Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.
Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.
Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.
Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.
Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.
Žurnālists Deivids Harvuds, pēc neveiksmīga karjeras soļa, pārceļoties no darba mazas pilsētas avīzē uz Bostonu, atgriežas atpakaļ vecajā vietā, kura tikpat ātri pagaist, jo teju nākošajā dienā laikrasts tiek slēgts un Deivids paliek pilnībā bez darba. Toties ar gana daudz brīvo laiku, lai pašrocīgi iesaistītos personīga rakstura izmeklēšanā.
Nav gluži tā, ka Deivids pats būtu aiz gara laika ko tādu meklējis, bet kas cits atliek, ja aizbraucot ciemos pie vienatnē dzīvojošas māsīcas Marlas, viņš pie viena sastop arī mazu zīdaini (puika), par kuru nav šaubu – Marla nevar būt viņa māte. Turklāt tas nebūtu pirmais māsīcas mēģinājums tikt pie sveša bērna, un loğiski rodas jautājums, kura bērns tas ir un kur ir viņa vecāki?
Tomēr ar Marlu, kuru pēc tēla rakstura un grāmatā attēlotā, gluži 100% par pašpietiekamu nenosauksi, saistās bēdīgs stāsts. +/-10 mēnešus pirms stāsta sākuma pati Marla (itkā) dzemdībās zaudēja mazuli (pēc citu daudzkārt teiktā meiteni, lai gan pašai savu atmiņu par to nav) un vēlāk mēğinājusi iznest no slimnīcas kāda cita mazuli. Tādēļ līdzīga atgadījuma atkārtošanās ne vienu pārlieki nepārsteigtu.
Tomēr tā vēl ir tikai aizberga redzamā daļa, jo Deivids zīdaiņa ratiņos atrod pavedienu par viņa izcelsmes vietu un steidz, puiku atdot vecākiem, bet tā vietā, lai atrastu abus vecākus esam kopā noraizējušies līdz nemaņai, Deivids ierodas norādītajā adresē reizē ar tēvu, bet sieva/māte virtuvē atrodas mirusi un acīmredzami nogalināta.
Ar to var aizsākties labs kriminālromāns, trilleris, kas sniegs tieši to, ko no laba minēto žanru pārstāvja var cerēt. Ir gana daudz ticamu aizdomās turamo, sākot jau ar pašu Deivida māsīcu Marlu, lai interesi noturētu līdz galam un lai lasītājs varētu just līdzi Deividam, kamēr viņš izmanto visus savus žurnālista talantus, lai vismaz attaisnotu māsīcu, ja ne gluži atrastu vainīgo.
Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.
***
Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)by Scott Lynch
Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.
Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.
Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu, ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.
***
The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1)by Alastair Reynolds
Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.
Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?
Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.
Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.
***
The Bone Field (The Bone Field #1)by Simon Kernick
Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.
Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .
Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky
Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.
Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.
Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.
***
The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch
Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’, cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.
Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.
***
The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell
Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).
Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.
Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām. Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.
***
Lab Girl by Hope Jahren
Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell
Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.
Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.
The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.
***
Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White
Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.
Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.
***
Tokyo Houses by Kyoko Asakura
Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski. Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.
Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.
Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.
Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.
Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.
Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.
Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.
Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.
Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.
Tonijs jau 12 gadus ir dispečeris, bet viņa pasaulē tas nav kāds, kurš strādā slēgtās telpās un koordinē sakarus, bet ir licenzēts pie noteiktiem apstākļiem nogalināt, lai attiecīgā persona varētu no jauna atdzimt (kails un parasti lokācijā, kurā jūtas droši). Neviens joprojām nezina, kāpēc tā notiek, bet skaidrs ir viens, ka ir nepieciešams to regulēt, lai cilvēki to nesāktu izmantot kā sava veida teleportēšanās metodi, jo tomēr katru reizi pastāv iespēja letālam iznākumam +/- 1 no 1000 gadījumiem. Vienīgi pašnāvība līdz šim simtprocentīgi ir bijusi neatgriezeniska.
Lūk, Tonijs, stāstam sākoties, piedalās vienā tādā nelegālā darbiņā, jo naudas maka plānums tomēr spiež savu. Nelegālā darbiņa mērķis ir palīdzētu ķīniešu izcelsmes biznesmenim ātrāk atgriezties dzimtenē, lai viņš varētu apsteigt konkurentu naudīga projekta iegūšanā. Viss itkā norit gludi, nauda (par darbu 25k) ir procesā tikt noguldīta, bet tā, lai noguldījuma summa nepiesaistītu uzmanību, kad tieši noguldīšanas procesa brīdī četri jampampiņi izdomājuši aplaupīt tieši to filiāli, kuru apmeklē Tonijs.
Problēmas no tā tikai sākas, jo viens no laupītājiem, kurš, bēgot piedzīvo savu pēdējo nāvi, ir Tonijam pazīstams un policijai tas ir drusku par daudz aizdomīgi, kadēļ Tonijs kļūst par vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem par notikušo. Papildus tam tā vien šķiet, ka ķīniešu biznesmenim nepietiek ar Tonija klusēšanas solījumu par paveikto. Viņam laikam labāk patīk doma, ka mirušie spēj solīto turēt līdz laika beigām
Pirms kāda laiciņa klausījos pirmo noveli The Dispatcher sērijā. Interesants koncepts kā apspēlēt nāves tematiku. Gan #1, gan šī krietni atšķiras no ierastās Scalzi SFF stāstu manieres, kur liels uzsvars ir uz humoru, kas arī ir patīkami, ja vēl izdodas.
