Crime

Brian Freeman – Shelby Lake #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Shelby Lake duoloģijas grāmatas The Deep, Deep Snow un The Ursulina savā starpā tikpat kā nekas nesaista. Vien nosacīti kāds tēls, kam bijusi nozīmīga loma sērijas pirmajā grāmatā, pavisam īsi liek par sevi manīt, bet citādi tikpat kā divi vienpaši salikti kopā. Vienīgais, ka nav nepieciešams izskaidrot un diži kavēt laiku ar Ursulīnas mītu otrās grāmatas ievadā, kas citviet tiktu saukts par Lielpēdi vai Jetiju.

Hronoloģiski The Ursulina būtu pat liekama pirmā, kuras pamatsižets aizsākas, kad nozīmīgs lielpilsētas advokāts brutālā veidā savās mājās tiek nogalināts, bet uz sienas slepkava atstājis ziņu ‘’I am the Ursulina’’. Uz brīdi izmeklētājiem tas atmiņā atsauc līdzīgi pastrādātu dubultslepkavību mežā novietotā treilerī pirms sešiem, septiņiem gadiem (neatrisināta). Bet kāda gan varētu būt saistība vieniem upuriem, vietējiem slaistiem un periodiskiem noziedzniekiem, ar lielpilsētas advokātu šodien? Interesantākus un saistošākus aizdomās turamos piedāvā advokāta paša sieva un dēls, ar kuru, maigi sakot, nav bijušas tās labākās attiecībās. Tāpat nevar izslēgt darbu un konkrēto klientu, vietējās raktuves, kuru interesēs aktīvi strādājis. Raktuves, kas ir nozīmīgs darba devējs reģionā, bet tikpat maigi nav tā draudzīgākā darba vieta sieviešu kārtas darbiniecēm. Varbūtējo slepkavu kandidātu saraksts pat drīzāk ir par garu, lai katru ietilpinātu pārdomu rakstā.

Tikmēr galvenā varonei policistei Rebecca Colder arī pašai nesokas tik viegli vīriešu dominantā amatā. Vien apstākļu sakritība devusi iespēju aktīvi izmeklēt noziegumus, par ko vīriešu kārtas pārstāvji savu nostāju ikdienu nepārprotami liek manīt. Ne mazāk viegla dzīve Rebekai ir mājas četrās sienās, kur kādreiz tik simpatizējošais vīrs, tagad drīzāk saucams par briesmoni, visās paša neveiksmēs galvenokārt vainojot sievu un nekautrējas par to izgāzt dusmas uz viņu.

The Ursulina lieliskā veida vienlaikus ir arī neuzticama galvenā tēla grāmata, kaut arī ne mirkli līdz liktenīgam brīdim nerodas šaubas par visu pārējo Rebekas teikto. Grāmatas sižets arīdzan atklāts kā viņas vēstule meitai Šelbijai, kuru nebūs lemts pašai uzaudzināt.

Kas tālāk hronoloģiski aizved divdesmit gadus vēlāk pie policistes Shelby Lake, kura nekad nav pazinusi savus īstos vecākus. Kā zīdainis viņa atstāta pie vietējā (cits reģions no Rebekas darbavietas) šerifa, kurš atradis un vēlāk adoptējis viņu, neatrasdams citus piederīgos. Vai vismaz tāda ir oficiālā notikumu versiju.

The Deep, Deep Snow sižets sadalīts divās daļās, divos laika posmos. Pirmais ir nozieguma pastrādāšanas posms, kad pazūd desmitgadīgs puika Jeremiah Sloan un saceļ notikumu vētru, kādu citkārt tik mierīgā mazpilsēta ilgi nav redzējusi. Dabas parka ceļmalā puikas vecākais brālis negaidīti atrod Džeremaijas riteni, bet ne pašu brāli. Pazušana mistiska, vēl pirms neilga brīža viņš brāli dzinis doties ātrāk mājup, lai varētu padarīt nopietnākas lietas bez kaitinoša jaunākā brāļa klātbūtnes. Aina mājās no vecāku puses pārdzīvojumu ietekmē Šelbijai un viņas kolēģim nav tā patikamākā, bet puisis jau krietni pirms tam vainas apziņā ir sevi sodījis.

