Pēc drauga ieteikuma folklorists Andrejs Belareckis dodas uz romānā nenosauktu (N.) novadu, bet labāk nebūtu paklausījis, jo senu, lokalizētu pasaku, leģendu un mītu vietā sanāk atrast šķietami pārdabisku, atriebības kāres nepiesātināmu karali Stahu un viņa karadraudzi par noslepkavošanu teju pirms divdesmit paaudzēm.
Atmosfēra Andreajam dodoties un knapi dzīvam izkļūstot cauri purvu muklājiem, lai šķietami nejauši uzdurtos pilij tās teritoriju kompleksam, kas izvērtīsies par viņa šī stāsta galamērķi, atmosfēras ziņā ir īsteni gotiskā stilā drūma, šķietami bezcerības un nolaistības sajūtas piesātināta. Par tā saimnieci pirms diviem gadiem pēc tēva nāves kļūvusi Nadzeja Janouska, kura par spīti Staha un viņa karadraudzei, turklāt vēl divu pašas mājā mītošiem spokiem nav vēl zaudējusi veselo saprātu, pat ja ilgstošā stresa slodze acīmredzemi ietekmējusi jaunās sievietes ārējo izskatu.
Pats Andrejs jau no paša sākuma neslēpj savu skeptisko nostāju pret paranormālām parādībām, bet īsie mirkļi, kuros nojaušams jaunietes daiļums, kuram liedz uzplaukt šķietamie spoki un gari, liedz pamest Janousku dzimtas mājas, lai dotos ievākt folkloras cienīgu materiālu bez briesmu dvašas kaut kur citur. Mazpamazām par motivējošo spēku kļūst arī romantiskākas jūtas pret Nadzeju, kaut arī sākotnēji liedzas tām par labu kādam citam vietējam censonim no sievietei līdzvērtīgas muižniecības kārtas. Par šīm romantiskajām iecerēm gan ne censoņi uz Nadzejas iekarošanu ir vienlīdz priecīgi un pateicīgi.
Autors Vladzimirs Karatkēvičs brīžiem it kā cenšas lasītājam piedāvāt kādu viltus aizdomās turamo, kurš būtu atbildīgs par citu mobilizēšanu savā konspirācijā pret Nadzeju, bet tas darīts visai pavirši un nerada vēlamo spriedzes efektu, kad vajadzētu tikt skaidrībā par ļaundaru grupas līderi pirms to izdara pats autors. Varbūt pat vēlamāk būtu bijis saglabāt pārdabisko kā kaut ko reālu.
Karaļa Staha Baismajā Karadraudzē tiek ieturēts atmiņstāsta stils, kurā tās galvenais varonis būdams jau kā teicējs 96gadu vecumā tālā cita laika drošībā izklāsta par trākāko reiz piedzīvoto, bet ar piezīmi, ka vairs nerūp ticēs vai neticēs lasītājs tam. Viņam galvenais to uzlikt uz papīra, lai pieredzētais nepazūd līdz ar viņa nāvi. Diemžēl pats atrisinājums arī izvēršas tāds pliekans un bez uzrāviena, turklāt vēl ar pārlieku gariem iz-/paskaidrojumiem, lai tā teikt būtu līdz galam drošs, ka pilnīgi visiem lasītājiem būtu palīdzēts tikt skaidrībā gan par konspirācijas vainīgajiem, gan motivāciju aiz nekrietnās rīcības pret jauno Nadzeju. Ar šo arī stāstam nepārprotami tiek piedāvāta versija par sķiru cīņu, kurā muižniecības kārta ir tā ļaunā, dzer un ēd pilnus vēderus, kamēr nabadziņi, labie strādnieki zemnieki, uz kuru sūro darba augļu nastas tas iespējams, paši cieš regulāru badu.
Ja pacenšas atmest padomju režīma nodevu stāstā, tad cauri tam visam var just patriotiskas dabas mīlestību pret savu Baltkrieviju, cerības, kas ar to saistās. Ja vien vēl pats romāns būtu aizraujošāks, būtu bijis vēl labāk.
Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.
Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.
Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.
Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.
Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.
Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.
Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.
Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.
Vēsturisko Asian Saga romānu sērijā King Rat gan tās apjoma, gan darbības lokācijas ierobežotības veidā, kad visi notikumi norit vienā kara gūstekņu nometnē Changi, vairāk šķita kā tāda .5 starpgrāmata.
King Rat galvenais varonis ir amerikānis ar iesauku Karalis, bet ne karalis pār citiem ieslodzītajiem, kur tas negods, kā galvenajiem pielīdējiem cietumsargiem un labuma meklētāju statuss pienākas tādiem kā Robins Grejs. Paša eksistence un palikšana pie veselā saprāta, nezinot, kad un vai vispār tiksi brīvībā, vēl kādreiz redzēsi mājas un mīļotos (tiem, kuriem sievas un draudzenes, domas par viņu uzticību) sagādā primārās un varbūt pat vienas no galvenajām grūtībām.
