Iepalicēji #1

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Gluži kā pirms divām nedēļām, pirms gatavot lasāmo un klausāmo grāmatu plānus, gribas vispirms pilnībā pabeigt izlasīto, ‘’nolikt’’ to Goodreads izlasīto grāmatu plauktā un uzrakstīt vismaz dažus teikumus par katru no tām pirms to izdaru. Šoreiz šķietamā sajūta, ka šis varētu kļūt par regulāru (jaunu) paradumu ir vēl spēcīgāka. Dažiem blogiem ir nosaukumu variācijas par īso atsauksmju rakstiem; tā uzreiz nenāk prātā kas labs un pietiekami atšķirīgs, bet būs vien jāpadomā. Pirmā ideja – Iepalicēji. Komentāros droši var minēt ko labāku. :D

26245853

**

The Last Mile (Amos Decker #2) by David Baldacci

Vispirms ķeršos klāt Amos Decker sērijas otrajai grāmatai The Last Mile, kurā jau 20gadus cietumā pavadījušo Melvinu Marsu no letālas injekcijas un nāves soda pašos pēdējos mirkļos paglābj, kādas citas personas atzīšanās viņa vecāku slepkavībā. Kaut arī Melvins pašsaprotami ir priecīgs par iespēju piedzīvot jaunu dienu, atvieglojums par to ir vājš mierinājums apzinoties, ka nepatiesā apsūdzība laupīja viņam karjeru NFL un miljoniem dolāru.

Sērijas galvenais varonis Amos Decker pats to atklāti neatzīst, ka līdzības starp abiem attiecībā uz talantu amerikāņu futbolā vai negaidītajā faktā, ka kāds cits pēkšņi atzīstas slepkavībās, kurās ticis apsūdzēts, būtu galvenais iemesls, kas piesaista Dekeru un pamudina viņu pierunāt savu jaunās specvienības grupas vadītāju iekš FIB izraudzīties Melvina lietu, kā šīs grupas pašu pirmo.

Klasiski labs trilleris, kur vairāk uzsvars vairāk ir nevis uz vainīgo identitātes noskaidrošanu, bet gan attiecībā uz procesu, kurā Dekera un viņa komanda līdz tam nonāk, patstāvīgi izvairoties un pieaugoša apdraudējuma no ļaundariem. Vien ar to mazāk raksturīgo īpašību, kas lieti noder, lai atklātu patiesību – Dekera nevainojamā atmiņa.

41014420

**

New York Dead (Stone Barrington #1) by Stuart Woods

Tīrākā nejaušībā un sagadīšanās rezultātā detektīva Stone Barrington rokās iekrīt pienākums izmeklēt slavenības Sasha Nijinsky pazušanu un visticamāko slepkavību pēc krietina no 12.stāva. Līdz pat pašām beigām par slepkavību tiek mēģināts radīt šaubu mākonis, jo vienmēr tuvumā esošie mediji paspēja uzfilmēt Sašu izrādām dzīvības pazīmes pirms mediķi viņu iecēla savā auto, bet jaunu dīvainuma pakāpi lietai piešķir, ka vēl kāds cits (bez tā kurš nelaimīgo nogrūda no balkona) nolaupa Sašas ķermeni, pēc tam kad saduras ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības auto.

Diemžēl pats noziegums un attiecīgi tā izmeklēšana, vainīgo notveršana, nešķita stāsta un grāmatas prioritāte, bet vairāk gan lasītāja iepazīstināšana ar Stounu pirms no detektīva viņš pārtop par advokātu, jo darbā gūtās traumas dēļ vairs nespēj aktīvi pildīt tiešos darba pienākumus, bet sirdsapziņa un veids, kā vadība attiecības pret slavenības Sašas lietu, neļauj arī turpināt kādu nebūt darbu aiz rakstāmgalda

Papildus pie mīnusa, ka pietrūka stabila galvenā sižeta un mērķtiecīguma, pieskaitīšu ticamības trūkumu veidā, cik ātri izveidojās gan romantiska, gan intīma rakstura attiecības starp tajā brīdī vēl detektīvu Stounu un dāmu, kuru savā veidā varētu uzskatīt pat par potenciālu aizdomās turamo. Kaut gan ir nesen lasītas sērijas, kuru pirmā grāmata ir atstājusi švakāku iespaidu, tad New York Dead arī nepamudina uzreiz ķerties pie nākošās.

