Epic Fantasy

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atdzimušais senatnes pārstāvis Eldars un tā milzu pūķis Dread, no sajūtas, kāda rodas vien par to iedomājoties, un simtos tūkstošos mērāmā dienvidu kontinenta armijas turpina savu karagājienu pret ziemeļu kontinentā esošo Tukoru, Rasalanu un galvenokārt Vandaras karalistēm. Daudzi Eldara karagājienam seko aiz patriotiska lepnuma un vienkāršas vēlmes atriebt kādu senčiem nodarītu sāpi, bet tikpat liela daļa to dara aiz bailēm pret Eldaru un Dredu, ja tie pat ieminētos par vēlmi palikt mājās.

Tomēr ne visu ir jākrāso tik drūmās krāsās, lai domātu, ka sērijas labajiem varoņiem nebūtu cerības uz panākumiem. To pusē pret pūķu spēkiem ir liekami tādi izcili karotāji ar saviem īpašajiem senatnes spēka zobeniem, kā Elions Deikars un tā tēvs Amerons. Noslēdzoties trešajai grāmatai An Echo Of Titans Amerons vēl ir tikai procesā, lai iegūtu kādu nebūt svētību, kas gan ļautu atjaunot tam sērijai aizsākoties zaudēto veselību, gan ļautu pārliecinošāk likt svaru kausiem cīņā pret dienvidniekiem nosvērties tam par labu. Aizsākoties ceturtajai The Winds of War Amerona rīcībā nonācis leģendārais (viens no pieciem tādiem) un par neatgriezeniski pazudušu uzskatītais Frostblade.

Tikmēr dēla Eliona rīcībā, kamēr tēvs šķietami jau pazudis ar galiem savā kvestā, ir spiests uzņemties jo lielāku līderības lomu. Pozīcija un atbildība, kas sižetam jo tālāk turpinoties, Elionam piestāv jo labāk, vēl jo vairāk, kad Elions lielu daļu dzīves vairāk bijis brunču mednieks, domājot, ka galvenokārt tāda tipa pienākumus būs jāuzņemas vecākajam brālim Aleronam, kura nāve ir viens no katalizatoriem spraigākam sižetam sērijas pirmajā The Song of First Blade grāmatā.

Ziemeļu armijām visnotaļ ir nepieciešams iedvesmas avots drosmei, ko sniedz īpašo zobenu turētāji, kādi ir Elions un Amerons, jo pat bez visiem pūķiem (vismaz daļa no tiem ir bez pilotiem un nosacīti vieglāk pieveicami) ienaidnieka armija ir aptuveni četras reizes lielāka. Sižetam un karadarbībai ritot savu gaitu, vienai nopietnai sakāvei pēc otras, pat gandrīz jābrīnās, ka viss vēl nav zaudēts, kad pienāk sestās The Shadow of Dread grāmatas epilogs.

Daļēji noteikti tas aiz tā, ka pašos dienvidos savāktā armija nav tik vienota, kā to no leģendām un mītiem atdzimušajam līderim gribētos domāt. Turklāt dienvidu karalistē Aramatia (arī trīs), kura izcelta visvairāk, jo Saska, viena no galvenajām varonēm, ir lielhercogienes Safinas Amati reiz pazudusī mazmeita. Varone, kura sēriju uzsāk kā necila un neivērojama kalpone, kura pat nenojauš, cik īpaša tā ir, cik nopietna loma tai piešķirta būs (ne šajos trīs romānos) teju pat pasaules glābšanā no iznīcības posta.

Bet, lai vispār būtu iespēja, uzsākt pareģojumā lemto, jātiek galā ar varaskāriem aristokrātiem Elio Kratora tēla personā, kuri, lai iegūtu ‘’tiem pienākošamies’’ troni ir gatavi slēgt savienību ar citkārt nīstu ziemeļu kontinenta lordu Sedriku Kastoru, no kura un arīdzan no tā tēva, tam dzīvam esot, cietuši neviens vien, tai skaitā pati Saska. Tā teikt nekur tālu nav jāmeklē atriebības motivācija, lai mēģinātu tos dabūt zem zemes, ja ar vecmāmiņas Safinas mantojumu un arīdzan ziemeļu atbrīvošanu no tādiem parazītiem nebūtu gana.

Tikmēr Joniks, kurš tik nekrietni tika izmantots, lai kaitētu paša tēvam un brālim, vēl nezinot savu izcelsmi, un kura paša rīcībā ir viens no maģiskajiem zobeniem (Night blade) ir apņēmības pilns atdarīt par agrāk pastrādāto, ko grib uzsākt ar slepenās Shadow biedrības forta pārņemšanu. Tā prakses pārtraukšanu, kurā jaunu puiku bērnības un dzīvesceļš neatgriezeniski tiek izmainīts, kur nežēlīgās apmācībās tie tiek pataisīti par ‘’algotiem’’ slepkavām. Bet kamēr iecere idejiski ir ar ļoti cēlu un pareizu mērķi, tad atklātās patiesības vai vismaz daļa no tā, liek Jonikam no jauna sev uzdot būtiskus un teju pat eksistenciālus jautājumus.

The Bladeborn Sāgas epika ir ar plašu vērienu un darbību uz sižetiskās skatuves ņem ne viens vien gana būtisks tēls, kuru visu gaitām nepieklātos iztirzājoši katrai pieskarties. Bet reizē nevar nepieminēt Litianu, kuram lemts kļūt par Vandas First Blade zobena turētāju, kaut arī intrigās, kuram tad būs lemts par to kļūt, būtisku daļu sižeta ir pavisam citi tēli, no kuriem viens no tiem liek par sevi atcerēties sestās grāmatas pašā noslēgumā. Tā arī jau tālā atmiņā esošās Agarath karalistes vizītes kompanjons Boriss Kanabars nesēž rokas klēpī salicis un nemaz to nespētu. Kur vispirms tam lemts palīdzēt Jonikam attiecībā uz Shadow ‘’ordeņa’’ sižetu un vēlāk ziemeļu aizstāvības karā.

