Nick Kyme

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autors Nick Kyme ar The Horus Heresy četrdesmit septīto Old Earth savā izpildījumā turpina Salamandru leģiona un to primarka Vulkana stāstu. Uz doto brīdi Old Earth sižets lieliski noslēdz ļoti vāji savā starpā saistītu triloģiju, pat ja paskatoties uz priekšu, vai Niks Kaims sarakstījis vēl kādu The Horus Heresy grāmatu, pēc to vāka ilustrācijas un premises ir skaidrs, ka ar šo Salamandru un Vulkana stāsts nenoslēdzas.

No sakavēs uz Isstvan V Hoursa nodevības kritiskajā stundā un nokļūšanas nodevēju Night Lords leģiona primarka Konrad Curze nagos, kurš to Vulkan Lives (#26) ietvaros ar spīdzināšanu, lai arī noved līdz neprātam, tad nespēj pazudināt tik tālu, lai tas pievienotos tumšajiem spēkiem. Ar būtisku lomu cita autora Dan Abnet divdesmitseptītajā The Unremembered Empire romānā, kurā Vulkans savā neprātā cieš no Kabala orķestrēta uzbrukuma un  šķietami gūst kritiski letālu ievainojumu, lai Nika Kaima Deathfire turpinājumā Salamandra Artellus Numeon  ar vienu no spēcīgākajām pārliecībām starp visiem vēl dzīvajiem Salamandrām, ka Vulkans dzīvs un nav vien elpojošs ‘’dārzenis’’ ar fulgurite šķēpa lauska artefaktu tajā nogādātu to uz dzimtās Nocturne planētas simboliskai apbērēšanai nekur citur kā planētas galvenajā sirdī, tās vulkānā ar tādu pašu Deathfire nosaukumu.

Un tā lūk beidzot nonākam līdz Old Earth turpinājumam, kurš pats iedalās trīs savā starpā vāji saistītos galvenajos sižetos. No tiem nozīmības ziņā pirmajā vietā noteikti stādāms neviens cits, kā primarka Vulkana atdzimšana, kas tam esot kā mūžīgajām perpetual indivīdam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam, bet no vēlākiem vien īsiem citu tēlu, tai skaitā paša Imperatora, izteikumiem noprotams, ka šķēpa lauskas artefakta trauma tik tiešām tam nesusi patiesu nāvi un vien lieli spēki un iejaukšanās romānu aizkulisēs ļāvusi tam atdzimt, lai palīdzētu ietekmēt Likteņa laika rata griežus un palīdzētu aizstāvjiem uz Zemes jeb Terra pret gaidāmo Horusa un tā nodevīgo līdzskrējēju uzbrukumu.

Līdz ar Vulkana atdzimšana diemžēl noslēdzas viena no  Deathfire galveno varoņu Numeona stāsts, bet tas nenozīmē, ka atdzimšanas stāstā no vulkāna liesmām Vulkanam ceļš uz Zemi jāmēro vienam. Tieši momentā, kad tas sper pirmos soļus jaunajā dzīvē, tam ceļā pretim nāk trīs citi uzticami un, kā rādīs romāna gaita, ļoti vajadzīgi un noderīgi astartes, kurus uzreiz dod senu goda titulu un ieceļ tos Draaksward jeb Sword Dragons kārtā.

Otrs sižets, pret kuru sižeta starmeši Old Earth romāna pirmajā pusē, ir veltīts trim uz Isstvan V visvairāk sakautajiem leģioniem ar Iron Hands (IH) leģionu priekšgalā, jo pēc skaita to visvairāk, un ar salīdzinoši nelielu skaitu Salamandru un Raven Guard (RG) astartu leģionāriem to vidū. Ja vēl Salamandras un RG var paļauties uz cerību, ka to primarki dzīvi, lai kur tie neatrastos, tad to pašu nevar teikt par IH, bet zem Shadrak Meduson līderības tiem vismaz nav ticis pa vienībai vai flotei izklīst pa Visuma nostūriem un pazust visu aizmirstā nebūtībā. ‘’Viena balss (viņa), viena dūre (lai labāk liktu trūkties naidniekam)’’ kā sauklis, ko Medusons cenšas izmantot. Diemžēl ne visi ir vienlīdzīgās domās par Medusonu, kā piemērotāko līderi, īpaši liekot pret to tā izcelsmes faktu no Zemes, ne no IH ‘’dzimtās’’ planētas.

