Suspense

Robin White – Siberian Light

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ir 1997.gads un jau vairākus gadus kā Krievija ir itkā iesoļojusi demokrātiskajā pasaulē. Itkā, jo tā vien šķiet, ka pie varas tikuši vairāk vai mazāk ne par gramu, ne par matu labāki personāži. Itkā, jo tie, kuri tikuši pie varas gan oficiāli politikā, gan aizkulišu ēnās tītajā kriminālajā pasaulē šķiet drīzāk viens ar otru sadarbojas vai pat nemaz tik viegli nav viens no otra atšķirami.

Bet ar vienu otu visi nav mālējami un ne visi, kā Siberian Light galvenais varonis Gregori Nowek ir pavisam retas sugas, godīgs politiķis (jo īpaši Krievijā), pārstāvis. Gregorijs ir Markovo mazpilsētas Markovo mērs. Pilsēta nekurienē, kura pirms naftas atklāšanas Tunugska laukos būtu drīzāk saucama par miestu, kuras varas, naudas un politkas spēļu gaiteņuas satricina no tādām nedienām pasargāts AmerRus (AMR, Krievijas un ASV sadarbībā izveidots) koncerna labā nodarbināts lietu bīdītājs un kārtotājs Andrei Ryzhkov. Persona, kurai bijis šķietami necaursitams politiskās aizsardzības jumts, bet kurš acīmredzami kaut ko ne tā sastrādājis, lai attaptos aizsaulē.

Varētu padomāt, ko gan izmeklēšanā iesāks pilsētas mērs, bet seko zvans no politiska sabiedrotā, kurš lūdz ieskatīties, jo nav pārliecības, ka nebūs tādi, kuri savukārt patiesības vietā negribēs atrast grēkāzi, lai uzgrūstu tam vainu un paslēptu patiesību zem depiķa. Gregorijs bez politķiem neraksturīgās godīguma principa, ir arīdzan apveltīts ar naivu cerību, ka likumam ir spēks, kas pēdējos trīs mēra amata pildīšanas gados saskārusies ar skarbo realitāti. Realitāti, kurā korumpēti politiķi, kriminālās pasaules mafiozo un citu līdzīgu personu rokās tie to sagrābt savās rokās, pavērst savtīgi un brutāli sev pa labam, lai citiem atliktu vien kripatas.

Tā gan Gregorijas, gan tā patiesi uzticamais palīgs un šofera amata pildītājs Chuchin, lai cik smaga un skarba nebūtu bijusi Padomju režīma iekārta, gandrīz vai ar nostaļģiju atskatās uz aizgājušajiem laikiem. Kas vēl jo vairāk liecina par tagadnes neapskaužamo situāciju, ja ņem vērā, ka Čučina tēls 20 gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs. Tā arī piefiksēšanas vērta šķita atziņa laikā, kad tik acīmredzami aug kabatas biezuma rocības atšķirības, ka, ja agrāk veikalos nebija iespējams neko nopirkt, tad vismaz to neko bija iespējams atļauties.

Gregorijs pēc profesijas ir ģeologs, kas, kad ir ticis skatīt vaigā nozieguma vietu, ļauj piefiksēt un pamanīt pavedienus, likt aizdomāties par to nozīmīgumu, atšķirībā no citiem, kuri tos nebūtu pat piefiksējuši. Tā arī rakstura būtisku iezīmi un ļoti iespējams galveno faktoru, kāpēc pretestība un acīmredzamie draudi dzīvībai, turpinot okšķerēties, veido fakts, ka pirms trim gadiem aviokatastrofā Gregorijs zaudējis sievu Viku, un atstājis to vienu audzinām tagad 16gadīgo meitu Gaļinu. Zaudējums, kuram psiholoģiski Gregorijs tā līdz galam vēl nav ticis pāri, kura vēl dzīvās mīlestības jūtas iespējams tiek pārnestas uz ārkārtīgi mirušajai sievai līdzīgo Sibīrijas tīģeru pētnieci un sargātāju Annu Vereskaya. Tēlu, kuru grāmatas ļaundari izraudzījušies par grēkāzi.