20763098

**

Wool (Silo #1) by Hugh Howey

Nebiju gaidījis, ka iznāks šo grāmatu ‘’nomarinēt’’ tik ilgi, bet ja par tās sākumu un galveno ideju par postapokaliptisku pasauli, kurā pēdējie cilvēki patvērumu raduši noslēgtā pazemes ‘’augstceltnē’’, var teikt labus vārdus, tad tiekot pāri un jo tuvāk beigām vairāk un vairāk acīs iekrita lielāki un mazāki sižeta caurumi. Kā arī pārņēma YA žanriskas izjūtas, kaut arī galveno varoņu vecumi jau krietnu laiku tai kategorijai vairs neatbilst; reizēm tā teikt nebija pārliecība, ka varoņi rīkojas atbilstoši vecumam, kādu tiem autors piešķīris.

**

34234687

The Land: Alliances (Chaos Seeds #3) by Aleron Kong

Joprojām neesmu iemērcis kāju tālāk LitRPG žanrā tālāk par šo sēriju un ceru saglabāt domu, ka varbūtība, ka no visa klāsta, neviena cita sērija/grāmata nevarētu patikt, ir ārkārtīgi niecīga.

Vienlaikus tam, ka Rihters iegūst tūkstošiem pieredzes punktus, prasmju procentus un arvien audzē visvisādus līmeņus, pieaug arī pretinieku spēks un viņa ceļā mesto izaicinājuma grūtības pakāpe. Var tikai priecāties, ka atšķirībā no savas šajā pasaulē pat ja Rihters tiek nogalināts, tas nebūs par šķērsli ‘’atdzimt’. Pat ja tas nozīmē zaudēt daļu no nesaglabātās attīstības, tas tomēr atsver neatgriezeniskas nāves alternatīvu.

Ne mrikli nepārņem sajūta, ka šī sērija būtu jāuztver pārlieku nopietni, bet spēles cena un likmes noteikti ar katru sērijas grāmatu līdz šim ir kāpušas un domājams ilgi nav jāgaida līdz tiešākā veidā par sevi liks manīt Rihtera patiesi The Land zemes ienaidnieki.

23164927

**

The Fold (Threshold Universe #2) by Peter Clines

Gada skaitļu un laika līniju ziņā grūti spriest, vai The Fold notikumi norit pirms, pēc vai +/- vienlaikus 14 aprakstītajiem par neparasto daudzīvokļu namu. Kaur arī tēlu ziņā grāmatas viena ar otru nekādī nepārklājas un nav saistītas un var tikt lasītas kā standalone, tad tomēr apdraudējuma avots dzīvībai uz Zemes un cilvēces turpmākai eksistencei ir viens un tas pats. Tikai trešās grāmatas Dead Moon aprakstā minēts 2243.gada skaitlis, kā arī pagaidām šķiet īstākais zombiju romāns un būs interesanti, kā gan tas tiks sasaistīts ar pārdabiskajām Cthulhu līdzīgajiem briesmoņiem no citām dimensijām.

Veids kā iekš The Fold tas tiek panākts ir ar izmisīgu zinātnieku ķeršanos pie pēdējā salmiņa, lai viņu pētījumiem turpinātu piešķirt finansējumu. Tā vietā, lai atzītu sakāvi, ka nav izdevies radīt strādājošu teleportācijas iekārtu, viņi izmanto ‘’traka’’ zinātnieka un pētnieka dienasgrāmatu piezīmes, kurām paši netic, bet tavu brīnumu nostrādā. Kaut gan iegūtais rezultāts nav pielīdzināms teleportācijai, tomēr panākums ir pietiekami vērā ņemams, lai panāktu vēlamo – netiktu zaudēts valsts finansējums. Tas nekas, ka pašiem pat pēc gadiem ilgas testēšanas, arīdzan uz pašu ādas, nav tapis skaidrāks, kā gan tas darbojas un vispār ir iespējams.

Kas zin, kā gan pasaules liktenis būtu izvērties, ja ne naudas maki DARPAs organizācija un sens Mike Erikson draugs un paziņa nepieņemtu lēmumu nosūtīt mazpilsētā noslēpušos Maiku ar nevainojamu atmiņu (līdzīgi kā raksta sākuma pirmajā grāmatā pieminētais Dekers, vien atšķirība, ka Maika gadījumā šāds stāvoklis ir no dzimšanas) nenosūtītu viņu izpētīt situāciju klātienē, lai iegūst pārliecinošākus pierādījumus, ka ir vērts turpināt piešķirt pētījumiem jaunus finansiālos līdzekļus.

Peter Clines – 14 (Threshold Universe #1) (Audio book)

15062217

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audible Studios

Manas pārdomas

‘’Nejauša’’ saruna kārtējā darba rīkotās viesībās, kur lielākoties tu nevienu nepazīsti un laiku pavadi tukši muldot, Nate Tucker tiek pie iespējas izīrēt dzīvokli par nedzirdēti zemu mēneša maksu. Tik zemu, ka viņa plānajam makam ir grūti atteikties, bet tikai pēc ievākšanās Neits var pārliecināties, ka reizēm aiz piedāvājuma/iespējas, kura izklausās pārlieku laba, lai atbilstu patiesībai, atrodas noslēpts āķis.

