nonfiction

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.

David L. Mearns – The Shipwreck Hunter: A Lifetime of Extraordinary Discoveries on the Ocean Floor

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Aizraujošs autora David L. Mearns stāsts par neparastu karjeru nogrimušu kuģu meklēšanā un/vai izcelšanā, pašu kuģu un to glabāto vēsturisko vērtību atgūšanā. Kā pats grāmatas gaitā vairrākkārt atbild uz citu daudzkārt uzdoto jautājumu, kā gan viņš ir kļuvis par ‘’kuģu vraku mednieku’’, tad vienas konkrētas atbildes nav. Drīzāk amats izraudzījies viņu, ir bijusi tā laime darbības pirmsākumos būt īstajā laikā, īstajā vietā, un lielā mērā pašam ir nācies saprast, ko iemācīties un apgūt, jo nebūs pārsteigums, ja universitātes neeksistē viena tāda programma, kurā to visu apgūt.

The Shipwreck Hunter stāstu lieliski palīdz uzburt tās ierunātājs Dan Woren¸ kad pie grāmatas beigām būs grūti neasociēt viņa balsi ar autoru, jo memuārs ir pirmajā personā izklāstīts. Grāmata vienlaikus apkopo arī vēstures faktus par autora pieminētajiem kuģu vrakiem, pieņemu ņemti piemēri no interesantākajiem gadījumiem un no tādiem, kur nogrimušajam kuģim ir nozīmīga vēsture.

Pārliecinošu vairākumu sastāda kuģi no Otrā pasaules kara kā britu HMS Hood vai Austrālijas HMAS Syndney karakuģi, bet ir arīdzan traģiskāki stāsti kā tīši vai neapzināti nogremdēts pasažieru kuģis SS Athenia Otrā pasaules kara pirmajās stundās vai hospitāļa kuģis skaidri un acīmredzami atbilstoši marķēts, kas tik un tā to neglābj no nogremdēšanas. Vienlīdz fascinējoši vēsturiskie fakti par katru gadījumu, kur dažiem kuģiem eksistē tiem individuāli veltītas grāmatas (vai pavadīt stundas skatoties YouTube pieejamos video), gan sasaiste ar mūsdienām (Otrais pasaules karš) un pateicībām no dzīvajiem radiniekiem vai pat kāda grāmatas tapšanas brīdī no nogrimušā kuģa izdzīvojušā.

Autoram ir izdevies interesantā manierē pavēstīt gan par profesionālajām grūtībām kuģu meklēšanā, kur liels darbs veicams ar primārajiem vēstures avotiem, kas pielīdzināms detektīva darbam, lai mēģinātu saprast, kur tieši meklēt, lai neizniekotu laiku un naudu, gan vēsturi un upuru, dzīvo radinieku cilvēcisko faktoru, kas piešķir negaidītu emocionālo faktoru.

Ben Westhoff – Original Gangstas UN Randall Sullivan – Dead Wrong

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Drusku māc šaubas, cik daudz Original Gangstas pastāsta jaunu un līdz grāmatas izdošanai 2016.gada 13.septembrī nekur citur nedzirdētu, par cik apakšvirsraksts sākas ar The Untol Story of…, bet, ja viens no mūzikas žanriem, kuri patīk ir reps, turklāt tāds, kurā lirikai ir nozīme, tad Original Gangstas stāsts par repa pirmsākumiem, pamatā koncentrējoties uz ASV Rietumkrasta (galvenokārt Losandželosa) mākslinikiem, bet arī principa pēc neapejot Austrumkrasta (galvenokārt Ņujorka) reperus, kad vēstures notikumi to prasa.

Nevaru apgalvot, ka esmu noklausījies visu dziesmu plejādi no apakšvirsrakstā pieminētajiem mūziķiem, kur nu vēl ntos reperus, kuri apgrozījušies un apgrozās gan mirušo, gan vēl dzīvo slavenāko reperu orbītās, bet neviens no viņiem – Dr. Dre, Eazy-E, Ice Cube vai Tupac – nav svešs.

Original Gangstas varētu iedalīt trīs daļās. Pirmās daļa loģiski ir repa pirmsākumi un grupas N.W.A. izveidošanās, kuras atpazīstamību un popularitāti dienasgaismā jaunākiem faniem palīdzēja izcelt 2015.gadā iznākusī filma Straight Outta Compton, kura tiek pieminēta brīžos, kur tās veidotāji lielākā vai mazākā mērā acīmredzami ir veikuši izmaiņas no reāli notikušā.

