J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.

Garon Whited – Nightlord #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.

Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.

Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.

Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.

Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.

Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.

Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.

Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.

Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagaidām pirmās divas He Who Fights with Monsters sērijas grāmatas sevī ietver vairākus paralēlus sižetus ar vienu galveno. Pirmajā pārliecinoši par tādu kļuva uz ātru roku Piedzīvojumu Meklētāju Asociācijas sakomplektētā ekspedīcija Astral Space dimensijā, lai noskaidrotu, kas bloķē galvenokārt jau ūdensresursa nokļūšanu citkārt tuksnešainajā Greenstone reģionā.

Sekas atklājumiem autors Travis Derell jeb Shirtaloon galvenokārt atstāj tālākiem turpinājumiem. Vien ieskicē potenciālos draudus gan šajpasaulē ironiski Church of Purity personāžā, gan pārpasaulīgi un vēl pārdabiskāk, kā jau esošā maģija izpaužas, senu un ārkārtīgi spēcīgu būtņu the Great Astral beingsveidolā. Niecīgs mierinājums, ka parasti šīs būtnes viena otru uzrauga, lai nepārkāptu citu ‘’kolēģu’’ interešu zonas, bet šoreiz Builder un viņa sekotāju kults sāk pārbaudīt, cik tālu var pārkāpt pāri līnijai, līdz kāds pamanīs un varbūt sāks rīkoties.

Kā jau LitRPG un He Who Fights with Monsterssērijas ietvaros arī ar GameLit subžanra pazīmēm, tad galvenajam varonim, kā arī viņa kompanjoniem (viņiem gan normas robežās), ir jāpieaug spēkā. Jau pārdomās par pirmo sērijas grāmatu minēju, ka šī ir pirmā LitRPG sērija, cik nu tādas lasītas vai klausītas, kurā netiek pieminēta pieredzes punktu krāšana, līmeņu audzēšana. Tā vietā maģisko esenču lietotāji un pārsvarā tādēļ arī piedzīvojumu meklētāji trenē savas spējas un laika gaitā pāriet no zemākā spēka līmeņa (Iron) un augstāku un augstāku līdz, ja palaimējas izdzīvot, sasniegt dimanta līmeni, par kuru dažnedažādas baumas un leģendas, viena trakāka par otru.

He Who Fights with Monsters2 pilnveido arī paša galvenā varoņa Džeisona Asano komandu. Līdzās jau iepazītiem varoņiem kā Clive Standish un Humphrey Geller, katrs ar saviem +/- unikāliem talantiem labākas komandas uzbūvei, klāt nāk varoņi ar salīdzinoši vēl mazāku pieredzi pret monstriem un mošķiem kā Asano. No jaunpienācējiem visvairāk izceļas Sofija Vekslere, kura vēl pavisam nesen nespēja izdomāt, ka izkļūt cauri sveikā no Greenstone kriminālās pasaules bosu uzmanības centra, bet tagad ātrā laikā kļuvusi par Džeisona piedzīvojumu kompanjonu un paredzami nenovērtējamu komandas biedru. Interesants gan ir viņas juridiskais/likumiskais statuss, ko varētu ciniski interpretēt kā Džeisonam piederošu verdzeni. Faktu, ko galvenais varonis neizmanto ar ļaunu prātu un labi ka tā. Līdzās Sofijai var pieminēt arī viņas draudzeni Belinda Callahan, bez kuras palīdzības Sofijai diezin vai būtu izdevies tik ilgi izdzīvots starp Greenstone kriminālās pasaules iemītniekiem.