It īpaši apstākļos, kur galvenokārt pārtikas, bet arī citu resursu apjoms ir tālu no optimālā. Katrs cīnās un vēdera tiesu cenšas iegūt kā māk. Plus, par cik nometnē ir arī sievietes, tad tirgošanās ar baudu arīdzan ir daļa no sadzīves. Bet atgriežoties pie Karaļa, pie Robina Greja un vēlāk arī Karaļa tuva padotā un nākotnē topoša rakstnieka Pītera Marlo (interesanti, kā divi no trim margināli sevi atrāda nākošajā sērijas grāmatā), tad situācijas uztvere, kurš, kad un cik lielu labumu ir guvis, var krietni atšķirties no personīgās perspektīvas.
Dažādas trakas shēmas gan kā iegūt kādu lieku naudu, kuru izmantot tirgotjoties ar cietuma sargiem, tā pašiem kādas liekas papildus gaļas resursu iegūšanā, no kura tad grāmatas nosaukumam mājiena veidā pietapināts ‘’žurkas’’ vārds pie Karaļa, ko vismaz pirms tam papildina pieņemamāka vistu audzēšana, bet arī ar to notikumu ietvaros saistīts diskutabls vistu un ieslodzītam piederīga suņa incidents.
Nosacīti interesants sānceļš prom no lielā taipanu biznesa, pie kā sērija atgriežas piektajā Noble House sērijas grāmatā, kad pie Struenu nama stūres stājas jauns taipans Ian Dunross, kuram ticis tas prieks un laimes stāties atbildīgā pozīcijā, kad namam nebūt neklājas viegli, bet jaunajam censonim ir plāni un idejas, kā ievērojamu,bet lokālu Honkongas biznesu pārvērst pasaules vērienīgā un cienīgā tirdzniecības impērijā.
Ceļš gan uz to mērojams caur ērkšķiem un konkurentu izliktiem šķēršļiem, kuri Noble House ietvaros iemiesoti otra ietekmīgākā nama Rothwell-Gornt un tā taipana Quillan Gornt veidolā. Un ai cik izmanīgi, viltīgi un visiem iespējamiem veidiem Struenu nama sabrukums netiek mēģināts panākt. To sakot pats Danross un Strueni nebūt nav nekādi dievgosniņi un labā iemiesojumi, arī viņi izmanto dotos spēles noteikumus, kuri tā pārzinātājiem ļauj labi un pat ļoti labi nopelnīt.
Diemžēl romāns gana tieši atrāda nemaz tik tālas pagātnes realitāti un citos aspektos joprojām eksistējošu tagadni, kurā daži akciju un biržu tirgu uztver, kā spēļu laukumu, kurā rīkoties un riskēt pēc sirds patikas bieži vien ar citu dzīves iekrājumiem, nereti aizraujoties ar situācijām un riskiem, kuriem pašiem pat garantēta peļņa neatkarīgi no iznākuma vai vismaz nedraud bēdu ieleja un dzīves krahs. Kur gan no otras puses netrūkst daudz tādu aklo sekotāju, kuri cer bez darba ātri kļūt stāvus bagāti sekodami citiem šajos spēles laukumos.
Galvenais sižets Noble House ietvaros viennozīmīgi saistāms ar baumu izraisītu paniku Strueniem piederošu un saistītu banku klientos, kuri panikas dzīti nu steidz izņemt visus noguldītos līdzekļus, tā Gorntiem cerot, ka šis liks Strueniem bankrotēt.
Pa vidam arī citas spekulācijas, shēmošanas, kam par piemēru var minēt sarunātas sacīkstes hipodromos, kur arī netrūkst dullo, kuri riskē ar naudu, kuru nevar atļauties zaudēt. Tomēr galu galā vēl neesmu saskatījis sērijā to labo īpatnību, kura liktu sēriju novērtēt augstāk un izbaudīt vairāk.
Par Džeimsa Klavela vēsturiskajām āzijas sāgas grāmatām bija dzirdēts un gandrīz tikpat ilgi nostāvējušas manā virtuālajā grāmatplauktā, bet beidzot esmu saņēmies, lai tām pieķertos klāt. Bija dzirdētas pārsvarā pozitīvas atsauksmes no sērijas faniem, bet ne tik ļoti, ka vismaz pirmās divas sērijas grāmatas vien aiz notikumu darbības reģiona un vispārējā stila, kas ieturēts no autora puses būtu liekamas vienā sērijā. Citādi pavisam atšķirīgi tēli un sižeti.
