Crime

Ken McClure – Trauma

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…

Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.

Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.

Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.

Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.

Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.

Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.

Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…

Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Swan

Manas pārdomas

Kad tumšā, aukstā 1985.gada 22.novembra ziemas vakarā, kā vēlāk noskaidrojas, no 16.stāva izkrīt vai ļoti iespējams izlec un letāli piezemējas jauns vīrietis, abi uz notikuma vietas izsauktie policisti un pēcāk izmeklētāji  (no tiem Bakstroms ‘’īpašs’’ kadrs) visi kā viens, ieraugot līķi un uzzinot liecinieka liecību, visi kā viens uzreiz pieņem pašnāvības scenāriju. Arī kād izdodas ātri atrast studentu tipa kopmītnēs viņa individuālo istabu, nekas neliecina par ļaunprātību. Turklāt vēl ir pat īpatnēja pašnāvības atvadu vēstule ar dzejoli tajā, kurā, ja grib, var saskatīt atvadas no dzīves šajā pasaulē.

Vienīgo mazo aizķeršanos, papildus uzmanību no tiešās priešniecības Bo Jarnebringa izpelnās fakts, ka mirušais John Paul Krasner ir ar ASV pilsonību, tur piederas ieskatīties drusku rūpīgāk un nesasteigt secinājumus. Bet arī tad ar bijušā kolēģa Olle Hultman, kurš tagad atbild par drošību ASV vēstniecībā Zviedrijā, drīzāk sanāk apstiprināt domas, kas sliecas pašnāvības virzienā, jo top zināms, ka Krasners jau reiz ir mēģinājis šādi atņemt sev dzīvību, vien leciens bijis no trešā stāva.

Ja vien dzīvē viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu vajadzība pēc 600+lpp gara skandināvu noir tipa mistērijas. Vispirms jau sižetu saduļķo fakts, ka Jarnebrings pavisam nejauši vienā no Krasnera zābakiem (nelielam humoram, piezēmējies pēc liecinieka teiktā vairākas sekundes vēlāk, tam par sirdsēstiem letāli uz viņa 13gadus vecā sunīša skausta) atrod ne vien atslēgu, bet arī ar lapiņu ar uz tās uzrakstītu kolēģa Larsa Martina Johansona vārdu un tā adresi, kuru nemaz tik viegli cilvēks parastais nevar atrast un uzzināt. Par laimi Johansonam, tā par draugu saucamais kolēģis ir gana diskrēts, lai bez lieka trokšņa informētu viņu par šo īpatnējo atgadījumu, lai nesaviļņotu jau citkārt viens un divi atrisinātu izmeklēšanu.

Between Summer’s Longin and Winter’s End drīzāk atgādina apakšvirsrakstu, nevis grāmatas nosaukumu, bet ir daļa no melanholiski sērīgajām dzejas rindām uz Krasnera vēstules. Grāmatas notikumu attīstības attainojums jau no sākuma ir ar jūtami atšķirīgu stilu un noskaņojumu, un, ja lasītājs ar ko tādu nav rēķinājies, nav pieredzes ar no citkārt ierastā spraigā sižeta, kas vairāk varētu piestāvēt filmu trillerim, tad Ilgas starp vasaru un ziemu, kuras prozā var sajust tumšo vakaru drēgnumu, var sagādāt vilšanos un izbrīnu, kā ko tādu var sarakstīt un vēl citi cildināt.

Pa virsu tam romāns sadalās teju divos paralēlos notikumu līniju sižetos, kur vienā Johansons brīvprātīgi risina Krasnera mistēriju, jo neliek mierā doma, kur gan tas uzzinājis par viņa adresi, kā arī pašnāvības faktā ir savi loģikas caurumi, kurus Johansons, kā kārtīgs policists būdams, nespēj tik vienkārši aizmālēt, kā citi kolēģi. Un otrā skatpunkts pārsviežas uz vairākiem Zviedrijas slepenpolicjas un dažādu grupu vadītājiem, kuru uzmanības lokā Krasners nokļūst jau ar tā ierašanos Zviedrijā. Nevajag nemaz ne nedēļu, lai piesaistītu to uzmanību, kam par pamatu slēpjas gan tā viens konkrēts rads un reiz darbonis tās slepenajos dienestos ASV pusē, gan šībrīža kā izmeklējošā žurnālista aizsāktais projekts.