Tāpat nevar nepieminēt Janalu, kurš beidzot apjēdz savu muļķīgo pašapmānu un iedomību, ka viņam lemts apvienot visus piecus leģendāros zobenus. Tā vietā tas savus spēkus velta teju solo misijai pūķu galināšanā. Sekojoši Janalas meitas Sesīlijas varas spēļu centieni no aizkulisēm, pat ja baumas un valodas dara par tās patieso lomu dara savu, pieļauju nenorit ar tādu scenāriju, kādu tā pati būtu vēlējusies. Un tā varētu turpināt vēl vismaz par pāris tēliem, kā Amrona brāli Veserenu un tā sievu Amaru vai…

Lai arī sižeta un pasaules uzbūves grandiozums ir nenoliedzams, tad drusku jau sāk piezagties sajūta, ka notikumi pārāk sīkmanīgi un detalizēti tiek izvilkti garumā, ka pienāktos visai drīz sākt domāt par labu vispārējā sižeta noslēgumu, lai galarezultātā kopiespaids un pēcgarša par sēriju, kā tādu, netiktu sabojāts.

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aptuveni 20 gadus The Bladeborn Sāgas sērijas zemēs kopš iepriekšējā lielā kara starp ziemeļu un dienvidu kontinenta karalistēm ir valdījis trausls miers, bet vismaz ir savs gals, lai cik ļoti daži to nevēlētos. Vai varbūt tieši pretēji un kā Tukoras karalis Janala to alkst, būt par varoni, kam lemts pielikt punktu teiksmainajam pēdējam karu ciklam, apvienojot visus maģiskos Vandaras zobenus.

Reiz The Bladeborn Sāgas pa zemēm tik tiešām staigājuši dievi un par izraudzītiem padarījuši nu jau leģendām apvītus tēlus un valdnieks, ieskats tajā katras grāmatas prologā, bet ai kur tas laiks (vismaz trīs gadu tūkstoši). Tomēr aiz sevis laiks, kad dievi bijuši starp mirstīgajiem, atstājis ne tikai artefaktus, bet arī spēcīgas asinslīnijas, starp kurām galvenā izpausme ziemeļos ir tā sauktajiem Bladeborn spēja ar izcilu prasmi rīkoties ar zobeniem kā tādiem, kuru metāla smagums to neļauj pat jebkuram katram tik viegli pacelt. Plus maģiskie zobeni, kuru dēļ Janala ir gatavs vadīties pēc principa, ka visi līdzekļi galvenā virsmērķa vārdā ir gana labi.

Tikmēr dienvidos asmeņu vietā ir šķietami kas iespaidīgāks – fireborn un to spēja izveidot saikni ar drakoniskiem pūķiem, bet balansa vārdā to skaits nav tik ievērojams. Bet vismaz pirmo trīs sērijas grāmatu gaitā uzmanība dienvidiem ir salīdzinoši maza, bet tas nenozīmē, ka tur politiskās intrigas un cīņas par karaļa troņiem rit mazāk spraigi. Un kur galvenā uzmanība jāpievērš Agarath karalistei un Janalas tēlam līdzvērtīgam varonim Tavašam, kuram nav gana vien ar ‘’lokālo’’ dominanci, bet ir vēlme iekarot ziemeļus. Varbūt vienīgi godīgāks ir pret sevi un necenšas to ietērpt vēlmē pēc miera, tomēr ne mazāk diži un ambiciozi tādēļ tam nākotnes plāni.

Sērijas iesākums The Song of the First Blade iesāk sižetisko gaitu un iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem samērā palēnām un nesteidzoties, kur notikumi sāk uzņemt apgriezienus, kad noslēpumos apvītas Shadowmasters organizācijas sūtīts algotnis Joniks pietiekoši savaino Vandaras karalistes Pirmo Asmeni Amron Daecar, lai būtu iemesls rīkot vispārēju bruņinieku turnīru par godu ieņemt attiecīgo posteni. Amrons savu pienākumu ilgajos gados, kā arī iepriekšējā lielā kara laikā, izpelnījies ne vienu vien respektablu un cienīgu momentu. Tā dēli Alerons un Elions ir ar ne mazāk izteiktu zobencīņas talantu un teju neviens nešaubās, ka tieši vecākais Alerons pārņems ‘’stafeti’’, vismaz uz Amrona atkopšanās laiku.

Bet ne visu acīs un prātos Deikaru nams nāk ar vienlīdz patīkamām emocijām, kā tas būtu starp vienkāršākas kārtas ļaudīm. Tā sakritība vai ne, bet minētais Joniks zem cita vārda tiek iefiltrēts starp turnīra dalībniekiem. Sakritība vai ne, bet Jonika vecāku izcelsmē ir ļoti cieša saikne ar Deikaru namu. Fakts, ko tam tā Ēnu saimnieki līdz šim noklusējuši, bet atklāsme, kas gan tiem, gan ‘’spēlētājam’’ aiz to pasūtījuma nebūt nenāk par labu un notikumu gaita ritot uz priekšu, patiesībā tikai jo vairāk sarežģī nākotnes plānus.

The Bladeborn Sāgai uzņemot apgriezienus, autors T.C. Edge paplašina arīdzan skatpunktu un sižeta līniju skaitu, kur uzmanība jāvelta kā Elionam un Janalam, tā vēlāk par nosacīti labo varoni (vai vismaz ne gluži ļaundari) Joniku, tā arīdzan tēlu gaitām dienvidu kontinentā (starp tiem izceļams Litiana tēls un tā gaitas), kuri pirmās grāmatas gaitā neapdomīgi tur nosūtīti, cerot rast izeju no potenciāli briestoša jauna kara starp kontinentiem. Ja vēl pat trešajai An Echo of Titans grāmatai sākoties vēl nav iestājies moments, kad nepieciešamība sadalīt uzmanību tik sīki, sāktu kaitēt kopējam iespaidam, tad jo tuvāk nāk attiecīgā romāna beigas, jo nenovēršami šis faktors tomēr sāk piezagties.

Ja tādi būtiski tēli, kā galvenais labais tēls Elions vai galvenais ļaundaris Janala (savās acīs, protams, tāds nav) būtu jau pieminēti, tad vēl tāds nav Saskas tēls, kuras vecāku izcelsme apvīta vēl lielākos noslēpumu mākoņos nekā Jonika un kura, sērijai sākoties, ir šķietami ne ar ko īpaši neizceļama kalpone. Ja nu vienīgi tās pagātnes noslēpumies ir kas tik ‘’niecīgs’’, kā iepriekšējā saimnieka nogalināšana (pat ja tas to būtu pelnījis un tā dēls tagad nebūt nav labāks). Kurai visai neparastā veidā ir pat lemts iekrist Eliona acīs un varbūt pat sirdī, bet apstākļu sakrītības dēļ ir spiesta pamest ziemeļu kontinentu kā tādu.

