Fantasy

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverhead Books

Manas pārdomas

Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.

Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.

Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.

Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.

Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.

Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.

Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.

Tinalynge – Blue Phoenix #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…

Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.

Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.

Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.

Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.

Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.

Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.

Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Elevatoru/Silo triloģijas pasaulē jau paaudzēm ilgi cilvēce, cik nu to sērijas varoņi zina, dzīvojusi noslēgtībā no pašu dzīvībai bīstamās planētas, kur ārpus elevatoru sniegtās drošības pat gaiss dažos mirkļos spēj nogalināt. Vai tā gribētu likt domāt šīs distopijas pasaules plāna īstenotāji, no kuriem dažs labs ar kriokapsulu palīdzību joprojām velk savu eksistenci iekš Elevatora 1.

Nav gluži tā, ka neviens no citiem elevatoriem (kopā tika uzcelti 40) nekad nebūtu sācis aizdomāties pa ‘’nepareizu’’ domu taku, ko laicīgi pamanot virslordi no pirmā elevatora un to galvenais boss Tūrmans (nu jau superseniors) tos metaforiski izslēdz un ar dažiem klikšķiem nolemj nāvei simtiem un pat tūkstošiem personu. Viss aiz paranoiskas domas un nākotnes vīzijas vēl tāltālajā pagātnē, ka, parādoties nanotehnoloģijām, kuras var sākt izmantot uz cilvēku, būtu jāveic preventīvs trieciens citiem un jānodrošina, ka tikai ‘’pareizās’’ nācijas ļaudis izdzīvo un manto pasauli.

Tomēr viens ir iztēlē izdomāt un, retajam zinot, aizsākt ko tik fanātiski grandiozu, pavisam kas cits realizēt, lai arī elevatoros ievietoto pēcnācēji paklausīgi sekotu virsplāna iecerei. Tā iekš elevatora 18 par tā mēru kļuvusī Džuljeta par spīti citu reliģiskāk noskaņotu biedru iebildumiem labu daļu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pavada, lai vispirms izraktos ārpus elevatora sienām tā dziļākajos līmeņos un tad ar negaidīti atrastu milzīgu racēja tehnikas monstru raktos Elevatora 17 virzienā, kurš reiz kļuvis par upuri Tūrmana lēmumam, bet brīnumainā kārtā nenogalinājis pilnībā visus tā iemītniekus, starp kuriem agrāk sērijā iepazītais Solo jeb Džimijs, meitene Elīze un vēl dažs labs atrāda sevi arī šajā Putekļu grāmatā, un piedāvā pa kādam minisižetam.

Paralēli diviem pieminētajiem 17 un 18 elevatoriem, sižets mijas arī ar nodaļām no pirmā Elevatora, kurā ne visi ir tik līderībai paklausīgi, kā Tūrmanam gribētos. Lai arī tā nav pilna mēroga pretošanās kustība, bet vien brālis Donalds un māsa Šarlote, tad ar viņu centieniem pilnīgi pietiek, lai palīdzētu diviem nemieru cēlāju elevatoriem vēl jo vairāk destabilizēt radīto lietu kārtību.

Kā distopiskas nākotnes ideja Silo triloģija nebūt nav slikta. Gan ar motivējošiem iemesliem kādam to radīt, gan vēlāku to iemītnieku centieniem izprast kā savu pasauli iekš elevatora, tā arī prātojumiem, kas ir ārpus tā, vai tas, kas tiem tik ilgi ir apgalvots, tik tiešām ir patiesība, vai tomēr kaut kas pilnīgi atšķirīgs un sekojoši, kas tieši. Tā arīdzan cīņa un konflikti, kuri līdz ar vienu centieniem apmierināt ziņkāri un lauzt ierastās normas pretstatā tiem, kuriem ar to ne tikai pietiek, bet ir gatavi tiem pretoties elevatora ietvaros apzināti vai neapzināti palīdzot Elevatora 1 vadības kontrolei, tās lēmumiem.

