Mystery

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

Sam Llewellyn – Blood Knot (Sailing Thrillers)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Michael Joseph

Manas pārdomas

Bils reiz būdams kara korespondents Tribune laikrakstam nav svešinieks dzīvībai bīstamām situācijām, bet visam ir sava vieta un laiks, un Bils savā gadījumā ir veicis izvēli par labu burāšanai ar kuģi Vixen, kuru mantojis no burāšanas entuaziasta tēva, kuru gan pašam diemžēl nav bijis lemts tik labi iepazīt. Un kur nu vēl labāk, ja ir iespēja piedalīties labdarības projektā Youth Venture, lai palīdzētu jauniešiem no nelabvēlīgām vidēm mainīt sevi, iegūt raksturu, kopīgi pārciešot grūtības uz jūras, iegūt ne tikai jaunus draugus, bet arī cieņu no cietiem un galvenokārt pašam pret sevi.

Tomēr gan Bila, gan dažu jauno cilvēku dzīve, kuri liktenīgajā dienā ir uz Vixen kuģa, izmainās uz neatgriešanos, kad turnbuckle (neesmu tāds eksperts, lai varētu latviskot šo vārdu un Google Translate kā ierasts izpaužas pa savam) detaļā, kura nakts tumsā sāk dīvaini uzvesties, no rīta atklājas uzķerts maisveidīgs objetks, kurā atrod jauna cilvēka līķi. Pa virsu jau tā saprotamajiem pārdzīvojumiem, vai sadursmes brīdī puisis bijis dzīvs, nāk klāt citi faktori, jo ne tikai Vixen līdzās bijuši citi Youth Venture projektā iesaistīti kuģi, bet uz viena no tiem bijis ar ministru kabinetu saistīts politiķis, kurš nebūt nevēlas tikt iesaistīts kādā skandālā. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka upuris ir bijis PSRS jūrniecības spēku kadets.

Diemžēl, lai cik intriģējoša premise nešķistu, kaut arī rodas jautājums, kādēļ lai kaut kas vispār izvērstos un incidents tā arī netiktu norakstīts kā negadījums. Ja nu vienīgi, ka politiskā personā drošības pēc grib visu iespējamo un potenciālo vainu novelt uz Bilu. It īpaši, kad viņa problemātiskie jaunieši pēc divām smagos apstākļos bija nolēmuši drusku pasvinēt un ne visi uz kuģa bija pilngadīgi. To negatīvi vēl vairāk papildina pilnīgi neuzrunājošais prozas stils, kura vienkāršie nepaplašinātie, nevajadzīgi saskaldītie teikumi līdz salīdzinoši īsās, par laimi, grāmatas beigām jau sāka dikti kaitināt. Ne mirkli neizveidojās raits plūdums, kurā ielekt un piedoti paredzamas trillera žanra izpausmas labāka sižeta vārdā.

(Vēlreiz) diemžēl nebija ne viena, ne otra. Dižā problēma ap kadeta (ar Igaunijas izcelsmi) identitāti, pat uz mirkli pavīdējis izteikums, ka gribējis pārbēgt no PSRS uz rietumiem, tā arī līdz kulminācijas atrisinājumam drīzāk izčākst, nekā sniedz gandarījuma, apmierinājuma sajūtu labi izpildītā noslēgumā.

Un par spraiga sižeta ainām laikam pietiks izteikt, ka tās noteikti vismaz šajā grāmatā nebija autora spēcīgākā puse un labi ilgi kaut kas tik slikts nebija lasīts. Cenšoties atrast vismaz kaut ko pozitīvu, var atzīmēt tīri ar jūrniecību un burāšanu saistītās ainas, kad galvenais tēls var atļauties drusku atpūsties un neuztraukties par draudošājām briesmām. Viss cits tālu no vēlama izpildījuma.

Belva Plain – The Carousel

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Delacorte Press

Manas pārdomas

Kad Sallija aizved savu piecgadīgo meitu Tīnu pie bērnu speciālista un psihologa, jo pēc zīdaiņa māsas Suzannas uzrašanas, drastiski izmainījusies viņas uzvedība, māte pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties dzirdam ārstes šokējošos jaunums. Bet tie ir tikai pirmie ziediņi, lai autores Belva Plain rokās iznāktu uz gana vienkāršas idejas bāzēts intriģējoša mistērija un turīgas ģimenes drāma.

Ģimene ir ar Grey vārdu, bet tās iekšējā un katra indivīda iekšējā dzīvē (daži prominentāk kā citi, kuri paliek tālākos plānoos) nav nekā diži pelēka. No malas varētu šķist idilliska un pārticībā dzīvojoša liela radu saime, bet katram savi, maigi izsakoties, niķi un stiķi, kuri jo vairāk ļaujas izpausties, ja cieši sargājami noslēpumi draud nāk gaismā, kas savukārt ļauj vaļu savstarpējām intrigām. Naudas brīvība nav slikta lieta un pat vēlama, bet reizēm gadās jo vairāk naudas, jo vairāk problēmu, jo lielākas galvassāpes.

