Military fiction

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.

Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.

Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.

Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.

Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš The Unremembered Empire romāna beigu notikumiem, kuros nemirstīgais Perpetual Džons spēj nosacīti veiksmīgi izmantot šķēpa (no fulgurīta) artefaktu, lai sadurtu Salamandru leģiona primarku Vulkanu, viņš ticis turēts tādā kā prezervācijas kapsulā. Kaut arī Vulkans neskaitās miris un iepriekšējie notikumi liktu domāt, ka arī šoreiz varētu būt lemts atdzimt, tad uz attiecīgo brīdi visas pazīmes liecina par pretējo, un ka vien laika jautājums līdz Visumā ir par vienu primarku mazāk.

Tomēr neviena cita Salamandru astartes pārliecība par pretējo nestāv ne tuvu Artellus Numeon tēlam. Viņam piemīt ne tik vienkārši optimisms, ka Vulkans izdzīvos, bet pilnvērtība ticība ar teju vai kā mantru ‘’Vulkan Lives’’. Ar savu nesalaužamo pārliecību Numeons sniedz niecīgajai saujiņai citu izdzīvojušo Salamandru (pēc Horusa nodevības uz Isstvan V), ka varbūt vēl viss tiem nav zaudēts. Bet pat ja tomēr leģiona dienas lielākā mērogā skaitītas, tad vismaz īstermiņa tuvākajā laikā dot iekšējo spēku un pārliecību, lai liktu nodevēju leģioniem maksāt pēc iespējas augstāku cenu pirms tie mērojas ar Cilvēces Imperatora spēkiem pie un uz Terra/Zemes.

Deathfire sižetiskā pamatproblēma un izaicinājumi lojālistu tēliem aizsākas, kad Numeons pārliecina uz Ultramarines (UM) piederošās Makragas planētas (nesen arīdzan Imperium Secundus (izveidošanas iemesli jau pieminētajā sērijas #27 grāmatā) galvenais centrs) esošo UM primarku Gilimanu ļaut tiem mēģināt pārvarēt ienaidnieka izveidoto warp milzu Ruinstorm vētras blokādi un nogādāt to primarku uz viņu dzimtās Nocturne planētas.

Bet, ja vienīgais drauds būtu no warp Ruinstorm puses, tad šķiet Salamandru tēli varētu uzelpot nosacīti krietni vairāk, bet, par cik Vulkanā joprojām ir nodevēju joprojām iekārotais šķēpa artefakts, tad šīs grāmatas ietvaros viens no galvenajiem ļaundaru un nodevēju pārstāvjiem ir Word Bearers (WB) leģiona Tumšais apustulis (vairāk kā posteņa tituls) Quor Gallek, kuriem romāna ietvaros palīdz Death Guard(DG) leģiona vienības. Par laimi, Numeonam un citiem labajiem varoņiem, tad jau no grāmatas sākuma sliktie tēli tiem veltītajos nodaļu fragmentos no to perspektīvas neslēpj savu vēlmi uzvaras augļus un laurus piesavināties sev un papildus tam pa virsu varbūt pat apzināti pagrūst zem metaforiskā autobusa savus tābrīža sabiedrotos kolēģus.

Pie Deathfire plusiem viennozīmīgi var pieskaitīt, ka sižetiskā pamatproblēma nav lieki samudžināta, ka tēlu individuālie stāsti nepazūd viens otrā, ka vienu aizsākot, cits netiek aizmirst karājamie gaisā. Tā izceļams ir Kaspian Hecht tēls, kuru Salamandras atrod vienu aizstāvamies no dažiem DG kuģiem uz šķietami necilas degvielas uzpildes stacijas Rampart. Tie tā teikt ir pārāk sulīgs atriebes mērķis, lai nenovirzīties no kursa vēl pirms kārtīgi aizsākusies to misijas mērķis. Un kaut arī Kaspians tā sastapšanas brīdī neapšaubāmi ir DG ienaidnieks un līdz ar to arī to sabiedrotais, tad pēcāk, kad naidnieks noguldīts, lomu sadalījums vairs nav tik viennozīmīgs un viņa rīcības motivējošie faktori, kas aiz tiem stāv un eksistē, izraisa nevienu vien skrupulozu uzmanības mirkli un jautājumu.

