Literary Fiction

M.J. Hyland – Carry Me Down

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Canongate Books

Manas pārdomas

John Egan ir 11 gadīgs (aprakstā minēti 12, bet vien pēc grāmatas notikumiem tam dzimšanas diena) ir puika ar visai savdabīgu vai pat drīzāk ļoti īpatnēju pasaules uztveri, kas sižetam vijoties uz priekšu sāk likt jautāt, vai tik nav kādas novirzes no pieņemamās normas vairāk kā būtu veselīgi. Papildus tam Džonu ļoti fascinē Ginesa rekordu grāmata un vēlme tajā iekļūt, kas pats par sevi pat savā ziņā apsveicami, bet galvenais varonis iedomājies, ka viņam piemīt ‘’dzīvā melu detektora’’ talants un tā krustugunīs nosacītā grāmatas kulminācijā nonāks tā vecāki.

Džona ģimeni nenosauksi par nedz ļoti trūcīgu vai pretēji pārtikušu, bet Carry Me Down aizsākoties jau trīs gadus tēvs Maikls ir kā bezdarbnieks un līdz ar to trijotni pie sevis laipni uzņēmusi Maikla māte. Bet laiks rit uz priekšu un arī mātes pacietībai ir savs mērs, kad dēla vārdi mēģināt atrast darbu vai pašmācības ceļā kaut kur vispirms iestāties neatbilst darbiem realitātē. Tāpat tas nevar neizpalikt bez sekām uz savstarpējām attiecībām gan starp vecākiem, gan dēlam ar māti un/vai tēvu, kad brīžiem Džonam rodas neizpratne, kāpēc māte Helēna vai tēvs Maikls teju vienas sarunas laikā var izpausties teju kā atšķirīgas personas.

Savu ietekmi uz Džona uzvedību notiekti ievieš attiecību dinamika starp pieaugušajiem vai vēlāka nepieciešamība pārcelties uz jaunu vidi uz lielpilsētu un ne to pašu glaunāko dzīvokli vienā no septiņu 15 stāvīgiem daudzdzīvokļu namiem, kur kā kapņutelpāss, tā liftos bieži vien labāk aizturēt elpu, vai savu spriedzi piešķir vajadzība izvairīties no puiku bariem.

Džons nevar lepoties ar lielu draugu skaitu, bet galvenais jau ir būt vismaz tam vienam, kurš viņa klasē ir puikas Brendana tēlā. Bet šeit nākas atgriezties pie drīzāk jau apsēstības ar Ginesa rekordiem, kad Džonam ienāk prātā ideja pārbaudīt, vai spēj ar prātu iegūt kontroli pār savu ķermeni, ko savā prātā izdomā pārbaudīt ar eksperimentu, cik gan ilgi spēj noturēties un neiet uz tualeti, lai pačurātu. Diemžēl par nelaimi Džonam, metaforiskās neveiksmes slūžas paveras tieši klases laikā, lai kļūtu par apkaunojošu izklaidi klasesbiedriem ar paredzamām sekām pēcāk.

Interesantā kārtā tās Džonam neliek ieslīgt kādā nebūt depresijā, pat ja draugs Brendans tikpat paredzami pēc notikušā izmaina savu attieksmi pašizdzīvošanas nolūkos. Džonam ir tā melu detekcijas talants, kas gan no malas sāk vairāk likt domāt, ka puika speciāli mēģina tos kaut kur saskatīt un pats to neapzinās. Pat ja ar skepsi var raudzīties uz galvenā varoņa, kuru var saukt par neuzticamu, interpretāciju uz daļu no romāna notikumiem, tad visnotaļ puika ir ar augstu uztveri un pamana daudz ko, ko vecāki neiedomātos. Pievieno tam vēlmi pēc taisnības un patiesības, kaut arī pats sevi bieži vien ierindo melošanas nepieciešamības izņēmumos, kas rezultējas neparedzētās sekās, kad patiesība tiek atklāta dienas gaismā.