Tā sērijas debija aizsākas 17.gadsimta sākumā, kad John Blackthorne pats būdams anglis, bet piedaloties Holandes vadītā ekspedīcijā, lai atklātu līdz tam vien spāņiem un portugāļiem zināmu ceļu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēras. Diemžēl Erasmus kuģi ne tikai piemeklē viena no daudzajām vētrām, ar kurām pašsaprotami jārēķinās, bet kuģis reizē arī spiests vētras dēļ avārijas stāvoklī piestāt Japānas krastos, kur vien Džona lemta lielāka rīcības brīvība, bet tā vien šķiet, ka vien Džons ir gatavs jau sākumā censties vairāk izprast tik atšķirīgos japāņus un nesaukāt tos par pērtiķiem.
Kā japāņiem svešinieki šķiet necivilizēti barbari ar neizprotamām paražām, tā Džonam un citiem ir līdzvērtīgas domas pār vietējiem iedzīvotājiem. Visvairāk no tā gan izceļas rietumnieku iedomas, ka pārāk bieža mazgāšanās un citas higiēnas ievērošana drīzāk apdraud veselību nekā uzlabo to. Vai kristiešu (dominē jezuīti) divkosība, kad tie cer izplatīt savu ticību japānas zemē, piesola dažādus labumus un paaugstinājumus sekotājiem, bet, kad tiem jautā, kur tie palikuši, vienmēr atrod dažādu aizbildinājumus un atrunas.
Tikmēr japāņu pusē nāves aspekts ieņem pavisam citu lomu, sākot ar rituālistisku pašnāvību seppuku, kam atļauju prasīt no sava lorda, līdz pat tam, ka teju par katru nopietnu (un reizēm pat par ne tik izteiktu) noziegumu tiek piespriests nāvessods. Nāves aspekts un miršana ne gluži ikdienišķs atgadījums, bet teiksim pašnāvības ideja tiek izteikta gana pamanāmi daudz, lai uz brīdi pabrīnītos, ka iedzīvotāju skaits tik liels.
Bet kā jau (vēsturiskam) romānam piederas, tad Džons neiztiek bez romantiskas intereses, par kuru kļūst viņam piešķirta interpretore, tulks Mariko, kura palīdz saprasties un par nosacītu sabiedroto padarīt lordu (termins daimyo) Toranagu, kurš vairāk no visiem citiem izprot vajadzību attīstīt militāro varēšanu, kur pārspēku svešiniekiem dod lielgabali un šaujamieroči, kamēr pie pašiem dominē zobeni. Līdz ar to jāmainās laikam līdzi arīdzan samuraju godam, jāpielāgojas labākai stratēģijai, kas gan nav šī romāna jautājums, kurā gods pretinieku sakaut tuvcīņā ar zobenu stāv krietni pāri šaujamieročiem, kuri gan vēl ir relatīvs jaunums. It īpaši vēl laikā, kad samuraju tiesības stāv pāri visiem citiem.
Džonam prasmīgi jālavierē starp japāņu uz āru citiem vērstajām pieklājības maskām, aiz kurām nereti slēpjas pilnīgi kas cits. Bet vienlaikus, kad lemts pēc ilgāka laika satikt gūstā dzīvojošos Erasmus kuģa kādreizējos biedros, pašu piemeklē zināms šoks kā par viņu netīrību, kas ir pati par sevi pašsaprotama, tā cita veida uzskatiem un domāšanu, kuri, dzīvojot citā vidē, drusku sākuši, kā japāņi uzskatītu, kļūt kā civilizētam cilvēkam.
Shogun tēlu perspektīvas mijas un bez Džona piedāvā arīdzan ieskatu Japānas politisko intrigu pasaulē, kur jebkurš daimju ar vērā ņemamu varu cer kļūt par Šogunu, kad imperators vairāk ir reprezentatīva vara, kamēr faktiskā valdīšana tiek šim šogunam. Cik var spriest pēc YouTube atrodamiem treileriem, tad Netflix veidojums gana precīzi attēlo romānā atrodamo sentimentu.
Sērijas turpinājums Tai-Pan, kā jau minēts, ir vien nosacīts turpinājums un darbību pārsviež uz aptuveni 1840.gadu (gadiem) un Honkongu, kurai ar laiku lemts kļūt par nozīmīgu ekonomisku, ģeopolitiski svarīgu pilsētu. Kā iepriekšējā grāmatā jāpāņi uzskatīja sevi kā parāko tautu, rasi uz zemes, tā šajā ķīniešiem ir līdzvērtīgas domas par sevi. Vienīgi uzskati par barbariem angļiem un citiem no tāla svešuma nākošiem ir vienādas.
