Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

Blogam 10 gadi!

Gandrīz vai neticas, ka ir jau pagājuši desmit gadi kopš izdomāju aizsākt grāmatām veltītu blogu. Pašā sākumā bija bloga dzimšanas dienai veltīti rakstiņi, bet tad ikdienas dunas ietekmē biežāk par šo dzimumdienu atcerējos, kad tā jau pagājusi, bet 10gadu slieksnis šķiet gana nozīmīgs, lai to piefiksētu.

Vairs jau nav atmiņā palicis, kas tieši iedvesmoja uzsākt blogu, bet uzreiz zināju, ka rakstiskais formāts krietni piemērotāks par aptuveni tajā laikā atklāto BookTube pasauli. Sākuma raksti drīzāk pielīdzināmi ‘’patika, nepatika’’ listēm, vēlāk potenciāli lielāka skatījumu skaita dēļ izmēģināju publicēt reizē latviski un angliski, līdz šobrīd ar piezīmju veikšanu lasīšanas vai klausīšanās procesa laikā gan individuālas grāmatas, gan sērijas ietvaros, kas ļauj izlasīt divas vai trīs pēc kārtas, izvairoties no gadījumiem, kad sērija tiek lasīšanas procesa ziņā izvilkta garumā un sīkāki notikumi, bet vienlaikus nozīmīgi, piemirsti un atmiņa paļaujas vairāk uz lieliem iespaidiem. Ir pat daža laba grāmata, kura daļēji atmiņā palikusi ar to, cik interesants bijis raksta tapšanas process par to.

Ja paskatās no statistiskās puses, tad pa gadiem sanācis iekrāt 51 000+ skatījumu uz 38 000+ individuālu apmeklētāju (pieņemu, ka tas uz individuālu dienu rēķināts). Vispopulārākā diena ar 17% skatījumu ir bijusi piektdiena. WordPress vēl itkā piedāvā konkrētu stundu, bet uz to mazāka ticamība. Rekordgads skatījumu ziņā izvērtusies 2019.gada 9.augusts ar 658 vienā dienā, ko tik līdzīgu nav sanācis atkārtot. Attiecīgi 2019.gads ar 6 466 skatījumiem ir rekords vienā gadā, bet tālu neatpaliek arī 2017.g. un 2020.gads. Ja vēl teikumā papildina atskatu uz skatījumiem, tad 2023.gads bijis vissliktākais, nerēķinot pusgadu no 2014.gada, bet ne jau skatījumu skaits un kvantitāte ir tas motivējošais faktors. Tādā gadījumā jāšaubās, vai tik ilgi būtu izvilkts. Jāatzīmē, ka pats diemžēl vairs tik aktīvi nelasu citu rakstus.

Paturpinot gan ar citu statistiku, lasīšanas paradumus bloga un tai skaitā Goodreads (arī citu interneta resursu esamība) noteikti ietekmējusi – var vien uzskaitīt dažus, piem, March Mystery Madness, Space Opera September, oktobri kā tādu šausmu žanra ietekmē vai novembri latviešu autoru zīmē un dokumentālo literatūru.

Ieskaitot 2014.gadu līdz šim brīdim sanācis izlasīt 1 819 grāmatas (par trim vēl nav tapis raksts)un līdz gada beigām, ja plāni un Goodreads izaicinājums tiks izpildīts, tad tam būtu jāpārtop par – 1951. Ir doma, ka vajadzētu pāriet vairāk uz elektroniskajām grāmatām, pie kā palīdz, ka kopš pandēmijas beigām Ķīpsalas izstāde ir bijusi iemīcīta blakus Skolai. Tai skaitā ‘’paldies’’ saka grāmatas, kuras plauktos nostāvējušas vairāk par vienu vai diviem gadiem.

Kopskaitā, ieskaitot šo, rakstu skaits – 1 908

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pēc drauga ieteikuma folklorists Andrejs Belareckis dodas uz romānā nenosauktu (N.) novadu, bet labāk nebūtu paklausījis, jo senu, lokalizētu pasaku, leģendu un mītu vietā sanāk atrast šķietami pārdabisku, atriebības kāres nepiesātināmu karali Stahu un viņa karadraudzi par noslepkavošanu teju pirms divdesmit paaudzēm.

