Matthew Kneale – English Passengers
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Autors: poseidons99
Izlasīju, lasu, lasīšu #271 (16.12-29.12)
Izlasīju:
Matthew Kneale – English Passengers
Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)
Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)
Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)
Noklausījos:
Devon C. Ford – New Earth #1-3
Lasu:
James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)
Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)
Klausos:
Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18
Tao Wong – The System Apocalypse #1-3
Lasīšu:
Dan Abnett – Know no Fear (The Horus Heresy #19)
Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)
Klausīšos:
Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36
Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.
Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.
Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.
Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.
New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.
Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.
Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.
New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.
Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.
Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.
Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.
The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.
Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.
Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.
Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.
Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.
Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.
Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Bantam Press
Manas pārdomas
Viens zvans. Viens vienīgs šķietami nevainīgs zvans kontaktpersonai, lai it kā apjautātos par mātes veselību, patiesībā domājot ko citu. Zvans, kas tiek iztraucēts un tādejādi ļauj nīstajiem infideļiem, amerikāņiem, triangulēt zvanītāja atrašanās vietu. Pats par sevi fakts neko diži nozīmīgs nav, bet to maina, kad atklājas, ka nogalinātais mērķis ir Al-Qaida galvenais finanšu sagādnieks. Notikumu pavērsienu ievieš pie tā atrasts portatīvais dators, un kaut arī izdodas atrast vien kriptisku misijas nosaukumu Al-Isra, tad no reliģiskās nozīmes un konteksta noprotams, ka tiek plānots kaut kas vēl iespaidīgāks nekā 11.septembris.
Nav zināms – kas, kur un kad – paredzēts kā teroristu mērķis, tāpēc katra diena ir no svara, bet arīdzan sasteigt nedrīkst, lai neļautu ļaundariem noprast, ka pat tas tiek nojausts. Vislabāk, protams, būtu kāds informators ienaidnieka vidū, bet Al-Qiada pārāk labi sargā savus noslēpumus, lai ko tādu pieļautu. Bet, ja vien būtu variants, kā droši iefiltrēt nepamanītu kādu no savējiem, būtu cerība novērst traģēdiju.
Maiks Martins vēl mierīgi, neko nenojauzdams, izbauda savu brīvo laiku pēc 25 gadus garas militārās karjeras, kura bijusi piedzīvojumiem un spraigiem notikumiem pilna, kā to lasītājs var izbaudīt nosacīti sērijas pirmajā grāmatā The Fist of God (pēc būtības abus var lasīt neatkarīgi no otra). Šoreiz viens neapdomīgs izteikums no trīs gadus jaunākā brāļa un akadēmiķa Terija, kurš ir gana liels eksperts, lai būtu viens no četriem, kuram lūgts slepeni izteikt savu viedokli, ko gan Al-Isra varētu nozīmēt, palīdz slepeno dienestu vadītājiem atcerēties, ka tādai spiega lomai derētu Maiks. Atšķirībā no sava brāļa, tas mantojis gēnus, lai, pareizi apģērbjoties un pirms misijas izejot intensīvu apmācības kursu, to varētu iesūtīt starp naidnieka kareivjiem. Papildus tam lieti noder, ka piecus gadus Gvantanamo bāzē gūstā turēts par Afgāni saukts Izmat Khan, par kuru Maiks varētu izlikties.
Pirms gan romāna sižets pievēršas aktuālajai problēmsituācijai, autors Frederick Forsyth piedāvā ieskatu gan Maika profesionālajā dienestā, kā laikā sanācis pabūt Folklenda salās, pirmās grāmatas lokācijā Kuveitā, Īrijā pret IRA un daudzviet citur. Apdalīts netiek Izmats, kura gadījumā nav tālu no sekojuma cauri visai tā dzīvei līdz šim, bet galvenais, ka tiek dots ieskats faktoros, kas to radikalizējuši un visbeidzot dzelžaini pievērsuši atriebes ceļam pret Rietumiem un galvenokārt ASV, kad nekas cits dzīve vairs nav nozīmīgāks par šo mērķi.
