Suspense

Michael Ridpath – Trading Reality (Power and Money #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Heinemann

Manas pārdomas

Kad Marks saņem steidzamu lūgumu no brāļa Ričarda mērot garu ceļu, labi zinot, cik saspringts darbs ir Markam, ierasties klātienē (no Londonas uz mazpilsētu Skotijā), jo nepieciešama palīdzība jautājumā, ko nevar tā vienkārši telefoniski atrisināt, Marks saērcināts nodomā, ka brāļa uzņēmumam atkal vajadzīga finansiāla palīdzība, bet aina, kura sagaida Marku, diemžēl ir traģiskāka.

Ričards – jauns izgudrotājs, kurš dibinājis FairSystems start-up uzņēmumu ar milzu potenciālu kļūt par celmlauzi jaunā vēl maz apgūtā nišā – virtuālajā realitātē. Savācis ap sevi spēcīgu komandu, ar kuriem kopā to realizēt un pēc smagiem pūliņiem vairāku gadu garumā ir pavisam tuvu, lai veiktu pēdējo izrāvienu un ar komerciāli gatavu produktu varētu startēt pasaules tirgū kā pats pirmais.

Virtuālā Realitāte šajā grāmatā ir tāda, kādu to domājams labprāt ir vēlētos redzēt uzņēmumi, kuri šobrīd darbojas šajā jomā. Uzlikot brilles jūties esam pavisam citā vidē, tik realistiskā, ka ātri vien var piemirsties, kur patiesībā atrodies un ka tas, ko redzi, nav gluži īsts. Potenciāls ir ne tikai spēļu nozarē. Ir iespējams virtuāli uzlaikot drēbes pirms tās nopērc, projektēt mājas u.c. un pārliecināties, ka arhitektu vai dizaineru idejas teiksim neuzdzīs sliktu dūšu. Potenciāls tehnoloģijas pielietojumam ir vien fantāzijas jautājums. Grāmata publicēta 1996.gadā un virtuālā realitāte, kādu to autors šeit ir iztēlojies, vēl nav sasniegusi tādu augstumus, bet nevarētu arī teikt, ka būtu galīgi nošauts garām, pieļauju, ka tas varētu būt vien laika jautājums.

Ievada aina, kas aizsāk visas grāmatas darbību – pēkšņi kā no skaidrām debesīm ASV grib izmainīt savas procentu likmes/intrest rates, kas liek daudziem krist panikā, zaudēt miljonus vien pārdesmit minūtēs un steidzīgi mēģināt atbrīvoties no nevēlamām opcijām, tai skaitā sērijas galvenajam varonim Mark Fairfax. Ievada moments netiek aizmirst, bet tomēr paliek fonā, un par galveno sižetu kļūst Marka brāļa Ričarda slepkavība

Potenciālo slepkavu kandidātu netrūkst, bet visai saprotami, ka paši acīmredzamākie kandidāti tie nebūs, kā anti-virtuālās realitātes grupas līderis, kurš atklāti pauž izteikumus, ka nekautrēsies pielietot jebkādus paņēmienus, lai nepieļautu virtuālās realitātes nekontrolētu izplatību un patēriņu masām, lai cik centīgi un kārdinoši autors nemēģināt pasniegt viņa kandidatūru. Drīzāk par patiesu var saukt teicienu ar domu, ka ienaidniekus jātur vēl tuvāk par draugiem, vien Trading Reality un Marka gadījumā, vispirms ir jāsaprot kurš ir kurš.

Aizraujošs sižets visas grāmatas garumā, atrisinājums, kas neliek vilties. Ja atmiņa neviļ, tad līdzvērtīgi pozitīvs iespaids bija arī par pirmo sērijas grāmatu Free to Trade.