Atmosfēra Andreajam dodoties un knapi dzīvam izkļūstot cauri purvu muklājiem, lai šķietami nejauši uzdurtos pilij tās teritoriju kompleksam, kas izvērtīsies par viņa šī stāsta galamērķi, atmosfēras ziņā ir īsteni gotiskā stilā drūma, šķietami bezcerības un nolaistības sajūtas piesātināta. Par tā saimnieci pirms diviem gadiem pēc tēva nāves kļūvusi Nadzeja Janouska, kura par spīti Staha un viņa karadraudzei, turklāt vēl divu pašas mājā mītošiem spokiem nav vēl zaudējusi veselo saprātu, pat ja ilgstošā stresa slodze acīmredzemi ietekmējusi jaunās sievietes ārējo izskatu.

Pats Andrejs jau no paša sākuma neslēpj savu skeptisko nostāju pret paranormālām parādībām, bet īsie mirkļi, kuros nojaušams jaunietes daiļums, kuram liedz uzplaukt šķietamie spoki un gari, liedz pamest Janousku dzimtas mājas, lai dotos ievākt folkloras cienīgu materiālu bez briesmu dvašas kaut kur citur. Mazpamazām par motivējošo spēku kļūst arī romantiskākas jūtas pret Nadzeju, kaut arī sākotnēji liedzas tām par labu kādam citam vietējam censonim no sievietei līdzvērtīgas muižniecības kārtas. Par šīm romantiskajām iecerēm gan ne censoņi uz Nadzejas iekarošanu ir vienlīdz priecīgi un pateicīgi.

Autors Vladzimirs Karatkēvičs brīžiem it kā cenšas lasītājam piedāvāt kādu viltus aizdomās turamo, kurš būtu atbildīgs par citu mobilizēšanu savā konspirācijā pret Nadzeju, bet tas darīts visai pavirši un nerada vēlamo spriedzes efektu, kad vajadzētu tikt skaidrībā par ļaundaru grupas līderi pirms to izdara pats autors. Varbūt pat vēlamāk būtu bijis saglabāt pārdabisko kā kaut ko reālu.

Karaļa Staha Baismajā Karadraudzē tiek ieturēts atmiņstāsta stils, kurā tās galvenais varonis būdams jau kā teicējs 96gadu vecumā tālā cita laika drošībā izklāsta par trākāko reiz piedzīvoto, bet ar piezīmi, ka vairs nerūp ticēs vai neticēs lasītājs tam. Viņam galvenais to uzlikt uz papīra, lai pieredzētais nepazūd līdz ar viņa nāvi. Diemžēl pats atrisinājums arī izvēršas tāds pliekans un bez uzrāviena, turklāt vēl ar pārlieku gariem iz-/paskaidrojumiem, lai tā teikt būtu līdz galam drošs, ka pilnīgi visiem lasītājiem būtu palīdzēts tikt skaidrībā gan par konspirācijas vainīgajiem, gan motivāciju aiz nekrietnās rīcības pret jauno Nadzeju. Ar šo arī stāstam nepārprotami tiek piedāvāta versija par sķiru cīņu, kurā muižniecības kārta ir tā ļaunā, dzer un ēd pilnus vēderus, kamēr nabadziņi, labie strādnieki zemnieki, uz kuru sūro darba augļu nastas tas iespējams, paši cieš regulāru badu.

Ja pacenšas atmest padomju režīma nodevu stāstā, tad cauri tam visam var just patriotiskas dabas mīlestību pret savu Baltkrieviju, cerības, kas ar to saistās. Ja vien vēl pats romāns būtu aizraujošāks, būtu bijis vēl labāk.

Izlasīju, lasu, lasīšu #261 (20.05-09.06)

Izlasīju:

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Noklausījos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

James Clavell – Asian Saga #6-7

Lasu:

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Klausos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Lasīšu:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Oldrich Kosek – Slepkava Smaržojas ar ‘’Chanel’’

Klausīšos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēcei negaidīti paveras ceļš uz vairāk nekā 1300 apdzīvojamām planētām, pat ja flora un fauna, kas uz tām attīstījusies, nav piemērota tūlītējam cilvēka uzturam, varētu domāt, ka visiem būs gana ko sadalīt, nevajadzēt plēsties savā starpā, kā līdz šim. Diemžēl, tā domāt būtu naivuma augstākā pilotāža un The Expanse sērijas ceturtais turpinājums Cibola Burn ir vien iesildošais numurs piektajai un sestajai grāmatai.

