Thriller

Hidden (Alex Verus #5) UN The Trespasser (Dublin Murder Squad #6)

Hidden (Alex Verus #5) by Benedict Jacka

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sērijas piektās grāmatas Hidden notikumi pārbauda jaunākās Aleksa draudzības saišu spēku, kas jau tā ir izjutusi spiedienu pēc iepriekšējās Chosen, kad Anna, būdama life mage, nosoda Aleksu, jo viņš redz izvēlējās labāk palikt dzīvajos, kā rezultātā nākas uzbrucējus nogalināt. Tagad briesmās nokļuvusi Anna, un, neskatoties uz varbūtēju un pat attaisnojamu aizvainojumu, Alekss negrasās palikt malā un neko nedarīt.

Ideju sadursme kā sadzīvot ar savām sliktajām, nepatīkamajām rakstura iezīmēm, kā atrast balansu. Ka varbūt veselīgāk ļaut tām reizi pa reizei izpausties nekā censties apspiest un pēcāk ciest no vulkānam pielīdzināma izvirduma, kas būtu vēl ļaunāk. Ar ko Alekss tā kā būtu ticis skaidrībā, kas jau pa savai reizei ir bijis redzams darbībā, bet ar ko nākas tikt pie skaidrības Annai, lai maksimālie centieni kādu neapdraudēt nu ne par ko, neizvērstos nepiedomātā savtīgumā un egoismā, kad dzīvības atņemšana pašaizstāvības nolūkos nav nekas nosodāms, kad Anna neaizdomājas, ka viņai mirstot, citu varētu zaudēt labu draugu.

***

The Trespasser (Dublin Muder Squad #6) by Tana French

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmais un vienīgais kaut cik tiešais turpinājums Dublin Murder Squad sērijas ietvaros ar tiem pašiem galvenajiem tēliem/detektīviem kā The Secret Place – Stīvenu Moranu un Antoinette Conway, vien ar atšķirību, ka The Trespasser notikumi tiek attēloti no Antoniettes perspektīvas.

Iepriekšējās grāmatas laikā radās iespaids, ka Antoniettes darba stāžs ir krietni lielāks par Stīvena, ka par spīti mobingam no vīriešu kolēģu puses viņa ir spējusi izveidot ilgstošu karjeru. Neliels pārsteigums, ka slepkavību izmeklēšanas nodaļā, cik nopratu, Antoniettes strādā salīdzinoši nieka trešo gadu. Tomēr viņa ir tuvu pēdējam pilienam, lai pamestu, ja ne darbu policijā, tad vismaz šo policijas nodaļu. Vienīgais īstais draugs un uzticības persona ir nesen iegūtais pārinieks Stīvens, bet grāmatas gaitā pat par to nākas sākt šaubīties. The Trespasser izmeklēšana kļūst par īstu rakstura pārbaudījumu Antoniettei, kā arī prasa pavērt acis citā rakursā, lai saskatītu, ka varbūt nemaz nav tik šausmīgi, kā līdz tam šķitis.

Pati slepkavības izmeklēšana sākotnēji šķiet ātri atrisināma un viegli norakstāma, kā mirkļa kaislību ķilda ar letālām sekām. Netrūkst pat kolēģu, kuri izrāda ieinteresētību iemeslos, kāpēc gan kaut kas tik vienkārši atrisināms, kad ir pat ideāls aizdomās turamais. Tomēr gan Atoniettei, gan Stīvenam kaut kas šķiet ne tā, kaut kas līdz galm īsta nesapas. Abiem un it īpaši Antoinettei nākas pašiem gandrīz kļūt par sliktajiem citu kolēģu acīs, lai nonāktu līdz patiesībai.

Dublin Murder Squad ir viena no retajāmsērijām, kurā varu ieteikt katru tās grāmatu (kriminālromānu lasītājiem), tā teikt nebūtu grūti atrast sliktākus piemērus. Nebūs vien pliks, varbūt pat uzspēlēta intriga ar kino cienīgām sakritībām. Papildus ļaundaru, slepkavu atrašanai/noķeršanai un viņu pastrādātā iemesliem, krietns laiks un uzmanība tiek veltīta arī upuriem, viņu rīcībai un motivācijai līdz liktenīgajai dienai.