Tā arīdzan izceļami Numeona izvēlētā kuģa vadītāju apkalpe tā pilota (Shipmaster) Kolo Adyssian un warp navigatores Circe personāža (un ne tikai), kuriem atšķirībā no astartēm nav to fizioloģijas un psiholoģiskās uzbūves sniegtās priekšrocības, kas ļautu vieglāk pārciest warp un citu naidnieku to ceļā mestos izaicinājumus. Tiem, lai arī Impērija skaitās strikti brīva no ticības pārdabiskajam un jebkāda veida reliģijam, mierinājumu sniedz neatļautā Lectitio Divinitatus ticība Imperatoram kā Dievam ar lielo burtu. Kas gan cits atliek, kad warp haosa burtiskās šausmas manifestējas taustāmajā realitātē un dara visu, lai nogalinātu un neļautu Salamandru kuģi no to galamērķa sasniegšanas.

Ja citkārt The Horus Heresy romāns vairāk vai mazāk ir vienos vārtos par labu vai nu Imperatora lojālistiem vai nodevēja Horusa atbalstītājiem, tad šoreiz iekš Deathfire var saskatīt ieguvumus abām pusēm, par ko gan kā vienai, tā otrai pusei ir bijis kārtīgi jāmaksā, lai sasniegtu pat to mazumu.

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.

Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…

Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.

Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.

Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.

Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.

Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.

Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.

Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.

Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.

Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divus garus gadus kopš Know No Fear notikumiem un nodevēju leģionu, galvnokārt Word Bearers (WB), rīcības pret un uz Calth planētas, Ultramarines (UM) leģiona mazajai impērijai (protams, iekš lielākās cilvēces Impērijas) to primarka Roboute Guilliman vadībā ir bijis jācīnās pašiem par sevi par savu izdzīvošanu. Par spīti UM teritoriju ieskaujošajai warp dimensijas Ruinstorm vētrai, kura to pilnīgi izolējusi no pārējā Visuma. Bet UM nebūt nesēž rokas klēpī salikuši un negaida citu palīdzību, lai censtos vērst situāciju par labu.

Tā pirmais The Unrembered Empire notikumu katalizators ir notikumi uz Macragge (tāda kā UM galvaspilsētas planēta) attālās, UM kontrolētās teritorijas pašā ‘’pierobežā’’ esošās Sotha planētas, kur Gilimana norīkots cītīgi strādājis astarte Barabas Dantioch. Kaut gan pirmā šī tēla uzrašānās romānā un tā laipnā uzņemšana liek izbrīnīties, jo Dantioha izcelsem ir no nodevēju Iron Warrriors leģiona, bet, kā atklājas, tad viņš devis zvērestu, sev un Gilimanam būt lojālam pret Imperatoru, neskatoties uz sava primarka izvēlēm. Bet atgriežoties pie sasnieguma, Dantioha centieni un pētījumi aktivizē uz Sothas xeno rašu atstātu tehnoloģisku artefaktu Pharos (sarežģītas alu sistēmu veidolā), kas sekojoši aktivizē jaunu bāku Imperatora kontrolētās Astronomican vietā, un līdz ar to izgaismo Makragu, pēc kuras vadīties iekš Ruinstorm vētrā noklīdušajiem.

Par laimi, Gilimanam un tā UM 500 pasaulēm (vairāk šķiet, ka skaitlis drīzāk kā ideālistisks termins) bāka piesaista sabiedrotos primarka Lauvas El’Džonsona Dark Angels (DA) leģionu un nevisu kādu citu nodevēju spēku floti. Par nelaimi, un lai nebūtu garlaicīgi, Lauva sev līdzi uz Makragu atved nodevēju primarku Konrad Curze, kurš romānā neminētos apstākļos pēc Vulkan Lives nokļuvis uz DA kuģa, bet izlauzies no tā ieslodzījuma kameras un klejojis pa kuģi, kurš pats par sevi ir gana postošs spēks, ņemot vērā tā īpašos talantus, un spēj radīt gana lielu postažu arī pašrocīgi.

Paralēli primarku gaitām savos varas spēku gaiteņos, uz Makragas nokļūst arīdzan citi varoņi, kuriem spēlējama sava loma lielās Horusa nodevības panorāmas ietvaros. Tā par bēgli maskējoties, kurus piesaista Pharos bāka, uz Makragas ierodas nemirstīgais Perpetual Džons Gramatikus, kuru joprojām vada xeno rašu Cabal izveidota organizējums, kura cer izmantot cilvēci par instrumentu, lai novērstu Visuma bojājeju Haosa un Warp spēku dēļ (itkā).

