esošājā skolā bērniem ar īpašajām vajadzībām) iztraucē bodaki – tādi kā citpasaules gari, kuri vienmēr novērojami kādu brīdi pirms lielāka mēroga traģiskākiem notikumiem.

Odam neatliek nekas cits kā vien likt lietā viņam dabas dotos talantus, lai censtos nelaimi novērst, lai kas tas nebūtu. Situāciju vēl īpatnējāku un sāpīgāku Odam padara fakts, ka viņa mirusī draudzene Stormija no aizpasaules cenšas palīdzēt Odam, kas vienlaikus tikai atrauj jau tā ne līdz galam sadzijušas brūces. Labi, ka vēl klosterī ir vairākas uzticības personas, kuras, Odam ierodoties, ir tikušas informētas par viņa neparastajām spējām, un pret tumšajiem spēkiem nav jācīnās gluži vienam pašam.

Brother Odd ir labi lasāms gan individuāli sērijas ietvaros, gan ar zināmu laika starpību pēc otrās. Autoram labi izdodas vajadzīgo informācijas apjomu pasniegt lasītājam, lai tā neizskātītos kā izgāzta informācijas gūzma, pēc kuras pievērsties aktuālajam sižetam, kas pats par sevi arī ir saistošs. Oda pavadošie tēli klosterī sastāda gana raibu saimi, lai atrastos pa kādam aizdomās turamajam, kam iespējams būtu kas nelabs padomā un kurš attiecīgi ir vainīgais par bodaku negaidīto uzrašanos.

***

#4 – Odd Hours

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja atmiņa neviļ, tad Odam Tomasam ir jānogaida vien drusku virs mēneša, lai viņa neparastās spējas liktu par sevi manīt, ka briest kas nopietns un neskaitāmu dzīvību apdraudošs. Ka bez viņa laicīgas iejaukšanās, ja nekas netiks darīts lietas labā, visi pārējie attapsies pasaulē, kādu līdz šim tie nebūs pieredzējuši.

Oda laicīgās pasaules talanti kā ēstuves/bistro~ pavāram palīdz viņam bez grūtībām atrast ienākumu avotu jebkurā vietā, kur viņa magnētiskā intuīcija, kā to pats nosaucis, mudina piemesties, kas sērijas ceturtajā grāmatā ir maza Kalifornijas piekrastes pilsētele Magic Bay, kuras maģiskajā burvīgumā iemeties korupcijas darvas pikuči.

Interesanti ka slavenu mūziķu spoki meklē palīdzību pie Oda, lai saņemtu drosmi mērot ceļu uz aizpasauli. Ja pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros tas ir Elviss Preslijs, tad iekš Odd Hours tas ir Frenks Sinatra, kuram īpaši vienā epizodē piešķirta svarīga loma gan sižeta virzībā, gan Oda tēla izdzīvošanas nolūkos.

Īpatnēji interesanti otrā plāna tēli, kuri tā vien šķiet uzrodas kāda sūtīti Oda centienos noskaidrot un sekojoši novērst gaidāmo nelaimi. Par cik sērija ir ar paranormālām spējām un notikumiem piepildīta, tad to vēl var tādejādi attaisnot, bet citādi būtu klajš deus ex machina piemērs.

Migla gandrīz vai kā atsevišķs tēls, kas pārdabiski apņem mazpilsētu, kā atsevišķs tēls. Piešķir drusku šausmu žanra atmosfēru gan nelielu klaustrofobijas iespaidus, gan samazinot visu iesaistīto tēlu redzeslauku vai brīžīem sagrozot to, ko izdodas saskatīt.

