Horus Heresy

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autors Nick Kyme ar The Horus Heresy četrdesmit septīto Old Earth savā izpildījumā turpina Salamandru leģiona un to primarka Vulkana stāstu. Uz doto brīdi Old Earth sižets lieliski noslēdz ļoti vāji savā starpā saistītu triloģiju, pat ja paskatoties uz priekšu, vai Niks Kaims sarakstījis vēl kādu The Horus Heresy grāmatu, pēc to vāka ilustrācijas un premises ir skaidrs, ka ar šo Salamandru un Vulkana stāsts nenoslēdzas.

No sakavēs uz Isstvan V Hoursa nodevības kritiskajā stundā un nokļūšanas nodevēju Night Lords leģiona primarka Konrad Curze nagos, kurš to Vulkan Lives (#26) ietvaros ar spīdzināšanu, lai arī noved līdz neprātam, tad nespēj pazudināt tik tālu, lai tas pievienotos tumšajiem spēkiem. Ar būtisku lomu cita autora Dan Abnet divdesmitseptītajā The Unremembered Empire romānā, kurā Vulkans savā neprātā cieš no Kabala orķestrēta uzbrukuma un  šķietami gūst kritiski letālu ievainojumu, lai Nika Kaima Deathfire turpinājumā Salamandra Artellus Numeon  ar vienu no spēcīgākajām pārliecībām starp visiem vēl dzīvajiem Salamandrām, ka Vulkans dzīvs un nav vien elpojošs ‘’dārzenis’’ ar fulgurite šķēpa lauska artefaktu tajā nogādātu to uz dzimtās Nocturne planētas simboliskai apbērēšanai nekur citur kā planētas galvenajā sirdī, tās vulkānā ar tādu pašu Deathfire nosaukumu.

Un tā lūk beidzot nonākam līdz Old Earth turpinājumam, kurš pats iedalās trīs savā starpā vāji saistītos galvenajos sižetos. No tiem nozīmības ziņā pirmajā vietā noteikti stādāms neviens cits, kā primarka Vulkana atdzimšana, kas tam esot kā mūžīgajām perpetual indivīdam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam, bet no vēlākiem vien īsiem citu tēlu, tai skaitā paša Imperatora, izteikumiem noprotams, ka šķēpa lauskas artefakta trauma tik tiešām tam nesusi patiesu nāvi un vien lieli spēki un iejaukšanās romānu aizkulisēs ļāvusi tam atdzimt, lai palīdzētu ietekmēt Likteņa laika rata griežus un palīdzētu aizstāvjiem uz Zemes jeb Terra pret gaidāmo Horusa un tā nodevīgo līdzskrējēju uzbrukumu.

Līdz ar Vulkana atdzimšana diemžēl noslēdzas viena no  Deathfire galveno varoņu Numeona stāsts, bet tas nenozīmē, ka atdzimšanas stāstā no vulkāna liesmām Vulkanam ceļš uz Zemi jāmēro vienam. Tieši momentā, kad tas sper pirmos soļus jaunajā dzīvē, tam ceļā pretim nāk trīs citi uzticami un, kā rādīs romāna gaita, ļoti vajadzīgi un noderīgi astartes, kurus uzreiz dod senu goda titulu un ieceļ tos Draaksward jeb Sword Dragons kārtā.

Otrs sižets, pret kuru sižeta starmeši Old Earth romāna pirmajā pusē, ir veltīts trim uz Isstvan V visvairāk sakautajiem leģioniem ar Iron Hands (IH) leģionu priekšgalā, jo pēc skaita to visvairāk, un ar salīdzinoši nelielu skaitu Salamandru un Raven Guard (RG) astartu leģionāriem to vidū. Ja vēl Salamandras un RG var paļauties uz cerību, ka to primarki dzīvi, lai kur tie neatrastos, tad to pašu nevar teikt par IH, bet zem Shadrak Meduson līderības tiem vismaz nav ticis pa vienībai vai flotei izklīst pa Visuma nostūriem un pazust visu aizmirstā nebūtībā. ‘’Viena balss (viņa), viena dūre (lai labāk liktu trūkties naidniekam)’’ kā sauklis, ko Medusons cenšas izmantot. Diemžēl ne visi ir vienlīdzīgās domās par Medusonu, kā piemērotāko līderi, īpaši liekot pret to tā izcelsmes faktu no Zemes, ne no IH ‘’dzimtās’’ planētas.