Kā otrās daļas zvaigzne acīmredzami ir Eazy-E un viņa izveidotā ierakstu kompānija Ruthless, peripētijas par un ap naudu. Nekad nekur tālu visas grāmatas garumā nav Losandželosas bandas Bloods un Crips, kas it īpaši izceļas grāmatas noslēdzošajā daļā, kas arīdzan ir loģisks tās noslēgums – ar Tupaku Amaru Šakuru un Death Row bosu Marion Hugh ‘’Suge’’ Knight Jr. un Tupaka nāvi 1996.gada 13.septembrī. Pēc kā nevar nepieminēt arīdzan vēlāk vien 1997.gada 9.martā sekojošo Ņujorkas repera The Notorius B.I.G. slepkavību.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien loģiski, ka turpinu ar Dead Wrong grāmatu, kuras fokusā ir Notorius B.I.G. slepkavība un tās ‘’izmeklēšana’’, kurā, tāpat kā attiecībā uz Tupaku, oficiāli vainīgie nav notiesāti un var vien spekulēt, kuram ir bijuši spēcīgākie motīvi un iespējas, lai realizētu vienu un/vai otru slepkavību. Kā arī jāatzīmē, ka aplūkotā pasaule kā tāda ir pilna ar slepkavībām un apšaudēm arīdzan pēc 1997.gada 9.marta.

Ja Original Gangstas ir tāda kā repa izcelsmes un konkrētāk Rietumkrasta repa pirmsākumu biogrāfija, tad Dead Wrong ir klasiska true crime žanra grāmata vien ar jau pieminēto atšķirību, ka tai nav zināmi tās pastrādātāji un/vai pasūtītāji. Kas kļuva skaidrs, vismaz mani pārliecināja gan Original Gangstas, gan lielā mērā Dead Wrong, ka Losandželosas policija lielākas pūles ir pielikusi ‘’netīro’’ policistu piesegšanai starp savām rindām, kuri piestrādājuši kā apsargi pie dažādiem reperiem un to ierakstu kompānījām, nekā centušies notvert slepkavas.

Autora Randall Sullivan savāktais materiāls, kas papildināts pēc 2002.gadā iznākušās grāmatas Labyrinth par šo pašu tēmu, kurā pieminēts vēl Tupaks. Kaut arī neesmu lasījis vai noklausījies agrāk iznākušo grāmatu, tad, lai arī kuri būtu atbildīgi par vienām no lielākajām slepkavībām repa pasaules vēsturē, skaidrs ir viens, ka vaina vismaz par faktu, ka slepkavības palikušas neatrisinātas, gulstas uz Losandželosas policijas sirdsapziņas.

Marie Arana – Bolivar: American Liberator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bolivar: American Liberator ir Simona Bolivara biogrāfija caur viņa aizsākto Spāņu Dienvidamerikas koloniju atbrīvošanos un neatkarības iegūšanu. Grāmatu klausījos tās audioversijā, kuru iegādājos jau pirms laba laika kāda no Audible saita akcijām un jāsaka, ka citādi diezvai būtu kas cits pamudinājis kaut kad (šogad) to noklausīties.

Simona Bolivara (dzimis 1783.gada 24.jūlijā) dzīve un karjera pirms trauksmainajiem notikumiem, sacelšanos prot kolonijas varu, brīvības cīņām un vēlāk iekšējām nesaskaņām, neaizņem lielu grāmatas daļu. Galvenais fokuss tiek veltīts Bolivara sapnim izveidot vienotu Dienvidamerika, kas kļūtu konkurētspējīgu spēku kā Lielbritānijas Impērija. Piemēri par pamatu konstitūcijai pamatā iecer ņemt no Lielbritānijas parlamentārās sistēmas, kas nepatīk salīdzinoši nesen pilsoņu kara pārcietušajai ASV principa pēc. Lai arī galu galā pamatrezultāts, brīvības iegūšana un koloniālo virskungu varas pārtraukšana, tiek panākta, tad tomēr galvenais sapnis par lielu vienotu valsti paliek nepiepildīts. Gan paša kļūdainu lēmumu dēļ, gan iekšēju cīņu dēļ par varu un ietekmi, kā arī nespēju tik ātri pārkārtot domāšanu, kurā brīviem esot lēmumi jāpieņem pašiem.

Par cik tik liela uzmanība veltīta tieši ‘’brīvības cīņām’’ (cerams neviens neapvainosies, ja to tā nodēvēšu), tad grāmatu vairāk gribētos definēt kā Simona Bolivara Life and Times un ne gluži tikai kā biogrāfiju, kas, protams, pamatā definē šīs personas dzīvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka pirms šīs grāmatas noklausīšanās neko par tādu Simonu Bolivaru nebiju dzirdējis un būtu grūti spriest, cik pozitīvi vai negatīvi pamatoti attēlots Bolivars, kur nu vēl kā tādas valstis kā Bolīvija (nosaukta par godu viņam), Venecuēla, Peru, Kolumbija, Panama un Ekvadora ieguvušas brīvību.

