Thriller

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Viens zvans. Viens vienīgs šķietami nevainīgs zvans kontaktpersonai, lai it kā apjautātos par mātes veselību, patiesībā domājot ko citu. Zvans, kas tiek iztraucēts un tādejādi ļauj nīstajiem infideļiem, amerikāņiem, triangulēt zvanītāja atrašanās vietu. Pats par sevi fakts neko diži nozīmīgs nav, bet to maina, kad atklājas, ka nogalinātais mērķis ir Al-Qaida galvenais finanšu sagādnieks. Notikumu pavērsienu ievieš pie tā atrasts portatīvais dators, un kaut arī izdodas atrast vien kriptisku misijas nosaukumu Al-Isra, tad no reliģiskās nozīmes un konteksta noprotams, ka tiek plānots kaut kas vēl iespaidīgāks nekā 11.septembris.

Nav zināms – kas, kur un kad – paredzēts kā teroristu mērķis, tāpēc katra diena ir no svara, bet arīdzan sasteigt nedrīkst, lai neļautu ļaundariem noprast, ka pat tas tiek nojausts. Vislabāk, protams, būtu kāds informators ienaidnieka vidū, bet Al-Qiada pārāk labi sargā savus noslēpumus, lai ko tādu pieļautu. Bet, ja vien būtu variants, kā droši iefiltrēt nepamanītu kādu no savējiem, būtu cerība novērst traģēdiju.

Maiks Martins vēl mierīgi, neko nenojauzdams, izbauda savu brīvo laiku pēc 25 gadus garas militārās karjeras, kura bijusi piedzīvojumiem un spraigiem notikumiem pilna, kā to lasītājs var izbaudīt nosacīti sērijas pirmajā grāmatā The Fist of God (pēc būtības abus var lasīt neatkarīgi no otra). Šoreiz viens neapdomīgs izteikums no trīs gadus jaunākā brāļa un akadēmiķa Terija, kurš ir gana liels eksperts, lai būtu viens no četriem, kuram lūgts slepeni izteikt savu viedokli, ko gan Al-Isra varētu nozīmēt, palīdz slepeno dienestu vadītājiem atcerēties, ka tādai spiega lomai derētu Maiks. Atšķirībā no sava brāļa, tas mantojis gēnus, lai, pareizi apģērbjoties un pirms misijas izejot intensīvu apmācības kursu, to varētu iesūtīt starp naidnieka kareivjiem. Papildus tam lieti noder, ka piecus gadus Gvantanamo bāzē gūstā turēts par Afgāni saukts Izmat Khan, par kuru Maiks varētu izlikties.

Pirms gan romāna sižets pievēršas aktuālajai problēmsituācijai, autors Frederick Forsyth piedāvā ieskatu gan Maika profesionālajā dienestā, kā laikā sanācis pabūt Folklenda salās, pirmās grāmatas lokācijā Kuveitā, Īrijā pret IRA un daudzviet citur. Apdalīts netiek Izmats, kura gadījumā nav tālu no sekojuma cauri visai tā dzīvei līdz šim, bet galvenais, ka tiek dots ieskats faktoros, kas to radikalizējuši un visbeidzot dzelžaini pievērsuši atriebes ceļam pret Rietumiem un galvenokārt ASV, kad nekas cits dzīve vairs nav nozīmīgāks par šo mērķi.

Atņemot to no The Afghan nekas diži daudz nepaliktu pāri, bet, kā militāra romāna spiegu trilleris, romāns izpilda no tā gaidīto. Varbūt arī drusku par daudz tehniskā žargona un dažādu ieroču un cita veida militārās tehnikas detalizēts apraksts un salīdzinoši par maz uzmanības it kā galvenajam varonim Maikam Martinam un viņa gaitām, bet kopumā iespaids un pēcgarša drīzāk pozitīva. To sakot, nevar arī noliegt, ka būtu lasīti labāki žanra paraugi, bet Afgānis nebūt nav arī ievietojams pelnītā aizmirstībā.

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.

Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.

Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.

Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.

Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.

Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.

The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.

