Shari Lapena – An Unwanted Guest
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Suspense
Steve Berry – The Lost Order (Cotton Malone #12)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: St. Martin’s Press
Manas pārdomas
Kārtējo reizi Malonu no rāmās grāmatnīcas īpašnieka ikdienas izrauj neliels, ātrs uzdevums, lūgums izpalīdzēt šoreiz nāk no Smitshonian institūta puses, kas vienā rāvienā pārvēršas par vēlvienu trillera cienīgu piedzīvojumu ar nāvīgi tuvām briesmām.
Iekš The Lost Order darbību ņem visi iepazītie Malona draugi un sabiedroti, gan draudzene Cassiopeia, gan Magellan Billet aģentūras vadītāja Stephanie Nelle un nesen atvaļinājies bijušais ASV prezidents Danny Danniels, kurš vairs nespēj izturēt nespēj izturēt atrašanos ārpus turbulentajiem politiskajiem ūdeņiem un tās pas pasaules dinamisko ikdienu. Grāmatas sākumā četrone vēl nenojauš, ka viņi visi reizē tiks ierauti spraigā cīņā par valsts un pasaules nākotni, bet Denija gadījumā par ideālu, bet bēdīgu, ieganstu kļūst negaidīt drauga un senatora nāve šķietamā negadījumā. Tomēr par skādi ļaundariem, Denijs nav nekāds amatieris vai iesācējs, un sajūt, ka ir nepieciešams parakt dziļāk.
Tā vien šķeit Steve Berry katrā Cotton Malone romānā spēj atrast kādu biedrību, organizāciju, kura atmostas no pagātnes miega, lai paceltu savu neglīto galvu no aizmirstiem arhīviem un censtos izmantot savu slēpto, cietiem piemirsto speķu. The Lost Order gadījumā tie ir The Knights of the Golden Circle, kuri ASV pilsoņu kara laikā atbalstīja konfederātu pusi. Jūtot zaudējuma nenovēršamo pusi, mūsdienās miljardos vērtas bagātības tika paslēptas tik ideāli, ka pat stāsta tagadnē vien ‘’sīkumus un grašus’’ ik pa brīdim kāds atrod. Kaut arī biedrības zelta laiks jau sen ir tālā pagātnē, tad tās biedri joprojām lolo ieviest izmaiņas ASV konstitūcijā un pārvaldes sistēmā, kur par tās aizsargiem atkal kļūst Malons & Co. Interesanti kā ne uz mirkli sižetā neuzpeld iepriekšējā 14th Colony apspriestās problēmas. Laikam būs raiti un gludi tās atrisinājušas…
Tā arī aizrit The Lost Order sižets, kur paralēli politiskajai vētrai Malonam un viņa draugiem jāspēkojas ar noslēpto konfederātu zelta medniekiem, kuri ir gatavi aizlaist aizsaulē visus to ceļā stāvošos šķeršļus, lai padarītu sevi stāvus bagātus!
Shari Lapena – An Unwanted Guest
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Bantam Books
Manas pārdomas
‘’We can’t choose the strangers we meet. Usually we can avoid the people who makes nervous, make us afraid. Until we find ourselves in a situation we can’t escape. Trapped.’’
Tieši tā notiek ar duci svešinieku, kuri ierodas nomaļā kalnu viesnīcā ar dažādiem nodomiem, galvenokārt atpūsties un izbaudīt sievas, līgavas vai vienkārši draudzenes klātbūtni prom no ikdienas jezgas, bet, kā ne kuriem citiem viņiem palaimējas ierasties viesnīcā stipras sniega vētras priekšvakarā.
Varoņi ir dažādi un viens otram nelīdzinās. Ilgi precēts pāris, kuru laulība ir uz izjukšanas robežas; saderinājies pāris, kur ārkārtīgi pievilcīga sieviete ieprecas naudā; krimināltiesību advokāts, kurš pirms vairākiem gadiem ticis apsūdzēts sievas slepkavībā, bet pierādījumu trūkumu dēļ palaists brīvībā un vainīgais vēl joprojām nav noķerts; mazpazīstama rakstniece, kas pēc ilgiem spoku rakstīšanas gadiem citu autoru vārdā beidzot cer sarakstīt savu dižpārdokli; divas draudzenes, žurnālistes, no kurām viena cieš no PTSD pēc vairākiem gadiem strādājot Afganistānā un Irākā; kā arī pāris, kas vienkārši draudzējas un vēl nav ne precējies, ne saderinājies. Kā arī, protams, viesnīcas personāls – kas šoreiz īpaša izņēmuma kārtā ir viesnīcas īpašnieks un labs pavārs un viņa dēls (neslikts bārmenis).
