Thriller

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

966003

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirmais lielais strīds ar Austrālijā sastapto Silkiju pamudina viņu pagriezties un mukt prom, un ne tikai kaut kur vienkārši tālāk prom no Nika Stouna, bet brīvprātīgajā darbā uz Āfriku, uz karadarbības pārņemto Kongo Demokrātisko Republiku. Labi apzinoties, kādi ir apstākļi Kongo, kur plosās Džozefa Konija dumpinieku armija un privāto uzņēmēju armijas raktuvju un investoru aizsardzības nolūkos, Niks netērē laiku, lai steigtos pakaļ Silkijai un pēc iespējās ātrāk paglābtu viņu no potenciāli nāvējošajām briesmām.

Recoil šķiet, kā labs sākumpunkts, lai iepazītu sērijas būtību, patīk vai nē un varētu ķerties pie tās sākuma. Neatliek tikpat kā nemaz laika juteklīgumam vai vēl kaut kam jaukam, jo gandrīz jau no pašiem pirmajiem ierašanās brīžiem Kongo, Niks tiek ierauts brutālā un asiņainā cīņā par Zemē ieslēgtajām minerālu bagātībām. Kā jau iepriekš militārā rakstura apraksti ir pa pirmo, vien gribētos, ka arī notikumu lokācija un dabai tiktu pievērsta drusku vairāk uzmanības, lai cik ļoti cilvēku alkatības dēļ tā nebūtu izpostīta. Nav gluži tā, ka Nika un Silkijas attiecību stāsts paliktu pilnīgi novārtā, bet labi gan vienam, gan otram, ka abi ātri saprot kas ir kas.

Ar šo grāmatu lasītājs iekāpj gluži svešā, bet diemžēl, kaut kur pasaulē līdzīgi eksistējošā realitātē, kur tādas briesmoņi kā Konijs un LRA posta un laupa, par aizsegu izmantojot nepatiesus mērķus, un bērni un jaunieši ar varu tiek piespiesti karot viņu labā. Bet tajā pašā laikā citur pasaulē atrodas cilvēku, kas ne tikai dzīvo superluksusā, bet arī gūst peļņu uz citu mocību rēķina.

Ieskatoties kvantitatīvajos vērtējumos par iepriekšējām sērijas grāmatām, redzu, ka par astoto Aggresor esmu piešķīris vien divas no piecām zvaigznēm. Varbūt tas tikai nozīmē, ka laba par daudz nevajag un ka šāda rakstura grāmatas vērts lasīt ar pārtraukumiem.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

Stephen King – Christine

10629

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Viking Books

Manas pārdomas

Sava ārējā izskata, krietni virs vidējā skolnieka intelekta un rakstura īpašību dēļ Ārnijs visu laiku ir ticis skolā dažādā veidā apcelts. Par laimi jau kopš agras bērnības Ārnijam ir bijis viens patiess, tuvs draugs un arīdzan aizstāvis bīstamās situācijās, kad lietas aiziet tālāk par apsaukāšanu un pagrūstīšanu – Deniss.* Visam tomēr pienāk beigas un Ārnija gadījumā tā ir neplānota sastapšanās ar viņa mūža mīlestību – 1958.gada sarkani balto Plymouth Fury.

Līdz tam momentam Ārnijs ir arī ļāvies lielā mērā vecāku un īpaši mātes diktātam, bet pirmā auto iegāde par vasaras  brīvlaikā nopelnīto ir pagrieziena punkts, kas izmaina visu. Kopā ar Denisu lasītājs var brīnīties, ko gan Ārnijs ir saskatījis tajā lūznī, jo iepriekšējais īpašnieks Roland D. Lebay acīmredzami jau kādu laiku par to nav pienācīgi rūpējies. Bet, kas, vēlāk atskatoties uz visu un zinot tālāko notikumu gaitu, šķiet dīvaini, ka Rolands nekādā veidā nebija izvietojis sludinājumu par vēlmi pārdot auto, vien paļāvies uz stulbu veiksmi, ka kāds nejauši to varētu iegādāties.

