History

Henry ‘’Chips’’ Channon: The Diaries 1918-1957

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzimis ASV, bet jaunības gados, it īpaši pēc pieredzes Pirmajā pasaules karā, darbojoties Sarkanā krusta ietvaros un vēlāk pārceļoties uz dzīvi uz Lielbritāniju, Henry ‘’Chips’’ Channon var droši sevi saukt par īstenu britu. Drusku pārsteidzoši, kā jau no sākta gala Henrijs atrod sevi apgrozāmies gana augstos sabiedrības slāņos un uzsāk ilgstošu politisko karjeru.

Dienasgrāmatas no 1918.gada līdz dzīves pēdējam 1957.gadam iedalītas trīs pat savā ziņā tematiskās daļās, ne tikai neaupšaubāmā vairāk nekā 3 000 lapaspušu dēļ. Pirmā daļā iesākas ar Henrija pieredzi Pirmajā pasaules karā, bet vairāk tajā pēc viņa atgriešanās Eiropā iezīmējas, cik nemanāmi aug topošās Nacistiskās Vācijas spēks, cik sākotnēji daudziem šķiet pat apsveicami, ka tāds politiķis kā Ādolfs Hitlers beidzot ar apņēmību savedīs valsti kārtībā, ko tikai vēl vairāk viņa acīs pierāda lieliskās 1936.gadā aizvadītās spēles. Fasādes glītums un propogandas vārdu veiklums aizmālē acis, liekot baumām par svēreztībām pret ebrejiem un citiem šķist vien pārspīlētiem anti-vāciešu mēģinājumiem celt paniku, sarīdīt valsti nevajadzīgā karā.

(Gandrīz) Neviens nevēlas, lai atkārtotos līdzīga vai pat lielāka mēroga Pasaules karš, kas daudziem to pieredzējušiem ir ļoti labā atmiņā. Varbūt vien ar zināšanās par gaidāmo var ar vieglu nosodījumu atskatīties uz mēģinājumiem apmierināt Hitleru neuzsākt karadarbību, piešķirot viņam citu mazāku valstu teritorijas. Bet ne bez iemesla ir teiciens, ka apetīte aug ēdot. Kā arī jāatzīmē daudzu krietni lielākās bažas no komunisma Krievijā, nekā nacisma Vācijā, kas daudzu Rietumnieku acīs ļaunuma ziņā ir apgrieztām vietām, bet zinātājiem būs zināms, ka abi ir ieliekami līdzīgos svara kausos.

Lai arī otrais krājums gada skaita ziņā no ir visīsākais, tad notikumi pašsaprotamu iemeslu dēļ pasaules vēsturē piepildia Henrija dienasgrāmatu lapaspuses ar krietni lielākiem ierakstiem kā pirms vai pēc tā. Ja vēl 1938.gadā liela daļa vēl lolo cerības, ka karu izdosies novērst, pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939.gada 1.septembrī to nomaina doma, ka varbūt Vāciju ātri izdotos sakaut un atjaunot mieru, vēl nezinot par slepeno vienošanos par Eiropas sadali.

Henrija dienasgrāmatas nenoliedzami dod ieskatu Otrajā pasaules karā, ne no kauju viedokļa, bet gan politiskās dzīves britu pusē, gan vienkārši civiliedzīvotāja uztveres, ko ne visās, bet ir izmantojamas kādā vēstures grāmatā par šo tematu. Pat pēc ilgākas karadarbības tā vien šķiet Henriju līdz galam par Vāciju kā likstu pār pasauli pārliecina vien Lielbritānijas bumbošana. Kā vēlāk pierādīs pēdējais dienasgrāmatu krājums, tad citi, rasistiskāki, uzskati pat Otrais pasaules karš nespēs izmainīt.