Vērtīgi izrakteņi, zemes īpašniecība, kuras teritorijā tie atrodami un nauda pati par sevi joprojām dominē un rada konfliktsituācijas, kuras daļai iesaistīto beidzas letāli, kā tas aizsākas uz par New Terra iesaukto kolonijas planētu, kad RCE korporācijas kuģis, kurai uz Zemes piešķirtas tiesības apgūt jauno planētu saskaras ar nelūgtiem visiem, kuri jau tur apmetušies un uzskata izrakteņu lokāciju par savu. Tam seko bumbas sprādziens RCE kuģa nolaišanās laukumā un vispārēja augstas saspīlētības atmosfēra.

Līdz ar to, kuram gan labāk uzticēt konflikta deeskalāciju, naidīgās situācijas atrisināšanu, kā Rocinante komandai ar Holdenu priekšgalā. Papildus tam, kāpēc Holdens piekrīt uzdevumam, ir pati planēta, tās īpatnējā tektonika, kas pēc būtības gandrīz vai neeksistē, jo citplanētieši, kuri kādreiz to apguvuši, spējuši planētu (un gan jau arī citas) tā pārveidot, ka gandrīz varētu padomāt, ka pati planēta ir mākslīga vai vismaz nav vairs no oriģinālā stāvokļa atpazīstama. Turklāt tas viss paveikts salīdzinoši tik labi, ka daža laba tehnoloģija ir spējīga darboties pat pēc aptuveni divu miljardu gadu dīkstāves.

Diemžēl protomolekulas sižets puslīdz aktuāls vien Cibola Burn ietvaros, kur Millera gars vai tā imitācija ar Holdena palīdzību paralēli pašai protomelukulai (nav sevis apzināties spējīgā tādā pašā līmenī, kā Millers) izpēta uz planētas palikušos artefaktus, varētu mēģināt labāk izprast tiem naidīgo spēku, kas tāltālajā pagātnē būtu licis to izveidotajai impērijai sabrukt.

Vienlaikus interesanta ir sižetlīnija par cilvēkam nedraudzīgās planētas apgūšanu, pielāgošanos sarežģītajiem dzīves apstākļiem uz tās, kad negaidītus šķēršļus un potenciālu bīstamību veselībai, ja ne dzīvībai sagādā kaut kas pat tik vienmuļš kā lietus. Bet, lai potenciāli atgrieztos pie šiem sērijas aspektiem, vispirms cilvēcei kā tādai jāiziet cauri ļoti izaicinošam sava veida pilsoņkaram.

To tad aizsāk no belteru (apdzīvo par stacijām pārveidotus lielus kuģus, planētu pavadoņus utml. ārpus Zemes un Marsa) nācis tautiešu atbrīvotājs no nodokļu un cita veida paverdzinātības jūga Marco Inaros. Gadu desmitos uzkrātais aizvainojums, apspiestības smagums, kas ierobežojies attīstības potenciālu, šķietami visus svarīgākos labumus pievācot sev Zemes un Marsa virzienā, reizēm aizkavējot svarīgu resursu, piem, medicīnas preču nokļūšanu belteru apdzīvotajās teritorijās, tagad nu ļauj oportūnisma brīdim, lai harizmātisks līderis ar savu šarmu spētu mobilizēt vienotam mērķim tik plašā teritorijā esošos biedrus. Vienlaikus spēdams nepievērst tik lielu uzmanību saviem kā līdera trūkumiem, kuri pat citu līderu pamanīti, nešķiet tik būtiski, lai to dēļ aizkavētu pašu pretošanās procesu.