Savā ziņā Christine ir par labākajiem skolas laika draugiem, kuru draudzība ciešā saiknē vienā jaukā brīdī sāk pajukt, bet par ķīli, kas to sašķeļ šoreiz tiek izmantota automašīna. Tomēr Kristīne nav nekāda tur parasta grabaža vai bezcerīgs gadījums un caura aka, kuru nesalabosi, lai cik naudas tajā ieguldītu. Tieši pretēji, viņas pārdabiski ātra atgūšanās un gatavība atkal braši ripot pa asfaltu nevienā vien izraisa gan neviltotu apbrīnu, gan pamatotas aizdomas, ka kaut kas tajā auto nav labs. Ne tikai Deniss sāk izjust diskomfortu un pat iracionālas bailes par savu drošību tās Kristīnes tuvumā. Protams, tam visticamāk jau nav nekāda sakara ar tumšo pagātni ap auto vai iepriekšējā īpašnieka pēkšņo nāvi.

Visas auto dīvainības būtu lieki uzskaitīt, bet vairākkārt īpaši akcentēts tiek odometrs, kurš tā vietā, lai turpinātu uzskaitīt nobrauktās jūdzes, ripo atpakaļ un tuvojas nullei. Man jau ar to vien bija šādas tādas teorijas, kas varētu tajā nulles brīdī notikt, bet arī bez tā visa Kingam ar Christine ir bijis viens labs spriedzes bagāts romāns, kā arī pārsteidzoši labas un sakarīgi pieņemamas beigas.

********Apzināto maitekļu zona********

*domājams arī Deniss sev var teikt ‘’par laimi’’, ka viņam bija tāds draugs kā Ārnijs

Stephen King – Cujo

28270716

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar Cujo, piemīlīgu un 200 mārciņas smagu sanbernāru līdz brīdim, kad tā degunu savaino ar trakumsērgu slims sikspārnis, Stīvens Kings atgriežas The Dead Zone radītajā Castle Rock pilsētā. Ne mazums iedzīvotājiem vēl labā atmiņā ir palicis no malas šķietami jaukais, bet patiesībā tīrasiņu slepkava Frank Dodd. Tie, kuru ģimenes tas neskāra, var tikai atviegloti nopūsties.

Cujo lielāko dienas daļu ir ļauts brīvi pārvietoties gan mājas tuvumā, gan plašākā teritorijā ap to, tādēļ tas diemžēl kalpo par vienu no iemesliem (kā arī potes neesamība), kādēļ Cujo tā vietā, lai viņam tiktu sniegta palīdzība, kļūst par upuri šai slimībai un tās radītajām tālejošajām sekām. Šausmu faktors neslēpjas kādā mistiskā un pārdabiskā briesmonī, bet gan reāli iespējamā un patiesi baisā situācijā.

Cilvēku ziņā centrālo lomu ieņem divas ģimenes. Kā pirmo minēšu suņa īpašniekus un viņa (šķiet) astoņgadīgo dēlu Bretu. Vecāku laulība ir tālu no idilles, tēva un automehāniķa Džo vienmēr, lai vai kas, pieder galavārds un jebkuru viņaprāt izrādīto necieņas epizodi var sagaidīt sods. Tāpat arī kulturālajā ziņā Džo ir visīstenākais lauķis, mēdz būt visai rupjš un palaist rokas, bieži iedzer un pirmkārt jau domā par sevi. Neskatoties uz to visu sieva Charity izrāda patiesību labdarību un ir ar to samierinājusies. Pat momentloterijā laimētie pieci tūkstoši dolāru to lielos vilcienus nespēj mainīt, kā vienīgi kukuļa/dāvanas veidā izlūgties Džo atļauju viņai kopā ar dēlu ciemoties pie māsas ģimenes.