Jussi Adler-Olsen – The Keeper of Lost Causes (Department Q #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ne katra slepkavības izmeklēšana rezultējas vainīgā vai vairāku vainīgo iesaistīto notveršanā. Ne katrai izmeklēšanai sākotnēji paveicas gan ar tai piešķirtajiem izmeklētājiem, gan pieejamiem resursiem kā tādiem, ņemot vērā slodzi, kas uzlikta katrai detektīvu komandai un kopējo noziegumu skaitu, kas tā vien šķiet pēdējā laikā arvien pieaug. Daļēji politisku motīvu vadīti, daļēji aiz patiesas nepieciešamības Dānijas valdība izšķiras par labu likt izveidot jaunu departamentu, kura mērķis būtu neatrisinātu, par ‘’aukstajām lietām’’ sauktās, izmeklēšanas.

Lasītājs pirmoreiz Department Q galveno varoni un jaunās nodaļas vadītāju Karlu Merku(pašā sākumā vēl par tādu jākļūst) sastop pēc smaga izsaukuma sekām, kur viens no kolēģiem notikuma vietā zaudē dzīvību, bet otrs Hārdijs Heningsens paralizēts nonāk slimnīcā. Vien pašam, kā uz to gan skatās, palaimējas bez ārēji dižiem savainojumiem tikt cauri sveikā, par ko to pašu gan nevar teikt psiholoģsikajā frontē. Jau pirms tam atsauksmes par spēju ar Karlu sastrādāties nav bijušas tās pašas labākās. Tā teikt paveicās ar atrastajiem pāriniekiem, un pat rodas jautājums par Karla karjeras nāktoni, ja šis paaugstinājumam jaunajā postenī nesekotu panākumi.

Pirmos iespaidus Karls par sevi nerada tos labākos, kas kā galvenajam sērijas varonim, būtu liels slogs uz pārējām grāmatas sadaļām, lai spētu tāda tipa antivaroni paciest. Tomēr nav gluži tik traki un Karla tēlam, viņa labāku aspektu atrādīšanai palīdz jauna palīga Asada pievienošana Q Departamentam, pagaidām gan vien kā vienīgajam darbiniekam bez paša Karla. Bet arī šajā ziņā pirmie soļi nav bez savas aizķeršanās, galvenokārt gan paša Karla dēļ, jo vairs nevar atļauties stiept gumiju garumā, izlikties strādājam, bet patiesībā vien izšķērdējot laiku, atrasdamies policijas iecirknī. Pat ja pagaidām Q departaments ievietots vien pagrabtelpās.

The Keeper of Lost Causes sižets mijas starp tagadnes nodaļām 2007.gadā un Q departamenta pirmo izvēlēto lietu,jaunas politiķes, potenciāli uzlecoša zvaigzne Merete Lynggaard mistisku nozušanu no prāmja 2002.gadā brīvdienu ceļojuma laikā uz Berlīni kopā ar smagi slimu jaunāko brāli Uffi. Tiek izskatīti dažnedažādākie iemesli, kur, kā un kāpēc Merete varētu nozust, bet Karlam un Asadam uzsākot savu izmeklēšanu, izskatot iepriekšējo izmeklētāju piezīmes un veikto darbu, māc šaubas, vai toreiz ticis pielikts darbs no visas atdeves un tik tiešām izskatīti visi iespējamie varianti. Vai tomēr izvēlēts tas vieglākais ceļš un Merete pasludināta mirusi negadījumā, pārkrītot pāri bortam, pēcāk noslīkstot.

Kamēr ‘’tagadnes’’ sadaļā Karls un Asads, kurš pierāda savu vērtību un varēšanu kā līdzvērtīgs izmeklētājs, kaut arī sākotnēji piesaistīts Karlam vien kā prasts palīgs un Q departamenta telpu uzkopējs, sākotnēji maziem soļiem seko tik niecīgām pavedienu ķēdēm, ka vien aiz Asada neatlaidības lieta netiek atmesta, lai izraudzītos citu; tikmēr pagātnes nodaļās no pašas nolaupītās Meretes skatpunkta lasītājam ļauts ieskatīties un reizē aprīnot jaunās sievietes spēju nekrist panikā, cenšoties saglabāt skaidru prāt un cerību atkal izkļūt brīvībā.

Bet gadiem ejot uz priekšu, iespēju logiem un idejām sarūkot, pat optismiskākais prāts var sākt zaudēt cerību. Tomēr, lai kā nebūtu, tad nav jāpieliek lielas prāta pūles, lai saprastu, ka pēc pārciestā piecu gadu garumā, jo, protams, atjaunotajai izmeklēšanai jāsakrīt ar laika periodu, kad vainīgi beidzot izšķirsies par labu nogalināt savu upuri, cauri sveikā bez paliekošām psiholoģiskām un cita veida sekām nevar.