Kad vētras dēļ pazūd elektrība un sapūstais sniegs un ledus neļauj tikt atpakaļ uz tuvāko pilsētu līdz ceļi netiks iztīrīti, neviens vēl nesāk satraukties. Viesu ir tik maz, ka pie krakšķoša kamīna visi sapazīstas un varbūt pastāsta šo to par sevi, ja ir tāda vēlme, bet, kā jau visiem, tad arī šajā cilvēku grupā katram ir savs dārgs noslēpums. Kādām pat tik svarīgs, ka cita dzīvība nebūtu par dārgu, lai to censtos nosargāt!
Sestdienas agrs rīts sākas ar spalgu kliedzienu un šausminošu atradumu pirmā stāva kāpņu pakājē, pie kurām pēc šķietama kritiena beigta guļ viena no viesnīcas viesēm. Situācija gan pārējiem, gan viesnīcas īpašniekiem nav nekāda patīkamā, bet vēl nekāda panika nesākas – acīmredzams negadījums. Bet pēc otrā upura, kuras nāve šoreiz nepavisam neizskatās pēc negadījuma pārvērš puslīdz mierīgo noskaņojumu stipri vien trauksmainākā. Īpaši bezpalīdzīgu situāciju rada telefona sakaru pārtrūkums līdz ar elektrību vētras dēļ un interneta neesamība tik nomaļā viesnīca, kuras īpašnieks lepojas ar saglabāto veco dizainu un pat piesaistīja atpūtniekus, kuru nevēlējās tā tikt iztraucēti.
Pat ja nav lasīts daudz mistēriju, tad tik un tā nebūs grūti atpazīt An Unwanted Guest, kā klasisku ‘’Kurš vainīgs?’’/Who dunnit mistēriju. Nedaudz varbūt varētu piekasīties, ka visi viesi ierodas piektdienas vakarā un nav pilnīgi neviens viesnīcas iemītnieks, kurš būtu ieradies jau teiksim nedēļas sākumā, lai paliktu arī uz nedēļas nogali, bet tas būtu tāds nebūtisks sīkums. Kopumā ļoti interesants un aizraujošs krimiķis!
David Baldacci – Split Second (Sean King & Michelle Maxwell #1)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Pirms astoņiem gadiem slepenā dienesta aģenta Sean King uzmanība tika novērsta uz vien dažām kritiskām sekundēm, bet ar to pietika, lai kāds pietuvotos no pūļa un viņa sargātais ASV prezidenta vēlēšanu kandidāts tiktu veiksmīgi nošauts. Visiem uzreiz bija labi zināms kā slepkava (ar to saprast, ka diži neviens neizmeklēja, vai darbojās viens vai nē), tā arī grēkāzis, uz kuru novelt lielāko vainas smagumu.
Grāmatas tagadnē (2004.gads) uzlecošā zvaigzne slepenajā dienestā Michelle Maxwell ar jau savas mazās vienības vadītājas posteni ir noteicēja par cita prezidenta vēlēšanu kandidāta drošību, kurš tāpat kā pagātnē nogalinātajam nepieder pie demokrātiem vai republikāņiem un līdz ar to nav izredžu tikt ievēlētam. Kandidāti nereti nenovērtē viņu drošības nodrošināšanai nepieciešamo darba svarīgumu un nopietnumu, paziņojumu par grafika izmaiņām tiek doti nepieklājīgi pēkšņi/vēlu vai pat apzināti izvēlas ignorēt kādu norādi, piemēram, grib, lai viņus telpā ar kādu atstāj vienus, kas, protams, Maksvelas apsargājamā gadījumā nav nekas unikāls, bet ‘’jopcik!’’ tieši Maksvelai visa servisa vēsturē jākļūst par precedentu, kuras kandidātu nolaupa, kamēr aģenti ievērojot lūgumu ir aiz durvīm.
Split Second kā klasiskam trillerim nav ne vainas un izklaide garantēta, bet, kad pavisam nesen ir lasīta autora nesenāk izdota grāmata, tad var just izaugsmi tajā aspketā, kas ir vien apsveicami. Neapgalvošu, ka citās nesen lasītās Baldači grāmatās, piem. no Amos Decker sērijas, sižeta premises ir vairāk ticamas, tomēr iekš Split Second tēlu izteikumi liecina, ka viņi apzinās, ka viņi atrodas izdomātā grāmatā. Māc šaubas, vai personas, kuras reāli strādā attiecīgajā darba sfērā, izvēlētos tādas frāzes, ja vien nav fani līdzīgām filmām.