Otra ģimene Cujo notikumos tiek ierauta gribot to vai nē, un vainīgais ir nevis kurš, bet gan kas – saplīsusi automašīnas detaļa, kura piespiež Donnu Trentoni kopā ar četrgadīgo dēlu Tad vieniem pašiem braukt pie ārpus pilsētas dzīvojošā mehāniķa Džo. Par otru vainīgo varētu nosaukt daudzās apstākļu sakritības (tāpēc jau tas ir romāns), viena vai divas atšķirīgas tēlu izdarītas izvēles, lai iznākums būtu pavisam cits un daudz pozitīvāks. Un kā trešo faktoru der atzīmēt vīra Viktora prombūtni, kurš kopā ar reklāmu aģentūras līdzdibinātāju ir devušies uz lielo pilsētu glābt kas glābjams, lai nezaudētu būtisku klientu un iztikas līdzekļus. Par spīti labāk situētai un pārtikušākiem dzīves apstākļiem, arī Trentonu ģimene dzīve nav rožu dārzs un arī šis pāris grāmatas gaitā, neskaitot Cujo, ir spiesti piedzīvot attiecību stipruma izturības testu.

Kaut arī Cujo nesagādāja gluži to pašu lasītprieku, kā jau raksta sākumā pieminētā The Dead Zone, tad tādēļ nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu peļama vai nebaudāma.

Terence Strong – Cold Monday

6461897

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Edvards ‘’Eds’’ Koltreins ir izbijis SAS aģents. Pirms septiņiem gadiem Bosnijas kara laikā viņā jaunlaulātā sieva, UN tulks, tika nežēlīgi noslepkavota, bet slepkavas palika nesodītas. Eds joprojām sēro par sievas zaudējumu, un, kaut arī Eds vairs nav SAS aģents, tad tomēr brīvajā laikā reizēm dodas uz Bosniju cerībā kaut ko mainīt.

Jau vairākus gadus piestrādā šur un tur (šobrīd noliktavas uzraugs), dzīvo noplukušā dzīvoklī, ir ieaudzis parādos, un vienvārdsakot uz neko dižu arī vairs nelolo sapņus. Bet kā no zila gaisa nāk piedāvājums – ar pievilcīgu naudas summas ēsmu un neatvairāmu atriebības āķi – pielikt punktu vismaz vienai no sievas slepkavu dzīvēm. Protams tikai virspusēji darbiņš šķiet ātrs un vienkāršs, pēc kura it kā nekas nebūtu bijis Eds varētu atgriezties dzīvē kā pirms tam.

Eds mazpamazām atripina vienu no lielākajiem konspirāciju kamoliņiem, attiecīgās grāmatas gadījumā par Eiropas Savienību. Jau kopš tās dibināšanas ES vadībā pakāpeniski ir iefiltrējusies organizētā noziedzība un dažādas mafijas. Tikai no malas jaunizveidotā struktūrvienība SRO (līdzīga Interpolam) izskatās nevainīga datu vākšanas organizācija, bet slepenībā kriminālie elementi to cer izmantot, lai nesodīti varētu darboties uz pilniem apgriezieniem pa visu eiropu. Atliek vēl tikai ratificēt dokumentu ar slepeniem pielikumiem un sīkajām drukām, lai lieta būtu darīta. Par nelaimi viņiem un par laimi vienkāršajam cilvēkam, atrodas tādi ‘’svilpes pūtēji’’/klerki un birokrāti, kuri pazīstu vīru vārdā Edvards Koltreins, kurš nepavisam negrasās stāvēt klusi malā, neskatoties ne uz kādiem draudiem.

Nav grūti iztēloties grāmatas autora uzskatus attiecībā uz ES vai kāda varētu būt viņa balss Brexit balsojumā (grāmata publicēta 2004.g.). Izteikti bija jūtams autora viedoklis un idejas, tā vietā, lai skaļāki būtu grāmatas tēli, no kuriem bez Eda nevienam citam nebija nopietna pagātnes stāsta, tēla dziļuma vai iemesla just līdzi.