Sižets vairāk iekustinās un uzņem apgriezienus grāmatas otrajā daļā, stāsta ‘’tagadnē’’ desmit gadus vēlāk. Kaut arī cerības, ka Džeremaija varētu būt starp dzīvajiem ir mazas, tad noilgums, lai sodītu vainīgos nebūs par vēlu. Nejauši tuvējā, pamestā atpūtas parkā, kuru pirms pirkšanas vēlas apskatīties liels zemes īpašumu uzpircējs un attīstītājs, tiek atrastas Džeremaijam piederīgas mantas, bet dīvainākais, ka pārmeklējot teritoriju nešķiet, ka puika būtu ticis turēts kādā ieslodzījumā.

Aizdomās turamie desmitgadīgā puiša lietā, lai cik nepatīkami tas nebūtu, ir visi līdz nav pierādīts pretējais. Neskatoties uz traģisko noziegumu, ir Šelbijai kolēģi, kuri tā atrisināšanu sasktata kā labu karjeras pakāpienu, tādēļ nebūt nav priecīgi, kad pats vairāk nekā padsmit stundu neveiksmīgas meklēšanas tiek iesaistīti FIB, kuri noteikti visu puisēna atrašanas slavu pievāks sev.

Kaut arī nereti mazpilsētā cits par otru zina vairāk nekā reizēm pats par sevi, tad vienlaicīgi katram ir savi noslēpumi un dažos gadījumos pat gan tumši un ļoti slepeni noslēpumi, kurus gribas paturēt tādus, pat ja uz spēles likta zēna dzīvības cena.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #4-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nereti upuri Tracy Crosswhite sērijā kādā dzīves mirklī pieņem vienu nepareizu lēmumu, kas noved pa līdz tam neizpētītu lēmumu taku, vai uzklausa padomu apmeklēt korporatīvu ballīti, kā tas noris ceturtajā sērijas grāmatā The Trapped Girl, un sanāk iepazīties ar pēc pirmā iespaida gudru, šarmantu, asprātīgu un citādi pievilcīgu jaunu vīrieti.

Andrea Stickland līdz pirmajam liktenīgajam vakaram vairāk uzturējās savrup no citiem gan darbā, gan privātajā dzīvē. Varbūt daļēji no emocionālās traumas zaudējot vecākus autoavārijā agrā vecumā, bet pavisam noteikti mātes māsas vīra uzmākšanās nevarēja nākt par labu ne pašapziņai, ne spējai citiem tik viegli uzticēties, bet barjeru vari noturēt nepārrautu vien tik ilgi, vien līdz brīdim, kad personāžs ar talantu spēj atrast vājo vietu aizsardzībā.

Interesanti pavērsieni vismaz šajā grāmatā, paņēmiens, kuru vienas sērijas ietvaros labāk neatkārtot, ka Andrea atšķirībā no citiem pamanās par mirušu tikt pasludināta vairāk kā vienu reizi. Talants un spriedzīte mistērijas trillerī, kas lieti noder, lai noturētu lasītāja vai klausītāja interesi līdz pat kulminācijas brīdim.

Tikmēr sērijas gaitā attiecības no vienas grāmatas uz otru starp Treisiju un advokātu (bērnības draugu) Denu pāriet no vienas fāzes uz otru. No saderināšanās uz precībām, no grūtībām Treisija palikt stāvoklī daļēji viņas vecuma dēļ un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pēc speciālistu apmeklējumiem. Līdz negaidīti pozitīvam pārsteigumam vienas grāmatas ietvaros, tālāko pārēju uz sestās grāmatas A Steep Pricesižetu, kuras izmeklēšana tiek atrisināta Treisijai būdamai stāvoklī, un noslēdzoši septītajā A Cold Trail, kad pirmo reizi karjerā Treisijai ir pamats uztraukties, vai darbadiena nebūs pārāk bīstama, kas liegtu dzīvai atgriezties pie ģimenes.

Atgriežoties drusku atpakaļ uz piekto Close to Home grāmatu, tad par primāro sižetu tajā kļūst 12gadīga melnādaina, talantīga basketbolista notriekšana ar auto, kad puisis pēc vēlas spēles ar kājām mēro ceļu mājup. Nav vērojamas bremzēšanas pēdas ne pirms, ne pēc trieciena, tikmēr vecāki un radinieki nelolo diži lielas cerības, ka policija vēlēsies un spēs palīdzēt tādiem kā viņiem saukt pie atbildības puiša slepkavu. Turklāt pats izmeklēšanas sākums, kad atklājas, ka auto īpašnieks strādā Jūrniecības spēku bāzē~, tā teikt ir viens no savējiem, nelolo viņiem lielas cerības. Nebūtu pirmā reizi, kad tādam izdodas izsprukt cauri sveikā.