Tana French – Faithful Place (Dublin Murder Squad #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās mājās, dzimtajā pilsētā pie 22 gadus neredzētajiem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiem nav tik rožaina, kā detektīvs Frenks varbūt bija cerējis, kaut arī dziļi sirdī labi zināja, ka tā būs, un tieši tāpēc tik ilgi tur nerādījās. Par iemeslu un katalizatoru Dublin Murder Squad sērijas trešās grāmatas Faithful Place notikumiem kalpo Frenka jaunības dienu lielās mīlestības ceļojumu koferis, kurš pēc šiem daudzajiem gadiem tiek nejauši atrasts, kad pārbūves nolūkos vienu no kaimiņu mājām plānots nojaukt.

Pats par sevi koferis nav nekas īpašs, bet tas kājām gaisā apgriešs gan Frenka, gan citu pieņēmumus par notikumiem 1985.gadā, kad Frenks ar Roziju bija plānojuši aizlaisties uz Londonu. Visu šo laiku Frenks bija domājis, ka pēdējā brīdī meitene viņu pametusi un viena pati devusies uz Londonu, pametot puisi pie sasistas siles. Bet acīmredzot tam par iemeslu ir bijis, kas cits. Viens nejaušs atradums, kas uzjundī sāpīgas atmiņas ne tikai Frenkam vienam vien.

Par liktenīgu Frenkam un viņam tuvo cilvēku dzīvē kļūst viens, prasts koferis un daža laba paša nožēlā un citu vainošanā piepildītas dzīves uzkrātas dusmas. No grāmatas apraksta jau ar bažām gaidīju, vai tik atkal nebūs tā, ka grāmatas galvenā varoņa pagātne netiks saistīta ar kādu tagadnes noziegumu. Pat viena autora daiļradē tas būtu jau gandrīz par daudz, kur nu vēl vienas sērijas ietvaros. Bet nē, pamatā Faithful Place risina jautājumus par un ap Frenku, viņa ģimeni, kā pašas mazākās ziņas un baumas dzimtajā mazpilsētā izplātās ātrāk kā kovids un vien galējā variantā konfliktu risināšanā tiek iesaistīta policija, lai kaimiņiem būtu mazāk ko redzēt un aprunāt u.c. Vien pašās beigās tiek piekarināts tagadnes noziegums, kad ļaundaris cer tādejādi sevi paglābt no soda par Rozijas slepkavību, bet arī tad tas iederas grāmatas sižetā, kad jau lasītājs ir iepazīstināts ar Frenka pasauli.

Lai arī katra Dublin Murder Squad grāmata individuāli ir bijis pat ļoti labs kriminālromāns, tad gribētos redzēt autori Tana French izpaužamies drusku vairāk, ne tikai labas variācijas pa tēmu vien ar jau pieminēto galvenā varoņa pagātnes sasaistīšanu ar stāsta tagadnē pastrādātu noziegumu.

Lincoln Rhyme #5-7

#5 – The Vanished Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vai beidzot kādam starp n-tajiem kriminālromāniem un detektīviem būs izdevies pastrādāt ideālo vai pareizāk būtu teikt ideālās slepkavības un nesodītam tikt cauri sveikā? Tā varētu pirmajos mirkļos padomāt, kad Amēlija un Linkolns saskaras ar jaunāko noziegumu, kura pastrādātājs no slēgtas telpas, vairākiem aculieciniekiem nemanot, pazudis bez pēdām.

Slepkava izmanto dažādu veidu burvju trikus gan slepkavību pastrādāšanas aktā, gan, lai pēc tam aizmuktu. Iespējams viņam, izmeklētāji dod The Conjurer iesauku, izdotos izvairīties no policijas ķetnām, ja vien paša prātam netrūktu daža laba skrūvīte. To lieliski parāda nodaļas no slepkavas perspektīvas, kurās ļaundaris sarunājas ar neeksistējošiem skatītājiem viņa ‘’triku’’ izpildes laikā, saukdams to par Revered Audience veco, labo laiku stilā.