Tiem tā vien šķiet ir vienalga, ka to varaskāre vai citas neglaimojošas un pat par malignu koruptīvu spēku dēvējamu īpašību ietekmē tie drīzāk reizē kaitē gan pašu leģiona izdzīvošanai, gan palīdz nodevējiem, nevis tos aizkavē, bet varbūt tas tiem nemaz nerūp. Pretēji tam kāds tieši ir Medusona mērķis, jo, lai cik patīkamas nebūtu partizānu tipa taktikas nelielās uzvaras, tad lielās bildes ietvaros tomēr gribas nodevējiem likt kārtīgāk samaksāt par to pastrādāto. Reizē to skaits arī ar visu piesardzību no dienas uz dienu nepaliek lielāks, bet tieši otrādi, un tā teikt, labāk agrāk nekā nekad dot triecienu ar varbūtību, ka tieši tas dod izšķirošo iespēju citam vēlākā brīdī apturēt Horusa mērķu ieceres sasniegšanu.

Un noslēdzoši trešais sižets, kam salīdzinoši ar iepriekšējiem diviem atvēlēta vismazākais lapaspušu skaits, bet minēto laika rata griežu ietekmes faktorā ļoti iespējami pats nozīmīgākais ir saistīts ar eldaru rases pārstāvi Eldrad Nuirasha Ultrhan, kurš atšķirībā no pieminētās Kabala organizācijas (pēc Warhammer wiki tā sastāvā pat tūkstošiem dažādu rasu pārstāvji), kuri kā aģentus izmanto nemirstīgos perpetual no pašu cilvēku vides, ir atšķirīgās domās, kā vislabāk izvairīties no cilvēces eksistences, vardarbības, to rezultējošiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un daudziem citiem faktoriem, kas kā nektārs piesaista warp un Haosa mošķus, dēmonus un citus vēl nešķīstākus monstrus.

Ja vēl tā visa rezultātā cilvēce pazudinātu tikai sevi, tad ne vienam nebūtu ne silts, ne auksts, bet, par cik Haoss jeb Primordial Annihilator nealkst neko citu kā materiālā Visuam iznīcināšanu, tad ir grupas un indivīdi, kuri to ļoti nevēlētos un ir gatavi upurēt cilvēci, ja jau tie paši teju vai uzprasās.

Romāns, kurā neviens no trim sižetiem neizceļas ar pārlieki aizgrābjošu sižetu un tēliem, bet, kuri sniedz reizē noderīgu ieskatu tēlos un turpinājumu sižeta līnijās, kuras iesāktas agrākās The Horus Heresy sērijas grāmatās.

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš The Unremembered Empire romāna beigu notikumiem, kuros nemirstīgais Perpetual Džons spēj nosacīti veiksmīgi izmantot šķēpa (no fulgurīta) artefaktu, lai sadurtu Salamandru leģiona primarku Vulkanu, viņš ticis turēts tādā kā prezervācijas kapsulā. Kaut arī Vulkans neskaitās miris un iepriekšējie notikumi liktu domāt, ka arī šoreiz varētu būt lemts atdzimt, tad uz attiecīgo brīdi visas pazīmes liecina par pretējo, un ka vien laika jautājums līdz Visumā ir par vienu primarku mazāk.

Tomēr neviena cita Salamandru astartes pārliecība par pretējo nestāv ne tuvu Artellus Numeon tēlam. Viņam piemīt ne tik vienkārši optimisms, ka Vulkans izdzīvos, bet pilnvērtība ticība ar teju vai kā mantru ‘’Vulkan Lives’’. Ar savu nesalaužamo pārliecību Numeons sniedz niecīgajai saujiņai citu izdzīvojušo Salamandru (pēc Horusa nodevības uz Isstvan V), ka varbūt vēl viss tiem nav zaudēts. Bet pat ja tomēr leģiona dienas lielākā mērogā skaitītas, tad vismaz īstermiņa tuvākajā laikā dot iekšējo spēku un pārliecību, lai liktu nodevēju leģioniem maksāt pēc iespējas augstāku cenu pirms tie mērojas ar Cilvēces Imperatora spēkiem pie un uz Terra/Zemes.

Deathfire sižetiskā pamatproblēma un izaicinājumi lojālistu tēliem aizsākas, kad Numeons pārliecina uz Ultramarines (UM) piederošās Makragas planētas (nesen arīdzan Imperium Secundus (izveidošanas iemesli jau pieminētajā sērijas #27 grāmatā) galvenais centrs) esošo UM primarku Gilimanu ļaut tiem mēģināt pārvarēt ienaidnieka izveidoto warp milzu Ruinstorm vētras blokādi un nogādāt to primarku uz viņu dzimtās Nocturne planētas.