Tiem tā vien šķiet ir vienalga, ka to varaskāre vai citas neglaimojošas un pat par malignu koruptīvu spēku dēvējamu īpašību ietekmē tie drīzāk reizē kaitē gan pašu leģiona izdzīvošanai, gan palīdz nodevējiem, nevis tos aizkavē, bet varbūt tas tiem nemaz nerūp. Pretēji tam kāds tieši ir Medusona mērķis, jo, lai cik patīkamas nebūtu partizānu tipa taktikas nelielās uzvaras, tad lielās bildes ietvaros tomēr gribas nodevējiem likt kārtīgāk samaksāt par to pastrādāto. Reizē to skaits arī ar visu piesardzību no dienas uz dienu nepaliek lielāks, bet tieši otrādi, un tā teikt, labāk agrāk nekā nekad dot triecienu ar varbūtību, ka tieši tas dod izšķirošo iespēju citam vēlākā brīdī apturēt Horusa mērķu ieceres sasniegšanu.

Un noslēdzoši trešais sižets, kam salīdzinoši ar iepriekšējiem diviem atvēlēta vismazākais lapaspušu skaits, bet minēto laika rata griežu ietekmes faktorā ļoti iespējami pats nozīmīgākais ir saistīts ar eldaru rases pārstāvi Eldrad Nuirasha Ultrhan, kurš atšķirībā no pieminētās Kabala organizācijas (pēc Warhammer wiki tā sastāvā pat tūkstošiem dažādu rasu pārstāvji), kuri kā aģentus izmanto nemirstīgos perpetual no pašu cilvēku vides, ir atšķirīgās domās, kā vislabāk izvairīties no cilvēces eksistences, vardarbības, to rezultējošiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un daudziem citiem faktoriem, kas kā nektārs piesaista warp un Haosa mošķus, dēmonus un citus vēl nešķīstākus monstrus.

Ja vēl tā visa rezultātā cilvēce pazudinātu tikai sevi, tad ne vienam nebūtu ne silts, ne auksts, bet, par cik Haoss jeb Primordial Annihilator nealkst neko citu kā materiālā Visuam iznīcināšanu, tad ir grupas un indivīdi, kuri to ļoti nevēlētos un ir gatavi upurēt cilvēci, ja jau tie paši teju vai uzprasās.

Romāns, kurā neviens no trim sižetiem neizceļas ar pārlieki aizgrābjošu sižetu un tēliem, bet, kuri sniedz reizē noderīgu ieskatu tēlos un turpinājumu sižeta līnijās, kuras iesāktas agrākās The Horus Heresy sērijas grāmatās.

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu šāvieniem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.

Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.

Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.

Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.

No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.

Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.

Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.

Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.

No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.

Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.

James Swallow – Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.

Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.

Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.

Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.

Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.

No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.

The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.

Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.

Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši gadi kopš Horusa nodevības uz Isstvan V. Gadi, kuru laikā tam pievienojušamies leģioni ir sējuši paniku, iznīcību un vispārēju haosu pašu reiz agrāk izcīnītajā Imperatora vadītajā Cilvēces Impērijā. Laiks, kas no abām pusēm ir nesis savas uzvaras un sakāves, bet pienācis laiks, kad cīņa nenovēršami pietuvojas Terrai/Zemei un Saules sistēmai. Tomēr pirms Horuss un tā astartu leģionu armijas uzrodas, Horuss tādā kā pretinieku aizsardzības izlūka misijā sūtā Alfa leģionu, kam tad veltīta pirmā John French pilna apjoma romāns lielajā The Horus Heresy sērijā.