Noslēdzoši trešais dienasgrāmatu krājums uz vienlaikus Henrija noslēdzošajiem dzīves gadiem vairāk ir par politisko un saviesīgo dzīvi Lielbritānijā. Pēdējais krājums vēl iesākas ar noslēdzošajām kara fāzēm, kara beigu paziņojumu, kas tiek uzņemts ar entuziasmu un nelielu neticību. Ik pa brīdim dienasgrāmatā Henrijs arī pauž bažas par savu veselību, par svaru, kas 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā nav nekas nopietns, nevienam jau nepatīk slimot un piespiedu kārtā neaktīvām būt pa mājām, bet gadiem ejot un pauzēm starp ierakstiem pieaugot (arī agrāk pa savai reizei ir pātraukumi ieraktos) pats Henrijs vienā no ierakstiem pareģojoši raksta par iespējamo dzīves beigu tuvošanos.

Nebūt nevaru teikt, ka šo dienasgrāmatu ieraksti man liktu gribēt dzīvē sastapt un iepazīt Henriju vai viņam līdzīgu personību, bet tikai cilvēcīgi, ka tuvojoties beigām ir paliek drusku žēl Henrija, kas dzīvi noslēdz salīdzinoši jaunā vecumā.

Tim Mackintosh-Smith – Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Yale University Press

Manas pārdomas

Arābu izcelšanās un attīstības vēsture kopš pašiem pirmsākumiem vēl pirms paši arābi sevi par tādiem saukuši. Vēl pirms Islama rašanās, kas uz neatgriešanos izmainīs gan pašus arābus, gan visu pasaules vēsturi, gan pirms tam eksistējot starp divām lielvarām Bizantiju un Persiju, gan vēlākos laikus gandrīz vienmēr būdami pa vidu citiem.

Paši arābi, vismaz daļa, vienmēr prāto, kāpēc starp viņiem allaž valda tāda ķildošanās un karošana. Vien uz nosacītu vēstures mirkli pravieša Muhameda personā un uz īsu brīdi pēc viņa nāves arābiem ir sanācis izveidot puslīdz vienotu valsti un pat impēriju, no pašu Arābijas pussalas līdz pat tagadējai Spānijas teritorijai. Bet pat tad iekšējie konflikti starp pilsētniekiem/nometniekiem un klejotājiem/beduīniem, vienam uz otru skatoties no augšas, saucot par necivilizētiem, ir irdinājuši vienotības deķi pa vīlēm. Kopš tā laika šķiet nekas diži nav mainījies. Vienlaikus atceroties, ka cilšu un asinssaites, lojalitāte tām, tikpat kā vienmēr dominē pār paklausību kaut kādam tur tronī sēdošam karalim vai kalifam.

Autors Tim Mackintosh-Smith par vienu no, ja ne pašu galvenāko arābu identitātes stūrakmeni liek valodu. Vienoto vārdu, kas neizpaužas nekur tik izteikti kā pašu reliģijās lielajā grāmatā Korānā, pēcāk par un ap tam veltītajām grāmatām, traktātiem utt., bet vienlaiksu arābi dzīvo divās dažādās valodu pasaulēs. Viena, kuru pielieto savā starpā ikdienā, un otra pavisam atšķirīga, tikpat kā svešvaloda ir rakstītā valoda. Arī pats valodas un it īpaši rakstītās valodas koncepts un reliģijas iesaiste ir pavisam atšķirīga manai rietumu pasaules pārstāvja acīm. Un liela nozīme tam ir gan jau ar to, ka Korāns ilgu laiku bijusi vienīgā grāmata arābu pasaulē, bet galvenokārt, ka arābu kursīvs Gūtenberga iespiedpresei un burtličiem ir bijusi neiespējamā misija. Nemaz nerunājot par gandrīz prātam neaptveramajām dažādībām un nozīmēm, kad vienam vārdam var būt pat dučiem vai pat pāri simtam dažādu pieraksta veidu, nemaz neiedziļinoties sinonīmos. Klasiskā arābu, saukšu par High Arabic, un ikdienas valoda, kā arī unikālā īpatnība, ka dažādos reģionos viens un tas pats vārds vai ļoti līdzīga variācija var nozīmēt pilnībā pretējas lietas,  ‘’melns un balts’’ stilā. Arī to autors, būdams brits, bet ar izcelsmes saknēm no Jemenas, min par vienu no iemesliem arābu ilgstošajai sašķeltībai un ilgu pilnajai vienotībai paliekot kā nostaļģijas pilnās pagātnes ilūzijās. Tikpat nozīmīga ir atšķirīgā vārda brīvība pašu vidū, iespēja debatēt un interpretēt Korānu vai ko citu, nebaidoties, ka tāpēc nāktos pazaudēt galvu. Brīvība, kas uzplaiksnījusi vien retu reizi.

