Crime

Michael Connelly – The Concrete Blonde (Harry Bosch #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdz brīdim, kad atraitne iesūdz Hariju Bošu par viņas neapbruņotā vīra nošaušanu, Harijam Bošam nebija pat ne mazāko šaubu, ka pirms četriem gadiem viņš ir nogalinājis pareizo personu sērijveida slepkavības izmeklēšanā. Kad policijas iecirknī uzrodas zīmīte ar norādēm par jaunu līķi ar norādēm, kuras nenonāca presē un zinātu vien slepkava, un mirstīgās atliekas, to atrodot, atbilst slepkavas pazīmēm, kuru toreiz nodēvēja par Dollmaker, Harijam Bošam un viņa kolēģiem iemetas šaubu aizmetnis, vai tik tiešām viss tika izdarīts līdz galam

Apsūdzībai un atraitnei tiesas procesā šādi jaunumi pašsaprotami būtu kā medusmaize, kas vismaz žūrijas acīs varētu palīdzēt uzvarēt. Tikmēr Harijam Bošam ātros tempos, vēlams pirma tiesas procesa beigām, jānoskaidro, vai tik tiešām īstais slepkava visus šos gadus ir bijis brīvībā vai arī runa ir par kādu, kurš kopē Dollmaker slepkavības, jo ne visās 11 slepkavībās bija identisks Modus Operandi. Divas slepkavības ir ar savām atšķirībām, bet, dziļāk nerokot, tika ieskaitītas vienā maisā ar pārējām. Jauns līķis visu, kas toreiz tika pieņemts, kā patiesība, var sagriezt kājām gaisā, uzkuļ pagātnes atmiņas un liek aizdomu ēnā sākt turēt pat dažu labu kolēģi.

Zinot, cik gara ir izvērtusies Harija Boša sērija, plus vēl seriāls pēc sērijas motīviem, bija pārsteigums par sākuma centrālo epizodi, kurā galvenais varonis nogalina neapbruņotu vīrieti. Kaut kā šķiet, ka tagad (grāmata publicēta 1994.gadā) šāda aina vismaz ne viens pret vienu, kā šeit, nebūtu iespējams publicē. Īpaši tagad, kad cancel culture ir tik aktīva lieta, pat ja upuris nav afroamerikānis. Protams, izdomāta kriminālromāna ietvaros Hariju Bošu autors var paglābt un pamatoti attaisnot viņa rīcību, bet no reālās pasaules, cik nav dzirdēti aizokeāna piemēri, kuros cilvēks dzīvību zaudē policijas kļūdas/vainas un arī agresivitātes dēļ.

James Patterson – Along Came a Spider (Alex Cross #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Along Came a Spider ir viens no tiem kriminālromāniem, kurā ļaundaris ir jau zināms no paša sākuma, bet ar meistara roku tas ne uz mirkli nemazina intrigu par gala iznākumu. Gary Soneji ir pavisam sagājis grīstē un nebūtu kļūdaini viņu saukt par psihu, kurš vēlas kļūt par kaut ko nozīmīgu un ieiet pasaules vēsturē ar blīkšķi, un to cenšas panākt nolaupīdams divus bērnus no prestižas privātskolas, kurā savas atvases sūtīt var atļauties vien turīgākie vecāki.

Tikmēr melnādains detektīvs (grāmatas darbība 1993.gada Vašingtonā) Alekss Kross jau ir aizņemts nežēlīgā vairāku afroamerikāņu slepkavībā, kad par sarūgtinājumu viņam priekšnīcība aiz spiediena no preses un politiķiem noņem viņu no minēto slepkavību izmeklēšanas un norīko nolaupīto balto bērnu lietā, ar to parādot sentimentu un attieksmi, kura lielā mērā ASV eksistē joprojām. Paralēli tam detektīvam Krosam visas grāmatas garumā jāsaskaras ar ikdienišķu rasismu no citu kolēģu puses, kas acumirklī kļūst par joku no izteikumu autora puses retajā gadījumā, ja kāds to nosoda. Ne mirkli nešķita, ka autors cenšas sprediķot par šo tēmu vai pataisa galveno varoni Aleksu Krosu par mocekli.

Neskatoties uz apgrūtinošajiem apstākļiem un varbūt tieši pateicoties tiem, Alekss neļaujas pirmajiem šķietamajiem rezultātiem un to sniegtajai pašapmierinātībai, ko tie sniedz, kad tiek notverts Gerijs, kurš sāk pielietot savu aktiera talantu, lai pārliecinātu likumsargus un pēcāk žūriju par personības dalīšanos, maigāka soda saņemšanai.

