Crime

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Arthur Hailey – The Evening News

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday/Guild Publishing

Manas pārdomas

Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.

Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.

Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.

The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path (reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.

Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.

Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.

Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Lennart Cederström bija iecerējis vien pasēņot sev zināmā labā sēņošanas vietā, bet viens nejauš atradums izmainīs vispirms viņa un sievas Lailas, bet, laikam ejot, arīdzan citu dzīves un, diemžēl, ne uz to labāko pusi. Jau pirms nokļūšanas līdz zināmajai lokācijai Lenartam lemts izbaudīt neraksturīgu momentu, lai diena paliktu uz kādu laiku atmiņā, bet ne tik ļoti, lai tam būtu paliekošas sekas. Varbūt deviņās no desmit reizēm Lenarts ar visa atraduma būšanu būtu sazinājies ar atbildīgajām instancēm. Tomēr tā nenotiek un viens mazs pat ne brēciens, bet šķietami neiespējama perfekta nots no tik maza cilvēkbērna liek rīkoties par labu izvēlēm vienā tām no desmit reizēm.

Little Star premise un sākotnējais sižetiskais turpinājums ir gana intriģējošs. Jau ar izvēles krustcelēm, kuras pieņem gan pats Lenarts, gan vēlāk sieva Laila, kura gan šķiet jau vairāk nekā vien dažus gadus dzīvo nelielā baiļu respektā no vīra. Tā arī ir iespēja sižetam noslēgties gana strauji, kad par mazuli (meitene) uzzina to pieaugušais dēls Džerijs, kurš pats dažādu iemeslu dēļ dzīvē neko dižu (arī pats sev ne) nav sasniedzis, nenodod vecākus un nenoziņo par meiteni, kurai sižeta gaitā lemts iegūt Theres vārdu.

Paranormālais, pārdabiskais elements piezogas jau ar pirmajiem faktiem un meitenes perfekto balsi un tās spēju burtiski apburt citus klātesošos, kas zina, varbūt tā arī notiek, jo gan sākotnēji Lenarts un pastarpināti Lailai, bet vēlāk arī Džerijs izjūt vajadzību turpināt par meiteni rūpēties, gādāt par viņu un nepieļaut, ka par viņas stāvokli, statusu uzzina kāds, kurš to varētu atņemt.

Reizē Terēzes stāvoklis un audzināšanas un grāmatas noslēguma kulminācijas sekas noveļamas uz visu iesaistīto sirdspaziņām, par ko vismaz daži un pavisam noteikti daudzi citi tēli jau pieminētajā kulminācijā ir spiesti maksāt ar visaugstāko cenu. Un izcelsmes avots tam faktorā, ka Lenarts gan aiz savtīgām bailēm, ka Terēze tiktu atņemta, gan vēlme nosargāt tās īpašo balsi, viņas audzināšanas slepenību pārvērš teju cietuma pieredzē, kurā meitenei nav nekādas saiknes ar ārējo pasauli un neizveidojas priekšstats par pieņemamu rīcību un rīcības sekām pret citiem. Visu apvienojot, nav brīnums, ka gala rezultātā izveidojas kaut kas cits, ne mīļš un draudzīgs cilvēkbērns.

Romāna otrā daļa iepazīstina ar citu, bet ne mazāk īpatnēju meiteni Teresa. Varbūt ar nolūku tik līdzīgs vārds, bet vismaz Terēzai lemts uzaugt starp saviem bioloģiskajiem vecākiem un pat par tuvu draugu 10 gadu vecumā iegūt kaimiņpuiku Johanesu. Lai arī, kā jau visiem, tad arī Terēzas vecākiem netrūkst, par ko pamatoti vai ne tik uztraukties, sākot ar meitenes šķietamo nespēju iejusties starp citiem, ar tiem spēlēties bērnudārzā vai atrast labus draugus skolas teritorijā. It kā nekas tik izteikti ārpus kārtas, lai nepārtraukti ar vienu acs kaktu to paturētu uzmanības lokā. Bet pašapziņas un varbūt sava veida arī pašpietiekamības trūkumam, kā arī vienaudžu psiholoģiskajam teroram (un reizēm ne tikai) skolas vidē, ir sekas, ko izmaina (atkal) nejaušs atgadījums, kas Terēzas gadījumā ir talantu šova Idol atlases konkurss un Terēzes, lai arī zem cita vārda, uzstāšanās žūrijas priekšā.

Likteņa pārdabiskais pirksts, kas Terēzei sniedzis hipnotizējošo balsi, bet citiem atņēmis spēku būt gana spēcīgiem un neatkarīgiem, lai nebūtu vajadzība viņa sākt pār visām varēm uzmeklēt. Kas citkārt visnotaļ būtu nekaitīgs dedzīgāko fanu klubiņš ar pašu elku to sastāvā, grāmatas sižeta ietvaros iegūst pavisam citu, baisāku veidolu.

Little Star sižetam vijoties uz priekšu, diemžēl, nevar nepamanīt vairāk par vienu momentu, kur sāk rasties notikumu attīstības loģikas jautājumi, kurus autors John Ajvide Linqvist, ja ne gluži ignorē, tad izvēlas nepievērst tik lielu uzmanību, lai tas netraucētu nonākt pie vēlamā iznākuma. Tāpat noslēguma kulminācija, kurai tiek doti mājieni grāmatas prologā vēl pirms sācies pamatsižets, atstāj stipru vilšanos un neizmantotu iespēju iespaidu, kur grāmatas noslēguma kvalitāte neatspoguļo pašu romānu līdz tam. Lai arī Little Star nenosauksi par īsu grāmatu, bet tad labāk vēl kādas pārsimts lapaspuses, nevis šādi.