Arī autores Marie Arana piegājiens grāmatas drusku pārsteidza, it īpaši dialogu un sarunu iekļaušana, kuru gadījumā interesanti būtu tālāk papētīt izmantotos avotus. Jāpiebilst, ka neesmu ne tuvu biežs biogrāfiju lasītājs, tādēļ būtu jāpaskatās, kas vēl labs un piemirsts atrodas paša virtuālajā bibliotēkā.

Saite uz Bolivara Vikipēdijas lapu.

Frederick Burnaby – A Ride to Khiva: Travels and Adventures in Central Asia

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Oxford University Press

Manas pārdomas

A Ride to Khiva ir Frederick Gustavus Burnaby stāsts par viņa ceļojumu uz Khivas pilsētu, kuru Krievijas impērija 1875./76.gada ziemā, kad noris Frederika ceļojums, ir vien nesen iekarojusi un nosaukusi par savu. Piedzīvojumu, kuru vēl atrodoties Centrālāfrikā iedvesmo remarka, ka nesen krievi nav ļāvuši britu ceļotājiem ieiet Khiva–s pilsētā un likuši griezties atpakaļ un ka vispār ārzemniekiem tur labāk nav ko meklēt. Būdams piedzīvojumu meklētājs no dabas, par ko īsi lasītāju informē Peter Hopkirk priekšvārds, Frederika ziņkāre acumirklī pamudina viņu uz Kivu ar vai bez oficiālas iestāžu atļaujas.

A Ride to Khiva pamatā ir par autora ceļojumu cauri Krievijas impērijai turp uz Hivu,(ja pareizi atradu google kartē, tad tagad Uzbekistānas sastāvdaļa) pašu ceļamērķi izdodas apskatīt vien dažas dienas, kad ne aiz paša brīvas izvēles ir spiests doties atpakaļ. Interesantu autora stāstu padara grūtības gan laikapstākļu (lielais aukstums), gan pārtikas un citu resursu ziņā. Pārsteidzoši, ka Frederikam sarežģījumus ne ceļā, ne tiekot līdz Hivai nesagādā militārpersonas vai cita veida amatpersonas. Izceļamākais būtu civiliedzīvotāju mēģinājumi apšmaukt grāmatas autoru cenšoties pārdot klibu, neveselu zirgu vai ko citu ar zemu kvalitāti, kas domājams gadsimtu gaitā arī citur pasaulē lielākoties nebūs mainījies.

Grāmata kā laika kapsula attēlo pasauli, kurā ziņas no vienas pasaules malas ceļo salīdzinoši lēnu, ko ilustrē jautājumi Frederikam no dažnedažādiem vietējiem iedzīvotājiem un māju saimniekiem, kur nākas ciemoties. To pašu gan nevar teikt par baumu spējām izplatīties pa visu Hivas pilsētu, kad baltādainā uzrašanās, kurš nav krievs, ir notikumu notikums un izklaide teju visiem.

Grāmatā jūtamākais pasaules politikas aspekts ir Krievijas impērijas izplešanās Indijas virzienā, kura 1875./76.gadā ir vēl Lielbritānijas kolonija. Bažas vai gaidas, kādā virzienā abu impeŗiju attiecības varētu attīstīties, puslīdz diplomātiska, draudzīga līdzāspastāvēšana vai nenovēršamas militāra rakstura sadursmes.  Tāpat kā jautājumi par mēroto ceļu un apstākļiem, kultūru, soc. apstākļiem u.c. autora dzimtenē, tā arī sarunas, lielākoties no militārpersonām, skar šo tematu.

Kaut arī atpakaļceļu Frederiks ir spiests mērot pa to pašu ceļu, žēl ka, grāmatu publicējot, izvēle ir bijusi par labu to neiekļaut stāstā. Pieļauju, ka gan jau šis tas interesants un pieminēt vērts atgadījies arī tad. Ja nu vienīgi viens no apsvērumiem ir bijis papildus lapaspušu skaits, ko tas prasītu. Citādi vienīgais, ko vēl varētu pieminēt, ka nelielu lpp prasa pierašana pie drusku atšķirīgās angļu valodas manieres.

