Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jaunākajam brālim Kallem dzīves likteņspēle piešķīrusi pavisam nevēlamu laicīgās dzīves ceļu, kas izpaužas kādā stāstā neminētā, bet noprotami letālā un neārstējamā patoloģijā. Jau no apkārtējo izturēšanās pats noprot, ka ilgi viņam nebūs lemts dzīvot un atliek vien paļauties uz par trīs gadus vecākā brāļa Jonatana izdomātās fantāziju zemes Nangijālas idilliskajiem sapņiem, kurā pēc nāves nonāk, kurā esi vesels, vari visu dienu spēlēties, ja ir tāda vēlēšanās, un vispār visi ir jaukāki par jauki viens pret otru.

Tik nelaime tā, ka mājā, kur mitinās Jonatans ar Kalli un mammu, izceļas ugunsgrēks. Turklāt dienas laikā, kad māte prom darbā, lai censtos nopelnīt un papildināt jau tā trūcīgo ģimenes kasi, un vienīgais, kurš laikus vēl var spēt glābt Kalli no liesmām ir vecākaias brālis. Diemžēl liesmas dara savu, vienīgais ceļš laukā no tām piedāvā logi, kas noved pie traģiska pavērsiena stāstā, kad spēka un veselības pilnais Jonatans, kuram priekšā vēl visa dzīve, lai uz labu mainītu dzīves sākuma trūcīgos apstākļūs, kādos šķiet nācies augt, ir tas pirmais, kuram dzīve apraujas.

Kas sekojoši lasītāju aizved pie stāsta būtības uz pasaku zemi Nangijālu, kur sākums jau par Kārli pārtapušo Kalli, jo tas taču labāk skan, ja uzvārdā Lauvassirds, ir gluži, kā brālis solījis. Bet pavisam aši tik priecīgais piedzīvojums sāk nomākties, to no ārpuses apdraud ļaunum ļauns valdnieks, gatavais tirāns Tangīls, kurš uzbrucis un paverdzinājis kaimiņu ielejas iedzīvotājus. Vienīgi brāļi Lauvassirdis no Ķiršu ielejas ir spējīgi izglābt pasaku zemi, kurā nonākuši. Kāpēc diviem mazgadīgiem puikām tas būtu pa spēkam, ja brīvības cīnītājiem tas līdz šim nav izdevies, kāpēc kādam valdniekam par tādiem būtu maz jāuztraucas – nav ne jausmas. Vai tiešām Tangīla paša karaliste Karmanjaka tik trausla, ka nebūtu kāds cits, kas valdniekam mirstot stātos viņa vietā? Tā un vēl uz priekšu varētu jautāt un brīnīties par labo varoņu visa varēšanu un Tangīla ļaundara nemākulību, it īpaši, ja viņa rīcībā ir tāds ierocis kā pūķis.

Šķiet personīgi būšu izaudzis Brāļi Lauvassirdis tipa bērnu literatūras stāstu, kurā ne tikai labāk neuzdot ‘’Kāpēc?’’ tipa jautājumus, bet arī pieņemt, ka tā vienkārši notiek, ka labajiem varoņiem nekas nespēj stāties ceļā un atgadīties. Šajā ziņā par dažs labs spriedzes trilleris, kur lodes un citi ieroči neskar galveno varoni, šeit nestāv pat tuvu. Pretrunas pat dažu paragrāfu ietvaros, notikumu attīstības secība un sakritības par labu labajiem varoņiem, slikto tēlu intelekta trūkums un absolūtas loģikas un loģistikas trūkums ar tam sekojošiem sižeta caurumiem ir drusku par daudz, lai varētu ļauties lasītpriekam un to neievērto.

Tāpat ceru, ka jaunākam šīs grāmatas izdevumam ir labāks tulkojums vai vismaz uzmanību novērsošas ilustrācijas, manās rokās bijā Liesmas 1979.gada izdevums, jo citādi grūti izprast, kādēļ lai kas tāds būtu kļuvis par klasiku. Tā arīdzan beigas ar jaunizdomātu citu pasaku un idilles zemi Nanilīmu var vienīgi nosaukt par īpatnējām. Vēl jo vairāk, ja Brāļi Lauvassirdis skaitās bērnu grāmata.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ilgi kārotās vecāku slepkavības vaininieka atriebības sasniegšanas, Hadžars alkst sasniegt Dariusas impērijas zināšanu centru un uzlīmeņot savu kultivācijas spēku jo lielāko. Bet Dragon Heart sērijas pasaule ir tik vājprātīgi liela (vai maz ir apaļa planēta?), ka ceļš, lai to sasniegtu, pats par sevi ir iekšējā rakstura un spēka izaugsmes stāsts, kas pirmkārt mērojams karavānas ietvaros cauri milzu tuksnesim.

Sākotnēji Hadžars nosliecas par labu slēpt savus patiesos talantu apmērus. Mazums kāds no nostāstiem un leģendām par Trako Ģenerāli, kā viņu reiz iesauca padotie, spēs viņu atpazīt, bet savstarpējās cīņu pārbaudes, kā arīdzan citi naidnieki, būtu tie no savas cilvēka sugas vai cita veida mošķi, dara savu un liek atklāt, ka puisim piemīt reti kad un kurā redzēts spēks un pūķa varenības diženums.

Lai arī izvēlētās karavānas biedri, kurai Hadžars izvēlējies pievienoties, pārsvarā ir lāga ļaudis un uzticas pilnībā karavānas līderiem un tās karotājiem, lai tos droši nogādātu līdz galamērķim, tad Hadžara situācija atšķiras. Viņš var gan būt atklātāk aizdomīgs, ja nosliecas par labu tam, taujājot par karavānas līdera Rahaima un viņa mazdēla Karadmotivāciju attiecīgās situācijas, reakcijās uz tām, ja uzskata, ka moments to prasa. Kā arī Hadžara potenciāls karavānas aizsardzībā tiek laikus pamanīts, lai tiktu pielaists tuvāk noslēpumiem, kuri citiem ceļabiedriem tā arī paliek apslēpti.

