Historical Fiction

Patrick O’Brian – Desolation Island (Aubrey & Maturin #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atkal jauns un cits kuģis vārdā Leopard, ja vien Džeks Obrijs nevēlas palikt krastā un garlaikoties, atkal jauns piedzīvojums – šoreiz uz pavisam jauniem ūdeņiem, uz Austrāliju. Tomēr sākotnēji Obriju nākas pārliecināt, ka nevajadzētu atteikties no piedāvājuma, kas paredz, ka Leoparda ‘’krava’’ ir cietumnieki, kas Obrijam, pirmoreiz to padzirdot, šķiet zem viņa goda. Un pārliecināšanu nākas veikt nekur tālo šajos piedzīvojumos esošajam ārstam Stīvenam Maturinam, par kura citām saistībām un it īpaši ar britu slepeno servisu/dienestu lasītājs var uzzināt šo to vairāk.

Pārliecinošs vairākums distances gan Obrijam, gan pārējai kuģu apk ir vairāk ikdienišķas rutīnas piepildīts. Diena no dienas var atšķirt tikai ar grūtībām un ar veicamajiem uzdevumiem vai ar to, ka tieši tajā dienā tiek izpildīti sodi par veiktiem pārkāpumiem. Bet reizēm rutīna, kad nepievērs tik lielu uzmanību jau šķietami no galvas zināmiem pienākumiem var izrādīties tie bīstamākie.

To pašu nevarētu teikt par Maturinam, kuram šis Austrālijas ceļojums izvēršas jaunu patoloģiju un neizskaidrojamu kuģa apkalpes saslimšanu pilns. Lai arī vairumam vairāk vai mazāk būtu pie kājas, ka kautkādi tur noziedznieki teju krīt kā mušas no drudža vai kā cita, tad Maturina profesionālais gods gan vis neatļauj rīkoties tik vieglprātīgi. Papildus azartu Maturina ikdienas pienākumiem piešķirt viņa citi izlūkošanas dienesta dotie uzdevumi, kuru dotā informācija liecina, ka starp ieslodzīto ‘’kravas’’ uz kuģa ir arī kāds amerikāņu (potenciāli ar Franciju saistīts) spiegs, par ko Maturinam prasīt ievākt vairāk informācijas.

Tomēr The Desolation Island nebūt nepretendē būt pirmā Aubrey & Maturin sērijā, kura iztiktu bez kuģu militāras saķeršanās un tādas norisinās arī šajā grāmatā, kurā sastapšanās starp Obrija Leopardu un holandiešu Waakzaamheid kā vienam tā otram galu galā nebeidzas, kā iecerēts. Varētu pat teikt, ka autoram beidzot izdodas sižetā veiksmīgāk iepīt vairāk pasaules politikas, kas The Desolation Island ietvaros izpaužas, kad Leoparda komandai nākas sastapties ar amerikāņiem.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #3-4

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kapteiņa Džeka Obrija un ārsta Stīvena Maturina tālākie piedzīvojumi uzved viņus uz H.M.S. Surpirse kuģa un attiecīgi tālāk uz ūdeņiem gan pie Dienvidamerikas krastu ūdeņiem, par kuras zemi saklausījušies sikspārņu un vampīru stāstus, gan uz Bombeju un Indiju, kur gan vairāk stāsts aizvirzās uz personīgākas dabas sižeta pusi.

Pārsteigumi galvenos varoņus piemeklē kā profesionālajā dzīvē, tā privātajā, kura sērijas trešajā grāmatā, kā tas piederas pie nosaukuma, pārsteidzoši izvēršas maķenīt interesantāka par dinamiku uz kuģa. Ja vēl iepriekšējā grāmātā Obrijs un Maturins nespēja sadalīt māsīcas Sofiju un Diānu, tad tagad domstarpības starp diviem lielas personības tēliem atrisinājušās tik tālu, ka katrs var jau sākt plānot nākotni un pat precības ar izredzēto. Vien tas āķis, ka grāmatas darbības laika periodā vien nepietiek ar vēlmi dzīvot kopā un apprecēties, vēl vajadzīgs nodrošināt tāds kā pūrs no paša Obrija puses meitenes mātei, kas kļūst par vienu no galvenajām problēmsituācijām H.M.S Surprise ietvaros.