John Katzenbach – The Madman’s Tale

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ballantine Books

Manas pārdomas

Francis Petrel jeb C-bird (iegūtā iesauka) 21gada vecumā paša vecāki ievieto Western State psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls, kas krājies jau kopš bērnības, bet ir spējis vairāk vai mazāk to noslēpt – vairākkārt pieķerts ne tikai runājam pusbalsī pie sevis, bet esam pilnā sarunā/dialogā ar kādu, kura telpā nemaz nav, dzird balsis. Pēdējais piliens un grūdienas, kad strīda laikā piedraud nodarīt pāri gan sev, gan vecākiem ar nazi.

20 gadus vēlāk, apzinīgi lietodams medikamentus, Franciss vada šķietami bezmērķīgu dzīvi. Personīgi Franciss neapmierināts ne ar  cietiem vienmuļo darbu, ne pieticīgo dzīvokli, drīzāk negatīvā pieredze mudina izvairīties no liekas sabiedrības. Bet uzaicinājums ierasties slimnīcas teritorijā uz tādu kā atkalapvienošanos un atvadu svinībām pirms slimnīca tiek pilnībā nojaukta un tās teritojā uzceļ ko citu, uzjundī visas tās trauksmainās atmiņas, kuras Franciss būtu labprātāk paturējis aizmirstas, ap ko saistīs grāmatas galvenais sižets.

Neilgi pēc Francisa ierašanās, nakts maiņas laikā nežēlīgi tiek izvarota un nogalināta nesen darbu uzsākusi māsiņa. Ar nolūku izveidotas apstākļu sakritības, vaļā atstātas durvis, kuras citkārt vienmēr ir aizslēgtas, un vieglai atrašanai novietots asiņains pierādījums, bet ne slepkavības ierocis, pie kāda no pacientiem policijai un slimnīcas darbiniekiem, kuriem raizes vairāk sagādātu skandāls presē, nevis kāds “trakais” kā slepkava vai kā vēlāk sižets rādīs noslepkavots nojūgušais, dod iespēju ātri un bez sarežģījumiem noslēgt lietu, jo nekas nedrīkst patraucēt ierastajai rutīnai un lietu kārtībai.

Pacientu pārpildītajā Western State slimnīcā galvenokārt strādā darbinieki, kuriem vairāk rūp regulāra algas saņemšana, maiņas pavadīšana lieki nenopūloties, nekā pacienta ārstēšana, kura izpaužas cilvēka sazāļošanā, lai viņš mazāk trokšņotu. Neesmu lasījis daudz patieso stāstu grāmatas vai skatījies dokumentālās filmas par pat ne tik senām psihiatriskajām slimnīcām un apstākļiem tajās, bet ir redzēti daži šermuļus uzdzenoši video fragmenti YouTube. Tā teikt apstākļi Western State slimnīcā un darbinieki nav attēloti paši rožainākie un patīkamākie, bet pavisam noteikti autors nav attēlojis maksimāli sliktāko scenāriju

Tomēr, lai kā slimnīcas vadītājs Gulptilil jeb Gulp-a-pill un galvenais psihiatrs Mr.Evans jeb Mister Evil nevēlētos notikušo aizmirst, to viņiem neļauj jaunas prokurores/izmekl Lucy Jonas uzrašanās, kura ir pārliecināta, ka māsiņas slepkavība nav bijusi pirmā, ka iniciāli aizturētais nav īstais slepkava.
Francisa viens no labākajiem draugiem slimnīcā – Peter the Fireman. Viens no retajiem, kuram nevar piedēvēt nevienu diagnozi, bet nokļuvis slimnīcā ar tiesas spriedumu, lai tur viņam izvērtētu spriestspējas, pirms galu galā tomēr stāties tiesas priekšā par pastrādāto, lai cik šķietami taisnīgi tas attiecīgajā momentā nebūtu licies pašam Pīteram. Pīters, pirms nokļūšanas slimnīcā, bija sava veida izmeklētājs un strādādams kā ugunsdzēsējs bieži vien izmeklējā visa veida dedzināšanas. Lai arī šoreiz lieta saistīta ar cilvēka slepkavību, tad tādi aspekti, kā notikušā izcelsmes cēloņu noskaidrošana, varētu tomēr nākt par labu. To ievēro arī Lucy, kura cenšas izmantot Francisu un Pīteru savā labā.