A.G. Riddle – Departure (Audio book)

41014635

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audible Studios

Manas pārdomas

Nick Stone un Harper Lane ir divi no lidmašīnas 305 pasažieriem, kuri vairākas stundas pēc pacelšanās no Ņujorkas attopas avarējuši kaut kur virs Anglijas. Kamēr viena daļa krīt panikā, abi divi un īpaši Niks uzņemas līderību, cenšoties iespēju robežās nomierināt izdzīvojušos, glābt glābjamo un cerēt uz drīzu palīdzības ierašanos. Bet, kad paiet vairāk nekā diennakts un joprojām neviens no ārpasaules nav uzradies, ne tikai minētajiem diviem pasažieriem rodas aizdomas, ka kaut kas varētu nebūt ne tā, un ar to domājot vairāk par aviokatastrofu.

Hārpera avārijas brīdī ir spoku rakstniece, kura beidzot vēlas pati ar savu vārdu uz grāmatas vāka gūt atzinību, nevis aplaimot citus ar savu talantu, bet ir krustceļu/izvēles priekšā tādā ziņā, lai izvēlētos, kādu ceļu uzsākt. Vienīgais iemesls, kādēļ Hārpera lidojumā varēja baudīt pirmās klases ekstras, ir fakts, ka viņai ir izteikts piedāvāt rakstīt Titan foundation dibinātāja biogrāfiju. Šai organizācijai ir ārkārtīgi ambiciozi un pasauli izmainoši mērķi. Uz labo vai slikto pusi parādīs tikai laiks, bet rupors pozitīvas un populāras grāmatas vai potenciālu vēl citu grāmatu veidolā nekādīgi nekaitētu. Tajā paša laikā pavisam kas cits būtu izšķiršanās realizēt dzīvē ideju par SFF grāmatu sēriju, par kuru domas un idejas ir tikušas maltas gadiem ilgi.

Niks Stouns tikmēr ir bagāts investors, lielākoties jaunas start-up uz tehnoloģijām un programmatūrām vērstām kompānijām, kuras vēlāk var izdevīgi pārdot vai norakstīt ieguldīto naudu zaudējumos. Tas viss varētu šķist fantastiski, atliek tikai vairumā gadījumu likt likmi uz pareizo ideju, bet Nikam pēdējā laikā šāda dzīve vairs nesagādā dzīvesprieku, tā drīzāk šķiet arvien tukšāka un bezmērķīgāka. Kaut arī atšķirīgā profesija ir ļāvusi viņam neiestrēgt atpazīstamā tēva diplomāta ēnā (atšķirībā no daža laba cita dēla šajā grāmatā), tad šobrīd par spīti visam nekas vairs nesagādā tās emocijas, kādas šķietami pienāktos piedzīvot; kaut kam ir jāmainās.

Šīs grāmatas gadījumā tās duālā ierunāšana – Nicola Barber un Scott Aiello – nāca tai tikai par labu. Palīdzēja gan labāk saprast un atšķirt, kurš tēls kad runā, gan vieglāk tādejādi paturēt sīkākas detaļas atmiņā; ne vienmēr tam ir tāds efekts. Departure tēliem (ne visiem) ir tā laime ielūkoties nākotnē un novērtēt, kāda tā varētu izvērsties, vai viņi ir ar tādu apmierināti un nevēlētos neko izmainīt, pieņemot, protams, ka visu pēcāk spēj atcerēties. Savā ziņā interesanta spēlē ar tauriņa efekta ideju.

James Patterson, Mark T. Sullivan – Private Berlin (Private #5)

14781219

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little, Brown and Company

Manas pārdomas

Neraksturīgi sev Kriss Šneiders, viens no Private privātdetektīvu aģentūras izmeklētājiem, jau vairākas dienas par sevi nav devis nekādu ziņu. Ir vien tikai loģiski, ņemot vērā bieži vien dzīvībai bīstamos darba uzdevumus un personas likuma otrā pusē, ja kolēģi ar bijušo saderināto Matildi priekšgalā sāk uztraukties, kur gan viņš ir palicis. Visi cer uz to labāko, bet tā vien šķiet, ka pēdējā Krisa misija, par ko kolēģi netika informēti, atvēra kārbu pilnu ar labāk pagātnē atstājamiem un aizmirstamiem tārpiem.