Pēcgaršu un gala iespaidu sērijas trešā grāmata neatstāja vienlīdz spēcīgu kā iepriekšējās divas, bet tas nebūt nemazina vēlmi turpināt apkuģot pasaules okeānus kopā ar šiem diviem varoņiem un viņu hobijiem garā laika ‘’nosišanai’’ starp militāra rakstura sadursmēm ar citiem kuģiem kā bišu stropa uzturēšana uz kuģa.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau iepriekšējās Aubrey & Maturin sērijas grāmatās izskanēja, ka bez ārsta profesijas Maturins ir iesaistījies britu izlūkdienestā un izpilda šādus, tādus viņu uzdevumus, bet līdz šim tas bijis vairāk vien kā tēla fons. The Mauritius Command iesākas Stīvenam Maturinam ‘’glābjot’’ savu draugu Džeku Obriju no garlaicības krastā un pastarpināti dodot viņam uzdevumus, no kuriem viens saistīts (pagaidām) Francijas kontrolētajām Maurīcijas salām. Kas zin, varbūt nākotne sola labu karjeras attīstību, būt kam vairāk kā vienkārši kapteinim.

Nebūt nevar teikt, ka Obrijam jau būtu apnikusi laulību dzīve ar Sofiju vai nerūpētu divas meitas, bet dzīve krastā tomēr nav tas pats. Lai cik stipra mīlestība Obrijam nebūtu pret sievu un meitām, jūrai un okeāniem tomēr ir cita vara un aicinājuma spēks.

No Aubrey & Maturin sērijas tagad jau sagaidu lielā mērā jau zināmas lietas – labus aprakstus par dzīvi uz 19.gs militāra buru kuģa, brīžiem filozofiska rakstura pārdomas par un ap dzīvi, spraigākos brīžos militāras sadursmes ar kādu kuģu, kas šoreiz ir ar Francijas piederību, kā arī lieliskus dabas aprakstus no Maturina kā dabas pētnieka perspektīvas, kas gan tikpat ātri neliedz likt dabas brīnumus uz pusdienu šķīvja vai, piemēram, paradīzes putnu spalvas izmanto, lai rotātos. Bet citādi, neskaitot katras grāmatas sižetiskās atšķirības, vismaz trešā un ceturtā grāmata ar kaut ko citu, jaunu un/vai dinamisku nav pārsteigusi. Nebūtu grūti tādēļ atrast, kāpēc tādēļ kam piekasīties, kas gan būtu nepareizi darīts, jo šie un ne citi vienkārši ir sērijas spēcīgie punkti, pie kuriem autors Patriks O’Braiens pieturas.

Plus, vienmēr patīkami, ka autors bāzē sērijas fikcionālos notikumus uz reālas vēstures pamata.

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja esi radīts dzīvei uz bangojošu jūru un okeānu ūdeņiem un arīdzan brīžiem, kad lielgbala un citu ieroču šāvieni no ienaidnieka kuģa var būt tavas dzīves pēkšņs gals, tad mierpilna dzīve kaut kur uz sauszemes var būt ne vien neierasta, bet pat garlaicības kalngals. Izteiktāk tas ir kapteinim Džekam Obrijam, bet nedaudz arīdzan ārsta Stīvena Maturina gadījuma, kad nevari saprast, ko lai ar sevi iesākt, kad tik ierastā pasaule ir uz laiku liegta. Kā nu notiek, ja kapteiņu ir vairāk nekā pieejamo kuģu.