Tomēr kaut kas pietrūkst, lai visas triloģijas noslēgums radītu pamatotības un loģiskuma iespaidu un laba atrisinājuma apmierinātības sajūtu. Lai arī, kā būtu, ja būtu momenti attiecībā uz atšķirīgiem tēlu rīcības scenārijiem ir jebkurā daiļdarbā, tad šķiet iekš ‘’Putekļiem’’ sižeta sākums un vidusdaļa  ir gana lielu lieku pildījumu, sižetiskiem sānceļiem, lai rastos gana daudz, vai tas maz nepieciešams un kāda ietekme tam uz vispārējā sižeta gala iznākumu.

Par cik starp katru triloģijas grāmatas lasīšanas reizi ievērota diezgan liela pauze (pirmā lasīta 2019.gadā un otrā 2021.gadā, kas laikam norāda, ka triloģija nav bijusi diez ko saistoša, jo būtu varējis visas izlasīt ar krietni mazākām pauzēm) un daža sīkāka detaļa līdz ar to piemirsusies, tad ir grūtāk spriest visas triloģijas kopainas kontekstā. Attiecībā par ko autors Hjū Hobijs nav uzdevumu augstumos, lai plūstoši ievītu stāstā nepieciešamo informāciju un pienācīgi atgādinātu.

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: EOS

Manas pārdomas

Pieciem neraksturīgiem varoņiem Storms of Destiny grāmatas ietvaros vienam otru un jāapvieno spēki, lai būtu cerība uzveikt vismaz pirmo naidnieku, kurš šīs grāmatas ietvaros vēl saucams par mirstīgo – iekarotāju Chonoa armijas vienības.

Tādēļ vēl jo vairāk savdabīgi, ka pirmais no piecinieka, kurš tiek sastapts ir Čonoa elites vienības Silen Ones kareivis Jezzil, kuru sastopam, kad tas kopā ar kolēģiem uzbrūk vienai no Pelas karalistes kontrolētajām kolonijām Taenareth salai. Toties pavērsiens Džezila dzīvē seko, kad negaidīti elitārās vienības uzbrukums cieš neveiksmi, bet iekšējā vēlme izdzīvot nonāk pretrunā un uzvar pār apmācības un treniņu procesā iedzīto dogmu, ka par spīti izredzēm uz uzvaru nedrīkst mesties bēgt, kur nu vēl, tā rīkojoties, pamest biedrus nelaimē. Bet tieši tā Džezils izdara un nolemj sevi jaunai dzīvei neatgriezeniski nogriežot saikni ar agrāko dzīvi, izraidot sevi trimdā.

Kā nākošā lasītājam tiek iepazīstināts Thia tēls, kura agrā, sešu gadu vecumā tās ne pārāk turīgie vecāki, kuri labprātāk būtu dzīvē uzņēmuši dēlu, nodod meitu priesteru rokās. Priesteri, kuri pielūdz Boq’urak dievu, katru rītu veic cilvēku upurus, lai ‘’nodrošinātu’’ saullēktu, un papildus tam veic arī no citu acīm slēptus upur-rituālus. Būtu tā neveiksmīga apstākļu sakritība vai kas cits, bet Tijai sanāk kļūt par negribīgu, piespiedu kārtas liecinieku tieši tam, kas pēcāk neatstāj tai citas izvēles, kā vien bēgt no mājām un vienīgās dzīves, kādu tā pazinusi, ja vien ir vēlēšanās palikt starp dzīvajiem.

Bukaraka pielūdzēji un pati dievība Storms of Destiny sižetaietvaros nespēlē centrālo lomu, bet sekta tādēļ nav ierindojama pie tādiem, kuriem ar vienkāršu bēgšanu varētu iespītēt, kuri necenstos pielietot visas iespējamās metodes, lai tiktu galā ar nevēlamiem traucēkļiem. Par laimi, Tijai tad bēgšanas brīdī ir skarbi ziemas apstākļi un gandrīz visa sekta ir vienisprātis, ka tādai, kā Tija, izdzīvot tik skarbā vidē ilgstoši būtu neiespējami. Gandrīz visi, izņemot vienu tēlu, priesteri Varnu, kurš turklāt sevī slēpj dziļākas jūtas pret jauno sievieti, kurš līdz šim tām ļāvis izpausties slepēnā skološanā (lasīt un rakstīt prasmē), kas citām līdzīga statusa sektas biedrenēm liegts.

