Space Opera

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2552.gads un jau vairāk nekā divsimts gadus cilvēces rīcībā ir tehnoloģijas, kuras ar tās kosmokuģiem ļāvušas kolonizēt neskaitāmas planētas un zvaigžņu sistēmas, izplesties Visuma dzīlēs un atklāt tās noslēpumus, un, protams arī izmantot visas iespējas, lai iegūtu resursus un no tiem savukārt maksimālu peļnu. Diemžēl arī starp zvaigznēm, kur nevajadzētu trūkt apdzīvojamām planētām, kur nu vēl derīgu izrakteņu objektiem, cilvēce nespēj iztikt bez karošanas, un pēdējos gandrīz 60 gadus Terran Republic (grāmatas ietvaros gan pielietots Federācijas nosaukums biežāk, plus pārstāv Rietumus) nemitīgas kardarbības dēļ ar Terran Līgu nāvei regulāri  nolemj simtiem tūkstošus.

Acent to Empire sērija aizsākas, kad Terrence Murphy tēls tiek iecelts par vienas no Republikas nomalē, saukta par fringe, esošas New Dublin sistēmas gubernatoru. Neviens, ne starp Federācijas augstāka vai zemāka ranga politiķiem vai bagātniekiem aristokrātiem, ne Jaunajā Dublinā esošie, necer, ka jaunais gurbernators ieviesīs kādas pārmaiņas līdzšinējā politikā, kur nomalē dzīvojošie tiek uzskatīti par zemākas kārtas pilsoņiem, kuru atvases regulāri krīt Republikas un Līgas nerimstošajā karā, kura sākumu šķiet neviens starp dzīvajiem vairs neatceras. Bet pārsteigumu pārsteigums Terensa Mērfija raksturs nebūs tas, kurš ļausies sevi izrīkot, kuram nerūp nomalēs dzīvojošo liktenis, pat ja cits viņa vietā tieši tā arī rīkotos un nobumbulētu divus gadus, kurus minimāli jāpavada gubernatora amatā, lai atgrieztos atpakaļ Saules sistēmā uz Zemes un turpinātu baudīt tam pienākošamies privilēģijas.

Jau vēl pirms paaugstinājuma un gubernatora amata Mērfijs saskatījis sistemātiskas kļūdas un nepareizības Republikā, kļūstot par gubernatoru cerējis celt neglīto patiesību tai nepieciešamajā gaismā, lai sistēmas ietvaros censtos to mainīt uz labu. Tomēr pirmās metaforiskās ceļa bedres Mērfijs sastop vēl pirms nonācis Jaunajā Dublinā, kad pa ceļam redz tā cita tipa gubernatora rīcība sekas, kad Līgas flotes uzbrukuma gadījumā tas nevis darījis visu, lai aizstāvētu tā pārvaldībā norīkoto Invernesas planētu, bet pārspēka priekšā mucis prom, ko spēj. Lai arī populācija krietni mazāka par Jaunajā Dublinā gaidāmajiem simts miljoniem, tad postaža prātam neaptverama un, maigi sakot, sliktu dūšu uzdzenoša. Bet, kad paštaisnā niknumā Mērfijs konfrontē mukušo gubernatoru, tam vainas apziņas vietā liels izbrīns, ko Mērfijs tā ‘’cepas’’.

Ascent to Empire iztēlo jau redzētu nākotnes versiju, kurā cilvēce spējusi kolonizēt citas planētas,bet pie varas esošie, kuri Republikas ietvaros ir bagātākās 500 ģimenes, The Five Hundred, tik tālu iedzīvojusies esošās sistēmas labumos, ka nesaskata tajās nekādus trūkumus, par absurdiem uzskata nomalē esošo iebildumus, kuri gribētu to mainīt. Kādēļ gan viņiem, Piecsimtam, tas būtu vajadzīgs, ja no pārmaiņām nesaskata sev nekādus peļņas pieauguma labumus, bet tieši pretēji, ka daļa no to bagātības aizietu citu kabatās, pat ja tajās lielā mērā šobrīd svilpo vējš.

Bet vienā reizē visam pienāk savs mērs! Kad Līga uzbrūk Jaunajai Dublinai un konkrētāk tās galvenajai Kronbehas planētai, kad Mērfijs neklausa vai interpretē pa savam pavēles, lai paliktu aizstāvēt planētu, bet pēcāk pateicības un slavinājumu vietā seko kaut kas pilnīgi drakoniski pretējs, Fringe planētas ar Jaunās Dublinas sistēmu priekšgalā ar varu, ja nepieciešams, gatavas panākt taisnību.