Bet, ja vienīgais drauds būtu no warp Ruinstorm puses, tad šķiet Salamandru tēli varētu uzelpot nosacīti krietni vairāk, bet, par cik Vulkanā joprojām ir nodevēju joprojām iekārotais šķēpa artefakts, tad šīs grāmatas ietvaros viens no galvenajiem ļaundaru un nodevēju pārstāvjiem ir Word Bearers (WB) leģiona Tumšais apustulis (vairāk kā posteņa tituls) Quor Gallek, kuriem romāna ietvaros palīdz Death Guard(DG) leģiona vienības. Par laimi, Numeonam un citiem labajiem varoņiem, tad jau no grāmatas sākuma sliktie tēli tiem veltītajos nodaļu fragmentos no to perspektīvas neslēpj savu vēlmi uzvaras augļus un laurus piesavināties sev un papildus tam pa virsu varbūt pat apzināti pagrūst zem metaforiskā autobusa savus tābrīža sabiedrotos kolēģus.

Pie Deathfire plusiem viennozīmīgi var pieskaitīt, ka sižetiskā pamatproblēma nav lieki samudžināta, ka tēlu individuālie stāsti nepazūd viens otrā, ka vienu aizsākot, cits netiek aizmirst karājamie gaisā. Tā izceļams ir Kaspian Hecht tēls, kuru Salamandras atrod vienu aizstāvamies no dažiem DG kuģiem uz šķietami necilas degvielas uzpildes stacijas Rampart. Tie tā teikt ir pārāk sulīgs atriebes mērķis, lai nenovirzīties no kursa vēl pirms kārtīgi aizsākusies to misijas mērķis. Un kaut arī Kaspians tā sastapšanas brīdī neapšaubāmi ir DG ienaidnieks un līdz ar to arī to sabiedrotais, tad pēcāk, kad naidnieks noguldīts, lomu sadalījums vairs nav tik viennozīmīgs un viņa rīcības motivējošie faktori, kas aiz tiem stāv un eksistē, izraisa nevienu vien skrupulozu uzmanības mirkli un jautājumu.

Tā arīdzan izceļami Numeona izvēlētā kuģa vadītāju apkalpe tā pilota (Shipmaster) Kolo Adyssian un warp navigatores Circe personāža (un ne tikai), kuriem atšķirībā no astartēm nav to fizioloģijas un psiholoģiskās uzbūves sniegtās priekšrocības, kas ļautu vieglāk pārciest warp un citu naidnieku to ceļā mestos izaicinājumus. Tiem, lai arī Impērija skaitās strikti brīva no ticības pārdabiskajam un jebkāda veida reliģijam, mierinājumu sniedz neatļautā Lectitio Divinitatus ticība Imperatoram kā Dievam ar lielo burtu. Kas gan cits atliek, kad warp haosa burtiskās šausmas manifestējas taustāmajā realitātē un dara visu, lai nogalinātu un neļautu Salamandru kuģi no to galamērķa sasniegšanas.

Ja citkārt The Horus Heresy romāns vairāk vai mazāk ir vienos vārtos par labu vai nu Imperatora lojālistiem vai nodevēja Horusa atbalstītājiem, tad šoreiz iekš Deathfire var saskatīt ieguvumus abām pusēm, par ko gan kā vienai, tā otrai pusei ir bijis kārtīgi jāmaksā, lai sasniegtu pat to mazumu.

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc Horusa nodevības uz Isstvan V daudzu prātos līdzīgi kā Iron Hands leģiona primarks Ferrus Manus ticis nogalināts un kritis kaujas laukā, tā arī Salamandru leģiona primarks Vulkans būs ņēmis līdzīgu galu. Lai arī viena gadījumā par acīmredzamu pierādījumu ir nocirstā galva, tad attiecībā uz Vulkanu ir vien haotiskas klātesošo atmiņas un fakts, ka Imperatoram lojālā primarka mirstīgās atliekas uz Isstvan V planētas netika atrastas…

Bet atbilde uz daudziem urdošo jautājumu, būtu tie starp lojālistiem vai nodevējiem un Horusa atbalstītātjiem, slēpjas faktā, kuru pats Vulkans līdz šim momentam nav zinājis, kuru tas uzreiz arīdzan neapjauš, ka Vulkans ir viens no tiem laimīgajiem, sauktiem par Perpetuals, kuri apveltīti ar nemirstību. Pirms gan Vulkanam, gan lasītājam lemta apjausma, primarkam jāizcieš nodevēja un šīs grāmatas ietvaros sagūstītāja un spīdzinātāja Night Lords leģiona primarka Konrad Curze.