Gan Amēlija, gan Linkolnam un citiem viņu kolēģiem burvju mākslinieku pasaule ir pilnībā sveša un viņi, lai kā necenstos, ir tikpat viegli apmānāmi un piemuļķojami kā citi labprātāki skatītāji. Tādēļ izmeklēšanai tiek piesaistīta jauna, ambicioza, bet zem Meistara tupeles vēl esoša māksliniece Kara.

Nekas stāsta laikā neliecina, ka The Conjurer būtu kāds līdzzinātājs un palīgs, bet vienlaikus slepkavošana tīri azarta un prieka pēc arī nenotiek. Linkolnam un Amēlijai jātur acis un ausis plaši vaļā, taipat laikā jāatgādina to darīt zemāka ranga kolēģiem un varbūt vēl lielākiem burvju triku skeptiķiem, ja aizdomās turamais galu galā notverts, ja vien nav vēlēšanās sērijas ietvaros pirmo reizi palikt ar garu degunu.

Varbūt aspektu, ka Amēlijai ir tendence aktīvas izmeklēšanas detaļas izpaust kādai trešajai personai, kā tas notiek The Stone Monkey ietvaros, šajā grāmatā uzlabo fakts, ka Kara oficiāli palīdz slepkavību izmeklēšanā, bet patīkami bija redzēt uzlabojumu uz labo pusi Linkolna galvenās partneres ziņā, kas noteikti jāņem vērā, ja viņai grāmatas ietvaros ir pašai savas ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par detektīvi seržanti.

Linkolna tēla ziņā saķeršanās ar The Conjurer liek rūdītajam detektīvam jaunā gaismā kārtējo reizi paskatīties uz savu veselības stāvokli, it īpaši momentā, kad slepkava draud atņemt Linkolnam vēl vienu maņu, padarīt viņu vēl vairāk no citiem atkarīgu. Lai arī negadījums vēl pirms sērijas sākuma gala rezultātā ir izveidojis detektīvu, kādu lasītajs pazīst un kas ļauj viņam atrisināt teju katru lietu, tomēr neziņa par nezināmo baida kā citus, tā arīdzan Linkolnu.

***

#6 – The Twelfth Card

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neizdevušās slepakvības notikuma vietā uzbrucējs atstāj taro kāršu kavas 12.to kārti, lai izmeklētājiem, kuri par nelaimi viņam ir Linkolns Raims un viņa partnere Amēlija Saksa, būtu par ko palauzt prātus un censtos tādejādi novest viņus uz nepareiza ceļa. Iecerētais upuris ir vien 16 gadīga vidusskolniece Geneva Settle, kura uzbrukuma brīdī vietējā bibliotēkā meklē teju 140 gadus vecu avīžrakstu saistībā ar skolas projektu, kurā izvēlējusies rakstīt par senci, kurš viņasprāt kā atbrīvots vergs (nepatiesi apsūdzēts noziegumā, turklāt vēl piedalījies pilsoņkarā Union pusē) un vēlāk aktīvi darbojies 14.Amendment/Likuma apstiprināšanas centienu labā.

Autors gan lasītājam, gan detektīviem piedāvā daudz labu viltus mānekļu, par kuru kvalitāti vainīgais, kā izrādās nolīgts slepkava ar psiholoģiska rakstura novirzēm, būtu noteikti jāizsaka uzlavas. Krietns laiciņš tiek patērēts no Linkolna un Amēlijas puses, lai izburtos cauri varbūtējai slepkavības mēģinājumu saistībai ar Ženēvas senci, tad potenciālu terorisma aktu vai kādu citu plānotu noziegumu, kura plānošanas darbiem meitene itkā neviļus kļuvusi par liecinieci un tāpēc pēc iespējas ātrāk nogalināma.