Paralēli pamatstāstam ir arī interesantas paralēlās sižetlīnijas, kur viena no tām ir par Gregorija 16gadīgo meitu, kura alktin alkst pamest dzimto nekurieni un doties plašajā un civilizētajā pasaulē. Tik ļoti alkst, ka pietrūskt piesardzības un ir gatava skriet pakaļ gandrīz jebkuram, kas sekojoši jau tā trauksmainos notikumos ierautajam tēvam sagādā jaunas raizes. Cits tikpat saistošs un varbūt diskusiju vairāk izraisošs sižets ir par un ap apdraudēto dzīvnieku malumedniecību, to ķermeņa daļu tālāku pārdošanu, piemēram, alternatīvās medīcinas tīkotāju izmantotājiem. Un Siberian Ligth ietvaros tie ir Sibīrijas tīģeri, kuru aizsardzība nolūki tad pamudinājusi Annas tēlu sadarboties nogalināto Andreju Rižovski, ar mazāko ļaunumu no pieejamām opcijām

Romāna Siberian Light pie galvenajiem plusiem, pat pāri sižeta galvenajai slepkavību atrisināšanas problēsituācijai, ir tās atmosfēra un tēli. Abi kopā veido dzīvu realitātes bildi, kuru, spriežot pēc Goodreads kvantitatīvā vērtējuma, lai arī grāmata nevar lepoties ar tūkstošos mērāmu vērtējumu skaitu, daudzi nav spējuši saskatīt. Atmosfēra tik laba, ka māca ziņkārība atrast ko vairāk par pašu autoru un vismaz mana ātrā meklēšana rezultējās ar visai skopu informāciju, starp kuru minēts fakts, ka Robins Vaits ir vismaz kādu laiku uzturējies Krievijā un pat Sibīrijā.

James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!

Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.

Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!

Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.

Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.

Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.

John le Carré – The Russia House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Coronet

Manas pārdomas

Ir sākušies atkušņa gadi, bet tik un tā neuzticība starp Rietumu pasauli un komunisma celmlauzi PSRS ir liela, bet siltāks laiks un publisku ierēdņu sarokošanās, smaidi un laipnāki vārdi vieš cerību liberālāk domājošajos uz cerīgāku nākotnes skatījumu pašu zemē. Vienas drosmīgas jaunas sievietes drosmīgs solis grāmatu izstādes laikā tomēr nodot drauga sarakstītu manuskriptu, kuru piekodina nodot Scott Blair rokās tā nosacītam industrijas kolēģim, lai arī pats Skots nav uz vietas manīts, iekustina izlūkdienestu mašinēriju ne tik vien Liebritānijas salā, bet arīdzan sižeta gaitā otras tālaika valdošās lielvaras aizokeānijā.

Drosmīgā dāma ir Jekaterina vai vienkārši Katja, bet saistošākais no visiem grāmatas tēliem izrādās tieši manuskripta īslaicīgais starpnieks poļu izcelsmes brits Nikolass ‘’Niki’’ Launda. Viņam gan romāna ietvaros ir vien epizodiska loma tā sākumā, bet rakstura ziņā, kā brunču mednieks, kuram gan ir savs gods un principi, bet nekad nav uz mutes kritis, Laundau ir no visiem tas interesantākais. Tēls, kura potenciāls nešķiet līdz galam izmantots vai būtu interesanti sekot līdz tāda gaitām varbūt pat cita veida, ne spiegu trillera romānā.

Kāpēc tieši Skotam vai romāna gaitā biežāk par Barley sauktajam tēlam noslēpumainais manuskripta autors gribējis, lai tā garadarbs tiktu nodots? Turklāt vēl pats manuskripts nav ne tikai jau uzreiz gatavs iespiešanai, bet trīs klažu ietvaros pēc pirmā paviršā skata varētu šķist vien kāda ārpus realitātes dzivojoša savārstījums, lai kāda politiskā režīma pasaulē neeksistētu. Kas zina, vai maz autora Džona le Karē (pseidonīms) varoņiem maz būtu izvērtušies tādi piedzīvojumi, ja ne fakts, ka Landau nekādīgi ne pa mājas, ne darba telefonu to neizdodas sadabūt rokās, kā rezultātā manuskriptam lemts tomēr nonākt citu rokās, kas sekojoši liek vispirms saausīties britu izlūkdienestiem.

Manuskripts, kurš daža laba acīs arī tiek noturēts par savārstījumu un noguļ vien ziņkārības pēc pašķirstīts uz tā galda, bet lietpratēja un eksperta acs, kad to ierauga, nojauš, ka teksts sevī slēpj potenciāli trauksmainus pārmaiņus vējus. Vējus, kas liek dažam labam romāna gaitā pamatoti satraukties, jo jauniegūtā informācija šķiet liek nodomāt, ka pašu daudzinātās ideoloģiskā naidnieka militārās veiktspējas (un laikam vairāk domāta raķešu triecienu precizitāte) nemaz nav tik liela, kā līdz šim daudzinājuši. Ka sekojoši militāri izdevumi vai stratēģija nav nemaz tik pamatota bijusi, bet, ja publika un mediji neuzoš par to, tad varbūt nemaz tik traki, domājot savus posteņus, nav.