Private sērija jau kā tāda ir visai komerciāla rakstura (pēc iespējas plašākam cilvēku lokam domāta) un pilna ar klišejām, ir jāsažmiedz acis, lai atrastu ko dziļāk tekstā iepītu, un ja vēl piepluso to, ka katra sērijas grāmata norit citā lokācijā ar plašu jaunu tēlu klāstu, tad gan Patersonam, gan otram autoram (neizteikšos par domām par apjoma sadalīšanos), tad šoreiz Berlīne salīdzinoši ar nesen izlasīto Londonu, neturēja līdzi. Pietrūka kaut kas tāds, kas bija Londonas grāmata un kas ļāva paslēpt labāk grāmatas mīnusus, bet kas nebija šajā.

Slepkava/ļaunais varonis ir pilnībā samaitāts un caurēm melns, ne kripatas no labiem, pašattaisnojošiem iemesliem saviem nekrietnajiem dzīvību atņemošajiem darbiem, kas nav nekas cits kā patika un vēlme ielūkoties mirstoša cilvēka acīs brīdī, kad viņa acis izgaist, un ziņkāre par dvēseles likteni. Līdz šim diži nav patikušas grāmatas ar vairākām izmeklēšanām vienlaikus. Neizdevušās spekulācijas par to, vai tas viss kopā ir vai nav saistīts ar Krisa pazušanu, kas beigās tikai lieki sadala lasītāja uzmanību.

Ceru uz kaut kādu nebūt uzlabošanos Privātajā Losandželosā. : )

Firestarter by Stephen King UN Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3) by Wilkie Martin

Sakarā ar aizņemto darba nedēļu, paša izveidoto divu nedēļu kopsavilkuma grafiku, kā arī vēlmi uzrakstīt, kamēr grāmatas ir svaigi atmiņā, šajā rakstā īsi par divām grāmatām uzreiz.

******

233667

Stephen King – Firestarter

Čārlijai (pilnā vārdā Charlene; atkal šī kaitinošā vārda saīsināšana) jau kopš dzimšanas ir nācies saskarties ar briesmām gan pašai no sevis, gan trešajām ieinteresētajām pusēm savu pamatā pirokinētisko, bet arī citas ar prāta spēku saistītām spējām. Jau no mazotnes Čārlija ir tikusi pakļauta novērošanai, vajāšanai un objektifikācijai no slepenas valdības aģentūras, saukta par The Shop, kura iedomājas, ka viņu (alkatīgo) gala mērķi stāv pāri cilvēktiesībām un likumiem.

Grāmatas gaitā, kura pārsvarā ir no Čārlijas tēva Endija POV, lasītājs tiek iepazīstināts ar iemesliem, kuri pamudināja divus studentus iesaistīties neskaidras/nezināmas zāļu vielas eksperimentā, pretī saņemot 200 dolārus. Ir arī apakšnodaļas no The Shop aģentu un tās vadītāju skatpunkta, bet ir skaidri noprotams, kuri tēli ir labie un kuri ļaunie, tā teikt, ar kuriem būtu jājūt līdzi.

Atšķirībā no The Dead Zone šajā mentālās spējas tiek radītas nevis nejauši negadījumā, kuras izpaužas vēlāk dzīvē, bet tiek radītas apzināti un ļaunais elements politikā un aģentūru gaiteņos ir gatavi negaidītos rezultātus brutāli izmantot savā labā. Tajā pašā laikā līdzīgais, ka minēto spēju pielietošana, varbūt izņemot Čārliju, būtiski saīsina to lietotāju dzīves mūža garumu.

34356718

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3)

Inspektors Hobs, izjaukdams bankas zelta krātuves apzagšanu, vienā vakarā kļūst nelielu vietēja mēroga sensāciju gan TV ziņās, gan internetā pēc tam, kad kāds anonīmi ievieto video YouTube vietnē, kurā tas ticis nofilmēts. Un praktiski visa tālāk sekojošā grāmata lielā mērā mēģina tikt galā ar izraisīto domino efektu.