Reizē vecākiem raizes sagādā fakts, ka Džons priekš sava vecuma ir salīdzinoši stipri garāks pār saviem vienaudžiem, kā arī tā balss lūzums ir iestājies stipri agri. Nojaušami to neveiklie mēģinājumi mēģināt uzsākt sarunu ar dēlu par fizioloģiskām pārmaiņām pieaugot, bet reizē arī Džona neizpratni un dusmas, ka tie mēģina viņā atrast kaut ko sliktu, nepareizu vai pataloģisku, kad tas tiek vests vai nu pie psihologa vai bērnu ārsta.

Nosacīti Carry Me Down varētu raksturot, kā sižetu no izdzīves no 11 gadīgā Džona perspektīvas. Vien ar izņēmumu, ka galvenais varonis un sižeta perspektīva ir no tēla, kura pasaules uztveri nenosauksi par vidusmēra. Lai arī romānu nevar nosaukt par nebaudāmu vai garlaicīgu, tad arī neiestājas kāds moments, kurā sižets sāktu stiprāk aizraut un proza radītu lielāku lasītprieka baudu. Līdz ar to Carry Me Down noslēgums īsti nekāds, jo kaut kā taču grāmata jānoslēdz.

Rebecca Coleman – The Kingdom of Childhood

vLinks uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mira

Manas pārdomas

No malas varētu šķist, ka Džūdijai 43 gadu vecumā vairāk vai mazāk, kā jau jebkuram, varētu būt sanākusi izdevusies dzīve. Ir sasniegti stereotipiskie mērķi ar sievu, bērniem, kuri jau drīz paši savā dzīvē, kā arī stabils darbs bērnudārzā, kas ir daļa no lielākas Waldof izglītības kompleksa līdz pat divpadsmitajai klasei. Tomēr, kā tas nereti gadās, tad ārējā fasāde var būt maldīga, aiz kuras slēpjas ne tas vien, kas iespējams kalpo, kā vainu mīkstinoši, bet ne attaisnojoši apstākļi.

Mīļais vīrs Rasels jeb vienkārši Rass jau teju trīs gadus šķiet ir precējies drīzāk ar savu doktorantūras darbu, liekot Džūdijai sajusties labākajā gadījumā attālā otrajā vietā. Tikmēr ar dēlu Skotu vairs reti kad sanāk atrast kopīgu valodu, bet meita Megija, kura jau apmeklē augsto skolu, nu ‘’atklājusi’’ reliģiju un ir dusmīga gan uz vecākiem, gan uz Waldorf skolas sistēmu par līdz tam tai samācītajiem meliem un nekrietnajām nepatiesībām.

Ar viso šo uzskaitīto, vai var vainot pēc izklaidēm un intelektuālākām sarunām (tas gan vien pašā sākumā) izsalkušo Džūdiju, kad tā nejauši iepazīst dēla akapella kora biedru sešpadmit gadīgo Zaku, kuru pēc vienas kora nodarbības pats Skots piedāvā, ka māte to var līdz mājām aizvest. No šīs vienas reizes un dažiem 18+ stila pārmītiem jokiem varbūt nekas arī neuzsāktos, bet tā nu liktenis lemj, ka pati skolas vadība piespēlē izdevības. Katru gadu uz Ziemassvētkiem Džūdija palīdz sagatavoties rokdarbu un amatniecības labdarības tirdziņam, un tā nu šogad Džūdijai likts uzraudzīt Zaku, pieskatīt viņu. Kā par nelaimi vai tieši otrādi, Zaks ir tiks aizrautīgs skolas amatniecības telpu izmantotājs, ka tam jālūdz, lai Džūdija ziedotu savu brīvo laiku arī brīvdienās, jo viens pats Zakam tur nav ļauts darboties, bet tādās tuvumā nav neviena nav, kas neļautu piezagties sliktām, nepareizām domām.