Tad lūk Džona uzdevums ir izmantot šķēpa artefaktu no Vulkan Lives romāna, lai beidzot nogalinātu primarku Vulkanu, kurš sakritības vai citu spēku ietekmē arīdzan nokļūst uz Makragas. Bet Kabalam ir zināmas šaubas, cik noturīgs savam reiz tiem dotajam zvērestam Džons ir, cik apņēmīgs un paklausīgs to dotajām pavēlēm Džons ir, jo, lai arī to paustās patiesības versijā cilvēce veic cēlu upuri, tad pēc būtības tā tiek arī reizē iznīcināta. Tādēļ Kabals Džonam pierīkojuši šī romāna ietvaros uzraugu, citu nemirstīgo Damon Pyranthe, kuram, ja arī bijusi kādreiz morāle, tad gadu tūkstošu laikā to pazaudējis un kļuvis krietni ciniskāks, kuram vairs diži nerūp citu liktenis, bet paļaujas, ka reiz uzklausītais no Kabala ir un būs patiesība.

Džons nav vienīgais tēls, kuram lemts sevi atrādīt (vismaz) divos The Horus Heresy romānos pēc kārtas, bet, ja WB asarte Nareks šīs grāmatas ietvaros spēlē visai nebūtisku lomu, tad to pašu nevar teikt par Vulkanu, kuram gan pēc pārciestajām mocībām no Konrāda puses, mirstot ntās reizes un atkal atdzimstot, veselais saprāts ir kaut kur pačibējis. Reizē iespējams labs moments, kuru Kabala aģentiem izmantot, lai to likvidētu, bet Džonam ir savas idejas, par spīti tiešajai uzraudzībai, kuru izpelnījies.

Atgriežoties gan pie Gilimana, tad viņu nomāc raizes un domas, kāds liktenis pa šiem diviem izolācijas gadiem (un kas zina, cik ilgi vēl lemts tā pavadīt) piemeklējis Impēriju, Terru un pašu dārgo līderi Imperatoru. Vai tā vēl turas pret Horusa nodevīgajiem leģioniem vai ar mazu cerību, ka uzvarējusi un to sakāvusi, vai ar bažām, ka visi citi lojālisti krituši un viņa, Gilimana piecsimts UM planētas ir vienīgās lojālās palikušas, ka, lai nezaudētu Impērijas ideālus, jāizveido pašam sava – oficiāli nosaucot to par Imperium Secundus.

Bet reizē Gilimans nevēlas, lai no malas šķistu, ka viņš ne ar ko dižu neatšķiras no Horusa, šādi rīkojoties. Tādēļ vēl jo pateicīgāks tas ir, kad uzrodas Lauva El’Džonsons un tā DA leģions. Tomēr ar visu to, abi nonāk pie secinājuma, ka, lai arī abu ideāli lielos vilcienos sakrīt, tad kā par līderi un Imperium Secundus vadoni neviens no tiem neder, ka ātri vai vēlu varētu rasties nesaskaņas un domstarpības. Un kādu tad risinājumu piedāvā autors Dan Abnett? Lai arī romāna ietvaros šis leģions uzrodas vien pašās beigās, tad, kā par stabilizējošo trešo kāju nosacītam triumvirātam kalpos Blood Angels leģions un tā primarks Sangviniuss.

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy #24)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy vispārējās sērijas divdesmit trešā grāmata turpina no Know No Fear romāna nodevēju leģiona Word Bearers (WB)uz Imperatoram lojālā leģiona Ultramarines (UM)planētas Calth iesākto. Betrayer ietvaros WB talkā ņem World Eaters (WE) leģionu, lai vispirms izpaustos pēc iespējas lielākas postažas un upuru radīšanā, tai skaitā arīdzan civiliedzīvotāji, un pēcāk, lai panāktu, ka UM, viens no lielākajiem leģioniem, nebūtu tik ievērojams faktors un traucēklis Imperatora pieveikšanā.