Par laimi, Hadžaram ceļš gan burtiski, gan izaugsmes ziņā nav jāturpina vienam, un tā par tuvu cīņubiedru un potenciālu draugu (teju Nero tēla aizvietotājs no sērijas pirmajām trim grāmatām) kļūst salu arhipelāgu pārstāvis Ainens. Puisis ar plašām zināšanām, atšķirīgiem kultivācijas spēka talantiem, bet vismaz uz šo brīdi noteikti spēj mēroties spēkiem ar Hadžaru, būt vismaz cienīgs sparingpartneris. Kaut gan tam nav dižas vajadzības, jo gan Sea of Sand, gan Sea of Sorrow, ceturto un piekto sērijas grāmatu gana plašā apjomā piepilda dažāda rakstura un garuma cīņu ainas.

Ainas, kuras reizēm pēc savas būtības atkārtojas, bet ne uzkrītoši uzmācīgā stilā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām, kuras jau sāktu kļūt kaitinošas savas vienveidības dēļ. Visnotaļ attiecīgās fantāzijas stilam atbilstoši, bet atkal, kā par pirmajām trim, jāatzīmē, ka autoram vēl joprojām patīk pārāk lieli skaitļi, kurus varētu dalīt vismaz ar desmit, ja ne reizēm simtu, kas izskatītos loģiskāk un racionālāk.

Kā jau kārtīgam stāstam piederas, vajadzīgs arī ļaundaris, šoreiz vārdā Sankešs, kuru motivē vēlme kļūt spēcīgākam un varenākam, kas atšķirībā no Hadžara un citiem, attiecībā pret citiem izpaužas… ļaunākos veidos. Kaut arī lasītājam tiek piedāvāts ieskats motivācijā, kas meklējams sūrā un grūtā tuksnešu prinča pagātnē, tad ar nolūku vai kā, bet tas nešķita gana atspēkojošs līdz tam romāna ietvaros pastrādātajam.

Sea of Sorrow ietvaros Hadžara un uz šo brīdi arī Ainena piedzīvojumi tos aizved uz divām leģendu un mītu apvītām lokācijām – Underground pilsētu un Magu pilsētu. Kā viena, tā otra sevī glabā neredzētus un retus dārgumus gan materiālā, gan zināšanu ziņā. Ja vēl Pazemes pilsēta ir dzīva un apdzīvota, tad Magu pilsēta jau kur tas laiks, kā zudusi laiku rata ceļu putekļos, bet to pašu gan nevar teikt par vēl jo vairāk izslavēto Magu pilsētas bibliotēku, pilnu ar dažnedažādiem kultivācijas tehnikas skruļļiem. Kāda gan laime, ka eksistē tāds Hadžars, jo citiem līdz šim jau tūkstošiem gadu, kas varbūt pat mērāms desmitos, nav paveicies to atrast.

Bet tāpēc jau Hadžars ir galvenais varonis, lai to mainītu. Lai, neskatoties, cik reizes nāktos krist vai kāds censtos nogāzt, kā šoreiz Sankešs, pierādītu jau galvenokārt sev un reizē arī pūķa sirds devējam (sērijas nosaukums *wink, wink*), ka galvenais ir piecelties un no jauna un ar vēl lielāku sparu un gribasspēku turpināt cīņu par taisnību, par draugiem un par citu ar kultivācijas talantu mazāk apdāvināto drošību.

Izlasīju, lasu, lasīšu #263 (01.07-21.07)

Izlasīju:

Anna Dāniela – Avārija

Hans Fallada – Dzērājs

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Noklausījos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

R.A. Salvatore – The Legend of Drizzt #7-10

Lasu:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Klausos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Lasīšu:

William Golding – Lord of the Flies

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Klausīšos:

Steve Perry – Cutter’s War #1-3

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6–10

R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.

Hans Fallada – Dzērājs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Ervīns Zommers līdz pat 40 gadu vecumam bijis labi cienījams dažādu lauksaimniecības preču un pārtikas veikala īpašnieks nelielā Vācijas pilsētā. Visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam tikpat kā nemaz nedzēris un šņabja smaka vien pati par sevi riebusies. Bet tad pienāk grūti laiki, biznesā tik gludi vairs neiet, banka vairs nav ar mieru kreditēt tādā pašā līmenī un pa virsu visam vēl mājās strīdi ar sievu kļuvuši teju par ikdienas sastāvdaļu. Ko gan var gribēt, kad viss tā sakrājas, un dzeršanā nepieredzējušais Ervīns iedomā, ka nebūs jau nekas traks, ja šoreiz tik reizi vien atvieglos smago dienu ar kādu grādīgu dzērienu.

Jāsaka gan ka lielā mērā Ervīns neveiksmju cēloņus, vainu par jebkuru likstu meklē citos. Varbūt uz mirkli ierunājas zemapziņas un sirdsapziņas duets, bet tas ir tik īsi un pārejoši, ka pat nevar pamanīt, Ervīns noteikti pat nepamana. Laulības dzīvei un biznesam bijis no paša mazumiņa un vien tagad iekrāta zināma mēra turība, bet āķis tajā, ka līdzās arī veikala lietās sākumā bijusi sievas Magdas palīdzīgā roka un organizatoriskais, kā arī klientu un noņēmēju atrašanas talants. Vien atskatoties tagad varētu teikt, ka sievas kļūšana par mājsaimnieci ir bijusi kļūda, bet tas jau nebūs Ervīns, lai to atzītu. Tā vietā pirmajā vietā tiek turēta iedomāta pašcieņa un gods, ka biznesa lietas jāvada vīrietim.