Ja vēl Elions ir savos spēka brieduma gadu priekšā un līdzās ar citiem kompanjoniem būtu gana spējīgs sākt meistarot kopā tam gana konkurētspējīgu plānu, tad tēvs Amrons pēc visa pārciestā tā vis gan nejūt. Tā gaitas lielākoties rit fonā un pagaidām vēl neietekmē citus sērijas galvenos varoņus, kas domājams turpinājumos mainīsies, bet cerību Amrons liek uz leģendās minētu spēku, kuru viņa gadījumā tas meklē teritorijā, Vandar’s Tomb, no kuras tikpat kā neviens ar cerēto nav spējis atgriezties.

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Simt un pat vairāk gadu ilgais karš starp karalistēm turpina plosīties ar lielākām un mazākām militāru kauju sadursmēm gan starp četrām karalistēm, gan to iekšējās cīņās par godu ieņemt attiecīgās karalistes troni rit uz nebēdu, ka dažbrīd pat rodas iespaids, ka autors David Estes cenšas žonglēt ar pārāk daudz sižetiskajām līnijām, kur politiskajām un militārajām intrigām pa virsu vēl vairāku pārīšu romantiskās attiecības.

Diemžēl gala slēdzienā  The Fatemarked Epic sērija rada vilšanās sajūtu, izteiktāk šajās divās noslēdzošajās grāmatās, kur iecere ir nojaušama un pati par sevi grandioza, bet izpildījums liek vēlēties pēc kaut kā tai trūkstoša, bet, ko lielajā lapaspušu apjomā nav izdevies sasniegt. Reizē un varbūt ironiski sērija šķiet nevajadzīgi izstiepta garumā (tā arī pirmajās trīs grāmatās sižets un proza noklīst no lasītprieka pamatmērķiem) un katrā no piecām grāmatām idejiskais sentiments un morāle ir gana līdzīga, lai būtu varēts pietikt ar triloģijas apjomu un kondesentāku, aizraujošāku daiļdarba galaproduktu.

Tā vietā ceturtās Deathmarked un piektās Lifemarked grāmatas ietvaros sērijas galvenie varoņi spiesti nodoties jau iepriekš sērijā redzētam, kā rezultātā rodas izpaušanās variācijās pa tēmu. Vismaz noslēdzošajā sērijas romānā tiek ieviests antagonists HelmutsGeriksun tā savāktās, apvienotās barbaru ciltis (pret civilizēto pasauli) un visu četru karalistu ienaidnieks ar nolūkiem gan tās iekarot, gan atriebt pagātnes bērnības pārestības pret to. Bet atkal idejas grandiozums lielāks un varenāks nekā panāktais rezultāts, kas tiek pasniegts lasītājām.

Varētu domāt, ka nu beidzot karalistēm, uzrodoties kopējam ienaidniekam, būs dots grūdiens un gana motivējošs iemesls apvienoties, bet paaudzēs gūtais ienaids pret kaimiņu, kā arī māņticība pret dzimumzīmju (fatemarked) īpašniekiem, kas tiem piešķir dažādas, katram atšķirīgas spējas, ir pārāk spēcīgi ieēdies cilvēku apziņās, lai tik strauji spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat ja tādiem kā Roanam Lorenam vai citiem labajiem varoņiem ieguvumi šķiet pašsaprotami un acīmredzami.

Katras grāmatas pamatsižeta beigās atrodami pa dažam labam īsajam stāstam, par kuriem iespaids teju labāks un augstāks nekā par pašu grāmatu un sēriju kā tādu. Pie to plusiem visnotaļ var pieskaitīt nepieciešamību būt konkrētākam un gari neizplūst, lai pavēstītu vēlamo no vienas perspektīvas katra stāsta ietvaros. Būtu tas kāda tēla sencis tad vēl jauno Krimejas karalistes koloniju un pēc atdalīšanās vēl tikai topošo karalistu izveidošanās periodā vai personīgāks kāda ‘’tagadnes’’ sižeta tēla tuvāks apskats, atrādot lasītājam iemeslus un apstākļus, kas radījuši personību, par kādu tā tagad kļuvusi.

To pašu gan gluži nevar teikt par epiloga stāstiem pēc piektās grāmatas, kur autors vēl piedāvā ieskatīties dažu tēlu un pastarpināti notikumu attīstībā karalistēs pēc sērijas noslēguma, bet, par cik epiloga stāstiem attiecībā uz pašiem notikumiem pamatsižetā maza vai ļoti maza būtība, tad vairāk rodas jautājums, kāpēc vēl vajadzīgs tērēt lasītājam laiku ar šo.

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Fatemarked Epic pasaule ir uz vēl lielāku pārmaiņu un to izraisītu notikumu virpuļa sliekšņa nekā līdz šim tā pieredzējusi. Jau vairāk nekā simts gadus četras karalistes (ar izdomu nosauktas debesvirzienu nosaukumus kā Ziemeļu vai Dienvidu karaliste) savā starpā aktīvi karo, kaut gan rodas iespaids, ka arī pirms tam lielāki vai mazāki militāri konflikti nav bijuši retums, un dažs labs tēls, kā Beins, ir gatavs uzņemties to smago pienākumu, lai censtos realizēt jau par mītu un leģendu kļuvušu Rietumu orākules pareģojumu, ka, nogalinot astoņus valdniekus, būtu iespējams panākt mieru pasaulē.

Dzīve autora David Estes radītajā fantāzijas pasaulē vienkāršajai tautai par apskaužamu ne tuvu nenosauksi, bet jāšaubās, kad gan tā būtu bijis. Karalistu valdnieku varas un materiālās pārticības personīgā kāre ļauj tiem ar vieglu roku nemītīgos militāros konfliktos sūtīt savus pavalstniekus, un, pat ja kādam būtu uzņēmība censties ieviest pārmaiņas, tad ko gan viens vai daži var iesākt pat pret vienu karalisko namu, kur nu vēl visiem četriem.