Tāpat līdzīgs ir ne gluži nolemtība dzīvei, bet paļaušanās tai, neaizkavēšanās ‘’kāpēc’’ jautājumā. Kamēr japāņiem tā ir karma, tad ķīniešiem
Tikmēr briti pa divu gadsimtu laiku jau manāmi attīstījuši savu impēriju un jūrās, okeānos pielietojamo spēku. Tirdzniecība kā viens no galvenajiem instrumentiem, lai to tikai arvien vairāk palielinātu. Opijs-tēja-zīds, varbūt ne obligāti attiecīgajā secībā, bet viennozīmīgi visi trīs vērā ņemamas preces, kur tēja kļūst par nozīmīgu kultūras dzērienu starp britiem, opijs notrulina, novājina un vieglāk ļauj manipulēt ar aziātiem, bet zīds un tā kvalitāte līdzvērtīga, ja ne pārāka ar citur pasaulē iegūstamo.
Kā liecina grāmatas nosaukums Tai-Pan, kas apzīmē rietumnieku tirdzniecības firmu, namu hongbiznesa galveno pārstāvi, tad galvenā loma tādam šajā grāmatā tiek Dirkam Struenam. Tomēr, lai cik bagātības netiktu savākts un ar nepārstājošiem centieniem to palielināt, tad nevienmēr nauda spēj visu atrisināt. Tā par vienu no bēdu avotiem kļūst malārija, kura atņem dzīvību nevienam vien tuvam cilvēkam, vai inficē tādu un līdz ar to kļūst par nozīmīgu sižeta punktu, kad Dirks ir gatavs uz visu, uz jebkādu cenu, lai to izārstētu.
Citas raizes un nosacītu spriedzi gana garājā grāmatā sagādā kādreizējs Dirka draugs Gorth Brock, ar kuru draudzība ne tikai pajukusi, bet atstājusi attiecības tādā līmenī, ka tas sākotnēji par to teju vien domā, kā atriebties, kā izjaukt un iznīcināt Dirka plaukstošo biznesa darbību. Ko gan pamaina Dirka dēla Koluma ieskatīšanās Gorth radiniecē Tesā.
Kā Shogun ietvaros lielgabali un citi šaujamieroči bija jaunums, tā tvaikoņu ēras sākums un burukuģu potenciāls noriets tāds ir šajā, kaut gan šoreiz jaunuma aspekts tāds ir pilnīgi visiem. Un kamēr ir dažs labs iesīkstējis, kurš par visām varētm cildina burukuģus, tad jaunākie ir krietni atvērtāk domājoši un labāk spēj pieņemt labumus, ko dod kuģis, kurš spēj kuģot pretvējā un ekonomiskos labumus, ko tāda tehnoloģija sniedz, kuru neierobežo vēja untumi.
Tai-Pan romāns vairāk kā savstarpējo attiecību drāma starp jaunajiem kolonistiem, kuri ir teju kā aristokrāti ārpus mājām, kuriem statusu piešķir materiālo labumu spēks. Pameklējot internetu, atklājas, ka Tai-Pan arī nav izpalicis bez ekranizācijas, kaut arī salīdznoši senāks 1986.gada ražojums tam.
Noslēdzoši Asian Saga trešā grāmata Gai-Jin – barbaru, svešnieku apzīmējošs termins, kas kalpo kā uzskatāms apliecinājums, ka ilgstošo, bet ierobežoto kontaktu laikā uzskati vieniem par otru, rietumniekiem un japāņiem, ķīniešiem nav mainījušies. Romāns reizē ir kā nosacīts turpinājums, jo kā galvenais tā tēls ir Dirka mazdēls Malkolms, kurš alkst pats kļūt par taipanu, bet nenojauš, ka viņa rīcībā nav vēl biznesa galvai pieejamais spēks un vara, ko vairāk no aizkulisēm vairāk kontrolē joprojām starp dzīvajiem esošā Tesa, kuras kļūšana par Struenu nav mainījusi faktu, ka Broki joprojām ir kā lielāki konkurenti un pat naidnieki vismaz biznesa konkurencē.
Vismaz sākotnēji par būtisku sižeta katalizatoru kalpo japāņu samuraju šķietami neizprovocēts uzbrukums britiem, kuru kompānijā ir arīdzan Malkolms, kuram palaimējas palikt dzīvam, bet ne gluži visi viņa kompānijā spētu (ja vien spētu) apgalvot to pašu. Japāņi izmanto valodas barjeras kā tirdzniecības jautājumos, tā šajā gadījumā savā labā, un kamēr mutiski apliecina vēlmi palīdzēt saukt pie atbildības vainīgos, tad drīzāk par patiesu šķiet pretējais, ka tie drīzāk atbalsta un iedrošina tos.
Salīdzinoši vismazāk atvēlēta uzmanība, piešķirtas maznozīmīgākas lomas līdzvērtības ziņā vietējiem, kamēr pārliecinoši vairāk drāmas piešķirts Malkolma Struena mīlestības frontes pārdzīvojumiem attiecībā uz jaunu francūzieti Angelique Richaud, par kuru kā iecerēto Tesa un citi radi, maigi sakot, nav sajūsmā, un uzsakta, ka tā cer vien ieprecēties bagātībā.