Hobs izmeklēšana zelta zādzības mēģinājuma lietā gandrīz noteikti norisinātos arī bez video eksistences, bet ne viņš, ne Endijs nevarētu paredzēt, ka tas varētu iedod jaunu dzirksti pazuduša ģeologa un akadēmiķa pazušanas lietā vai pavērst (nevēlamu) gaismu vietējo zelta raktuvju virzienā.

Pavisam cita rakstura ‘’zelta racēja’’ uzrodas uz Hobsa mājas sliekšņa tieši internetā ievietotā video dēļ, un tā ir Keitija, apgalvojot, ka ir Hobsa meita. Keitija pati līdz tam par Hobsa eksistenci pat nenojauta, bet māmiņa laipni pacenšas viņu pēc video noskatīšanās par to informēt. Keitijas uzvedība un maniere ārēji ir visai vīzdegunīga un mantas kāra, bet cik ļoti tas ir tikai šoks par negaidīto tēva figūru un cik ļoti patiesa mantkārībā, atliek uzzināt vien pašam izlasot vai noklausoties.

Tikmēr Endijs, kurš, neskaitot katrā grāmatas nosaukumā minēto inspektoru Hobsu un otrajā plānā esošo Mrs. Goodfellow un tagad arī suni Dregs, ir sērijas galvenā zvaigzne, joprojām aiz labās Hobsa sirds dzīvo viņa, joprojām ir bez kārtīga darba. Protams viņš pats sevi aizstāvētu ar piemēriem, kas palīdzējuši noķert vairākus krimināli noskaņotus personāžus, kaut arī dažreiz Endija palīdzība būtu jāieliek pēdiņās. Nereti Endijs ir paša drošībai un dzīvībai lielākais drauds. Jau atkārtošos no iepriekšējās grāmatas, ka Endijs ir labs humora zibens novedējs. Endijs vienkārši tāds ir un viņa neviltotās reakcijas un sekojošā rīcība gandrīz vienmēr izvēršas (traģi)komiski neveiksmīga.

 

Stephen King – The Dead Zone

11573

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negadījums vienā jaukā ziemas dienā, kad Džonijam Smitam pilnā ātrumā, spēlēdams hokeju, uztriecas daudz lielāks un smagāks jaunietis, iesēj Džonijā aizmetni. Reizēm Džoniju pārņem tādas kā priekšnojautas, bet pārdabiskās spējas pilnībā liek par sevī manīt pēc auto avārijas. Kāds varbūt arī priecātos par tādu spēju iegūšanu, bet Džonijs, domājams, piekristu un noteikti tā varētu spriest pēc citu reakcijas, ka tas drīzāk ir lāsts.

Iepriekšējo vakaru pirms ceļu satiksmes negadījuma, varētu apzīmēt kā labāko Džonija mūžā. Lieliski pavadīts vakars gadatirgū/atrakciju parkā ar tā brīža draudzeni Sāru, turklāt, iespējams par nelaimi, tieši pirms slēgšanas, ejot prom, kad jau visas citas būdiņas slēgtas, Džonijs šķiet izlieto veiksmi vairākus gadus uz priekšu un vairākas reizes pēc kārtas (tā teikt uncanny veidā) vinnē laimestu pēc Laimes Rata grieziena – kopā vairāk nekā $500. Kingam caur Sāras skatpunktu lieliski padodas uzburt baigu atmosfēru, kuru savādāk varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Un ja jau veiksme paņemta uz kredītu, tad to nākas smagi atdot atpakaļ, piedzīvojot ne tikai minēto negadījumu, bet piedevām pēc tam komā pavadot 4,5 gadus.

Pamostoties no jauna, Džonija pasaulē viss ir mainījies līdz nepazīšanai, turklāt Sāra ir gan vīrs, gan dēls. Pats Džonijs arīdzan nav palicis neskarts un negadījums kalpo kā katalizators, ļaudams spējām pilnībā manifestēties. Reizēm pieskaroties cilvēkam vai priekšmetam, pastāv iespējamība, ka Džonijs par tiem spēs kaut ko ‘’saskatīt’’, ja cilvēku gadījumā parasti tā ir nākotne, tad priekšmetu ziņā – pagātne. Rezultātā Džonijs ātri vien tiek ierauts mediju un (pus)trako uzmanības lokā, kas nereti Džoniju piespiež norobežoties no sabiedrības; labi, ka vēl ir tādas atbalsta personas kā tēvs (un arī viens no ārstiem). Par nožēlu Džonijam, gandrīz ikviens notic Džonijam, kad jau ir par vēlu, bet pēc notikušā vēl ir gatavs viņu tajā apvainot.