Nespēja savā veidā iet laikam līdzi, vēlme atgriezties zaļākos un vienkāršākos, idealizētos labākos pagātnes laikos arī tur šīs pasaules iemītniekus atpakaļ un ir tādi, kuri, lai noturētos pie varas, izmanto visas iespējamās metodes un paņēmienus, lai vispirms nodrošinātu savu pozīciju. Vispirms Bizantija un Persija, krietni vēlāk koloniālajos laikos Francija un Lielbritānija, kura laikā Rietumu koloniālajai pasaulei iekrīt arbitrāra robežu izveidošana, kurām pašiem arābiem ir vieglāk pieturēties pie iedotā, un pēc Otrā pasaules kara vispirms ASV un PSRS, tagad ASV un Krievija, bet neaizmirstot arī par Ķīnu. Visi saviem nolūkiem un interesēm ir iejaukušies arābu pasaule, gan skaldot un valdot, gan panākot pretējo, kad šāda iejaukšanās uz īsu brīdi apvieno arābus pret vienotu ārējo ienaidnieku, lai tikpat ātri atkal karotu savā starpā.

Ne vienmēr tas, kas rietumnieka acīm šķiet kaut kas neiedomājams, kā gan tā var dzīvot, paša arāba acīm ir līdzīgā vērtē. Autors minot paša pieredzi ar līdzcilvēkiem, dzīvodams Jemēnā, min viedokļus, izteikumus par valsts vadītājiem kā ‘’taisnīgiem zagļiem’’, pašu valsts beduīnu stila reidu zagļiem. Ar vienu teikumu zākājot valstī nekontrolējamo korupciju, bet tikpat arī lieloties kā pašu radi valsts pārvaldes sistēmā strādājot to izmanto sava labuma gūšanai. Tāpat militāra iejaukšanās, prātā visvairāk nāk Irāka un Afganistāna, demokrātijas nešana vismaz kā cildenais fasādes iemesls no Rietumu puses diezvai nācis reģionam par labu. Tikmēr naftas, melnā zelta, atklāšana reģionā un tās nozīmība pasaules ekonomikā, milzu naudas, kas tajā apgrozās, ir jau cita tēma. Arī kā būtu, ja nebūtu Islams, kas vienmēr kopš tā rašanās šķiet ir turpat blakus, vai šis tas vēstures ratu griežos pavērstos citādāk, neļaujot islamam kļūt par vienu no pasaules reliģijām, arīdzan ir interesants, bet jau cits temats.

Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires ir arābu vēstures grāmata no pašiem pirmsākumiem, kas ieturēta akadēmiskā stilā. Šaubos vai tā būtu piemērota brīvdienu, brīvo brīžu lasītājam, ja pēkšņi rastos vēlme palasīt par šo tematiku. Drīzāk būtu jāmeklē vispirms kas cits, bet pēc tam noteikti šī.

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.

Ben Westhoff – Original Gangstas UN Randall Sullivan – Dead Wrong

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Drusku māc šaubas, cik daudz Original Gangstas pastāsta jaunu un līdz grāmatas izdošanai 2016.gada 13.septembrī nekur citur nedzirdētu, par cik apakšvirsraksts sākas ar The Untol Story of…, bet, ja viens no mūzikas žanriem, kuri patīk ir reps, turklāt tāds, kurā lirikai ir nozīme, tad Original Gangstas stāsts par repa pirmsākumiem, pamatā koncentrējoties uz ASV Rietumkrasta (galvenokārt Losandželosa) mākslinikiem, bet arī principa pēc neapejot Austrumkrasta (galvenokārt Ņujorka) reperus, kad vēstures notikumi to prasa.

