Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes dzīve vienai daļai to turīgāko kļuvusi par mūžības pilnu dzīvi ar visu to labāko, ko zinātniskie un medicīniskie sasniegumi spējuši sasniegt, bet šie minētie bagātnieki ne ar visu uzskatījuši par svarīgu dalīties. To skaitā, savā ziņā saprotami, ar šķietamo nemirstību, ja vien netiek nogalināti vai citādi neizārstējami cieš, apdāvinātie un par Eternals iesauktie.

Loģiski, ka lielām sabiedrības masām šāda uzskatāma un acīmredzama nevienlīdzība nav gājusi pie sirds, bet sērijas būtība nav gluži par šo, bet sižeta premise ir padsmit paaudžu kuģu izmēra, kas sēvi ietilpinātu līdz pat simts tūkstošiem parasto mirstīgo un ļautu tiem pārcelties, uzsākt jaunu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem ar jaunām iespējam uz nepārapdzīvotas planētas. Un Orion Colony sērijas fokusā ir viens no šādiem kuģiem.

Tomēr pirmie pavērsieni seko jau pirmās nelielās grāmatas ietvaros, kad teroristiska grupa Disciples, kura ir pret pilnīgi visu, kas saistīts ar Eternals un līdz ar to ir gatavi nogalināt visus simts tūkstošus parasto mirstīgo, to skaitā bērnus, lai nepieļautu Oriona misijas izdošanos.

Kā jau to var paredzēt, ja jau eksistē vēl turpinājumi sērijā, tad gluži viss plāns teroristiem neizdodas, bet gana vērā ņemama tā sadaļa, lai Oriona kuģis, kuram gan nebūtu jāmēro ceļš līdz Oriona zvaigžņu sistēmai vairāku paaudžu garumā, bet vien sešas nedēļas cita zinātniskā sasnieguma Slip Space dēļ, kuram gan būtiskākas uzmanības par nosaukuma došanu un konceptu netiek pievērsts.

Orion Uncharted līdz ar to darbību turpina pēc avārijas piezemēšanās uz svešas, potenciāli jau citplanētiešu (kaut gan cilvēki tiem būtu tie citi planētieši) apdzīvota. Tā teikt planēta, kura jau ar pirmajiem mirkļiem piedāvā piedzīvojumiem bagātu buķeti. Kā arī, lai tā teikt būtu interesantāk, starp kolonistiem iefiltrējušies vairāki teroristi, kuri gatavi aktizivēties, lai gadījumā, ja neizdotos misiju apturēt uz Zemes, censtos to paveikt citviet.

Grāmatu īsumam viens labums, ka sižetam nav laika apaugt ar lieku pildījuma materiālu, ja ir vēlēšanās, lai lasītājam būtu aizraujoši. Kaut gan citu autoru vai autora rokās būtu izveidojama viena liela SFF grāmata, nevis sadalīta četrās daļās, jo patiess kulminācijas moments ir vien noslēdzošajā ceturtajā grāmatā. Bet citādi arī galvenā varoņa, agrākā profesionālā cīkstoņa, pirmās grāmatas ietvaros mehāniķa un vēlāk jau negribīga kolonista, uzticama kolēģa Rikija draugs un daudzu citu titulu cienīgais Dīns Sleids ir paspēts apaudzēt ar labu miesu uz tēla skeleta. Kā šībrīža tagadnes motivācijai, tā agrāka traģēdija, kas slēpjas tēla pagātnē un ir nostādījusi uz tā ceļā, uz kura viņu sastop lasītājs.

Jaunajā, neplānotajā Orion kolonistu mājvietā (kā palaimējies, ka apdzīvojama vispār), cik nu to spējuši izdzīvot pēc avārijas, planēta, kuras nosaukums, kā vēlāk uzzinās, ir Genesis, patiesi jāsaskaras jau uz tās esošu civilizāciju, kuras pārstāvji drīzāk atgādina vai nu lielus gekonus vai mazus aligatorus, bet būtiskākais, ka Dīns un līdz ar viņu citi cilvēki brīnumainā kārtā ir iesaistīti pareģojumā, kas atrisinātu gadsimtiem ilgu konfliktu starp divām šo Genesis planētiešu frakcijām, kurām, lai nebūtu garlaicīgi, pievienojas trešais naidnieks Leģions, kas nu visus apvienos pret to, lai likvidētu tā radītos, potenciāli katastrofālos draudus.

Interesanta, kompakta un ātri pievārējama četru grāmatu sērija, kura zina savus uzdevumus un arīdzan izpilda tos kvalitatīti un vairāk nekā tikai vienkārši izklaidējoši.

