Graham McNeill

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy pēc kārtas divdesmit trešā grāmata aizsākas jau pēc galvenā Horusa nodevības notikuma uz Isstvan V planētas un ir diviem nodevēju leģioniem Iron Warriors (IW) un Emperor’s Children (EC) veltīta. Bet pirms Angel Exterminatus var pievērsties romāna nosaukumā iekļautajam sižetam IW un tās primarks Perturabo vispirms uz salīdzinoši necilas planētas Hydra Cordatus veic nelielu atriebības kampaņu pret Imperial Fists (IF) leģionu, kuras kontrolē tā atrodas vai pareizāk jau sakot atradās.

IW starp citiem leģioniem izceļas ar savu talantu gāzt jebkuru aizstāvības mūri un citadeli, aiz kuras sienām ienaidnieks neslēptos. tādu, kāds ir uz Hydra Cordatus, kuras Citadeles mūris šķiet radīti krietni senā pagātnē, varbūt pat pirms Old Night tūkstošgadēm, un ļauj IF tik ilgi aizstāvēties. Bet laikā, kad citviet Impērijā valda Horusa nodevības haoss un papildspēki nav gaitāmi, sakāve pret nodevēju leģionu nenovēršama.

Diemžēl gan IW kopumā, gan tā primarks šķiet citu brāļu un to leģionu acīs tiek noniecināti kā zemes racēji un netiek pienācīgi novērtēti par labumu, ko šāda ekspertīze un ne tikai brutāls spēks spēj sniegt. Papildus šim faktoram, kas varētu būt pamudinājis Perturabo pieslieties nodevējiem, nevar ignorēt faktu, ka jau kopš uzrašanas uz IW dzimtās planētas, ko nav spējis karos uz tās noturēt un kas arī nenāk par labu respektam no citiem primarkiem, Perturabo spējis sajust warp dimensijas vētru spēku. Starp tām neviena nestāv līdzi vienai no vai pat pašai lielākajai – The Eye of Terror.

Gana baiss nosaukums, lai censtos iedvest baiļu šermuļus, lai atturētu nevēlamus indivīdus no iekļūšanas tajā, ja pašas warp dimensijas mošķu bīstamības faktori neattur. Ar Terora Aci un tās slēptajiem dārgumiem un ieročiem (eldar rases tehnoloģijas) tad arī saistās grāmatas pamatsižets. Par potenciālajām vērtībām, kuras slēpj Terora Acs Perturabo gan uzzina no EC primarka Fulgrima. Bet, kaut arī abi skaitās karojam vienā pusē, tad jau no pirmajām Fulgrima zilbēm un informācijas pasniegšanas momentiem, Perturabo pamatoti var saglabāt veselīgu paranojas un skepses līmeni par brāļa patiesajiem nolūkiem. Vēl jo vairāk, kad tas līdzi sev atvedis kaut kur izraktu eldar indivīdu Karuchi Vohra, kurš it kā tiem labprātīgi palīdzēs. Dienas beigās tik papildus aspekts, kuru pieskaitīt ntajiem pirms tam, no kura būtu jāuzmanās.

Fulgrimam patīk teatrialitāte, lieks dramatiskums un drāmas pasniegšana, kas uz sižetiskās skatuves ļauj uzkāpt nelielam Imperatora lojālistu spēkam uz Iron Hands (IH) leģiona Sisypheum kuģa, kura divi labākie astartes leģionāri Nikona Sharrowkyn (Raven Guard leģions) un Sabik Wayland (IH). Līdz šim Sisypheum pielietojis partizāntipa taktiku, lai mēģinātu kaitēt nodevējiem, cik nu viena kuģa ietvaros tas iespējams, bet nesen no notverta Dark Mechanicum pārstāvja laipni iegūta informācija ļāvusi iegūt nodevēju slepenos kodus un uzzināt par divu nodevēju primarku tikšanos uz Hydra Cordatus.

Lai arī brīžiem Šarovkina (nav jābūt ģēnijām, lai šī tēla vārdā saskatītu, ka doti mājieni par ēnām/shadow), Sabika un to kolēģu darbību nozīmība diezgan maza un ka pārsvarā tie vien novērotāju lomās un varbūt pat sāk rasties domas, kāpēc tie vispār vajadzīgi romāna gaitā, ja diži tie neietekmē un netraucē nodevējiem to galamērķa sasniegšanā. Bet pat niecīgākā sākuma novirze laika gaitā ir ar gana būtisku faktoru, lai beigu rezultāts atšķirtos no iecerētā, lai vismaz daļai slikto tēlu, tai skaitā eldar rasei (nebūt ne cilvēces sabiedroti), to plāni tiktu izjautkti.