Nevaru apgalvot, ka esmu noklausījies visu dziesmu plejādi no apakšvirsrakstā pieminētajiem mūziķiem, kur nu vēl ntos reperus, kuri apgrozījušies un apgrozās gan mirušo, gan vēl dzīvo slavenāko reperu orbītās, bet neviens no viņiem – Dr. Dre, Eazy-E, Ice Cube vai Tupac – nav svešs.

Original Gangstas varētu iedalīt trīs daļās. Pirmās daļa loģiski ir repa pirmsākumi un grupas N.W.A. izveidošanās, kuras atpazīstamību un popularitāti dienasgaismā jaunākiem faniem palīdzēja izcelt 2015.gadā iznākusī filma Straight Outta Compton, kura tiek pieminēta brīžos, kur tās veidotāji lielākā vai mazākā mērā acīmredzami ir veikuši izmaiņas no reāli notikušā.

Kā otrās daļas zvaigzne acīmredzami ir Eazy-E un viņa izveidotā ierakstu kompānija Ruthless, peripētijas par un ap naudu. Nekad nekur tālu visas grāmatas garumā nav Losandželosas bandas Bloods un Crips, kas it īpaši izceļas grāmatas noslēdzošajā daļā, kas arīdzan ir loģisks tās noslēgums – ar Tupaku Amaru Šakuru un Death Row bosu Marion Hugh ‘’Suge’’ Knight Jr. un Tupaka nāvi 1996.gada 13.septembrī. Pēc kā nevar nepieminēt arīdzan vēlāk vien 1997.gada 9.martā sekojošo Ņujorkas repera The Notorius B.I.G. slepkavību.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien loģiski, ka turpinu ar Dead Wrong grāmatu, kuras fokusā ir Notorius B.I.G. slepkavība un tās ‘’izmeklēšana’’, kurā, tāpat kā attiecībā uz Tupaku, oficiāli vainīgie nav notiesāti un var vien spekulēt, kuram ir bijuši spēcīgākie motīvi un iespējas, lai realizētu vienu un/vai otru slepkavību. Kā arī jāatzīmē, ka aplūkotā pasaule kā tāda ir pilna ar slepkavībām un apšaudēm arīdzan pēc 1997.gada 9.marta.

Ja Original Gangstas ir tāda kā repa izcelsmes un konkrētāk Rietumkrasta repa pirmsākumu biogrāfija, tad Dead Wrong ir klasiska true crime žanra grāmata vien ar jau pieminēto atšķirību, ka tai nav zināmi tās pastrādātāji un/vai pasūtītāji. Kas kļuva skaidrs, vismaz mani pārliecināja gan Original Gangstas, gan lielā mērā Dead Wrong, ka Losandželosas policija lielākas pūles ir pielikusi ‘’netīro’’ policistu piesegšanai starp savām rindām, kuri piestrādājuši kā apsargi pie dažādiem reperiem un to ierakstu kompānījām, nekā centušies notvert slepkavas.

Autora Randall Sullivan savāktais materiāls, kas papildināts pēc 2002.gadā iznākušās grāmatas Labyrinth par šo pašu tēmu, kurā pieminēts vēl Tupaks. Kaut arī neesmu lasījis vai noklausījies agrāk iznākušo grāmatu, tad, lai arī kuri būtu atbildīgi par vienām no lielākajām slepkavībām repa pasaules vēsturē, skaidrs ir viens, ka vaina vismaz par faktu, ka slepkavības palikušas neatrisinātas, gulstas uz Losandželosas policijas sirdsapziņas.

Marie Arana – Bolivar: American Liberator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bolivar: American Liberator ir Simona Bolivara biogrāfija caur viņa aizsākto Spāņu Dienvidamerikas koloniju atbrīvošanos un neatkarības iegūšanu. Grāmatu klausījos tās audioversijā, kuru iegādājos jau pirms laba laika kāda no Audible saita akcijām un jāsaka, ka citādi diezvai būtu kas cits pamudinājis kaut kad (šogad) to noklausīties.

