Fantasy

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas aprakstā no Goodreads varētu noprast, ka Weapons and Wielders sērijas galvenais varonis jau ir tālu un plaši pazīstams savu piedzīvojumu dēļ, tad, pamatsižetam aizsākoties, Keras Selyrian tēlam visi slavenie un reputāciju sniedzošie panākumi jāsasniedz un ienaidnieki jāpieveic. Lai arī Kerass pats nav sev priekšnieks un pavēlnieks un to uzdevumā atrast sešus maģiskos zobenus un palīdzēt tos savākt kopā nosūta cits burvis, tad sērijas sižetā pēc iniciālā katalizatora par tādu citu burvi var pilnībā aizmirst.

Triloģijas pirmā Six Sacred Swords kalpo kā labs ievads, lai iepazīstinātu lasītāju ar galvenā varoņa diviem kompanjoniem pūķeni Reiku un tās sargāto vienu no sešiem zobeniem Dawnbringer vai vienkārši Dawn, bez kurām vēlāki panākumi un uzvaras varbūt pat nebūtu ne tuvu iespējamas. Bet sākums vēlāk visnotaļ tuvajai draudzībai un sadarbībai nebūt nav bez saviem nopietniem šķēršļiem, kuri citkārt būtu pietiekams iemesls, lai nekas pēcāk nesanāktu. Tomēr Kerass savā piegājienā, lai izturētu un pieveiktu pārbaudījumus, kuri jāiztur jebkuram potenciālajam censonim, kurš gribētu iegūt Dawn, kā arī tā filozofiskais skatījums attiecībā uz pašas Reikas ‘’nodarbinātības’’ situāciju līdz šim tik atšķirīgs no citiem, ka nevar neizvērsties ideju un viedokļu apmaiņa, kā rezultātā Kerass ne tikai veiksmīgi izveido saikni ar Dawn zobenu, bet arīdzan aicina Reiku tam nākt līdzi tā turpmākajos piedzīvojumos.

Dawn tēls un triloģija kā tāda apveltīta ar pietiekošo humora piedevu, lai dialogos tie viens otru saistoši mēgtu pakacināt, bet vienmēr pozitīvā, ne ļaunprātīgā veidā. Ne tik izteikti uz to tendēta pūķene (spēj mainīt formu un izskatīties pēc cilvēka), bet kā viena, tā otra ir ļoti lielas romantisko grāmatu fanes. Papildus kam abas tik ilgi pavadījušas divatā iekš alas nošķirti no plašākas civilizācijas, ka Kerasam ne reizi vien jāsmeļas pacietības, lai palīdzētu likt noprast, ka ne vienmēr visu šajos fantāziju romānos var uzreiz viens pret vienu attiecināt uz plašāku pasauli ārpus, pat ja autora Andrew Rowe izveidotajā pasaulē eksistē maģija. Attiecību dinamika starp trio viens no spēcīgākajiem punktiem triloģijā.

Kad nu ievaddarbi pabeigti, tēli gan savā starpā, gan lasītājam iepazīstināti, ir laiks sižetā ieviest kādu nopietnāku naidnieku, kas gan triloģijas ietvaros ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas liek drusku vilties. Trijotnes sākotnējais mērķis gan ir pavisam cits un tas ir turpināt Kerasa plānu atrast nākošo īpaši, maģisko zobenu, kura iegūšanai ir pat speciāls ik pēc sešiem gadiem rīkots Sacred Swords turnīrs, kur fināla censonim tiek ļauts cīnīties pret pašu Edria valsts imperatoru.

Ziņa un fakts, kas no malas varētu izklausīties pat pārāk laba patiesībai un likt brīnīties, vai tik tiešām pa visiem gadiem un agrākajiem turnīriem neviens nebūtu bijis tik spēcīgs, lai spētu godīgā duelī pieveikt kaut pašu imperatoru un iegūt Diamantine zobenu. Šeit gan uzsvars uz vārdu ‘’godīga’’ un tādejādi Kerass un Reika iepazīst tādu kā cīņu mākslas skolotāju, kura piedāvājas kļūt par to turnīra sponsori (dalības maksa nekāda lētā) un arīdzan paša turnīra gaitā palīdzēt ar padomu un treniņu iespējām.