Ja vēl Ervīns veikala lietas nepalaistu pašplūsmā, spētu uzturēt jau tos pašus iegūtos kontaktus, kur nu vēl runa par jauniem un labākiem, bet nekā. Jāsaka gan ka romāns rada iespaidu, ka Ervīns kļūst par rūdītu alkoholiķi, kuram vienīgās domas saistās ar nākošas pudeles atrašanu, teju diennakts laikā un no vienas kārtīgas pietempšanās. Ervīns pieļauj arīdzan pašlepnuma grēku, sāk slēpt gan neveiksmes biznesā, gan tieksmi iedzert. Bet agrāk vai vēlāk viss atkājas, un cena par pastrādāto nav no tām zemākajām, kāds varētu pat teikt, ka gandrīz viena no augstākajām.

Dzērāju varētu iedalīt divās nozīmīgās daļās, kur pirmā Ervīnam noslēdzas ar brīvības zaudēšanu, kad krists ir tik zemu, gribasspēks, ja tāds kādreiz bijis, tagad tik zems, ka nekaunas apzagt pats savu mājsaimniecību, lai tik būtu kāda vācu marka, par ko nopirkt grādīgā pudeli. Ar kārtējo neapdomīgo rīcību, turklāt vēl ar rokas pacelšanu pieķeršanas brīdī pret sievu aizsākas Ervīna ne gluži noslēdzošais dzīves posms, bet noteikti sadaļa, kas potenciālo gadu desmitu virkni ieber vienā brīvības zaudēšanas maisā.

Autors Hanss Fallada ar Ervīna tēlu dod ieskatu ‘’dziedinātavā’’, kuru par ārstniecības iestādi būtu grēks saukt. Iestādījums, kurā nokļūstot cerība reiz izkļūt uz brīvām kājām ir teju nereāla. Iestādījums, kurā kādam palīdzēt tā iemītniekiem palikt labāk ne tuvu nenāk. Ārpasaulē dzīvojošie tik priecājas, ka ir vieta, kur tādus problemātiskos kadrus ir iespējams nogrūst un par viņiem aizmirst. Tikmēr Ervīnam jāiemācas, kā izdzīvot ar zemas kvalitātes un nepietiekamas pārtikas daudzumu, kad dažādu patoloģiju un slimību uzrašanās ir vien laika jautājums, kad no tām tādas pašas kvalitātes medicīniskās aprūpes mirst tikpat kā ikdienu. Bet ar visu to ir kadri, kuriem sanāk noturēties ilgstoši pie dzīvības, arīdzan vien nesen pilngadību sasnieguši, bet jau ar nolemtu likteni. Jāuzmanās par katru skaļi izteikto vārdu, jo vari būt drošs, ka pilnībā visu kāds tālāk noziņu uzraugiem un administrācijai.

Drūms liktenis, acīmredzami paša izvēļu radīts, tai skaitā paša izvēle nelūgt palīdzību, kad tas vēl iespējams. Vienlaikus arī izteikti dramatisks gadījums, lai romāna ietvaros būtu, ko attēlot.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas gan varētu mēroties labsajūtas un prieka pieredzē kā dzimšanas diena esot mazam princim troņmantiniekam, sagaidīt visvisādus viesus no tuvas un tālas apkārtnes, priecāties kopā ar vecākiem un jaunāko māsu (vēl zīdainis), kā arī tēva Havera brāli Primusu. Tomēr gan karalistes Laidasas un tās iedzīvotāju, gan paša galvenā varoņa Hadžara dzīve sagriežas kājām gaisā uz neatgriešanos, kad Primuss īsteno apvērsumu un gāž brāli no troņa ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā jau uz to norāda viens no Primusa padomniekiem, tad kā pati pirmā grāmata Stone Will, tā visa Dragon Heart sērija aprautos jau prologā, ja vien Primuss rīkotos gudri, neatstātu dzīvajos nevienu, kas pēcāk varētu pretendēt uz troni, turēt uz viņu ienaidu un pašu pēcāk no tā gāzt. Tas, protams, nenotiek, un ne Hadžars, ne viņa māsa Eleina tiek nogalināti, bet pašam Primusam arīdzan ir līdz tam slepenībā turēts dēls, ko sākotnēji varētu uztvert kā galveno motivāciju šādi izrīkoties.

Bet pirms Hadžars var pat uzsākt lolot domas par tēva un mātes atriebšanu, vispirms pašam jākļūst krietni spēcīgākam, un tā lūk Hadžara piedzīvojumu stāsts aizsākas, kad viņa pazemes cietuma sargi kārē aiz naudas šo notirgo verdzībā, jo ne tikai par kaut kādu tur jau aizmirstu bijušā karaļa dēlu vairs neviens neinteresējas, bet pat pašiem būtu jāpiepul savas smadzeņšūnas, lai atcerētos viņa aristokrātisko titulu.

Dragon Heart sērijas iemītnieki mitinās fantāzijas pasaulē, kurā ir iespējams kultivēt savu maģisko talantu. Lai arī netiek pieminēti līmeņi un pieredzes punkti, lai tajos kāptu, tad tos aizvieto komplicēta pakāpju sistēma un tūkstoškārt vairāk eksistējošu tehniku visās iespējamās profesijās un dzīves situācijās. Autors Kirill Klevanski arīdzan vēlējies, lai viņa radītā pasaule būtu ļoti ekspansīva, apgalvojot, ka tās kopējā zemes masa vairākkārt pārsniedz to, ko varam pieredzēt šeit uz Zemes. Diemžēl dažādu karaļvalstu un biežāk jau impēriju politiskās intrigas, kādām nenovēršami jābūt, vairāk paliek lasītāja paša ziņā, krietni būtiskāku lomu piešķirot Hadžara zobena un cita veida ieroču cīņām un piedzīvojumiem.

No verga statusa ceļojošā frīku/izdzimteņu cirkā jāpaiet pieciem gadiem pirms viņu ievēro kāda bagātniece vārdā Senta un pārpērk Hadžaru, bet vien vēl vēlāk seko prologa epizode, kurā kādā nebūt veidā Hadžaram tiek tā laime sastapt mirstoša pūķa garu, kas tam sekojoši piešķir daļu savas sirds (‘’ah, sērijas nosaukums!’’), kas vēlākajos pārbaudījumos un arīdzan pirms tam spēka trenēšanā lieti noderēs, jo citādāk jau galvenais varonis nevarētu pienācīgā laika perioda uzlīmeņoties un panākt atriebes saldo taisnību.