To sakot, stāsta kvalitāte tik un tā ļauj izbaudīt Maksvelas un Kinga apvienotos spēkus darbībā, lai pašrocīgās izmeklēšanas ceļā mēģinātu attaisnot savu aptraipīto godu un vārdu. Ja jau citiem ir gatavs spriedums no malas, tad atliek vien pašu spēkiem ko darīt lietas labā!
Bob Mayer – Bodyguard of Lies (The Cellar #1)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Forge
Manas pārdomas
Kad izbijušu slepena biroja/organizācijas Cellar operatīvo darbinieku Gant mūžībā aizsauc zaudēta cīņa ar vēzi, viņš sūta dzīvesbiedri Neeley sava veida bagātību medībās, lai beigās visu kopā savācot, mutvārdu vienošanās starp Cellar un viņu turpinātu attiekties un aizsargāt arī viņu. Tomēr ne visi ir tk mierīgi un saprotoši, un labprātāk redzētu lieki pasaulē kaut kaur noslēptos kritiski bīstamos pierādījumus esam iznīcinātus. Īpaši, ja runa vēl iet par ambiciozu politiķa karjeru.
Ganta nāve ievieš galvu reibinošas izmaiņas ne tikai Nīlijas dzīvē. Ja vēl Nīlija, pēdējos desmit gadus dzīvojot kopā ar Gantu, ir varējusi apgūt Ganta sniegtās profesionālās iemaņas, tad to nebūt nevarētu teikt par Hannu, kuras mājsaimnieces dzīve apgriežas kājām gaisā, pēc tam kad vienā jaukā rītā vīrs dodas uz golfa laukumu un vairs neatgriežas. Cik ticama vēlāk ir viņas pārvēršanās no psiholoģisha grausta ar alkohola problēmām par tādu, kura spēj tikt galā ar gadiem ilgi trenētiem pretiniekiem atkal un atkal (kas attiektos arī uz jauno draudzeni Nīliju) vai, piemēram, pirmo reizi slēpojot izskatīties kā profesionālei vai bez dižas pieredzes spēt uzrābties stāvā klintī, jau ir cita runa.
No Bodyguard of Lies nevajadzētu sagaidīt neko vairāk, kā no vienkārša ierindas spriedzes trillera. Vēl jo vairāk gribētos piebilst, ka nebeidzamie labvēlīgie notikumu pavērsienu un šķietami nebeidzamā profesionālā nekompetence no pretinieku puses vairāk velk uz grāmatu, kas izteikti ir mērķējusi kļūt par filmu.
Šeit vēl cita lasītāja viedoklis, kam daļēji varu piekrist. 😊
Brad Meltzer – The Escape Artist (Audio book)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Hachette Audio
Manas pārdomas
Uz militārās bāzes apbedīšanas darbinieka Jim “Zig” Zigarowski galda, lai tiktu sagatavots apbedīšanai ar vaļēju zārku, ir nonācis kārtējās mirstīgās atliekas. Pēc meitas nāves ir pagājuši jau vairāki gadi, bet atmiņas tādēļ nav kļuvušas mazāk sāpīgas, un tā vien šķiet Džims jeb Zigijs jūtas komfortablāk mirušo sabiedrībā nekā ar dzīvajiem.
Šoreiz mirušās nāves izraisītājs ir bijis pavisam skaidrs – lidmašīnas avārija tikko pēc pacelšanās. Visu darba kolēģi Džimu pazīst kā izteiktu darbaholiķi ar talantu uz detaļām un zina, ka tieši viņam var uzticēt pašus sarežģītākos gadījumus, bet tagad Džims pieteicās pats, lai strādātu pie avārijas upuriem, jo konkrēto mirušo viņš pazīst personīgi. Vienīgi pievēršoties sīkumiem Džims vairs neatrod tās rētas, kuras viņš simtprocentīgi zin, ka tādām tur jābūt, pat plastiskā operācija būtu atstājusi kādas rētas. Acīmredzami kāds būs pieļāvis kļūdu mirstīgo atlieku identifikācijā.