Tādēļ uz epikas skatuves lemts kāpt ar īpašām spējām apveltītiem par fatemarked sauktiem indivīdiem. Uz to ādas reizēm viegli pamanāmā vietā, citreiz vieglāk noslēpjamā ir īpašas dzimumzīmes, kur katra no tām dod īpašas spējas, bet līdz ar to karaļnami jau no to parādīšanās pirmdienām nav slinkojuši, lai izpaltītu uzskatu, ka jebkurš zīdainis, kuram tāda pamanīta, kā ļaunuma iemiesojums ir uzreiz nogalināms. Kaut arī patiesībā tie vairāk baidās no pareģojuma, pat ja, gadu simtiem ejot, ticība tam jo mazāka. Tomēr labāk piesargāties, nekā to nožēlot. Bet, spriežot pēc sižeta, labāk jau būtu apsvēruši karalistu savstarpēju dimplomātisku sadarbību…

Epikas sižets aizsākas ar vairāku valdnieku strauju nonākšanu aizsaulē un perspektīvas diezgan strauji pārsviežas no viena tēla uz citu. Kas, lai arī sižetu padara dinamisku, tad pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl jāsaprot, kas ir kas, padara komplicētāku nekā citkārt vajadzīgs. Pie viena, ja gadījies izvēlēties audio versiju, tad ierunātājs Derek Perkins, lai arī ar labu dikciju, nav pacenties katram puslīdz galvenākam tēlam piešķirt savu intonāciju, kā arī pārsviešanās no viena skatpunkta uz citu nodaļas ietvaros reizēm bez brīdinājuma.

Beins gan ir tikai viens no Dzimumzīmju īpašniekiem epikas sižetā, un tā lasītājam ļauts sekot līdzi pārmaiņu haosam Ziemeļos, kad Beina dēļ mirst ienīstais karalis Vulfriks, iesaukts par Dread King. Lai arī visu apzināto mūžu par troņmantinieku audzināts dēls Arčers, tad māsa Anīsa ir par dažiem gadiem vecāka. Labi, ka vēl starp abiem valda draudzīgas attiecības un nav jāieslīgst apcerēs par radienieka slepkavību, lai kāptu uz troņa, bet teiksim tā, ka apstākļu sakritības rezultātā Anīsa ir tā, kura cīnās par troni, uz kuru cierē arīdzan citi, kā tēva brālis Grizalds, kurš diži netērē laiku, lai apsūdzētu Arčeru brāļa slepkavībā.

Rietumos par Beina upuri kļūst par Hoy King iesauktais Gils Lorens, kura nāve Rietumus iesviež jo lielākā cīņā par tiesībām valdīt. Kur visiem kaut cik leģitīmiem pretendentiem ir uzskats, ka tieši viņš vai viņa būtu piemērotāks un labāks karalistes valdnieks. Tā, kaut arī Gila meita princese Reja pēc visiem priekšrakstiem būtu tiešā troņa mantiniece, tad viņas nepilngadība citam radiniekam dod iedvesmu nezaudēt laiku un veikt atbilstošos manevrus, lai viņas vietā kāptu tronī. Bet Reja nedomā palikt atbildi parādā, kas diemžēl vismaz tuvākajā laikā nesola neko labu citu varoņu iecerēm, jo viņas gadījumā Reja ļaujas varas sniegtajam reibumam un ar visdažādākajiem ieganstiem attaisno savas izvēles, kuru dēļ dažs labs radinieks un pat māsa vai brālis nesagaidīs sērijas beigas starp dzīvajiem. Bet vismaz līdz trešās grāmatas Soulmarked noslēgumam situācija attiecība uz Reju nav pavisam bezcerīga un pa savam brīdim tās sirdsapziņa cenšas ierunāties skaļāk un jautāt sev, vai tā nepārvēršas par citu nīstu briesmoni, kā citi agrākie valdnieki.

Austrumos uz sižetiskās skatuves kāpj Roans Lorens, kuru vēl zīdaiņa vecumā tā karaliskie vecāki pamanījās izglābt no letāla likteņa tā dzimumzīmes dēļ, bet tas arīdzan nozīmējis, ka puika uzaudzis salīdzinoši krietni vienkāršākos apstākļos. Sērijai aizsākoties Roanu nejauši skar ar mērim pielīdzināmas ligas skarts ubags un līdz ar to nokļūst tiem paredzētā izolācijas salā, bet Roanam piemītošā dzimumzīme, kura to padarīs nozīmīgu pasaules un četru karalistu likteņos, to arīdzan spēj izdziedēt no jebkuras ligas. Līdz ar to gana komplicētu piedzīvojumu un apstākļu sakritības rezultātā Roans sastop Austrumu kroņprinci Garetu (tēvam karalim diemžēl paredzami ilgs mūžs kā valdniekam nav atlicis) un tā kompanjonus to ekspedīcijā, starp kuriem viena, Gvendolina, ir no orioniešu (atgādina elfus) rases.

Lai arī pirmajā momentā gan Garets, gan Gvendolina Roanu uzlūko ar aizdomām kā pat potenciālu spiegu, tad sižets pārāk ilgi ar šo aizdomas problēmu nevar tikt nodarbināts un Beina aizsāktie pārmaiņu vēji prasa ātrāku (un varbūt šaubīgi ātru) uzticēšanos

Atliek vēl Dienvidi, kuriem autors vairāk sāk pievērsties sērijas otrajā un trešajā grāmatā. Tur kopš valdnieku Sun Sandes (izrunā vienkāršāk Sansena) un Vin Hozas laulību izjukšanas, abas karaliskās ģimenes ir kā uz nažiem un ieganstu militāriem konfliktiem nav nepieciešams ilgi meklēt. Arī tur Beins ievieš savas pārmaiņas, bet, ja citur troņa mantošanā vadās vairāk pēc dzimšanas kārtības, tad Dienvidos, Kalipso pilsētā mirušās valdnieces Sansenas meitas var izteikt pretenzijas uz troni, un, ja tādas ir vairāk nekā vienai, tad jārīko publiska goda Arēnas cīņa. Interesantā kārtā pēc Sansenas vispirms tronī nekāpj Fire tēls, no kuras skatpunkta tiek attēloti notikumi iekš Dienvidiem un Kalipso, bet reizē tas ļauj paredzēt vismaz vienas no māsu likteņiem. Tikmēr sākotnējā zaudētāja Reivena, līdzīgi kā citviet Reja, jāizcīna iekšējā cīņa, lai citu acīs gan starp savējiem, gan ienaidniekiem, it īpaši Hozas namam, neizskatītos vāja, kas savukārt mudina uz militāriem manevriem, pat ja varētu atrast ieganstus, kuri mudinātu mēģināt rast mieru.