Atņemot to no The Afghan nekas diži daudz nepaliktu pāri, bet, kā militāra romāna spiegu trilleris, romāns izpilda no tā gaidīto. Varbūt arī drusku par daudz tehniskā žargona un dažādu ieroču un cita veida militārās tehnikas detalizēts apraksts un salīdzinoši par maz uzmanības it kā galvenajam varonim Maikam Martinam un viņa gaitām, bet kopumā iespaids un pēcgarša drīzāk pozitīva. To sakot, nevar arī noliegt, ka būtu lasīti labāki žanra paraugi, bet Afgānis nebūt nav arī ievietojams pelnītā aizmirstībā.
Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Pan Books
Manas pārdomas
Holivudas augstākajā sabiedrībā noteicošais ir tavs tābrīža popularitātes un ietekmes faktors. Sarunās valda un skalda baumas, uz pasākumiem un viesībām jādodas, lai atrādītu, kas uzvilkts mugurā, kā arīdzan jāpriecājas par ielūgumu starp citiem ‘’spēlētājiem’’, jo neierašanās gadījumā vari sevi visai drīz atrast izstumto kategorijā, un tad atgūt agrāko var būt sarežģīti pat profesionālajā jomā.
Aprunāti tiek visi, arī uz sānsoļiem tā vien šķiet neviens nav jāpamudina, kas attiecībā uz sieviešu kārtas aktrisēm paver tām iespējas nodrošināt tām svarīgas lomas un karjeras noturību, bez kā neiztikt. Kā nekā romāna darbība norit 1983.gadā un vēl ilgi jāgaida līdz kāds par to sāks iedomāties tiesāties. Interesantā kārtā uz sānsoļie, teju visiem grāmatas tēliem tā ir tikpat kā pašsaprotama dzīves savstāvdaļa, kamēr lomas nav mainītām vietām un krāpējs atklāj, ka otra puse arī dara to pašu. Kas līdz tam bijis ‘’tikai sekss un tas jau nemaz tik ļoti neskaitās, kā krāpšana’’, tad izraisa milzu sašutumu un dusmas. Ārēji, protams, nekas tāds netiek izrādīts un visas attiecības ir laimīgākas par laimīgām līdz brīdim, kad vadzis lūzt un tabloīdiem svētku mirklis.
Kamēr Hollywood Wives jau pieminēto galveno tēlu tips izbauda sasniegtos darba augļus, tad tie, kuri tur vēl neatrodas un tā vien sapņo paši kļūt par zvaigznēm, ir gatavi uz visu, lai tikai to sasniegtu. Tā 26 gadus jaunais Badijs Hadsons apzinās savu labo izskatu, pašapziņu tālu nav jāmeklē, bet iespējas izsisties nemaz tā nemētājas uz katra stūra un kļūšana par zvaigzni tā arī var palikt neaizsniedzama. Tomēr šoreiz vajadzība palaimēties spiež kā nekad agrāk pirms tam, kad atpūta Havaju salās beidzas ar nejauši sastaptu skaistuli Angel, kas viss vien dažu nedēļu laikā noslēdzas ar laulību. Protams, Badijs, nevēloties atklāt patieso realitātes skatu, tai iestāstījis, ka vien prombūtnes dēļ no Holivudas, tam uz laiku apsīkuši piedāvājumi. Bet, kā jau romānam pieklājas, tad Badijs nejauši padzird par filmu ar Street People nosaukumu, kuras scenāriju līdz tam tikpat kā nedzirdēti sarakstījusi sieviete. Ko Montana Greja var izbaudīt pilnā apmērā uz savas ādas, it īpaši, kad par potenciālo filmu tiek paziņots plašākai publikai.
Ja vieniem Street People ir iespēja beidzot sasniegt cerēto sapni un kļūt populāram un bagātam, tad citiem, kā Ross Conti, jau zvaigznes un karjeras norieta fāzē esošam tā ir iespēja gan atgādināt par sevi tādiem, kuri to jau teju vai apglabājuši, gan iegūt iespēju kā ar šo, tā veiksmes gadījumā citām lomām tik vajadzīgo naudas plūsmu, kuru mīļā sieviņa tik profesionāli māk izterēt. Protams, ko gan citu var sagaidīt, ja citas nodarbošanās tai nav un jaunu drēbju un citu lietu esamība nosaka tik svarīgo statusu starp citām sabiedrības dāmām.