Diemžēl Gai-Jin no visiem trim salīdzinoši vismazāk saistošs, kas jūtami par garu izvilktā romānā līdz tā beigām jau arvien mazāk piedodams, tam nemainoties.
Nameja Gredzens iesākas ar diezgan traģisku notikumu virkni pavisam vēl jauna puiša Kaspara dzīvē, kad raganu tiesas dēļ, kura nāvei uz sārta nolēmusi viņa māsu Zani nevien par ārlaulībā dzimuša zīdaiņa nomērdēšanu, bet arīdzan godājama kunga dēla apsūdzēšanu šajā negodā. Kaspars ar brāļiem un saimniecības galvu tēvu šķietami braši turas kopā, bet acīmredzami tēvs centies neizrādīt uz āru, cik ļoti pārdzīvojums sāp, un vien dažas dienas vēlāk pļaujas laikā saļimst uz lauka un vairs neatgūstas. Kamēr brāļi gatavi ar noliektām galvām turpināt sūri grūto darbu, Kasparā šo notikumu virkne aizšķil uguni, kas tā vien prasa nomest esošo kungu varu, atbrīvoties no to uzliktajam nastām, kas ļauj tiem baroties no vienkāršo zemnieku darba sviedru nastas un atriebt māsas, kā arī tēva nāvi.
Tikmēr otra perspektīva, stāsta skatpunkts aizved pie jau veca kņaza Gundara nāves gultas, kurš to jutis ir izsaucis vienīgo mantinieku no studijām Itālijā. Vēl cer tam nodot dzimtas leģendu par pašzemju valdnieku Nameju, kurš reiz valdījis pār savu tautu, nevis tur zemojies kādu citu priekšā. Kā stafetes kociņu nodot jaunajam Bogislavam misiju reiz realizēt, ko nav spējis viņš pats vai citi radi, bet piebilst, ka nevienam līdz šim nav sanācis arī atrast maģiskam artefaktam pielīdzināmo Nameja gredzenu, kurš pēc leģendām ļautu pieveikt visus naidniekus, kuri tā valkātājam stātos ceļā. Un tavu brīnumu, kad ar pēdējām pirmsnāves kustībām veicais Gundars nejauši saplēš no paaudzes paaudzē pārmantotu vāzi, kurā, kā izrādās, tas bijis paslēpts. Nu atliek vien Bogislavam no važu paklausības miega celt zemniekus un domubiedrus, lai Nameja mantinieks atkal varētu valdīt savā zemē.
Kamēr Bogislava tēlam saprotami tiek pievērsta lielākā daļa visai īsā romāna uzmanības, tad attiecībā uz Kaspara tēlu ar iesākuma ainām, kurās rodas motivācija mudināt citus sacelties, tā vien šķiet ar to arī apraujas. Vien krietni vēlāk un tad arī tik uz vienu mini ainu Kasparam lemts sastapt Bogislavu, izraut viņu no aizmiršanās starp gultu palagiem, lai atgrieztu to uz taisnīgā mērķa ceļa. Lai arī mirklis nozīmīgs un svarīgs, atgriezt censoni uz cīņas ceļa, lai atgūtu reiz zudušo troni, tad tas nenovēršami atstāj iespaidu, ka tēls nav izmantots pēc tā pilna potenciāla. Nebūt ne kartona ieliktenis, bet arī ne tāds varonis, kas apmests ar pienācīgu miesu uz tēla skeleta kauliem.
Bogislavam ar parasto zemnieku roku spēku, lai cik dedzīgi tie necilātu izkaptis un spriguļus vien nepietieks un bez atbalsta kādā citā kņazā un valdniekā nav pat ko aizsākt lolot cerības. Tādu sabiedroto Bogislavs rod grāfā, kanclerā Zamoiskī, kurš pirmais notic iespējamībai par jaunu valdnieku. Tomēr ne visi ir stāvā sajūsmā, kad starp vienkāršajiem zemniekiem, klaušiniekiem sāk paklīst runas par labākiem laikiem, kad tie sāk dumpoties un atteikties strādāt. Vienlaikus citu valstu kaimiņi, kā Zēdermanlande (izklausās pēc Zviedrijas paveida), kuri cer iekarot Vidzemes un Rīgas teritoriju, labprāt uzkurina Bogislavā cerības, sola atbalstu, lai tādejādi sētu nemierus ienaidnieka teritorijās un sekmētu paši savus mērķus
Vismaz paša Bogislava gaitas attēlots labākā stilā. Var reizē just vēlāka autora Aleksandra Grīna potenciālu Dvēseļu Putenis grāmatai, ir pazīmes no patriotisko noskaņu romāna, bet reizē ir arīdzan ļoti minimāli ar romānu papildināta vēsturiskā leģenda, ko gan pēc internetāatrodamāsinformācijas lielā mērā izdomājis autors pats. Nav tikai sauss vēsturiskais atreferējums bez pienācīga sižeta dramatiskuma un tēliem piešķirtas motivācijas, bet reizē šie aspekti nav izstrādāti aizraujošam romānam vēlamā līmenī.
Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.
Ja vēl saistošā veidā tiktu turpināts ar Franciska dzīvesstāstu kopš bērnu dienām, tad vēl būtu ļoti jauki, bet autore izvēlējusies iepazīstināt lasītāju gan ar Franciska tēva sauktu par Tanlovu vēsturi. Tad turpināt ar viņa brāļa Jezupa sievas Marcelas nolūkošanas peripētijām. To visu piebārstot ar vēsturiskiem faktiem un detaļām, kuras uz sižetu, kurš no premisē uzsvērtā drīzāk tiek biežāk aizstumts sāņus par labu kam citam.
Klūgu Mūks ir kā pārbāsts ar daudz maznozīmīgiem tēliem, kas vēl nebūtu tik traki, ja vēl teju par katru netiktu iestarpināta plašāka vai ne tik vēsture, kamēr Francisks Sebalds un viņa liksta romāna tuvplānā nonāk drīzāk tās pēdējā trešdaļā. Tā par būtisku sižetu kļūst arī Jezupa dēls ar tādu pašu vārdu tādēļ bieži saukts par Mazo Jezupu, kura gaitas gaisabalonu lidotājos (tēva sapnis) šo aizved uz impērijas plašumiem. Vai vēl izteiktāk tas ir ar muižkunga Modesta fon Rožkranča-Pāva uzticamu kalpu Pīteru Miglu, kuru tas sūtījis izglītoties, bet pēcāk var stipri nožēlot, jo vēlāk viņš palīdz citiem zemniekiem cīnīties par savām tiesībām. Pat romāna noslēgumā autore nespēj atturēties neiestarpinot dažu tēlu likteni Otrā pasaules kara laikā. Turklāt viens no tēliem pirmoreiz uz lapas sastapts vien īsu brīdi pirms tam.
Vismaz Zuzannas ‘’Zuzes’’ Brunovas tēlam ir lielāka saikne ar Francisku. Tā teikt, kas būtu, ja būtu, ja Francisks savā jaunībā izvēlētos viņu, nevis Baznīcu. Kā gan abu dzīves atšķirtos un pat krietni, ja tiktu veikta šī izvēlē. Tā vietā Zuze dzīve soļo pa smagu ceļu, daļēji pašas, daļēji saimnieku dēļ, pie kuriem strādā un kuriem nav gana ar savām sievām. Kas tālejošāk noved pie viņas meitām – Terēzi un Mariju, kurām pašām dzīves līkloči nav vieglāki par mātes. Gandrīz vai gribas teikt, kāda sakritība, romānā iederīga, kā Francisks turpina sastapt Zuzzanas meitas dažādos dzīves posmos reizi no reizes.
Var lieliski just, ka autore Inga Ābele kārtīgi ir centusies veikt vēstures pētniecību romāna rakstīšanas nolūkos, bet tā pasniegšanas veids, turklāt vēl vēlme iekļaut vairāk nekā nepieciešams, atstāj sausu, nesaistošu iespaidu, kas romānam nepieklājas.
Papildus tam visizteiktā vēsturisko priekšzināšanu pravietiskums izpaužas saistībā ar cara Nikolaja II kronēšanas svinību periodā, kad kādā svīnību vietā pūlī izceļas panika, kā rezultātā tiek sabradāti vairāki simti. Nedod nekādu citu iemeslu, tiek jau pausts, ka šī ir kā zīme vēlāk 1917.gada notikumiem. Nepamet sajūta, ka labāk būtu sanācis Franča Trasuna, ‘’galvenā’’ varoņa prototips, biogrāfija, pat ja ir priekštstats, ka romāni ir interesantāki par dokumentālo literatūru un tos sanāk pārdod labāk. Kad labā atmiņā vēl ir nesen lasītais Dvēseļu Putenis, tad šis romāns pat tuvumā tam nestāv, kas īpaši izceļas Pirmā pasaules kara periodā. Ne atmosfēras ziņā, ne kā citādāk.
Rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Vien retumis var beidzot nopriecāties par labiem prozas fragmentiem, lai tikpat ātri viss atgrieztos iepriekšējās sliedēs, un vien daļu no tā var attiecināt uz to, ka romāns plaši izmanto latgaliešu valodu, ne tikai tēlu dialogos.
Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.