Tam pa vidu ne viens vien tēls, tai skaitā viens no pašiem galvenākajiem Roans Lorens, kurš par visu vairāk grib rast veidu un pārliecināt par tā reālu iespējamību citus valdniekus, vēl pirms Beins izdomājis nogalināt atlikušos valdniekus, lai kopskaits būtu astoņi.

Nevar jau visu laiku tik vien sižetā pievērsties kaujām un galināšanai, politiskām intrigām par karaļnamu troņiem, tādēļ lasītājam tiek piedāvāti arīdzan vairāku tēlu pārīši, kas sēriju kā tādu pietuvina tuvāk Young Adult magai fantāzijai, lai novērstu domas no asiņainām kaujām, pat ja aprakstus par grafiskiem nebūt nevar nosaukt. Bet līdz ar to ļoti manāmi palielinās kopējais grāmatas lapaspušu apjoms, ko vismaz par dažām, ja ne gluži visām, sērijas romantiskajām attiecībām var ierindot lieka pildījuma kategorijā. Īpaši, ja fonā uz zemākas intesitātes uguns nolikts šķietami galvenais sižets par Rietumu orākules pareģojumu.

Tiek mēģināts lavierēt starp lielās bildes vispārējo sižetu, kā arī radīt intimāku pazīšanos ar individuāliem tēliem, kas biežāk izpaužas to romantiskajās interesēs. Kopiespaida rezultāts nav traģiski slikts vai ģeniāli spožs, bet ir jāpieliek zināmas pūles, lai sērijas pozitīvos aspektus neaizēnotu gana pamanāmi trūkumi. Ļoti iespējams, ka nezinot, ka sērija paš-publicēta Amazonē, to nemaz nevar sajust, atskatoties, tas šo to sērijā gana labi izskaidro.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc iegūtās pieredzes un dažādu prasmu līmeņu uzlabošanas Reaper Trials laikā iepriekšējās sērijas grāmatas ietvaros, pienācis laiks kā zemietim Džeisonam, tā viņa fantāzijas pasaulē (par Pallimustus sauktu) iegūtajiem draugiem un komandas biedriem jauniegūto konsolidēt un treniņu periodā apgūt gan personīgi jaunās spējas, burvestības, gan krietni uzlabot komandas sinerģiju, lai no pusvārda, no pirmās kustības zinātu, ko grib darīt komandasbiedrs, lai neatstātu nevienu vājo vietu, kuru stiprākam pretiniekam vai briesmonim izmantot savā labā.

Ja vēl maģijas saturācijas dēļ uzradušies briesmoņi savu sliktumu dara ne aiz ļauna prāta, tad to pašu nevar teikt par dievības Builder un viņa sekotāju kultu, kā arī viņu izmantotajiem Church of Purity fanātiem, pat ja daudzi no tiem akli seko saviem līderiem un līdz galam neapzinās savu lomu Bildera plānos. Pats Bilders skaitās kā great astral būtne, bet tieši viņa gadījums, atšķirībā no līdzīga tipa ‘’kolēģiem’’, kā par mirušajiem atbildīgais Reaper vai Džeisonam piešķirtās World-Pheonix Token autores, kas spēlēs būtisku lomu vēlāk grāmatā, tad šībrīža Bilders sen sen ir bijis mirstīgais, kurš ‘’paaugstināts’’ līdz šodienas spēka līmenim, jo oriģinālā dievības titula būtne noziegusies, pārkāpusi savus uzdevumus un pilnvaras, kā neviens cits līdz tam.

Kaut arī Bilderam būtu jābūt pāri visam, lai nerūpētu vara pār ticīgajiem, pār parastiem mirstīgajiem, tad tā tomēr vis nav, un Džeisona tēls ar savām izdarībām nokļuvis Bildera uzmanības centrā un krustugunīs, ko sekojoši tas izmanto, lai, manipulējot ar viņa iegūtu ienaidnieku Cole Silva, kaitētu Džeisonam, censtos viņu korumpēt un pārņemt savā kontrolē. Pats savās acīs Silva ir viens no Greenstone pilsētas kriminālās pasaules dūžiem, kaut arī tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Audzis tēva paspārnē ieguvis visas sliktās īpašības un, mantodams vecāka sastrādāto, spēj vien ar nežēlību to noturēt, līdz momentam, kad kādam zūd pacietības. Viss labi, kamēr kādam noderīgs, ko var teikt par daudziem slikto tēlu pakalpiņiem gan šajā, gan nākošajā grāmatā, kuru ego ir lielāks par paša gudrību.

Tomēr neviens nebūtu spējis paredzēt Džeisona nesalaužamo gribasspēku – ne Silva, ne viņa ‘’uzticamā’’ labā roka Kilians, ne Bilders un varbūt pārsteigti būtu pat viņa komandas biedri. Tieši tas un nekas cits ļauj Džeisonam pārciest Bildera sagādatās prātam neaptveramās mocības, kuras neviens cits ar veselu saprātu nav spējis pieveikt. Bet, lai, kā arī Džeisons necenstos, viena viņa gadījumā liela uzvara nenozīmē, ka ar to visu Bildera un arīdzan Purity baznīcas plāni būtu izjaukti.

Sekojoši ar neatlaidīgu darbu, kā komandas biedra Klaiva, kurš specializējies šīs maģijas aspekta izpētē, tā zelta ranga piedzīvojuma meklētāja Emira un daudzu citu palīdzību, izdodas atgriezties astrālajā telpā (bet eksistē daudz tādu), kurā notika pārdomu sākumā pieminētie pārbaudījumi, lai varētu padziļinātāk izpētīt un uzzināt, kādēļ gan Bilderam tā tik ļoti vajadzīga.

Nedaudz neveiksmīgi, ka šīs divas, trešā un ceturtā He Who Fights with Monster sērijas grāmata iegadījusies vien tagad mana bloga periodā, kad labāk izlasu vai noklausos vairākas grāmatas pēc kārtas un tad par tām šo to uzrakstu, jo citādāk agrāk pietrūkās domas un biju spiests veidot Iepalicēju rakstus. Nedaudz neveiksmīgi, jo ceturtā sērijas grāmata gan būtiski maina savu notikumu lokāciju un, lai varētu par to kaut ko uzrakstīt, nāksies ieslīgt maitekļos par iepriekšējo. Tā teikt, esmu brīdinājis!