Lai arī Kerass un pastarpināti gandrīz galvenā varone Reika ir ar ievērojamiem talantiem un spēku, tad šīs triloģijas ietvaros tiem vēl ir kur augt un augt. Sekojoši starp citiem turnīra dalībniekiem ir neviens vien vērā ņemams konkurents, kurš arīdzan algst savā īpašumā iegūt Diamantīnu. Bet, ja triloģijas noslēdzošā daļa sastāvētu vien no turnīra un pēdējās cīņas pret imperatoru, tad būtu jāviļas krietni vairāk. Kaut arī ļaundaris, kurš itkā pirms tā uzrašanās iekš šīs pasaules jau ir paspējis pēc cita tēla vārdiem iznīcināt 27 citas planētas (varbūt pat ne tik vienā dimensijā vien), bet nebūt nelūko tik drīz apstāties, tad pat triloģijas noslēdzošajā Soulbrand grāmatā būtiskāku romāna daļu aizņem turnīra pārbaudījumu un pēdējas fāzes (play-off tipa dueļi) apraksti, nekā plāni un tiem sekojoša rīcība, lai glābtu pasauli.

Tas drusku liek vilties, bet fakts, ko varbūt var izskaidrot ar to, ka Weapons and Wielders ir daļa no plašākas Arcane Ascension sērijas, kuru gan vēl neesmu lasījis un kas nebūt netraucēja šo sēriju izbaudīt. Vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētais noslēgums, kas liek rasties sajūtai, ka tāds, kurš jau ir lasījis lielo sēriju un zina tās notikumus, no šīs iegūtu maķenīt vairāk. Vienīgais izņēmums, kuru nedaudz ignorējot, autoram sanākusi laba, baudāma no lielās sērijas atsevšķi nodalāma sērija. Jāuzteic arīdzan audiogrāmatas ierunātāja Nick Podehl veikums.

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Noslēdzoties notikumiem Blue Phoenix sērijas piektajā Formation of Life grāmatā galvenais varonis Hvī Ju ceļā uz kļūšanu par pašu spēcīgāko kultivatoru, kāds vien eksistējis, un uz ilgi gaidīto kulminācijas cīņu pret pārsvarā fonā eksistējošo ļaundari Anu Hī, zaudē vienu no tuvākajiem draugiem Vangu Žu Longu. Lai arī Vanga ir mirusi, tad process šīs sērijas pasaules ietvaros nav pavisam neatgriezenisks, un ja vien ir gana spēcīga apņemšanās un gribasspēks, tad ir iespēja zaudēto atgriest starp dzīvajiem. Vien, lai vēlamo padarītu par realitāti, Hvī Ju ir jākļūst par vienu desmit Elles Tiesnešiem, un kā pie reizes ir izveidojusies vakance.

Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.

Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.

Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.

Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.

Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.

Tinalynge – Blue Phoenix #3-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenā varoņa Hvī Ju pasaulē nekas nav spēcīgāks, kā katru dienu kļūt jo spēcīgākam. Jo vari būt drošs, ka, lai cik ļoti tu nepiepūlētos, lai uzlabotu kultivācijas līmeni, vienmēr būs kāds, kurš ir tev priekšā, kā arī, ka jo spēcīgāks pats kļūsti, jo tavam spēkam līdzvērtīgi aug līdzi arī nākošie ienaidnieki, ar vienu, kurš visticamāk tiek pietaupīts vispārējās sērijas kulminācijai. Bet tāpēc jau jaunajam censonim dūša nesaskries papēžos, pat ja pēc otrās grāmatas Dungeons of Divine noslēguma Hvī Ju spiests nošķirties no draugu un sabiedroto kompānijas.

Katra no šī raksta grāmatām sērijā pēc būtības lasāma teju kā pati par sevi ar ļoti minimālu ietekmi sižetiski uz nākamo. Tās gan caurvij nebeidzamā alka kļūt arvien spēcīgākam, kas lieti noder, kad trešās grāmatas Drums of War ievadā Hvī Ju no alu labirintiem izkļūst maģisko (ne)zvēru meža karalistē, kuru kārtējo reizi piemeklē ļaunprātīgu un iekarot noskaņotu cilvēku karalistu uzbrukums par spīti tam, ka neskaitāmu gadsimtu laikā neviens izdzīvojušais nav spējis dzīvs atgriezties. Tas gan bijis līdz šim un Hvī Ju uzrašanās visu izmaina.

