Gav Thorpe

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par Zemes/Terra likteni, vai Cilvēces Imperators sakauts un kritis no nodevēja Horusa rokas, vai Impērija vēl eksistē, Ultramarines (UM) primarks Roboute Guilliman kopā ar Dark Angels (DA) primarku Lauvu El’Džonsonu un Blood Angels (BA) primarku Sangviniusu dibina savu Imperium Secundus. Lai, ja gadījumā otrpus naidnieku radītās warp Ruinstorm vētras aizsega un blokādes ir noticis ļaunākais, cilvēcei būtu vēl cerība nekrist Horusa nešķīsto spēku korumpētajās ķetnās.

Bet ir vēl viens būtisks uz brīvām kājām esošs traucēklis vārdā Konrad Curze (Death Guard primarks), kurš, lai arī atrodas tālu no sava izkaisītā leģiona astartēm, joprojām ir gana liels drauds, kuram nevar tā vienkārši ļaut eksistēt un potenciāli radīt sacelšanās un nemieru aizmetņus pašu dibinātās impērijas centrā. Kaut gan faktā, ka Konrāds joprojām dzīvs un turpina sagādāt stipras galvassāpes, vainojams pats par Imperium Secundus ieceltais līderis Sangviniuss, kad tas Pharos romāna noslēgumā neizmanto lielisku iespēju pielikt punktu paša Konrāda par nožēlojamu nodēvētajai eksistencei. Vajadzība uzturēt Konrādu dzīvu, ko varētu vien izskaidrot ar vajadzību pēc iespējas ilgāk uzturēt antagonistisko tēlu pie dzīvības. Kā nekā primarks, un tā vietā labāk upurējami neskaitāmi citi vairāk anonīmi astartes leģionāri.

Lai arī atbildības sfēras Triumvirāta ietvaros sadalītas pēc vēlmēm un kompetencēm, kur Sangviniuss ir nominālais līderis, Lauva kā armijas vadītājs un Gilimans kā noteicējs administritatīvās pārvaldes, juridiskajos un ar likumdošanu saistītajos jautājumos, tad katra primarka atšķirīgais vadības stils šķiet ir pārāk atšķirīgs un pārāk viegli nesaskaņas ved strīdu un konfliktu virzienā jau pašu vidū, kur nemaz nav vajadzīgs ieviest kādu ārēju naidnieku, lai rastos šķelšanās. Papildus tam fakts, ka par Imperium Secundus galveno planētu kļuvusi UM planēta Macragge (kas gan vairāk aiz apstākļu sakritības), rada spriedzi, kur Gilimanam jānoturas (kas ne vienmēr sanāk), lai neiejauktos, nemēģinātu apstrīdēt brāļu primarku lēmumus vien aiz iemesla, ka Makraga ir ‘’viņa’’ planēta.

Visas Angels of Caliban darbības laikā uz Makragas, kuras sižetiskais pamatmērķis ir saukt pie atbildības neceļos un nodevībā kritušo primarku Konrādu, dominējošs faktors ir jautājumā, vai Konrāda atrašanas vārdā un šī mērķa sasniegšanas vārdā neriskē metaforiski nolaisties pārāk zemu līdz savu naidnieku līmenim. Kur, pat ja dienas beigās būsi uzvarētājs un sasniegsi savu, brīvības ierobežojumos un principu atmešanā būs upurēts par daudz, ko vēlāk pēc tam neatgūt. Vai līdz ar to mērķis tik tiešām attaisno līdzekļus?

Tikmēr citviet uz DA dzimtās Kalibanas planētas nošķirti no Horusa nodevības un civilkara pret Imperatoru, noris savas politiskās intrigas un varas spēles, kuru rezultātā neviens vien, kurš uzsāk romānu starp dzīvajiem, tāds līdz Angels of Caliban beigām vairs nebūs. Stāsts, kuram romāna ietvaros nav ne mazākas sasaistes ar uz Makragas notiekošo, ja nu vienīgi sižetiskajā idejā par attiecību dinamiku starp dažādiem tēliem nozīmīgās pozīcijās, kuru pieņemtie lēmumi aizkulisēs ietekmē vienkāršo iedzīvotāju dzīves un likteņus.

Šajā sižetā būtiskākais tēls ir Luters, kuru pirms The Horus Heresy sērijas lasītājs pirms tam būs sastapis un iepazinis #11 romānā Fallen Angels, bet kurš ticis izraidīts atpakaļ uz Tumšo Enģeļu dzimto planētu Kalibanu. Izraidīts un par trimdu saucams Lauvas lēmums (izcelsme šīs grāmatas prologā), jo nekas nevar būt lielāks sods, kā laupīt astartem potenciālu cīņas un asinsplūdos apslacītus slavas laurus. Pārestība, kuru Luters nav spējis sagremot, piedot, saprast vai kā citādi ļauties tam piespriestajam liktenim, lai nesāktu perināt ideju par Kalibanas neatkarības pasludināšanu gan no Imperatora, gan Horusa vai jebkura cita, un jo vairāk romāna darbība tuvojas noslēgumam, jo vairāk rodas iespaids, ka Luters pats grib kļūt par tikpat nozīmīgu varas spēļu spēlētāju.

Bet no malas ideja par neatkarību šķiet ļoti muļķīga un ar īslaicīgu rezultātu, kur cerības jāliek, ka Horusa nodevība ir pārāk liels uzmanības novērsējs un krietni lielāka problēma, lai pievērstos Kalibanai. Tomēr var būt drošs, ka brīdī, kad Impērijai būs gribēšana, un zinot citus piemērus, turklāt vēl no prologa, kurā cita līdzīga planētu sistēmas ideja par neatkarību tiek pēc pilnas programmas neitralizēta, Lutera lēmums par neatkarību vai drīzāk vēlme pēc varas pazudinās neskaitāmus miljonus parasto iedzīvotāju, kuri vien visā kosmiskajā spēlē grib izdzīvot no dienas uz dienu.

Angels of Caliban romāns, kas diemžēl krietni iepaliek no iepriekšējā autora Gav Thorpe pilna romāna Deliverance Lost veikuma. Kur grāmatas beigās rodas jautājumi, vai tik tiešām tik daudz vārdu bijis nepieciešams, lai nonāktu pie pasniegtās domas vēstījuma. Turklāt pasniegšanas stilā un manierē, kuras ietvaros kā primarki, tā citi tēli bieži vien šķiet novirzamies no to raksturiem citu lielās sērijas romānu ietvaros attēlotajiem.

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.