Personīgās attiecības starp Linkolnu un Amēliju nesasteigti turpina progresēt, tā arī acīmredzams progress turpina noritēt Linkolna rehabilitācijas vingrojumu centienos atgriezt vismaz minimālas kustības galvenokārt jau rokās, kad nu atmesta ideja par eksperimentālu operāciju. Domas par un ap iespējamu uzlabošanos šajā Linkolnam tik jutīgajā jautājumā, ko vēl akūtāku padara attiecības ar Amēliju un reizēm ārpus kontroles izejošās neracionlas domās, ko un kā viņa padomās, reaģēs vai pat, cik ilgi viņa ar tādu kā Linkolns vēlēsies būt kopā.

Cits psiholoģiska rakstura moments, kas grāmatas gaitā tiek apspēlēts vairāk saistīts ar Amēlijas kolēģi, grāmatā kā otrā vai pat trešā plāna tēlu, kura acupriekšā nogalina liecinieku. Vienā brīdī persona dzīva ar tevi sarunājas, pēc mirkļa un klusinātiem šāvieniem šis cilvēks ir miris, un kādu psiholoģisko traumu, slodzi tas izdara uz detektīvu. Bet kurš nevis saprot, ka vajadzētu ieturēt pauzi, meklēt teiksim psihologa palīdzību, kā ‘’īsts vīrietis’’ izcieš psiholoģisko traumu praksē un tā teikt ieskatās bailēm acīs, lai tās pārvarētu

***

#7 – The Cold Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autoram iepatikušies sērijveida slepkavas, jau trešā no septiņām sērijas grāmatām, kurā slepkava/ļaundaris ietilpst šajā kategorijā. Prasītos drusku lielāka izdoma, variācija pa tēmu vismaz.

Linkolnam jāizprot, slepkava kā izaicinājumu viņa ķērājiem pie upuriem noliek veclaicīgu retro tipa kabataspulksteni, izbauda varu pār upuriem, apmierina ziņkāri, cik ilgu laiku (sekundēs) prasa dzīvības izgaišana. Bet viss pamatā, kā daudzslāņains, līdz sīkumiem izstrādāts viltus māņu plāns, lai novestu izmeklētājus no pareizā ceļa un neļautu viņiem izjaukt nolīgtā slepkavas plānus. Atrisinājums šim galvenajam sižetam

Pirmā grāmata sērijā, kurā vienlaikus tiek risināti divi noziegumi. Amēlijai kļūstot par pilntiesīgu detektīvi, viņai tiek uzticēta pašai sava krimināllieta, pareizāk būtu teikt, ka viņa pati uz to raujas. Kā jau tas pienākas izdomātam romānam, tad izrādīsies, ka šai lietai ir gan komplicēta saistība ar Amēlijas tēva kā policista pagātni, gan otru Linkolna Raima pārziņā esošo slepkavību izmeklēšanu. Diemžēl paralēlā sižeta klātesamība, papildus žonglējamo objektu esamība un nepieciešamība uzturēt saspringtu ieinteresētību abos, izjauca vēlamo efektu kā vienā, tā otrā sižetā. Kaut arī nevar teikt, ka The Cold Moon izgāztos vai liktu vilties salīdzinoši ar iepriekšējām sērijas grāmatām, tad tomēr kritums kvalitātē pamanāms.

Komplimentus un uzslavas gan varētu izteikt par divu pagaidām vēl mazsvarīgu otrā plāna tēlu iepazīstināšanu. Amēlijas izmeklēšanā jauniņš policists, kuram vēl jāapgūst un no pieredzes jāiemācās, ko darīt un ko labāk ne, kad katram pieņemtajam lēmumam var būt paša, kāda kolēģa vai citas personas dzīvības cena. Bet Linkolna gadījjumā tā būtu interviju speciāliste Kathryn Dance, tāda kā psiholoģe un kinesikas eksperte, kuras tehnika ir tik profesionāla, ka pat Linkolnam nav vietas, kur iebilst, kad citkārt Linkolns, kurš paļaujas tikpat kā tikai uz taustāmiem pierādījumiem un, piemēram, liecinieku pienesumu uzskata par otršķirīgiem pierādījumiem,

Mazāks uzsvars uz Linkolna kā ratiņkrēslā esoša detektīva faktu, eksperimenti, speciāli izstrādāti vingrojumi vai kas cits par un ap Linkolna stāvokļa uzlabošanas centieniem ne tik fokusēts, kā iepriekš.