Pirms tam no autora puses ticis lasīts The Crimson Fist īsais stāts no Shadows of Treachery antoloģijas. Un vismaz šī romāna Praetorian of Dorn sākums ir lielākos vilcienos ar baudāmas prozas fragmentiem pirms nenovēršami ieslēdzas Warhammer 40k lillā piepildīta militāru cīņu un kauju prozas stils. Papildus tam Praetorian of Dorn sižeta izklāstam lai attēlotu labāku kopainu no Imperial Fists leģiona perspektīves, kā arī pievēršoties grāmatas ietvaros sliktajiem Alfa leģiona tēliem, autors izvēlējies vienas nodaļas ietvaros regulāri pievērsties vairāku tēlu skatpunktiem, kur katrs savā lokācijā.

Imperial Fists (IF) leģions un tā primarks Rogals Dorns tiek stādīts kā galvenais Zemes un cilvēces izcelsmes mājvietas aizstāvis, kas licis gan Imperatora pils kompleksu, gan aizsardzības sistēmas uz Zemes un tās orbītā, kā arī Saules sistēmā kā tādā pārveidot ar gaidām par nenovēršamo Horusa mēģinājumu iebrukt un sakaut tā nīsto Imperatoru. Bet līdzšinējās taktikas, kur par ideālu tiek turēti godīgas un cēlas cīņas principi, un jauno naidnieku mestie izaicinājumi prasa savas pielāgošanās izmaiņas, kuras gan dažam labam varonim kā Rogala personīgās Huskarlu apsardzes līderim Archamus raisa bažas, vai šādi tie neriskē zaudēt savu identitāti, vai šādi IF leģions neapzināti ‘’nespēlē’’ Alfa leģiona un to primarku (vienīgais, kuram divi) Alfariusa un Omegona rokās.

Romāns arīdzan sadalīts četrās daļās, kur pirmās trīs tiek noslēgtas ar trim (divi garie un vienu īso) stāstu, kuri savukārt plašāk iepazīstina ar vienu no grāmatas galvenajiem tēliem Arkamusu, kurš būdams Huskarlu vienības līderis ir kā sava primarka pirmais aizstāvis. No leģiona pirmsākumiem, kur Arkamusam paveicas izdzīvot par astarti fizioloģiskās pārveidošanas procesu uz Zemes, kad tehnoloģija vēl nav līdz galam atstrādāta, turpinot ar interesantu ieskatu Krusta Gājienā, kur uz vienas planētas tiem īsi pēc jaunas planētas pievienošanas Impērijai jāatkaujas no orku uzbrukuma, bet vēlāk citviet tiek fokusētāk atrādīti Rogala Dorna un Alfariusa atšķirīgie viedokļi, kad runa ir par Impērijai pievienoties negribošas planētas sakaušanu, tā, lai nerastos riski, ka agrāk vai vēlāk tā no jauna mēģina sacelties.

Attiecībā uz Alfa leģionu, kura izcilākās īpašības slēpjas noslēpumos, puspatiesībās un ienaidnieka ekspektāciju izmantošana savā labā, interesants šķiet arī fakts iespaidā, ka pats leģions ne vienmēr zina un nojauš, kurš tad īsti ir primarks Alfariuss (līderis starp abiem). Pie kā noteikti ar nolūku piestrādāts un tiek aktīvi izmantots galvenokārt pašaizsardzības nolūkos, lai liktu domāt, ka to primarks īsā laika sprīdī atrodas tikpat kā vairākās vietās reizē. Tā par Alfariusu romāna ietvaros uz brīdi kļūst viens no to aģentiem Kel Silonius, kurš kopā ar citiem sabotieriem, no kuriem izceļama Myzmadra, sēj paniku un haosu, lai Zemes aizstāvjiem baiļu domu iespaidā, pieņemot, ka nu tik sākusies īstena naidnieka armijas invāzija, miskomunikācijas steigā tiktu pieņemti pašiem nelabvēlīgi lēmumi.