Viena nejauša darbība, iekšēji sakrājušās dusmas uz vīru par viņas atstāšanu novārtā, lai tiktu izmantota iespēja skūpstam, kas gandrīz jau tajā pašā reizē izvēršas arī tālākās darbībās, bet romāns dod tēliem iespēju apdomāties un pārdomāt savu rīcību, jo tos tikpat nejauši iztraucē, bet ne tā lai redzētu, kas notiek, Zaka māte. No Zaka puses puisis nav nekāds mazais bērns, lai nesprastu, ko pats dara, bet noteikti lielāka atbildība un teikšana pieder Džūdijai kā pieaugušajai. Kas zina, ja ne Zaka klases un kora biedrenes Fairenas neizskaidrojami noraidošā un ignorējošā attieksme pret Zaku pēc kopīgi pavadītas nakts, kad pašam puisim šķitis, kā viss bijis un noritējis pēc labākajiem standartiem, Zakam nebūtu pēc tam bijis iegansts uzsākt ar Džūdiju, ko vairāk.

Viscaur grāmatai vijas cauri arīdzan nesen mirušās Džūdijas kolēģes un vēl ilgākas tuvas draudzenes Bobijas nāve pēc smagas un ilgstošas cīņas ar vēzi, kam Džūdija joprojām nav tikusi pāri. Tā arī ik pa brīdim atmiņas fragmenti no bērnības laika Rietumvācijā, kur dzīvots tēva darba dēļ, un ar traumām tajā laikā attiecībā uz vecākiem – mātes garīgo saslimšanu un tēva sānsoli, kuru Džūdija nejauši uzķer. Tā teikt, dienas beigās, pavisam sakarīgs cilvēks (Džūdija), kuram tā negadās… Ja vien bez darba un ģimenes dzīves pašai būtu kāda sevis izklaidējoša nodarbe, lai vērstu domas citā virzienā.

Goodreads lapā The Kingdom of Childhood vidējais kvantitatīvais vērtējums nebūt nav uzskatāms par augstu, bet tīri personīgas aizdomas, ka tas drīzāk saistīts ar grāmatas acīmredzami kontroversālo tematiku, kas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir tabu. Bet citādi romāna prozu, tās sižeta gaitu un notikumu attīstības loģiku par sliktu un zemē metamu nevarētu saukt. Romāns pat sevi piebremzē un neiet tik tālu, lai nostādītu galvenos tēlus publiskā skandālā. Pietiek jau ar pašu individuālo attiecību un psiholoģisko drāmu. Džūdija un Zaks ir vismaz tik atbildīgi, lai izsargātos, bet bez grūtībām ir iespējams saskatīt sižeta attīstības variantu, kurā tas tā nav.

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Grāmatai sākoties, tās galvenais varonis Nick Guest ir jauns un par sevi ne pārlieku pašpārliecināts 20 gadīgs jauneklis, kurš nesen ievācies pie kursabiedra Tobija viņa vecāku un tēva politiķa Gerald Feddens mājās. Turklāt ne vienkārši uz kakla esošs viesis, bet pilna mēra īrnieks ar maksu (vismaz simbolisku). Vienīgais, par ko Niks ir drošs, kaut arī The Line of Beauty pirmajā daļā var vērot vien Nika pirmās nopietnās attiecības, ir fakts, ka viņš ir gejs.

Turklāt Nikam šis fakts nedz no Tobija, nedz viņa māsas Catherine vai abu vecākiem nav jāslēpj. To sakot, nenotiek arī pretējais, ka Niks varētu visvisādi izpausties. Tā teikt šis fakts tiek tolerēts un nepataisīts par nezkādu patoloģiju. Vienīgais, bet gana būtisks mīnuss šajā grāmatā, ka autors Alan Hollinghurst arī ārpus Tobija mājām savam galvenajam varonim ir radījis pat ļoti drošu vidi, ka pat vienā brīdī Nika sāk šķist, ka geja faktu nevajadzētu vairs nemaz slēpt, ka vairs jau nav tie laiki, un jāpiezīmē, ka romāna darbība norit 80.gados, ko ņemot vērā, māc šaubas par atbilstību patiesībai. Jāpienāk gandrīz grāmatas beigām, lai Niks saskartos ar kādu pretrakciju, turklāt vien pārsvarā verbālā formā.

Bet tas nebūt nav The Line of Beauty galvenais sižets, ja to par tādu maz var saukt. Drīzāk galvenā problēmsituācija un fokusa objekts ir pats Niks, viņa seksualitātes pirmsākumu pieredze pārsvarā heteroseksuālā pasaulē, par ko gan citi Nika sastaptie varoņi brīžiem liek likt šaubīties.