Ja neskaita dažu labu īso stāstu pēc numerācijas sērijas #16 grāmatā Age of Darkness, tad Betrayer ir pirmais romāns, kurā darbību ņem WE leģions, kurš no visiem, kā neviens cits, šķietami jau no paša sākuma vai vismaz brīža, kad tas tika apvienots ar tā pazudušo primarku Angronu, ir ticis predispozicionēts, lai pievienotos Horusa nodevībai. Zinot par Imperatora talantu saskatīt vismaz daļu no potenciālajām nākotnēm, nevar nepieļaut domu, ka viņa izvēļu un rīcības kombinācija Angrona gadījumā nav bijusi apzināta un ar nolūku. Bet tādā gadījumā visai aukstasinīgi gan daudzo upuru ziņā, kuri par šo izvēli Horusa nodevības procesā dabū maksāt, gan attiecībā uz paša dzīvību vēlēk sērijā.

Angronam tika tā laime un prieks nokļūt uz Nuceria planētas un vergturu sabiedrības gūstā, grāmatas otrās daļas notikumu un gala kulminācijas lokācija. Ja vēl Angronam būtu bijis tikai jāuzņemas iedzimtās līdera dotības un jāvada sacelšanās un jāizlaužas no to važām, tad tas vien tāds sīkums vien būtu un, kas zina, tā vietā būtu bijis starp lojālistiem. Diemžēl tam tā nav lemts būt un papildus jau tā esošajām vergiem piespriestām mocībām, kur viena no tām ir bijušas vergu gladiatora tipa cīņu bedres, Angrons un daudzi citi tika aplaimoti ar kibernētiskiem smadzeņu kortikālajiem implantiem, sauktiem par Butcher’s Nails, kuru mērķis apspiest jebkāda veida emocijas, izņemot prieku un baudu, kuru sniedz vien nogalinot. Mistiskā un neizskaidrojamā izvēļu kombinācijā, kādas Imperators citu primarku gadījumā nepieņem, Angronam ne tikai netiek sniegta palīdzība, lai iekarotu un pārņemtu varu uz savas ‘’dzimtās’’ planētas, bet tā vietā bez prasīšanas tiek aizteleportēts prom no tās, kā rezultātā tiek pamesti un nolemti sakāvei (bez tāda kā viņš) visi viņa draugi un cīņu biedri.

Tā vien šķiet Angronam trūkst jēgpilnas motivācijas, lai turpinātu dzīvi un cīņu Imperatora pusē, un Horusa uzsāktā sacelšanās un pilsoņkarš kalpo par ideālu agresijas un dusmu novades avotu, lai šķietami bezjēdzīgā galināšanas mānijā aizmirstu gan pagātnes sāpīgās atmiņas, gan viņaprāt Imperatora nolaupītās tiesības tālajā pagātnē nomirt turpat uz Nuceria planētas plecu pie pleca vergu sacelšanās cīņās.

Tikmēr WB primarkam Lorgaram ir izdevīgs šāds sabiedrotais uz cīņu lauka, pat ja brīžiem tā neaprēķināmība svarīgos brīžos drīzāk kaitē gan pašam, gan WB leģionam. Bet neapslāpējamās dusmas lieti noder kā uz pirmās daļas mērķa UM planētas Armatūras, uz kuras pirms to uzbrukuma bāzēts viens no lielākajiem UM jauno rekrūšu treniņu centriem, kā arī liels skaits kuģu rūpnīcu tās orbītā, tā arī grāmatas kulminācijā uz Nuceria. Lai arī Nuceria neskaitās kā UM kontrolēta planēta, tad Lorgars var paļauties uz Angronu, ka viņa dusmu kontroles problēmas nāks talkā un par labu tā iecerēm.

Betrayer ietvaros uzmanība pievērsta arī diviem astartēm, katram no sava leģiona, Kharn no WE un Argel Tal no WB un to draudzības cieņpilnajai saiknei, lai arī abi nāk no šķietami tik atšķirīgiem leģioniem gan cīņas praksē, gan cita veida filozofiskajā domāšanas pieejā. Abiem jātiek galā un jāizdomā sev pieņemami attaisnojumi, kāpēc ne tikai to leģioni ir starp nodevējiem, bet arī, kādēļ to šķietami ideālajiem astartes ķermeņiem nepieciešamas vēl papildus izmaiņas, kuras drīzāk ir vizuāls pierādījums to korumpētībai. Ja vēl Kharn gadījumā pārsvarā vēl šobrīd tam tikai jācīnās ar ko līdzīgu, kā paša primarkam, Naglu smadzeņu implanta dēļ, tad Argelam Talam, kuru ir bijusi iespēja iepazīt #14 romānā The First Heretic ietvaros, papildus galvassāpes sagādā tajā esošs warp ‘’dēmons’’ vārdā Raum.