Post Captain iesākoties otrs temats bez dzīves krastā, ir jaunas sievietes izprecināšana, viņas nākotnes nodrošināšana, kas mūsdienās būtu kaut kas neiedomājams, bet pavisam pašsaprotams attiecīgajā laikā. Grāmatas ietvaros Džeks un Stīvens sastop divas māsīcas, kas gandrīz vai kļūst par ieganstu nopietnam strīdam starp draugiem, bet, par laimi gan abu draudzībai, kura tiktu dikt pārbaudīta, gan veselajam saprātam sauszemes garlaicībā, Napoleons atsāk uzdarboties.

Ir 1802.gads un starp Napoleona Franciju un Lielbritāniju tiek noslēgts miera līgums, tad ambiciozajam Napoleonam tas ilgi nešķiet pārlieku saistošs un ilgi mieram starp divām lielvarām nav lemts pastāvēt. Pēc žilbinošajiem panākumiem sērijas debijas grāmatā varētu iedomāties, ka kapteiņa Džeka Obrija nākotne būs kaldināta tikpat lielā spozmē, diemžēl ne tikai viņam iet secen jebkāda finansiāla rakstura balva, drīzāk sanāk nokļūt parādos, bet HMS Sophie vairs nav viņa kontrolē un jāsamierinās ar kaut kādu tur citu kuģi.

Pēc Master and Commander prasījās sērijās spraigāka attīstība un tādu lielākoties ar sastapu. Kaut arī sākums, viegli gurnos šūpojoties, nav tas straujākais, tad brīdī, kad apgriezini ir uzņemti un sižets kļūst straujāks, tad atliek vien pieturēties, lai izturētu un izbaudītu trakojošos viļņus.

Vienlaikus Post Captain saglabā spēcīgās, jau manītās autora Patrick O’Brain prozas puses, kuras kļūst vēl izteiktāk jūtamas, kad vairs nav vajadzības iepazīstināt lasītāju pašos sīkumos ar jūrniecības terminiem. Vien mikslis un balanss starp filozofiskāka rakstura pārdomām par dzīvi visvisādos tās aspektos un, piemēram, kuģu kaujas ainām, kas vēsturiskā jūrniecības romānā būtu puslīdz sagaidāms, ir jūtami labāk izdevies un patīkami, ka  to pašu var teikt par abu galveno tēlu izaugsmi.

Patrick O’Brian – Master and Commander (Aubrey & Maturin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

HMS Sophie kuģa kapteiņa Jack Aubrey un tās nākotnes galvenā ārsta daktera Stephne Maturin pirmā sastapšanās varbūt nav no tām pašām draudzīgākajām, bet abi paspēj saskatīt viens otrā ko tādu, kas vēlāk ļaus dzimt gan labām profesionālajām attiecībām, gan tuvai draudzībai.

Master and Commander sižeta izklāstā brīžiem atgādināja par Mobiju Diku. Pieeja stāstam vairāk ir gan vēsturiskās puses par dzīvi uz kuģa aptuveni 19. gadsimta sākuma laika posmā, gan filozofisku pārdomu pilna par to kā no Džeka Obrija, tā Stīven Maturina puses. Kopā ar periodiskām cīņām ar dažādiem ienaidniekiem, kuri arīdzan klejo pa pasaules plašajiem okeāniem, it īpaši epizodes ar spāņu Cacafuego sagrābšanu, piešķir interesantu aspektu vēsturiskam kuģniecības romānam.

Letālu seku briesmas uz kuģa var sastapt katru dienu un ienaidnieka kuģis, militāra sadursme ar tādu ir tikai viens no tādiem. Uzmanība jāuztur formā katru dienu, pat pildot visikdienišķākos pienākumus, lai paša bezrūpība un paša kuģis, uz kura atrodies, nekļūtu par nāves iemeslu.

Uz bieži vien skarbās ikdienas fona Stīvens reizēm pieķer sevi apbrīnojam dabu, kura vēl pārsvarā lielākoties neskarta ir viņa pasaules sastāvdaļa. Būtu tie kukaiņi dievlūdzēji un to neparstā pārošanās, kāds piekrastes iemītnieks vai jūrā esoša radība, skaistums ir uz katra stūra. Kas, protams, neliedz tikpat ātri to likt uz pusdienu vai vakariņu šķīvja.