Iniciāli pāreja uz ar slepenpoliciju saistīto sižetu gan izraisa ‘’kāpēc’’ jautājumu, jo autors Leif G.W. Persson tajā iepin arīdzan šī institūta un tā attīstības pirmsākumus, sākot ar pēckāra periodu un beidzot ar romāna sižeta ‘’tagadni’’. Varbūt nedaudz lieki, bet kopumā prozas kvalitāte spēj iznest ‘’kāpēc’’ jautājuma smagumu, lai nerastos vēlme pārlekt pāri, lai paciestus un redzētu autora piedāvāto skaidrojumu, kā gan tas iederas kopējā grāmatas sižeta bildē.

Ilgas starp vasaru un ziemu pēdiņās izkrāšņo diemžēl arīdzan par derdzīgiem vai vismaz izteikti nepatīkamiem tēliem saucami personāži. Kā jau pieminētais Bakstroms, kuram neizprotami ir par noziegumiem klasificēta vardarbība pret sievietēm, kuras viņa skatījumā biežāk vai gandrīz vienmēr pašas uz nelielu iekaustīšanu (reizēm tak vajaga arī profilakses pēc) uzprasījušās. Tā arī starp slepenpolicijas, turklāt arī augstos amatos, ir tādi kā Waltin, kurš pat izmanto savu pozīciju, lai ar personīgajiem intīmās dzīves iekarojumiem izveidotu personīgu pornogrāfisku materiālu kolekciju, kas kaut kā nešķiet būtu tapusi ar otru pušu piekrišanu.

Bet vismaz Krasnera pašnāvības vai slepkavības iemeslu sižets, tā viesošanās iemesls Zviedrijā, kur iesaistīts tābrīža premjerministrs, tā pagātnes gaitas un varbūtējās iesaistes spiegošanā kā ASV, tā PSRS labā ir pietiekami sabalansēti spēcīgas ar citiem aspektiem, lai būtu prieks pie tam atgriezties, lai tādus kā Bakstroms un Waltin atstātu savās gaitās. Between Summer’s Longing and Winter’s End pieeja noslēgumam varētu drusku vēlēties pēc kā vairāk, bet, ja visu grāmatu vairāk interpretē, kas būtu varējis novest pie vēsturiskā notikuma, premjerministra Olof Palme slepkavības 1986.gada 28.februāra vēlā vakarā, kurš tajā vainojams, tad nebūt nevar sūdzēties.

Jussi Adler-Olsen – The Keeper of Lost Causes (Department Q #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ne katra slepkavības izmeklēšana rezultējas vainīgā vai vairāku vainīgo iesaistīto notveršanā. Ne katrai izmeklēšanai sākotnēji paveicas gan ar tai piešķirtajiem izmeklētājiem, gan pieejamiem resursiem kā tādiem, ņemot vērā slodzi, kas uzlikta katrai detektīvu komandai un kopējo noziegumu skaitu, kas tā vien šķiet pēdējā laikā arvien pieaug. Daļēji politisku motīvu vadīti, daļēji aiz patiesas nepieciešamības Dānijas valdība izšķiras par labu likt izveidot jaunu departamentu, kura mērķis būtu neatrisinātu, par ‘’aukstajām lietām’’ sauktās, izmeklēšanas.

Lasītājs pirmoreiz Department Q galveno varoni un jaunās nodaļas vadītāju Karlu Merku(pašā sākumā vēl par tādu jākļūst) sastop pēc smaga izsaukuma sekām, kur viens no kolēģiem notikuma vietā zaudē dzīvību, bet otrs Hārdijs Heningsens paralizēts nonāk slimnīcā. Vien pašam, kā uz to gan skatās, palaimējas bez ārēji dižiem savainojumiem tikt cauri sveikā, par ko to pašu gan nevar teikt psiholoģsikajā frontē. Jau pirms tam atsauksmes par spēju ar Karlu sastrādāties nav bijušas tās pašas labākās. Tā teikt paveicās ar atrastajiem pāriniekiem, un pat rodas jautājums par Karla karjeras nāktoni, ja šis paaugstinājumam jaunajā postenī nesekotu panākumi.