Ui, gandrīz vai aizmrsu pieminēt vēl papildus ieganstu, kas ļauj Hadžaram ātrāk par citiem kļūt spēcīgākām, un tas ir Neironets, kas puisim vēl piešķirts esam mūsu pašu realitātē, kurā Hadžars ir uz gultas nolemts pacients, par kuru ieinteresējies kāds bagātnieks, bet, par cik, vēlāk, šis aspekts ļoti reti un tikpat kā netiek pieminēts, tad puiša izcelsme no mūsu pašu prastās un ikdienišķās Zemes ir vien kā iegansts, lai galvenajam varonim būtu papildus veids, kā to ātrāk uzlīmeņot. Tikpat labi varēja jau uzreiz sākt izdomātajā fantāzijas pasaulē ar pašu galveno varoni no tās.

Jāsaka gan, ka Hadžara spēka pieauguma temps drusku par ātru, lai šķistu dabisks. Saprotams, ka vajadzīgs gavleno varoni līdz ar viņa ceļā esošiem ļaundaru šķēršļiem pamazām padarīt spēcīgāku, lai lielās sērijas ietvaros pirmās trīs grāmatas varētu noslēgt ar pienācīgu kulmināciju, bet tad jau vienmēr var stāstu kuplināt ar papildus lpp. Kaut gan šajā ziņā varbūt pat labi, ka tā netiek darīts, jo vairumā piedzīvojumos tēli, kuri nav kļuvuši par Hadžara draugiem un kompanjoniem ir gandrīz vai kā kartona ielikteņi, kuri būtu itin viegli aizvietojami ar citiem. Vai drusku neizprotams lēmums pievērst vairāk lpp uzmanības, kā Hadžars iepazīstas ar kalnu cilšu raganu Nejhenu un nokļūst zem viņas palagiem, nekā pirms tam piesolītai cīņai ar tūkstošu tūkstošos mērāmu zvēru okeānam pielīdzinātu baru (dažādās spēka pakāpēs), kuri paši savukārt bēg no kaut kur tālienē divcīņu uzsākušiem Alfa klases monstriem.

Pirms paturpināt ar attiecīgajiem draugu varoņiem, jāatzīmē, ka autoram iespaidīgumam un grandiozitātes radīšanai patīk lietot visnotaļ lielus skaitļus sākot jau ar armijām, kuras mērāmas miljonos, un pēckauju upuru skaitam, tā viegli ieskicētai pasaules vēsturei, kur par piemēru var minēt sērijas otrajā grāmatā Iron Will kapenēs sastaptu tā sarga garu, kurš apgalvo, ka starp dzīvajiem bijis pirms sešiem simtiem gadsimtu, kas būtu krietni vairāk kā, piemēram, Warhamme 40k laikposms. Bet varbūt nolūks norādīt uz maģijas esamību, kā būtisku faktoru, kas ne tikai aizkavē tehnoloģisko attīstību, bet padara to pat par nevajadzīgu.

Vismaz par Hadžara tuvāko kompanoju un draugu Nero, īstajā vārdā Erins, var teikt labākus vārdus. Abu attiecību dinamika kā vienam, tā otram ļauj vieglāk pārciest un labāk atgūties no likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem. Vienlaikus Nero izcelsme, par kuru Hadžaram vien atklāsme šīs triloģijas noslēgumā, piešķir stāstam papildus tik ļoti nepieciešamo daudzslāņainību. Ko nosacīti vēl papildina fakts, ka pats Nero ir informēts par paša Hadžara statusu un par spīti gana agri abu draudzībā noprotamajam Hadžara virsmērķim, nogalināt Primusu, tas nepatraucē draudzības faktam. Abu dinamiku papildina vēl Iron Will ietvaros pirms kulminācijas lielās kaujas no barbariem izglābtas daiļas, gudras un spēcīgas lēdijas Sāras izglābšana, kura piesien pie nosacītas kārtības pirms tam ašo un knašo brunču mednieku Nero.

Pati par sevi Dragon Heart sērija ir gana izklaidējoša un saistoša, pat ja ar paredzamiem kulmināciju brīžu iznākumiem, (lai arī ne visi, par ko plusiņš) lai būtu interese vispārējo sēriju (virs 20 grāmatām tajā), bet reizē arī noteikti ir vēlme, lai stāstu sāktu papildināt kas vairāk no pasaules uzbūves, daudzajām vien reizēm pieminētajām impērijām un to valdnieku un aristokrātu savstarpējām attiecībām. Galvenokārt jau ar Darnasusas impēriju (vispēcīgākā ‘’tuvākajā’’ apkārtnē), kurai Laidasa skaitās kā vasalis, kas vismaz šobrīd jūtami paliek tālā fonā. Labi, ka vēl ir Hadžara tuvāko sabiedrotu attiecību dinamika, kā arī vienā no piedzīvojumiem iegūta ļoti īpaša kaķēna (par mājdzīvnieku to neklātos saukt) Azrijas pieaugšana sērijas turpinājumos, par ko spekulēt un prognozēt, cik būtisks lomas pieaugums tai lemts, jo jau tagad ir pa reizei, kurās Hadžars būtu bijis ‘’bēdīgākā’’ situācijā bez viņas.

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāk kā 20 gadu ilgas algotas slepkavas karjeras un aptuveni tikpat ilga apmācības procesa laika Diyu brālībā Danzenam Ravjam beidzot ir gana. Savreiz iecerētais upuris ir gana turīgs, lai pārtrumpotu sākotnējo kontrakta ielicēju pār viņa galvu un viņu pašu padarītu par upuri, vai cita veida līdzīgi gadījumi, ir padarījuši ideju to visu pārtraukt un nodoties krietni mierīgākai un rāmākai dzīvei kāda pasaules nomalē krietni vien pievilcīgāku. Vēlēties jau, protams, nav kaitīgi, bet Danzena gadījumā diemžēl pasaule vai precīzāk brālība, kurai tik lojāli kalpojis, nav uz to pašu gatava parakstīties.