Nav nozīmes, ka jaunsastaptiem tēliem Hvī Ju ir pilnīgs svešinieks un šķietami nebūtu nekāda iemesla tam tik ļoti uzticēties, kur nu vēl nostādīt par grandmaršalu un armijas komandieri, kad nezvēri un to līdere Vana Čau (one horned jasmine eagle) izdomājuši pielikt punktu, pārstāt tikt cilvēku apdraudēti un dot tiem pienākošamies prettriecienu. Atliek vien izvēlēties, kurai karalistei vai impērijai uzbrukt un likt trūkties vai pat to iznīcināt. Lēmumā, kur lieti noder Hvī Ju ‘’padoms’’ un vēlme pasargāt sērijas sākumā iegūto draugu dzimteni.

Ja vēl var pievērt acis uz faktu, ka Hvī Ju tik strauji un bez aizķeršanās nonāk tik nozīmīgā pozīcijā, tad visas grāmatas garumā var atrast nevienu vien aspektu, kura ticamība ir uz kritiskas robežas. Sākot jau ar to, ka Hvī Ju apbrīnojamā kārtā fantastiski pārzina vēsturisko Sun Tzu grāmatu Art of War, kā arī spēj bez iepriekšējas plānošanas ātri un bez problēmām ieviest kardarbībā jaunas tehnoloģijas kā ielenkuma torņus, katapultas un balistas. Viss kopā nebeidz citus cīņubiedrus pārsteigt un katru reizi nostiprina Hvī Ju varoņa statusu ar iespaidīgu zināšanu bagātību. Rodas gan jautājums, kāda gan līdz šim bijusi kardarbība pasaulē ar itkā neskaitāmiem tūkstošiem gadu ilgu vēsturi, ja Hvī Ju ieviestais ir pilnīgs jaunums. Acīmredzami paļaušanās uz kultivāciju un tās maģijas spēku lielā mērā ir kavējusi vai vispār līdz šim izslēgusi pat salīdzinoši minimālu tehnoloģisko attīstību citos aspektos.

Tā arī vārds ‘’karš’’ visas grāmatas garumā nebeidz šķist pārāk skaļš un neatbilstošs romānā attēlotajai darbībai, kur visa kara darbība ir ap vienu izvēlētās karalistes galvaspilsētu. Bet, ja tas ir tā, tad atkal rodas jautājumi, kur gan ir papildspēki no citiem karalistes reģioniem, ka uzbrūkošajam spēkam ne mirkli par tādiem nav jāuztraucas un pietiek ielenkt vienu. Ja nu vienīgi patiesībā runa nav par pilsētvalsti, bet iespaids tiek radīts cits.

Kā jau raksta sākumā minēts, tad Drums of War sižetam un tā tēliem pārējā uz nākamo Grave of the Unknown nav tikpat kā nekādas nozīmes. Ar nosacītu izņēmumu, kad trešās grāmatas beigās Hvī Ju sastop tēlu Cai Jie, kuram lemts pievienoties tā draugu grupai vēlākajos piedzīvojumos.

Draugu grupai, kurā divus no tiem Hvī Ju prombūtnes laikā un pēc sērijas debijas Riluo City noslēguma, kā sods to ģimenēm, par piedalīšanos mēģinājumā to klaniem pārņemt pilsētas varu, ir visu piederīgo nogalināšana līdz pēdējam, ieskaitot seniorus un bērnus, atstājot dzīvus tikai Dengu Vu un Vangu Žu Longu no to respektīvajiem klaniem. Lēmums, kuru pieņem viens vienīgs Mušvanas pilsētas un pieņemu visas valsts galvenā skaraliskās ģimenes trešais princis Šu Je.

Hvī Ju vairāk nevajag, lai sāktu kalt plānu par draugu goda un cieņas aizstāvēšanu, par tiem nodarītā posta atriebšanu, kad citkārt viens vienīgs indivīds uz savu roku tik nežēlīgi soda ne tikai cīņā iesaistītos, bet visus bez izņēmuma. Paralēli tam Hvī Ju tīrākās nejaušības kārtā mēģina apzagt šķietami prasts ielaspuika, kuru par mēģinājumu pēc visām tiesībām pienāktos sodīt, lai citreiz ko tādu nemēģinātu atkārtot. Par laimi, Hvī Ju tēlā mītošais Zilais Fēnikss (tā izcelme pirmo divu sērijas grāmatu rakstā) sajūt, ka puikā mīt milzu kultivācijas talanta potenciāls, kuru, tam pašam par sevi eksitējot, puisis neizmantotu un izniekotu. Bet vēl jo lielāka sakritība un tīrākā nejaušība, kuras apmēri atklājas vēlāku piedzīvojuma gaitā, ir puikas Lau ‘’māsa’’ Džo un tās talants, ar kuru kopīgiem spēkiem tādā kā graustu rajonā līd Lau šim dzīvojis.