Badija sastaptais eņģelis nevarētu būt atšķirīgāka gan personības, gan vērtību ziņā. Endželas tēls pirmajos brīžos uz romāna skatuves šķiet velkam uz naivo pusi, bet tās ceļā izliktie pārbaudījumi jau tagad noteikti to norūda un kopā ar Badija drošo atbalstu, kas gan grāmatas ietvaros tikpat kā līdz beigām tik stabils nemaz nešķiet, izdosies pārvarēt nevienu vien šķērsli.
Labi, ka Holivudas Sievu sižetu nesastāda tikai un vienīgi grozīšanās pa ‘’smalko’’ sabiedrību. To interesantā kārtā papildina kriminālromāna cienīgs sižets ar prologā pieminētu trīskāršu slepkavību. Turklāt pat netiek slēpta izdarītāja identitāte, bet tā notveršana atstāta grāmatas kulminācijai, pat ja visai paredzamiem pagriezienu punktiem, kas līdz tam noved. Slepkavību pats fakts gan noris Filadelfijā, bet izcelsmes avots meklējams Losandželosā, turklāt vainas ieganstu ļaundaris liek uz vienu no turp sastopajiem tēliem.
Hollywood Wives noteikti klasificējama kā literatūra ārpus manas komforta zonas. Grāmata, kuru nejauši nepaņemot kādā ‘’maiņas plauktu punkta’’ reizē, nebūtu pēc paša izvēles lasījis. Varbūt tāpēc tuvojoties noslēgumam sižets šķita drusku pārāk daudz izvilkts garumā, bet pavisam noteikti neiederīgi saskaldīts noslēgums starp daudzajiem tēliem. Kaut arī saprotams iemesls tādai izvēlei.
Matthew Kneale – English Passengers
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Anchor Books
Manas pārdomas
Kad kapteinis Illiam Quillian Kewley 1857.gadā aprīko jauniegādāto kuģi Sincerity ar visu tam vajadzīgo aprīkojumu un arīdzan uzlabojumiem, viņš pat vismežonīgākajos sapņos nebūtu varējis iedomāties, līdz kurai pasaules malai lēmums mēģināt kļūt par kontrabandistu varētu viņu.
Iliams var simtprocentīgi uzticēties savai apkalpei, jo tā visa nāk no vienas no vienas mazas salas starp Īriju un pārējo Britāniju. Izdzīvot var, bet, kuram gan patīk vienkārši izdzīvot, ja vien ir iespēja un varbūtība nopelnīt krietni labāk. Atliek vien spēt apiet neģēlīgos apspiedējus angļus un tā kroņa reketierisko muitu. Diemžēl jau pirmajā reizē, pirmajā atpakaļceļa posmā Iliamam par mata tiesu nepaveicas un tiek pieķerts, bet, varētu teikt, paveicas, ka sods ir vien naudiskā vērtējumā un nevis kaut kas vairāk. Bet ar visu to summa 200 mārciņas attiecīgajā laikā ir gana būtiska, lai būtu jāpalauž galva, kā no jauniegūtās ķezas izkulties.
Tikmēr citviet priesteris Geoffrey Wilson pēdējā laikā uzsācis veikt publikācijas, kurās cenšas svētajās grāmatās atrast pretargumentus, ar kuriem cīnīties pret ģeologu un citu zinātniskāk noskaņotu personu absurdajiem argumentiem, ka zeme ir vecāka par sešiem tūkstošiem gadu. Kas aizsākas, kā brīvā laika hobijs, izzināt tuvāko un vēlāk tālāko Britānijas salu, tās akmeņus, pāraug viņaprāt pilnvērtīgā aicinājumā, kam lieti noder priestera statuss un zināšanas. Līdz šim bijis pieņēmums, ka reālu un apmeklējamu Ēdeni uz Zemes varētu atrast kaut kur Arābijā, bet, padzirdējis par Tasmānijas salu netālu no salīdzinoši jaunās Austrāllijas kolonijas, Vilsons ne tikai ieņem galvā, ka tieši tur būs meklējama patiesā Ēdene, bet arīdzan atrod dzirdīgas ausis naudīgā ekspedīcijas sponsorā.