Izdzīvot, neļauties Alfa leģionu centieniem ievilināt tos šķietamā slazdā, kas vien par mānekli izveidots, lai pēcāk attaptos faktiskajā slazdā. Nezaudēt galvu gan metaforiski, gan burtiski un turpināt Impērijas aistāvības un nešķīsto nodevēju sakaušanas cīņu. Starp ko jāatzīmē, ka sabotāžas un destabilizācijas plānus, kurus Alfa leģions aktivizē romāna ietvaros, sagataves jau iesāktas un izveidotas krietni pirms pats Horuss sācis apsvērt nodevības plānus. Vien šajā apstākļu realitātē tie tiek šādam mērķim izmantoti. Tam vienmēr vispirms par augstāku mērķi tiek stādīta paša izdzīvošana, kuru Alfariuss un Omegons saskatījuši esam Horusa pusē.

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par Zemes/Terra likteni, vai Cilvēces Imperators sakauts un kritis no nodevēja Horusa rokas, vai Impērija vēl eksistē, Ultramarines (UM) primarks Roboute Guilliman kopā ar Dark Angels (DA) primarku Lauvu El’Džonsonu un Blood Angels (BA) primarku Sangviniusu dibina savu Imperium Secundus. Lai, ja gadījumā otrpus naidnieku radītās warp Ruinstorm vētras aizsega un blokādes ir noticis ļaunākais, cilvēcei būtu vēl cerība nekrist Horusa nešķīsto spēku korumpētajās ķetnās.

Bet ir vēl viens būtisks uz brīvām kājām esošs traucēklis vārdā Konrad Curze (Death Guard primarks), kurš, lai arī atrodas tālu no sava izkaisītā leģiona astartēm, joprojām ir gana liels drauds, kuram nevar tā vienkārši ļaut eksistēt un potenciāli radīt sacelšanās un nemieru aizmetņus pašu dibinātās impērijas centrā. Kaut gan faktā, ka Konrāds joprojām dzīvs un turpina sagādāt stipras galvassāpes, vainojams pats par Imperium Secundus ieceltais līderis Sangviniuss, kad tas Pharos romāna noslēgumā neizmanto lielisku iespēju pielikt punktu paša Konrāda par nožēlojamu nodēvētajai eksistencei. Vajadzība uzturēt Konrādu dzīvu, ko varētu vien izskaidrot ar vajadzību pēc iespējas ilgāk uzturēt antagonistisko tēlu pie dzīvības. Kā nekā primarks, un tā vietā labāk upurējami neskaitāmi citi vairāk anonīmi astartes leģionāri.

Lai arī atbildības sfēras Triumvirāta ietvaros sadalītas pēc vēlmēm un kompetencēm, kur Sangviniuss ir nominālais līderis, Lauva kā armijas vadītājs un Gilimans kā noteicējs administritatīvās pārvaldes, juridiskajos un ar likumdošanu saistītajos jautājumos, tad katra primarka atšķirīgais vadības stils šķiet ir pārāk atšķirīgs un pārāk viegli nesaskaņas ved strīdu un konfliktu virzienā jau pašu vidū, kur nemaz nav vajadzīgs ieviest kādu ārēju naidnieku, lai rastos šķelšanās. Papildus tam fakts, ka par Imperium Secundus galveno planētu kļuvusi UM planēta Macragge (kas gan vairāk aiz apstākļu sakritības), rada spriedzi, kur Gilimanam jānoturas (kas ne vienmēr sanāk), lai neiejauktos, nemēģinātu apstrīdēt brāļu primarku lēmumus vien aiz iemesla, ka Makraga ir ‘’viņa’’ planēta.

Visas Angels of Caliban darbības laikā uz Makragas, kuras sižetiskais pamatmērķis ir saukt pie atbildības neceļos un nodevībā kritušo primarku Konrādu, dominējošs faktors ir jautājumā, vai Konrāda atrašanas vārdā un šī mērķa sasniegšanas vārdā neriskē metaforiski nolaisties pārāk zemu līdz savu naidnieku līmenim. Kur, pat ja dienas beigās būsi uzvarētājs un sasniegsi savu, brīvības ierobežojumos un principu atmešanā būs upurēts par daudz, ko vēlāk pēc tam neatgūt. Vai līdz ar to mērķis tik tiešām attaisno līdzekļus?