Varbūt visneparastākais tēls, vismaz attiecībā uz faktu, ka tas nav cilvēka rases pārsāvis, ir Khith tēls. Dziednieks (tā rase htrha kā tā ir labāki ārstēšanā nekā prasmīgākais cilvēks) un akadēmiķis jau tēla iepazīšanas brīdī pēc būtības jau vairākus gadus dzīvo paša izvēlētā trimdā, pat ja vēl tam ļauts uzturēties savējo vidū un sastapties ar tiem. Iemesls tam, ka Kitam vairāk par visu citu ieintriģējusi par Ancients sauktās civilizācijas atstātas drupas un artefakti. Kas gan būtu varējis reiz tik diženai un pēc visām pazīmēm maģijas ziņā krietni pārākai par jebko stāsta ‘’tagadnē’’ esošai civilizācijai krist no varas un spēka zenīta. Ja Kits nenogurstoši grib tikt pie šo urdošo jautājumu atbildēm, tad, to sastopot, to pašu nevarētu teikt par citiem viņa rases biedriem un beidzot tiem aptrūcies pacietības mērs, un kā vienīgo risinājumu pētījumu pārtraukšanai, tie saskata Kita likvidēšanu. Nedaudz ar sakritības elementu Kitam paveicas, lai laicīgi pamanītu tuvojošamies draudus, lai glābtu sevi un bēgtu.

Iespējams gan, ka gods par kā neraksturīgākajam piecinieka tēlam pienākas Pelas karalistes jaunākajam dēlam Eregardam. Bet, ja ne tas, tad neapšaubāmi viens no šķēršļiem un smagiem pārbaudījumiem bagātākais pirms nonākt līdz varoņa godam. Izcelsme Eregarda pārbaudījumiem meklējama tā tēva pils kompleksā, kur vecākais dēls un nesen par Katas kolonijas vicekarali ieceltais vecākais dēls Salesins nesen sācis izrādīt pieaugošu iniciatīvu, kas citkārt būtu pat vēlama, kad esošais karalis Agivirs savos lēmumos vairs nav tas pats, kāds bijis savu spēku uzplaukumā, bet reizē var nojaust, ka Salesinam sāk zust pacietībai un/vai vēlēšanās ilgi gaidīt līdz tronis dabiskā ceļā nonāktu viņa rokās. Papildus tam Salesina lēmums sākt uz Katas koloniju lielā skaitā izsūtīt noziedziniekus un ļaut tiem tur brīvu vaļu jo vairāk uzkurina neapmierinātību pret tālajiem valdniekiem, kas jau tā sākusi mutuļot augsto nodokļu dēļ.

Nedaudz īpatnējs lēmums, bet tādu karalis Agivirs tomēr pieņem un sūta dēlu Eregardu uz Katas koloniju, lai tur izliekoties par kādu citu tas ievāktu informāciju par vispārējo noskaņojumu Katas kolonijā, cik tuvu tā ir reālai sacelšanās. Īpatnēji, jo līdz viņam personīgi nonākušas ziņas no pašu kataniešu sūtītiem pārstāvjiem, ko tie domā par pašreizējo situāciju un to pārvaldes stilu. Lai kā arī nebūtu, tad kuģis, ar kuru Eregardam paredzēts nonākt Katā ne tikai iekļūst vētrā, bet rītā pēc tās nonāk pirātu redzeslokā, no kuriem tam nav cerību aizmukt. Rezultātā princis Eregards nonākt verga godā.