Tad lūk Džeisona un viņa komandas cīņa ar pašu Bilderu, kaut arī mirstīgā cilvēka čaulā, astrālajā telpā beidzas ar nosacītu uzvaru, jo Džeisons tā rezultātā mirst, bet ne neatgriezeniski, par cik viņa inventārā atradās Pasaules-Fēniksa piešķirtais žetons. Šīs atdzimšanas dēļ lasītājam pat tiek ieskaits astrālo būtņu (Reaper, World-Pheonix un Builder) apspriedē, kur Bilderam tiek atgādināts, lai savaldās (minēšu, ka ar īslaicīgu rezultātu tas), kā arī Rīpers un Pasaules Fēniksa izstrādā Džeisonam īpašu spēju paketi, lai ierobežotu faktoru, ka viņš ntās reizes varētu izmantot teju vai nemirstībai pielīdzināmu spēju.

Pavērsiens seko, kad Džeisons pamostas uz Zemes, pamestā slimnīcas teritorijā, kurā reiz pirms nu jau tik daudziem gadiem dzimis. Kaut arī ir nenoliedzams prieks par atgriešanos mājās, uzreiz domas raisa ko, cik daudz un vai vispār kādam atklāt par maģijas un cita veida pārdabiskā eksistenci.

To gan krietni izmaina atklājums, ka, lai arī krietni reducētākā apjomā, Zeme nav pilnībā bez maģijas, turklāt pēdējo aptuveni 500gadu laikā tās apjoms ir jūtami audzis, kaut arī ne tik ļoti, lai nebūtu to vēl iespējas noslēpt. Vampīru Cabal skaitās vecā maģija, esenču maģijas praktizētāji Network kā jaunā maģija, bet pavisam cits mošķis ir pavisam jaunā Engineers of Ascension (EOA), kuri izmanto zinātniskus eksperimentus, lai censtos sevi uzlabot.

Pirmie iespaidi gandrīz ne par vienu no trim grupām Džeisonam nerodas tās pašas labākās. Katrā grupā ir pa kādam, kuram šķiet, ka ar draudiem un spēku iespējams iegūt Džeisona rīcībā esošo informāciju par otru fantāzijas tipa pasauli. Tomēr nav arī pavisam bezcerīgi un starp vampīriem Džeisonam izdodas izveidot labas, koleģiālas un varbūt pat draudzīgas attiecības Craig Vermillion, kura iemaņas kā vidutājam un sarunu vedējam labi kalpo, lai varētu izveidoties sadarbība ar Austrālijas un vispirms Sidnejas Network filiāli un tās vadītāju Annabeth ‘’Anna’’ Tilden. Jāpiebilst gan kā Network kā tīklu veido agrāk eksistējošu slepenu uz maģiju orientētu organizāciju grupas, kuru starpā joprojām valda reģionāla sacensība, konkurence un strīdi, galvenokārt par resursiem, kurus spēcīgākie, kā ASV, Ķīna un Krievija nekautrējoties cenšas savākt sev. Kuru gadījumā viņus atkal sagaida pārsteigumi no Džeisona puses, kuru neinteresē plika mantkārība un tradicionālas pārvilināšanas metodas viņam neliks pamest Austrāliju.

Papildus sižeta spraigumu piešķirt ne tikai tas, ka līdz ar Džeisonu uz Zemes uzradies vēl cits Outworlder, kā viņš reiz uz Pallimustus, bet vēl jo vairāk, ka šī persona ir no nāves pasaules atgriezta Farrah, kura šķiet zaudēta gana agrīni sērijas sākumā, bet ar savu palīdzību Džeisonam līdz tam tik svešajā Pallimustus pasaulē atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai tur vai kas Džeisons šoreiz apņemas nepamest draugu un sabiedroto nelaimē.

Noslēdzoši Džeisona atgriešanās uz Zemes viņa dzīvē atgriež arī tuvākos radus, no kuriem dažu atkalsatikšana sākotnēji sagādā zināmas bažas. It īpaši ja vecākais brālis ir bijis abildīgs par daudzu gadu garumā esošās draudzenes apprecēšanu, bet mātes reakciju varētu gandrīz vai interpretēt kā atvieglojumu, ka viņa izvēlējusies labāku brāli. Vismaz māsas Erikas un viņas 12 gadīgās meitas Emi (mīļākā no visiem radiem, vislabākās attiecības) sastapšana sagādā priecīgākas emocijas, bet vēl pirms tas iespējams, rūpīgi jāizpēta kāda ir šībrīža situācija pēc tik ilgas prombūtnes. Vispirms jāiegūst kādi līdzekļi, kaut kā jārealizē vismaz viens no 40 zelta stieņiem 10kg svarā, ko varētu paveikt, vispirms atklājot savu ‘’augšāmcelšanos’’ ģimenes melnajai avij, onkulim Hiro, kurš, lai sasniegtu savu turību ir veidojis kontaktus kriminālajā pasaulē, pat ja šobrīž cenšas vairāk darboties legālajā vidē.

Lai arī ārēji Džeisons cenšas to neizrādīt, tad spēja vigli un ātri nogalināt, ja runa nav par augstāka ranga pretinieku, nenovēršami sagādā psiholoģiska rakstura problēmas un pārdomas. Ar piedomāšanu jāpapulas, lai pirmā reakcija nebūtu ar agresiju dot pretī, lai ar to pēcāk nenogrieztu kādu vēlāk izdevīgu izvēles rīcību. Pa virsu jau tā galvassāpju izraisošai intereseit no minētajām trim organizācijām, nāk klāt arīdzan uztraukumi par radinieku likteni, kad nenovēršami uz Zemes pieaugošās saturācijas dēļ maģijas fakts vairs nebūs noslēpjams. Vēl jo vairāk, kad Džeisonam top zināms, ka nekontrolēti tas varētu kalpot kā liels drauds gan Zemes, tā Pallimustus eksistencei.

Lai atgūtos un atjaunotu iekšējo balansu ir nepieciešams paceļot, apskatīt pasauli, kas līdz tam dzīvē uz Zemes nav pārāk daudz sanācis, bet vienlaikus varam būt droši, ka Network, vampīru Kabals, EOA un citi neļaus Džeisonam ilgi laiskoties.