Attiecīgā avarējusī lidmašīna nebija nekāda parastā komerclidmašīna, bet gan pacēlās tā no militārās bāzes Aļaskā ar septiņiem īpašiem pasažieriem, tai skaitā itkā arī Džimam pazīstamo Nola Brown. Ja izslēdz identifikācijas kļūdas iespējamību, tad atliek vien trakoti neiespējama doma, ka kāds stipri augstākstāvoša amata ieņemējs ir pielicis šajā savu pirkstu, kas būtu par signālu Džimam palikt savā vietā un vērst skatu citā virzienā. Turpināt darbu pie kāda cita ķermeņa un aizmirst domas par varbūtējām konspirācijām. Bet Nolas saistība ar Džima pagātni un it īpaši viņa mirušo meitu pārvelk svītru jebkādai racionālai domāšanai. Tādejādi no citiem garlaicīga un/vai atbaidoša darba apbedīšanas birojā Džimijs ielec baseina dziļajā galā līdz pat pašam dibenam un no vienas dzīvībai bīstamas situācijas attopas jau nākošajā.
Starp spraiga sižeta nodaļām ir papildinoši fragmenti par Nolas pagātni un grūtībām pie audžu tēva – skarbs dzērājs, kas no bērna sagaida vien bezierunu paklausību, atrašanos virtuvē un visādi citādi savas vietas apzināšanos. Un kā jau izdomātā stāstā tie nekalpo vienkārši tēla iepazīstināšanai un līdzjūtības radīšanai pret viņu, bet līdz grāmatas beigām sasaistās ar kulminācijas brīdi.
Kopumā interesants mistērijas trilleris, kuru šobrīd no tā, kas lasīts un klausīts no šāda tipa žanra grāmatām, gribētos likt virs vidējā.
Paul Tremblay – The Cabin at the End of the World
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Titan books
Manas pārdomas
Adoptētas septiņgadīgas meitenītes Wen un viņas vecāku Ērika un Endrū atpūta nomaļā lauku mājiņā netālu no ezera tiek pēkšņi un brutāli iztraucēta uz neatgriešanos. Liktenīgajā rītā Vena spēlējas laukā un veic ‘’nopietnu’’ sienāžu pētījumu, kad viņai pienāk klāt Lenards (līderis). It kā meitene kaut kur prāta atmiņā dzird brīdinājumus no vecākiem, ka ar svešiniekiem spēlēties nevajadzētu, bet tas viss pazūd iniciālā Lenarda smaida un šarma priekšā par spīti viņa muskuļoti masīvajam apjomam. Dzirdami trauksmes zvani sāk atskanēt vien brīdī, kad no līkuma iznāk un parādās vēl trīs svešinieki ar īpatnējiem instrumentiem/ieročiem rokas, kad jau ir par vēlu.
Četrotnes vēstījums ir biedējoši vienkārš, bet vienlaikus arī n-jautājumu izraisošs – vienam no viņiem trim (Venai, Ērikai vai Endrū) jāupurē kādu brīvrātīgi, lai novērstu apokalipses un pasaules gala iestāšanos. Neviens viņus nepiespiedīs veikt izvēli, jo jābūt brīvprātīgai, bet atteikšanās rezultātā pasauli sāks pārņemt plūdi, epidēmijas, līdz debesis sāks krist uz zemes un iestāsies visaptveroša tumsa. Ja līdz uzbrukumam Ēriks un Endrū varēja priecāties, ka mobilo sakaru tīkla pārklājuma un interneta trūkums ļaus atpūsties un atslēgties no pārējās pasaules, tad tagad jaunās realitātes priekšā šis fakts kļūst par viņu lāstu.
Diemžēl viss aprobežojas ap ideju, ka četri viens otram nepazīstami cilvēki vienā jaukā dienā izlemj uzbrukt kādai ģimenei, jo redz tieši viņu upuris ļaus novērst pasaules galu. Ne vienā brīdi neseko sakarīgs izskaidrojumus šai rīcībai. Labākais pēdiņās, kas tiek piedāvāts ir vīzijas no Dieva un neapgāžama ticība no četrotnes indivīdu puses. Tāpat gribētos jautāt, pat ja tiktu izvēlēts upurēšanas ceļš un Ēriks, Endrū vai pat Vena nogalinātu kādu no savējiem, vai tas novērstu kādu no piedraudētajām katastrofām? Kā jau loģiski domājoši tēli gan Ēriks, gan Endrū nemetas ar galvu pa kaklu piekrist Lenarda apgalvojumiem un grib kaut kādus pierādījumus tik absurdiem apgalvojumiem, un arī viņiem piedāvātie pierādījumi neiztur dižu kritiku.