Master and Commander ir jūrniecības terminu piesātināts darbs, bet pietiek ar ašu Vikipēdijas un Google palīdzību pamatterminos, lai kaut cik noorientētos un nebūtu jāaptur lasīšana vai klausīšanas ik pēc brīža. To visu sakot, ceru, ka kapteiņa Obrija un ārsta Maturina piedzīvojumi gan Post Captain turpinājumā, gan pēcāk būs ar lielāku uzsvaru uz piedzīvojumu vai vismaz jutamāku notikumu darbību, ne filozofiska tipa pārdomām.

Dan Simmons – The Fifth Heart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Divi diži prāti slavenākais Anglijas privātdetektīvs un viens no labākajiem amerikāņu 19.gadsimta rakstniekiem nejauši satiekas pie Sēnas. Vēl īpatnējāks ir abu iniciālais iegansts atrasties tik tuvu kādai ūdenstilpnei tumšā vakarā, bet abu negaidītā sastapšanās pavisam noteikti par 180 grādiem izmaina rakstnieka Henrija Džeimsa dzīvi, un kas zina, varbūt ievieš pozitīvas pārmaiņas arī Šerloka Holmsa dzīvē un tās uztverē.

Stāsts sāk uzņemt nosacītus apgriezienus, kad Šerloks Holms vienkārši paziņo Henrijam, ka abi dosies uz ASV, lai atrisinātu cita slavena Henrija (Adams) sievas Clover nāvi pirms septiņiem gadiem, kas gandrīz nevienam nav radījusi šaubas, ka tā bijusi pašnāvība. Ņemot vērā, ka runa ir par izdomātu romānu, tad diezin vai šis aspekts atbildīs oficiālajai versijai. Bet, kā romāna gaitā atklāsies, tad Henrija Adamsa sievas nāves apstākļu izmeklēšana ir vien iegansts un patiesais iemesls ir kārtējā saķēršanās ar profesoru Moriartiju un viņa anarhistisko plānu izjaukšana, kuru aizsāktu prezidenta Cleveland atentāts.

The Fifth Heart notikumi tiek attēloti pārsvarā no anonīma teicēja perspektīvas, kurš vien gadiem vēlāk un varbūt pat gadsimtu vēlāk ir apkopojis šo notikumu hronoloģiju, bet citkārt tiek sekots gan Šerlokam un Henrijam Džeimsam individuāli, gan abiem darbojoties kopā.

Dena Simonsa Šerloks Holms ir gana savdabīgs tēls jau tā ekscentriskajā varonī. Ir saglabāti un neslēpti fakti kā narkotisko vielu lietošana, kas nemazina viņa dedukcijas spējas, bet fokusēts tiek personīgs eksistenciālas dabas jautājums, kuru Šerloks uzdod Henrijam. Vai viņš ir reāls cilvēks vai vienkārši doktora Vatsona vai Artūra Konana Doila izdomāts figments? Un tādā gadījumā, kas ir Džeims un citi personāži ap Holmsu? Tik garlaicīga Šerlokam ir viņa ar izmeklēšanu nesaistītā ikdiena, ja prātu nestimulē kāds ļaundaris.

Attiecībā uz autora Dena Simonsa talantu, no viņa daiļrades lasītā, jāsaka pat ļoti atzinīgi vārdi, īpaši ņemot dažu darbu kā Ilium, Hyperion, The Terror un šīs The Fifth Heart atšķirīgo manieri vai pat tās galveno žanru. Piektā Sirds tās manierē patiesi atgādināja agrāka stila detektīvstāstu, kas lasīts, piemēram, kādā no Oto Penzlera īso stāstu kolekcijām. To sakot, no grāmatas nevajadzētu gaidīt spraigu, asu sižetu no viena grāmatas vāka līdz otram, pretēji var sanākt vilties.