Viscaur grāmatai burtiski var just kā proza plūst un šķietami bez piepūles virza lasītāju līdz grāmatas otram vākam. Sērijas galvenais tēls, kura piedzīvojumi nav pat vairs tik svarīgi kā ceļojums katrā grāmatā no sākuma līdz tās beigām. Noteikti būs vēlāk jāizmēģina arī kas cits no autora daiļrades. Ik pa brīdim var gan pasmaidīt, jo Ods apveltīts ar nereti sarkastisku humora izjūtu, lai vieglāk pārvarētu sastaptās grūtības, gan atzīmēt kādu teikumu vai pat paragrāfu.

Brian McClellan – Powder Mage #1-3

#1 – Promise of Blood

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierasti nemiernieku sacelšanās beidzas ar tirāniska un/vai korumpēta un nekompetenta karaļa gāšanu, un lasītājam jāpieņem, ka lielos vilcienos valsts pārvalde jaunajiem saimniekiem nesagādās pārāk lielas grūtības. Promise of Blood piedāvā ielūkoties patiesajā realitātē, kad visas frakcijas, kurām pirms tam bija šķietami vienots mērķis, pēc sasniegtās uzvaras katrs cīnās par savu spēka pozīciju.

Maģijas klasifikācija ar Priviliģētajiem un Powder magiem, kuri acīmredzami kļūst atkarīgi no šaujampulvera, radīta gana atšķirīga no citām fantāzijās manītajām, lai piešķirtu tai atšķirīgumu un negribētos to salīdzināt, kā arī sērijas gaitā izzināt to padziļinātāk. Bet par spīti maģijas esamībai, vien retais, kurš nav saistīts cieši ar Baznīcu un reliģiju, patiesi tic dievu eksistencei, kuru varoņdarbi un zināmās civilizācijas valstu radīšana attēlota mītos, leģendās un ir par pamatu valdošajai reliģijai.

Tamass, kurš apvērsumā piedalījies un ir uzņēmies jaunā līdera pozīciju, to no sirds darījis līdz tam lielākoties pusbadā dzīvojošo un citādi apspiesto vienkāršo cilvēku vārdā un ne aiz varas kāres. Tagad jāmēģina visu noturēt vienkopus un neļaut to citu varaskārei sagraut, lai spētu sagatavoties uzbrukumam no kaimiņvalsts, kura saož savu izdevību izplesties.

Tamasa dēls Thaniel grāmatas gaitā lieliski pierāda sevi gan profesionāli militārajā jomā, gan spēj uzlabot attiecības ar tēvu, kuras kopš mātes nāves nav bijušas tās pašas labākās.

Adamat – izbijis policijas detektīvs, tagad tāds kā privātā sektora izmeklētājs. Apvērsuma nakts vidū tiek uzmodināts, jo pats Tamass licis viņu izsaukt, jo visu nogalināto karalisku burvju pēdējie vārdi bijuši “don’t break Kresimir’s promise’’. Krezimirs būdams galvenais dievu Dievs, kas atbildīgs (ar ‘’brāļu un māsu’’ palīdzību) par zināmo valstu un to karaļnamu radīšanu. Adamatam uzdots noskaidrot, vai tam ir kāda nozīme un vai Tamasam par to būtu jāuztraucas. Novienkāršojot atbilde ir “Jā”.

Jāuzteic arī ierunātājs, nebija grūti atšķirt kurš tēls kad runā. Saskaitīju vismaz trīs balsis un noteikti bija vēl.

***

#2 – The Crimson Campaign

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Metoties pirmajam uzbrukumā vislielākajam Adro draudam Kez kaimiņvalstij Field Marshal Tamass atstāj savas valsts galvaspilsētu bīstami mazaisargātu ienaidnieku atbildes gājienam.

Tamass līdzi paņem ne tikai gandrīz visus šaujampulvera magus, bet pārgalvīgu manevru rezultātā tiek nogriezta jebkādu papildspēku un papildresursu piegādes iespējas. Ne reizi vien Tamasam nākas atcerēties, ka vairs nav tas pats spriganais jauneklis kā kādreiz, bet ar visu to viņš ir spējīgāks par lielu vairumu pretinieku.