Odd Thomas #5-7

#5 – Odd Apocalypse

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kārtējo reiz, kad Oda Tomasa magnētiskā intuīcija aizved viņu uz kādu lokāciju, laiks, kas paiet līdz sākas, kas nopietns, saīsinās. Ja pirms tam no gada uz mēnesi, tad tagad jau pietiek vien ar nedēļu, lai Odam nāktos novērst drīzāk šķiet vispirms lokāla mēroga apokalipsi, kuru tikai neizjaucot, draud riski tai kļūt lielākai. Sērijas piektās grāmtas Odd Apocalypse gadījumā uz Roseland villu/muižu un tās plašajiem īpašumiem, kuri tagad it kā atrodas Noah Wolflaw, bet kā tas vēlāk atklāsies, tad šis indivīds ir tas pats Constantine Cloyce, kurš oriģināli uzcēla Roseland īpašumu.

Ja iepriekš ārpus dzimtās Pico Mundo vienīgais īstais Oda kompanjons ir kāds slavens spoks kā Elviss Preslijs, kuram nepiciešama palīdzība, lai virzītos uz priekšu, tad šoreiz šis palīgs, lai gan grāmatas gaitā drusku nosacīti, ir sērijas ceturtajā grāmatā Odd Hours iepazītā Annamaria, kurai līdzīgi kā Odam piemīt kāds pārdabisks talants.

Autoram acīmredzami patīk sērijā iepīt populārus un viegli atpazīstamus tēlus/spokus, jo Roseland īpašumu tumšo noslēpumu atklāšanas gaitā, kurus aizsāk reiz nogalinātas sievietes mēmais, jo spoki nepsēj runāt, lūgums pēc palīdzības. Ods atklāj Nikolasa Teslas saistību ar dažādām uzpariktēm un simbolu iestrādēm viscaur gan mājā, gan mūrī, kas ieskauj īpašumu, gan viscaur teritorijai. Papildus, kas drīzāk Odd Apocalypse notikumos vien ieskicēts un atstāts uz turpinājumiem, ir dižā kinorežisora Alfrēda Hičkoka spoka uzrašanās, kurš arīdzan grib atrast palīdzīgu roku pie tikpat diženā Oda.

Citādi gan prozas, gan tēlu jautājumā, īpaši Oda Tomasa gadījumā, varētu atkārtot tās pašas uzslavas, ko minu par iepriekšējām sērijas grāmatām. Vien noslēdzoši ievietošu citātu, kas lieliski raksturo Oda uztveri gan par sevi, gan pasauli kopumā.

***

#6 – Deeply Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Priekšpēdējais Oda piedzīvojums izvadā puisi pa lielceļu līkločiem, dzimtajai Pico Mundo mazpilsētai brīžiem esot rokas stiepiena attālumā, bet, par laimi Oda sirdsmieram, šīs grāmatas ļaundari ir gana iedomīgi par savu neaizskaramību, lai izlaistu kaut ko tik šķietami niecīgu.

Viss aizsākas ar nejaušu sastapšanos ar nejauka tipāža smagā auto tālbraucēju, kurš aktivizē Oda spējas un vīziju, kurā Ods redz, ka šis uz skatuves ar liesmu metēju sadedzina trīs mazus bērnus (ne vecākus par 10 gadiem). Kāds varbūt turpat uz vietas konfrontētu tālbraucēju vai censtos informētu policiju, tā lai pats netiktu nosūtīts pie trakajiem, bet tās noteikti nav izvēles iespējas, kuras pasniegtas Odam. Atliek vien pie sevis nopūsties par sev uzlikto spēju un talantu nastu un mesties doties palīgā, lai apturētu kārtējo neģēlību, jo neviens cits to laicīgi nespēs novērst.