Izlasīju, lasu, lasīšu #264 (22.07-11.08)

Izlasīju:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

William Golding – Lord of the Flies

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Allan Stratton – The Dogs

Noklausījos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Steve Perry – Cutter’s War #1-3

Lasu:

Mike Lee – Fallen Angels (The Horus Heresy #11)

Klausos:

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Lasīšu:

Andris Kolbergs – Ēna

Mark Billingham – Die of Shame

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Klausīšos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī kopš sērijas sākuma Hadžara kultivācijas līmenis un spēks nenoliedzami ir audzis, tad ar visu līdz šim pieredzēto nevar ne tuvu salīdzināt viņu ar pašiem labākajiem Darnasas impērijā un tās galvaspilsētā Dahanatanā, kur kopā ar šībrīža draugu un kompanjonu Ainenu, kuram pašam pēc dotajiem mājieniem interesanta pagātne dzimatajā salu arhipelāgā kā pirātam, abi nolēmuši iestāties prestižākajā skolā Holy Sky, lai vēl jo vairāk uzlabotu savu līmeni.

Pati skola gan nav no tām, kurās to audzēkņi pavadītu ikdienu starp galdu un solu. Drīzāk jālūdz dievi, kam tici, un/vai bez tā arīdzan jācēr uz laimi pilnīgāko, lai sanāktu palikt dzīvajiem pirms beigšanas, jo katra diena var izvērsties par to, kuras ceļā likto pārbaudījumu šķēršļi izrādās liktenīgie, un nesatraukts pat vairāku simtu bojāgājušo skaits vienā dienā. Bet, par laimi, galvenajam tēlam un mazāk trauksmaino un satraucošo notikumu iznākuma paredzēšanā, vismaz attiecībā, vai Hadžars izdzīvos, viņa talkā no autora puses nāk Sižeta Bruņas, un šķiet nekas līdz pat visas lielās sērijas beigām kaut kad vēlāk nespēs viņu apturēt, un pagaidām drošs var justies arī Ainens. Kaut gan ne pilnībā, ja atceras par pirmo trīs sērijas grāmatu Hadžara draugu Nero. Diemžēl šajās piecās ‘’Land of…’’ mini sērijas grāmatās Hadžara ne gluži mājdzīvnieka tīģeres Azrijas darbība ir ļoti minimāla. Autors par viņu atceras vien pirmajā no piecām un pēcāk ļaut eksistēt kaut kur fonā.

Kā tas pienākas, tad jo spēcīgāks kļūst galvenais varonis, jo spēcīgākiem jākļūst arīdzan Hadžara pretiniekiem un dažādiem ļaunajiem tēliem. Vieni gadsimtiem ilgi par upuriem pataisījuši citus un citiem nezinot slēpušies teju deguna priekšā, bet paši sev izdomājuši aizbildinājumus, ka vairo savu spēku, jo to virsmērķis ir augstāks un lielāks labums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, kas attiecīgi attaisno to dažus upurus, kuriem jāmaksā savas dzīvības cena, lai to nodrošinātu. Citi pirms tam gan ir godīgāki gan pret apkārtējiem, gan sevi un jau no sākta gala neslēpj kas ir kas.

Holy Sky skolā uzņemti dažāda sociālā statusa jauno censoņu, sākot ar aristokrātiem un beidzot ar vienkārši attālu ciematu labākajiem kultivatoriem, bet ne visi no augstākajiem slāņiem pieraduši dalīt ne telpu, ne gaisu, kur nu vēl ko citu ar tādiem prastiem ļaudīm, kas sevi parāda daža laba kaitinošajā un starp vairākiem pamanāmi līdzīga un tikpat kā vienāda tipa tēliem, kuru augstprātībā un iedomība brīžiem kļūst pārlieku kaitnoša. Bet Hadžars un Ainens jau nebūs no tiem, kuri ļausies sev kāpt uz galvas. Drīzāk vajadzības gadījumā noliks pie vietas, kuru vajadzēs, un pie viena nopelnīs tādu kā personīgā mācekļa vieta pie kāda no profesoriem.

Hadžara gadījumā pasniedzēja vārds ir Orūns, profesors, kurš, kā vēlāk izrādīsies, varētu mēroties spēkiem ar pašu Darnasas imperatoru Morganu, bet kādu savu iemeslu pēc dod priekšroku būt tūvāk cīņaslaukam, ja tāda nepieciešamība rodas. Tā teikt, ne visiem vajadzīgas galvassāpes, ko sniegtu imperatora postenis. Bet pirms vēlāk Hadžars neviļus iesaistās atentāta novēršanā, Orūns viņu nosūta teju kā kurjeru pēc vērtīga artefakta. Tomēr, kā jau izdomātā romānā pienākas, vienmuļais ceļojums izvēršas krietni lielākā pasaules glābšanas piedzīvojumā.