Tomēr Fringe planētu un sistēmu sacelšanās pret Republiku, kamēr pirmās grāmatas ietvaros vēl aktīvi rit kardarbība pret Līgu, kura gan otrajā Rebel grāmatā tiek nostumta krietni tālā fonā, ka rodas iespaids, ka līdz ar Governor noslēgumu arī tam pienācis gals. Tā vietā Mērfija un arī tā sabiedrotā Harija O’Hamretija tēla ieceres bijušas no konspirāciju teorijām izraut domu, ka kādā nebūt veidā citplanētiešu rase riši jau no sākta gala bijuši iesaistīti. Kuri visus šos gadu desmitus palīdzējuši Līgai, nepieciešamības gadījumā uzkurinājuši jaunus sadursmes laukus, lai, kā atklāj otrās grāmatas prologs, gan kavētu cilvēces līdz tam straujo izplešanos Visuma plašumos, gan reizē to iekšēju cīņu rezultātā novājinātu, kas gan pirmo divu līdz šim iznākušo grāmatu ietvaros vēl netiek sižetā iztirzāts.

Ideja, kas labā izpildījumā var būt pat ļoti aizraujoša, kur ar krietni saistošāku sižetu nāk prātā The Expanse sērija. Elementi ar līdzīgu sižetu, bet Ascent to Empire gadījumā divu autoru, David Weber un Richard Fox, sadarbības auglis salīdzinājumā iznācis krietni pasausāks. Grūti spriest, kura tieši vai varbūt abu lauciņā sviežams vilšanās sagādātais akmens, bet, lai kā arī nebūtu, diezgan bieži prozai sanāk ieslīgt garos un tehniskos jauno tehnoloģiju skaidrojošos paragrāfos. Tomēr tas ne tuvu nestāv klāt gūzmai personāžu vārdiem, kuriem ir vien epizodiska loma sižetā un pēcāk par tādiem vari aizmirst. Varbūt aspekts, kas mazāk krīt acīs, kad necenties analizēt un piefiksēt vēlāk plānotam pārdomu rakstam, bet tik un tā kas tāds, ko ir iespējams nostrādāt tā, lai tas neiejauktos kopējā stāsta lasītpriekā.

Nav gluži tā, ka bez Mērfija nebūtu citu vērā ņemamu tēlu. Turklāt Governor ietvaros sižeta skatpunkts mijas arī ar tēliem no Līgas puses, kuri vienkāršojot būtu dēvējama par citā vārdā pārsauktu Ķīnas nākotnes versiju. Tā arī ik pa brīdim, labi ka ne pārlieku daudz tiek veltīts romantiskajai sižeta līnijiai, kurā galveno lomu spēlē Mērfija jaunākais dēls Kalums, kurš devies līdz pirms tam, kā jau citi, domājis kaut kā nebūt izvilkt divus gadus uz Kronbahas, un uz Invernesas izglābtā Aira, kura savukārt sevi pierāda arīdzan ar taktisku domāšanu un cīņasprasmēm, ne tikai aklu atriebīas vēlmi par pašas pieredzēto un par brāļa nāvi Republikas/Federācijas dēļ.

Noslēgums otrajai Rebel grāmatai tāds, kurš liecina, ka vajadzētu gaidīt turpinājumu pat ja ne Goodreads, ne Amazon portāli par tādu pat teorētiski neliecina, bet reizē personīga pēcgarša pēc Governor un Rebel, kas neliecina par vēlmi, jo drīzāk tādu sagaidīt. Ātrs Google meklējumu pārskats vai konkrētāk ‘’Par’’ sadaļas konspekts informē, ka Ascent to Empire var uzskatīt par prīkvela sēriju 400 gadus pirms citas 1992.gadā publicētas Furies duoloģijas. Fakts, kas nebūt neietekmē lasīšanas procesu šīs sērijas ietvaros, ko tikai apliciena fakts, ka par ko tādu uzzina pārdomu raksta tapšanas laikā.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēcei negaidīti paveras ceļš uz vairāk nekā 1300 apdzīvojamām planētām, pat ja flora un fauna, kas uz tām attīstījusies, nav piemērota tūlītējam cilvēka uzturam, varētu domāt, ka visiem būs gana ko sadalīt, nevajadzēt plēsties savā starpā, kā līdz šim. Diemžēl, tā domāt būtu naivuma augstākā pilotāža un The Expanse sērijas ceturtais turpinājums Cibola Burn ir vien iesildošais numurs piektajai un sestajai grāmatai.