Ja var pēc Fulgrima un tā Emperor’s Children (pēc nodevības ironisks leģiona nosaukums) sadarbības principa ar IW Angel Exterminatus ietvaros spriest, tad nav nekāds pārsteigums, ka The Horus Heresy gala iznākums būs ar Impērijas uzvaru, pat ja arī tās pusē nevalda mīlestības cienīgas jūtas starp lojālistu leģioniem.

Tā arī Angel Exterminatus neiztiek bez sava trakā apotekāra, šoreiz Fabiusa tēla personāžā, kurš darbojas EC paspārnē un kurš iedomājamies, ka spēs pārspēt Imperatora talantu un radīt ko grandiozāku un spēcīgāku par šībrīža astartēm un to primarkiem. Šķiet neviens cits leģions, ja nu vienīgi Word Bearers, pagaidām netur līdzi malformāciju apjomām un koruptīvajām deformācijām, kādam tas sevi ļāvies pakļaut. Tik tālu ieslīguši, ka atpakaļceļa no nodevības takas vairs nav atrodama.

Romāna ietvaros drusku par biežu dažs labs tēls šķietami tiek nogalināts, lai vienā vai citā veidā tomēr nebūtu novākts no sižetiskās skatuves, bet citādi ļoti labi iekļaujas klasiskajā The Horus Heresy stilā.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai vēl pirms Imperatora uzsāktā Krusta kara varētu glābt sev piešķirto leģionu, kuru šķietami nenovēršami nomāca gēnu mutācijas, ar leģiona pajukšanu tā rezultātā, primarks Magnuss, citiem nezinot, noslēdz vienošanos ar warp dimensijā mitošu radījumu (Choronzon?), kas tad ļauj kā nebijušas novērst gēnu mutācijas un atgriezt leģionu tā spozmē. Bet visam ir sava cena, pat ja Magnusam šķiet, ka būdams primarks būs gana spēcīgs, lai atrastu izeju un risinājumu. Tā nu Horus Heresy vispārējā sērijā pēc kārtas numura #12 ierindotais romāns A Thousand Sons trijās daļās vēsta par būtiskākajiem pieturpunktiem, kas noved pie tā, ka vēstures annālēs Tūkstošdēlu (TD) leģions tiek pieskaitīts pie nodevējiem.

Tiek pieskaitīti pie nodevējiem, pat ja patiesība, vismaz stāsta sākumā, ir tālu no tā. Vien TD un Magnusam dikti nepaveicas, kad to primarka noslēgtās vienošanās cenas ievākšana, sakrīt ar citu leģionu neuzticības izteikšanu, jo TD visaktīvāk no citiem cenšas izzināt un pakļaut warp dimensijas ētera maģiju, neklausot Imperatora aizliegumiem, un vēl jo vairāk, kad Horuss un viņa piekritēji izdomā sacelties un uzsākt pilsoņkaru. Kaut attiecībā uz Horusu tiek dots attaisnojošs iemesls, varbūt iegansts, ka Horusu kā otru labāko kandidātu izraudzījušies mūžseni radījumi, kuri teju barojas no nebeidzama konfliktu cikla un nedrīkst pieļaut vienotu cilvēka Impēriju Visumā, nepietiek jau ar esošajiem konfliktiem, un inficē Horusu, lai tas draugus un sabiedrotos skatītu kā ienaidniekus un otrādi.

Autors Graham McNeill TD leģiona, atskatoties uz laika rita notikumiem, nenovēršamo kritienu nežēlastībā izvēlas uzsākt uz Aghoru planētas, kura pirmajā momentā nerada iespaidu, ar ko izcelties. Tās pamatiedzīvotāji pēc garās Old Night ir knapi labāki par barbariem, bet planēta sevī slēpj warp enerģijas potenciālu, ko Magnuss cer izmantot ne tik vien sevis un sava leģiona, bet visas cilvēces labā. Tomēr augstprātība par saviem spēkiem, nespēja pienācīgi novērtēt to trūkumus, jo kā gan kaut kam tik dižam, kā primarks var tādi būt, vēlme pierādīt citus primarku brāļus un galvenokārt jau izcelties tēva Imperatora acīs varbūt liek mazināt draudu nozīmīgumu, ko zem sevis slēpj uz Aghoru planētas par Kalnu ar lielo burtu (jo 30km+ augsts tas) zem sevis ieslēgtie spēki.