Kamēr Church of Purity un Builder kultisti vairāk vai mazāk paliek fonā, vien pa retam par viņiem tiek atgādināts, tad galvenā sižeta gods otrajā grāmatā pienākas Zelta ranga Emir pārstāvim un viņa sarīkotajam gandrīzvai turnīram ar lielām balvām. Turnīra norise ir vienā no Astral Space dimensijām un ved tas uz sena, it kā iznīcināta ordeņa Order of Reaper galveno bāzi. Varētu pamatoti, jautāt, kāpēc gan Zelta ranga piedzīvojumu meklētājs pats nevarētu turp doties, bet āķis tāds, ka šai dimensijai uzlikts tāda tipa bloks/aizsardzība, kas tajā ļauj iekļūt viet Iron ranga pārstājiem, tādiem, kuru spēka un talantu potenciāls vēl nav izkopts pat līdz pusei.

Sen zudušas bagātības, noslēpumi, kas palikuši nevienam nepieejami, ir vien sīkumi, ko Džeisons, viņa kompanjoni un citi konkurenti, to skaitā arī jaunas, draudzīgi noskaņotas paziņas, neskaitot monstru pilni džungļi un tajos paslēptie labumi, var un arī iegūst.

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji nosūtījums uz necilu, nomaļu cietumu/raktuvēm kā par jauno tā vadītāju uzlecošajai zvaigznei pulkvedim Ridge Zirkander pavisam loģiski ir tikai un vienīgi kā sods. Ne viņš, ne Iskandian valsts tiesu sistēma, ne kāds cits nebūtu varējuši iedomāties, cik lielu dāvanu gan sev, gan Ridžam patiesībā uzdāvinājuši.

No trīssimt gadu maģijas inducēta stāzes miega pamostas Sardelle Terushan, maģe, kura savā dzimtajā laikā nemaz tik spēcīga nav bijusi, bet laikā, kad esi pēdējā no savējiem, tas varbūt nemaz nav tik nozīmīgi. Pirms trīssimt gadiem Referatu magi kā Sardele (latviski drusku neveikls vārdiņš) aizstāvēja Izskandiju no kaimiņu Cofah impērijas iebrukumiem. Diemžēl laiki mainījušies un nu jebkuras aizdomas par maģiskām spējām ir nāves spriedums, kas sliktākajā gadījumā izpaužas nolinčošanā. Vienīgais cerības stars un šībrīža galvenais Sardeles mērķis ir atrast dziļi Ice Blades kalnā apraktu soulblade zobenu, ar kuru reiz magu iniciācijas pārbaudēs izveidota spēcīga dvēseles saite. Zobens, kas šobrīd ir vienīgā Sardeles saite ar pagātni, bet reizē arī liela zināšanu krātuve, kas lieti noder dažnedažādākajas situācijās.

Dragon Blood sērijas pirmā grāmata Balanced on the Blade’s Edge paredzami apvieno fantāzijas un romantikas elementus, bet personīgi prieks, ka romantika neaizēno citus grāmatas elementus. Tiem, kuriem patīk šāds apvienojums, kas biežāk nekā retāk ik pa brīdim norisinās horizontāli un starp palagiem (vai ārpus tiem) Dragon Blood gan nebūs tas meklētais.

Ne gluži paredzami, bet noteikti ne ar ko super pārsteidzošu neizpaužas arī sērijas otrā Deathmaker grāmata, kura, kā pats grāmatas apraksts to laicīgi paziņo, var tikt lasīta atseviški. Notikumi loģiski noris tajā pašā pasaulē, bet galvenie tēli ir citi ar nekādu saistību ar Ridžu vai Sardeli.

Leitnante Caslin ‘’Cas’’ Ahn ir nokļuvusi ienaidnieka Kofas impērijas ieslodzījumā. Prātā var sajukt no domām, kādas ložņā pa smadzenēm, kas nu viņu naidnieka rokās varētu sagaidīt. Par laimi Kasai viņa netiek turēt kaut kur nostatus no citiem aizturētajiem, jo viens tāds pirāts/zinātnieks Tolemak ‘’Deathmaker’’ Targoson ir izplānojis, ka pienācis laiks bēgt un posties atpakaļ pie pirātu kolēģiem.