Jau minēju, ka romānam sākoties Niks vēl nav par sevi pārliecināts, bet tas nebūt neliedz uzlūkot teju katru sastapto vīrieti un cerēt uz kaut ko vairāk vai vismaz fantazēt par to. Atliek vien pēc sludinājuma sastapt melnādaino Leo, lai jūtas un mīlestība sekotu līdzās tikpat ātri. Vien interesanti, ka grāmatai turpinoties ar tās otro daļu trīs gadus vēlāk Niks par Leo ir aizmirsis, vairs netiek pieminēts (līdz drīzāk autors tomēr atceras, ka nedrīkstētu to tā atstāt) un ar tādu pašu emociju izpausmēm uz lapaspuses tiek aplaimota cita un krietni turīgāka persona. Tā teikt mīlestības objekta personai nav gluži tā galvenā nozīme, svarīgākais, ka ir uz kā fona izrādīt un likt galvenajam varonim Nikam darboties. Kā par piemēru tam var minēt vieglu narkotiku pieejamību, kas kontrastē ar cita veida bagātības un luksusa šarmu.

Vismaz proza vairāk vai mazāk ir gana laba, bet ne gluži kādas balvas cienīga. Uz manas kopijas vāka 2004.gada Man Booker balvas laureāta statuss uzdrukāts – labi vēl, ka ne milzu nenoņemama uzlīme. Interesanti, kā vien trešajā, noslēdzošajā daļā, kuras pašā ievadā autors atvadās no Leo, tā puslīdz vairāk un nopietnāk tiek pieminēta HIV/AIDS epidēmija, kura, kā zināms, sākotnēji tika uzskatīta kā galvenokārt homoseksuāļu slimībā, ko paši pelnījuši. Vismaz uz beigām apspriestais temats un sižeta kustība, kurā atrodas Nika tēls, ir salīdzinoši ar atzīstamāku kvalitāti, bet arī tad autors neuzdrošinās spert tik drastiskus soļus, kā būtu varējis.

A.S. Byatt – The Children’s Book

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

The Children’s Book aptver daudzus un visnotaļ dažādus bērnu un tiem augot jauniešu un topošu pieaugušo dzīves un likteņus gan tādi, kuriem (šķietami) paveicas piedzimt labi situētā daudzbērnu ģimenē(s), gan dažu tēlu likteņos, kuriem par savu dzīvi nākas pacīnīties drusku vairāk.

Pati daudzbērnu ģimene, kuru autore A.S. Byatt ir radījusi ir visnotaļ interesanti īpatnēja un nemaz tik 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam raksturīga. Lai arī grāmatai sākoties tēvs Humphrey strādā bankā, kamēr māte Olīvija pelna, cik nu sanāk, ar izdomātiem stāstiem, kurus publicē ar savu vārdu. Tad visai agri romāna gaitā par galveno ienākumu avotu kļūst Olīvija. Nedz šis, ne arī, kā rādīs romāns, ne tikai viens vienīgs sānsolis, kas pat rezultējas ar jauniem bērniem, nespēs būt gana liels šķērslis, lai abi pašķirtos.

Katram bērnam – Tom, Dorothy, Phyllis, Hedda un vēl pa kādam, kuram nepalaimējās būt tik prominentam – Olīvija kā stāstu vērpēja izveidojusi savu personīgo pasaku grāmatu, kuras nebeidzamajā stāstā viņš vai viņa ir galvenais tēls, kuram jārpārvar dažnedažādi šķēršļi, kurus tiem sagādā visvisādi pārdabiski radījumi.

Skatiens šajos stāstos gan ir uz leju vērsts, uz dažādām aliņām, kuru mazājās ejās mīt attiecīgās gan pārdabiskās, gan antropomorficētās būtnēs. Skats reti kad The Children’s Book gaitā tiek vērsts uz debesu un zvaigžņu pusi. Pārsvārā galva noliekta darbos un smagās pārdomās uz leju.