Elena Ferrante – My Brilliant Friend (The Neapolitan Novels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ikdienas dzīve Neapolespiepilsētas kādā ne tik turīgā rajonā. Stāsts, kas aizsākas 50.tajos gados. Stāsts, kuru galvenā varone, vismaz no skatpunkta viedokļa, aizsāk viņai uzsākot skolas gaitas un atrodot draudzeni Lailu, ar kuru draudzības saites paliks ciešas vismaz līdz grāmatas noslēgumam, vismaz līdz abu pieaugšanai.

Gan Elena, gan Laila tiecas būt labākās, gudrākās klasē. Tomēr Elenai jāpieliek visas pūles, lai neatpaliktu no draudzenes, lai nenoslīdētu iedomātā rangā zemāk, labi apzinoties, ka diezin vai izdosies Lailu apsteigt. Bet atšķirības izteikti labi var sākt abām sasniedzot tīņu vecumu, kad sāk veidoties interese par puišiem. Līdz ne reizi vien man rodas jautājums, krietni atrāk par pašu varoni, kas gan abām kopīgs, lai izveidotos draudzība.

Pamazām vien Elenai top skaidrs, ka savā vidē neatradīs ne vienu, ar ko dziļi un kaislīgi apspriet, piemēram, literatūras dižgarus. Ne mājās, ne skolā starp vienaudžiem nav neviena, kuram tas šķistu nozīmīgi. Laila ir kā piemērs, kad meitene pakļaujas sabiedrības normu spiedienam, neizmanto sava intelekta potenciālu un grāmatas beigās veic izvēli par labu laulībām ar vietēju puisi, kaut arī Elena izsaka šaubas, vai draudzene maz izskatās priecīga. Tas arī ir moments, kad Elenai top skaidrs, ka dzimtā vieta jau sen kļuvusi par šauru, ja vien nevēlas samierināties ar ko līdzīgu.

Ja vēl skolā Elena var atrast kādu atbalstošu skolotāju, kurš atpazīst meitenē talantu un inteliģentu prātu, tad mājās Elenai jācīnās ar vecāku priekšstatiem par meitas nākotni un pareizajām izvēlēm. Ne bez citu palīdzības nāk vecāku atbalsts turpināt izglītību, it īpaši, kad abi varētu izmantot ieganstu, ka meitai jāpalīdz ģimenes iztikai.

Bieži nelasu kārtīgu Literary fiction, bet jau no sākuma varēja atpazīt vispārējo kategoriju, kuru vismaz My Brilliant Friend gadījumā raksturo, ka sižets ir kāda ikdienas dzīve, bez citiem žanriem raksturīgām uzreiz manāmām problēmsituācijām un tam atbilstošai kulminācijai. Reizi pa reizi der iziet ārpus ierastā un pieļauju, ka The Neapolitan Novels sērija nav no tiem sliktākajiem Literary fiction piemēriem.

Home After Dark by David Small UN The Fade Out #1-12 (Complete) by Ed Brubaker, Sean Phillips

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liveright

Manas pārdomas

Rusela formatīvie tīņa gadi, kuros bez dižas vecāku līdzdalības jāizprot un jātiek galā ar visu, kas vien šajos jaunības gados jauns, nepazīstams un/vai puslīdz interesants.

Prologs – strīdi starp vecākiem, māte pamet ar jaunu draugu, tēvam problēmas ar alkoholu, visticamāk zaudējis darbu, kara veterāns. Nav grūti noprast sākuma ‘’spēles laukuma’’ stāvokli, no kā izriet tālākie stāsta notikumi.

Spiesti pārcelties vairrākkārt. Dēls drīzāk cenšas rūpēties par tēvu, nekā otrādi, bet ‘’paldies’’ vietā saņem nepateicību un lamas. Līdz vienā jaukā dienā tēvs vairs neatgriežas no darba (pasniedza angļu valodu cietumā) un Rusela dzīves realitāte kļūst vēl skaudrāka nekā pirms tam.