Bet, lai kādas pārdomas gan Kharnam un Argelam Talam vai kādam citam astarte leģionāram nebūtu, tas nemaina faktu, ka tie pat ne uz mirkli neapsver iespēju, ka varētu mēģināt pasākt kaut ko, lai no iekšienes censtos nodevējiem kaitēt. Tik viena epizode visas grāmatas ievaros būtu tāda, kur dažu tēlu rīcību varētu tā klasificēt. Bet arī tos vairāk motivē baile no koruptīvajām izmaiņām, kuras nodevēju primarks Lorgars vispirms pakļauj brāli Angronu, nekā pēkšņa pret Imperatoru pamodusies lojalitāte.

Lai arī Betrayer negatīvā ziņā neizlec no The Horuse Heresy stila, tad salīdzinoši ar citām noslēguma notikumu sekvence, kur vairāki nozīmīgi sižetpunkti tiek atstāti karājamies gaisā vismaz uz lapaspuses neatrisināti, sagādā lielāku vilšanos

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy pēc kārtas divdesmit trešā grāmata aizsākas jau pēc galvenā Horusa nodevības notikuma uz Isstvan V planētas un ir diviem nodevēju leģioniem Iron Warriors (IW) un Emperor’s Children (EC) veltīta. Bet pirms Angel Exterminatus var pievērsties romāna nosaukumā iekļautajam sižetam IW un tās primarks Perturabo vispirms uz salīdzinoši necilas planētas Hydra Cordatus veic nelielu atriebības kampaņu pret Imperial Fists (IF) leģionu, kuras kontrolē tā atrodas vai pareizāk jau sakot atradās.

IW starp citiem leģioniem izceļas ar savu talantu gāzt jebkuru aizstāvības mūri un citadeli, aiz kuras sienām ienaidnieks neslēptos. tādu, kāds ir uz Hydra Cordatus, kuras Citadeles mūris šķiet radīti krietni senā pagātnē, varbūt pat pirms Old Night tūkstošgadēm, un ļauj IF tik ilgi aizstāvēties. Bet laikā, kad citviet Impērijā valda Horusa nodevības haoss un papildspēki nav gaitāmi, sakāve pret nodevēju leģionu nenovēršama.

Diemžēl gan IW kopumā, gan tā primarks šķiet citu brāļu un to leģionu acīs tiek noniecināti kā zemes racēji un netiek pienācīgi novērtēti par labumu, ko šāda ekspertīze un ne tikai brutāls spēks spēj sniegt. Papildus šim faktoram, kas varētu būt pamudinājis Perturabo pieslieties nodevējiem, nevar ignorēt faktu, ka jau kopš uzrašanas uz IW dzimtās planētas, ko nav spējis karos uz tās noturēt un kas arī nenāk par labu respektam no citiem primarkiem, Perturabo spējis sajust warp dimensijas vētru spēku. Starp tām neviena nestāv līdzi vienai no vai pat pašai lielākajai – The Eye of Terror.

Gana baiss nosaukums, lai censtos iedvest baiļu šermuļus, lai atturētu nevēlamus indivīdus no iekļūšanas tajā, ja pašas warp dimensijas mošķu bīstamības faktori neattur. Ar Terora Aci un tās slēptajiem dārgumiem un ieročiem (eldar rases tehnoloģijas) tad arī saistās grāmatas pamatsižets. Par potenciālajām vērtībām, kuras slēpj Terora Acs Perturabo gan uzzina no EC primarka Fulgrima. Bet, kaut arī abi skaitās karojam vienā pusē, tad jau no pirmajām Fulgrima zilbēm un informācijas pasniegšanas momentiem, Perturabo pamatoti var saglabāt veselīgu paranojas un skepses līmeni par brāļa patiesajiem nolūkiem. Vēl jo vairāk, kad tas līdzi sev atvedis kaut kur izraktu eldar indivīdu Karuchi Vohra, kurš it kā tiem labprātīgi palīdzēs. Dienas beigās tik papildus aspekts, kuru pieskaitīt ntajiem pirms tam, no kura būtu jāuzmanās.