Jāsaka gan, ka no grāmatas uz grāmatu Hvī Ju un tā komandai kļūstot spēcīgākai zūd to kā labo varoņu imidžs. Pašam nemanot galvenais varonis sāk jo vairāk līdzināties saviem pirms tam tik nīstajiem neliešiem un ļaundariem, kas īpaši izceļas ‘’apciemojuma’’ vizītē uz otrajā grāmatā iepazītajām alu sistēmām. Iegansts Hvī Ju grupas iniciētam uzbrukumam itkā labs un cēls, pabeigt iesākto un atbrīvot neskaitāmus gūstā turētus un pat savā veidā spīdzinātus likumu avatarus, bet, lai to panāktu jānododas pārsvarā kultivācijas līmeņa ziņā vājāku alu sargu nogalināšanai. Kaut arī Hvī Ju vienībrīd pat atzīst, ka sāk notrulināties un faktiski slepkavošanas procesā neizjust neko īpašu un drīzāk sāk pret to notrulināties. Turklāt pat savā starpā ar sabiedrotajiem sacenšas, kurš vairāk, tad tas neattur vēlākos piedzīvojumus turpināt vēl jo vairāk sākt lemt citu vietā, kas tiem labāks un piemērotāks. Nu gluži, kā par ļaundariem sauktais Ans Hī un Frozen General Žangs Fajs līdz šim.

Bet attiecībā uz Sasalušo Ģenerāli šķiet piektās Formation of Life grāmatas ietvaros sāk briest un līdz noslēgumam jo vairāk pastiprinās pārmaiņu vēji, kas varētu liecināt, ka Ans Hī varētu būt abiem pietiekoši netīkams, lai noslēgtu vismaz nosacītu pamieru un abi varētu saukties par sabiedrotajiem. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiktu pieveikts. Bet, lai uzticēšanās pamats būtu stabils, neiztikt bez pūliņu pielikšanas no abām pusēm.

Parālēli epizodiskiem piedzīvojumiem, kuros Hvī Ju var paļauties uz ‘’sižeta bruņām’’ un stabilu kultivācijas spēka pieaugumu un īpašām sasniegumu vai konkursu un pārbaudījumu balvām īpaši Hvī Ju, ik pa brīdim autors Tinalynge cenšas iepīt arī pa kādai romantiskai sižeta līnijai, kas gan pārsvarā izpaužas pārāk neveikli, no vispārējā lielā mērā nosacītā sižeta izlec un biežāk ir kaitinošu pēcgaršu. Nabadziņam Hvī Ju, pašam negribot, jau sāk veidoties mazs harēms, kur jāsāk žonglēt ar uzmanību kārājām mīļotajām, lai viena greizsirdībā pārāk neapvainotos vai cita spētu respektēt Hvī Ju autoritāti un neatļauties par daudz. Ir vien tikai prieks, kad kad uzmanība tiek pievērsta kam citam, pat ja salīdzinoši ar citām fantāzijām Blue Pheonix ir labi ja vidusmēra.

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverhead Books

Manas pārdomas

Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.

Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.

Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.

Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.

Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.

Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.

Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.

Tinalynge – Blue Phoenix #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…

Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.

Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.

Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.

Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.

Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.

Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.

Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Elevatoru/Silo triloģijas pasaulē jau paaudzēm ilgi cilvēce, cik nu to sērijas varoņi zina, dzīvojusi noslēgtībā no pašu dzīvībai bīstamās planētas, kur ārpus elevatoru sniegtās drošības pat gaiss dažos mirkļos spēj nogalināt. Vai tā gribētu likt domāt šīs distopijas pasaules plāna īstenotāji, no kuriem dažs labs ar kriokapsulu palīdzību joprojām velk savu eksistenci iekš Elevatora 1.