Tikmēr citviet uz DA dzimtās Kalibanas planētas nošķirti no Horusa nodevības un civilkara pret Imperatoru, noris savas politiskās intrigas un varas spēles, kuru rezultātā neviens vien, kurš uzsāk romānu starp dzīvajiem, tāds līdz Angels of Caliban beigām vairs nebūs. Stāsts, kuram romāna ietvaros nav ne mazākas sasaistes ar uz Makragas notiekošo, ja nu vienīgi sižetiskajā idejā par attiecību dinamiku starp dažādiem tēliem nozīmīgās pozīcijās, kuru pieņemtie lēmumi aizkulisēs ietekmē vienkāršo iedzīvotāju dzīves un likteņus.

Šajā sižetā būtiskākais tēls ir Luters, kuru pirms The Horus Heresy sērijas lasītājs pirms tam būs sastapis un iepazinis #11 romānā Fallen Angels, bet kurš ticis izraidīts atpakaļ uz Tumšo Enģeļu dzimto planētu Kalibanu. Izraidīts un par trimdu saucams Lauvas lēmums (izcelsme šīs grāmatas prologā), jo nekas nevar būt lielāks sods, kā laupīt astartem potenciālu cīņas un asinsplūdos apslacītus slavas laurus. Pārestība, kuru Luters nav spējis sagremot, piedot, saprast vai kā citādi ļauties tam piespriestajam liktenim, lai nesāktu perināt ideju par Kalibanas neatkarības pasludināšanu gan no Imperatora, gan Horusa vai jebkura cita, un jo vairāk romāna darbība tuvojas noslēgumam, jo vairāk rodas iespaids, ka Luters pats grib kļūt par tikpat nozīmīgu varas spēļu spēlētāju.

Bet no malas ideja par neatkarību šķiet ļoti muļķīga un ar īslaicīgu rezultātu, kur cerības jāliek, ka Horusa nodevība ir pārāk liels uzmanības novērsējs un krietni lielāka problēma, lai pievērstos Kalibanai. Tomēr var būt drošs, ka brīdī, kad Impērijai būs gribēšana, un zinot citus piemērus, turklāt vēl no prologa, kurā cita līdzīga planētu sistēmas ideja par neatkarību tiek pēc pilnas programmas neitralizēta, Lutera lēmums par neatkarību vai drīzāk vēlme pēc varas pazudinās neskaitāmus miljonus parasto iedzīvotāju, kuri vien visā kosmiskajā spēlē grib izdzīvot no dienas uz dienu.

Angels of Caliban romāns, kas diemžēl krietni iepaliek no iepriekšējā autora Gav Thorpe pilna romāna Deliverance Lost veikuma. Kur grāmatas beigās rodas jautājumi, vai tik tiešām tik daudz vārdu bijis nepieciešams, lai nonāktu pie pasniegtās domas vēstījuma. Turklāt pasniegšanas stilā un manierē, kuras ietvaros kā primarki, tā citi tēli bieži vien šķiet novirzamies no to raksturiem citu lielās sērijas romānu ietvaros attēlotajiem.

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četrus garus gadus White Scars (WS) leģions ir bijis spiests piekopt partizāņu tipa taktiku, lai censtos kaitēt Horusa nodevībā kritušajiem leģioniem. Četri gari gadi kopš iepriekšējā WS romāna Scars, kuru laikā WS primarks Džaghatajs ir paturējis paša doto solījumu saviem ‘’dēliem’’ astartēm, ka tie atradīs ceļu uz Terra/Zemi, lai pievienotos Imperatoram un citiem tam lojālajiem leģioniem, lai aizstāvētu visu, kam līdz šim ticējuši un turpina ticēt.

Diemžēl nodevēju leģioni, kuri The Path of Heaven ir Emperor’s Children (EC) katru reizi šķiet ironiski, ka pieturas pie šī nosaukuma) un Death Guard (DG) veidolā, negaida vien uz Horusu, ko tas izdomās darīt, bet bloķējuši visus zināmos warp dimensijas ceļus, lai neļautu Terra aizstāvjiem piepulcēt klāt arī Baltās Rētas. Plašās warp vētras, kuras pašas par sevi lojālistiem neļauj viegli vai vispār izmantot līdz tam izmantotos īsceļus ārpus fiziskās realitātes Visuma, bet tam papildus arīdzan plašas nodevēju flotes, kuras minēto četru gadu laikā ir sākušas apgūt WS pielietoto taktiku, kad attiecīgā stratēģija vairs neiet tik viegli cauri un ar katru reizi prasa jo vairāk upuru.