Tā viens no pirmajiem ‘’notikumiem’’ grāmatā ir Staļina miršanas laiks un tam nepieciešamais ‘’sēru’’ līmenis, kas vieniem pietēlots, jo jāiekļaujas, kamēr cits, īstens sistēmas un vēl salīdzinoši jaunā režīma piekritējs Latvijas teritorijā patiesi izjūt.
Tikmēr vecākā māsa Velta dzīvo un mācās tālāk, arī plāno kļūt par skolotāju un lai gan abas raksturos viena no otras gana atšķiras, tad nākotnes iespējas, lai ko apgalvotu sociālistiskā cilvēka sapņu ideāls, ir gana ierobežots un paša Sarmīte tomēr veiks izvēli par labu tam. Kaut gan, lai līdz tam nokļūtu, jāiziet cauri sava veida dumpinieciskai fāzei. Jāizmēģina, kāda gan ir sistēma vairāk no iekšpuses, darbojoties komjauniešu komitejā. Bet tikpat ātri cik jaunības entuziasms dod cerības spējai ieviest pārmaiņas uz labo pusi, tikpat ātri nākas saskarties ar citu radīto vilšanos sistēmu, izlikšanos savtīgos nolūkos, kad par piemēru nākas mānīties un uzrādīt nepatiesus datus, lai neripotu pašu galvas utml.
Jāmāk izlavierēt un palikt dzīvajos un pie vesela saprāta, kad partijnieki un funkcionāri, kuri paši atrodas kaut kur tālu no reālajiem apstākļiem uz vietas, liek darīt pavisam ačgārnas un neloģiskas lietas, kā kukurūzas audzēšana. Tā teikt uzliktais jāizpilda vai vismaz jāizrāda, ka cenšas, bet kā tiksi galā, ir tavā ziņā.
Romānā no vairākiem tēliem ik pa brīdīm dzirdamas pārdomas par atmiņas viltīgo un mānīgo dabu. Par to, kā reizēm atmiņā paliek tie labie momenti, kas par spīti citām likstām, tomēr devuši dzīvē vajadzīgo prieku un laimi, to stīgu, kas ļāvusi noturēties pie dzīvības un saprāta. Vai tieši pretēji, kad atmiņā iestrēgst pa kādam sliktākam atgadījumam, kas negrib ne par ko no tās iziet laukā un atgādina par sevi no reizes uz reizi tajos nevajadzīgākajos brīžos. Par abu šo īpatnību kombināciju un arī to nedaudz, ka atsaucot un izdzīvojot atmiņu vēlreiz, tā līdz nākošajai atsauces reizei nepaliek gluži tāda pati, identiska.
Pēc Sarmītes, seko otrā Tēva daļa, kaut arī interesantā kārtā pirmās daļas laikā abi vecāki tikpat kā nemaz netiek saukti vārdos. Vien Papiņš un Māte, un jābūt gana uzmanīgam, lai noķertu momentu, kad atklājas Anša un Ludmilas Graudu vārdi. Tā nu otrā daļa fragmentārās nodaļās īsi un kodolīgi vēsta par posmu no 1944. līdz 1961.gadam, kad sākotnēji nokavēts moments, kad būtu varējuši doties bēgļu gaitās uz ārzemēm, un nu jāmācās pielāgoties jaunajam režīmam un tā apstākļiem. Piesargāties, ko, kuram saki, lai cik uzticama persona un kompānija nešķistu. Censties izkolot jaunos bērnus, un idejas sentiments, kas liks aizdomāties par labiem skolotājiem paša dzīvē, bet vienlaikus apmierināt augstāk stāvošo prasības par mācību vielu un netikt izsūtītam, kā daža laba kolēģa ģimenei, pat ja vēlāk romāna laikā vismaz kādam lemts atgriezties.
Gandrīz noslēdzoši trešā daļa jau vairs nav no Sarmītes rada perspektīvas. Tajā galvenā loma piešķirta vienam no viņas skolotājiem, kurš savas karjeras sākumā neslēpjot entuziasmu un pat gatavību atkīvi iesaistīties komunismā, aģitēšanā u.c., lai gan arī viņam nākas sastapties ar apgrūtinošiem apstākļiem, kuri sēj savas šaubu un bažu sēklas. Pat nebaidās kritiski izteikties par pieredzēto, kaut arī vismaz īsajā uz lpp atvēlētajā laikā paliek bez diži kritiskām sekām.
Skolotāji vairāk ir kā grāmata par cilvēkiem un laikiem, ne romāns ar izteiktu problēmsituāciju tās centrālajā sižetā.
Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.
Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.
Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.
Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.
Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.
Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.
Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.
Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.
Jau kopš bērnības The English Girl galvenā varone Joan ir bijusi kā apsēsta ar arābijas reģionu, tās šķietamo savvaļas maģiskumu, nepieradinātās tuksnešu vides skarbumu, kas galvenokārt nācis no Tūkstoš un vienas nakts pasakām papildinātas ar tēva fantāzijas pilnajiem stāstiem. Kad jau kā pieaugušai būdamai rodas iespēja doties uz Omanu ar ieganstu apciemot brāli militārā bāzē, gan ar pazīšanos un tēva kontaktiem tas ir iespējams, Džoanna šādu iespēju garām nelaiž.