Pilgrim sērijas prologs uzsāk stāstu, kad Danzens nokārto savu pēdējo iecerēto pasūtījumu, bet vienlaikus arī atstāj karājamies jau priekšlaikus paredzamu problēmu, kad viņš dzīvajos atstāj upura meitu Sumi, kura ne tikai pati noskatījusies, kā kāds svešinieks nogalina viņas tēvu, bet arīdzan netiešā veidā strukturālu bojājumu dēļ to mājai mirst viņas māsa.

Pamatsižets savukārt aizsākas divus gadus vēlāk, kad Danzens mērojis tālāko iespējamo ceļu uz pasaules nomali, uz Genšinas ieleju burtiski elles (Diyu nosaukums tai) pierobežā. Teritorija, kas tās ietvaros Danzenam atklāj vēl vairāk maģiskuma gan labo, gan sliktu, ko šī pasaule spēj sniegt. Pirmkārt jau ar dažādiem pārdabiskiem mošķiem, kas izpaužas ne tikai to parastā spēkā un brutalitātē, ko Danzenam jāpieveic ar viņa izslavēto bumerangtipa zobenu Astra, bet arī dažādu piedzīvojumu gaitā, kuru laikā sērijas pirmā grāmata iepazīstina lasītājus ar viņa iegūtiem draugiem sākot jau ar lapsu Kudzu, tā vēlāk ar nemītīgo rīmu un pļāpu kaķi Dželmaju.

Kā pieminētie divi, kuri pieder pie runātspējīgo un vēl jo vairāk cilvēka veidolā transformēties spējīgos, tiek saukti par Yokai, ko burtiski sauksim par Jokajiem. Citur pasaulē tie vairāk vai mazāk palikuši vien mītos un leģendās, ar kurām biedēt bērnus, bet Genšinas ielejā tie ir teju vai ikdienas sastāvdaļa, par kuriem zina visi. Labi apzinoties, ka iestājoties tumsai vien muļķis un tīrākais pašnāvnieks atrodas tuvējā Azuras mežā vai blakus esošajos kalnos.

Visas Pilgrim sērijas pirmās trīs grāmatas lielā mērā ir piedzīvojumu cīņu pilnas, kurās Danzens izpalīdz kādam Suja pilsētciema iemītniekam kādā nebūt likstā, kas jo īpaši manāms pirmajā grāmatā, kad vēl jāiepazīstina lasītājs ar galvenā varoņa pasauli, viņa paša likstām un ilgtermiņa kompanjoniem un topošajiem draugiem. To skaitā savas jaunās mājvietas, pamesta klostera atjaunošanā, ko iegūst, kā atlīdzību, par palīdzēšanu Sudžas pilsētciema vecākā mazdēlam Šedrupam. Kaut arī vēlāk šķiet, ka agrāk vai vēlāk šis Šedrups būtu ticis ar ļaundariem galā pats.

Pirms pievērsties Danzenam, jāatzīmē, ka Pilgrim vismaz pēc sērijas sākuma šķiet gana vidusmēra piedzīvojumstāsts. Ne kaut kas literāri izcils, ne arī pilnīgi pretējā grāvī liekams mēsls, bet ar gana daudz momentiem, kuri liek ar saraukti pieri nopauzēt. Tā viens no aspektiem šķiet ir fakts, ka autoram ir viss viens pilsēta vai ciemats un termini reizēm mijas viens ar otru, tāpēc, lai arī Suja biežāk tiek dēvēts par ciematu, tad tā apjoms acīmredzami liecina par pilsētas apjomu.

Turpināt varētu ar viena piedzīvojuma aspektu, kad Danzenam mieru neliek zibens tika Jokajs, tiek pat pieminēts salīdzinājums ar elektrību, lai gan ne pirms, ne pēc tam neviens šajā pasaulē neizmanto neko elektrisku. Vēlāk Danzenu nu jau kopā ar tuviem kompanjoniem lapsu Kudzu un kaķi Dželmaju cits piedzīvojums aizved tos uz Floating Latern festivālu Arsi pilsētā, kur tiem nākas mēroties spēkiem ar Danzena agrāko kolēģi Soko, kura no visiem citiem pārveidojusi savu ķermeni tik tālu, lai šī nebūtu pirmā un pēdējā reize, atšķirībā no citiem, kad mērojas spēkiem ar Danzenu. Bet būtība tajā, ka nākošajā grāmatā Laternu festivāls nu jau pārtapis par Floating Candle festivālu. Un noslēdzoši, kaut arī uzskaitīt varētu vēl pāris, ir periodiski tēlu izteikumi un frāzes, kuras laika perioda tipā, kur notikumi bāzēti, un lektin lec laukā citkārt radītā konteksta.

Bet pietiks par negatīvo, jo pati par sevi sērija tās lasīšanas procesā ir izklaidējoša. Danzens kā tēls kaut arī ar maziem, tomēr manāmiem soļiem mēro ceļu uz izaugsmi, uz teju utopiska miera sasniegšanu, kad viņu pagātne vairs netraucētu, ko gan agrākie kolēģi šķiet neizprot un turpina no reizes uz reizi traucēt, pārbaudīt viņa spēku, nemācoties no citu kolēģu letālajām neveiksmēm. Papildus tam sižetu cenšas bagātināt Danzena vecāku uzrašanās, kas, kā jau piederas fantāzajai, nav ar parastu izcelsmi un vienlaikus izskaidro, kāpēc nu jau 40+gadu vecuma vīritiem piemīt tādas spējas (krietni lielāks spēks, kā citiem, kā arī par Demon Speak iesaukta spēja kontrolēt vājākus) un novecošana šķiet vēl ir tāltālā nākotnē.