Parastajam mirstīgajam, to visu redzot, varbūt sašļuktu dūša papēžos un ļautos izmisumam, bet tādi nav Imperatoram lojālie astartes, kur nu vēl WS un to primarks Džaghatajs. Bet pat viņam romāna sākumā ir grūti saskatīt citu izeju, kā vien labas gribas un citkārt bezjēdzīgs žests duelī ar DG primarku Mortarionu, kuru Horuss līdzās EC leģionāru vienam no līderiem Eidolonam (Soul-Severed, jo no nāves atgriezts), lai tas pieliktu punktu pie dzīvības vēl pieķērušamies WS. Lai arī The Path of Heaven ietvaros tas uz lapaspues mazāk redzams, tad var viegli nojaust, ka starp EC un DG vienībām, starp Eidolonu un Mortarionu nav pat remdenu sabiedroto jūtas, un kur potenciālas nesaskaņas var WS nākt tikai par labu.

Turpinot nedaudz par vienkāršiem mirstīgajiem, tad izceļama ir Ilya Ravallion varone, kura gan nevienā savā būtības aspektā nebūt nav parasta. Tā vien dažu (šķiet minēti bija pieci) gadu laikā spējusi iegūt tik lielu WS un Džaghataja respektu, lai ne tikai tai ļautu izteikties svarīgāko sapulču laikā, bet arīdzan, lai tās ieteikumi un viedoklis tiktu ņemti vērā, kas galu galā ietekmē visa leģiona tālāko likteni un eksistenci. Tieši viņas neatlaidība un nereta uzdrīkstēšanās riskēt ar dusmu izsaukšanu uz sevi no kādas WS astartes ir tā, kas romāna kulminācijā piedāvās glābšanās iespēju.

Kā jau jebkurš leģions, par spīti paša Imperatora lēmumiem uz Nikaea un Librarian psaikeru aizliegumam, joprojām šādi psihisko spēju apdāvināti vai citu skatījumā nolādēti indivīdi ne tikai nepieciešami, bet pat ar būtisku pienesumu vajadzīgi, lai panāktu sev vēlamu vai vismaz pieņemamu iznākumu, kuru, ja ne par uzvaru saukt, tad arīdzan ne par absolūtu sakāvi. Tā WS ietvaros izceļami divi tēli Targutai Yesugei un Revuel Arvida, no kuriem otrs turklāt vēl ir neceļos zudušā Tūkstošdēlu leģiona pārstāvis. Kā viens, tā otrs romāna sižetā nozīmīgos momentos sniedz savu pienesumu, lai liegtu nodevējiem realizēt to asinskāro prieku.

Bet tas nenozīmē, ka autors Chris Wraight ļautu WS bez papildus upuriem un paredzami iespaidīgām un lillā prozā aprakstītām kaujām tikt līdz romāna beigām. Pa starpu gan kaujām, gan mājupceļa meklējumiem WS un Džaghatajs uziet interesantu un nu jau kā artefaktu atstātu Dark Glass kosmosa staciju iekš Catullus Rift, kuru līdz galam neizdodas izpētīt pirms to iztraucē nodēvēju flote, bet uz stacijas redzētais Džaghatajam atsauc atmiņā gana daudz, lai varētu spekulēt, ka pats Imperators vismaz kādā brīdī ir bijis iesaistīts projektā, kam varbūt ir pat kāda saistība ar Zelta Troni, uz kura tam vēlāk būs lemts pavadīt savu eksistenci.

Tīri spekulatīvi un nezinot Warhammer 40k leģendas to sīkumos, bet viss par un ap Dark Glass, kā arīdzan The Path of Heaven noslēgums (grāmatas vāks to nedaudz ilustrē) liek aizdomāties par Imperatora Webway projektu.

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.

Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.

Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.

Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.

Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.