Nav gluži tā, ka neviens no citiem elevatoriem (kopā tika uzcelti 40) nekad nebūtu sācis aizdomāties pa ‘’nepareizu’’ domu taku, ko laicīgi pamanot virslordi no pirmā elevatora un to galvenais boss Tūrmans (nu jau superseniors) tos metaforiski izslēdz un ar dažiem klikšķiem nolemj nāvei simtiem un pat tūkstošiem personu. Viss aiz paranoiskas domas un nākotnes vīzijas vēl tāltālajā pagātnē, ka, parādoties nanotehnoloģijām, kuras var sākt izmantot uz cilvēku, būtu jāveic preventīvs trieciens citiem un jānodrošina, ka tikai ‘’pareizās’’ nācijas ļaudis izdzīvo un manto pasauli.

Tomēr viens ir iztēlē izdomāt un, retajam zinot, aizsākt ko tik fanātiski grandiozu, pavisam kas cits realizēt, lai arī elevatoros ievietoto pēcnācēji paklausīgi sekotu virsplāna iecerei. Tā iekš elevatora 18 par tā mēru kļuvusī Džuljeta par spīti citu reliģiskāk noskaņotu biedru iebildumiem labu daļu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pavada, lai vispirms izraktos ārpus elevatora sienām tā dziļākajos līmeņos un tad ar negaidīti atrastu milzīgu racēja tehnikas monstru raktos Elevatora 17 virzienā, kurš reiz kļuvis par upuri Tūrmana lēmumam, bet brīnumainā kārtā nenogalinājis pilnībā visus tā iemītniekus, starp kuriem agrāk sērijā iepazītais Solo jeb Džimijs, meitene Elīze un vēl dažs labs atrāda sevi arī šajā Putekļu grāmatā, un piedāvā pa kādam minisižetam.

Paralēli diviem pieminētajiem 17 un 18 elevatoriem, sižets mijas arī ar nodaļām no pirmā Elevatora, kurā ne visi ir tik līderībai paklausīgi, kā Tūrmanam gribētos. Lai arī tā nav pilna mēroga pretošanās kustība, bet vien brālis Donalds un māsa Šarlote, tad ar viņu centieniem pilnīgi pietiek, lai palīdzētu diviem nemieru cēlāju elevatoriem vēl jo vairāk destabilizēt radīto lietu kārtību.

Kā distopiskas nākotnes ideja Silo triloģija nebūt nav slikta. Gan ar motivējošiem iemesliem kādam to radīt, gan vēlāku to iemītnieku centieniem izprast kā savu pasauli iekš elevatora, tā arī prātojumiem, kas ir ārpus tā, vai tas, kas tiem tik ilgi ir apgalvots, tik tiešām ir patiesība, vai tomēr kaut kas pilnīgi atšķirīgs un sekojoši, kas tieši. Tā arīdzan cīņa un konflikti, kuri līdz ar vienu centieniem apmierināt ziņkāri un lauzt ierastās normas pretstatā tiem, kuriem ar to ne tikai pietiek, bet ir gatavi tiem pretoties elevatora ietvaros apzināti vai neapzināti palīdzot Elevatora 1 vadības kontrolei, tās lēmumiem.

Tomēr kaut kas pietrūkst, lai visas triloģijas noslēgums radītu pamatotības un loģiskuma iespaidu un laba atrisinājuma apmierinātības sajūtu. Lai arī, kā būtu, ja būtu momenti attiecībā uz atšķirīgiem tēlu rīcības scenārijiem ir jebkurā daiļdarbā, tad šķiet iekš ‘’Putekļiem’’ sižeta sākums un vidusdaļa  ir gana lielu lieku pildījumu, sižetiskiem sānceļiem, lai rastos gana daudz, vai tas maz nepieciešams un kāda ietekme tam uz vispārējā sižeta gala iznākumu.

Par cik starp katru triloģijas grāmatas lasīšanas reizi ievērota diezgan liela pauze (pirmā lasīta 2019.gadā un otrā 2021.gadā, kas laikam norāda, ka triloģija nav bijusi diez ko saistoša, jo būtu varējis visas izlasīt ar krietni mazākām pauzēm) un daža sīkāka detaļa līdz ar to piemirsusies, tad ir grūtāk spriest visas triloģijas kopainas kontekstā. Attiecībā par ko autors Hjū Hobijs nav uzdevumu augstumos, lai plūstoši ievītu stāstā nepieciešamo informāciju un pienācīgi atgādinātu.