Tikmēr mājas frontē Tamasa dēls Taniel “Two-Shot” ir knapi paspējis atgūties no Promise of Blood noslēdzošajiem notikumiem, lai ieraudzītu armiju atstātu pašplūsmā un šķietami nekompetentu un varbūt pat nodevīgi noskaņotu ģenerāļu rokas (vismaz daži no tiem), jo ko gan citu padomāt, kad Adro armijai tiek dota pavēle atkāpties pie paša mazākā iegansta. Situācijas, kuras varētu vērst sev par labu pat no šaubīgām izredzēm paliek neizmantotas un uzvaras pretiniekam tiek dotas kā svētku dāvanas. Tanielam gluži kā tēvam ir dotas gan lieliskas līdera dotības, gan šaujampulvera maga talants, ko puisis arī izmanto, lai mēģinātu situāciju kaujas laukā vērst par labu. Bet tā vietā, lai dotu Tanielam atbilstošu posteni, pret viņu tiek izvirzītas absurdi uzpūstas apsūdzības, kuras ir vien iegansts, lai aizvāktu kaitinošu traucēkli kaut kur tālāk nost no ceļa.

Trešais nozīmīgākais sižets saistās ar inspektoru, izmeklētāju Adamatu. Kaut arī Tamasa uzdotā izmeklēšana no sērijas pirmās grāmatas būtu tā kā noslēgusies, tad to pašu nebūt nevar teikt par viņa sievas un bērnu drošību, kuru dzīvības tādēļ nu tiek apdaudētas. Vienlaikus Adamats, cenšoties viņus atgūt dzīvus un veselus, iebrien jo dziļāk briestošā draudu dūksnājā Tamasa iecerētajai republikai. Gan iekšēji dižciltīgo kārtas un karaļnama atjaunot gribētāji, gan no ārpuses kā Kez.

Tik tiešām lieliska fantāzijas triloģija ar labu maģijas sistēmu un tikpat interesantu politisko, militāro un arīdzan persnīgo intrigu piepildītu pasauli.

***

#3 – The Autumn Republic

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Patiesi episkas fantāzijas triloģijas episks noslēgums.

Pilnā krāšņumā izvēršas cīņa gan iekšēji par pāreju no monarhijas pārvaldes sistēmu uz republiku un Adro Pirmā ministra vēlēšanu spriedzi, gan no ārpuses kā  ar jau The Crimson Campaign laikā manīto Kez armiju, gan jaunu agresīvu un iespēju izmantot cerošu kaimiņu Brudania. Deja un spēlr, kurā iesaistīti arī dievi.

Noslēgums trauksmainam pārejas periodam, kurā neatsverama loma bijusi arī inspektoram Adamatam, kurš par spīti dzīvības draudiem sievai un bērniem visas triloģijas laikā ir spējis saglabāt lojalitāti Adro. Viņa izmeklētāja talants ir nozīmīgs faktors iekš The Autumn Republic, palīdzot draugam un arodbiedrību vadītājam Rikardam, kad pretējā ministru kandidāta nometne sāk spēlēt maķenīt agresīvāk.

Bet bez sacelšanās iniciatora stingrās un savaldošās Tamasa rokas pēc karaļa gāšanas un taktiķa prāta uz kaujas lauka varētu ar lielu pārliecību teikt, ka cerētais iznākums būtu izgāzies. Pat ar dēla Taniela “Two-Shot” tikpat lielu un pat vēl lielāku meistarību cīņā pret visa veida ienaidniekiem, to skaitā dieviem!

Trešajā grāmatā ievērojamāka lomu piešķirta vairākiem tēliem, no kuriem dažs labs to gaidījis visu iepriekšējo triloģijas divu grāmatu garumā. No tiem izceļami priviliģētais Borbador un viņa mācekle, kura otrās grāmatas  sākumā vēl ir vien izbijusi šuvēja ar slēptu un vēl pašai nezināmu maģijas talantu.