Pirmā iepazīšanās pašam kā lasītājam ar Q departamentu gandrīz pašā bloga tapšanas pirmsākumos latviskotajā trešajā sērijas grāmatā Vēstule Pudelē, kas, autoru Jusi Adleru-Olsenu slavējot, neizbojāja iespaidu un lasīšanas pieredzi, bet noteikti neļāva uztvert visas tēlu attiecību dinamikas, kaut gan šajā vēl uz lapaspušu skatuves nekāpj Karla un Asada komandas trešais biedrs.

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

James Clavell – Asian Saga #6-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.

Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.

Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.

Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.

Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.

Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.

Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.

Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Divas pasažieru lidmašīnas, katra gan savā grāmatā. Divas pilsētas Ņujorka un Parīze, jo citādi, ja nomainītu Ņujorku ar kādu citu, galvenais varonis Džons Korijs visticamāk pasāktu ko citu. Vieniem galamērķis ASV metropole, citiem Francijas galvaspilsēta Parīze, bet tas diemžēl nemaina faktu, ka neviens no liktenīgo lidmašīnu pasažieriem galamērķi nesasniedz dzīvs, pat ja veids, kā tas tiek sasniegts, kādā stāvoklī ir arīdzan pati lidmašīna pēc traģēdijas, ir krietni atšķirīga.

Bet visu pēc kārtas, secīgi un sāksim ar John Corey sērijas otro grāmatu The Lion’s Game, kurā tās galvenais ļaundaris ir lībietis (nesajaukt ar libāniešiem) Asad Khalil, kurš 16gadu vecumā pieredzējis ASV vadītu 1986.gada 15.aprīļa uzlidojumu atriebībā par kādu citu nodarījumu pret tās pilsoņiem. Uzlidojuma rezultātā Asads (vārdam tiešais tulkojums Lauva) zaudē visu tiešo ģimeni, bet tās pozīcija Muamara Kadafi pārvaldītajā valstī gana augstu, lai nepaliktu uz ielas. Turklāt Kadafi un viņam padotie saskata puisī labu instrumentu, kuram motivāciju, lai kaitētu ASV, nav jāmeklē un pašiem jāizdomā.

Autors grāmatas ievadā, kur The Lion’s Game publicēta pirms liktenīgā 11.septembra, bet ievads ar vēlāku datumu, min kā pēc attiecīgā datuma daudzi viņam piedēvējuši teju pravietisku paredzēšanas spēju, bet veids, kā grāmatas tēls Asads iekļūst valstī nav saistīts ar lidmašīnas nolaupīšanu, kas, cik lasīts, pašā ASV nav nemaz bijis kaut kas nedzirdēts un ārkārtīgi rets atgadījums. Tā vietā vairākus mēnešus agrāk cits tautietis veicis tā teikt izmēģinājuma reisā, kad kā bēglis un patvēruma meklētājs pieteicies ASV vēstniecībā Parīzē, lai pēc tam piefiksētu procedūras gaitu, kur un kā viņu pēcāk nogādā ASV, lai pēc tam ar iegūto informāciju Asads vēlāk varētu būt veiksmīgs savās iecerēs.

Tikmēr pats galvenais tēls Džons Korijs vēl savā veidā atgūstas no sērijas debijas Plum Island notikumiem, pēc kuriem brīvprātīgi spiestā kārtā nonācis jaunā darbavietā Anti-Terrorist Task Force (ATTF) vienības Vidējo austrumu nodaļā. Bet labi, ka tā, jo citādi, kurš gan spētu mēroties ar spēkiem, viltību un izmanību ar teroristiski noskaņoto Asadu Khalilu. Tomēr brīžiem jāpabrīnas, kad Asads aiz sevis atstāj liekus upurus, jo vienkārši uzdrīkstas pārsteigt neko sliktu nenojaujošu personu, kurš par piemēru nīkst savas stundas degvielas uzpildes stacijā, lai tikpat nejauši attaptos ar lodi galvā, jo Asadam šķiet, ka šis redzējis par daudz.

Bet, kā tas nereti gadās, pat ja ļaundara pēdām un gaitām cenšas sekot veselas specvienības un darba grupas, un ne viena vien, pavediens, kas salauž šķietamo bezcerību to notvert, nāk no kāda pavisam negaidīta avota.