The Dead Zone burvīgi izmanto pārdabiskā elementus, lai atspoguļotu patiesas emocijas. Lasītāja uzmanība ar vairākiem kulminācijas brīžiem un spriedzītes pieaugumu pirms tam, konstanti tiek turēta saspringumā, nav diži mierīgu posmu un arī beigas ir pieņemami loģiskas un pienāk īstajā mirklī.

James Patterson, Mark Pearson – Private London (Private #4)

10399742

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grand Central Publishing

Manas pārdomas

Private ir privātdetektīvu aģentūra domāta naudīgiem klientiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ, kā lielāks finansējums jaunākajām tehnoloģijām vai mazāks birokrātiskais slogs, labāk izvēlas viņu pakalpojumus nekā vērsties kādā citā tiesību sargājošā iestādē. Kā jau uz to norāda grāmatas nosaukums, tad uzmanības centrā šoreiz ir Private filiāle, kuru vada Dan Carter, kamēr pats firmas dibinātājs Džeks Morgans tiek pieminēts vien pāris reizes.

Galvenā upura lomā ir Hanna Shapiro. Vien 12 gadu vecumā viņai bija tā ‘’laime’’ lielveikala autostāvvietā tikt nolaupītai kopā ar māti. Kaut arī Hannas tēvs pat nejustu to summu, kuru pieprasīja nolaupītāji, viņš deva priekšroku līdzīgai privātdetektīvu aģentūrai (laikā vēl pirms Private ir dibināts). Par lielu nožēlu visiem iesaistītajiem, paspēja izglābt vien meitu, bet ne pirms viņas acu priekšā māte tiek izvarota un pēc tam nogalināta. Lai kā dzīve pēcāk iegrozītos nosacīti normālās sliedēs, Hanna šķiet dziļi sirdī nekad nav piedevusi. Tā varētu raksturot grāmatas sākotnējo atmosfēru pirms Hanna jau kā jauna sieviete/studente Londonā tiek nolaupīta. Mazliet izmainītie vārdi gan Hannas, gan Private piesaistītās ēnas gadījumā (nolīgti, lai meiteni pasargātu, viņai to nezinot) neliekas pārlieku droša stratēģija, ja arī kāds būtu nopietni noskaņojies uz ko nelāgu.

Protams, visas grāmatas garumā tad nu seko izmeklēšana gan no Private puses, gan policijas par to kurš, kā un kāpēc tagad pēc septiņiem gadiem vēlreiz nolaupītu Hannu. Vai pagātnes traģiskais notikums ar to tik tiešām ir saistīts? Vai arī Hanna ir štruntīga veiksme tikt atkal nolaupītai un kāds zina par viņas ļoti turīgo tēvu? Visam tam policijas detektīvinspektori iesaista Private vairāku slepkavību izmeklēšanā, kur upuri nogalināti viņu orgānu dēļ – transplantējamu orgānu melnā tirgus tematika, un kā tas varētu iespējams būt par nolaupīšanas patieso iemeslu.

Pēc pirmajā trijām Private sērijas grāmatām uz neko dižu pat neceru sagaidīt ne šajā sērijā, ne no Patersona, bet godīgi bija labāk kā biju sagatavojies (varbūt paldies jāsaka otram autora Mark Pearson). Tomēr tik un tā jāpiebilst, ka šī ir caur un cauri kārtīgs popkorns un neradīs sāta vai mind blowing sajūtu pat sava žanra ietvaros, kā arī pēc valodas stila un aprakstiem acīmredzami var noprast, ka ir piedomāts pie tā, kā tas varētu izskatīties seriāla vai filmas ietvaros.