Harijs Kents papildus jau tā laiku aizņemošajam darbam slimnīcā pirms kāds laika pieteicās darbam policijā un tika pieņemts ar oficiālo amata apzīmējumu “policijas ķirurgs”, kas ir drusku greizs, jo operācijas darba pienākumos neietilpst. Izsaukms, kas aizsāk visas pārējās grāmatas notikumus, noris nakts vidū un nebūs ne tuvu līdzīgs nevienam no iepriekšējiem.
Jauns puisis, Solomon Idris (17g, vecāki imigranti) sagrābis pāris nelaimīgos ātrās ēdināšanas restorānā un pieprasa advokātu un BBC, lai varētu izstāstīt patiesību par pirms gada izdarīto draudzenes pašnāvību, jo ne policijai, ne kādam citam nerūp, ka meiteni līdz tam kāds noveda. Skarbā dzīves patiesība ir iemācījusi jaunieti uzticēties vien sev un pašam cīnīties, kā nu vien māk.
Papildus visam pa virsu puisim ir smaga pneimonija, kas ir bijis par pamata iemeslu Harija izsaukumam. Jau no pirmajām lpp var just, ka spriedze lasītāju neatlaidīs līdz nebūs tikts līdz otram grāmatas vākam, protams, ar pāris attelpas brīžiem, jo, ja nepietiek ar parastu ķīlnieku krīzi, tad situāciju vēl vairāk eskalē kāda šāviens tuvējā šķērsielā, kas jau tā uzvilkto nervu dēļ pamudina jauniņu policistu kļūdas pēc sašaut Solomon Idris.
Teorētiski pēc Solomon veiksmīgas nogādāšanas slimnīcā un rūpju nodošanas kolēğu rokās Harijs varētu par puisi aizmirst, jo nav jau tā, ka viņam netrūktu rūpju darbā vai personīgajā dzīvē. Būs jauna diena, jauna maiņa un nešaubīgi jauni pacienti, kurus glābt. Bet tāds nav Harija raksturs, lai arī kā neietu paša dzīvē, kurā spilgtākais izteikti sliktais lēmums ir bijis pārgulēšana ar vienīgā drauga sievu un par ko atmiņas no jauna tiek uzjundītas, jo ex-draugs attiecīgajā naktī strādā uzņemšanā, Harijs atrod laiku īpašiem gadījumiem, lai uzmanītu un sekotu līdzi pacienta dinamikai.
Līdzīgs īpašs gadījums ir arī pamats sadarbībai ar polociju, kad pirms dažiem gadiem ar galvas u.c. traumām slimnīcā nonāca jauna sieviete bez dokumentiem, bez nekā cita identificējoša un rezultātā visus šos gadus ir nogulējusi gandrīz teju veğetatīvā stāvoklī un neviens rads, draugs vai paziņa nav interesējies par viņu.
Paša Harija tēls ne tuvu nav no ideālajiem, dažs labs pirms grāmatas sākuma dzīvē pieņemtais lēmums tagad ir stipri jānožēlo, bet nav arī tik traki, lai Hariju nosauktu par anti-varoni.
Medicīniskais apsekts (situācijas uzņemšanā, terminu pielietošana utml) šajā trillerī šķita ļoti kompetenti veikts/izpētīts, kas piedeva darbam papildus plusus, pretēji citiem gadījumiem, vairāk laikam no TV pasaules, kad vairāk dominē dramatiskais sižets kā tāds.
Hector Cross triloģijas trešā grāmata Predator ir kulminācijas punkts (diezgan neizteiksmīgs kā visa sērija) konfliktā starp kriminālās pasaules pārstāvi un brutālu slepkavu Johnny Congo, kurš vaino Hektoru sava drauga nāvē, un šobrīd galveno atbildīgo par drošību Bannock Oil korporācijā Hektoru Krosu, kura rožainā nākotne ar lielo mīlestību Hazel Bannock tika izjaukta visnežēlīgākajā veidā ar Heizelas slepkavību, atstājot abu kopīgo meitu bez mātes. Miera nebūs ne vienam, ne otram, kamēr abi būs dzīvi uz vienas planētas. Vienīgi, kamēr Kongo uztraucas vien par sevi un saviem kontiem, Hektoram jāpatur prātā draugu, kolēğu un arī savas mazās meitas drošība.
Diemžēl par daudzdimensionāliem nevar nosaukt nevienu tēlu, īpaši ja runa iet par sieviešu tēliem. Radās sajūta, ka Hektora acīs viņas netiek tālāk par to, ko var piedāvāt gultas priekos; varbūt vēl vienīgi, ja ir vēl kāds talants, ko piedāvāt cīņā pret Džoniju Kongo. Turklāt arī paši sieviešu tēli tā vien šķiet nezinātu, ko vairs darīt bez spēcīgā un visu varošā Hektora pleca. Viss kopā iet nelielā pretrunā ainās ar Hektoru un viņa paša meitu. Nebūt neesmu no tiem, kuriem vajag diversity/dažādību visās mālās tikai ķeksīša pēc un nav arī nekādas vainas šāda tipa grāmatai, vienīgi izpildījums, tai skaitā pati proza, atstāj daudz vietu, kam labākam.
Ik pa brīdim bija ļoti acīmredzamas ekspozīcijas ainas ar lieko pildījumu, lai palielinātu kopējo apjomu, kas arī nepalīdzēja uzlabot kopējo grāmatas baudāmību. Beidzot tiku līdz Hector Cross sērijas noslēdzošajam romānam. Jāsaka beidzot, jo labāku apzīmējumu, kā labi ja viduvējs spraiga sižeta trilleris gan konkrēti šai grāmatai, gan triloğijai grūti piešķirt.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.