Odd Thomas sērijas pasaules uzbūve un tās pārdabiskie elementi tik labi izstrādāti, ka citkārt par Deus Ex Machina momentiem no autora puses, kuri acīmredzami kā Dieva roka palīdz galvenajam labajam tēlam, gan šajā, gan vispār sērijā iederas un neuzdzen negatīvu iespaidu. Deeply Odd gadījumā tā ir 86 gadus veca Mrs. Fischer un citi labā darītāji, kuri ir atklājuši pasaules patieso dabu un tās daudzos slāņus, un Odam nav nepieciešams vienatnē visu laiku no grāmatas sākuma līdz beigām pret ļaunajiem, samaitātajiem spēkiem cīnīties vienam pašam.

Lai gan situācijas, kurās Ods nokļūst ir vienmēr nopietnas un slepkavību novēršana visnotaļ tāda ir, it īpaši, ja slepkavību veicējiem ir kaut kāda pārdabiska aizsardzība no likumsargiem, bet Oda skatījums uz pasauli vienmēr cenšas gan pašu, gan sabiedrotos, gan draugus un, protams, pašam sev, uzlabot garastāvokli un likt pasmaidīt, citādāk nāktos raudāt biežāk nekā būtu vēlams, ko lieliski palīdz izcelt dialogi starp Odu un Mrs. Fišeri.

Lai gan Deeply Odd ir gandrīz pēdējā Odd Thomas sērijā, tad autors tāpat kā iepriekšējās grāmatās parūpējas par jaunpienācējiem un iekļauj pietiekoši daudz informācijas, lai atgādinātu vajadzīgo tiem, kas sēriju lasījuši no sākuma un lai jauns sērijas lasītājs nejustos apjucis.

***

#7 – Saint Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Oda Tomasa pēdējās mistērijas un šoreiz nosacīti piedzīvojuma noslēgums, nosacīti jo galvenais varonis, kā pats paredzējis, neizdzīvo. Kā pēc gredzena principa Odd Thomas sērija noslēdzas turpat, kur sākusies, Oda dzimtajā Pico Mundo mazpilsētā.

Gluži kā mini atvadu tūrē Ods satiek gan pilsētas policijas šefu Chief Wyatt Porter, gan mīļāko mistēriju rakstnieku Ozzie Boone u.c. Abi un katrs pa savam pēc Oda vārdiem ir bijuši gluži kā tēva figūras īstā, neesošā vietā. Gluži visu grāmatas gaitu nepavada nolemtības sajūta, ja vispār, tomēr no lasītāja puses, ņemot vērā, ka Odd Thomas ir sērija ar paranormālu fenomenu esamību, ka tās galvenais varonis tomēr kaut kā paliks dzīvajos. It īpaši uz to liek cerēt fakts, ka šīs grāmatas no varoņa puses skaitās kā viņa paša sarakstīti memuāri, un kā gan iespējams publicēt šo darbu līdz pat pēdējo notikumu pēdējām darbībām, ja Ods skaitās miris…

Ar Saint Odd turpina, tāpat kā iepriekšējās sērijas grāmatās, neuzbazīgi iestarpināt atgādinājumus un paskaidrojumus par un ap tēliem no sērijas iepriekšējām grāmatām, lai gadījumā, ja jaunpienācējs nez kāpēc sācis ar sērijas pēdējo grāmatu nebūtu pilnībā apjucis, kas ir kas. Personīgi vienīgais mīnuss, ka pat ieturot nelielas pauzes starp grāmatām, atgādinājumi šajā grāmatā bija gandrīz jau par daudz, aizņemot salīdzinoši vairāk vietas un laika nekā iepriekšējās, ja atmiņa neviļ, bet tik un tā saprotams autora iecerētais.

Laika ļaundaru, ļauno kultistu nodomu novēršanai nav tik daudz kā melns aiz naga, pat Odam jāpieliek visas pūles, lai ar draugu palīdzību censtos novērst pravietiskā sapņa traģēdijas pastrādāšanu. Par paša dzīvību Ods neuztraucas tikpat kā nemaz, atstādams to lasītāja rokās un ik pēc laiciņa atgādinādams par atkalsastapšanos pēcnāves dzīvē ar mūža mīlestību Stormiju.