Nav jābūt ģēnijam, lai paredzētu, ka Kasai un Tolemakam ātri vien izveidosies romantiskas jūtas vienam pret otru, neskatoties uz Tolemaka dažādo tinktūru un cita veida izgudrojumiem, kas devuši bēdīgi slaveno reputāciju un Deathmaker iesauku. Gluži kā ar iepriekš iepazīto duo, arī šajā gadījumā vienam bez otra neiztikt, lai droši varētu nokļūt, kur iecerēts, varbūt pat vēl neizplānotā lokācijā.

Un visbeidzot trešajā Blood Charged grāmatā abi pārīšu attiecības un citi piedzīvojumi paralēli var tikt attainoti vienā romānā. Beidzot Blood Charged ietvaros parādās pirmie nopietnie pamatojumi, kāpēc sērijai dots Dragon Blood nosaukums. Diemžēl pūķu asiņu maģijas un maģijas darbības principu izskaidrojums kopumā nav ne tuvu sērijas spēcīgākais aspekts. It īpaši, ja nesen ir lasīta grāmata ar līdzīgu maģijas izcelsmi, kurai tas izdevies tik labi, lai varētu iegūt Mēneša grāmatas titulu no manas puses.

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 50 gadi kopš Šejs Ohmsford un Fliks kopīgiem spēkiem ar druīdu burvi Allanon izglāba dienvidu zemes no Warlock lorda karaspēka. Tagad nelaimē nokļuvuši elfi rietumos, jo sens, maģisks Ellcrys dižkoks, kurā ieslodzīti mīt spēcīgi dēmoni, bet visu ļaunākais murgs sāk pārtapt par realitāti, kad dižkokam sāk kalt lapas. Kas tikai nozīmē, ka tas ir vien laika jautājums, līdz dižkoks pilnībā zaudēs spēku un ieslodzītie dēmoni tiks brīvībā.

Cerība, ka labo ir iespējams saglabāt, netiek pilnībā pazaudētā un par vēstnesi, lai mudinātu labos tēlus, kuru likteņos iekritis šis varoņdarbs, uz rīcību atkal ir burvis Allanons, kurš pēc ārējā izskata nebūt nešķiet novecojis. Pirmā vizīte ir pie Šeja mazdēla, jauna puiša Vila, kurš cer kļūt par ārstu/dziedētāju un vispār ir vairāk nosvērtas dabas, miermīlīgs un labas sirds, nevis tendēts uz bīstamiem piedzīvojumiem kā vectēvs Šejs. Bet ko padarīsi, ja liktenis sauc un tevī rit gana daudz elfa senču asins, lai Allanona īpašumā esošie Elfstones varētu tikt pielietoti.

Otra vizīte ir pie nelaimē kritušajiem elfiem, kuriem ne tikai jāpiedzīvo dižkoka pamazāma nokalšana, bet arī traģisks fakts, ka atmodušies dēmoni jau tagad pulcē armijas, lai postītu, un daži to aģenti kā dēmons vārdā Reaper bez želastības ar nolūku nogalina Elkrisa dižkoka Izvēlētos, kuriem uzdots atmodināt dižkoka sēklu, lai varētu dzimt jauns koks un ieslodzītie dēmoni nekur tālu neaizbēgtu. Viena no Izvēlētajiem, Amberle Elessedil, pamanās nenonākt Reaper redzeslokā, kam galvenokārt par iemeslu Emberlijas nevēlēšanās uzņemties viņai piešķirto nastu, bet liktenis paliek liktenis un nekur no tā neizsprukt.

Vilam un Emberlija ne bez Allanona palīdzības jāpārvar gan iekšējie psiholoģiskas dabas pašu uzliktie šķēršļi, lai varētu glābt gan elfus, gan visus pārējos no dēmonu ordām, gan ārējie galvenokārt jau dēmona Pļāvēja veidolā, kura nolūks ir apturēt viņus no iecerētā īstenošanas. Jāsaka gan, ka slikto tēlu nosaukšanā autors izvēlas vārdus, lai bez šaubu ēnas varētu noprast ne tik, kurš ir ļaunais, bet arīdzan vizuālajā departamentā Pļāvējs ar izkapti tā pa tiešo visu pasaka lasītājam.