Nevienā brīdī situācija, kas pavisam noteikti nav nekādā atpūtas pastaiga, neizrasīja šausmu žanram pieskaitāmas izjūtas, kas vēl izpelnītos teikumu no paša Stīvena Kinga uz grāmatas vāka. Kam arī nepalīdzēja autora prozas stils, brīžiem izteikti jūtamā liekvārdība, vien +/- 300lpp garā grāmatā, kā arī uzkrītoši biežie salīdzinājumi. Tā vien šķiet citādāk autors nemācētu izteikt savu domu, tēlu sajūtas un rīcību.
Iepalicēji #5
Manas Pārdomas
Look for Me (D.D. Warren #9) by Lisa Gardner
Jau no pirmajām lapaspusēm nojaušams, ka atrodies autora rokās, kurš zina ko dara, un pašam atliek vien atlaisties un sekot līdzi spriedzei, kas apņem gandrīz visas vienas ģimenes slepkavību.
Šīs sērijas grāmatas lielā mēra nav nepieciešams lasīt to iznākšanas secībā, tomēr izcilās detektīves jaunākā informatore un vigilante~ Flora Dane vispirms sērijā tiek iepazīstināta iepriekšējā grāmatā,bet atkal varu dot uzslavas autorei, jo jauns lasītājs vai kāds kurš šo to vai lielāko daļu paspējis piemirst tiek meistarīgi apgādāts ar nepieciešamo informāciju atmiņas atsvaidzināšanai, nav ne par maz, ne pārlieku daudz.
Grāmata sadalās divās lielās daļās un nerodas mirklis, kad gribētos vairāk vienu un otru mazāk, nedz brīžos, kad POV seko Vorenai, nedz, kad uzmanība pievērsta Floras izdarībām; ne tikai, kā viņa palīdz tikt skaidrībā par slepkavas identitāti, bet arī veidos, kā Flora joprojām cīnās ar sevi un pārdzīvoto traģēdiju, par kuru, lai uzzinātu, jāķeras vien klāt astotajai sērijas grāmatai Find Her. Papildus saistošai izmeklēšanai, ilgstošāks sērijas fans tiek attalgots ar nelielu ieskatu Vorenas ģimenes dzīvē.
To visu vēl papildina tādas kā starpnodaļas jeb skolas esejas, kuras ”sarakstījusi” vienīgā izdzīvojusī no visas ģimenes – Roksija par tematu ”Kas ir perfekta ģimene?”, un, ņemot vērā Roksijas īsajā mūža pieredzēto, jautājums ir visai ironisks.
**
The Stand by Stephen King
Sākums un aptuveni pirmā trešdaļa The Stand ir kā postapokalipses grāmatai sākot ar pirmo nulles pacientu un tālāk nenokontrēlēto vispasaules epidēmijas uzliesmojumu koncentrējoties uz notikumiem ASV. Pietiek ar vienu negadījumu militārā bāzē un vienu panikā nokļuvušu darbinieku, lai stingrie protokoli potenciāla negadījuma tālāku seku novēršanai būtu pilnībā lieki.
Sākums vēl ir visai interesants un saistošs, skatpunktam lēkājot starp vairākiem Bet pēc minētās trešdaļas pēkšņi un bez iepriekšējiem mājieniem stāstam pievienojas paranormālais aspekts, kas pārsviež The Stand uz pilnīgi citu žanru ar citiem ierastajiem standartiem. Rezultāta iznākušais šķiet neizdevies variants un kaut kas pa vidu. Vēl vairāk iespaidu pabojā pārlieku izteiktā reliģiozitāte un Dieva piesaukšana.
Kā arī ne kādus komplimentus neizpelnās garā romāna neizprotamās beigās, tā vien šķiet pietrūka izdomas, kā to paveikt loģiski, ņemot vērā aprakstītos notikumus līdz tam, un izvēlēte kritusi uz vienkāršāko. Varbūt pie vainas arī fakts, ka vispirms nelasīju editor-u saīsināto versiju.
*Līdz galam arī nespēju noticēt ASV varasiestāžu reakcijai, izteikti agresīvajām (ieroči un lodes…) slimības izplatīšanās ierobežošanas izvēlēm un informācijas apspiešanu, kas ņemot vērā pirmizdošanas datumu (1978.gada 1.oktobris) vairāk atbilstu Padomju savienībai.
Savā ziņā varu pievienoties šim https://clsiewert.wordpress.com/2013/03/16/the-stand-by-stephen-king-or-dear-stephen-its-not-working-out/ Goodreads portālā visprirms atrastajam iespaidam par grāmatu.
Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.
***
The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton
Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.
Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.
Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.
***
Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman
Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.
Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.
***
The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver
Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.
Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.
Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.
Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Hachette Audio
Manas pārdomas
Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.
Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.
Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.
Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.