Pirmā reakcija uz grāmatas epilogu bija, ka nu nevar būt, ka tas ir viss, bet drusku vairāk padomājot, labi vien ir, ka autors nav izšķīries par labu garākama izklāstam dažos teikumos par citu vairāk vai mazāk nozīmīgu tēlu dzīvi. Skaidrs ir viens, ka labie spēku, kuru pusē Ods tik vien paspēja cīnīties, turpina cīņu kā pret vēl dzīvajos esošajiem kultistiem, tā citiem ļaunuma pielūdzošajiem spēkiem.

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad Dublinas piepilsētas mežā tiek atrasta nogalināta 12 gadīga meitenīte, detektīvam Rob Ryan nākas konfrontēt savas 20 gadus senas atmiņas, kad divi viņa tuvākie draugi tajos pašos mežos tika atrasti miruši un vienīgi viņam nez kādā veidā izdevies palikt dzīvam. Asiņu pilni apvai, zilumainas un noskrambātas ekstremitātes un traumatisko notikumu ietekmē zudusi un apzināti apspiestas atmiņas.

Slepkavību izmeklēšanas komanda nesen papildināta ar jaunu biedru, kas nemaz nenotiek tik regulāri, turklāt vēl ar sievieti, detektīvi Cassie Maddox, kas ir vēl retāka parādība pat stāsta tagadnes 2004.gadā. Stāsts norit no Raiena perspektīvas un jo tālāk stāstā tiek, jo vairāk brīžiem piezogas domas, ka Raiens varētu nebūt nemaz tik uzticams galvenais tēls, kas ietekmē viņa darbu un pārāda savu neglīto galvu profesionālajā sfērā, izmeklējot šo slepkavību.

Kā jau mazpilsētā, kurā viens otru pazīst, aizdomās turamo loks nav liels, ja vien nepieļauj iespēju, ka vainīgā persona oportūniski izmantojusi negaidītu iespēju un pēc tam pazudusi kaut kur savās ikdienas gaitās. Tādēļ viens fokusēts aizdomu kūļa stars tiek pavēsts ģimenes locekļu virzienā. Visvairāk vispirms jau tēva virzienā, ņemot vērā nogalinātas meitenes ķermenim nodarīto, tomēr neizslēdzot pilnībā no aizdomās turamajiem gandrīz pilngadīgu vecāko māsu. Nav viegli izlavierēt starp visiem, lai beigu beigās nonāktu pie pareizā slēdziena.

Ja pareizi atceros dzirdēto par Dublin Murder Squad sēriju kā tādu, tad katra grāmata ir no cita slepkavību izmeklēšanas komandas locekļa, dodot iespēju gan variēt interesāk ar galvenā slepkavības sižeta niansēm, gan par komandas savstarpējām attiecībām un kā katrs uztver kā tagad notiekošo, gan pagātnes notikumus, ja uz tiem tiks veikta kāda atsauce. Ja vēl In the Woods skaitās kā debijas romāns, tad vispār cepuri nost. Ja būtu jāizsaka kāda lielāka negatīva kritika, tad tas būtu attiecībā uz Raiena pagātnes stāsta sižetu, kas līdz galam, kurš tad vainīgs draugu slepkavībās, tā arī netiek atklāts.

Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.

Iepalicēji #37

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Curious Incident of the Dog in the Night-Time by Mark Haddon

Christopher John Francis Boone – neparasts puisis ar īpašām vajadzībām. Grāmatas gaitā tas nevienā brīdī netiek atklāti pateikts, varbūt, jo sižets ir no Kristofera skatpunkta, bet nav jābūt ģēnijam, lai pateiktu, ka puisiss sirgst ar kādu sindromu – šajā gadījumā Aspergera.

Izteikta nepatika pret konkrētām krāsām, pat vismazākajām pārmaiņām, ja laikus nav tam sagatavots, citu cilvēku pat tēva un mātes pieskārieniem u.c. ir tikai dažas no neirozēm, kas varbūt ne gluži nomāc Kristoferu, bet noteikti apgrūtina gan paša, gan vecāku dzīvi un savstarpējās attiecības.