Aizdomīga kļūst Allanona rīcība The Elfstones of Shannara laikā. Jau otro reizi divu grāmatu laikā, viņam kaut kā izdodas pazaudēt galvenos varoņus un tieši tad viņi, šoreiz Vils un Emberlija, iekļūst dzīvībai bīstamās situācijās. Ja vēl iepriekšējā grāmatā neko uz to pusi varētu nenojaust, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek atkārtoti, ir vērts atskatīties uz notikušo citām acīm. Kā Šejam un Flikam, tā arīdzan Vilam un Emberlijai druīdu burvja nozušana un paļaušanās vien uz saviem spēkiem liek atmosties iekšēji paslēptiem talantiem un atmodināt varoņa tēlu, gluži kā jaunajai dižkoka sēklai.

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Shea Ohsmford pēc būtības ir bārenis un fantāzijas žanrā un arīdzan Shannara lielajā pasaulē tas tikai nozīmē, ka puisim ir lemts paveikt lielas lietas. Bet Šejam mazam vēl esot paveicās tikiet adoptētam un iegūstot jaunu ģimeni un draugu, kuru var saukt par brāli Flick. Abi ne gluži idilliski, bet ne ar patstāvīgām milzu raizēm pavada dienas necilā, mierīgā Shady Vale ielejā, ko tā teikt izjauc druīdu burvja un vēsturnieka Allanon (*khm* pavisam noteikti prātāk nenāk Gendalfs) negaidīta uzrašanās, kurš ne tikai brīdina par bīstama naidnieka nenovēršamu iebrukumu no ziemeļu zemēm, bet ir vēstnesis pareģojumam un atklājumam, ka Šejs ir karaliskās dzimtas pēdējais mantinieks, uz kuru liktas visas cerības, lai viņš varētu būt tas vienīgais, kuram spēkos būtu sakaut ļauno Warlock lordu un viņa Skull Kingdom. Vārdi un nosaukumi, lai nevienam nebūtu šaubu, kurš skaitās sliktais tēls.

No punkta A – miermīlīga ciematiņa, līdz kulminācijas punktam, Šejam un Flikam nākas pieredzēt ne vienu vien momentu, kad sirds teju kāpj pa muti laukā, kad tā vien šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt. Vēl jo vairāk izdzīvošanas instinkts tiek pārbaudīts, kad brāļiem sanāk nošķirties no druīdu burvja un kulties uz priekšu pretim burvju artefaktam pašu spēkiem, un vēl jo vairāk, kad apstākļu spiesti uz laiku šķiras arīdzan Šeja un Flika ceļi.

Lai nu kādu rūpju, uzzinot, ka ir pēdējais diženā elfu karaļa Jerle Shannara mantinieks, Šejam par kompanjoniem piedzīvojumā pēc zobena pievienojas vairāki interesanti tēli, lai nebūtu jāgarlaikojas tikai ar jau zināmo Fliku. Vispirms mazas karalistes princis un Ohmsford ģimenes draugs Menion Leah, vēl no ievērojamākajiem kompanjoniem atzīmējams zaglis Panamon Creel ar neparastu personību salīdzinoši ar citiem, kuri kopā pavisam noteikti izveido interesantu Zobena  brālību (*wink, wink* gredzena brālība).

Paralēli saspīlējumam, ko rada Warlock lorda iebrukums dienvidu zemēs, Callahorn karalistē sākas cīņa par varu, konflikts starp diviem brāļiem Palance un Balinor Buckhannah. Kamēr Palance prātu saindē korumpēts tiešais padomnieks, kurš ieņēma troni pēc tēva neparastas un atskatoties aizdomīgas nāves, lai arī skatās jaunāks, tikmēr Balinoram (labajam tēlam) jāpārvār Warlock lorda spiega Stenmin radītie šķēršļi, lai varētu likt lietā Callahorn karalistes spēkus un armiju cīņā ar Galvaskausu karalisti.