Ar piekto sērijas grāmatu un pagaidām turpinātu gan sestajā, gan septītajā sērijas grāmatā ir paralēls sekundārais sižets, kas līdz ar grāmatas beigām sasaistās ar primāro sižetu, pat ja līdz tam autors ir gana labi pacenties iesēt šaubas. Autoram Robert Dugoni pavisam noteikti var dot uzslavu attiecībā uz to, kuru vainot visos attiecīgajā grāmatā minētajos noziegumos, it īpaši, ja tos šķir gana nozīmīgs laika periods, kā tas ir septītajā A Cold Trail grāmatā, kad Treisija un Dens atgriežas dzimtajā Cedar Grove pusē, kamēr Dena māja tiek renovēta un pielāgota jaunajām vajadzībām. Pie viena Treisijai, par spīti jaunajam māmiņas statusam tiek palūgts izmeklēt māsas Sāras draudzenes slepkavību vien dažus mēnēšus pirms māsas pazušanas, kuru toreiz pierakstīja Edmund House ļaundarībām, bet, par ko tagad dažiem radušās šaubas. Vēl jo vairāk, kad šķietami nejaušā medību negadījumā tiek nošauts meitenes vecāku nolīgtais advokāts.

Atgriešanās mājās, lai izmeklētu vēl vienu senu noziegumu, kas sērijas gaitā vai vislabāk pirmajā grāmatā nemaz nav pieminēts, var tikt izmantots efektīvi tik vienreiz. Ļoti ceru, ka autors nepieļaus kļūdu, lai dienasgaismā izceltu vēl kaut ko negaidītu. Tikmēr privātajā sfērā Treisijai viss rit loģisku turpinājumu gaitu, bet gribētos cerēt, ka sērija netiks izvilkta šķietami bezgalīgi.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Imigrante no Filipīnām un viņas divi Zviedrijā dzimušie bērni, vien divus un četrus gadus veci, tiek atrasti kopā nežēlīgi noslepkavoti. No nozieguma vietas ir skaidrs, ka māte nogalināta pirmā un bērni tajā brīdī bijuši aizmiguši, izslēdzot varbūtību, ka viņi būtu notikušā liecinieki, pēc kā var secināt, ka uzbrukums bijis ļoti personīgi motivēts. Turklāt pastrādāts aukstasinīgi bez lieka satraukuma.

Kurš gan tā bez emocijām un sirdsapziņas pārdzīvojumiem varētu ne tik vien nogalināt, bet atņemt dzīvību vēl tik maziem bērniem? Šādu un tam līdzīgus jautājumus nākas uzdot detektīvam Konijam Sjobergam, viņa kolēģiem Petrai Vestmanai un Džamalam Hamadam, kā arī citiem izmeklēšanā iesaistītajiem. Un ja liekas, ka jau tā detektīviem būtu par maz ko darīt, nākas uztraukties par kolēģi vārdā Ēriks Eriksons, kurš tā vien šķiet pazudis bez vēsts.

Attiecībā uz pazudušo kolēģi, Konijam nākas apjaust un aizdomāties, cik gan maz par šo vai citiem kolēģiem ārpus darba ietvariem viņš zina. Cik labi vai slikti pazīstama persona, ar kuru Ērika gadījumā kopā nostrādāti vairāk nekā desmit gadu. Cik ļoti pašam ir interesējis ieskatīties tālāk aiz pirmā iespaida, uzzināt ko vairāk, pat ja kolēģis savu iemeslu dēļ ir izvairīgāks no personīgiem jautājumiem, savrupāks un citādi šķietami savādāks. Uzzinot traģisko pagātni, kas nenovēršami izmainījusi Ērika uzvedību un dzīvi, Konijam un citiem kolēģiem nākas daudz pārdomāt arīdzan pašiem par sevi.

Viens no sociālajiem un psiholoģiskajiem tematiem/jautājumiem The Last Lullaby ietvaros tiek izvirzīta vainas apziņa gan par paša pastrādāto, gan netiešā veidā, ko esi varbūt pat aiz neuzmanības vai bezdarbības pieļāvis. Kā tas reizēm sagrauž tevi no iekšienes, nemaz neprasot kādu ārēju sodu vai nosodījumu no citu puses.