Ne uzreiz, bet kā palīgus sastopam cita leģiona Space Wolves sūtņus, kuri primarkam Magnusam nodot sava primarka Leman Russ pavēsti, ka tie tiek lūgti pievienoties cīņai iekš Ark Reach Cluster planētu sistēmas, kur palikusi viena nepaklausīga planēta, kura jāiekļauj Impērijas sastāvā. Kaut gan sākotnēji lūgums tiek pasniegts kā pavēle, kas pats par sevi pret citu primarku ir šķietami kaut kas neiedomājams un gandrīz izraisa konfliktu uz līdzenas vietas. Bet par tā trūkumu nav jāuztraucas, jo reti starp kuru leģionu valda izteikti siltas un maigas jūtas vai brālīgas attiecības starp līderiem primarkiem.

Kā agrāk, tā uz pēdējās iekarojamās planētas iekš Ark Reach Cluster nez kāpēc leģioni nerada iespaidu par sevi kā par glābējiem, kuri negrib neko vairāk, kā ievest tumsoņas barbarus Impērijas dāsnajā apgaismības lokā. Ja uzreiz planēta neizšķiras par labu pievienoties, kas arī nevienmēr sola labu, ja tās resursi tiek novirzīti Impērijas mašinērijas uzturēšanai, tad vari būt drošs, ka tās sūtītie leģioni būs gatavi noslaucīt līdz ar zemi pilnīgi jebkuru kultūrālo, vēsturisko un cita veida nozīmīgu lokāciju, un pasargāti nebūs pat ne mazākais un jaunākais civiliedzīvotājs.

Sakritība var reizēm būt vien muļķa mierinājums, bet kā gan citādāk to nosaukt, kad Magnusu viņa un TD leģiona izmantoto warp manipulāciju dēļ sasniedz vīzija, kas priekšlaikus atklāj gaidāmo Horusa un viņa līdzskrējēju nodevību, kas nāk visnepiemērotākajā brīdi, jo vien nesen pats Imperators (pat ja citu primarku kūdīts) aizliedz Bibliotēkāru frakciju savos leģionos.

Kā cīņa pret vējdzirnavām Magnusu piemeklē gan vēlme saglabāt savu reiz jau izglābto leģionāru dzīvības, par ko gan cena maksājama tagad, gan nespējā atrast veidu, kā brīdināt Imperatoru, kurš gan tiek pasniegts teju kā viszinošs vai vismaz ar rīcības plāniem visos iespējamos gadījumos. Tomēr, lai kā nebūtu, pats Magnuss šķietami uz brīdi saprot arī citu vārdā savu izdarīto izvēļu šībrīža smago cenu (agri vai vēlu to kāds iekasē), un ir pat nožēlas un kauna pilns, ko gan izmaisa pats epilogs un sentiments tajā.

A Thousand Sons papildina arīdzna interesants sekundārais sižets attiecībā pie leģioniem piesaistītajiem rememberanceriem, kuru uzdevums plašākām mirstīgo masām un vēsturei iemūžināt leģionu varoņpilnās gaitās, kuras pašsaprotami nedrīkst atklāt to brutālājā pilnībā.

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cilvēces Imperatora līdz šim divsimts Krusta kara gājiena gados, kuros atgūts tik daudz Old Night jeb Age of Strife piectūktošgadē zaudētais, bet uzticamākā līdera Horusa Lupercal nodevība, viņa krišana kā varaskāres grēkā, tā visticamāk krišana warp un Haosa spēku varā, maksās neskaitāmiem miljoniem vai pat miljardiem to dzīvības un nu iekš Mechanicum grāmatas sasniedz arī tuvāko Zemes jeb Terra kaimiņu Marsu.

Marss impērijā kalpo kā galvena dažāda veida bruņtehnikas un munīcijas ražotne. Teju visa planēta pārvērsta vienā lielā rūpnīcā, bet tas reizē prasījis savu cenu un pats ar savām plaušām, elpodams tās gaisu, būsi starp mirējiem dažu sekunžu laikā, un toksiski dūmi ir vien niecīga daļa, kas šo efektu panāks. Diemžēl vienkāršajam strādniekam, kā jau daudzviet Warhmammer Visumā, dzīve ir tāu no apskaužama stāvokļa, un drīzāk saucama par paverdzinātu dzīvi, kurā jāiztiek bez savas domas un brīvās grības, neapšaubot tiem uzlikto darbu, tas jāizpilda dienu no dienas. Drīzāk jāpriecājas, ka tiek piešķirts vispār kāds par pārtiku devējams substrāts, kas uztur pie dzīvības, un pajumte, kurā apmesties uz guļas laiku.