Kā jau klasiskā tipa fantāzijā The Sword of Shannara autors Terry Brooks nespēj izbēgt no žanra dižgara Tolkīna un viņa Gredzenu Pavēlnieka ietekmes, kā arī varoņu piedzīvojumi lielā mērā veic gana paredzamu ceļu līdz šīs grāmatas beigām. Nepārsteidz ne labo, ne slikto varoņu vispārējais attēlojums, bet vismaz gana aizraujošs izklāsts, lai piešķirtu sērijai un stāstam savu unikalitāti.

Benedict Jacka – Veiled (Alex Verus #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir noticis neticamais un diviner jeb vienkāršoti un drusku neprecīzi sakot pareģis Alekss Veruss ir pievienojes balto magu organizētajai valdei (White Council) kā Keepers vai citiem vārdiem sakot viņu policijai. Galvenais motivējošais faktors nav gan kādas iekšējas personīgas pārmaiņas, bet gan viens liels, baiss un šausmu drebuļus uzdzenošs drauds bijušā skolotāja tumšā maga Richard Drakh personā.

Jāsāk ir no pašas apakšas, lietas pārsvarā nav nez ko aizraujošas, bet vienlaikus jācīnās ar neuzticību no kolēģu un citu magu puses saistībā ar viņa pagātni. Vairs nevar tā riskēt metoties situācijās ar galvu pa priekšu, ir gan jāiemācās, kā pievienošanās White Council birokrātijai reizēm ierobežo rīcību, kas tā vien liekas nereti vairāk palīdz ļaundariem, gan iekļaušanās komandas darbā, ja neskaita paša draugus, Lunas un Annas un vēl dažu labu, kas Aleksam tik raiti nemaz nesokas.

Veiled sāk uzņemt apgriezienus, kad Aleksam tiek dots tas gods vismaz uzsākt izmeklēšanu bez citu palīdzības un bez savas tiešās priekšnieces Kalderas izpētīt potenciāla nozieguma lokāciju. Lai gan pats pirmais iespaids ir garlaicības kalngals, tad nav ilgi jāgaida, lai Alekss vien viņam raksturīgā stilā ieklumburētu situācijā, kas prasa cīņu uz dzīvību un nāvi. Uzmanības centrā neuzkrītošs datu nesējs, ar ārkārtīgi vērtīgu un sensitīvu informāciju, kas nepareizās rokās spētu izraisīt gadsimta skandālus gadsimta garumā.

Veiled vairāk ieskatās Aleksa iekšējās personības darbības principā, viņa motivējošajos faktoros, kas mudina pamest saucamo neitralitāti un neatkarību no jebkuras frakcijas, būtu tā laba vai ļauna. Pieminētie draugi ir kļuvusi par būtisku faktoru Aleksa dzīvē, kas arīdzan ietekmē lēmumu pieņemšanu, vairs nevar tā vienkārši, vien domājot par sevi, izšķirties, piemēram, par labu visa pamešanai, ja vien nav vēlēšanās draugus pamest likteņa varā. Jau pirms pievienošanās White Council Aleksam nebija ilūziju par viņu efektivitāti, īstenojot pašu izvirzītos mērķus un pastāvēšanas būtību, kas izpaužas viņam prātojot, ka paša maģijas preču veikaliņš ir viena no retajām vietām, kur kādam kas vēl ar maģiju ir uz Jūs griezties pēc padoma un palīdzības.