Tāpat autors turpina ieskatu detektīvu personīgajās dzīvēs ārpus darba. Konija gadījumā viņš uzzina krietni vairāk par savu bērnību un paša pagātnē notikušu traģēdīju, ko mazā vecumā dēļ (3g.v.) ir līdz šim aizmirsis. Ko vecāki bērna pasargāšanas nolūkos līdz šim noklusējuši. Petra joprojām cīnās pret vīriešu pasauli policijā un tās reizēm postošo ietekmi, kuru kolēģis Džamals cenšas izmainīt un būt viens no labajiem piemēriem, neskatoties uz ofisā sēdošo priekšniecību.

Nonākot pie sērijas pēdējās grāmatas, var teikt, ka būšu iepazinis un pieradis pie autora stila, un šī no pirmajām trim šķita vislabākā.

Carin Gerhardsen – The Cinderella Girl (Hammarbyserien #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Gandrīz vientuļā māte (vīrs komandējumā uz Japānu) vairs nespēj izturēt zīdaiņa slimības izraisītās raudas un vēlā nakts stundā, kā vienīgo risinājumu izdomā pastaigu turpat pa rajonu, cerot tā nomierināt dēlu, tikmēr atstādama trīsgadīgu meitu vienu pašu. Divas māsas (vecākajai Jennifer 16 un jaunākaijai Elise 14) katra diena ir kā neliels izaicinājums, kad katru vakaru pie mātes dzīvoklī sarodas pudeles brāļi. Reizēm kopā vai atsevišķi Dženifera un Elīza sastrādā ko tādu, ko skaidrā prātā nākošajā dienā sanāk nožēlot, citkārt Dženifera saņemas un uz īslaicīga drauga rēķina izraujas no ierastās vides, lai atpūstos uz prāmja un tā piedāvātajām izklaidēm. Kā vienā, tā otrā situācijā ir personas, kuri, pašiem vēl nezinot, pieņem pēdējos lēmumus savā dzīvē.

Izmeklētāju pusē ir tie paši Konijs Sjobergs un Petra Vestmana, kā galvenie, bet abiem lielākā uzmanības fokusā pievienojas arīdzan vēl detektīvi Jamal Hamad (arābu izcelsmes vecāki), un Sandens, kura galvenā liksta mājās ir rūpes par meitu, kuras invaliditāte nav tā ārēji uzreiz pamanāma, bet vienalga ir gana liels šķērslis, lai pilnvērtīgi un bez uzraudzības izbaudītu dzīvi.

Hammarbyserien lielā ir sociāla rakstura ideju kriminālromāns, kas šajā grāmatā divos atsevišķos noziegumos, kuri kā jau izdomātā romānā, ir arī nedaudz saistīti viens ar otru, apspriež dažāda veida problēmjautājumus. Vien brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas tomēr līdz izcilākam rezultātam pietrūkst. Sākot jau ar to kā kolēģi periodiski joko par dažādiem arābu jautājumiem ar Džamalu, vai kā Petrai mūždien jācīnās pret vīrieša pasauli policijā. Kaut arī drusku pakaitināja, ka atkal Petra saskaras ar kādu vīrieti, kurš cenšas viņu izmantot, atkal vīrieši ir tie sliktie, pat tiešais priekšnieks Konijs pamanās nokļūt viņas neapmierinātības un dusmu krustugunīs, tad nevar noliegt ne to, ka līdzīgas situācijas arī ārpus izdomāta romāna reāli atgadās, ne to, ka Petra varētu īsā laika periodā varētu tādās nokļūt.

Kamēr mātes pastaiga izrādās letāla un pēdējā viņas mūžā un policija uzreiz nespēj noskaidrot viņas identitāti, tikmēr trīsgadīgajai meitai, nezinot kur un kāpēc māte ar brāli pazuduši, jāizdzīvo vienai pašai citkārt tukšā dzīvoklī. Līdzi mātei nav nedz kādi personu apliecinoši dokumenti, ne ir kāds nozieguma aculiecinieks tik vēlā stundā, ne arī būtu kāds, kas grieztos policijā par pazudušu personu un dēlu, kas smagā, bet stabilā stāvoklī tiek nogādāts slimnīcā.

Bet otrā situācijā māsai Elīzai, kura tā paļāvusies uz vecākās māsas atbalstu, jo no mātes dzērājas to nesagaidīt, jānoorientējas ātri, lai jaunajā situācijā iegūtu jaunu stabilitāti un sliktu izvēļu dēļ nenonāktu mātes ‘’kurpēs’’ vai vēl sliktāk, kā māsa nesagaidītu pilngadību.