Tā būtisks un Cibola Burn ietvaros noteikti par maitekli vēl uzskatāms pavērsiens ir Marko iniciēts uzbrukums Zemei ar vairāku asteorīdu trieciniem tai. Kā vēlāk pierādīs Nemesis Games un Babylon’s Ashes notikumi, tad Marko stiprā puse nav ilgtermiņa plāni un domāšana, kā gadījumā šāda veida cilvēkam vienīgās bioloģiski piemērotās planētas biosfēras, ja ne iznīcināšana, tad tuvu tam, nebūtu izvēles rīcības opcija. Vien ar laiku, kā sestajā sērijas grāmatā uz sižeta skatuves vairāk kāpjošā Michio Pa, kas Zemei veltītā uzbrukuma brīdī vēl ir Marko sabiedrotā, tā arī citi spēs pamanīt, ka Marko vairāk motivē savtīgi, personiski mērķi un retorika par belteru glābšanu no apspiestības jūga ir vien fasāde, lai liktu citiem darīt viņam vēlamo.

Pēc Cibola Burn sižeta un vēl pirms uzbrukuma Zemei, Rocinante kuģim nepieciešama plaši labošanas darbi uz ilgāku laika periodu. Lieliski ļauj autoram šķietami neuzspiesti izskaisīt galvenos varoņus pa dažādām Saules sistēmas lokācijām, lai pavērsiena brīdī varētu sniegt tikpat dažādas perspektīvas uz notiekošo. Tā pirmo pieminēšu ieroču ekspertu uz Rocinante ar raibu kriminālās pasaules pagātni un neapskaužamu bērnību uz Zemes, kura dēļ galvenokārt Klarisa Mao vēlāk kļūs par vienu no Rocinante komandas, kas vēl trešās Abbadon’s Gate grāmatas ietvaros būtu kaut kas neiedomājams.

Klarisa nav vienīgā, kura pēc šīs sava veida otrās triloģijas The Expanse sērijas ietvaros pievienosies Rocinante, bet daži apstākļu sakritības dēļ ir vien uz salīdzinoši īsu brīdi, ka nav pieminēšanas vērti. To pašu gan nevar teikt par marsieti Robert ‘’Bobbie’’ W.Draper, kura pirmoreiz sevi atrāda sērijas otrajā Caliban’s War grāmatā, bet periods pēc aktivās militārās karjeras vien brīžiem bijis gana aizraujošs, pateicoties politiķei un pēc uzbrukumiem Zemei ANO vadītājia Avasaralai. Bobiju visā notikumu virpulī iesaista gan pati Avasarala, kurai dzelzs lēdijas tipa statuss, gribasspēks un varēšana tiek pārbaudīta uz pilnu klapi, bet tādi kā Marko uz ko līdzīgu var vien sapņot, gan Rocinante pilots Alekss.

Sestais turpinājums Babylon’s Ashes prologs ir vien trīs mēnešus pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem. Visi vēl ir šokā, par ko tādu, bet Marko jau sāk pārlieku ātri svinēt katru mazāko uzvaru, bet ar katru mazāko neveiksmi turpina jo uzskatāmāk atrādīt savus trūkumus. Katrs negaidīts pavērsiens itkā bijis daļa no kāda no neskaitāmajiem paralēli esošajiem plāniem, lai liktu citiem noticēt, ka viņš ir gatavs pilnīgi jebkāda veida varbūtībām. Tomēr, ja kaut kas tiešām noiet greizi, tad vai, kā jau minēts, tas arī bijis daļa no lielāka plāna, vai arī pie neveiksmes vainojams vienmēr kāds cits, bet ne viņš pats.

Lai arī mēreni noskaņotās Outer Planet Alliance (OPA) līderis Freds dara visu iespējamo, lai mazinātu Marko ietekmi, apvienotu zem sava karoga sakarīgi domājošos un pārliecinātu mainīt puses šaubīgos, tad kā viņš, tā arī pat Avasarala nav vairs jaunības spēka brieduma pilni un sāk izjust gadu nastu, konstanto spriedzi, ko nemitīgi klāt liek politiskās spēles un mahinācijas, lai kaut ko panāktu. Bet tā vien šķiet vismaz uz attiecīgo brīdi, ka neviena labāka, papildus Holdenam un viņa komandai nav, kuri jau tā milzu problēmas nesačakarētu vēl vairāk.