Pirmos iespaidus Karls par sevi nerada tos labākos, kas kā galvenajam sērijas varonim, būtu liels slogs uz pārējām grāmatas sadaļām, lai spētu tāda tipa antivaroni paciest. Tomēr nav gluži tik traki un Karla tēlam, viņa labāku aspektu atrādīšanai palīdz jauna palīga Asada pievienošana Q Departamentam, pagaidām gan vien kā vienīgajam darbiniekam bez paša Karla. Bet arī šajā ziņā pirmie soļi nav bez savas aizķeršanās, galvenokārt gan paša Karla dēļ, jo vairs nevar atļauties stiept gumiju garumā, izlikties strādājam, bet patiesībā vien izšķērdējot laiku, atrasdamies policijas iecirknī. Pat ja pagaidām Q departaments ievietots vien pagrabtelpās.

The Keeper of Lost Causes sižets mijas starp tagadnes nodaļām 2007.gadā un Q departamenta pirmo izvēlēto lietu,jaunas politiķes, potenciāli uzlecoša zvaigzne Merete Lynggaard mistisku nozušanu no prāmja 2002.gadā brīvdienu ceļojuma laikā uz Berlīni kopā ar smagi slimu jaunāko brāli Uffi. Tiek izskatīti dažnedažādākie iemesli, kur, kā un kāpēc Merete varētu nozust, bet Karlam un Asadam uzsākot savu izmeklēšanu, izskatot iepriekšējo izmeklētāju piezīmes un veikto darbu, māc šaubas, vai toreiz ticis pielikts darbs no visas atdeves un tik tiešām izskatīti visi iespējamie varianti. Vai tomēr izvēlēts tas vieglākais ceļš un Merete pasludināta mirusi negadījumā, pārkrītot pāri bortam, pēcāk noslīkstot.

Kamēr ‘’tagadnes’’ sadaļā Karls un Asads, kurš pierāda savu vērtību un varēšanu kā līdzvērtīgs izmeklētājs, kaut arī sākotnēji piesaistīts Karlam vien kā prasts palīgs un Q departamenta telpu uzkopējs, sākotnēji maziem soļiem seko tik niecīgām pavedienu ķēdēm, ka vien aiz Asada neatlaidības lieta netiek atmesta, lai izraudzītos citu; tikmēr pagātnes nodaļās no pašas nolaupītās Meretes skatpunkta lasītājam ļauts ieskatīties un reizē aprīnot jaunās sievietes spēju nekrist panikā, cenšoties saglabāt skaidru prāt un cerību atkal izkļūt brīvībā.

Bet gadiem ejot uz priekšu, iespēju logiem un idejām sarūkot, pat optismiskākais prāts var sākt zaudēt cerību. Tomēr, lai kā nebūtu, tad nav jāpieliek lielas prāta pūles, lai saprastu, ka pēc pārciestā piecu gadu garumā, jo, protams, atjaunotajai izmeklēšanai jāsakrīt ar laika periodu, kad vainīgi beidzot izšķirsies par labu nogalināt savu upuri, cauri sveikā bez paliekošām psiholoģiskām un cita veida sekām nevar.

Pirmā iepazīšanās pašam kā lasītājam ar Q departamentu gandrīz pašā bloga tapšanas pirmsākumos latviskotajā trešajā sērijas grāmatā Vēstule Pudelē, kas, autoru Jusi Adleru-Olsenu slavējot, neizbojāja iespaidu un lasīšanas pieredzi, bet noteikti neļāva uztvert visas tēlu attiecību dinamikas, kaut gan šajā vēl uz lapaspušu skatuves nekāpj Karla un Asada komandas trešais biedrs.

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Andris Kolbergs – Ēna

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau gadiem Zaiga Petrovna nav iedomājusies par savu jaunības dienu mīlestību, to personu, kuru reiz uzskatīja par īsto un vienīgo, bet ar kuru tik sāpīgi gan viņa paša, gan citu dēļ attiecības un varbūt pat vēlme veidot ģimeni nākotnē izjukusi. Bet viens negaidīts zvans no draudzens par kādreiz volejbola uzlecošās zvaigznes Raivo Kambernausa nāvi un vai viņai ir vēlme doties kopā uz bērēm. Draudzenei kaut kā atmiņā stāv, ka Zaiga ir bijusi toreiz skolas laikā viņa draudzene, bet Zaiga liedzas un tikai noliekot klausuli ļaujas asarām un ar jaunu sparu naida gunij, kuru uzkūrusi atgriezusies pagātnes ēna.