Konrāds visiem spēkiem cenšas drīzāk jau sev pierādīt, ka principiālais un labiņais Vulkans, kurš ir viens no retajiem tēliem kā tādiem, kurš par svarīgu uzskatījis laba iespaida radīšanu leģioniem pierīkotajiem civilistiem un dažādajiem māksliniekiem vai vēsturniekiem, sauktiem par Remembrancer, ir vien tāds pats slepkavnieks, kā viņš pats. Bet reizē Konrāds turpina savas sadistiskās izpriecas pat tad, kad jau brāļa Vulkana galināšana no reizes uz reizi nedod vēlamo rezultātu, un drīzāk apzīmējamas, kā bezjēdzīgas. Tomēr pats sev Konrāds ir lielisks melis un esošās situācijas noliedzējs, kurā tas savās bēdās un nelaimēs, grūtajos apstākļos uz planētas, uz kuras audzis, vaino visus citus, lai tikai nebūtu jācenšas laboties.

Kā arī šķiet nodevēja Horusa sacelšanās uzsāktajam pilsoņkaram šķiet pievienojies tikai vardarbības un galināšanas visatļautības dēļ, ne tādēļ, ka aizrautīgi ticētu tā oficiāli paustajam iemeslam, kāpēc būtu jāgāž Imperators un tik pēkšņi jāaptur Old Night dēļ cilvēcei ‘’zudušās’’ planētas. Kaut gan drusku apšaubāmi, ka to pašu, pat ja ne tikpat drastiski, nebūtu bijis iespējams turpināt zem Imperatora vadības…

Diemžēl Vulkan Lives romāna sižetā grāmatas nosaukums drusku maldīgs, jo šķiet tās pamatsižetā Vulkanam ir vien tik liela nozīme, lai klusā cerībā iedvesmotu saujiņu izdzīvojušu Salamandru un pa bēgšanas haosu tiem pievienojušamies daža laba cita leģiona astartes kareivja. To dažu, 23 ja precīzāk, gaitas aizvedušas uz nolemtībai paredzētu Traoris planētu, kuru saviem nešķīstajiem nolūkiem noskatījis nodevēju Word Bearers (WB) leģiona Tumšais Apustulis Elias.

Par laimi lojālistiem, uz planētas laicīgāk ir kāds cits ‘’spēlētājs’’ un darbonis John Grammaticus, kurš romānu uzsāk gan zem cita vārda un ar arheologa identitāti, kurš, lai gan darbojas xeno citplanētiešurasu organizācijas Cabal labā, kuru mērķi būtiski atšķiras no cilvēces izdzīvošanas iecerēm, reizē arī neviļus tai varbūt pat palīdz vai vismaz ir darbojas pret nodevēju leģionu iecerēm.

Par strīdus un neskaitāmu cīņu objektu šajā, pēc grāmatas nosaukuma spriežot itkā otršķirīgā, bet krietni saistošākā sižetā kļūst artefakts, fulgurīts un atgādina daļu no šķēpa, kas tapis īpašos apstākļos un līdz ar to zinātājam sevī slēpj milzu spēku – būtu tas Haosa un Warp spēku izsaukšana vai kas cits, un sekojoši ir par pamatu, lai sauja izdzīvojušo lojālistu astartes visiem spēkiem un pieejamiem resursiem censtos izjaukt tos nodevēju plānus, kas nu attiektos uz šo artefaktu.

Lai arī Vulkan Lives viennozīmīgi ietur vispārējo The Horus Heresy prozas stilu, tad brīžiem liekais pildījums grāmatas gaitā bija par daudz. Tas gan vairāk attiecināms uz primarkam Vulkanam veltītajām sadaļām, kur tas brīžiem gremdējas atmiņās no slaktiņa uz Isstvan V, kā arīdzan papildus leģionu nodevības, kuri līdz pat pēdējam izlikās par sabiedrotajiem, lai ar vēl jo lielāku pārsteiguma momentu censtos dot Imperatora lojālistiem būtisku triecienu.

Tikmēr otrs sižets ir salīdzinoši saistošāks – attiecībā uz cīņu par artefaktu, Džona Gramatikusa un pastarpinātu Kabala lomu visā, kā arī periodiskas nodaļas un perspektīva no nodevēja astartes Barthusa Narek (WB) sniedz ieskatu, ka ne gluži visi nodevēji ir vienlīdz fanātiski un brutāli, ko parāda epizode, kurā Nareka tēls liedz citam apgānīt tikko nogalināta ienaidnieka astartes ķermeni, un pat ja Narekam ir savas šaubas par tiešā priekšnieka Tumšā Apustuļa Elaiasa iecerēm un spēkiem, kuru labvēlīgu saviem mērķiem tas gatavs pielūgt, ka tas tāpēc vien negrasās pamest sava leģiona rindas.

Nebūtu gluži tā, ka Vulkan Lives būtu pirmais vai pat viens no retajiem The Horus Heresy romāniem, kura noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk, ja ne gluži vilties, tad nedaudz gan rodas jautājums, kāda gan visam bijusi nozīme, jēga, skatoties lielākas pilsoņu kara bildes mērogā.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Age of Darkness – Horus Heresy #16

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.