Diemžēl ne literārajā izpildījumā, ne sižeta līkloču manevros The Lion’s Game neizceļas ne ar ko pat drusku žilbinošu. Turklāt vēl atrisinājums īsti nekāds, kur to varbūt un cerams meklēt sērijas piektajā. Pat nosacīti personīgākā galvenā tēla Džona Korija līmenī autors izšķira par labu paredzamam un jau redzētam blakussižetam, kad izmeklēšanā iesaistīta kolēģe (Keita) vispirms abu spontānā lēmumā kļūst par biedru starp gultas palagiem, lai tas vēlāk pāraugtu nopietnākās attiecībās. Pret ko nebūtu iebildumu, ja pirms tam par ko nopietnāku būtu bijis pakāpeniski stiprākas pazīmes, nevis no gultas teju gandrīz uzreiz pie precību plāniem.

ATTF ir tiekai viens no prettorisma cīņā iesaistītajām aģentūrām, kuras darbībā kā tādā iesaistīti tādi cīkstoņi kā FIB, CIP un vēl daudzi citi. Šķiet no autora mutes pats galvenais tēls pauž stipru par labu aktīvam pret-terora kara idejas pārliecību, nevis kādu konkrētu naidnieku. Kā rāda pats Asada tēls, kuru motivē pirms tam veikts ASV atbildes trieciens par citu vēl pirms tam veiktu teroraktu, tad šāds karš pēc būtības ir neizbeidzams.

Arī sērijas trešais turpinājums Night Fall balstīts uz patiesu notikumu, uz lidmašīnas eksploziju vien neilgi pēc pacelšanās no JFK lidostas ceļā uz Parīzi, kas pēc oficiālās izmeklēšanas versijas atzīts mehāniskas kļūmes rezultāts degvielu tvertnēs ar eksplozīvu un letālu rezultātu tās pasažieriem. Tomēr daudzu, vairāk nekā 200 aculiecinieku sniegtā notikumu gaitas versiju būtiskās detaļās nesakrīt ar oficiālo versiju, kas sniedz auglīgu augsni dažnedažādām konspirāciju teorijām un arīdzan labu materiālu izdomātiem romāniem.

Tā lūk uz sižeta skatuves atkal uznāk Džons Korijs, kurš gan varbūt nemaz neinteresētos par TWA 800 1996.gada 17.jūlija traģēdiju, ja ne sievas un kolēģes Keitas pamudināts, kura pirms pieciem gadiem pati un vairāki simti citu bija iesaistīta izmeklēšanā. Kurai, kā daudziem citiem no visiem, ļoti stingri bijis ieteikts pieņemt par labu esam izmeklēšanas galaslēdzienu, ja negrib sagandēt savu karjeru. Džonam, kurš ATTF vienībā nodarbināts zem īpaša kontrakta, kā izbijis Ņujorkas detektīvs, šādi maigi ieteikumi neliks atkāpties, drīzāk efekts būs pretējais un ziņkārība noskaidrot pašam tikai lielāka.

Jāsaka, ka Džonam Korijam krietni labāk piestāv šis individuālais Night Fall sižeta izmeklēšanas sižets, kad nākas šķetināt pagātnes (varbūtēju) noziegumu, nekā būt vienam no, ja ne pašam galvenajam censonim pret kādu lielu, ļaunu teroristu. Gan draudu aspekts nešķiet dramatiski uzpūsts, gan pavedienu meklēšana intriģējošāka, un ne tikai tāpēc, kā acīmredzami daži labi no CIP un FIB (starp tiem arī pa kādam, kuri pamana Korija šībrīža aktivitātes un nebūt nav par to sajūsmā) apzināti slēpuši faktus un pierādījumus, kuri varētu pat nebūtiski nesakrist ar oficiālo versiju.

Lai arī Night Fall noslēgums salīdzinoši labāks par The Lion’s Game, tad būtiskāks par atrisinājumu ir ideju aspēlēšana, ka ASV terorisma draudi var skart netikai to pilsoņus ārpus valsts robežām, it īpaši, kad šo grāmatu noslēdz 11.septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības torņiem Ņujorkā (arī ja datums romānā cits), kur brīdinājumi draudiem izskanējuši vēl pirms tam 1993.gada sprādzienā.