Fulgrimam patīk teatrialitāte, lieks dramatiskums un drāmas pasniegšana, kas uz sižetiskās skatuves ļauj uzkāpt nelielam Imperatora lojālistu spēkam uz Iron Hands (IH) leģiona Sisypheum kuģa, kura divi labākie astartes leģionāri Nikona Sharrowkyn (Raven Guard leģions) un Sabik Wayland (IH). Līdz šim Sisypheum pielietojis partizāntipa taktiku, lai mēģinātu kaitēt nodevējiem, cik nu viena kuģa ietvaros tas iespējams, bet nesen no notverta Dark Mechanicum pārstāvja laipni iegūta informācija ļāvusi iegūt nodevēju slepenos kodus un uzzināt par divu nodevēju primarku tikšanos uz Hydra Cordatus.

Lai arī brīžiem Šarovkina (nav jābūt ģēnijām, lai šī tēla vārdā saskatītu, ka doti mājieni par ēnām/shadow), Sabika un to kolēģu darbību nozīmība diezgan maza un ka pārsvarā tie vien novērotāju lomās un varbūt pat sāk rasties domas, kāpēc tie vispār vajadzīgi romāna gaitā, ja diži tie neietekmē un netraucē nodevējiem to galamērķa sasniegšanā. Bet pat niecīgākā sākuma novirze laika gaitā ir ar gana būtisku faktoru, lai beigu rezultāts atšķirtos no iecerētā, lai vismaz daļai slikto tēlu, tai skaitā eldar rasei (nebūt ne cilvēces sabiedroti), to plāni tiktu izjautkti.

Ja var pēc Fulgrima un tā Emperor’s Children (pēc nodevības ironisks leģiona nosaukums) sadarbības principa ar IW Angel Exterminatus ietvaros spriest, tad nav nekāds pārsteigums, ka The Horus Heresy gala iznākums būs ar Impērijas uzvaru, pat ja arī tās pusē nevalda mīlestības cienīgas jūtas starp lojālistu leģioniem.

Tā arī Angel Exterminatus neiztiek bez sava trakā apotekāra, šoreiz Fabiusa tēla personāžā, kurš darbojas EC paspārnē un kurš iedomājamies, ka spēs pārspēt Imperatora talantu un radīt ko grandiozāku un spēcīgāku par šībrīža astartēm un to primarkiem. Šķiet neviens cits leģions, ja nu vienīgi Word Bearers, pagaidām netur līdzi malformāciju apjomām un koruptīvajām deformācijām, kādam tas sevi ļāvies pakļaut. Tik tālu ieslīguši, ka atpakaļceļa no nodevības takas vairs nav atrodama.

Romāna ietvaros drusku par biežu dažs labs tēls šķietami tiek nogalināts, lai vienā vai citā veidā tomēr nebūtu novākts no sižetiskās skatuves, bet citādi ļoti labi iekļaujas klasiskajā The Horus Heresy stilā.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.

Dan Abnett – Know No Fear (The Horus Heresy #19)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par plašāka mēroga Horusa plānotu sacelšanos pret cilvēces Imperatoru, Ultramarines (UM) leģions pulcē vienkopus sen neredzētu spēku, 20 no 25 Nodaļām (katrā no tām pa 10 kompānijām un katrā kompānijā pa tūkstotim astartes). Turklāt vēl kampaņā pret orku draudu, kas varbūt pat vien topošā ienaidnieka izdomāts, jo Know No Fear ietvaros tiem neparādās pat uz fragmentu, UltraKājniekiem norīkoti palīdzēt WordBearers(WB) leģions ar pašu primarku Lorgaru un tā tuvākajiem palīgiem Erebusu un Kor Phareon.