The Madman’s Tale varētu nodēvēt par Francisa cīņu ar pagātnes dēmoniem paša prātā, jo visa galvenā darbība noris pagātnē. Francisam jau ir zināms gan slepkavas identitāte, gan liktenis, bet līdz pat pašām beigām vēl visai dzīvās balsis Francisā neļauj viņam atslābt, un, protams, nezinot gala iznākumu arī lasītājam miers iestājas vien epilogā.

Iepalicēji #34

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Witness by Caroline Mitchell

Pirms desmit gadiem Rebeka bija iekļuvusi neapskaužamā situācijā – slazdā attiecībās un laulībā ar vardarbīgu manipulatoru un absolūtas kontroles frīku Solomon. Visa Witness grāmata ir no galvenās varones Rebekas skatpunkta, un, kā viņa to pasniedz, tad izkļūšanu no šī slazda jānosauc par brīnumaini traģisku, kad aiz greizsirdības tiek nogalināts Rebekas darba kolēģis un Solomons tiek piespriest ieslodzījums.

Kā atriebību par viņam nodarīto, par viņam atņemto mīlestību un laimi, nekas nespēs viņu atriebties Rebekai par katru no ieslodzījumā pavadītajiem 10 gadiem. Visa grāmatas būtība balstās uz to, ka Rebeka nevienā brīdī nesadūšojas ziņot policijai. Viens zvans un pagaistu tas niecīgais sižets, kas tiek piedavāts. Kas ir vēl jo pārsteidzošāk, ja ieskatās Caroline Mitchell Goodreads lapas biogrāfijā, kurā minēts, ka autore ir izbijusi policijas detektīve un ir strādājusi pie lietām ar vardabību ģimenē. Lieliski var saprast vēlmi pievērst uzmanību šim tematam, bet izpildījums ir tālu no pārliecinoša. Personīgi līdzjūtība galvenajai varonei mazinājās ar katru galvenā ļaundara Solomona pastrādāto atriebības noziegumu un ātri vien pagaisa pavisam. Nevar abus nolikt vienā līmenī, bet labāka Rebekas varone arī nav.

***

Rosemary and Rue (October Daye #1) by Seanan McGuire

October “Toby” Daye – pusfeja, puscilvēks. Spiesta atgriezties paranormālajā pasaulē, kad, visnežēlīgāk kā vien feju var nogalināt (ar dzelzi), mirusi tiek atrasta Countess Evening Winterrose. Notikums pats par sevi, lai cik bēdīgs un sērīgs nebūtu, nespētu piespiest Tobijai atkal spert kāju un bāzt degunu labi un ar patīkamu sirdamieru aizmirstajā paranormālajā pagātnē, bet pēdējai burvestībai/lāstam no Evening puses changeling Tobijai ir pārlieku spēcīgs, lai spētu iebilst.

Papildus tam slepkavības izmeklēšanas mistērijas elements lieliski sader ar March Mystery Madness lasīšanas pasākumu, atlikušajā pusotrā nedēļā noteikti vēl var iespēt kādu mistēriju. Gribētos pat teikt, ka ceļš no punkta A uz punktu B, pasaules uzbūves un tēlu iepazīšana bija pat interesantāka par kulminācijas brīdi – slepkavas identitātes atklāšanu.

***

Long Time Coming by Robert Goddard

Teju visu dzīvi Stīvena vecāki viņam apgalvojuši, ka tēva brālis Eldrithc miris Otrā pasaules kara laikā, Vācijai bombardējot Londonu. Tādēļ pārsteigums ir liels, kad vienā jaukā dienā onkulis atgriežas no mirušajiem. Visu šo laikua (36 gadi) Eldričs ir bijis ieslodzīts Īrijas cietumā, bet par ko liedzas atbildēt, jo apcietinājuma iemesla neizpauša esot bijis viens no galvenajiem atbrīvošanas nosacījumiem.