Vai citādi pavēršot stratēģiskās pozīcijas, jauniegūtā informācija varbūt liktu vienkārši pārvērtēt pašreizējos tēriņus, nemaz tos nesamazinot. Informācija, kuru gan jāizvērtē cik akurāta tā, vai vispār varbūt ar nolūku kļūdaina un ar viltu nodota, lai liktu otrai ‘’aukstā kara’’ pusei mainīt pozīcijas, kuras patiesībā pašiem būtu par labu. Vispirms, lai būtu ko papildus darīt, lai būtu interesantāk, jāatrod manuskripta autora intereses persona Bārlijs, kurš no atmiņām tam piešķir Gētes iesauku, kādā to saukuši tā laikabiedri. Un pie reizes, jo, ko var zināt, varbūt Gētes rīcībā vēl neviena vien informācijas noslēpumu paka, no kuras apmaiņā pret kādu labumu tas būtu gatavs šķirties.

Romāna sižetiskā gaita neliek nodomāt, ka Bārlijs būtu no personāžiem, kuru diži saistītu politiskās varas gaiteņu intrigas spēles, kur nu vēl iesaistīšanās spiegu mahinācijās. Kaut gan pagātne vairs ne tik jaunajam puisim slēpj darba pieteikumu britu izlūkdienestos, kuru gan tie atraidījuši, bet tagad var izcelt dienasgaismā. Lai arī Bārlijs nerada iespaidu, ka tam pie sirds ietu un simpatizētu komunisma ideoloģija, tad nedaudz aizdomāties un uzmanīgāk uz tā gaitām liek pavērties fakts, ka Bārlijs arī pirms romāna bijis vairākkārtējs viesis Padomju Savienībā, pat ja to varētu izskaidrot un attaisnot ar profesionālajiem pienākumiem izdevniecības Abercrombie & Blair uzdevumā.

The Russia House nebūs asa sižeta spiegu trillera romāns, bet vairāk tāds, kurš caur dažādu tēlu acīm liek paraudzīties uz pārmaiņu laiku, kas dažos, kā Katjā, sāka ieviest naivas cerības, zinot kādā tagadnes gultnē vēstures un ģeopolitiskie notikumi aizvirzījušies. Tā arī uzmanību piesaistoša uz romāna beigām šķiet frāze ‘’ There was no tomorrow because tomorrow was the excuse’’, kur nākotnes iedomu problēmas abas priekškara pusēs daļēji patiesas, bet daļēji arī sev izdevīgā gaismā pagrieztas, lai tad no tālāk izrietošiem secinājumiem izspiestu dažnedažādu profesionālu un personīgu labumu.

Nekas nenotiek no nekā, pilnīgā iespēju trūkuma vakuumā, un tā, lai arī pašam Bārlijam ir labas un visādi pozitīvas atmiņas par Gētes tēlu, tad citi, kuriem tas ir vien vārds uz papīra, nevar riskēt, neizvērtējot, vai tik šis tēls nav pretinieku puses pārformēts, pārvilināts vai citādi piespiests darboties to labā. Viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina un tā pa ķēdīti tālāk līdz jau var sākt nojukt un dezinformācijas kampaņa sajukt ar patiesu valsts līmeņa noslēpumu noplūdi. Plus kā tēliem, tā lasītājam jāatceras, ka to ideoloģiskais pretinieks un to dienesti neguļ, lai arī romāna perspektīvas fokuss ir vienpusējs.

Gan The Russia House grāmatas sižeta temps, gan sižeta pamatbrolēma par un ap manuskriptu, šķietamais nekā iznākums romāna beigās, varētu savā ziņā likt vilties un prasīt, kāda gan visam bijusi jēga. Bet, zinot autora profesionālo gaitu vismaz lielos vilcienos, tad noteikti šāda tipa incidenti, kuri rezultējas ar daudz darba stundām un vēl vairāk makulatūras, ir bijis neviens vien. Incidents, no kura varbūt tālāk rezultējas citi pirms tam negaidīti un necerēti pavedieni, kas ievieš gana būtiskas pārmaiņas un piedzīvojumu tēlu dzīvēs, lai izvērstos pietiekami saistošs romāns.