Tad nu lūk, jaunas problēmas sagādā tēva, turklāt vēl Diyu (elles) šībrīža valdnieka Tengir Gantulga uzrašanās, pēkšņā interese pār viņu, mātes mūķenes un Sudža pilsētciemam tuvumā esošā klostera vadītājas Šodrenas tikpat negaidīta iesaiste Danzena dzīvē. Abiem vecākiem savi plāni, savas versijas un puspatiesības par pagātni, par Danzena dzimšanas laiku un kāpēc viņam būtu vērts ticēt vienam vairāk nekā otram. Un par kroni visam vēl augstprātīgs pusbrālis Nomtoi, pilnvērtīgs dēmons, kurš šķietami nespēj ne par ko citu domāt, kā troņa mantošanu, kas pienāktos Danzenam, bet neieklausās ne vārdā no Danzena puses, ka viņš to nemaz nevēlētos.

Danzena par Pilgrim iesaukto, jo pirmās grāmatas ietvaros vēl lolo naivu cerību, ka Diyu brālība liks viņu mierā, ka būs apmeties gana tālā nomalē, lai par viņu tiktu aizmrists, piedzīvojums izgrezno vēl daudzi citi vairāk vai mazāk krāšņi tēli ar savām labāk vai ne tik labi atmiņā paliekošām īpašībām. Diemžēl par spīti nosacītam progresam no viena turpinājuma uz nākošo, tomēr manāms gana jūtams vienveidīgums, formula stāsta struktūrā, kas šo fantāziju ierindo starp daudzām citām un rūpīgi jāmeklē, lai pamanītu kaut ko tajā īpaši slavējamu.

Vismaz eksistē Paradīzes par Sunyata atjaunošanas caurvijošais pamatsižets attiecībā uz atlikušo sērijas grāmatām (cerams). Sunjata, kura pirmās grāmatas ietvaros minēts, ka pirms diviem gadsimtiem, vēlāk, ka pirms trim, burtiski nokritusi, sašķēlusies dažāda lieluma remnant gabalos, kuri tad nu tā īpašniekiem dod dažādas spējas, vai tiek rūpīgi sargāti klosteros, ja vien nav gluži aizmirstībā nonākuši. Kas reiz pagātnē bijis, noticis tik katastrofāls, lai izjauktu balansu, kad visas dvēseles nu bez izvēles opcijas nokļūst ellē, tā arī nav zināms, bet tā vien šķiet, ka Danzenam būs lemts kļūt par to likteņa cienīgo, kuram to censties atjaunot. Tā teikt, ja nav lemts atlikušo mūžu nodzīvot idilliskā mazpilsētas mierā, tad neatliek nekas cits, kā pārveidot pasauli uz labu.

Anna Dāniela – Avārija

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jauniešu savstarpējo attiecību stāsts. Stāsts, kurā dažiem klasesbiedriem šķietami nav par ko satraukties, sākot jau ar kabatasnaudu, kur nu vēl panākumiem mācībās, kamēr citiem jāskaita pēdējās kapeikas un mājās tik pamēģini atnākt ar nesekmīgu atzīmi. Jau tā par šķietami neko, par tīriem sīkumiem reizēm sanāk dabūt atrauties no vecākiem.

Stāsts arīdzan par Esteres un Šāndora jeb Šaņi draudzību jau no pirmajām klasēm, kad vēl prātā bučošanas vai kas vairāk nebija prātā, bet tagad jauniešu vecumā, tuvojoties pilngadībai piezogas pirmās domas, iespējamības. Par plaisām draudzības saitēs itkā nekas neliecina līdz klasei pievienojas no Kenijas atgriezusies Ildiko jeb Ildi. Varbūt vēl viss starp Esteri un Šaņi būtu vairāk vai mazāk kā līdz šim, ja ne mirkļa skūpsts, pēc kura nesaproti, kas tālāk. Kamēr Šaņi pie sevis prāto, kā var vienlīdz patikt divas dažādas meitenes, katra savu iemeslu dēļ, un pieņem, ka ar Esteri varētu turpināties tā pati ierastā draudzība bez situācijas noskaidrošanas par attiecību tālāko gaitu, tad nu puisis aizsāk ciešākas attiecības ar Ildi.

Ja vēl līdz šim otra rocība, reizēm bezrūpīgā attieksme pret naudu nav kremtusi, tad tagad šķietami sakrājies par daudz. Kāpēc gan dažiem dzīve atvēlējusi to maigāko ceļu, kad var atļauties gandrīz jebko (arī uzvedības ziņā) un uzskatīt to par pašsaprotamu, lai citi izstrebj pēc tevis, ja nu tomēr sagadījies, ko savārīt? Savstarpējām attiecībām nepalīdz arī no kompānijas vecākais Gābors jeb Gabi, kurš līdzīgi Ildi var būt bezrūpīgs, reizēm pat ar augstprātības piesitienu.

Pašam Gabi jau ir draudzene, kaut arī nešķiet, ka Gabi tas diži iepriecinātu, bet tā kā puisis atklāti meitenei vārdā Tinde neko negatīvu nav teicis, tad viņa turpina būt daļa no grupas, pat ja iet citā klasē. Diemžēl Tinde nav no tām tievākajām, reizēm pat draugu grupā pasprūk pa komentāram, kur nu vēl no citiem, un Tinde bieži vien izjūt vajadzību ar savu uzvedību un izteicieniem to kaut kā kompensēt, izturēties ne, kā pati to vēlētos.