Līdz ar ko atliek iepazīstināt vēl ar pēdējo no piecinieka, ar Talis tēlu. Ar katanieti, kura no visas degsmes un sirds pievienojusies kataniešu briestošajai sacelšanās kustībai un ieguvusi tā līdera Rufen Castio uzticību svarīgas informācijas iegūšanā. Kuru motivē nevēlēšanās pakļauties ierastajām sabiedrības gaidām un normām, kur tikpat kā visi labumi tiktu tās brāļiem tikai tāpēc, ka tie vīriešu kārtas, par spīti tam, ka viņa sniedz būtiskāku devumu vienai no turīgākajām kolonijas saimniecībām.

Tomēr, lai kā arī nebūtu, tad Talisas tēls nav bez saviem trūkumiem un arī viņa līdz šim dzīvē izmantojusi vergu darbu bez dižas aizdomāšanās. Viens no interesantākajiem debates jautājumiem ar šķietami skaidrām pareizajām atbildēm, bet, par kurām gan Talisa, gan pats Eregards aizdomājas, kad vien paši nonākuši attiecīgajā situācijā. Eregards savos 19 gados, dzīvodams karaliskā komfortā, ne reizi nav izjutis vajadzību aizdomāties, kādi gan apstākļi patālajā Katas kolonijā, kur nu vēl par vergiem tur. Tā Talisa līdz šim pašsaprotami pielietojusi to darbaspēku tēva saimniecībā.

Katram no piecinieka pirms tie sastop viens otru ir savi to sekošanai cienīgi piedzīvojumi, bet visus vienotam mērķim un pat līdz tam par ienaidniekiem saucamos Katas nemierniekus un Pelas karalisti apvieno vajadzība atvairīt iekarotāju Chonoa armiju. Visas pazīmes un arīdzan Stroms of Destiny epilogs liecina, ka grāmata bijusi paredzēta kā daļa no lielākas sērijas, kura tā arī nav materializējusies no grāmatas izdošanas 2005.gadā līdz autores nāvei 2013.gadā .

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Black Talon, īstajā vārdā Kullen ir Karmianas impērijas valdnieka Staņislava Vainmarka uzticamākais soģis, kuru izmantot slepeniem uzdevumiem, nepaklausīgo karalisko vai cita augsta statusa personu letālai sodīšanai, kad citas oficiālākas un atklātākas metodes izsmeltas vai vienkārši nav attiecīgajā reizē izmantojamas. No necilas izcelsmes bāreņunamā, Kulens ir augstu kāpis.

Tikmēr Karmianas impērijas galvaspilsētā mīt pašu iedzīvotāju patvaļīgi izveidota soģu grupa Crimson Fang (CF), kura grāmatas aprakstā skaļi nosaukta par ietekmīgu nemiernieku grupu ar potenciālu uz liela mēroga sacelšanos, bet grupas biedru skaits vismaz pirmās grāmatas ietvaros nešķiet tik liels, lai uz to pretendētu, pat ja līdera par onkuli Ronanu un tās spēcīgākās sekotājas Natīsas spēks ir vērā ņemams, lai tie savā ceļā spētu radīt kārtīgu postažu.

Kā jau piedienas izdomātu romānu sērijai, tad Kulena un Natīsas ceļi sāk krustoties, kad vairākas reizes pēc kārtas to izvēlētie upuri apmeklē vienu un to pašu pasākumu. Ja vēl pirmajā reizē Kulens ir pārāk pārsteigts un šokēts, lai noprastu, kurš vēl ar tādu prasmi varētu būt cita maģistra slepkava. Tad vēlāk jau izvēršas pakaļdzīšanās, kuras seku dēļ viens no CF un tuvs Natīsas draugs, lai ļautu pārējiem aizbēgt, upurē sevi. Līdz ar to vismaz sērijas sākumā predispozicionējot abus tēlus vienu pret otru, īpaši no Natīsas perspektīvas.