Starp citiem otrā plāna tēli, kuri varbūt atrodas sava kolēģa vai priekšnieka ēnā, bet kurus būtu grēks nepieminēt būtu izmeklētāja Adamata draugs un muskuļspēks izbijis bokseris. Bet galvenokārt gribas atzīmēt Taniela tuvu draugu, kura triloģijas laikā kļūst par ko vairāk – Ka-poel. Dzimusi ārpus Adro vai kādas citas “civilizētās” vasts, bet apveltīta ar maģijas spēku, kā nevienam citam, kas lieti noder, lai izglābtu drauga dzīvību ne reizi vien. Abiem jāpacieš, ka teju visi meiteni nicinoši saukā par mežoni/barbaru un noraugās uz viņu ar skatu no augšas tā it kā paši vien dzimšanas faktoru kopas dēļ būtu pārāki.

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Morrow

Manas pārdomas

Autores Cynthia Moss 1988.gadā izdots memuārs par un ap ziloņiem, par viņas 13 gadu garu un vismaz pēc grāmatas publicēšanas vēl turpinātu pētniecības darbu Kenijas Amboseli Nacionālajā parkā. Katra nodaļa aizsākas ar nelielu ainiņu ziloņu dzīvē, kas iederas attiecīgās nodaļas tematā, būtu tas savstarpējās attiecības, pārošanās un jaunās paaudzes radīšana vai attiecības un nedienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas pēc tam tiek turpināts ar tiešāku autores pieredzi.

Sintija Mosa savu darbu aizsāk laikā, kad zināšanas par ziloņiem, viņu paradumiem un citiem to dzīvi ietekmējošiem faktoriem, izņemot cilvēku ietekmi, ir tikpat kā nezināmi. Tas ka kāre pēc ziloņkaula ir drastiski ietekmējusi ziloņu populāciju ir bijis skaidrs jau tad, diemžēl ieguglējot par aptuveno ziloņu skaitu Āfrikā kopējais skaits nav iepriecinošs, tad attiecībā par citām lietām daudziem, arī pētniecībā iesaistītiem, jācīnās ar maldīgiem priekšstatiem un iespaidiem, lai saprastu, ka dzīvniekiem nav jāprot kāda no cilvēku valodām, lai viņiem būtu sava civilizācija, kultūra utml.

Starp citiem tematiem Elephant Memories ir Sausums, Migrācija, Ziloņu pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem, Populācijas dinamika un grāmatu noslēdzot autores pārdomas par ziloņu nākotni. Līdz pat beigām Sintijai Mosai izdodas saglabāt optimismu un meistarīgi atstāt patālāk fonā depresīvākos aspektus. Kas nepatīkami pārsteidza, pat viedokļos no autores kolēģiem, ir ideja par kaut kādu utopisku neskartu dabu, it īpaši attiecībā uz ziloņu nogāztiem kokiem, lai, piemēram, tiktu pie to galotnēs esošām neizsniedzamajām lapām vai gardajām saknēm, par ko zināšanas un izpratne līdz šodienai ir uzlabojusies, bet grāmatas publicēšanas laikā, risinājums ir bijis drastisks un manuprāt proporcionāli pavisam neadekvāts – simtu un pat tūkstošu ziloņu sistemātiska izšaušana. Ņemot vērā, ka ziloņi nevairojas kā trusīši, iznēsānas periods 22mēneši + vēl zīdīšanas laiks līdz nākošā mazuļa ieņemšanai, kā arī citi mirstības ietekmējoši fakori bez cilvēka, tad šāda tipa rīcība drīzāk ir pielikusi palīdzīgu roku ziloņu vispārējā skaita samazināšanā.

Nenoliedzami pētnieciskais darbs par ziloņiem kopš Elephant Memories ir gājis uz priekšu, bet autores balss un pieredzes izklāsts padara grāmatu ne mazāk interesantu, pat ja tā izdota pirms 34 gadiem.

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.