Ekspēdīcija, lai arī ar pamatmērķi atrast Ēdeni, nevar nesastāvēt arīdzan no zinātniskāka rakstura biedriem. Tad lūk, kaut arī Timothy Renshaw, kā botānistam, šajā aspektā pienāktos tikt izceltam vairāk, tad romāna ietvaros pārsvarā šis tēls ir visai pakluss. To gan nevar teikt par ekspedīcijas ārstu Tomasu Poteru, kuram arīdzan ir dots vairāk vārda no viņa skatpunkta. Diemžēl kā Vilsons, tā arī Poters savā domāšanas stilā un pieņēmumos katrs savā veidā ir attiecīgā laika upuri, no kuriem gan (jāatkārtojas) diemžēl dažs labs nebūt nav līdz mūsdienām izzudis. Kā priestera Vilsona uzskati par Zemes vecumu un izcelšanos, tā Potera cilvēku vērtējums pēc to tautības, galvaskausa formas un citiem ārējiem un vairāk vizuāliem parametriem. To vidū, protams, paša piederība saksiešiem nostāda šo tautu kā pārāku pār citām, kurai visai iespējams neviena cita pat tuvumā nestāv, kas arī tad viņaprāt izskaidro Britu impērijas panākumus un drošo nākotni.
English Passengers ir daļa no autora Matthew Kneale vēsturiskā romāna vēstījuma, bet varētu teikt, ka angļi ir galvenie tā izpildītāji un ļaundari vietējo aborigēnu pasaules sabrukumā un iznīcībā, kuru galvenais vēstnesis romāna ietvaros ir tā sākumā vēl bērns Peevay. Šī romāna sadaļa aizsākas 37 gadus pirms pamatsižeta, kur pirmie sastaptie baltie vietējiem izskatās tik dīvaini un gaiši, ka tiek uzskatīti par spokiem, bet tas nemaina to izturēšanos pret aborigēniem.
Ja vēl daža grupa sākotnēji izliekas, ka sadarbības un bartera veidā grib vien labu, tad ilgi nav jāgaida, kad arī no to puses virsroku gūst, kā civilizētu cilvēku, pārākuma apziņa par mežonīgajiem barbariem, kuri dzīvo un dara visu tik pašsaprotamo tik ačgārni, vai tieši otrādi nedara. Turklāt vēl nenojauš par vienu vienīgo Dievu un glābēju, kā arī Jēzu Kristu, par kura atpestīšanas gaismu padzirdot, noteikti atplestām rokām uzņems tiem piedāvātās kripatas, pavirzīes kaut kur nost uz tiem ierādītu vietu, lai īstie civilizācijas saimnieki varētu sākt pilnvērtīgi izmantot jaunatklātās zemes.
Uz nopietnā vispārējā fona kapteiņa Iliama nodaļas sagādā salīdzinoši humoriskāku pieeju šī varoņa ceļā sastapto šķēršļu pārvarēšanai. Jo citādāk dzīve taču būtu pārāk nopietna. Tā arī bez nenopietnāka skatījuma kapteinim Iliamam neiztikt, lai varētu romāna ietvaros beidzot un nebūt ne ar pirmo mēģinājumu apmainīt kontrabandu pret zeltu. Turklāt kad uz kuģa turklāt vēl ekspedīcijas grupas pārstāvji, kuriem nebūtu vēlams uzzināt par viņa nelegālo kravu.
Varbūt to būtu grūti nosaukt par vēsturisko romānu subžanru, bet English Passengers, pat ja galvenā darbība noris uz Tasmānijas salas, pievienojas to romānu listei par jaunās Austrālijas kolonijām britu impērijas laikā, kuru vērts izlasīt.
Izlasīju, lasu, lasīšu #270 (25.11-15.12)
Izlasīju:
Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)
Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)
Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)
Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)
Ken McClure – Trauma
Paul Magrs – To the Devil – a Diva!
Lisa Carey – The Stolen Child
Noklausījos:
Derek Slaton – Dead America – The Complete Third Week and Northwest Invasion #24-47
Lasu:
Matthew Kneale – English Passengers
Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)
Klausos:
Devon C. Ford – New Earth #1-3
Lasīšu:
Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)
Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)
Klausīšos:
Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36
Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin
Manas pārdomas
Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.
Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.
Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.
Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.
Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.
Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.
The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.
Ken McClure – Trauma
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Pocket Books
Manas pārdomas
Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…
Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.
Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.
Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.
Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.
Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.
Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.
Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…
Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.