Daži gan ir pēc dabas un rakstura drosmīgi. Aiz neziņas vai iekšējas drosmes uzdrīkstas būt inovatīvi vai uzdot, piemērām, jautājumus, kas sākas ar ‘’kāpēc’’. Tā Dālija grāmatas sākumā, vēl atrodoties uz Zemes, nonāk uzmanības fokusā, tiek ievietota izolatorā un gandrīz jau nonāk nāvessoda izpildes lokācijā, kad to pēdējā brīdī izglābj indivīdi no Marsa, kurus tur nosūtījusi Magmas pilsētas un rūpnīcu komplesa pārvaldītāja Koriel Zeth, kura pati, vēl nezinot par pārmaiņu vējiem, parāda savu gatavību un gribu nebaidīties no pārmaiņām.

Atšķirībā no citiem iestagnējušajiem, kāds ir grāmatas galvenais ļaundaris uz Marsa Fabricator General Kelbor-Hal, kurš ir arī starp tiem daudzajiem, kuri dikti nepatīk paša Imperatora atkāpšanās no Krusta kara frontes un atgriešanās uz Terra, atstājot dižo Horusu vienu pašu. Arīdzan bieži izskan nenovērtētības sentiments par kopīgiem spēkiem sasniegto. Attalgojuma atšķirīgums par arī Marsa nestajiem upuriem un tās kritušajiem kareivjiem, kaut gan reizēm varbūt labāk neskatīties cita maciņā, nepārdzīvot, par to kas nav, un labāk novērtēt, to kas ir. Kas zina, varbūt reizēm pietrūkst vien daži atzinības un pateicības ‘’paldies’’ gara vārdi, lai Marss kā partneris Imperatoram no citas planētas, pat ja cilvēces dzimtās vietas, justos līdzvērtīgs cīņu biedrs.

Tā arī būtiska kļūda, kas atkārtojas un tiek atrādīta teju visās Horus Heresy sērijas grāmatās līdz šim, ir Imperatora nevēlēšanās izkaidrot savus lēmumus, dodos aizliegumus, piemēram, kaut ko spēcīgu, bet ar warp un Haosu saistītus, kāpēc padošanās kārei būt spēcīgākiem šiem konkrētajiem spēkiem ir tik bīstami kā pašiem, tā cilvēcei.

Debatējami, ko dažādi tēli arī dara Mechanicum gaitā, labāk ir sekot tādam kā sevis pārveidošanas tehnoloģiskajam kiborgiskajam ceļam, kad ne viens vien tēls teju par deviņdesmit procentiem jau vairs nav saucams par humanoīdu, bet gan par mašīnu. Tomēr, ja vieni cilvēka miesu saskata kā vien traucēkli, kas aizkavē, cilvēciskās emocijas par šķērsli aukstai loģikai un kā nevēlamu un pat nīstamu to visu uztver. Tad citi, kā Korielas Zetas sabiedrotais Keins, drīzāk miesas šķietamajos trūkumos cenšas saskatīt cilvēcisko pusi, kas piezemē un neļauj aizmirst, ka mērķim būtu jābūt vienkāršā mirstīgā aizsargāšana, atgūto un jau Impērijas kontrolē esošo planētu iedzīvotāju aizsargāšana. Bet tas viss un ne tikai debates jautājums ‘’ko nozīmē būt cilvēkam? Cik daudz vari sevi pārveidot un aizvieto, lai par tādu vairs nevarētu saukties?’’ ar vieglu roku, daudz kas no tā neatgriezeniski, tiek aizslaucīts ar nodevības karā izslacītajām asinīm.

Sižets tiek pamatā sadalīts divās daļās starp sākotnēji briestošo šķelšanos uz Marsa un vēlakajām lielajām kaujas ainām starp Horusam un Imperatoram lojālajiem spēkiem, un starp tuvāk vienkāršakam cilvēkam, bet nebūt parastam mirstīgajam – Dāliju. Kā izrādīsies, tad, ja Dālijai nepiemistu tai īpašas, neapzinātas spējas izmantot warp spēku, tad vien viņas drosme inovēt nebūtu bijis tās glābiņš uz Zemes.