Vērtīgi izrakteņi, zemes īpašniecība, kuras teritorijā tie atrodami un nauda pati par sevi joprojām dominē un rada konfliktsituācijas, kuras daļai iesaistīto beidzas letāli, kā tas aizsākas uz par New Terra iesaukto kolonijas planētu, kad RCE korporācijas kuģis, kurai uz Zemes piešķirtas tiesības apgūt jauno planētu saskaras ar nelūgtiem visiem, kuri jau tur apmetušies un uzskata izrakteņu lokāciju par savu. Tam seko bumbas sprādziens RCE kuģa nolaišanās laukumā un vispārēja augstas saspīlētības atmosfēra.

Līdz ar to, kuram gan labāk uzticēt konflikta deeskalāciju, naidīgās situācijas atrisināšanu, kā Rocinante komandai ar Holdenu priekšgalā. Papildus tam, kāpēc Holdens piekrīt uzdevumam, ir pati planēta, tās īpatnējā tektonika, kas pēc būtības gandrīz vai neeksistē, jo citplanētieši, kuri kādreiz to apguvuši, spējuši planētu (un gan jau arī citas) tā pārveidot, ka gandrīz varētu padomāt, ka pati planēta ir mākslīga vai vismaz nav vairs no oriģinālā stāvokļa atpazīstama. Turklāt tas viss paveikts salīdzinoši tik labi, ka daža laba tehnoloģija ir spējīga darboties pat pēc aptuveni divu miljardu gadu dīkstāves.

Diemžēl protomolekulas sižets puslīdz aktuāls vien Cibola Burn ietvaros, kur Millera gars vai tā imitācija ar Holdena palīdzību paralēli pašai protomelukulai (nav sevis apzināties spējīgā tādā pašā līmenī, kā Millers) izpēta uz planētas palikušos artefaktus, varētu mēģināt labāk izprast tiem naidīgo spēku, kas tāltālajā pagātnē būtu licis to izveidotajai impērijai sabrukt.

Vienlaikus interesanta ir sižetlīnija par cilvēkam nedraudzīgās planētas apgūšanu, pielāgošanos sarežģītajiem dzīves apstākļiem uz tās, kad negaidītus šķēršļus un potenciālu bīstamību veselībai, ja ne dzīvībai sagādā kaut kas pat tik vienmuļš kā lietus. Bet, lai potenciāli atgrieztos pie šiem sērijas aspektiem, vispirms cilvēcei kā tādai jāiziet cauri ļoti izaicinošam sava veida pilsoņkaram.

To tad aizsāk no belteru (apdzīvo par stacijām pārveidotus lielus kuģus, planētu pavadoņus utml. ārpus Zemes un Marsa) nācis tautiešu atbrīvotājs no nodokļu un cita veida paverdzinātības jūga Marco Inaros. Gadu desmitos uzkrātais aizvainojums, apspiestības smagums, kas ierobežojies attīstības potenciālu, šķietami visus svarīgākos labumus pievācot sev Zemes un Marsa virzienā, reizēm aizkavējot svarīgu resursu, piem, medicīnas preču nokļūšanu belteru apdzīvotajās teritorijās, tagad nu ļauj oportūnisma brīdim, lai harizmātisks līderis ar savu šarmu spētu mobilizēt vienotam mērķim tik plašā teritorijā esošos biedrus. Vienlaikus spēdams nepievērst tik lielu uzmanību saviem kā līdera trūkumiem, kuri pat citu līderu pamanīti, nešķiet tik būtiski, lai to dēļ aizkavētu pašu pretošanās procesu.

Tā būtisks un Cibola Burn ietvaros noteikti par maitekli vēl uzskatāms pavērsiens ir Marko iniciēts uzbrukums Zemei ar vairāku asteorīdu trieciniem tai. Kā vēlāk pierādīs Nemesis Games un Babylon’s Ashes notikumi, tad Marko stiprā puse nav ilgtermiņa plāni un domāšana, kā gadījumā šāda veida cilvēkam vienīgās bioloģiski piemērotās planētas biosfēras, ja ne iznīcināšana, tad tuvu tam, nebūtu izvēles rīcības opcija. Vien ar laiku, kā sestajā sērijas grāmatā uz sižeta skatuves vairāk kāpjošā Michio Pa, kas Zemei veltītā uzbrukuma brīdī vēl ir Marko sabiedrotā, tā arī citi spēs pamanīt, ka Marko vairāk motivē savtīgi, personiski mērķi un retorika par belteru glābšanu no apspiestības jūga ir vien fasāde, lai liktu citiem darīt viņam vēlamo.