Pirateaba – The Wandering Inn #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zaudējums kaujā starp Lēdijas Magnolijas savākto un ģenerāļa Zela Šiverteila, turklāt vēl šī leģendārā karotāja nāvi, pāršalc visus šīs fantāzijas pasaules kontinentus, bet sensacionāli traģiskā ziņa neskar nevienu citu tik smagi kā Zela tautiešu sugas dreikus. Šāda tik liela līdera un vēsturisku kauju varoņa nāve nevar būt kas tāds, ko var viegli sagremot un atgūties, lai uzreiz saņemtos un sagatavoties bez šīs personas gaidāmajai cīņai, jo visi var būt droši, ka tāda būs, ka Goblinu Lords bez tādas tā vienkārši kaut kur miermīlīgi nenolīdis. Turklāt vien retais zina, ka Goblinu Lorda rīcību diktē kāds cits kungs un saimnieks – Nekromancers Az’kerash.

Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.

Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.

Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga  viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.

Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.

Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.

Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.

Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.

Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.

Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.

Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.

Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.

Ken Liu – The Grace of Kings (The Dandelion Dynasty #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Grace of Kings fantāzijas romāna ietvaros un romānam pienācīgā dramatizācijā vēsta par gan par Ķīnas, protams zem cita nosaukuma, apvienošanu, gan gadus vēlāk sekojušu sacelšanos aiz sliktas pārvaldības.. Lai arī dzīvē noteikti attiecīgajiem varoņiem bijusi tikpat dinamiska un augsta asinsspiediena raisoša gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā, kas padarītu dokumentālo grāmatu par tikpat aizraujošu lasāmvielu.

Ne Kuni Garu, ne Mata Zyndu nav sacelšanās kustības priekšgalā, kad tas aizsākas. The Grace of Kings laikā jāpievērš uzmanība un nevar lasīt vai klausīties to pa ausu galam, jo autors romāna laikā nereti lekā laikā uz agrākiem pagātnes notikumiem un dažādiem tēliem. Kuni un Mata, kuri sākotnēji kļūst par tuviem draugiem un sabiedrotajiem, abiem augot un gūstot aizvien lielāku ietekmi un varu, uztverot uz ārieni projicēto imidž, pārprotot vienam otru un uzklausot citu padomus, kādam būt un vajadzētu būt, mazpamazām sanaidojas. Turklāt abi nav tādās pozīcijās, kur atrisinājums būt sakaušanas un varbūtējs izlīgums pēc tam. Ciest dabū tūkstošu tūkstoši kā abu vadīto armiju rindās, tā citu iedzīvotāju rindās.

The Grace of Kings pasaule nav bez savas maģijas, kas gan vairāk izpaušas dievu reālā eksistencē un viņu vēlmē iejaukties un ietekmēt notikumus vismaz Dara arhipelāga salu grupā. Reizēm fragmentos grāmatas gaitā, bet vislabāk epilogā vienā no dievu apspriešanās reizēm var gūt labu priekšstatu, kas gan netiek sadarīts no viņu puses garlaicības mazināšanas nolūkos.

Fantāzijas grāmatas notikumi norit Dara salu arhipelāgu grupā. Reiz katram lielākam reģionam bija savs valdnieks, sava valoda, bet saprotami apvienošanas kārtībā ne tikai teritorija kļūst par to, kas tiek apvienots. Kā nekā vieglāk gan iekasēt nodokļus, gan mazināt korumpētību, nereti gan nomainot to pret citu, jo neizmainīsi cilvēka dabu.

Paši galvenie varoņi, kuri par tādiem kļūst laika gaitā, katrs izceļas gan ar labajām, gan sliktajām īpašībām. Ne viens netiek nostādīts par tīri labo tēlu vai ļaundari, bet ne vienmēr ap sevi sanāk sapulcināt tos pašus labākos padomniekus un palīgus (vissliktākie, protams, ir ‘’jā’’ vīri), kas spētu laikus novērst briestošu konfliktu starp kādreizējiem draugiem.

Atšķirīgi uzskati un filozofija par pareizāko un labāko valsts pārvaldes modeli, lēmumiem un pareizāku varas izmantošanu, lai paši nenonāktu reiz tik nīstā imperatorā lomā, noteikti spēlē lielu faktoru abu konfliktā. Bet tikpat liels faktors dodams šķietamiem aizvainojumiem, laupītam godam un ar to saistītai vēsturiskai slavam, kas ne tā uztverts un prasa attiecīgu atriebes darbību, kas pāraug un pāraug lielākās pretdarbībās.

Izvēlētais stils, kādā autors izvēlējies atklāt savu stāstu, kurā divi galvenie varoņi sākumā tiek ieskicēti, bet lielu uzmanību velta arī citiem personāžiem teorētiski paver iespēju turpināt un turpināt romānus, ja ne zem The Dandelion Dynasty nosaukuma, jo katrai dinastijai reiz pienāk gals, bet noteikti šajā radītajā Daru salu eksistējošajā pasaulē.

Anthony Ryan – The Legion of Flame (The Draconis Memoria #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tik spēcīgais Baltais pūķis ir ticis atmodināts un vienīgais, ko tas vēlas ir varas pārņēmšana un dominance pār visu pasauli. Tikai trīs varoņi – Claydon Torcreek, Lizanne Letheridge un Corrick Hilemore – no triloģijas pirmās grāmatas The Waking Fire patiesi apzinās, kas par pretinieku viņiem jānogalina, lai cilvēcei būtu cerība izdzīvot. Neskartiem to neizdosies panākt tā vai tā, bet vismaz paglābt no liesmu iznīcības un Baltā pūķa izmantoto maģisko kristālu korupcijas gan.

Pirmās grāmatas noslēgums saved militāro Sindikāta flotes leitnantu, nu jau kapteni, Koriku Hilmoru un Klejdonu Torkrīku viena laivā vai pareizāk sakot kuģī. Lai arī pirmā saķeršanās ar Balto pūķi nerezultējas veiksmīgi, tā tomēr ar pūķa unikālo asins maģijas starpniecību sniedz Klejdonam pavedienu vīzijas veidā, kur meklēt ceļu, lai noskaidrotu ko vairāk par šo pūķi, par veidiem, kā to nogalināt. Ceļš abus, kopā ar Klejdona māsīcu Loriabeth, onkuli Braddon un citiem kuģa apkalpes locekļiem vai ekspedīcijas biedriem, aizved tālu arktiskos ūdeņos. Pat grūti brīžiem iztēloties, ka kādreiz kaut kas tur būtu varējis dzīvot un vēl kaut ko celt, būvēt, bet acīredzami tā reiz bijis, ko visnotaļ iespējamu padarījis vulkāns, kam, ilgu laiku aizmigušam, ir lemts pamosties.