Tā saucamie draugi, kuri nav tā pati labākā kompānija (huligāni), kuri ar vienaudžu spiedienu piespiež Ruselu uz rīcību, ko pats nedarītu, jo bailes par alternatīvu būt izstumtajam ir pārāk lielas. Ir pa dažam labam momentam, kuri varētu atgādīties vien izdomātā darbā gan starp Ruselu un viņa draugiem, gan vispār, kuros var just, ka autors uzkrītoši cenšas spēlēt uz emocijām un panākt kādu konkrētu reakciju.

Tiek aizskarts arī rasisma temats, kam par piemēru tiek dota  ķīniešu izcelsmes ģimene, un tieši no viņiem pārsteidzoši vai nē Rasels grūtākajos brīžos saņem vislielāko atbalstu. Ja pārmaiņas pēc ir vēlēšanās pēc pieaugšanas stāsta ārpus fantāzijas žanra, tad Home After Dark būs tā vēlamā grāmata.

Stāsts, kuru autors pamatā izvēlējies izklāstīt ar melnbaltu ilustrāciju palīdzību, reizēm uzlikot interesantus akcentus un uzvarus uz to, ko gribas izcelt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Tāpat, kā lēnām uz lielā ekrāna izdziest pēdējais klusais filmas kadrs, tikpat melodramatiski apstājas un izdziest jaunas, daudzsološas aktrises Valeria Summers karjera un galvenokārt jau pati dzīve.

Ir 1948.gads un pēckara Holivudā vai varbūt visā ASV kā tādā pieredzētais no Otrā pasaules kara ir vēl dzīvā atmiņā, kur skepse un atklāts rasisms pret vācu un aziātiskas izcelsmes personām nekur nav pazudis, bet tā vietā dominējošo vietu aizņem The Red Scare jeb bailes no komunisma ietekmes pieaugšanas.

Galvenajam tēlam scenāriju rakstniekam, kurš par tādu šobrīd vien izliekas, Čārlijam ir tas gods būt Valērijas līķa atklājējam. Bet hroniska alkoholisma ietekmē, Čārlijs neko neatceras no aizvadītajām viesībām, ballītes. Nevēloties riskēt, ka policija ieskatās rūpīgāk viņa dzīvē un atklāj, ka viņa vietā scenārijus šobrīd raksta tuvākais draugs Gil, FIB melnajā sarakstā iekļuvis paša Čārlija vainas dēļ. Gils cīnās pat vēl ar lielākām alkoholisma problēmām, bet vismaz šādā sadarbības veidā katram atlec kāds labums

Krimināla rakstura amatier detektīvstāsts, kurā spožās Holivudas gaismas pilnībā izgaismo katra tēla un visas esošās pasaules realitātes samaitātību, kas vien slēpjas aiz glamūra un žilbinoša viltus smaida.

Grafiskā novele, kas gan tematikas, gan ilustrāciju ziņā nebūs domāts jaunākajiem lasītājiem. Stāsts, kura noslēgums nav klasiska rakstura, kurā vainīgie, lai kāds tiem amats un statuss, saņem visu pēc pilnas programmas. Atrisinājums nesniedz pilnīgu gandarījuma sajūtu, varbūt ir drīzāk neglaimojošas, bet ļoti varbūtējas realitātes seja.

Donald Ray Pollock – The Heavenly Table (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts pamatā par trim brāļiem Cane (vecākais un vienīgais pilngadīgais), jaunāko Cob (nedaudz prātā lēns, kaut arī par gudru nevienu no viņiem vai reti kurš cits tēls būtu nosaucams) un vidējo Chimney, kuri izvēlas vilinošo noziedznieku un gangsteru dzīvi pēc tam, kad vienā jaukā dienā, smagi strādājot uz lauka, brāļu tēva veselība (iespējams sirds) neiztur slodzi.

Vienīgais no brāļiem, kuru varētu saukt par kaut cik patīkamu, ir noziedzībā līdzi paķertais Cob, kurš neko labāku nezinādams, uzticas abiem pārējiem brāļiem viņu lēmumos. Ja vēl Keins cenšas būt priekšzīmīgs, tad visi argumenti viņam par labu zaudē spēku mirklī, kad viņš, lai cik vai smags nebūtu darbs uz lauka ar visu līdzi nākošajām grūtībām, izvēlas par labu Čimnija idejai aplaupīt banku. Čimnijs, kuram visvairāk pie sirds iet noziedznieka imidžs un var just patīk arī atņemt dzīvību. Lai kā, tuvojoties grāmatas noslēgumam, autors necenstos Čimniju un Keinu attēlot no pozitīvākas puses, tad tas nav nekas pretstatā šo tēlu pastrādātajam.