Philip Warren (un vēlāk arī to pašu var teikt par puiša māsu)stāsts grāmatā gan aizsākas, gan turpinās, kā vien tas varētu notikt romānā. Kā puika viņu atrod slēpjamies muzeja pagrabos tā kuratora Prosper Cain dēls Džulians. Tā vietā, lai izlidinātu viņu atpakaļ uz ielas, lai dodas atpakaļ, no kurienes nācis. Abi ieklausās puikas stāstā, viņa sapnī reiz izveidot pašam savu māla trauku, ka pacenšas arī vēl aizvest viņu pie pazīstama, kaut arī savdabīga un raksturā sarežģīta podnieka Benedict Fludd. Filips viņa ģimenes dzīvē ierodas kā saukts, jo, kamēr Benedikta mākslinieka talants ir nenoliedzams, tad naudas pelnīšana un mājsaimniecības uzturēšana nav tā pati spēcīgākā. Vienlaikus, cik nu var noprast no tēla, kaut arī oficiāli šajā laikā tas tā netiktu apazīts, tad Benedikts varētu ciest no bipolaritātes, kad augsta produktivitāte un ļoti labs garastāvoklis var strauji mīties ar depresīvu noskaņojumu.

Tēlu klāsts The Children’s Book ietvaros ir iespaidīgi liels (Olīvijas ģimene vai Filips vien ieskicējot dažus nozīmīgākos), diemžēl autores stāsta maniere un vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk vēsturiskos faktus, kurus tik ļoti centusies izpētīt, lai sarakstītu šo grāmatu, reizēm nokauj interesantos brīžus sižetā, kad nākas padomāt un jautāt, kāds gan dažādu faktu atreferējumam sakars ar izdomāto tēlu sižetu. Saprotu, ka ir bijusi vēlme radīt vēsturisko kontekstu, bet tomēr izpildījums liek vēlēties ko vairāk.

Tāpat vēlēties vairāk brīžiem rada prozas stils. Vienā brīdī var paragrāfus ar labi plūstošiem teikumiem baudīt, dod vēl, bet tikpat ātri tos nomaina momenti ar nevajadzīgi saskaldītiem pāris vārdu teikumiem, kuri izsit no ritma. Tāpat personīgi nepatika mode pa savai reizei dialogus ievīt vienā tekstā bez skaidra atdalījuma.

Saulgriežu svētki 19.gadsitma beigās, 1900.gada Pasaules izstāde Parīzē, vai dažādās sabiedriskās kustības, to skaitā sociālisms, kas aizrauj sev līdzi ne viena vien tēla interesi un uzmanību, ir tikai daži vēsturiskie momenti, kurus šķiet būtu interesantāk lasīt kādā dokumentālā non-fiction grāmatā ne šajā, kur tomēr autorei būtu jācenšas vairāk piedomāt pie interesanta, saistoša stāsta, kam stipri pakaitē periodiskās informācijas izgāztuves.

Liels diskusiju raisošs aspkets grāmatā noteikti būtu sabiedrības, ģimenes un citu apkārtējo ekspektācijas attiecībā pret paša vēlmēm, ko gan dzīvē darīt. Lai arī vairāk grāmatā koncentrēšanās ir uz sievietes lomu, uz sufražistes kustību, cīņu par iespēju iegūt balss tiesības, studēt un iegūt to pašu izglītību kā vīrietis (Dorotija par dzīves mērķi nostādā kļūšanu ne tikai par ārsti, bet pat par ķirurģi), tad tikpat liels slogs, ko gan iesākt, ko pašam gribas, ko grib vecāki, reizēm var būt uz vīriešu pārstāvjiem, kā to parāda Toma tēls.

The Children’s Book noteikti neieteiktu kādam, kurš teiksim lasa lenākā tempā, kuram daudz mēnesī skaitītos izlasīt dvias grāmatas, bet nav arī tā, ka tā būtu arī galīgi garām un peļama no vāka līdz vākam. Vienīgi žēl, ka labais tik ‘’talantīgi’’ samiksēts kopā ar pelavām, ka lasītajām nesanāk vienkārši atlaisties un izbaudīt vēsturiskos stāstus un tēlu dzīvju līkločus.

Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicholson

Manas pārdomas

Nākotnes Lielbritānija un konkrētāk Londona, kura ir izmainīta līdz nepazīšanai galvenokārt klimata pārmaiņu un augošā ūdenslīmeņa dēļ, bet arī tam sekojošo politiķu un pie varas esošo izmainītie likumi, lai censtos kaut kā nebūt palīdzēt izdzīvot, ja ne visiem, tad vairākumam.

Bet tas nebūs The Ship grāmatas galvenais vai pat sekundārais sižets. The Ship galvenā varone Lalage jeb Lalla, vien 16 gadi, vairāk vai mazāk ir dzīvojusi pārticībā. It īpaši ja salīdzinātu ar citiem viņas tautiešiem, kuriem katru dienu jāuztraucas par nākošo maltīti, vai tāda būs, tad Lallai vismaz ir divi gādīgi vecāki, no kuriem tēvs Michael Paul ir viens no programmatūras Dove izstrādātājiem, kura tiek izmantota, lai kontrolētu iedzīvotājus, bet, kuras sākotnējais pozitīvākais labums tika reklāmēts, ka valdība varēs vieglāk palīdzēt iedzīvotājiem ar pārtiku un citiem resursiem aizvien bīstamākā pasaulē.

Kā glābējs uz stāsta skatuves tad nu uzrodas Kuģis, ar tēva Maikla palīdzību piekrauts ar visiem iespējamiem resursiem, kādi nu būtu vajadzīgi, lai izdzīvotu gadu gadiem prom no sauszemes. Ideja pati par sevi nebūt nav slikta, bet izpildījums ir tālu no labākā iespējamā varianta, no potenciāla, kas izklaidētu lasītāju. Pirmkārt jau no paša sākuma nekas netiek pastāstīts lasītājam attiecībā uz loģistiskajiem jautājumiem ne, kā gan Maikls būtu varējis apgādāt kuģi ar tik plašiem resursiem, kamēr gandrīz visi citi mirst badā, ne vēlāk, kā gan tiek iecerēts visu to uzturēt ēdamu, lai pārtika vai kas cits nezaudētu izmantojamību. Paša kuģa degvielas jautājums tiek atbildēts tā garāmejot, ka pēc degvielas iztērēšanas tiks izmantota saules enerģija.

Arī Kuģa ‘’iedzīvotāju’’ komplektācija ir kaut kur gaisā palicis jautājums. Pat ja Kuģa sākotnējās rezerves ļautu izdzīvot 20+gadus, kas tālāk pēc tam? Ne reizi neizskan, ka uz kuģa kāds mēģinātu ko audzēt vai citādi pārtikas ziņā jaunu saražot. Tā vietā tās 500 iedzīvotāji skatās visvisādas senās filmas, klausās mūziku vai lasa kādu grāmatu – citiem vārdiem izklaidējas, reizēm pat garlaikoti aizpilda tukšo laiku. Kamēr pats Maikls sāk iemājot Dieva pielūgsmes un glābēja statusu.

The Ship no YA distopijas vairāk būtu pārklasificējama par Literary fiction stāstu, kurā jauniete Lalla agrā vecumā zaudē māti, attiecību ziņā tuvāka par tēvu, un vairs īsti nesaprot, kā gan turpināt dzīvi tālāk. Kā bez tāda droša enkura un padomdevēja, varbūt pat drauga, kamēr tēvs darbojas lielās lietās vispirms pa Londonu, vēlāk uz Kuģa, vairs saprast sevi un atrast jaunu identitāti, kad dzīvē tik negaidīti uzradies tāds tukšums, kuru šķietami nekādīgi neaizpildīt. Neatskatīties uz pagātni, reizēm pat ignorēt to, lai tādejādi būtu vieglāk dzīvot tagadnē, dominē starp Kuģa iedzīvotājiem, pat tiek iedrošināts no Tēva Maikla puses.

Kā jau jauniešu YA romānā, tad Lallai uzrodas arī romantiskā interese vārdā Toms. Līdzīga vecuma, gluži kā tēva noskatīts Kuģa sastāva noformēšanas laikā. Arī šis tik būtiskais sižeta jautājums aizpilda vairāk nekā pasaules uzbūve, ģeopolitiskā situācija citviet utml. Distopija ir vien fons galvenās varones pārdzīvojumiem.