Viņas sižetā Koriela Zeta izmanto jauno sievieti, lai censtos radīt ierīci, kas daudzkāršotu psaikeru spēju izmantot theta viļņus, tādejādi ilgāku un labāk piekļūstot warp slēptajām Visu Zināšanu ‘’krātuvei’’. Varbūt tukšu zinātniskās fantastikas technospeak frāžu un terminu ziņā Warhammer sēriju kāda cita var pārspēt,tad sakāpinātas lillā prozas ziņā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforam cīņu laikā starp lielajiem robotiem un to pilotiem, kad parastie mirstīgie kareivji to pakājēs nereti tiek aizmirsti, līdzi nestāv neviena cita.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Age of Darkness – Horus Heresy #16

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.

The Horus Heresy books #3-5

#3 – Galaxy in Flames by Ben Counter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešā sērijas grāmata ir tā, kurā piepildās vispārējās sērijas premise – karavadoņa un līdz tam Imperatora labās rokas Horusa nodevība. Par cik šāds pavērsiens domājams nevienam sērijas lasītājam nesagādās pārsteigumu, tad izpildījuma nozīme ir vēl jo svarīgāka. Varbūt ik pa brīdim vērienīgās kauju ainas un tēlu meistarīgo kustību apraksts atkārtojas, tad kopumā Galaxy in Flames lieliski iekļaujas sērijas stilā.

Līdz šim Warmaster Horuss tur laukā Visumā ir bijis uzticams uz goda. Krusta karš, lai atbrīvotu to no nešķīstām citplanētiešu rasēm un atgrieztu pie Patiesības reiz Strife ēras dēļ zaudētās planētu kolonijas, lielākoties ir bijis liels uzvaras gājiens. Diemžēl saskare ar Warp Visuma pusi, kas ļauj mērot gaismas gados izmērāmas distances stipri īsākā laikā, un tur mītošajoem pārdabiskajiem Haosa spēkiem ir spējuši korumpēt gan Horusa, gan viņa tuvāko atbalstītāju prātus. Jāatzīmē fakts, ka Imperators ne reizi nav uzskatījis par vajadzīgu brīdināt Horusu un viņa brāļus Primarch tipa komandierus par patieso Haosa dabu.

No malas Horusa iegansti, lai saceltos pret Imperatoru, varētu šķist puslīdz racionāli. Klātneesamība (atrašanās uz Terra/Zemes) un atrautība no aktīvā Krusta kara un tā sagādātajām grūtībām un jaunas reliģijas izveidošanās, kas Dieva vietā nostāda Imperatoru, lai arī visa Krusta kara un Impērijas pamatā ir tikai un vienīgi zinātne un racionāla domāšana, atmetot jebkādus pesteļus. Tomēr nodaļu segmentos no Horusa un viņa atbalstītāju segmentos cauri spīdam var saskatīt varaskāri. Horusa acīs viņš ir krietni labāk piemērots Impērijas vadīšanai. Nenoliedzot Imperatora padarīto cilvēces labā, lai tā maz eksistētu, Horuss nespēj, neko nedarīdams, ļaut viņam tagad to novest neceļos. Vai vismaz tā viņš pats sev to cenšas argumentēt.

Kā nenovēršamai vilciena, lidmašīnas u.c.katastrofai lasītājs var sekot, kā saujiņa labo galveno tēlu, apjautuši, kas tiek plānots, cenšas brīdināt Imperatoram lojālos spēkus. Lai nepieļautu, ka Horusa nodevība, kas aizsākas kādā no Terra attālā galaktikas nostūrī, neatstātu dzīvajos nevienu Imperatoram lojālu un pārsteigtu viņu nesagatavotu.

#4 – The Flight of the Eisenstein by James Swallow

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmā puse un vēl drusku pēc būtības ir trešās grāmatas notikumi no Deathguard leģiona kapteiņa Nathaniel Garro puses. Pirmajā momentā bija neliels nepatīkams izbrīns, jo grāmatas nosaukums un premise sola kaut ko citu, bet gods godam autoram James Swallow izdevās lieliski pasniegt notikumu attīstību un atšķirīgo pieredzi par Horusa nodevību. Un par sēriju kopumā ir prieks – četri dažādi autori, bet neviena pēc stila un manieres ievērojami neizceļas sliktā ziņā. Protams, šāda tipa projektā ir vadlīnijas, bet, par cik Warhammer nav tāda tipa ekranizāciju kā Star Treck, tad ceru, ka autoriem domājams varētu būt lielāka izvēles brīvība attiecībā uz sižetu un tēliem.