Tālāk romāns ved pie izmeklētāja Harija Daukas. Ne gluži tāds starp citu tēls, nav arī pavisam nenozīmīgs, bet arī nebūs pieskaitāms pie galvenajiem grāmatas personāžiem. Iepazīstināšana ar viņu gan sanāk visai komiska, kad pie izmeklētāja iesniegt sūdzību par izkrāptiem 800 rubļiem ierodas citas republikas izcelsmes indivīds, kurš pats gribējis pārdot zagtus materiālus no būvlaukuma. Tomēr iesniegums tiek pieņemts un fotorobots izveidots.

Fotorobots, kuru pamanot Ērika Vecbērza kolēģis, ar kuru nesen sakašķējies, uzreiz atpazīst kā Ēriku. Joks tik tāds, ka Ēriks, kuram ir sieva un meita, stabils darbs stikla fabrikā ‘’Varavīksne’’ un nekad agrāk nav noziedzies, pat par pārdesmit rubļu vērtu krāpniecību nav iedomājies, kur nu vēl bijis attiecīgajā laikā Centrāltirgus apkaimē. Diemžēl nespēj iedomāties kādu, kurš spētu apliecināt viņa izmeklētāja Harija acīs diezgan šaubīgo alibi. Lai kā Ēriks liegtos, ka nav neko noziedzies, tad līdzību apkrāptā izveidotajam fotorobotam nevar noliegt.

Uzslava izmeklētājam Harijam Daukam, šķiet piedzīvojuma garu uzvārds automātiski piešķir, jo cits tādās šķidrās un baltiem diegiem šūtās atrunās pat necenstos ieklausīties. Tas tad sekojošie aizved pie pēdējā romānā Ēna nozīmīgā tēla Viktora, no kura perspektīvas, tagadnes un pagātnes ainu fragmentiem mijoties, lasītājam ļauts uzzināt, kāpēc gan Ērikam tik identiskais personāžs uzaudzis par tik atšķirīgu cilvēku. Nebūt nav audzis kritiski sliktākos apstākļos par līdz šim nezināmo brāli, bet citu iedēstītā tieksme pēc prestiža un cieņas, kuru var sniegt vien materiāli labumi, vēlme dzīvot šiki, bet neieguldot smagāku darbu, lai to sasniegtu, novedusi jau agrīnā vecumā uz noziegumu takas un sliktas kompānijas līdz pat stāsta tagadnei.

Autoram Andrim Kolbergam padevušies labi noprotama atmosfēra un individuāli tēlu portreti. Viss labi, kamēr uzmanība tiek pievērsta vienam vienīgam tēlam, kas gan pamainās uz slikto pusi, kad ir vajadzība sākt likt lielo bildi vienā kopainā. Nenoliedzami intriģējošs stāsts, kurā dažreiz uz neatgriešanos aizmirstības laukos atstātā pagātne tomēr nepaklausa cilvēka vēlmei un liek par sevi atkal manīt. Kā arīdzan uz traģisko pusi velkošs Zaigas jaunības dienu pieredzes stāsts, kurā lielā mīlestība izrādījies gatavākais gļēvulis un māmuļai paklausības pilns puisītis. Kas sekojoši sasaucas ar dvīņiem Ēriku un Viktoru, kas jau zīdaiņu vecumā izšķirti, bet tagad augstākās nejaušības pēc sastapušies.

Beigas romānam gan liek krietni vēlēties pēc kā vairāk, atstājot vairākas sižeta līnijas karājamies gaisā. Teju sajūta, ka būtu apnicis tālāk rakstīt vai pienācis strikts termiņš, kad manuskripts jāiesniedz un tāds arī pieņemts. Nav pat tāds noslēgums, kas liktu lasītājam pašam izšķirties no piedāvātajiem potenciālajiem variantiem kas un kā būs tālāk. Stāsts vienkārši apraujas un samierinies ar to.

Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Mo Hayder – Pig Island

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.

Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.

Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.

Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.

Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.

Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.