Tā par vienu no centrālajām problēmām kļūst ģimenei piederošā meža (daļa no tās pārdošanas), lai tā vietā tiktu izveidota jauna piepilsēta. Brālim Īanam tā vien šķiet prātā vien ir summa, ko projekta veidotāji piedāvā ($28milj.) un brālēna Dena (sieva Sallija) apelācija pie sirdsapziņas par izjauktu ekosistēmu, kura līdz šim paaudzēs sargāt, vai pilsētas iedzīvotāju uztraukumu par potenciālām pārmaiņām, jo teju katrs tieši vai mazāk saistīts ar Grejiem piederošo uzņēmumu, krīt uz nedzirdīgām ausīm. Tam visam pa virsu nāk vēl Dena māsas Amandas prasība vai drīzāk ultimāts izpirkt viņas piederošo ceturto daļu, jo grib uzsākt grandiozākus plānus savā labdarībā Kalifornijā, bet ar viņai regulāri piešķirtajiem līdzekļiem tam ir par mazu.

Tā teikt ideāli apstākļi, lai sižets būtu tālu no garlaicīga. Bet aizdomīgā kārtā ģimenes galva un vēl pavisam nesen arī biznesa grožu turētājs Olivers ir visai izvairīgs sniegt savu viedokli par visu notiekošo, kas noteikti liktu kopējam lēmumu svaru kausiem nosvērties attiecīgajā virzienā. Neizrāda teju nekādu vēlmi iesaistīties dēlu Īana un Klaiva un adoptētā brāļa dēla Dena un māsas Amandas strīdos. Tik aizdomīgi, ka tam jāatvēl galvenais izskaidrojums, kāpēc romānam dot Karuseļa nosaukumu, kas līdz pat romāna vidum un vēl drusku sižetos ir ar ļoti minimālu lomu.

Kā jau minēts, tad katram Greju ģimenē ir pa savam noslēpumam, pieļauju, ka arī Īana sievai, kurai atvēlēta tāda kā atbalstoša loma, bet to gan nevar teikt par pašu Īanu, kura pēdējais sānsolis ar Greju uzņēmumā strādājošu skaistuli Roksanu izvēršas krietni raibākos toņos, kā citkārt redzēts. Dāvanas, slepus tikšanās štruntīgos, nolaistos moteļos ir pietiekami vien nosacīti īsu brīdi līdz jaunā sieviete paredzami prasa šķiršanos no sievas un precības ar viņu, bet pavērsiens, kas seko pēc Īana ‘’Nē’’ atbildes ir tālu no tā. Tā vietā, lai atklātu afēru sievai, Roksana kā par nākošo mērķi nolūko brāli Klaivu, kura ārejais izskats ir tālu no iekārojama.

Kā tēls Roksana kā pirmo iespaidu rada tīri kā ‘’zelta racējas’’, tīri pašas labuma kārotāju, kura luksusa un pārticības vārdā ir gatava ignorēt visu citu. Bet tālākie pavērsieni šajā mini sižetā parādīs, ka viņas gadījumā ne viss ir mālējams tik ciniski tumšos toņos. Viens no tiem retajiem gadījumiem, kad zem ārējās čaulas un uz ārpasauli vērstā imidža slēpjas kas vairāk.

Līdzīgā manierē vairāk vai mazāk katru tēlu The Carousel sižeta karuselis izmainīs, lai romāna beigās nespētu pieļaut domu par atgriešanos iepriekšējās sliedēs, lai karuseļa straujā kustība sagriestu riņķī ne vienu vien dzīvi un dažam varbūt pat piebaidītu sliktu dūšu.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms trim gadiem detektīve Jude Fontaine tika nolaupīta, trīs gadus viņa tika turēta kaut kāda pusgrausta pagrabā ar skaņas izolāciju aprīkotā pagrabā. Lai arī sākotnēji Džūdas kolēģu centieni atrast vienu no savējiem nenoliedzami bija visi simts procenti un vēl vairāk, tad reti kurais, ja vispār, vēl cerēja kādreiz dzīvajā Džūdu sastapt. Bet tieši tā notiek, kad pēc viena no daudzajiem elektrības padeves zudumiem, kuri pēdējā laikā diezgan bieži piemeklē Mineapolisas reģionu, Džūdai izdodas ne tikai izmukt no sava cietuma, bet pie viena arī pārsteigt savu ļaundari un viņu nogalināt.

Atgriešanās agrākajā dzīvē nevar būt viegla. Gan pašai Džūdai, bet vēl jo vairāk visiem citiem, kuri detektīvi pazinuši pimrs nolaupīšanas, jāsaprot, ka tā persona pirms trim gadiem faktiski ir mirusi. Neapskaužamā pieredze, kurai Džūdai nācies iziet cauri, nevar nebūt viņu izmainījusi. Kur citi būtu vien čaulas ar tukšu vidu, Džūda vēl ir saglabājusi cilvēciskumu, kuram tagad ļaut no jauna uzplaukt.