Simona Bolivara (dzimis 1783.gada 24.jūlijā) dzīve un karjera pirms trauksmainajiem notikumiem, sacelšanos prot kolonijas varu, brīvības cīņām un vēlāk iekšējām nesaskaņām, neaizņem lielu grāmatas daļu. Galvenais fokuss tiek veltīts Bolivara sapnim izveidot vienotu Dienvidamerika, kas kļūtu konkurētspējīgu spēku kā Lielbritānijas Impērija. Piemēri par pamatu konstitūcijai pamatā iecer ņemt no Lielbritānijas parlamentārās sistēmas, kas nepatīk salīdzinoši nesen pilsoņu kara pārcietušajai ASV principa pēc. Lai arī galu galā pamatrezultāts, brīvības iegūšana un koloniālo virskungu varas pārtraukšana, tiek panākta, tad tomēr galvenais sapnis par lielu vienotu valsti paliek nepiepildīts. Gan paša kļūdainu lēmumu dēļ, gan iekšēju cīņu dēļ par varu un ietekmi, kā arī nespēju tik ātri pārkārtot domāšanu, kurā brīviem esot lēmumi jāpieņem pašiem.

Par cik tik liela uzmanība veltīta tieši ‘’brīvības cīņām’’ (cerams neviens neapvainosies, ja to tā nodēvēšu), tad grāmatu vairāk gribētos definēt kā Simona Bolivara Life and Times un ne gluži tikai kā biogrāfiju, kas, protams, pamatā definē šīs personas dzīvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka pirms šīs grāmatas noklausīšanās neko par tādu Simonu Bolivaru nebiju dzirdējis un būtu grūti spriest, cik pozitīvi vai negatīvi pamatoti attēlots Bolivars, kur nu vēl kā tādas valstis kā Bolīvija (nosaukta par godu viņam), Venecuēla, Peru, Kolumbija, Panama un Ekvadora ieguvušas brīvību.

Arī autores Marie Arana piegājiens grāmatas drusku pārsteidza, it īpaši dialogu un sarunu iekļaušana, kuru gadījumā interesanti būtu tālāk papētīt izmantotos avotus. Jāpiebilst, ka neesmu ne tuvu biežs biogrāfiju lasītājs, tādēļ būtu jāpaskatās, kas vēl labs un piemirsts atrodas paša virtuālajā bibliotēkā.

Saite uz Bolivara Vikipēdijas lapu.

Frederick Burnaby – A Ride to Khiva: Travels and Adventures in Central Asia

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Oxford University Press

Manas pārdomas

A Ride to Khiva ir Frederick Gustavus Burnaby stāsts par viņa ceļojumu uz Khivas pilsētu, kuru Krievijas impērija 1875./76.gada ziemā, kad noris Frederika ceļojums, ir vien nesen iekarojusi un nosaukusi par savu. Piedzīvojumu, kuru vēl atrodoties Centrālāfrikā iedvesmo remarka, ka nesen krievi nav ļāvuši britu ceļotājiem ieiet Khiva–s pilsētā un likuši griezties atpakaļ un ka vispār ārzemniekiem tur labāk nav ko meklēt. Būdams piedzīvojumu meklētājs no dabas, par ko īsi lasītāju informē Peter Hopkirk priekšvārds, Frederika ziņkāre acumirklī pamudina viņu uz Kivu ar vai bez oficiālas iestāžu atļaujas.

A Ride to Khiva pamatā ir par autora ceļojumu cauri Krievijas impērijai turp uz Hivu,(ja pareizi atradu google kartē, tad tagad Uzbekistānas sastāvdaļa) pašu ceļamērķi izdodas apskatīt vien dažas dienas, kad ne aiz paša brīvas izvēles ir spiests doties atpakaļ. Interesantu autora stāstu padara grūtības gan laikapstākļu (lielais aukstums), gan pārtikas un citu resursu ziņā. Pārsteidzoši, ka Frederikam sarežģījumus ne ceļā, ne tiekot līdz Hivai nesagādā militārpersonas vai cita veida amatpersonas. Izceļamākais būtu civiliedzīvotāju mēģinājumi apšmaukt grāmatas autoru cenšoties pārdot klibu, neveselu zirgu vai ko citu ar zemu kvalitāti, kas domājams gadsimtu gaitā arī citur pasaulē lielākoties nebūs mainījies.