Kristofera varonis jau pēc būtības būtu ierindojams neuzticamo tēlu tipa kategorijā, bet Aspergera sindromsa klātesamība vēl vairāk liek tam pievērst uzmanību. Protams, katrs pasauli tā vai tā uztver atšķirīgāk, bet šajā gadījumā ir vēl kritiskāk jāuzņem saņemtā info no puiša perspektīvas. Nebūšu eksperts, cik akurāti Aspergera sindroms ticis attēlots, bet puiša periodiska koncentrēšanās uz sižetam nenozīmīgiem sīkumiem brīžiem drusku pakaitināja, bet tajā pat laikā tas piederas pie šīs grāmatas būtība.

Sižets kā tāds ir pavisam vienkāršs. Ģimenes attiecību virpulis, kad māte pamet ģimeni (neiztur slodzi dēla dēļ, satikusi kādu citu), bet tēvs izvēlas vieglāku ceļu un samelo Kristoferam, lai nevajadzētu izskaidrot jauno situāciju, kam, protams, ir paredzamas sekas, kad jaunumi tā vai tā nāk gaismā.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Goon Squad: Year One (Goon Squad #1-3) by Jonathan L. Howard

Alternatīvas pasaules versija, kurā daļai cilvēku attīstījušās superspējām pielīdzināmas spējas, kuri kā konsultanti tiek piesaistīti policijai, izveidojot īpašas komandas, lai ķertu krimināli noskaņotos spēju apveltītos.

Galveno notikumu centrā Mančestera, kurā notikumu epicentrā tā teikt ir vairākuma stāstu galvenā varone lielāko tiesu stāstos ir sarkanmate Tatjana, jaunākā Goon Squad biedre.

Pārāk individuāli epizodiski stāsti, kas neveido kopēju un caurvijošu sižetu, lai rastos patika pret šo garadarbu kā tādu. Visvairāk interesi piesaistīja Goon Sqaud pagātnes izcelsmes stāsts, kas vienlaikus iesaista pirmo un varbūt no mirušajiem atgriezušos pirmo lielo pretinieku. Pārējie vairāk atstāj viegli aizmirstamu meh iespaidu.

Audio grāmatas producēšanas jautājumā liels mīnuss par bieži vien nevajadzīgās vietās ievietotiem lētiem audio specefektiem, kas drīzāk izrauj no stāsta, nekā dramatizējot palīdz to izcelt un izbaudīt vairāk.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Widow (Kate Waters #1) by Fiona Barton

Duāls stāsts divos laikos – trīs gadus sena pagātne un bezvēsts pazudušanas meitenītes lieta un stāsta tagadne. Abu laiku vienojošais tēls Jean Taylor, galvenā aizdomās turamā Glena sieva, kuru pierādījumu trūkumu dēļ detektīviem tomēr neizdodas notiesāt, bet, kuru tā arī vairs nesanāks ielikt aiz restēm, jo viņš negaidīti mirst ceļu satiksmes negadījumā, kad aiz paša neuzmanības tiek notriekts.

The Widow pati par sevi ar neko neizceļas. Ir brīži, kad rodas neliela spriedzīte par īstā vainīgā identitāti, bet netiek piedāvāti gana saistoši viltus mānekļi, lai beigu atrisinājums raisītu pārsteigumus un būtu gana satraucošs.

Par cik stāsts pamatā ir no sievas skatpunkta un arī izmeklētājiem šķiet, ka atraduši īsto, tad saprotami, ka arī lasītājam pret viņu tiek pasniegta vissaistošākie pavedieni, bet pati Džīna, nespēja radīt bērnus laulībā ar Glenu un sekojošā apsēstība par un ap maziem bērniem, dod vispārliecinošāko vainīgā alternatīvu, kas kā viltus vainīgā potenciāls māneklis nešķita izmantots līdz iespēju robežām.

Klausoties saprotama ir gan grāmatas pagātnes, gan tagadnes stāsta ideja, kuras individuāli katru varētu izvērst saistošāku nekā tas izvērsts šajā romānā. To mikslis vienā grāmatā, ne tas labākais gala produkts.

Neslikts detektīva varoņa attēlojums, bet kopumā izvērties tāds visai distants un bezpersonisks, bez pietiekoša tēlu un radītās pasaules detalizētības.

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.