Eldričam pēc tik ilga laika nebrīvē ārpasaulē vairs nav neviena cita, pie kā griezties, kā vien mirušā brāļa sievas un dēla un varētu jautāt, kur gan tur var izvērsties vēsturisks trilleris un mistērija, bet grūdiens lielākas spriedzes sižeta virzienā nāk no anonīma avota, kurš nolīgst Eldriču un viņš pastarpināti brāļa dēlu, lai abi no pagātnes putkļenaijiem nostūriem atklātu Pikaso gleznu patieso īpašnieku vēsturi, kura samudžinājusies Otrā pasaules kara sākumā un kuru izmantojuši daži labi, lai paši nopelnītu miljonus un vienlaicīgi apšmauktu citus.

Darbība mijas ar stāsta ‘’tagadni’’ 1976.gadā Stīvenam, Eldričam un sižeta gaitā arī gleznu oriģinālā īpašnieka mazmeitai Reičelai, kura visu dzīvi bez panākumiem centusies panākt taisnību, un ar 1940.gadu, kad pēc lainera nogrimšanas un gleznu īpašnieka noslīkšanas, Eldriču pierunā iesaistīties nelegālajā shēmā, bet papildus tam neapzināti un nejauši tiek ierauts cita mēroga konspirācijā, kas galu galā par cenu prasa 36 viņa dzīves gadus.

Michael Connelly – The Last Coyote (Harry Bosch #4) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējā laikā Hariju Bošu ir bijis arvien vieglāk izvest no pacietības, un, kad vadzis lūzt un Harijs pēc domstarpībām ar augstākstāvošu kolēģi iekrāmē viņam tā lai jūt un citreiz atcerētos tā vairs nedarīt, Harijam tiek piespriestas brīvdienas uz nenoteiktu laiku un obligātas psihologa konsultācijas.

Sākumā Harijs to, protams, uztver kā sodu un visa cita veida murgu, bet nomierinoties un ar rāmāku prātu un drusku arīdzan ieklausoties viņam piešķirtajā psiholoģē, Harijs pieņem lēmumu beidzot ieskatīties vienam no pagātnes dēmoniem tieši acīs – neatrisinātajai mātes slepkavībai, kad viņam šķiet bija vien 12gadu – un atrisināt to pašam, ja līdz šim neviens cits nav to spējis vai vēlējies.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam un ir redzēts ne reizi vien, tad mātes slepkavība nav tik vien kā nejauša zādzība vai kas tamlīdzīgs, bet gan plašāka mēroga sazvērestība. Vien pavirši uzmetot acis arhīva dokumentiem un tai laikā savāktajiem pierādījumiem Harijam top skaidrs, ka neviens toreiz nemaz necentās atrisināt viņa mātes slepkavību, ko visvieglāk varētu pamatot ar viņas nodarbošanos prostitūcijā. Tā teikt, ‘’ai, kas tur liels, viena vairāk vai mazāk, droši vien pati uzprasījās’’. Bet tā tikai iesaistītie personāži gribētu likt domāt, ko Harijs Bošs negrasās tā atstāt. Pārāk ilgi viņa māte ir tikusi norakstīta kā nenozīmīga persona, kuras slepkavību nav vērts risināt.

Varbūt brīžiem drusku par daudz uzspēlētas teatrālas emocijas vai uz mazticamo pusi velkošs blakus sižets attiecībā uz Harija romantisko dzīvi, bet kopumā pat ļoti baudāms kriminālromāns.

Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz brīdim, kad atraitne iesūdz Hariju Bošu par viņas neapbruņotā vīra nošaušanu, Harijam Bošam nebija pat ne mazāko šaubu, ka pirms četriem gadiem viņš ir nogalinājis pareizo personu sērijveida slepkavības izmeklēšanā. Kad policijas iecirknī uzrodas zīmīte ar norādēm par jaunu līķi ar norādēm, kuras nenonāca presē un zinātu vien slepkava, un mirstīgās atliekas, to atrodot, atbilst slepkavas pazīmēm, kuru toreiz nodēvēja par Dollmaker, Harijam Bošam un viņa kolēģiem iemetas šaubu aizmetnis, vai tik tiešām viss tika izdarīts līdz galam

Apsūdzībai un atraitnei tiesas procesā šādi jaunumi pašsaprotami būtu kā medusmaize, kas vismaz žūrijas acīs varētu palīdzēt uzvarēt. Tikmēr Harijam Bošam ātros tempos, vēlams pirma tiesas procesa beigām, jānoskaidro, vai tik tiešām īstais slepkava visus šos gadus ir bijis brīvībā vai arī runa ir par kādu, kurš kopē Dollmaker slepkavības, jo ne visās 11 slepkavībās bija identisks Modus Operandi. Divas slepkavības ir ar savām atšķirībām, bet, dziļāk nerokot, tika ieskaitītas vienā maisā ar pārējām. Jauns līķis visu, kas toreiz tika pieņemts, kā patiesība, var sagriezt kājām gaisā, uzkuļ pagātnes atmiņas un liek aizdomu ēnā sākt turēt pat dažu labu kolēģi.

Zinot, cik gara ir izvērtusies Harija Boša sērija, plus vēl seriāls pēc sērijas motīviem, bija pārsteigums par sākuma centrālo epizodi, kurā galvenais varonis nogalina neapbruņotu vīrieti. Kaut kā šķiet, ka tagad (grāmata publicēta 1994.gadā) šāda aina vismaz ne viens pret vienu, kā šeit, nebūtu iespējams publicē. Īpaši tagad, kad cancel culture ir tik aktīva lieta, pat ja upuris nav afroamerikānis. Protams, izdomāta kriminālromāna ietvaros Hariju Bošu autors var paglābt un pamatoti attaisnot viņa rīcību, bet no reālās pasaules, cik nav dzirdēti aizokeāna piemēri, kuros cilvēks dzīvību zaudē policijas kļūdas/vainas un arī agresivitātes dēļ.

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Along Came a Spider ir viens no tiem kriminālromāniem, kurā ļaundaris ir jau zināms no paša sākuma, bet ar meistara roku tas ne uz mirkli nemazina intrigu par gala iznākumu. Gary Soneji ir pavisam sagājis grīstē un nebūtu kļūdaini viņu saukt par psihu, kurš vēlas kļūt par kaut ko nozīmīgu un ieiet pasaules vēsturē ar blīkšķi, un to cenšas panākt nolaupīdams divus bērnus no prestižas privātskolas, kurā savas atvases sūtīt var atļauties vien turīgākie vecāki.

Tikmēr melnādains detektīvs (grāmatas darbība 1993.gada Vašingtonā) Alekss Kross jau ir aizņemts nežēlīgā vairāku afroamerikāņu slepkavībā, kad par sarūgtinājumu viņam priekšnīcība aiz spiediena no preses un politiķiem noņem viņu no minēto slepkavību izmeklēšanas un norīko nolaupīto balto bērnu lietā, ar to parādot sentimentu un attieksmi, kura lielā mērā ASV eksistē joprojām. Paralēli tam detektīvam Krosam visas grāmatas garumā jāsaskaras ar ikdienišķu rasismu no citu kolēģu puses, kas acumirklī kļūst par joku no izteikumu autora puses retajā gadījumā, ja kāds to nosoda. Ne mirkli nešķita, ka autors cenšas sprediķot par šo tēmu vai pataisa galveno varoni Aleksu Krosu par mocekli.

Neskatoties uz apgrūtinošajiem apstākļiem un varbūt tieši pateicoties tiem, Alekss neļaujas pirmajiem šķietamajiem rezultātiem un to sniegtajai pašapmierinātībai, ko tie sniedz, kad tiek notverts Gerijs, kurš sāk pielietot savu aktiera talantu, lai pārliecinātu likumsargus un pēcāk žūriju par personības dalīšanos, maigāka soda saņemšanai.