Grāmata kā laika kapsula attēlo pasauli, kurā ziņas no vienas pasaules malas ceļo salīdzinoši lēnu, ko ilustrē jautājumi Frederikam no dažnedažādiem vietējiem iedzīvotājiem un māju saimniekiem, kur nākas ciemoties. To pašu gan nevar teikt par baumu spējām izplatīties pa visu Hivas pilsētu, kad baltādainā uzrašanās, kurš nav krievs, ir notikumu notikums un izklaide teju visiem.

Grāmatā jūtamākais pasaules politikas aspekts ir Krievijas impērijas izplešanās Indijas virzienā, kura 1875./76.gadā ir vēl Lielbritānijas kolonija. Bažas vai gaidas, kādā virzienā abu impeŗiju attiecības varētu attīstīties, puslīdz diplomātiska, draudzīga līdzāspastāvēšana vai nenovēršamas militāra rakstura sadursmes.  Tāpat kā jautājumi par mēroto ceļu un apstākļiem, kultūru, soc. apstākļiem u.c. autora dzimtenē, tā arī sarunas, lielākoties no militārpersonām, skar šo tematu.

Kaut arī atpakaļceļu Frederiks ir spiests mērot pa to pašu ceļu, žēl ka, grāmatu publicējot, izvēle ir bijusi par labu to neiekļaut stāstā. Pieļauju, ka gan jau šis tas interesants un pieminēt vērts atgadījies arī tad. Ja nu vienīgi viens no apsvērumiem ir bijis papildus lapaspušu skaits, ko tas prasītu. Citādi vienīgais, ko vēl varētu pieminēt, ka nelielu lpp prasa pierašana pie drusku atšķirīgās angļu valodas manieres.

Iepalicēji #25

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon

Vol.5

Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.

Vol.6

To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.

***

The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3) by Joseph Fink, Jeffrey Cranor

Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.

Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.

Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.

***

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem.

Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums.

Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.

Edward Gibbon – The History of the Decline and Fall of the Roman Empire Vol.II-IV (Audio book)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šoreiz pavisam īsi.

Edward Gibbon apjomīgo Senās Romas un tās pēcteču Austrumu un Rietumu impēriju daļu vēsturi neklausos ar zīmuli/pildspalvu rokā un pēc tam lasot visus pieejamos Vikipēdijas vai citu vēstures informācijas avotu internetā. Šis man ir sava veida lēciens Senās Romas vēstures dziļajā baseinā, kuru uzsāku ar apkopotajiem Līvija darbiem un turpinu ar šiem krājumiem.

Visi krājumi, ieskaitot pirmo, līdz šim ir ne tikai ar pamatīgu informācijas bagāžu, bet pārbagāti arīdzan ar biežām atsaucēm vai piezīmēm, lai kurš termins skaitītos precīzs. Nedaudz pārsteidz, ka Romas spozme ir bijusi tik ilga un ka to ātrāk nav saplosījuši tieši iekšējā varas nestabilitāte, kad varas maiņa un nākošā imperatora kāpšana tronī nav atkarīga no pēcteču/bērnu esamības, un ka jaunais saimnieks ar savu tīro slotu var ar vieglu roku aizslaucīt prom sev nepatīkamus, nevēlamus personāžu vai pat visu dzimtu.

Viena cita doma gaita, klausoties par agrīno kristietību, par kuras tematiku noslēdzās pirmais un sākās otrais krājums, ir, cik gan atšķirīga būtu pasaule, ja monoteisms negūtu virsroku reliģijā…

No personīgi atpazīstamajiem personāžiem, īpaši barbariem, kuriem lielākoties tiek piedēvēta tā slava Romas impērijas krišanas iemeslos, ir Huņņu karotāju vadonis Atila.

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.