Carla Banks – The Forest of Souls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Karš, būtu tas Pirmais vai Otrais pasaules karš, vai kāds cits militārs konflikts, var būt laiks, kad vidusmēra un citkārt plašākā pasaules mērogā neievērojami cilvēki atklāj, ka vajadzības brīdī tie spēj kļūt par varoņiem. Diemžēl tas pats sakāms arī par otru grāvja pusi, kad tie paši spēj paveikt kara noziegumus un zvērestības.

Diemžēl akadēmiķes un vēsturnieces Helēnas Kovačas tēls atklāj bēdīgo patiesību, ka ne visi, tai skaitā attiecīgo kara noziedznieku pēcteči, ir ar priecīgi, ja desmitgadēm ilgi ir izdevies dzīvot bez vēsturiskā traipa uz to ģimenes reputācijas goda, bet še tev uzrodas kaut kāda tur vēsturniece, kura draud atklāt neglaimojošo vēstures patiesību.

Slepkavība, kura iesviež tagadnes pārmaiņas mutuļos ne tikai nogalinātās Helēnas ģimeni (meita Hanna, dēls Fins un vīrs Daniels), bet arī tās kolēģu, it īpaši Feitas Langes dzīves. Gan aiz tā, ka Feitai tiek pienākums simboliski pabeigt viņas pēdējo projektu un profesionālā ziņkārība liek parakties dziļāk, gan faktā, ka, lai arī oficiāli Helēna nebija šķīrusies, tad vīrs Daniels darījis visu iespējamo, lai šķiršanās procesu un potenciālu cīņu par bērnu aprūpes tiesībām tikai sarežģītu. Kas zina, varbūt kādā vakarā tam vadzis lūzis un izdarījis ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Kaut sākotnēji, kā potenciāls aizdomās turamais vājš un ir pat alibi, tad romānam progresējot, pat ļoti pievilcīgs aizdomās turamais.

The Forest of Souls sižetā būtiskāk par pašu Helēnas slepkavības un vainīgā atrašanu kļūst tematiskais sižets par Otrā pasaules kara bēgļiem, kuriem izdevies izbēgt un palikt dzīviem, bet arīdzan par aizdomām, ka starp šiem bēgļiem iesprucis arī dažs labs, kurš jau sen būtu pelnījis stāties kara tribunāla tiesas priekšā. Tā žurnālists un rakstnieks Džeiks Denbigs ir ieinteresēts šajā tematikā un oficiāli veic rakstus par imigrantiem no šī laika perioda, kuriem jaunajā zemē un mājvietā izdevies ne tikai izdzīvot, bet pat uzplaukt, piemēram, ar veiksmīgu biznesu.

Sakritību sakritība, kas romāna ietvaros tikai iederas, kad Helēnas koloģes Feitas vectēvs Mareks ir viens no tiem. Papildus tam vēl lielāka sakritība, ka mājas bibliotēkas un arhīva uzraugs Nikolass, kur Helēna nogalināta, ir vecas kundzes Sofijas (viņa pati arī emigrējusi pēc Otrā pasaules kara, kur dzimtenē paveicies izdzīvot, bet to pašu nevarētu teikt par citiem tās radiem) tādā kā aizgādībā esoša persona. Sofijas kundze, kuru savukārt pazīst Džeiks, un lai arī iepazinis saistībā ar paša interviju, tad vēlme izpalīdzēt nav tikai ar profesionāli savtīgu mērķi. Kā lai nu nebūtu un ko neteiktu pats Nikolass, tad situācijas apstākļi, kādos policija to atrod (pēc paša izsaukuma gan), neliecina tā aizstāvībai par labu. Bet seniore Sofija, lai cik vājas būtu cerības, lūdz Džeiku ieskatīties izmeklēšanā, izmantot savus kontaktus un iespēju robežās palīdzēt Nikolasam.

Ne gluži katras, bet vairāk par vien dažām nodaļām to beigās ievietoti pagātnes fragmenti, kuri aizsākas vēl kāda puiša Mareka vairāk vai mazāk laimīgā bērnībā nomaļā lauku vidē, kur aukstas ziemas laikā vēl piedzimst piecus gadus jaunāka māsa Eva. Bērnība, kura jau tā nevar lepoties ar no pārbagātības lūztošiem galdiem, ko tikai vēl vairāk pastiprina tuvojošamies kara pārmaiņu laiks. Fragmenti, kuri pārsvarā ir no māsas Evas skatpunkta gan lauku māju lokācijā, gan vēlāk, cerot patvērumu rast lielpilsētā Minskā pie radiem, kamēr brālis un tēvs devušies armijā.

Romāna tagadnē nav ne miņas no tādas varones kā Eva, bet kāda nebūt iemesla pēc Mareks manāmi vairāk sāk izjust vainas apziņu, kur šķietami neredzamo pagātnes rētu uzplēš Džeika intervija, pēc kuras Marekam pamanāmi arīdzan sāk just saikne ar tagadnes realitāti un šķietami tālā pagātne ir teju acu priekšā. Interesantā kārtā Feita ne mirkli neizgāž dusmas un nenovēļ vainu par pārmaiņām vectēva veselības stāvoklī uz Džeiku. Drīzāk  gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem tie mēģina aizrakties līdz vairāku romāna ietvaros aktuālo jautājumu atbildēm, kuras grāmatas kulminācija arīdzan sniedz un neatstāj neko būtisku karājamies gaisā.

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.

Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.

Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.

Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.

Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.

Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.

The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.