Melnais Nags (Black Talon) nav tikai paša Kulena amata titula nosaukums. Dragoonblood Assissin fantāzijas sērijā eksistē arīdzan pūķi, bet ne brīvā dabā lidojoši. To mājvietu eksistence ir dažādu citu elementu, kā uguns, ledus utml, dimensijās, bet cilvēku (un ne tikai) apdzīvotajā pasaulē tiem ļauj manifestēties īpaši pūķu asiņu stobri (vienkāršībai saīsinu uz PAS). Tomēr ne kurš katrs, kura kontrolē nonāktu PAS, spētu attiecīgo pūķi kontrolēt, jo tie nav vien prasti dzīvnieki bez intelekta. Lai spētu izmantot pat niecīgāko to piedāvātā spēka un spēju potenciālu vispirms ir gan pūķim, gan tā ‘’saimniekam’’ jāpiekrīt izveidot dvēseles saikne, kura Kulena gadījumā tam ir ar unikālu Shadow Realm pūķi vārdā Umbriss. Lieki teikt, ka Ēnu dimensijas pūķis lieti noder Kulenam tā profesionālajos pienākumos.

Dragoonblood Assassin sērijas pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl problēmsituācijas sižets nav izaudzis līdz naidnieku uzbrukumam impērijas galvaspilsētai Dimveinai, būt par aristokrātu nešķiet tas pats drošākais. Apvienojot Kulena un CF upurus, starp to vidus teju ik pēc brīža pa kādam, kurš piedzīvo pāragru galu, pat ja iemesls paša noziedzīgo vai pat pret imperatoru vērsto darbību dēļ. Sākotnēji varētu šķist, ka sodīto maģistru kriminālās shēmas tāds nieks ar nolūku slepus no imperatora acīm papildināt jau tā lielās kabatas vien bijis, bet jo dziļāk Kulens un paralēli CF rok (vien lasītājam sērijas sākumā pieejama informācija no abām pusēm), jo vairāk atklājas krietni lielākas konspirācijas apmēri.

Kamēr imperators Vainmarks nav vairs nekāds jauneklis spēka gados, troņmantinieka statusā ir tā mazdēls Džeilans. Mazdēls, jo pirms sērijas sākumpunkta tā dēls un sieva aiz labsirdīgās sirds, cenšoties parādīt troni no labākās puses pēc traģēdijas vienā no nabadzīgākajiem impērijas rajoniem, kļuvuši par upuri citu uzkurinātam pūlim. Bet jau no pirmās tēla sastapšanas momenta kroņprincis Džeilans rada augstākās iedomības, augstprātības un līdz ar to nepārdomātas muļķa drosmes iespaidu. Lai arī pēc brīža rodas cerība, ka tas bijis maldīgs pirmais iespaids, tad atskatoties esot jau sērijas noslēgumā, tam patiesībā ir bijis gana liela pamatotība, lai uzmanītos no puiša nākotnes plāniem un iecerēm.

Karmianas impērija ir plaša un ietver daudz citu agrāk pakļautu tautu un zemju, turklāt pilsētas aizsardzības spēkos iekļautas arī orku vienības. Tās galvaspilsētai Dimveinai arīdzan ir pa savam (pazemes) noslēpumam, kuru zina vien retais tās iedzīvotājs. Lai arī sērijas gaitā vārdā netiek nosauktas citas līdzvērtīgas vai pat uz to pusi esošas konkurentu impērijas un valstis. Tad sērijas kulmināciju ievada senu un līdz tam par izmirušiem un iznīcinātiem pēdējā lielajā karā uzskatītie Vandil un to maģijas pārstāvju priesterienes. Līdzās tiem vēl nākuši Blood Pirates apvienotā flote, lai šausmu un baiļu drebuļiem liktu pārskriet visiem, kuri ierauga tuvojošamies naidnieku.

Vien visiem labajiem tēliem apvienojot spēkus vienkopus un sērijas galvenajiem varoņiem Kulenam un Natīsai kļūstot no ienaidniekiem par mīlniekiem, kā arī katram pieliekot savu roku, lai cik niecīgs veikums attiecīgais moments nešķistu, ir cerība uz uzvaru. Vien tā ir cerība uzveikt naidniekus gan no impērijas ārpuses, kuri grib to sagraut, gan no iekšienes, kuriem vairāk interesē pašu vara un manta, nekā tās iedzīvotāju labklājība.