Papildus jauniešu savstarpējām attiecībām romāns Avārija prasmīgi stāsta sižetā iepin varoņu dažādās attiecības mājās ar vecākiem, kur galvenā lomā pienākas Šaņi un vēl konkrētāk viņa tēvam Jānošam, kurš nezinādams, kā labāk, bet gribēdams, kā labāk, ietur stingras rokas audzināšanas politiku. Tā teikt labāk grūta dzīve un attieksme no vecāku puses, lai līdz augstai gatavības pakāpei sagatavotu atvasi skarbajai realitātei, kura ar tevi neaklēsies. Māte kā jau tad šajā aspektā skaitās kā ‘’labais policists’’ un pat ja vienmēr nepiekrīt, vai tik tiešām nevarētu drusku saudzīgāk, tad ne reizi skaļi neko nesaka un neiebilst. Bet, kad Šaņi vai arī citu grāmatas jauniešu gadījumos atvase sāk glabāt noslēpumus, visu vairs līdz galam nepateikt, tad brīnās, kāpēc tā, ja vēl tik tikko stāstījis visu, kā ir.

Kad seko grāmatas titulā minētais ceļu satiksmes negadījums, tad jau iepazītanās attiecību gultnēs var vērot, kā kurš vecāks pārdzīvo par notikušo, it īpaši Šaņi gadījumā, kurš cieš visvairāk. Kā tēvs Janošs sev jautā, vai ir bijusi nepieciešamība būt tik skarbām, līdzīgi māte, bet, kā nepaiet nemaz tik ilgs laiks, lai viss atkal atgrieztos ierastajās sliedēs. Vai kā šofera Gabi vecāki saprotamni vairāk uztraucas par dēlam potenciālo sodu, par skandālu, ko šāds negadījums varētu izraisīt. Vien jāpateicas apstākļu sakritībai, ka šoreiz pats Gābors (vienīgais grupā pilngadīgais) nav dzēris.

Avārija īsi un kompakti un bez pārspīlēta ‘’jauniešu leksikona’’ dod ieskatu gan pašu jauniešu, gan viņu attiecībās ar vecākiem vai vismaz dažos iespējamos to variantos.

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pienācis pēdējais mācību gads pirms desmit laimīgajiem absolventiem būs ļauts kļūt par Varoni ar lielo burtu. Jau tā atlases process noslēdzošajā posmā, lai no 15 mācību gadu uzsākušajiem atlasītu Varoņa titula cienīgos, nav viegls, bet iepriekšējā gada noslēgumā ekstrēmistu grupas Sons of Progress uzbrukums Landers universitātes teritorijai, kurā mācību ņem ne tikai potenciālie varoņi, visu padarījis jo sarežģītāku, jo pašsaprotamu iemeslu dēļ nebija iespējams rīkot trešā mācību gada noslēguma eksāmenus.

Tomēr, ja meklē, var atrast arī dažu labu pozitīvo aspektu no visas traģēdijas, jo priekšlaikus realā uz dzīvību vai nāvi iesviestā situācijā daži studenti saprot, ka šāda karjera, lai cik nopietna līmeņa spējas tiem nepiemistu, nav domāts viņiem. Un pat ar to visu, mācību un pārbaudījumu metodika ir izstrādāta gana rūpīgi, lai atlasītu visus šaubīgos, kuri vēl ir ar ilūzijām, ka, piemēram, konfrontācijas brīdī spētu superļaundarim atņemt dzīvību vai tā aizturēšanas vai neitralizēšanas brīdī spētu ignorēt vai vēlāk sadzīvot ar zaudētajām civilo iedzīvotāju dzīvībām, pat ja kopbildē tas nozīmētu daudzkārt vairāk citu dzīvību izglābšanu. Šādi šaubīgie, lai cik neticētos atrodami arī starp galvenajiem varoņiem.

Paralēli pārbaudījumu un treniņu procesam, kas ceturtajā gadā galvenokārt atkarīgs no paša ieskatiem, tiek risināts sižets par un ap eksperimentālo powereds (cilvēki ar spējām, bet no dzimšanas nespēj tās kontrolēt)ārstēšanas procesu, kā eksperimenta šķietami pirmie pozitīvie rezultāti ir šīs sērijas galvenie varoņi. Diemžēl metodes, kā pie tā sanācis nokļūt ir nodevības, smagu, bet nepareizu izvēļu pilns. Jau iepriekšējā grāmatā autors Drew Hayes sāka pamazām pietuvoties problēmsituācijas kodolam, ko izraisījusi Alises Adair mātes (arī powered) spēju kontroles zudums viņai vēl zidainīm esot. Spējas, kuras diemžēl saistītas ar neskaitāmu potenciālu nākotņu redzēšanu, vēl jo traģiskāk, kad visi viņas redzētie varianti saistīti ar meitas nāvi, piemēram, noslīkstot vanna viņai to mazgājot un tieši tad zaudējot kontroli.

Lai cik izprotama līdz ar to ir Alises tēva un miljardiera Čārlza tālākās izvēles, tad to kopums nevien nekad nebūtu piedodams, bet pat sodāms pēc smagākā barguma. Šajā sērijas sižetā iesaistīts arīdzan pasaulē bēdīgi slavens un jau teju divdesmit gadus bēguļojošs varonis Globe, kas vēl ceturtās grāmatas iesākumā seko atklāsmes pavērsiens, ir Čārlza vecākais brālis, turklāt vēl konspiratīvi nepatiesi apsūdzēts savā noziegumā un īstais vainīgais meklējams citur, bet vairumam šokējoša radinieka virzienā. Tā teikt, ko mīlestība pret sievu, vēlme tai palīdzēt un likt izveseļoties, lai tur vai kas, lai kāda upurcena citiem viņa vietā nebūtu jāmaksā, spēj pamudināt cilvēku, kas līdz tam bijis mīlošs un par Varoni saukts.

Tikmēr raksta sākumā piesauktā ekstrēmistu grupa Sons of Progress gluži nesēž rokas klēpī salikuši un pēc uzbrukuma padzirdētās baumas, ka powereds ir iespējams izārstēt un ļaut tiem tapt par Superiem, liek turpināt darboties, neskatoties uz to, ka visi Varoņi (vismaz labie) dzen visas iespējamās pēdas, lai atriebtu uzbrukumu un parādītu citiem potenciāliem domu biedriem, kas notiek ar tiem, kuri to apsvēruši. Par laimi cita studentu aktīvistu grupa, kura par pamatmērķi nodēvē Varoņu Sertifikācijas programmas izslēgšanu, pārvietošanu prom no Landers universitātes teritorijas nav ar tiem saistīta, nav ar līdzvērtīgiem resursiem apdāvāta, bet vienalga autors šo mini sižetu spēj apveltīt ar gana saistošu intrigu, lai radītu vismaz nelielu satraukumu par galveno varoņu drošību.