Pēc Cibola Burn sižeta un vēl pirms uzbrukuma Zemei, Rocinante kuģim nepieciešama plaši labošanas darbi uz ilgāku laika periodu. Lieliski ļauj autoram šķietami neuzspiesti izskaisīt galvenos varoņus pa dažādām Saules sistēmas lokācijām, lai pavērsiena brīdī varētu sniegt tikpat dažādas perspektīvas uz notiekošo. Tā pirmo pieminēšu ieroču ekspertu uz Rocinante ar raibu kriminālās pasaules pagātni un neapskaužamu bērnību uz Zemes, kura dēļ galvenokārt Klarisa Mao vēlāk kļūs par vienu no Rocinante komandas, kas vēl trešās Abbadon’s Gate grāmatas ietvaros būtu kaut kas neiedomājams.

Klarisa nav vienīgā, kura pēc šīs sava veida otrās triloģijas The Expanse sērijas ietvaros pievienosies Rocinante, bet daži apstākļu sakritības dēļ ir vien uz salīdzinoši īsu brīdi, ka nav pieminēšanas vērti. To pašu gan nevar teikt par marsieti Robert ‘’Bobbie’’ W.Draper, kura pirmoreiz sevi atrāda sērijas otrajā Caliban’s War grāmatā, bet periods pēc aktivās militārās karjeras vien brīžiem bijis gana aizraujošs, pateicoties politiķei un pēc uzbrukumiem Zemei ANO vadītājia Avasaralai. Bobiju visā notikumu virpulī iesaista gan pati Avasarala, kurai dzelzs lēdijas tipa statuss, gribasspēks un varēšana tiek pārbaudīta uz pilnu klapi, bet tādi kā Marko uz ko līdzīgu var vien sapņot, gan Rocinante pilots Alekss.

Sestais turpinājums Babylon’s Ashes prologs ir vien trīs mēnešus pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem. Visi vēl ir šokā, par ko tādu, bet Marko jau sāk pārlieku ātri svinēt katru mazāko uzvaru, bet ar katru mazāko neveiksmi turpina jo uzskatāmāk atrādīt savus trūkumus. Katrs negaidīts pavērsiens itkā bijis daļa no kāda no neskaitāmajiem paralēli esošajiem plāniem, lai liktu citiem noticēt, ka viņš ir gatavs pilnīgi jebkāda veida varbūtībām. Tomēr, ja kaut kas tiešām noiet greizi, tad vai, kā jau minēts, tas arī bijis daļa no lielāka plāna, vai arī pie neveiksmes vainojams vienmēr kāds cits, bet ne viņš pats.

Lai arī mēreni noskaņotās Outer Planet Alliance (OPA) līderis Freds dara visu iespējamo, lai mazinātu Marko ietekmi, apvienotu zem sava karoga sakarīgi domājošos un pārliecinātu mainīt puses šaubīgos, tad kā viņš, tā arī pat Avasarala nav vairs jaunības spēka brieduma pilni un sāk izjust gadu nastu, konstanto spriedzi, ko nemitīgi klāt liek politiskās spēles un mahinācijas, lai kaut ko panāktu. Bet tā vien šķiet vismaz uz attiecīgo brīdi, ka neviena labāka, papildus Holdenam un viņa komandai nav, kuri jau tā milzu problēmas nesačakarētu vēl vairāk.

Kaut arī visnotaļ izprotams The Expanse sērijas pavērsiens, kurā cilvēcei nosacīti jātiek galā pašai ar sevi pirms ir iespējams vērst skatu uz 1300+ citām zvaigžņu sistēmām, tad protomolekulas, citu potenciālu citplanētiešu draudu sižetlīnijas kaut kā šķiet saistošākas. Turklāt, ja vēl piektās grāmatas noslēdzošajos momentos, kāds nozog līdz tam Freda kontrolē esošu protomolekulas paraugu.

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.

Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.

Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.

Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.

Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.

Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.

Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.

Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.

Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.

Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.

James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.

Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.

Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.

Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.

Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.

Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.

Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.

Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.

Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.

Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.

Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.

Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.