The Heavenly Table kā literārais vēsturiskais romāns noteikti atrodas ārpus manas daiļliteratūras komforta zonas, un kopējais iespaids par grāmatu, to noklausoties, arī visai neviennozīmīgs. Itkā grāmatas darbība rit uz priekšu un paralēli brāļu stāstam tiek risināti arī citu tēlu sižeti, bet visas grāmatas laikā nepameta sajūta, ka tēli vairāk kalpo kā instrumenti autora rokās, lai paustu ideju attiecīgā grāmatas posmā, un pēc tam konkrētā tēla stāsts paliek karājamies gaisā neatrisināts un piemirsts. Pat trīs brāļu stāsta noslēgums vairāk liek vilties, šķiet tāds īsti nekāds un autoram pašam viss par tematu ir bijis pateikts, un kāda gan nozīme, kādas ir grāmatas beigas.

Anthony Doerr – All the Light We Cannot See (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

All the Light We Cannot See darbības laiks aptver visa Otrā pasaules kara periodu. Uzreiz klausoties šo grāmatu pēc Staļingradas izlasīšanas gribi negribi nākas salīdzināt vienu ar otru, par cik abas skar vienu un to pašu pasaules mēroga notikumu.

Maurie-Laure – akla jauniete Francijā, kuru tēvs (muzeja direktors) paspēj aizsūtīt uz okeāna piekrasti pie onkuļa un tantes pirms pats tiek apcietināts un nokļūst vāciešu nometnē.

Verners Pfennig – vācu jaunietis, apdāvināts radio ierīču remontēšanā un citādi zinātkārs. Ar dažus gadus jaunāku māsu dzīvodams bāreņnamā pats sev iemācījis, kā labot radio. Viens to tiem vāciešiem, kuri tiek ierauti pārmaiņu virpulī, un pat ja gluži nepiekrīt valstī notiekošajam, attieksmei pret ebrejiem, uzsāktajam karam u.c., tad skaitliskā pārspēka priekšā izvēlas plūst pa straumi un pievienoties pūlim, nekā piedzīvot daža laba maigāka rakstura puiša likteni. Būtu Vernera tēls jau gados vai vismaz 20+, tad varētu teikt, ka viņam ir vēl trešā alternatīva – pamest Vāciju un pārcelties kaut kur citur.


Stilā un raksturā ļoti atšķirīgas. All the Light We Cannot See karadarbība ir kaut kas tāds, kas vairāk notiek fonā, tā vietā caur Marijas un Vernera piedzīvoto attēlota tiek  ietekme uz civiliedzīvotājiem Francijā,  vai mijoties nodaļām no Marijas skatpunkta ar nodaļām no Vernera, no vācu jaunieša, kurš Marijas un daudzu citu acīs būtu pielīdzināms visam, ko pārstāv Nacistiskās Vācijas režīms. Vernera stāsts galu galā izvēršas visai traģisks, kad pienāk brīdis, kad puisim pamostas sirdsapziņa un cena par to jāmaksā visaugstākā.

Lai arī grāmatai ir savi plusi, tad diemžēl salīdzinoši ar Grosmana Staļingradu  nav pat tuvu, kaut vai prozas manierē būtu vēl kur augt. Arī sižeta atrisinājums, beidzoties karam liek vēlēties pēc kaut kā vairāk, kam seko epilogs 70.tajos gados un 21.gs sākumā, kuros visiem kaut cik nozīmīgiem tēliem tiek dots mirklis atvadām, par ko personīgi rodas jautājums, vai tieši tā bija vislabākā izvēlē, kā noslēgt romānu.