Pat ļaunākajos murgos UM primarks Roboute Guilliman nebūtu varējis iedomāties, ka kāds cits no par brāļiem sauktajiem primarkiem varētu turēt pār viņu, kur nu vēl pār pašu Imperatoru tik lielu ienaidu, lai ne tikai saceltos un atšķeltos no tā Impērijas, bet mēģinātu arīdzan iznīcināt līdz pēdējam tā agrākos sabiedrotos. Tomēr ne visi laikam tik viegli spēj aizmirst un piedod Imperatora pazemojumu aptuveni pirms 40 gadiem, kad tas WB leģionu, turklāt vēl UM acu priekšā un stādot tos kā labāku piemēru, norāja par viņa pielūgšanu un šādas reliģiskas dabas un pielūgsmes sludināšanu citviet Impērijā un tai no Old Night un Age of Strife jaunatgūtās cilvēces apdzīvotās planētas

Nodevība, kuru WB tur slepenībā līdz pēdējam un līdz pēdējam ar smaidu sejā izliekas par tuvākajiem draugiem, kuri piedevuši, ja ne aizmirsuši agrāko pārestību. Tas viss tikai lai pēcāk sekotu nodevības pirmais postošais trieciens, kam par instrumentu izmanto ļoti paātrinātu kuģi, lai taranējot virs Calth planētas, kur visi sapulcējušies, kosmosa kuģu ražotņu platformas, lielākus un mazākus kuģus un cita veida nozīmīgu infrastruktūru. Vien dažās sekundēs upuru skaits ir desmitos, ja ne simtos tūkstošu. Ne mazāks posts, kad lielie kuģi un citas struktūras, nespējot palikt planētas orbītā, sāk krist uz planētas. Papildus tam WB izmanto apjukumu, vai tas ir kāds traģisks negadījums vai kāda uzbrukums, un haosu, lai sāktu sistēmātiski iznīcināt un nogalināt. Un pat tad daudzi no UM un arīdzan pats primarks Gilimans vēl nepieļauj pat domu, ka šī varētu būt WB augstākā nodevība.

Bet UM nebūs no tiem, kuri šokējošā priekšā sāktu krist izmisumā, kuri notriekti zemē nespētu no jauna piecelties un par spīti prātam neaptveramam kritušo skaitam likt WB trūkties, neļaujot gūt vieglu un ātru uzvaru. Bet UM sakāve un to pazemojums no WB rokas nav šī leģiona primarka un tā tuvāko padoto Erebus un Kor Phareon, kaut arī reizēm uzmācas jautājums, kurš īsti ir pie WB vadības stūres, vienīgais mērķis. Imperatora kā pielūgsmes un dievināšanas subjekta vietā WB pievērsušies kam krietni koruptīvākam un ļaunākam, pat ja paši to vēl neapjauš, vai šie konkrētie Warp un Haosa spēki tiem spējuši iestāstīt, ka Imperators ar ļaunu no tiem slēpis kaut kādu nebūt augstāko patiesību, kurai tie tikai sadarbībā ar viņiem tagad spēs piekļūt un izmantot pēc sirds patikas bez negatīviem aspektiem. Kaut gan jau tagad no malas manāms, kā dažs labs WB astartes leģionāra ārējais fiziskais veidols mutējis ar dažādām groteskām mutācijām.

Know No Fear ietvaros UM panākumu vārdā vai vismaz, lai netiktu sakauti vienos vārtos, nozīmīga loma atvēlēta ne tikai leģionāriem. Tā starp labajiem un Imperatoram lojālajiem Marsa Mechanicum personāžiem atrodama (tuvākais salīdzinājums būtu advancēts IT) Tavrena, ar kuras ekspertīzi un prasmēm UM leģions, iespējams atjaunot pēc orbītas struktūrām dotā trieciena dēļ zaudēto saziņu un datu sfēru, lai ektīvākā manierē varētu sākt koordinēt dažādu izdzīvojušo UM grupu darbības un spētu dotu jēgpilnu prestparu.

Romāna ietvaros tiek doti mājieni par īpašiem indivīdiem, sauktiem par Perpetuals, kuri līdzīgi Imperatoram ir teju vai nemirstīgi un ir bijuši starp dzīvajiem gadu tūsktošiem ilgi. Viens no tādiem ir Ollaniuss ‘’Oll’’ Petersons, kurš WB nodevības brīdī atrodas uz liktenīgās Calth planētas. Bet, lai arī tiek doti vairāk kā daži mājieni par tā svarīgumu, tad vairāk par to arī nekas netiek lasītājam piedāvāts, un atliek vien pieņemt, ka tam nozīmīgāks lapaspušu uzmanības apjoms atvēlēts citās The Horus Heresy grāmatās.