Paskatoties vismaz Goodreads portālā, ko gan vēl autore sarakstījusi, cik turpinājumi ir šai sērijai, tad nebiju apbēdināts ieraugot, ka 2015.gadā izdotais The Ship, neskaitot divas stāstus no šīs The Ship pasaules, ir viņas līdz šim vienīgā izdotā grāmata.

Salman Rushdie – Quichotte

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kihots, bet ne ar previsi Dons, jo ir vienkārš farmācijas firmas ceļojošais pārdevējs, pavisam nesen sava mūža pārliecinoši otrajā pusē ar televīzijas sarunu šova palīdzību atklājis savu mūža mīlestību un par šīs ‘’balvas’’ uzvarētāju kļuvusi šī šova vadītājā Salma R. Savos izteiksmes līdzekļos Kihots ir pat ļoti intelektuāls, spēj citēt un atsaukties uz pat sarežģītiem literāriem darbiem, bet tagad to pat nepateiksi, paskatoties uz cilvēku, kura pamatizklaide un glābiņš no ārpasaules ir TV un visas tā piedāvātās pārraides kādas vien redzamas.

Bet atšķirībā no citem diž-faniem, kuri raksta stalkera cienīgas vēstules Salmai, Kihotam piemīt īpatnēja un varbūt pat bruņinieciska veida apņemšanās vispirms ar darbiem pierādīt gan Salmai, gan pašam savas mīlestības vārda cienīguma un atzinības vērtību. Tomēr nenoliedzami Kihots ir viens savāds putns, jo, pirms sava ceļojuma uzsākšanas, viņa cita vēlme pēc dēla ir tik liela, tik ilgi lolota un ir pat centies speciāli doties uz lokācijām laikos, kad tur novērojami zvaigžņu lieti, ka šāds dēls vienā tādā reizē pavisam reāli un tā vienkārši arī manifestējas. Kihots viņam dod Sancho vārdu, bet sākotnēji Sančo ir vien kā balts siluets bez pildījuma, kurš kā piesaitēts nespēj pārvietoties nekur tālu prom no radītāja Kihota. Lasītājam pat tiek dots neliels ieskats Sančo domās un prātā, kas gan darās kādā galvā, kurš dzimis jau kā gandrīz pilngadīgs indivīds.

Paralēli Kihota mīlestības misijai, tiek aprunāts temats par un ap opioīdu krīzi ASV, kura nolūkos tiek izmantos Kihota bagātais brālēns R.K. Smile, kurš uzskata, ka viņš un viņa firma ir teju Dieva dāvana un pavisam noteikti ļoti nepieciešama servisa nodrošinātājs uz šīs Zemes. Noteikumi, regulas un citi likumi, kas tik drastiski un nežēlīgi cenšas ierobežot viņa biznesu drīzāk kaitē vienkāršo iedzīvotāju masām, kuras taču ne bez iemesla kāro pēc kaut kā, kas atslābinātu, novērstu domas no drūmās ikdienas, un tieši to nodrošina R.K. Smaila farmācijas firmas ražotie pretsāpju līdzekļi.

Caur Quichotte autors Salamans Rušdi nepieminot vārdos piemin gan tagad bijušo ASV prezidentu Trampu, gan vēl aktuālo Covid 19 pandēmiju. Kā gan viens, gan otrs par norāvis metaforiskās maskas no līdzcilvēkiem un kaimiņiem, kuri pirms tam likušies tik sakarīgi un pat draudzīgi, bet tagad ir gatavi tevi nospārdīt un pat nogalināt vien aiz tā, ka nepiekrīti viņu uzskatiem un viedokļiem. Spontāna pārvēršanās par mamutu vai suņu kaklasiksnas nēsāšana ar norautu ķēdi ir vien daži izteiksmes līdzekļi, kādus autors pielieto, lai to vizuāli parādītu.