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Shaye Areheart Books

Manas pārdomas

Dzīves un ikdienas izvēles, lielas un vēl jo vairāk mazas, kuras viena aiz otras virknējas un summējas viena pēc otras, lai ilgtermiņā ievirzītu katru no mums pa ceļa taku, kuru mērojam, lai attaptos katru rītu situācijas apstākļos, kādi nu tie katram piemēroti. Protams, ne vienmēr viss vēlamais ir pašu rokās, nedzīvojam jau individuāli izolēti no citiem, bet arī tad kādā brīdī ticis pieņemts izšķirošs lēmums, pat ja vēlāk tā pati darbība jau ir ikdiena rutīna.

Par rutīnu gan nenosauksi šķietami parastu rītu, kad likteņa pirksts liek pamanīt un paglābt no savukārt neuzmanīga šofera 3 gadīgu pretējās mājas puisi, un arī tad duoloģijas galvenā varone Ridley Jones atskatoties var atrast ne vienu vien sīkumu, kas attiecīgajā momentā būtu to nostādījis pavisam kur citur. Kas zina, kādā gultnē un svētlaimes neziņā aizritētu turpmākā dzīve, ja nepiestātu patērzēt ar kaimiņieni senioru, ja pirms došanās dienas gaitās neiztukšotu pilno paskastīti un tās saturu neuznestu uz īres dzīvokli vai metro vietā izvēlējās par labu mēģināt noķert taksi. Kur nu vēl kāds nebūt lēmums senākā pagātnē,no kuriem visvairāk izceļas attiecību saraušana pirms pusgada ar bērnības draugu un vienbrīd pat potenciālu laulāto dzīvesbiedru, bet kur tagad attiecības, pēc bildinājuma noraidīšanas, ir salīdzinoši trauslākas.

Kā jau piederas romānam tad, lai sižets tiktu iekurbulēts nepietiek tikai ar vienu sakritību, un tā par Ridlijas varonīgo rīcību kļūst New York Post fotogrāfs, kurš ne tikai pareizajā laikā iznāk no kafejnīcas, bet arī paspēj noķert kadru, kas ideāli iemūžina attiecīgo momentu. Jebkurā citā reizē mediju interese un metaforiskās 15 slavas minūtes nedēļas vai divu laikā tā arī noklustu, lai pievērstos kam citam aktuālākam. Tā arī pati Ridlija pat atviegloti jau sāk uzelpot, ka nu varēs atgriesties pie ierastās ikdienas un ārštata žurnālistes (cer būt rakstniece) darbiem, kad negaidīti saņem anonīmu vēstuli ar pasenu fotogrāfiju un jo mulsinošāku jautājumu tās aizmugurē ‘’Vai tu esi mana meita?’’

Pirmajā momentā pat absurds jautājums. Ridlija labi zina savus vecākus, to identitāti un dzīvesvietu, ja ne fakts, ka dāma fotogrāfijā blakus kādam vīram un mazai meitene pavirši ieskatoties teju mats matā atgādina viņu pašu, ja ne rūpīgāk ieskatoties meitenē uz sejas tai atrodama dzimumzīme tieši turpat, kur Ridlijai. Un fotogrāfijas ziņā, tās potenciāli apslēptajos noslēpumos slēpjas Ridlijas Džounsas pašas veiktās izvēles un vēlme apmierināt ziņkāres mākto prātu, kas tai licis izvēlēties par labu savai profesijai. Kā Beautiful Lies ietvaros pirms vēl kas pat niecīgi trauksmains aizsācies un pirms Ridlija sāk apšaubīt savu pagātni, tai ir izvēle vienkārši ignorēt foto un tās uzdoto jautājumu, vai vēlāk pieņemt par līdz tam par bioloģisko vecāku uzskatīto personu kategorisko noliegumu, par kaut ko tik absurdu. Bet tādā gādījumā varbūt neiznāktu pat viens romāns, un ja zem Ridlijas jautājumu paceltajiem senajiem noslēpumiem slēptos vien plika atklājumi par patieso vecāku identitātēm, tad noteikti nesanāktu izvilkt līdz divām spriedzes pilnām un intriģejošām grāmatām.