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: EOS

Manas pārdomas

Pieciem neraksturīgiem varoņiem Storms of Destiny grāmatas ietvaros vienam otru un jāapvieno spēki, lai būtu cerība uzveikt vismaz pirmo naidnieku, kurš šīs grāmatas ietvaros vēl saucams par mirstīgo – iekarotāju Chonoa armijas vienības.

Tādēļ vēl jo vairāk savdabīgi, ka pirmais no piecinieka, kurš tiek sastapts ir Čonoa elites vienības Silen Ones kareivis Jezzil, kuru sastopam, kad tas kopā ar kolēģiem uzbrūk vienai no Pelas karalistes kontrolētajām kolonijām Taenareth salai. Toties pavērsiens Džezila dzīvē seko, kad negaidīti elitārās vienības uzbrukums cieš neveiksmi, bet iekšējā vēlme izdzīvot nonāk pretrunā un uzvar pār apmācības un treniņu procesā iedzīto dogmu, ka par spīti izredzēm uz uzvaru nedrīkst mesties bēgt, kur nu vēl, tā rīkojoties, pamest biedrus nelaimē. Bet tieši tā Džezils izdara un nolemj sevi jaunai dzīvei neatgriezeniski nogriežot saikni ar agrāko dzīvi, izraidot sevi trimdā.

Kā nākošā lasītājam tiek iepazīstināts Thia tēls, kura agrā, sešu gadu vecumā tās ne pārāk turīgie vecāki, kuri labprātāk būtu dzīvē uzņēmuši dēlu, nodod meitu priesteru rokās. Priesteri, kuri pielūdz Boq’urak dievu, katru rītu veic cilvēku upurus, lai ‘’nodrošinātu’’ saullēktu, un papildus tam veic arī no citu acīm slēptus upur-rituālus. Būtu tā neveiksmīga apstākļu sakritība vai kas cits, bet Tijai sanāk kļūt par negribīgu, piespiedu kārtas liecinieku tieši tam, kas pēcāk neatstāj tai citas izvēles, kā vien bēgt no mājām un vienīgās dzīves, kādu tā pazinusi, ja vien ir vēlēšanās palikt starp dzīvajiem.

Bukaraka pielūdzēji un pati dievība Storms of Destiny sižetaietvaros nespēlē centrālo lomu, bet sekta tādēļ nav ierindojama pie tādiem, kuriem ar vienkāršu bēgšanu varētu iespītēt, kuri necenstos pielietot visas iespējamās metodes, lai tiktu galā ar nevēlamiem traucēkļiem. Par laimi, Tijai tad bēgšanas brīdī ir skarbi ziemas apstākļi un gandrīz visa sekta ir vienisprātis, ka tādai, kā Tija, izdzīvot tik skarbā vidē ilgstoši būtu neiespējami. Gandrīz visi, izņemot vienu tēlu, priesteri Varnu, kurš turklāt sevī slēpj dziļākas jūtas pret jauno sievieti, kurš līdz šim tām ļāvis izpausties slepēnā skološanā (lasīt un rakstīt prasmē), kas citām līdzīga statusa sektas biedrenēm liegts.

Varbūt visneparastākais tēls, vismaz attiecībā uz faktu, ka tas nav cilvēka rases pārsāvis, ir Khith tēls. Dziednieks (tā rase htrha kā tā ir labāki ārstēšanā nekā prasmīgākais cilvēks) un akadēmiķis jau tēla iepazīšanas brīdī pēc būtības jau vairākus gadus dzīvo paša izvēlētā trimdā, pat ja vēl tam ļauts uzturēties savējo vidū un sastapties ar tiem. Iemesls tam, ka Kitam vairāk par visu citu ieintriģējusi par Ancients sauktās civilizācijas atstātas drupas un artefakti. Kas gan būtu varējis reiz tik diženai un pēc visām pazīmēm maģijas ziņā krietni pārākai par jebko stāsta ‘’tagadnē’’ esošai civilizācijai krist no varas un spēka zenīta. Ja Kits nenogurstoši grib tikt pie šo urdošo jautājumu atbildēm, tad, to sastopot, to pašu nevarētu teikt par citiem viņa rases biedriem un beidzot tiem aptrūcies pacietības mērs, un kā vienīgo risinājumu pētījumu pārtraukšanai, tie saskata Kita likvidēšanu. Nedaudz ar sakritības elementu Kitam paveicas, lai laicīgi pamanītu tuvojošamies draudus, lai glābtu sevi un bēgtu.