Hidden (Alex Verus #5) UN The Trespasser (Dublin Murder Squad #6)

Hidden (Alex Verus #5) by Benedict Jacka

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sērijas piektās grāmatas Hidden notikumi pārbauda jaunākās Aleksa draudzības saišu spēku, kas jau tā ir izjutusi spiedienu pēc iepriekšējās Chosen, kad Anna, būdama life mage, nosoda Aleksu, jo viņš redz izvēlējās labāk palikt dzīvajos, kā rezultātā nākas uzbrucējus nogalināt. Tagad briesmās nokļuvusi Anna, un, neskatoties uz varbūtēju un pat attaisnojamu aizvainojumu, Alekss negrasās palikt malā un neko nedarīt.

Ideju sadursme kā sadzīvot ar savām sliktajām, nepatīkamajām rakstura iezīmēm, kā atrast balansu. Ka varbūt veselīgāk ļaut tām reizi pa reizei izpausties nekā censties apspiest un pēcāk ciest no vulkānam pielīdzināma izvirduma, kas būtu vēl ļaunāk. Ar ko Alekss tā kā būtu ticis skaidrībā, kas jau pa savai reizei ir bijis redzams darbībā, bet ar ko nākas tikt pie skaidrības Annai, lai maksimālie centieni kādu neapdraudēt nu ne par ko, neizvērstos nepiedomātā savtīgumā un egoismā, kad dzīvības atņemšana pašaizstāvības nolūkos nav nekas nosodāms, kad Anna neaizdomājas, ka viņai mirstot, citu varētu zaudēt labu draugu.

***

The Trespasser (Dublin Muder Squad #6) by Tana French

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmais un vienīgais kaut cik tiešais turpinājums Dublin Murder Squad sērijas ietvaros ar tiem pašiem galvenajiem tēliem/detektīviem kā The Secret Place Stīvenu Moranu un Antoinette Conway, vien ar atšķirību, ka The Trespasser notikumi tiek attēloti no Antoniettes perspektīvas.

Iepriekšējās grāmatas laikā radās iespaids, ka Antoniettes darba stāžs ir krietni lielāks par Stīvena, ka par spīti mobingam no vīriešu kolēģu puses viņa ir spējusi izveidot ilgstošu karjeru. Neliels pārsteigums, ka slepkavību izmeklēšanas nodaļā, cik nopratu, Antoniettes strādā salīdzinoši nieka trešo gadu. Tomēr viņa ir tuvu pēdējam pilienam, lai pamestu, ja ne darbu policijā, tad vismaz šo policijas nodaļu. Vienīgais īstais draugs un uzticības persona ir nesen iegūtais pārinieks Stīvens, bet grāmatas gaitā pat par to nākas sākt šaubīties. The Trespasser izmeklēšana kļūst par īstu rakstura pārbaudījumu Antoniettei, kā arī prasa pavērt acis citā rakursā, lai saskatītu, ka varbūt nemaz nav tik šausmīgi, kā līdz tam šķitis.

Pati slepkavības izmeklēšana sākotnēji šķiet ātri atrisināma un viegli norakstāma, kā mirkļa kaislību ķilda ar letālām sekām. Netrūkst pat kolēģu, kuri izrāda ieinteresētību iemeslos, kāpēc gan kaut kas tik vienkārši atrisināms, kad ir pat ideāls aizdomās turamais. Tomēr gan Atoniettei, gan Stīvenam kaut kas šķiet ne tā, kaut kas līdz galm īsta nesapas. Abiem un it īpaši Antoinettei nākas pašiem gandrīz kļūt par sliktajiem citu kolēģu acīs, lai nonāktu līdz patiesībai.

Dublin Murder Squad ir viena no retajāmsērijām, kurā varu ieteikt katru tās grāmatu (kriminālromānu lasītājiem), tā teikt nebūtu grūti atrast sliktākus piemērus. Nebūs vien pliks, varbūt pat uzspēlēta intriga ar kino cienīgām sakritībām. Papildus ļaundaru, slepkavu atrašanai/noķeršanai un viņu pastrādātā iemesliem, krietns laiks un uzmanība tiek veltīta arī upuriem, viņu rīcībai un motivācijai līdz liktenīgajai dienai.