Līdz šim vienīgais, ko biju lasījis no plašā Džeimsa Patersona daiļdarbiem, bija Private sērijā, un arī tad gandrīz gribas piebilst nosacīti, jo iespaids, kas radies, nebija labs, iznākot tik daudz un tik bieži grāmatām, kurām Patersona vārds ir pamanāmāks par pašu grāmatas nosaukumu un tikmēr otra autora vārds ir gaišā, neuzkrītošā tonī. Pirmkārt pat attiecīgā žanra ietvaros vismaz Private sērija nebūs tā, kas nodarbībās prāta pelēkās šūniņās, bet vairāk būs asa sižeta filmu cienīgas ainas. Otrkārt vienmēr māc šaubas, cik ļoti pats Patersons ir piedalījies grāmatas sarakstīšanas procesā. Prātā ieliku līdzvērtīgā kategorijā kā grāmatas, uz kurām Tom Clancy ir pamanāmāks pirms jebkā cita.

Ko ar to garos vārdos gribu teikt, ka bija patīkams pārsteigums par pirmo Alex Cross sērijas grāmatu Along Came a Spider. Ne vien nav cita Co autora, bet arī gan tēli, gan sižets ir daudzkārt saistošāki salīdzinoši ar to, kā atmiņā ir palikušas izlasītās pirmās piecas Private sērijas grāmatas.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’Moon – Colin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Noah Hawley – Before the Fall (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.


Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.

Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.

Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.


Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.

Linwood Barclay – Broken Promise (Promise Falls #1) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Žurnālists Deivids Harvuds,  pēc neveiksmīga karjeras soļa, pārceļoties no darba mazas pilsētas avīzē uz Bostonu, atgriežas atpakaļ vecajā vietā, kura tikpat ātri pagaist, jo teju nākošajā dienā laikrasts tiek slēgts un Deivids paliek pilnībā bez darba. Toties ar gana daudz brīvo laiku, lai pašrocīgi iesaistītos personīga rakstura izmeklēšanā.

Nav gluži tā, ka Deivids pats būtu aiz gara laika ko tādu meklējis, bet kas cits atliek, ja aizbraucot ciemos pie vienatnē dzīvojošas māsīcas Marlas, viņš pie viena sastop arī mazu zīdaini (puika), par kuru nav šaubu – Marla nevar būt viņa māte. Turklāt tas nebūtu pirmais māsīcas mēģinājums tikt pie sveša bērna, un loğiski rodas jautājums, kura bērns tas ir un kur ir viņa vecāki?

Tomēr ar Marlu, kuru pēc tēla rakstura un grāmatā attēlotā, gluži 100% par pašpietiekamu nenosauksi, saistās bēdīgs stāsts. +/-10 mēnešus pirms stāsta sākuma pati Marla (itkā) dzemdībās zaudēja mazuli (pēc citu daudzkārt teiktā meiteni, lai gan pašai savu atmiņu par to nav) un vēlāk mēğinājusi iznest no slimnīcas kāda cita mazuli. Tādēļ līdzīga atgadījuma atkārtošanās ne vienu pārlieki nepārsteigtu.

Tomēr tā vēl ir tikai aizberga redzamā daļa, jo Deivids zīdaiņa ratiņos atrod pavedienu par viņa izcelsmes vietu un steidz, puiku atdot vecākiem, bet tā vietā, lai atrastu abus vecākus esam kopā noraizējušies līdz nemaņai, Deivids ierodas norādītajā adresē reizē ar tēvu, bet sieva/māte virtuvē atrodas mirusi un acīmredzami nogalināta.

Ar to var aizsākties labs kriminālromāns, trilleris, kas sniegs tieši to, ko no laba minēto žanru pārstāvja var cerēt. Ir gana daudz ticamu aizdomās turamo, sākot jau ar pašu Deivida māsīcu Marlu, lai interesi noturētu līdz galam un lai lasītājs varētu just līdzi Deividam, kamēr viņš izmanto visus savus žurnālista talantus, lai vismaz attaisnotu māsīcu, ja ne gluži atrastu vainīgo.