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.

Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.

Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.

Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.

Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.

Ken Follet – Whiteout

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Stanley Oxenford un viņa zinātnieku komanda ir tuvu kārtējam zinātniskam izrāvienam un atklājumam medicīnā, zāļu jomā, bet, pirms tam vēl jānokalibrē precīzi bīstama vīrusa Modiba-2 (Ebolas paveida) anti-vielas un zāles pret gaisa pilienu ceļā pārnesamu elpceļu slimību. Lai arī veiksmīgs iznākums ir teju drošs, tad negatīva publicitāte, sponsoru atteikšanās no projekta finansēšanas tā dēļ, varētu sagraut visu līdz šim tik lieliski sasniegto.

Antonia ‘’Toni’’ Gallo ir vien nesen noalgotā par drošību un visiem ar to saistītajiem protokoliem noalgotā Oksenforda galvenajā bāzē Skotijā ar iesauku Kremlis, bet grāmata iesākas jau ar pirmo nopietno pārbaudījumu, kad spontānā pārbaudē pirms Ziemassvētku vakara nesakrīt bīstamu vielu esamība uz vietas ar to, kas atzīmēts žurnālos un reāli esošo. Ātra domāšana un nekrišana panikā palīdz veiksmīgi novērst potenciālu katastrofu, bet daudz netrūktu, lai bijušajai policistei būtu jau jāmeklē jauns darbs.

Tikmēr Stenlija ģimenes īpašumā visa tuvākā ģimene, bērni un mazbērni, pulcējas uz ikgadējām svinībām neko nenojausdami par knapi novērstu katastrofu, par pārbaudījumiem tēva firmas un viņa sasniegtās bagātības, pašu mantojuma izdzīvošanai. Ja vēl masām Mirandai un Olgai katrai ir savas iekšējās ģimenes drāmas, tad brālis Kitam tas vairāk saistīts ar nevien pie Black Jack spēļu galda iekrāta parāda ceturtdaļmiljona apmērā, bet arī no kriminālās pasaules aizņemtas naudas, kuru drīz tās aizdevējs vēlas atgūt.

Šādi Kits kļūst par Whiteout grāmtasvienu no ļaundariem. Vēl jo vairāk, jo Kits savā rīcībā nesaskata neko sliktu, vairāk tiek vainots neģēlis tēvs, kuram bija žēl palīdzēt dēlam (jau otro reizi) atmaksāt azartspēlēs zaudēto, turklāt vēl atlaidis viņu kā izcilu IT speciālistu no paša firmas. Tas nekas, ka par iemeslu tam fakts, ka zadzis no tās. Vien pa mazam brīdim piezogas sirdsapziņas paliekas, ka paša ricība varbūt nav ne ar ko attaisnojama. Bet bez salauztiem kauliem vai zaudētas dzīvības izkultos no jaunā parāda Kits ir pierunāts apzagt tēva firmu, šoreiz ne finansiāli, bet ar nolūku izzagt bīstamu vīrusu no ‘’Kremļa’’.

Diemžēl Whiteout izvēršas par tādu neizdevušos dažādu žanru mistrojumu. Sākuma daļā trillera elements ar apdraudējumu Oksenforda firmai, vīrusa nozagšanas plāniem pat paliek fonā, lai varētu risināt dažādās iekšējās dažādo radu ģimenes drāmas. Tam vēl pievienojas divu tīņu Krega un Sofijas (Stenlija mazbērnu) ieskatīšanās vienam otrā, kas vēl vairāk pastiprina sajūtu ‘’ko gan es lasu?’’, ‘’kam gan šis vajadzīgs?’’.

Kaut arī vēlāk pirms notikuma var saprast autora domu, kāpēc kaut kādiem diviem tīņiem dod vārdu vairākās nodaļās, kamēr kaut kur citur birest teroristu pasūtīta zādzība, tad tikai vēl vairāk pastiprina faktu, ka autoram Kenam Folletam šoreiz iecerētajā Whiteout trillerī pazūd uzmanība un fokuss no galvenā. Parāk daudz ir bijusi vēlme vienā grāmatā iepīt atšķirīgas perspektīvas un citas papildus mazākas sižetiskās līnijas. Pa starpu iespaidu vēl pabojā vairāki citi Kitam līdzīgi sekli, tizli un citādi ne pārlieku gaiši prāti, kā rezultātā no līdz šim trīs lasītajām autora grāmatām šo noteikti varu saukt par sliktāko.