Paul Kalanithi – When Breath Becomes Air

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jauna gan vecuma, gan karjeras ziņā ārsta memuārs daļēji par pirmajiem iespaidiem un pieredzi neiroķirurģijā, bet pamatā viss tiek atspoguļots caur traģiskas ziņas prizmu, kad Paul Kalanthi tuvojoties rezidenta termiņa beigām (tā otrajā pusē) tiek diagnosticēts ar plaušu vēzi.

No pirmajiem simptomiem un cerībām, ka gan jau tas nav nekas tāds vien parastas un pārejošas muguras sāpes, līdz skaudrai atklāsmei par turpmāko atlikušo dzīvi, jo Polam “palaimējas” ar agresīvu plaušu vēža tipu un tā atklāšanu vien ceturtajā stadijā.

No diagnozes līdz grāmatas beigām paiet 22 mēnešu laika posms. Protams, nemaz negaidu, ka memuārā autors atklās visu pēdējo, bet nešķita, ka arī censtos kaut ko pārāk noslēpt. Ir gan par personīgajām attiecībām ar sievu, plāniem par bērnu, kāda būs sievas un bērna nākotne pēc viņa, un ironiskais fakts, ka pirms vēža fakta gandrīz pašķiras, gan par profesionālo karjeru, attiecībām tajā sfērā un kā pilnīgi visu nepiedodami izmaina vēzis ar vēsti par krietni īsāku dzīves mūžu, nekā jebkurš to iztēlojas pirms tam.

Autors sev uzdod arī eksistenciāla tipa jautājumus par pieņemtajiem lēmumiem dzīvē, atskatās uz savu attieksmi no ārsta puses līdzīgā situācijā un salīdzinoši, kad pats ir pacienta vietā. Drusku uz beigām proza saprotami pavirzās reliģiskā virzienā, bet nekļūst uzmācoši nogurdinoša. Beigās patīkams pēcvārds no atraitnes puses.

Joel Sartore – Vanishing: The World’s Most Vulnerable Animals (Photo Ark) UN Pedro Jarque Krebs – Fragile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Nat Geo Books

Manas pārdomas

Ja Forests of Our World autors noslēdz grāmatu ar optimistisku nākotnes prognozi, tad šī grāmata liek nolaisties uz zemes. Varbūt ne gluži sagrauj jebkādas cerības sīkās un kopā nesaliekamās šķembās, bet noteikti liek ieskatīties bēdīgām un lielākoties cilvēku rīcības izraisītām sekām tieši acīs.

Liela daļa grāmatā iekļauto fotogrāfiju subjekti pārstāv sugas, kuras ir vai nu ceļā uz izmiršanu par spīti aktīvistu centieniem vai arī ir bīstami tuvu tam, jo cilvēku skaits, kam tas rūpētu, nav pietiekami liels, un drīzā nākotnē arī var nonākt uz izmiršanas sliekšņa. Varbūt fokuss nav tik izteikti vērsts kukaiņu virzienā, bet fotogrāfijās nav aplūkojami tikai lieli un/vai plaši atpazīstami dzīvnieki.

Diemžēl pamatiemesli atkārtojas gandrīz no sugas – teritorijas sarukums, klimata pārmaiņas un malumedniecība ir tikai daži no biežāksastopamajiem.

Nedaudz atrauti no grāmatas tēmas ir otrs diemžēl, kas jāizsaka par grāmatas sējuma kvalitāti un konkrēti, ka fotogrāfiju lapaspuses un to papīra svars laikam ir pārāk liels slogs izvēlētajai līmei. Jau pēc vienas lasīšanas reizes var manīt, ka ļoti ilgs mūžs šai citādi tik vērtīgajai grāmatai nav lemts. Neatceros, ka pirms kāda laika lasītajai Putnu Foto Arkai būtu līdzīga liksta, kam par iemeslu iespējams ir mazāks lapaspušu skaits.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: teNeues

Manas pārdomas

Pavisam atšķirīga pieeja gan pašu fotogrāfiju uzņemšanā un to izvietojuma principos grāmatā, gan iekļauto sugu izvēlē, no kurām dažiem atvēlētas līdz pat 6 un 8 lpp.

Stipri mazāks sugu skaits, no kurām liela daļa populāras un plaši atpazīstamas sugas un mazāk dažnedažādās to apakšsugas/paveidi. Gandrīz eksluzīvi tikai lielāka izmēra dzīvnieki, vien daži abinieki vai putni, kur nu vēl kukaiņi.

Neieteiktu Fragile kā atsevišķu grāmatu, bet drīzāk kā papildinošu kompanjonu citai dabas aizsardzībai veltītai grāmatai, kā tagad, kad lasījo to uzreiz pēc apdraudētajām sugām veltītu Joel Sartore grāmatu.