Atgriežoties pie ceturtā gada studentiem, nevar ne salīdzināt, kā tie attīstījuši gan savas spējas, to spēku un kontroli pār tām, gan savu personību un visa kombināciju, lai bez universitātes un tās pasniedzēju kontrolētajiem pārbaudījumiem spētu paši iesaistīties Varoņa karjeras un dzīves reālajos pārbaudījumos. Un lai cik triviāli tas salīdzinoši ar ko citu nešķistu, tad gana lielu satraukumu vēl pirms beigšanas spēj sagādāt, kad internatūras (divi gadi) mentora izraudzīšanās, gan varoņa vārda izraudzīšanās, lai tas atspoguļotu gan paša personību, gan spējas, bet vienlaicīgi arī patiktu.

Kopumā ļoti saistoša supervaroņu tematikas sērija, kas spēj apvienot gan jauniešu universitātes pieaugšanas laika problēmas un visu ar to saistīto, gan fantāzijas sižeta problēmsituāciju un tā elementus.

***

Sērijā kā tādā vēl eksistē Corpies grāmata, kas Goodreads portālā sēriju kopumā skatot ir atzīmēta kā piektā pēc kārtas, bet pārlūka vēsturē kā #2,5, kas pēc hronoloģiskā laika būtu krietni iederīgāk, jo ceturtajā ir moments, kad Roja/Heršela (dubulta personība) varonis piemin tēva Titāna (vērā ņemami labs progress tēva-dēla attiecībās sērijas gaitā) kulminācijas punkta cīņu no Corpies.

Tajā Titāns jeb īstajā vārdā Ovens jau vairāk kā desmit gadus ir pārstājis būt Varonis pēc skandāla, kad prese viņu pieķēra kopā ar citu sava dzimuma personu, citu Varoni, kad vēl pats precējies bijis. Kā rezultātā pajūk ne tikai līdz tam pat ļoti populārā Varoņa karjera, bet arī visa ģimene, jo nobīstas, kā gan spētu dzīvot tālāk, kad patiesība par viņu šādi nākusi atklātībā.

Kas tad licis visu pamest, noslēgties, bet Roja/Heršela atkalsakontaktēšanās pamudina uz pārdomām, uz pārmaiņām. Tāpēc ar sava aģenta Lenija (viens no labākajiem biznesā) palīdzību meklē opcijas, kā varētu restartēt Titāna varoņa karjeru, bet, lai kā sabiedrības attieksme gadiem ejot mainījusies, skandāla smaka joprojām vairumam liek izturēties rezrvēti pret Titāna vārdu un asociēšanos ar to. Tā nu neatliek nekas cits, kā pievienoties vienai no korporāciju sponsorētām Superu komandā (nav spējuši pabeigt sertifikācijas programmu, bet grib palīdzēt) un iesauktiem slengā par Korpijiem, jo to kostīmus grezno dažnedažādu firmu un sponsoru logo.

Kā citi, tā arī Titāns agrāk uz tādiem skatījies no augšas ar nievājošu attieksmi kā uz tā teikt nocenotiem Varoņiem, kuri var vien apbrīnā uz viņiem lūkoties, un izliekas palīdzam, lai vienkāršo cilvēku acīs arī varētu par tādiem saukties. Un līdz ar to Titāna pirmās dienas ar jauno komandu Brewster pilsētā, kura pēdēja laikā kļuvusi par nopietnu un spēcīgu Varoņu karsto punktu, nav no tām gludākajām.

Pati komanda par sevi par tādu sākotnēji saucama vien uz papīra, jo ārpus tiem piešķirtajiem uzdevumiem katrs teju ir pats par sevi un par otru nemaz neinteresējas. Vienlaikus Titāna jāiegūst izpratne, ka šajā Korpiju komandā viņš vairs nav Varonis ar lielo burtu, bet gan palīgs bīstamās situācijās, kad tiem jāsaskaras ar Superļaundariem, ko pēc likuma superi paši, ja nav varoņi, nedrīkst.

Sākotnēji nekaitīgs robotu uzbrukums, kuram šķietami nav cita mērķa, kā vien radīt pēc iespējas lielāku postažu, izvēršas grāmatas kulminācijas cienīgā sižetā. Visnotaļ loģiski, ka šāda problēmsituācija piesaista arī Titāna uzmanību, bet vien nav cīnītājs, un, lai varētu pienācīgi iesaistīties drauda neitralizēšanā, atrast draudu cēloni un avotu, kas prasa teju visas Brewster pilsētā mītošo varoņu iesaistē, ir jāuzlabo attiecības arīdzan ar tās spēcīgākas komandas Elemental Fury līderi Geilu. Kas vieglāk pasakāms nekā izdarāms, jo Brūstera kļuvusi par tādu dažu labu Varoņu magnētu, kuri ar mediju palīdzību cer izsisties uz lielākas metropoles skatuves, vai Titāna gadījumā, no malas skatoties, atgūt agrākās slavas spozmi.

Pat ļoti intriģējošs stāsts, kas liek vēlēties no autora puses kādas citas šajā pasaulē ievietotas sērijas esamību. Būtu tie pamatsērijas tēli jau savu Varoņu karjeras kādā no posmiem vai citā, ne ASV, pasaules malā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #262 (10.06-30.06)

Izlasīju:

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Oldrich Kosek – Slepkava Smaržojas ar ‘’Chanel’’

Noklausījos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Lasu:

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Klausos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Lasīšu:

Anna Dāniela – Avārija

Hans Fallada – Dzērājs

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Klausīšos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #15-16