Tikmēr Exceptional Initiatives operatīvei, spiedzei un slepkavai Lizannai tiek piešķirts jauns uzdevums atrast leģendām apvīto Mad Artisan vai vismaz uzzināt visu iespējamo, kas ļautu iegūt citus viņa izgudrojumus un visādi citādi dotu labāku iespēju pieveikt Balto pūķi. Ja nosacīti kolēģu ceļš ved uz aukstuma piesātinātu pasauli, tad Lizannai gan reizēm burtiski, gan pārnestā nozīmē jānolaižas pavisam zemu, jo visa iegūtā informācija liecina, ka Trakais Ģēnijs meklējams visnežēlīgākajā cietumā, turklāt tas vēl atrodas kaimiņu Corvantine impērijā, kur sargi apsargā vien tā perimetru, bet ļauj ieslodzītajiem pašiem organizēt notiekošo, kamēr vien tas neietekmē dažādu izrakteņu ieguvi Sindikāta labumam.

Lizannai nepieciešams izmantot visu līdz šim apgūto, lai veiksmīgi spētu vispirms iefiltrēties un vēlāk iegūt kāroto mērķi, bet, kā zināms, ne vienmēr iecerētais ideālais plāns norit kā pa diedziņu un realizējas bez aizķeršanās. Tā nu nākas improvizēt, kas galu galā izmaina visu ģeopolitisko situāciju, pat neieslēdzot aprēķinos Baltā pūķa eksistenciālos draudus.

Pirms lielās kulminācijas starp Balto pūķi un civilizāciju, katrai pusei nepieciešams uzkrāt un akumulēt vēl lielākus spēkus. Ja Baltā pūķa gadījumā tas noris tradicionāli iekarojot jaunas teritorijas, tad izmantojot pieejamo maģiju, lai ‘’iesauktu’’ armijā papildspēkus, tad pretējā nometnē sērijas galvenajiem varoņiem tā drīzāk ir informatīva ieguves ekspedīcija. It īpaši Klejdona gadījumā, kurš lasītājiem sniedz iespēju uzzināt krietni vairāk par reiz zudušo pasauli un civilizācijām pirms Ironship Trading Syndincate un Corvantine impērijām un par ar pūķu asinīm saistītas maģijas izcelsmi. Jāuzteic autora Anthony Ryan talants padarīt sagataves tipa triloģijas vidējo grāmatu interesantu.

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

‘’Blue for the mind. Green for the body. Red for the fire. Black for the push’’. The Draconis Memoira pasaulē eksistē uz pūķu asinīm balstīta maģija un ekonomika. Kaut arī pūķu asiņu dāvāto spēku pilnībā spēj izmantot vien aptuveni viens no tūkstoša sauktiem par Blood-blessed, ja ne vēl retāk, tad visa ekonomika balstās pamatā uz viņiem. Gan The Ironship Syndicate valstī, gan Cornvantine Impērijā izmedīšanas dēļ pieejamo pūķu skaits un/vai nebrīvē turēto dāvātā produkta kvalitāte iet mazumā. Tā vien šķiet, ka, nekam nemainoties, nākotne bez pūķu asins maģijas būs drīzāka realitāte kā daudziem gribētos domāt.

Aiz alkatības vai cerības izmainīt drūmo nākotnes perspektīvu dzimst atkārtotas ekspedīcijas ideja atrast leģendām un mītiem apvīto Balto pūķi ar nevienam nezināmām tā asinīs mītošām spējām. Viena no galvenajām politiskās pasaules spēlētājām madāma Lodima Bondersil korporatīvājā Sindikātā organizē šādu leģendas meklējumu, bet nedara to vis kaut kādā vienkāršā veidā ar vienu vienīgu ekspedīciju, bet gan trīs dažādos virzienos, kas arī tad ir par pamatu grāmatas struktūrai no trim notikumu perspektīvām.

Madāmas tiešā padotā un protežē Lizanne Lethridge – slepenā aģente, kad vajadzīgs spiedze, dažādu cīņas mākslu pārzinātāja. Viņa tiek nosūtīta koloniāla tipa piekrastes ostas pilsētu uz Arradsian kontinenta, no kura nu pamatā tiek iegūti un ķerti savvaļas pūķi. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds traks ģēnijs iesaukt par Mad Artisan ir bijis tuvu Baltā atklājumam, ja var ticēt gan viņa paša sarakstītajam, gan citu nostāstiem un Madāmai zināms par Mad Artisan radīto dokumentu un ar pūķa atrašanu saistītas uzpariktes eksistenci, bet ne konkrēti.

To atrašana tiek uzdota Lizannai, lai viņa tālāk varētu informāciju nodot Claydon Torcreek, oficiāli nereģistrētam Blood-blessed un tāpēc Korvantiešiem nezināmam, kurš kopā ar onkuli Braddon un citiem kompanjoniem tiek nosūtīts dziļi neizpētītā Arradsian kontinenta iekšienē, lai atrastu tik ilgi kāroto Balto pūķi. Iesākoties grāmatai Claydon jeb vienkārši Clay, lai arī ir pieaudzis vīrities, vēl nav izaudzis līdz tai brieduma pakāpei, kuru varētu cienīt viņa onkulis. Starp abiem nevalda tās draudzīgākās attiecības, it īpaši pēc Kleja vecāku un Braddon brāļa nāvēm.

Trešā perspektīva ir stipri vien oficiālāka un ir no Sindikāta flotes leitnanta Corrick Hilemore, kuram gan vairāk uzdots lasītāju iepazīstināt ar plašāko The Draconis Memoria pasauli tik ļoti nefokusējoties tieši uz Balto pūķi un tādēļ varētu šķist mazāk saistoša, bet pasaules uzbūves ziņā tikpat interesanta. Korvantiešu impērija un tās imperators ir ne mazāk ieinteresēts mītiskā pūķa atrašanā, kas noved pie jauniem, atkārtotiem militāriem konfliktiem un sadursmēm starp abām lielvlastīm. Ja eksistē citas civilizētajā pasaulē, tad tās būs ne īpaši svarīgas. Katrā valda propaganda, kas slavina attiecīgo pārvaldes sistēmu un tās līderus, noskaņojot iedzīvotāju prātus vienu pret otru, nemaz nesastopoties vaigā.

Gan Lizannai, gan Klejam un sērijas turpinājumos arīdzan Korikam taps skaidrs, ka Baltā pūķa sagādātie draudi pasaules kārtībai ir krietni lielāki pār visiem citiem.