Pārbaudījumi, testi un ļaundaru pieveikšana, pēc kuriem Hadžars un viņa draugs Ainens kļūst arvien spēcīgāki ir būtiska gan šīs mini, gan visas Dragon Heart sērijas sastāvdaļa, kas pie desmitās lielās sērijas grāmatas jau liek vēlēties drusku ko vairāk, bet reizē var just, ka lielajam pasaules mērogam autora Kirill Klevenaski talants atpaliek līdzvērtīgi atspoguļot liela mēroga notikumus un pasaules politiku, ne tikai ar pašu Hadžaru saistīto. Tā vairāku grāmatu garumā daudzinātais starpimpēriju karš starp Darnasu un kaimiņu Laskaniju, kas iesākas vien devītās grāmatas Land of Pain epilogā, sērijas turpinājumā tiešā veidā atrādīts vien fragmentāri. Vismaz, cik var noprast, tad vismaz šis fakts nebūs gluži atstāts fona darbībai, turklāt vēl orkiem, kuru draudzību Hadžars iegūst artefakta kurjera misijā iekš Land of Demons arīdzan sakāms savs vārds.

Vismaz līdzi spēkam cenšas augt arī paša Hadžara tēls, kuram galvassāpes periodiski sagādā gan viņā iekšēji ieslēgtais senča Black General dvēseles fragments, gan arvien biežāk par dievu dēvējams, bet noteikti ilgdzīvotājs Helmers, murgu dievs. Ja Melnais Ģenerālis savu iznīcības kampaņu veidojis ntās tūkstošgades agrāk un pat dievi vien spējuši tā dvēseles fragmentus izkaisīt starp mantiniekiem, ne nogalināt, bet tagad nosacīti mēģina caur Hadžaru ko pasākt. Tad Helmera epizodiskās uzrašanās brīžiem gan šķiet ar lielāku potenciālu. Bet ar visu to un citiem Hadžara pretiniekiem, kuri tā vien kāro puisi nogrūst zemē un pielikt punktu viņa dzīvībai, tad būtiskākais Hadžaram ceļā uz arvien lielāku spēku ir neļaut tam kļūt par pašmērķi, nepazaudēt iemeslu, kāpēc pats grib tāds palikt, kāpēc grib citiem palīdzēt un nenoklīst maldu ceļos, kā noticis ar dažu labu citu tēlu, kas šo savu ceļu uzsācis, kā labais tēls, bet tagad tāds nebūt nav.

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cilvēces Imperatora līdz šim divsimts Krusta kara gājiena gados, kuros atgūts tik daudz Old Night jeb Age of Strife piectūktošgadē zaudētais, bet uzticamākā līdera Horusa Lupercal nodevība, viņa krišana kā varaskāres grēkā, tā visticamāk krišana warp un Haosa spēku varā, maksās neskaitāmiem miljoniem vai pat miljardiem to dzīvības un nu iekš Mechanicum grāmatas sasniedz arī tuvāko Zemes jeb Terra kaimiņu Marsu.

Marss impērijā kalpo kā galvena dažāda veida bruņtehnikas un munīcijas ražotne. Teju visa planēta pārvērsta vienā lielā rūpnīcā, bet tas reizē prasījis savu cenu un pats ar savām plaušām, elpodams tās gaisu, būsi starp mirējiem dažu sekunžu laikā, un toksiski dūmi ir vien niecīga daļa, kas šo efektu panāks. Diemžēl vienkāršajam strādniekam, kā jau daudzviet Warhmammer Visumā, dzīve ir tāu no apskaužama stāvokļa, un drīzāk saucama par paverdzinātu dzīvi, kurā jāiztiek bez savas domas un brīvās grības, neapšaubot tiem uzlikto darbu, tas jāizpilda dienu no dienas. Drīzāk jāpriecājas, ka tiek piešķirts vispār kāds par pārtiku devējams substrāts, kas uztur pie dzīvības, un pajumte, kurā apmesties uz guļas laiku.