Lai arī duoloģijas laikā Ridlija ne reizi vien sajūtas viena, nezinot, kuram gan īsti var uzticēties, kurš ne tikai nevēl tai sliktu un pagātnes noslēpumu nosargāšanā varbūt pat gatavs nogalināt, bet arī savos izteikumos ir tuvākais patiesībai, tad gluži vienai tai kā vecāku, tā vēl jo vairāk pirms diviem gadiem pašnāvību izdarījušā onkuļa Max Allen Smiley glabātie noslēpumi nav jārisina. Par tās ciešu sabiedroto un šķietami pavisam nejaušā apstākļu sakritībā kļūst jauns, izskatīgs augšstāva kaimiņš vārdā Džeiks. To pirmā tiešā saruna ir pirmajā momentā vien parasta pārpratuma rezultāts un vēlāka sapazīšanās vien pievilcīguma motivēts un vairāk par vienas vai divu vīna glāžu izraisītas iekāres rezultāts. Tomēr, kad seko nenovēršamie pavērsieni, Ridlijai no reizes uz reizi nāksies apšaubīt pirms tam uz tik stabilajiem pamatiem būvētās realitātes un personīgās pasaules uztveres kārtību.

Cik bieži gan nenākas palaist garām kādu sīkumu, mājienus par citas personas iedabu un personības patiesajām iezīmēm, kad attiecīgais cilvēks ir mājas vides un komfortablas vides drošībā, kad var būt viņš pats un noņemt kādu nebūt publiskajā vidē velkamu masku. Par nevienu citu, kā par onkuli Maksu, viemēr smaidīgo un jautro, kuram tālu nav jāmeklē pēc bērnībā kāda draugu bērniem domāta našķa vai vēlāk jau materiāliskākām dāvanām. Jo vairāk Ridlija uzzina, jo vairāk kā gluži cita un dramatiski netīkamāka personības šķautne atklājas, un lai kā Ridlija nevēlētos, tad jaunātklāto informāciju nevar tik vienkārši pasūtīt pāris mājas tālāk un vienkārši ignorēt. Ignoraces iespēju tā palaidusi garām jau labu laiku atpakaļ.

Jokdaris starp savējiem, filantrops un veiksmīgs būvniecības jomas biznesmenis ir persona, kura dzīvāka par dzīvu ir Ridlijas atmiņās. Persona, kurai piešķirami apbalvojumi par tā izveidoto Project Rescue projektu, kurš sniedz izmisumā kritušām jaunajām māmiņām, kuras nesaskata iespējas, kā spētu uzaudzināt jaundzimušo, to nevis brutāli izmest kaut kur nebūt, bet nodot tādā kā silītē bez bailēm, ka varētu tikt meklētas un sodītas.

Dažreiz tie ir tieši līdz šim garām reizēm apzināti un citkārt neviļus par neapzināti, tādi sīkumi, kuriem dižu uzmanību šķietami nav nepieciešams pievērst, kuri, vien atskatoties un arī vien saliekot tos ilgtermiņu atmiņās kopā, sniedz mājienu norādes, ka ne viss ir bijis tik uzticams, kā to attiecīgā persona vēlējusies pasniegt.

Interesants un labas diskusijas temats ir atmiņas jautājums, kas nereti attiecībā uz vienu un to pašu notikumu pat tādās situācijus, kur varētu padomāt, ka nevajadzētu būtiskās lietās un lielos vilcienos detaļām atšķirties. Tomēr atkarībā no perspektīvas, emocionāla stāvokļa gan atitecīgajā brīdī, kad atmiņas moments izveidojas, tā vēlāk, kad notikumu atsauc atmiņā un īpaši, ja nākas to no reizes uz reizi pārstātīt, var gadīties kluso telefonu spēles fenomens, kad atgadījums gandrīz kā leģenda apaug ar alternatīvu notikumu gaitu. Vai varbūt kā Ridlijas gadījumā, kad atmiņas izvelkamas no bērnības, kur no bērna perspektīvas tā pilnībā uzticējusies tai tuvajiem pieaugušajiem, vai kā bērns attiecīgajā brīdī nav uztvērusi tos signālus, kuri tagad, atminoties, tik uzskatāmi, ja ne gluži bez problēmām acīmredzami.

Kad nezināmās pagātnes noslēpumi klauvē pie Ridlijas durvīm anonīmas vēstules veidolā, kad Ridlija izvēlas svešinieku ielaist dzīvē un nespēj remdināt kā tuksneša slāpēs izmocīto ziņkārību pirms neuzzina visu patiesību, tad sanāk attapties pie patiesības siles, kuras rūgtums tad nu jāpieņem, lai kāds tas arī nebūtu, lai kādu postažu skaistie meli pašas un citu dzīvēs neizraisītu. Vien atliek lūkoties cerību horizonta virzienā un rītdienas cerību gaismā meklēt glābiņu no pagātnes ēnu draudiem.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Arthur Hailey – The Evening News

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday/Guild Publishing

Manas pārdomas

Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.

Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.

Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.

The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path (reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.

Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.

Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.

Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.