Kavach ēka un grāmata 14 (viens no dzīvokļiem) ir vairāku žanru apvienojums un mikslis. Ja sākumā, kad Neits nespēj pretoties aicinājumam izpētīt mistiskos dzīvokļus, ēku un kāpēc tās pārvaldnieks Oskars vai tikpat kā jebkurš cits izturas tik dīvaini un izvairīgi attiecībā par ēku un tās pagātni, 14 vairāk ir mistērijas piedzīvojums, tad tuvāk beigām virsroku pārņem šausmu un H.P. Lovecraft un Cthulhu pastiche stils.

Ja vēl grāmatas sākumā šķita, ka ideja varētu tikpat labi būt standalone grāmata, tad uz beigām varēja manīt sērijas potenciālu, un tā teikt liek vēlēties turpināt sekot iepazītajiem varoņiem, kas tikai ir uz labu. Tomēr otrās grāmatas sinopsē runa iet par pavisam ko citu – cits galvenais tēls, cita dīvainības koncepcija un lokalizācija. Tur gan laikam vaina, ka Goodreads portālā sērijai ir vienkārši Threshold nosaukums, bet pie Audible tai ir Threshold Universe nosaukums. Nedaudz ieskatījos sērijas trešās grāmatas novērtējumos, kur iekrita acīs daži vienas vai divu zvaigžņu novērtējumi tikai un tieši tā iemesla dēļ, ka tēli u.c. neatkārtojas, un pliks Threshold rada maldīgi pretējas gaidas.

Vienmēr bažas par to, cik labi grāmata ar laiku novecos un būs lasāma pēc gadu gadiem rada atsauces uz vairāk vai mazāk nesenu pop-kultūru, kad tās nezinātājam tāda tipa atsauces vienkārši neko neizsaka. 14 gadījumā tas ir ‘’Skubijs Dū’’ un tēli kā Šagijs un Velma, kā arī Neita un bariņa viņa kaimiņu salīdzinājumi ar Meddling Kids’’.  Kopumā Threshold Universe ir meistarīgs mikslis, tai skaitā nedaudz arī no romantiskā. Tieši tik daudz un pārsvarā vairāk fonā, lai nekļūtu kaitinoši.

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Agatha Christie – The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1) (Audio book)

16343

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kaut arī detektīvu žanrā Agata Kristī ir viens no lielākajiem vārdiem līdz šim esmu viņas slavenākos detektīvus kā Erkilu Puaro un mis Mārplu saticis vien dažādās ekranizāciju versijās, bet ne grāmatu formātā. Tādēļ pirms vēl gads nav cauri mazs solis apņemšanās virzienā to labot.

Mistērija ap mistisko notikumu – sirmās un turīgās Emīlijas Ingltorpas nāve – tad arī ir notikums, ap kuru virpo viss pārējais šajā grāmata gan slaveno ūsu īpašnieka Puaro izmeklēšana un dedukcijas prasmju demonstrējumi, drusku asistējot viegli ietekmējamajam Artūram Heistingsam, gan visu pārējo potenciālo aizdomās turamo izturēšanās. Vieni, starp tiem arī vainīgie, nekavējas nāvi norakstīt uz vecumu un vājo sirdi, tomēr tajā pašā laikā dažiem šķiet aizdomīgi attiecīgās dienas notikumi, un ka tiem tik ātri seko Emīlijas nāve. Tādēļ talkā tiek saukts Erkils Puaro, lai saliktu visu pa plauktiņiem

Kā jau klasikai piederoša sērija, tad loģiski, ka grāmatā sastopamas tādas par žanra klasiku kļuvušas ainas kā visu sapulcināšana vienkopus, lai Erkils Puaro varētu gari un plaši izklāstīt, kas un kā tieši noticis, pirms starp citu atklāt vainīgo. Starp citu, jo nozīmīgāks ir veids kā līdz tam nonākt, nekā pati slepkavas identitāte. Lasītājam kopā ar Heistingsu tiek piedāvāts ne viens vien māneklis, kuru apsvērt attiecīgajai kandidatūrai.

To zinot jau laikus, nedaudz pazūd spriedze, kad Erkila Puaro vanaga acs tiek kādam pievērsta konkrēti. Vienlaikus nevar arī nesaskatīt meistara pieliktu roku, jo proza un ceļojums no vāka līdz vākam bija augstā līmenī, atliek tikai jaunajā gadā atlicināt laiku sērijas turpināšanai.

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.