Daži gan ir pēc dabas un rakstura drosmīgi. Aiz neziņas vai iekšējas drosmes uzdrīkstas būt inovatīvi vai uzdot, piemērām, jautājumus, kas sākas ar ‘’kāpēc’’. Tā Dālija grāmatas sākumā, vēl atrodoties uz Zemes, nonāk uzmanības fokusā, tiek ievietota izolatorā un gandrīz jau nonāk nāvessoda izpildes lokācijā, kad to pēdējā brīdī izglābj indivīdi no Marsa, kurus tur nosūtījusi Magmas pilsētas un rūpnīcu komplesa pārvaldītāja Koriel Zeth, kura pati, vēl nezinot par pārmaiņu vējiem, parāda savu gatavību un gribu nebaidīties no pārmaiņām.

Atšķirībā no citiem iestagnējušajiem, kāds ir grāmatas galvenais ļaundaris uz Marsa Fabricator General Kelbor-Hal, kurš ir arī starp tiem daudzajiem, kuri dikti nepatīk paša Imperatora atkāpšanās no Krusta kara frontes un atgriešanās uz Terra, atstājot dižo Horusu vienu pašu. Arīdzan bieži izskan nenovērtētības sentiments par kopīgiem spēkiem sasniegto. Attalgojuma atšķirīgums par arī Marsa nestajiem upuriem un tās kritušajiem kareivjiem, kaut gan reizēm varbūt labāk neskatīties cita maciņā, nepārdzīvot, par to kas nav, un labāk novērtēt, to kas ir. Kas zina, varbūt reizēm pietrūkst vien daži atzinības un pateicības ‘’paldies’’ gara vārdi, lai Marss kā partneris Imperatoram no citas planētas, pat ja cilvēces dzimtās vietas, justos līdzvērtīgs cīņu biedrs.

Tā arī būtiska kļūda, kas atkārtojas un tiek atrādīta teju visās Horus Heresy sērijas grāmatās līdz šim, ir Imperatora nevēlēšanās izkaidrot savus lēmumus, dodos aizliegumus, piemēram, kaut ko spēcīgu, bet ar warp un Haosu saistītus, kāpēc padošanās kārei būt spēcīgākiem šiem konkrētajiem spēkiem ir tik bīstami kā pašiem, tā cilvēcei.

Debatējami, ko dažādi tēli arī dara Mechanicum gaitā, labāk ir sekot tādam kā sevis pārveidošanas tehnoloģiskajam kiborgiskajam ceļam, kad ne viens vien tēls teju par deviņdesmit procentiem jau vairs nav saucams par humanoīdu, bet gan par mašīnu. Tomēr, ja vieni cilvēka miesu saskata kā vien traucēkli, kas aizkavē, cilvēciskās emocijas par šķērsli aukstai loģikai un kā nevēlamu un pat nīstamu to visu uztver. Tad citi, kā Korielas Zetas sabiedrotais Keins, drīzāk miesas šķietamajos trūkumos cenšas saskatīt cilvēcisko pusi, kas piezemē un neļauj aizmirst, ka mērķim būtu jābūt vienkāršā mirstīgā aizsargāšana, atgūto un jau Impērijas kontrolē esošo planētu iedzīvotāju aizsargāšana. Bet tas viss un ne tikai debates jautājums ‘’ko nozīmē būt cilvēkam? Cik daudz vari sevi pārveidot un aizvieto, lai par tādu vairs nevarētu saukties?’’ ar vieglu roku, daudz kas no tā neatgriezeniski, tiek aizslaucīts ar nodevības karā izslacītajām asinīm.

Sižets tiek pamatā sadalīts divās daļās starp sākotnēji briestošo šķelšanos uz Marsa un vēlakajām lielajām kaujas ainām starp Horusam un Imperatoram lojālajiem spēkiem, un starp tuvāk vienkāršakam cilvēkam, bet nebūt parastam mirstīgajam – Dāliju. Kā izrādīsies, tad, ja Dālijai nepiemistu tai īpašas, neapzinātas spējas izmantot warp spēku, tad vien viņas drosme inovēt nebūtu bijis tās glābiņš uz Zemes.

Viņas sižetā Koriela Zeta izmanto jauno sievieti, lai censtos radīt ierīci, kas daudzkāršotu psaikeru spēju izmantot theta viļņus, tādejādi ilgāku un labāk piekļūstot warp slēptajām Visu Zināšanu ‘’krātuvei’’. Varbūt tukšu zinātniskās fantastikas technospeak frāžu un terminu ziņā Warhammer sēriju kāda cita var pārspēt,tad sakāpinātas lillā prozas ziņā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforam cīņu laikā starp lielajiem robotiem un to pilotiem, kad parastie mirstīgie kareivji to pakājēs nereti tiek aizmirsti, līdzi nestāv neviena cita.

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.