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Stanley Pottinger – The Boss

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Tikpat kā visu savu dzīvi un noteikti visu savu profesionālo darba dzīvi Maksimilians jeb vienkārši Max ir atvēlējis sava bosa un nosacīti pseido-tēva Džona B. Patersona (ar iesauku Spins) uzņēmuma Gulf-Tex labā. Pirms stāsta tagadnes intrigām epilogs vēsta par 16gadus senu traģisku negadījumu uz naftas urbšanas torņa Wild Stallion, vai vismaz tā galvenajam tēlam Maksimilianam ir šķitis, kas laupīja tēva dzīvību un brālim lika zaudēt kāju.

Vara, nauda un alkatība, lai to iegūtu, un jo vairāk jo labāk, daži ir gatavi spēlēt arī ārpus likuma robežām. Spinam, kurš pats nāk no izteikti nabadzīgiem pirmsākumiem un, iedomājoties atkal sevi tādos atgriežamies, ir baiļu panikas varā, gana nekad nevar būt. Problēmsituācijas galvenais objekts, īpašais Gulf-Tex projekts Black Eyes iniciālie mērķi ir visnotaļ cēli – pilnveidot sonāru, kas ļautu atklāt naftu ekstrēmos dziļumos, vietās, kuras līdz šim pagaidām stāv neizpētītas. Tādejādi veiksmes gadījumā, protams, padarot sevi stāvus bagātus, bet pie viena vismaz uz labu laiku atrisinot enerģētikas krīzi, kā arī izjaukt pašreizējo tirgus balansu un valstu spēku pozīcijas.

Āķis vien tajā, ka kaut kas Black Eyes programmā vai citās komponentēs nav līdz galam atrisināts un pie noteiktiem dziļumiem sāk mest laukā acīmredzamas kļūdas. Diemžēl ieguldītais laiks un nauda spiež bosu Spinu veikt smagas izvēles, kas citu acīs viņu padara par slepkavnieku un ļaundari, bet pats sev jau attaisnojošus iemeslus vienmēr var atrast. It īpaši, ja reizi jau esi ticis cauri sveikā un ‘’izdzīvošanas’’ vārdā esi gatavs uz to pašu un vēl vairāk.

Vēl jo vairāk, ne tikai Black Eyes nav līdz galam gatavs, bet arīdzan kopējais tirgus stāvoklis ir ar tendenci uz lejupslīdi, bet par kroni visam ir pēdējā Spina sānsoļa sekas. Sekas, jo paša neuzmanības un muļķības dēļ sevi nodevis, kā rezultātā ir izjukusi nevien 25gadus ilga laulība, bet līdzšinējā sieva Audrey ne par ko neatkāpsies no mēŗķa krietni pabojāt Spina dzīvi, pieprasot pusi no mantas un uzņēmuma (drusku vairāk kā pusmiljards) vērtības. Bet jāņem vērā, ka publiskajā telpā Spins nav paudis ne kripatas informācijas, ka ar Black Eyes varētu būt kāda aizķeršanas. Tieši pretēji, paļaujoties pats uz akciju cenu un Gulf-Tex vērtības kāpumu veiksmīgā projekta atklāšanas brīdī.

Ja jau ceturtdaļgadsimtu ilga laulība nav tā vērta, lai censtos to saglabāt, jau pirmslaikus neizšķiroties par labu sānsoļiem, tad kur nu draudzība un dažu citu dzīvības, kad runa ir par simtiem miljonu dolāru. Tā teikt, vispirms prioritārās lietas un tikai tad kaut kādi tik nebūtiski sīkumi.

Bet par laimi sižetam, Maksimilians un citi viņam tuvu esošas uzticamas personas nav gluži ar pliku roku ņemamas, lai kā Spinam šķistu, ka visu un jebkuru var uzpirkt, tādējādi atstājot Maksimilianu vienu savā cīņas pusē. Pa vidu visam spriedzi un jūtas augstāk uzsit Maksimiliana kādreizējā draudzene Tacoma Reed (uz īsu brīdi) universitātes laikā, kura ir tā mīļākā (laulības izjaucēja). Lai kā Maksimilians sev necenstos iegalvot pretējo, likt pārtraukt sevi par viņu domāt, jūtām nepavēlēsi un joprojām viņš pret Takomu izjūt ko vairāk par parastu ieķeršanos pievilcīgā sievietē.

The Boss idejas koncepts gana vienkāršs un spriedzes trillerim pat ļoti izprotams. Vienīgi pats atrisinājums būtu prasījies ar lielāku notikumu secības loģiku, kas šoreiz drusku iztrūkst.