Līdz šim vienīgais, ko biju lasījis no plašā Džeimsa Patersona daiļdarbiem, bija Private sērijā, un arī tad gandrīz gribas piebilst nosacīti, jo iespaids, kas radies, nebija labs, iznākot tik daudz un tik bieži grāmatām, kurām Patersona vārds ir pamanāmāks par pašu grāmatas nosaukumu un tikmēr otra autora vārds ir gaišā, neuzkrītošā tonī. Pirmkārt pat attiecīgā žanra ietvaros vismaz Private sērija nebūs tā, kas nodarbībās prāta pelēkās šūniņās, bet vairāk būs asa sižeta filmu cienīgas ainas. Otrkārt vienmēr māc šaubas, cik ļoti pats Patersons ir piedalījies grāmatas sarakstīšanas procesā. Prātā ieliku līdzvērtīgā kategorijā kā grāmatas, uz kurām Tom Clancy ir pamanāmāks pirms jebkā cita.

Ko ar to garos vārdos gribu teikt, ka bija patīkams pārsteigums par pirmo Alex Cross sērijas grāmatu Along Came a Spider. Ne vien nav cita Co autora, bet arī gan tēli, gan sižets ir daudzkārt saistošāki salīdzinoši ar to, kā atmiņā ir palikušas izlasītās pirmās piecas Private sērijas grāmatas.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’Moon – Colin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Noah Hawley – Before the Fall (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.


Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.

Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.

Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.


Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.

Linwood Barclay – Broken Promise (Promise Falls #1) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Žurnālists Deivids Harvuds,  pēc neveiksmīga karjeras soļa, pārceļoties no darba mazas pilsētas avīzē uz Bostonu, atgriežas atpakaļ vecajā vietā, kura tikpat ātri pagaist, jo teju nākošajā dienā laikrasts tiek slēgts un Deivids paliek pilnībā bez darba. Toties ar gana daudz brīvo laiku, lai pašrocīgi iesaistītos personīga rakstura izmeklēšanā.

Nav gluži tā, ka Deivids pats būtu aiz gara laika ko tādu meklējis, bet kas cits atliek, ja aizbraucot ciemos pie vienatnē dzīvojošas māsīcas Marlas, viņš pie viena sastop arī mazu zīdaini (puika), par kuru nav šaubu – Marla nevar būt viņa māte. Turklāt tas nebūtu pirmais māsīcas mēģinājums tikt pie sveša bērna, un loğiski rodas jautājums, kura bērns tas ir un kur ir viņa vecāki?

Tomēr ar Marlu, kuru pēc tēla rakstura un grāmatā attēlotā, gluži 100% par pašpietiekamu nenosauksi, saistās bēdīgs stāsts. +/-10 mēnešus pirms stāsta sākuma pati Marla (itkā) dzemdībās zaudēja mazuli (pēc citu daudzkārt teiktā meiteni, lai gan pašai savu atmiņu par to nav) un vēlāk mēğinājusi iznest no slimnīcas kāda cita mazuli. Tādēļ līdzīga atgadījuma atkārtošanās ne vienu pārlieki nepārsteigtu.

Tomēr tā vēl ir tikai aizberga redzamā daļa, jo Deivids zīdaiņa ratiņos atrod pavedienu par viņa izcelsmes vietu un steidz, puiku atdot vecākiem, bet tā vietā, lai atrastu abus vecākus esam kopā noraizējušies līdz nemaņai, Deivids ierodas norādītajā adresē reizē ar tēvu, bet sieva/māte virtuvē atrodas mirusi un acīmredzami nogalināta.

Ar to var aizsākties labs kriminālromāns, trilleris, kas sniegs tieši to, ko no laba minēto žanru pārstāvja var cerēt. Ir gana daudz ticamu aizdomās turamo, sākot jau ar pašu Deivida māsīcu Marlu, lai interesi noturētu līdz galam un lai lasītājs varētu just līdzi Deividam, kamēr viņš izmanto visus savus žurnālista talantus, lai vismaz attaisnotu māsīcu, ja ne gluži atrastu vainīgo.

Trīs vienā #3

Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.

***

Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2) by Scott Lynch

Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.

Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.

Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu,  ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.

***

The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1) by Alastair Reynolds

Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.

Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?

Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.

Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.

***

The Bone Field (The Bone Field #1) by Simon Kernick

Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.

Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .

Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Iepalicēji #30

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell

Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.

Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.

The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.

***

Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White

Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.

Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.

***

Tokyo Houses by Kyoko Asakura

Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski.
Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)(Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.

Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.

Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.

Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.

Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.