Romāns gandrīz kā divi vienā ar ‘tagadnes’’ Džoannas daļu 1958.gadāun pētnieces, piedzīvojumu meklētājas Modas pagātnes daļā, sākot ar viņas bērnību un vēlmi doties uz arābijas pasaules daļu, skarbu vidi un sasniegt kaut ko pirmajai lauciņā, kuros kā jau daudzos citi dominē vīrieši un sievietes varēšanu neuztver nopietni. Kā elks kopš bērnības un vēl joprojām viņa ir bijusi Džoannai. Piemērs un ideāls, uz ko tiekties, censties paveikt ko ievērības līdzīgu, ka 1909.gadā Moda, šķērsojot ļoti skarbu tuksnesi tajā pašā Omanas reģionā, pat ja vēstures grāmatu annāles vien kā otrā, vien īsu brīdi aiz bērnības drauga Nathaniel Elliot.
Paralēli Džoannas jaunas arheoloģes sapņiem, kuri gan ir drusku naivi un arī nerēķinās ar apstākļiem uz vietas, uz Omanā esošo politisko situāciju un konfliktu starp sultānu un imamu, neiedomājoties līdz galam, ka tas uz viņu tieši varētu attiekties, ir arīdzan ilgas dzīvē pēc kaut kā vairāk nekā tā brīža sociālās normas un citu ekspektācijas par sievietei atbilstošu dzīvi varētu likt sagaidīt. Tā vien prasās izrauties no ikdienas rutīnas un varbūt pāršķirt pavisam jaunu un varbūt pat pašei sev negaidītu dzīves lapaspusi.
Reizē vēl sāpīgā atmiņā ir tēva nāve vien aptuveni pirms gada, ar kuru Džoannai bijusi krietni tuvāka saikne un saprašanās nekā ar māti. Tā vien prasās nomainīt vidi, un kas gan vēl labāk, ja ne ceļojums ar saderināto Roriju. Diemžēl, kā jau romānā, ne viss ritēs tik gludi, kā pirms tam būtu cerēts, un pārbaudījumus sagādās ne tikai britu iesaiste citas valsts iekšējos konfliktos aiz vēlmes iegūt labākus nosacījumus un labumus Omanas vēl neuzplaukušajā naftas ieguvē.
Tikmēr Modas ‘’pagātnes’’ stāsta centrā gandrīz vienmēr līdzās vai tuvumā ir bērnības draugs Neitans, kuram pašam, skolā saklausoties stāstus par slaveniem pētniekiem un ceļotājiem, rodas vēlme atstāt vēsturē savu vārdu. Vienīgi atšķirībā no Modas viņam pašam ir nācies izcīnīt līdzekļus, lai varētu doties kādā pētnieciskā ceļojumā, nav varējis paļauties uz tēva kontaktiem, lai izkārtotu sev iespējas, par ko sava veida skaudība, aizvainojums pa savai reizei neviļus izsprūk kādā frāzē. Tam papildus komplicētību piešķir šķiet vienpusējas jūtas no Modas puses, ne tikai draudzība, kaut arī publiski gan Neitanam, gan citiem paudusi uzskatu, ka labāk paliks viena, jo nevēlas pakļauties sabiedrības uzskatam par sievietes lomu. Kas zin, kāda būtu izvērtusies abu dzīves, ja ne nejauša abu satikšanās Rub el Khali tuksneša Empty Quarter daļā.
Atgriežoties un noslēdzot pārdomu rakstu ar Džoannu, viņas ilgi gaidītā tikšanās ar Modu , kura visus šos gadus dzīvojusi pašas izvēlētā trimdā, vismaz sāktonēji nav gluži, kā būtu izsapņojusi līdz tam. Vien ar pacietību un atkārtotām vizītēm šķietami Džonnai izdodas piekļūt tuvāk, iegūt lielāku uzticību, bet tā tikai viņai šķiet, jo pašai Modai ir savi iemesli un mērķi, lai pielaistu uzbāzīgu svešinieci sev tuvāk. Mērķi, kuri saistīti gan ar pagātni, gan ar citiem vēl tagadnē aktuāliem noslēpumiem, kuriem nu pienācis tas laiks tikt atklātiem, lai beidzot vismaz pašas acīs panāktu taisnību, pat ja pāridarījums jau tik tālā pagātnē, ka to nozīme pasaules mērogā vairs ne tik liela, kamēr ‘’tagadnes’’ noslēpumi Džoannas dzīvē gan vairāk pieder citām viņai tuvām personām.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.