Lielākā daļa Astartes leģionāru ir pieraduši akli sekot komandām, ļaut citiem izlemt viņu vietā un principā būt vien kā ierocim/instrumenta citu rokās. Kapteinim Garro ir paveicies, ka viņš šajā aspektā ticis drusku apdalīts. Kaut arī nereti rodas situācijas, kurās jāšauj vispirms un jautājumus uzdot pēc tam, šoreiz jāpieslēdz veselais saprāts, lai neļaut sevi ievilkt prātam neaptveramajā Horusa nodevībā, kas bez šaubu ēnas izraisīs pilsoņu karu starp daudzajiem leģioniem un prasīs simtiem un vēl vairāk tūkstošu dzīvības. Ja kāds apšaubīs Garro lojalitāti Imperatoram, tad dabūs dārgi par to samaksāt.

Impērijas un tās Krusta kara pamatā ir visa veida reliģiju, māņticības un ticības pārdabiskajam izskaušana. Tomēr gan pirms, gan īpaši pēc Horusa rīcības dzīvību starp leģionāriem un to kosmosa kuģu apkalpes rindās rodas reliģija, kura Dieva statusā ierindo Imperatoru. Ne viens viens tēls, kurš dedzīgi pirms tam ticējis paša Imperatora diktātam, ka dieviem utml tic tikai pēdējais muļķis, jaunāko notikumu gaismā sāk mainīt domas. Šajā aspektā izceļamo divi tēli – svētās statusu ieguvušo Euphrati Keeler un viņas uzticamo kompanjonu un “apustuli” Kyril Sindermann. Autors nedaudz apspēlē ticību kādai personai kā līderim, atmetot jebkādus dievišķuma aspektus, bet kopumā var just autora pārliecību augstāku spēku eksistencei.

Vien caur dažu tēlu pērspektīvu autoram izcili izdodas radīt iespaidu par Warhammer Visuma grandiozumu. No cīņas pret dažādiem citu rasu citplanētiešiem līdz iekšējai cīņai Impērijā par ideāliem un principiem.

#5 Fulgrim by Graham McNeill

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts par Primarch Fulgrim, kā gan tas varēja notikt, ka pirms tam tik augsti godājams un cildināms X leģions Emperor’s Children varēja krist tādā negodā, nodot savus brāļus citos leģionos, nodot cilvēces glābēju Inperatoru un pievienoties Horusa nodevības kampaņai.

Fulgrim ir X leģiona vadonis, primarch, uz kuru kā uz jebkuru Primarch paskatoties vien parastajam mirstīgajam sāk ļodzīties ceļi. Draugam no neizmērojamā dievišķā skaistuma, naidniekam no acīmredzamā spēka, kas pret viņu bez žēlastības tiks pielietots.

Pa nodaļai vien no vienas militāras sadursmes uz otru, būtu tie citplanētieši vai nodevīgi cilvēki no Exploration Age, autors parāda Fulgrima, viņa tuvāko padoto un līdz ar viņiem arī ierindas kareivju nolaišainos augstprātības pagrimuma bezdibeņos. Kā nejaušs citplanētiešu artefakta atradums, nenojaušot, ka tas saistīts ar Immaterium un Warp dimensijas Haosa ļaunajiem spēkiem, spēj tik dramatiski soli pa solim, lai saimnieka, Fulgrima, organismam tā šķistu paša ideja, izmainīt personību uz slikto pusi.

Šī ir pirmā atkārtotā grāmata no kāda autora Horus Heresy sērijā, iepriekš Horus Rising. Atmiņā no iepriekšējās reizes nav palicis, ka autoram tajā ir bijusi tik daudz sakāpināta un epitetu pilna lillā proza, kas īpaši izpaužas kaujas ainās, kuras uz grāmatas beigām kļūst jau nogurdinošas no to vienveidības vien. Krietnu daļu, neko nezaudējot, būtu iespējams izņemt. Lai arī Warhammer novelizētā pasaule šķiet fascinējoša, šķiet būs labāk, ja ieturēšu pauzi pirms nākošās. Īpaši, ja arī Descent of Angels pēc premises spriežot galvenokārt ir par notikumiem kādā no daudzajiem leģioniem upirms Horusa nodevības un pēcāk sekojošo reakciju no viņu perspektīvas.