Āķis vien tajā, ka gan Kihots, gan Salma, gan Sančo ir izdomāti tēli izdomātā romānā, kuru ir autors ar pseidonīmu Sam DuChamp. Viduvējs spiegu trilleru autors, kurš beidzot saņēmies uzrakstīt kaut ko krietni atšķirīgu, diemžēl acīmredzami autofiction žanrā, tikpat kā viens pret vienu attēlojot savas dzīves nedienas un nepārprotami atpazīstamus varoņu prototipus ar tādām pašām likstām un problēmām.

Semam, kuru autors grāmatas gaitā izvēlējies saukt par Brāli, neatklājot īsto vārdu, nav nepieciešams iztēloties izdomātu dēlu, bet teorētiski tā pat nāktos darīt, jo attiecības vispirms ar bijušo sievu un sekojoši nu jau ar pieaugušo dēlu ir tālu no ideālam. Tik tālu, ka godīgi sakot Brālis un dēls ir svešinieki, viens otram kā balti silueti. Lai arī kā Brālis gan sev, gan citiem, kuriem atklāj pašreizējo grāmatas sižetu, par kuru raksta, ka topošais darbs nav apzināta savas dzīves izspēlēšana uz lapas, tad, tuvojoties beigām, pretējais kļūst vairāk un vairāk acīmredzams. Pat tik ļoti, ka brīžiem Brālim jāpiedomā, lai viena ar otru nesāktu saplūst kopā, lai nesāktu jaukties notikumi.

Līdz šim biju lasījis vienīgi Salamana Rušdi memuāru Joseph Anton par The Satanic Verses publicēšanas izraisītājiem dzīvības draudiem un nepieciešamību slēpties. Tā jau bija doma šogad pieķerties šai fiziski un taustāmi publicētajai grāmatai, kas jau labu laiku nostāvējusi manā grāmatplauktā, bet (diemžēl) nesenā uzbrukuma dēļ autoram jutos pamudināts pieķerties Quichotte drusku ātrāk.

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.

Elena Ferrante – The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažāda veida, tipa un smaguma pākāpju krīzes gan Elenas, gan Lailas pieaugušā cilvēka dzīvēs. Pienācis laiks, kad var sākt uztraukties, vai pašu bērni nepieļauj līdzīgas kļūdās, kā paši jaunībā.

Sajūtas, ka panākumi rakstnieces karjerā nāk vairāk nepamatoti. It īpaši otrās grāmatas gadījumā, kad tuvojoties manuskripta iesniegšanas termiņa beigām, Elena ātri pārstrādā jaunības dienu piezīmes, kopā sarakstītas ar Lailu, kuras līdz šim stāvējušas puslīdz piemirstas atvilktnē.

Viegli neiet arī laulībā, kuru neglābj divas kopīgās meitas. Gandrīz vai tāda kā pusmūža krīzē, sevis meklēšana. Tomēr arī jaunais mīlnieks ir turpat no bērnības dienu paziņām, no Neapoles. Brīžiem Elena sev jautā, kura gan ir bijusi un šobrīd ir tā ar to slikto ietekmi uz otru, kas kā viņai līdz šim šķitis, vienmēr ir bijusi Laila.

Dažādās lomas, kuras nāk klāt dzīves laikā. Attiecības ar savu māti kā meitai, attiecības ar meitām, kuras kļūst par sievietēm un pašām ir attiecības, kā mātei un plūstošās, no malas īpatnējās, vienmēr spēcīgās draudzības saites ar Lailu.

Tēlu, varoņu rotācijas šķietami pazīstamajā Neapolē gan Lailas, gan Elenas dzīvēs. Jo vairāk šķiet, ka viss mainās, jo patiesībā viss lielos vilcienos paliek pa vecam. Vien lieli seismatiski grūdieni, kā tas notiek reāli vienā no epizodēm, spēj ieviest paliekošas un tālejošākas pārmaiņas, it īpaši, ja dažs labs no šiem tēliem pamet dzīves skatuvi.

Grūti pateikt, vai tas skaitītos kā kompliments vai kritika, bet The Story of the Lost Child (grāmatas nosaukums kā apakšvirsraksts, arī trešajai grāmatai līdzīgi) likas labāka, apzinoties, ka ar šo darbu sērija beidzas un nav tālāka turpinājuma.

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’


‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’