Iespējams gan, ka gods par kā neraksturīgākajam piecinieka tēlam pienākas Pelas karalistes jaunākajam dēlam Eregardam. Bet, ja ne tas, tad neapšaubāmi viens no šķēršļiem un smagiem pārbaudījumiem bagātākais pirms nonākt līdz varoņa godam. Izcelsme Eregarda pārbaudījumiem meklējama tā tēva pils kompleksā, kur vecākais dēls un nesen par Katas kolonijas vicekarali ieceltais vecākais dēls Salesins nesen sācis izrādīt pieaugošu iniciatīvu, kas citkārt būtu pat vēlama, kad esošais karalis Agivirs savos lēmumos vairs nav tas pats, kāds bijis savu spēku uzplaukumā, bet reizē var nojaust, ka Salesinam sāk zust pacietībai un/vai vēlēšanās ilgi gaidīt līdz tronis dabiskā ceļā nonāktu viņa rokās. Papildus tam Salesina lēmums sākt uz Katas koloniju lielā skaitā izsūtīt noziedziniekus un ļaut tiem tur brīvu vaļu jo vairāk uzkurina neapmierinātību pret tālajiem valdniekiem, kas jau tā sākusi mutuļot augsto nodokļu dēļ.

Nedaudz īpatnējs lēmums, bet tādu karalis Agivirs tomēr pieņem un sūta dēlu Eregardu uz Katas koloniju, lai tur izliekoties par kādu citu tas ievāktu informāciju par vispārējo noskaņojumu Katas kolonijā, cik tuvu tā ir reālai sacelšanās. Īpatnēji, jo līdz viņam personīgi nonākušas ziņas no pašu kataniešu sūtītiem pārstāvjiem, ko tie domā par pašreizējo situāciju un to pārvaldes stilu. Lai kā arī nebūtu, tad kuģis, ar kuru Eregardam paredzēts nonākt Katā ne tikai iekļūst vētrā, bet rītā pēc tās nonāk pirātu redzeslokā, no kuriem tam nav cerību aizmukt. Rezultātā princis Eregards nonākt verga godā.

Līdz ar ko atliek iepazīstināt vēl ar pēdējo no piecinieka, ar Talis tēlu. Ar katanieti, kura no visas degsmes un sirds pievienojusies kataniešu briestošajai sacelšanās kustībai un ieguvusi tā līdera Rufen Castio uzticību svarīgas informācijas iegūšanā. Kuru motivē nevēlēšanās pakļauties ierastajām sabiedrības gaidām un normām, kur tikpat kā visi labumi tiktu tās brāļiem tikai tāpēc, ka tie vīriešu kārtas, par spīti tam, ka viņa sniedz būtiskāku devumu vienai no turīgākajām kolonijas saimniecībām.

Tomēr, lai kā arī nebūtu, tad Talisas tēls nav bez saviem trūkumiem un arī viņa līdz šim dzīvē izmantojusi vergu darbu bez dižas aizdomāšanās. Viens no interesantākajiem debates jautājumiem ar šķietami skaidrām pareizajām atbildēm, bet, par kurām gan Talisa, gan pats Eregards aizdomājas, kad vien paši nonākuši attiecīgajā situācijā. Eregards savos 19 gados, dzīvodams karaliskā komfortā, ne reizi nav izjutis vajadzību aizdomāties, kādi gan apstākļi patālajā Katas kolonijā, kur nu vēl par vergiem tur. Tā Talisa līdz šim pašsaprotami pielietojusi to darbaspēku tēva saimniecībā.

Katram no piecinieka pirms tie sastop viens otru ir savi to sekošanai cienīgi piedzīvojumi, bet visus vienotam mērķim un pat līdz tam par ienaidniekiem saucamos Katas nemierniekus un Pelas karalisti apvieno vajadzība atvairīt iekarotāju Chonoa armiju. Visas pazīmes un arīdzan Stroms of Destiny epilogs liecina, ka grāmata bijusi paredzēta kā daļa no lielākas sērijas, kura tā arī nav materializējusies no grāmatas izdošanas 2005.gadā līdz autores nāvei 2013.gadā .