Viens no pozitīvajiem ieguvumiem no traģiskajiem trim gadiem Džūdai ir paaugstinātā ķermeņa un citu neverbālo signālu uztvere, ko izskaidro ar to, ka trīs gadu garumā viņai nav bijis teju neviens cits ārējais stimuls, kuru analizēt, kā vien viņas nolaupītāja ķermeņa valoda un tās potenciālie draudi viņai. Tā lūk jau pirmajā izmeklēšanā kopš atgriešanās Džūda ātrāk par savu pārinieku, kurš uzreiz nav tik priecīgs, ka jāstrādā ar viņu kopā, pamana, ka šķietamā pašnāvība patiesībā ir slepkavība. Protams, ne viņš, ne Džūda nezin, ka ir izdomāti varoņi romānā, kuros pašnāvība ir liels retums.

To gan nevar teikt par Džūdas pārinieka Uriah Ashby salīdzinoši nesen pašnāvību izdarījušo sievu. Uzticības saikne, kura starp diviem detektīviem, strādājot ik dienu bīstamos apstākļos, ir nenovērtējama, nenāk viegli. Katram ir savi noslēpumi, privātā dzīve, kuru nevienmēr vajadzīgs pilnībā otram atklāt. Tomēr laika gaitā Ašbijs no nostājas pret Džūdas atgriešanos detektīves amatā, pamatojoties uz potenciālo psiholoģisko nestabilitāti augsta stresa situācijās u.c., jau līdz sērijas pirmās grāmatas beigām kļūst par pirmo, kas Džūdu aizstāvēs.

Jāpiebilst, ka Detective Jude Fontaine Mysteries triloģija ir tāds kā īss ieskats Džūdas dzīvē tas potenciāli trauksmainākajā posmā, atšķirībā no citām mistēriju sērijām, kuras turpinās līdz pat desmit un vairāk grāmatām sērijā. Kā pirmā, tā arī noslēdzošā triloģijas grāmata atklāj reizē arī tumšus, neglaimojošus un ilgi glabātus noslēpumus Džūdas ģimenē, konkrētāk no prominentā tēva, politiķa puses.

Otrā grāmata The Body Counter sērijā iepazīstina jaunu, svarīgu tēlu Džūdas kaimiņu Eliotu, kura sākotnējā interese par Džūdu ir it kā pavisam nevainīga, vien kā jaunam kaimiņam iepazīties ar kādu citu. Tomēr Džūdas aizdomu antenas šoreiz nostrādā pamatoti, ka puisis kaut ko slēpj. Eliots vismaz ir bijis tik godīgs, ka viņa nodomi nav ļaunprātīgi, vien nav zinājis to labāko veidu, kā uzsākt sarunu ar pusmāsu. Šajā sakarā turpinājums The Body Keeper arīdzan atklās Džūdai jaunus radus, atklās jau zināmo, ka tēvs ne vienmēr centies bikses turēt aizpogātas ne pirms, ne pēc sievas nāves.

Noslēdzoši triloģijas pēdējā grāmatā, kā galvenā mistērija ir aukstā lietā, pēc tam kad Eliots slidojot nejauši pamana ledū iesalušas personas aprises un to(s) izgriežot laukā atklājās, ka tie ir divi puisēni, kuri pazuduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tīri burtiski lieta aukstā nevar būt! Drusku neliels melnais humors. Vispirms jau loģiski rodas jautājums un neticība, ka mirstīgās atliekas varētu būt tik senas, kur tās bijušas līdz šim, bet tāpēc jau šāda lieta nonāk detektīves Džūdas rokas, lai to atrisinātu.

Papildus tam negaidītā sakritības kārtā, un šajā sērijā sakritību ir pamanāmi daudz, Džūda gandrīz blakus savai daudzdzīvokļu mājai atrod vienu pašu atstātu vai pazaudētu puisēnu (+/-4g), gandrīz vai nosalušu. Sniega vētra liedz puisēnu ātri nogādāt atbildīgajās, Džūdas prāt kompetentākās aprūpes iestādēs par viņu. Iestājas teju maza panika, ka viņai nu jārūpējas par tik mazu personu, kad pašai par sevi pārūpēties reizēm sagādā grūtības, kur nu vēl par bērnu. Bet Džūdai izdodas pārsteigt sevi un arīdzan kaimiņu Eliotu, un ātri vien pieķeras puikam, pat sadraudzējas, kas daļēji nav tik grūti, salīdzinot, kādos apstākļos puikam pirms tam nācies uzturēties. Taču jau kārtējo reizi divi noziegumi, pat ar tik ilgu laika starpību, būs viens ar otru saistīti, panākot, ka agrāk vai vēlāk ļaundariem par pastrādāto nāk taisnīgs sods.