Kaut arī visnotaļ izprotams The Expanse sērijas pavērsiens, kurā cilvēcei nosacīti jātiek galā pašai ar sevi pirms ir iespējams vērst skatu uz 1300+ citām zvaigžņu sistēmām, tad protomolekulas, citu potenciālu citplanētiešu draudu sižetlīnijas kaut kā šķiet saistošākas. Turklāt, ja vēl piektās grāmatas noslēdzošajos momentos, kāds nozog līdz tam Freda kontrolē esošu protomolekulas paraugu.

James Clavell – Asian Saga #6-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.

Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.

Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.

Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.

Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.

Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.

Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.

Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.

Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pirms lasītājs nokļūst līdz visnotaļ īsajam romānam Vecā Advokāta Kļūda autors Anatolijs Aļeksejevs piedavā vēl divus īsos stāstus. Ja vēl otrajā Ledus Sakustējies minēts galvenā tēla Antona vārds, tad mazā krājuma pirmais stāsts Blakus Lēmums iztiek bez tā, bet nekas neliecina, ka nevarētu pieņemt, ka arī tajā perspektīva ir no Antona puses.

Diemžēl ne viens no diviem īsajiem stāstiem ne ar ko dižu neizceļas. Lai arī nav galīgi zemē metami, tad tie neizraisa pat mazāko intrigu un sasprindzinājumu par to gala atrisinājumu. Nelielajā premisē vai drīzāk mini ievadā par autoru, kura atrodama grāmatas sākumā, labi atbilst, ka tie drīzāk ir situāciju apraksti no autora paša tiešās profesionālās pieredzes. Noteikti autoram būtu iekrājies vēl ne viens vien interesants atgadījums, kaut arī vismaz Goodreads neatrodu ko citu, bet diemžēl ļoti jūtami pietrūkst literārais talants, lai pienācīgi spētu dramatizēt notikumus vai vēlme tos pamainīt pienācīgi, lai piešķirtu vajadzīgo lasītprieku gala produktam.

Pats mini romāns, kā godā nosaukta visa grāmatiņa jau ir salīdzinoši labāks par stāstiem. Tās centrālajā sižetā dominē kādas nomaļus vienatnē dzīvojošas seniores Annas Timofejevas slepkavība, ko mīklaināku padara iespaids, ka viņa nav dzīvojusi pat ar pieticīgu turību, kur nu vēl kāda ievērojama bagātība piederējusi, lai būtu iemesls aplaupīt. Tomēr, kas zina, arī par dažiem grašiem reizēm cits otram spēj atņemt dzīvību, un tavu sagadīšanos, kad iepriekšējā dienā divi ‘’paraugpilsoņi’’ drusku iedzēruši večiņas dārziņā.

Interesantā kārtā ne Antons, ne viņa kolēģis Boriss Vaņins izmeklēšanas gaitā nemeklē to vieglāko ceļu, neķeras klāt pirmajam kaut cik cienīgam aizdomās turamajam, kuram tad piemērot pierādījumus, lai tik būtu ko notiesāt. Kaut arī sižeta gaitā pavīd pa tādam tēlam, tad abiem tiek dots gana daudz laika, lai būtu pārliecināti, ka netiek apsūdzēta noziegumā nevainīga persona.

Vecā Advokāta Kļūdā izmeklēšana vairāk izpaužas liecinieku un potenciālu slepkavu nopratināšanās, nav tur strauju, spraiga sižeta vai cita veida cīņu ainas. Tā vietā Antonam un viņa kolēģim jātiek skaidrībā, kurš kad saka patiesību, kad mānās un melo, lai tik neiekultos kādās nepatikšanās par mazākiem sīkumiem nekā slepkavība vai vienkārši māc uztraukums, jo varasiestādes ieinteresējušās par viņa necilo personu, kad gribi negribi mēle pati mežģas un atmiņa sāk pievilkt kas, kur un kad darīts, bet atmiņas trūkums un stostīšanās iztaujāšanas laikā izmeklētājiem sāk šķist pārlieku aizdomīga. Papildus tam, tad kā jau gadās, katram ir savi noslēpumi, privātas lietas, kuras nav vēlēšanās tā uzreiz izklāstīt.

Bet kopumā secinājums, ka autoram labāk būtu bijis atrast vismaz kādu spoku rakstnieku savā vietā, lai padarītu profesionālas pamatkarjeras piedzīvojumus un izmeklēšanas aizraujošākas.